ZEIBOLTU JĒKABS

LIKTENIS

XXVI

Kādu gadu Birznieku Jānis nodzīvoja tēva mājās, kad tam no draudzes skolotāja amata bija jāatkāpjas.
Tēvs ar māti uzņēma viņu un viņa dzimtu ar mīļām rokām, bija jau Birznieki pirkti uz viņa vārdu, ar viņa pabalstu. Birznieku Jānis ar labpatiku nodevās zemkopībai, bet bērni auga, un pirmos gadus viņš pats gribēja būt savu dēlu skolotājs, lai tie uzaugtu zem viņa acīm, lai neatsvešinātos no viņa, tamdēļ viņš nodomāja atkal pieņemt virsskolotāja vietu, kad viņš no savas dzimtenes draudzes tika ēstin izēsts.
Tādu viņam laimējās dabūt pie kādas augstākas skolas tepat Latvijā. Še viņš nodzīvoja ilgākus gadus priecīgs savā darbā, laimīgs savā dzimtā.
Ir patiesība, ka par ļaudīm, kas dzīvo laimīgu dzīvi mierīgos apstākļos, maz ko stāstīt.
Birznieku Jānis saslima ar bīstamu krūšu kaiti, kuras dīgļi bija ieperinājušies viņa miesās jau augstskolnieka gados. Ārsti nosprieda, ka Birzniekam jāatstāj skolotāja amats, ja viņš grib atkratīties no niknā ienaidnieka.
Birznieku Jānis mīļu prātu paklausīja ārstu padomu. Viņa abi dēli, Jānis un Pēteris, bija jau krietni paauguši zēni, par kuriem viņam vairs nebija bēdu. Zem viņa acīm dēli bija auguši, un patiesības viņš tiem nebija slēpis.
Vecais Birznieks bija sasniedzis krietnu vecumu, bet miesā un garā viņš jutās apskaužami stiprs. Birznieku Jānis noskārta, ka viņa tēvu uztur spirgtu un veselu vienīgi darbs un atkal darbs. Ja šis spēka avots vecajam vīram taptu ņemts, tad viņa miesas būda drīz sagrūtu. Tamdēļ dēls nepaklausīja tēva padomam dzīvot Birzniekos un ņemt visas saimniecības vadību savās rokās.
Birznieku Jānis iepirka palaistas mājas. no kāda tuvēja tēva māju kaimiņa. Še viņam bija izdevība saimniekot pēc sava prāta un izmēģināties jaunatradumos zemkopībā, kopjot laukus, labojot pļavas un susinot purvus.
Dzīvē pierādījās, ka Jānis ir prātīgi darījis; tēvs un dēls dzīvoja laimīgi katrs savās mājās.
Satiksme starp abām mājām bija jo dzīva. Nepagāja neviena diena, kad kaimiņi viens otra neredzējās, neapciemojās.
Cerēsim, ka arīdzan turpmāk nekad taisnais kājceliņš birztiņu zālēm neaizaugs.
Birznieku Jānis vēl savās mājās nav paspējis uzcelt pirti, tamdēļ viņš pats un viņa saime iet katru sestdienu Birzniekiem pērties. Še viņus vecā māte sagaida kā mīļus ciemiņus: nekad viņa neliek trūkt mīkstai slotai, mīļvārdiem un labai cieņai.
Saulīte vēl ir labā drusciņā, kad jau visi mājas darbi Birzniekos nobeigti, visi vīrieši jau nopērušies.
Kuplu bērzu ēnā nama galā sēd vecais Birznieks ar savu un dēla dēlu. Pie garā galda vēl redzam Birznieku es vīriešus sarunā ar saimnieku un otrmājniekiem, vēl nedodas sētā, bet uzgaida sievietes.
Rudens jau ir pavēls, bet laiciņš vēl mīlīgs. Norūdītie laucinieki mīlē pēc pirts uzturēties vieglās drēbēs tīrajā āra gaisā.
Drīz arī sievietes ierodas, un visi tie nosēstas pie galda, kas atrodas Birznieka maizē. Citi pārnieki un otrmājnieki dodas projām, lai arī paturētu vakariņas.
Otrmājnieku saimnieks ar savu sievu un bērniem, zināms, paliek te, jo Birznieku māte ar savu vecīti solās iet rīt uz otrmājām un visu atēst.
Galdā meitas sakrauj laucinieku sestdienas vakariņas: jaunu sviestu, pienu, sieru un svaigu rausi. Netrūkst arī tējas, jo šis ir Birznieku Jāņa mīļākais dzēriens.
Sarunas lēkā no vienas lietas uz otru: te nožēlo mācītāju, kurš vēl aizvien guļ uz slimības gultas, te spriež par pļaujas cerībām, te atkal runā par dēlu nākotni.
Birznieku Jāņa vecākais dēls ir pabeidzis ģimnāzijas kursu, bet viņš vēl ir par jaunu priekš augstskolas, tamdēļ šis gads viņam jāpavada tēva mājās, kā viņa tēvs to ir nospriedis.
Mazais Jānis, kā vecāko dēlu vēl aizvien sauc, lai gan viņš jau drīz būs tēva garumā, ir mātes dēls pēc sejas, pēc sirds. Sapņotāja acīm viņš raugās vēl pasaulē, kuru viņš domājas gan caur un cauri pazīstam, jo viņš ir daudz jau mācījies, pulka lasījis.
Mazais Pēteris, gan jau krietns zēns, ir vēl dabā pilnīgs bērns. Viņa lielākais draugs Birzniekos ir Rakstis. To viņš pirmo uzmeklē, līdz tikai atnāk ciemos, un nebeidz ar suni plosīties un skraidīt.
Tagad tie abi ar Raksti ir satikušies, viens otram acīs skatīdamies, tie rūc un ļerina, ka citiem ausis krīt cieti.
«Peksi, esi rātns un nenerro Rakstīša!» Milda apsauca dēlu.
«Nu, no Pekša iznāks krietns piķieris, tikai jādod pie dzimtkunga dienestā,» Birznieku Jānis zobojās.
Peksis ir ar kādu tirdznieku atbraucis iz pilsētas no skolas mājās, jo viņam ir pāra brīvdienas.
«Tēt, amats ir man pa zobam, jo mācīties man vairs nemaz lāgā negribas,» Peksis jautri atbildēja, atsēzdamies tēvam līdzās.
«Cik nelabi ir likumi, ka aizliedz mazajam Jānim apmeklēt lielo skolu,» vecā Birznieku māte pukojās, sirsnīgi noskatīdamās dēladēlā.
«Ja Jānītis jau šoruden varētu iestāties skolā, tad par četri gadi būtu mācītājs. Nu vesels gads paies par tīru velti. Kas to zina, vai mīļais dievs ļaus man piedzīvot to prieku, ka vēl Jānīti redzētu par mācītāju izskolojamies!»
Birznieku māte cerē piedzīvot sen loloto sirdsprieku pie sava dēladēla. Arī Milda raugās mīlīgām acīm savā pirmdzimtajā, arī viņas sirdskāre ir, ka Jānītis mācītos par mācītāju. Viņai dažreiz pat mēle deg pierunāt mazo Jānīti un lūgties viņu, lai viņš mācītos šo amatu, kurš mīkstsirdīgām sievietēm izliekas pats daiļākais un cienīgākais amats pasaulē. Bet Milda ir savaldījuse savu mēli, viņa dodas vīra prātam, kurš necieš tādas lietas. Viņa zina, vīra griba ir, lai zēni brīvā prātā paši izvēl sev dzīves gaitu.
«Ja viņi grib, lai mācās abi par kurpniekiem, es neliegšu, jo neviens amats netop lamāts. Labāk lai viņiem izaug krietns drēbnieks vai kurpnieks nekā lāga ārsts vai mācītājs!» - tā Birznieku Jānis mēdza sacīt.
Mazais Jānis, iekšķīgi nojauzdams mātes un vecmātes sirdsdomas, arī pats klusumā vēlējās mācīties par mācītāju.
«Tas mazajam Jānim par svētību, ka viņš šo gadu var krietni atspirgt miesīgi un garīgi, jo viņš ir dūšīgi mācījies,» Birznieku Jānis uzslavēja sava dēla čaklumu.
Pēc vakariņām vectēvs un vecmāte pavadīja bērnus un bērnus līdz birztiņai, tur ir pusceļš - no turienes tad katrs devās savās sētās.
«Mildiņ, ej vien tu ar Peksi uz mājām, mēs, Jāņi, vēl parunāsimies,» Birznieku Jānis iebilda sievai, iedams gabaliņu iepakaļis.
Līdz vēlam vakaram tēvs ar dēlu staigāja pa mājas zemes ceļu šurp turp, pārspriezdami nopietnas lietas. Birznieku Jānis uzticēja dēlam savas ciešanas, izstāstīja Treimaņu Pāvila likteni, cik viņam bija zināms, lai dēls mācītos tevi pazīt sevi un pasauli, pārbaudīt savas jūtas un izvēlēties sev pa spēkam dzīves ceļu.
Pie klēts durvīm viņi šķīrās, kur mazais Jānis ar brāli divi gulēja. Jānis nobučoja tēvam roku, sacīdams: «Tēt, es tev no sirds pateicos, ka tu man tā uzticies. Es tavus vārdus paglabāšu sirdī, bet mana atbilde ir un būs vienmēr: Es mācīšos par mācītāju, īpaši tamdēļ, ka pasaulē tik daudz ļaunuma un šis amats tik augsts un grūts; es gribu ciest!»
Nākamā darbdienā Birznieku Jānis ar dēlu un saimi strādāja tīrumā. Meitas pļāva pēdīgos miežus, puiši sakrāva gubās, un Birznieks ar dēlu apkasīja gubas un salasīja vārpas.
No mājas atsteidzās tīrumā Milda ar ziņu, ka mācītāja muižas kučieris atvedis vēstuli un gaidot atbildes.
Vēstulē Treimaņa kundze sirsnīgiem vārdiem lūdza Birznieku Jāni, lai tas atbraucot uz mācītāja muižu, viņas vīrs vēloties ar to redzēties.
Birznieku Jānis uzposās labākās drēbēs un tūliņ aizbrauca līdz uz mācītāja muižu.
Visi muižas iemītnieki gāja savos darbos, bet kalnā viņu kungs un pavēlnieks gulēja uz slimības gultas jau otru mēnesi.
Treimaņu Pāvilu ārstēja vairāki apkaimes ārsti, bet panākumu nebija, paši ārsti nebija vienos prātos par mācītāja slimību. Ko viens pavēlēja, to otrs atkal, galvu kratīdams, noliedza.
Galvenais ārsts bija kāds jauns zinātņu vīrs no apriņķa pilsētas, jo Dornim sieva bija aizliegusi ārstēt savu draugu. Gan Dornis pats uz savu galvu būtu aizbraucis pie senā drauga, bet viņš sevi pazina, viņš zināja, ka viņš līdzēt nevar - Dornis neuzticējās savai mākslai.
Jaunais ārsts saziņā ar Treimaņa kundzi atsauca palīgā kādu vecāku slavenu lauku ārstu, kura mākslu daudzināja visā apriņķī.
Reizā ar Birznieku piebrauca pie mācītāja muižas lievenēm abi minētie ārsti... Treimaņa kundze viņus sagaidīja. Ārsti tūliņ devās pie slimnieka, bet Birznieks palika priekšistabā, sarunādamies ar Betiju. Viņš gribēja izzināt ārstu domas par slimnieka stāvokli, pirms viņš dotos pie Treimaņu Pāvila.
Slavenais ārsts, vecīgs, pamazs kungs, bija jautrs cilvēks. Viņš jokojās, it kā šinī namā nebūtu neviena cietēja, nedz citu ļaužu, kam sirds dreb kāda slimnieka dēļ.
Tā ir dzimuša ārsta daba. Vienkārt, viņiem slimnieks ir tikai viņu zinātnes un mākslas priekšmets, otrkārt, viņi ar jautrību un vienaldzību vairo cerību slimnieka un viņa piederīgo sirdīs.
Un patiesība ir, ka tam ārstam ir labi panākumi savā mākslā, kurš aukstu prātu un drošu roku apskata un izmeklē cietēju.
Slimnieka istaba bija pustumša, jo logi bija aizkārti aizkariem.
Slavenais ārsts tikai mazu brītiņu izmeklēja slimniek tūliņ viņš atrāva aizkarus un atgrūda logu vaļā.
«Vai še ir cietums? Vispirms te vajadzīgs gaiss un gaisma!»
Slimnieks gulēja gluži rāms savā gultu, tikai acu mirkšķi liecināja, ka viņš nav miris.
Kamēr ārsti ilgi darbojās ap slimnieku, tikmēr Birznieks sarunājās ar Betiju, kura sēdēja pie loga ar mazo meitiņu klēpī.·
Sākumā sarunas nevedās. Betija raudzījās pētoši Birzniekā, kuru viņa tikai pavirši pazina, kurš turklāt bija daudzināts par viņas vīra ienaidnieku.
Pamazām viņas sirds ledus kusa, un viņa uzticējās Birzniekam, jo nojauda, ka vajag būt dziļam iemeslam, kad Pāvils kāroja izrunāties ar šo vīru, kurš tik saudzoši un līdzcietīgi ar viņu apgājās.
«Manu sirdi skumdina lielas bēdas,» Betija žēlojās. «Tiklīdz mans vīrs saslima, mūsu aizstāvis pie tiesas ziņoja, ka atkal kāda sūdzība ir mums par sliktu izspriesta pie tiesas un mans vīrs galīgi atcelts no mācītāja amata. Savās pirmajās bēdu dienās, baidīdamās par vīra dzīvību, es visam piemirsu šo ziņu. Kad vēlāk atjēdzos, tad tūliņ rakstīju aizstāvim, lai iesniedz pārsūdzību, bet nupat dabūju atbildi, ka pārsūdzības laiks notecējis un spriedums nācis spēkā. Manas sirdsbailes ir neaprakstāmas. Kā vīram stājos acīs, kad savā nevīžībā esmu sabojājusi viņa mūžu?! Viņš neizcietīs, kad dabūs to zināt!»
Betija rūgti raudāja. Arī mazā meitiņa tapa nemierīga. Birznieks izlūdzās minēto vēstuli un sprieduma norakstu. Rakstus lasot, viņam iešāvās savādas domas prātā.
Betija tikmēr mierināja mazo Mariju. «Mīļais bērniņ, kaut tu jel būtu puisēns, kas savā laikā staigātu tēva pēdās, mierinādams mātes sirdi, kas nevīžībā sarūgtinājusi sava vīra mūžu!»
«Nekurniet pret likteni, Treimaņa kundze! Daudz lietas, ko mēs kārojam, mēs kārojam tikai sev par postu. Vai jūs pazīstat savu laulāto draugu caur un cauri? Vai zināt, ka tikai tēva piespiests viņš iestājās savā amatā?» Birznieks, jautāja.
Platām acīm Betija noraudzījās Birzniekā, brīnīdamās, ka arī citi cilvēki zina viņas vīra noslēpumu.
«Vai sen jūs pazīstat manu vīru?» viņa nedroši jautāja.
«Mēs esam jaunības paziņas, pat savā ziņā draugi. Reiz dziļi ieskatījos jūsu vīra sirdsdomās...»
«Nu zinu un atceros!» Betija aši iesaucās. «Cik vāja ir tapusi bēdās mana atmiņa. Jūs esat tas Birznieka kungs, par kuru man Pāvils nupat pirms slimības arī stāstīja. Nu zinu, nu noprotu! Viņš sataisās mirt un grib izlīgt ar jums pirms nāves stundiņas.»
Betija gauži raudāja.
Birznieks ļāva tai izraudāties.
Ārsti nāca no slimnieka istabas un mierināja Betiju.
«Velti šīs asaras! Jūsu vīra dzīvībai nedraud vairs briesmas. Esiet tikai droša! Nervu karsonis mitēsies, un plaušu un galvas iekaisumu mans jaunais draugs ir pašā sākumā slaveni apspiedis! Slava viņam! Mācītāja kunga dzīvībai briesmas vairs nedraud!» vecais ārsts drošināja Betiju.
«Kāpēc tad viņš tik nevarīgs un vienaldzīgs? Knapi viņš kustas un pat manis neliekas pazīstot. Ar kopēju viņš vēl runājot kādu vārdu, ar mani nepavisam!» Betija žēlojās.
«Jā, miesa viņam nav tik nevarīga, bet viņš cieš garīgi. Viņš iestidzis apatijā, un te nu jāsargājas, lai slimība nepārietu pilnīgā grūtsirdībā. Kaut dzīvesprieks viņam sirdi mostos, tad viņš būtu glābts!»
Ārsti saņēma savu maksu un brauca projām.
Birznieks pavadīja slaveno ārstu līdz ratiem un klusu jautāja: «Izlūdzos pilnīgu patiesību, ārsta kungs! Kā, stāv ar manu draugu Treimani?»
Ārsts tikai paraustīja plecus. «Ko teicu, tas viss tiesa. Viņa dzīvībai nedraud briesmas, cita lieta ir ar viņa prātu. Te vajag pazīt dvēseles. Ja viņš patiesi tik vienaldzīgs pret sievu, bērnu un amatu, tad viņš grūti glābjams, ja nejaušs gadījums vai pati daba nenāk talkā. Viņš sirgst ar grūtsirdību, kura drīz var pāriet pilnīgā vājprātībā. Slimības cēlonis meklējams briesmīgā gara uzbudinājumā. Cerības es vēl nezaudēju, es parakstīju zāles. Pēc trim dienām es vēl atbraukšu, tad visu jums skaidri pasacīšu. Sveiki!»
Birznieku Jānis steidzās atpakaļ namā. Betija gribēja nest mazo Mariju bērnu istabā, bet Birznieks neļāva.
«Mani vārdi gan ievainos varbūt jūsu sirdsjūtas, bet jūsu vīra labā es lūdzu: atbildiet man skaidru patiesību! Iz jūsu runas un ārsta vārdiem es nojēdzu, ka pirms Treimaņa slimības sākuma jums ar viņu ir bijusi nopietna saruna. Atbildiet man - vai pēc izrunas jūs šķīrāties pilnīgā vienprātībā un mīlestībā?»
«Jūs visu zināt!» Betija stipri čukstēja. Savās sirds bēdās un bailēs viņa izstāstīja Birzniekam savu pēdējo sarunu ar Pāvilu.
«Treimaņa kundze, jūs aplam darījāt, ka neizlīgāt ar savu vīru, ja viņu patiesi mīlējāt. Viņš salkst pēc šī vārdiņa!»
«Ai, mana galva! Es jau nezinu, ko lai daru, ko lai nedaru! Es vienādi baidos, ka tikai viņu neuzbudinu!»
«Iesim tikai visi trīs apraudzīt slimnieku. Ārsts domā, ka vēl nav par vēlu!» Birznieks skubināja.
Viņi iegāja Pāvila istabā, iz kuras klusu izgāja večīga, slaika sieviete, kāda attāla Treimaņa radiniece, kuras mīļākais mūža darbs bija kopt slimniekus.
Treimaņu Pāvils gulēja mierīgi gultā, tikai acis mazliet uzliesmoja, kad ieraudzīja Birznieku un savu sievu, un tai bērniņu uz rokām. Visu slimības laiku viņš nebija redzējis sava dārguma - mazās meitiņas, gan kaunēdamies pēc viņas prasīt, gan baidīdamies, ka bērnam nepielīp slimība.
Viņa acis vairs nenovērsās no mātes un bērna un izdēdējušā sejā radās mazs sārtumiņš, zīme, ka viņa sirds sāk aukstēt ātrāk.
Betijai acis pildījās asarām, jo gaišajā istabā viņa noskārta, cik ļoti viņas vīrs ir cietis: bija palikusi tikai agrākā ēna. Pat kuplos matus karsonis nebija saudzējis.
«Vecais draugs, še mēs nākam, kas tevi patiesi mīlējam,» Birznieks, sirdī kustināts, runāja. «Tava sieva tev nes atbildi, kas tevi atpestīs no visām tavām dvēseles mokām!»
Betija nometās pie gultas ceļos un čukstēja: «Mans mīļais vīrs!»
Treimaņu Pāvils saslējās sēdu un ēdri iesaucās: «Betij, vai tas ir tiesa? Vai tu nesaudzē manis tikai aiz žēluma?»
«Mana mīlestība nekad nav šaubījusies, un mana atbilde un lūgums ir un būs vienmēr: mans visumīļais vīrs!»
Pāvils saķēra Betijas roku, atlaidās atpakaļ gultā un čukstēja, asarām pār vaigiem ritot: «Glābts, glābts! Ai, kā es salku pēc tavas mīlestības!»
«Mīļais biedri, piedod savai sievai arīdzan mazu lietiņu, ko viņa mīlestības sāpēs ir piemirsusi tev paziņot. Tava prāva pazaudēta, un tu esi no augstās laicīgās tiesas atcelts no mācītāja amata...»
«Birzniek, sniedz man savu roku par zīmi, ka viss ir piedots un aizmirsts!» Pāvils lūdzās drebošā balsī.
«To daru ar mīļu prātu un ar īstu sirdsprieku,» Birznieks aizkustināts atbildēja, satverdams Pāvila roku.
«Glābts un brīvs!» Pāvils gavilēja. «Es gribu vēl dzīvot, jo tagad zinu, ka varu vēl daudz ko par labu griezt un labu darīt!»
«Tu esi cīnījies kā vīrs! Es novēlu tev laimīgu izveseļošanos!»
«Pateicos, mans vienīgais īstais draugs! Pieņem mani arī par draugu, es gribu būt cienīgs šī vārda. Saites nu ir sarautas, kas man saistīja miesu un garu. Es sākšu jaunu dzīvi uz patiesības un uzticības pamatiem. Nu esmu izglābts un brīvs! Es esmu no jauna atdzimis!»
Treimaņu Pāvils palaida Birznieka roku un sniedzas pēc savas mīļotās meitiņas.
Birznieku Jānis virzījās klusu ārā. Vēl durvīs viņš apstājās un noraudzījās domīgi palicējos.
Rudens saules stari spiedās caur logu istabā un apgaismoja prieka asarās smaidošo māti, kura dusēja ceļos pie vīra gultas ar bērniņu klēpī. Ar vienu roku Betija pabalstīja Pāvila galvu, ar otru viņa lieca mazo Mariju, lai laimīgais tēvs skūpsta savu vienīgo bērnu.