ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

II

Tā nu otru dienu Kaupuru Mārtiņam bij skriešana pa Rīgu bez sava gala, kamēr kājas sāka sūrstēt. Ratu Rīgā bij lērums - viens skaistāks par otru, bet cenas sāļas. Pirmajā lingā viņš apmeta visus ķīlu namus, bet pa zobam hekā lādzīga neatrada. Ratu nebij trūkums, bet vairums sabendētu, pārkrāsotu un par jaunu uzspīdinātu. Kreklu varēja griezt, kad viņš aizelsies atgriezās savā istabiņā pie «Vidzemnieka».
«Traki... ka nesamirkst kapitāls!» viņš baidījās un nometās kreklajā. Kamēr drānas žuva, viņš notiesāja savu parasto maltīti - desiņas ar kāpostiem. Iešāvās gan viņam prātā, vai nebraukt labāk mājās bez rata un ietaupīto grasi izlietot nākamai iedzīvei, ja laimētos dabūt Malītes vietu, bet lepnums tādām domām nepadevās. Četrus gadus viņš sapņojis par s a v u ratu, naudu krādams un brīvdienu izdzīvi tēlodams, cik jauki tad būs, kad viņš sēdēs savam ratam mugurā un ratos turp, kur Laima un smukas meitas mīt!... Tad lai tur lūst vai plīst, bet bez rata mājās braukšana nav!
«Es pie rata turēšos!» viņš dziedāja, vilkdams kamzoli mugurā, un devās otram lāgam pilsētā.
Ejot gar Vērmaņa dārzu, kāds paziņa uzsita viņam uz pleca. Ak tu tētīt! Kā pimberis viņš apsviedās riņķi un atplēta muti, lai sauktu pēc palīga, ka nupat Rīgas žuļiki viņam nokampjot naudas žūksni... bet vēl laikā pazina savu amata biedri un jau pazīstamu rakstnieku Vārpkalniņu. Sasveicinājās... vēsi un pieklājīgi. Tikai četri gadi pagājuši, kamēr viņi šķīrušies no viena ugunskura, bet cik sveši viņi liekas viens otram, ka nekā jēdzīga nav ko runāt.
«Nu, kā t' labi skrien?»
«Kā dzen, tā lien!»
«Vai pa Kurzemi vijoli strinkšini?»
«Nē, ērģelēju pa Vidzemi... Čaugsteres draudzes skolā par otro... un tu?»
«Man sava vieta... vai uz biedrības namu gaita, tad iesim reizā...»
«Ko tur pagrabā smaksim... labāk tad iegriežamies tepat baznīckrogā... uz to lielo sazatikšanos...»
«Šodien tak sākas zinību sapulces...»
«Rauj viņu vilks, sapulci... man svarīgākas darīšanas!»
«Na nu? Vai sievas tevi dancina?»
«Nē jau! Man jāpirk velosipēds!»
«Ak tā... nu, zināms, nieka sapulces dēļ tu nedrīksti nokavēt tik svarīgas darīšanas!... Tu iesi pa šito ielu?»
«Jā, es pa šito uz Iekš-Rīgu...»
«Tad man jāiet cauri Vērmaņa dārzam... nu tad sveiks!» Vārpkalniņš, sabāzis rokas kabatās, iegriezās dārzā.
«Vārpkalniņ... klau... tu nemaz man nepastāstīji, kur tu tagad dzīvo?»
Draugi apstājās soļu desmit viens no otra.
«Ko tu tēgā manu dzivesvietu... velosipēda man nav tev, ko pārdot!»
«Veca rata es arī nepirktu... es tik apprasos... ja man šovasar iznāks pa laidienam, tad es apciemošu arī tevi...»
«Labi, labi, ka to zinu... skosteniešu Veiku skolā... 25 verstis no Mierlavas...» Vārpkalniņš ilgāk neklausījās Kaupura runā, bet aizsteidzās ātriem soļiem.
«Kas tam Vārpkalniņam notika?... Sagriezās uzreiz kā bērza tāss pavardā... Mierlavas pusi es drusciņ pazīstu, tur daudzina bagātas iegātnības... visādā ziņā es apcietnošu Vārpkalniņu un tad apbraukāšu visas tā vidus bagātnieces...» Kaupurs piezīmēja kabatas grāmatiņā Vārpkalniņa dzīvesvietu un tad devās knaši uz priekšu, vērīgi lūkodamies visos logos. Ja viņš ieraudzīja logā velosipēdu, tad devās namā iekšā un uzprasīja, lai parāda viņam to vislabāko ratu. Iztaustījis ratus smalkāk kā piebaldzēns jērus, viņš aptaujājās tā garlaicīgi par cenu, un tad sākās kaulēšanās. Desmitiem veikalu viņš bija apstaigājis un daudzumu pārdevēju sakaitinājis, kad beidzot atrada ratu pa prātam, bet pārdevējs par to prasīja 220 rubļus. Viņš izkaulējās veselu stundu, pārdevējs nolaida ratu 210 rubļiem, bet Kaupurs deva tikai 190 rubļus. Viņi izstrīdējās, salamājās un izšķīrās. Pēc pusstundas Kaupurs bij atpakaļ tanī pašā veikalā, pielika vēl 5 rubļi; bet pārdevējs bez 210 nekust! Izšķīrās otram lāgam, bet pēc stundas laika Kaupurs atkal bij klāt, jo labāka rata viņam kur nelaimējās atrast. Gluži sirdīgs viņš pabāza galvu pa durvju starpu un uzkliedza pazīstamajam bodskungam: «Vai būs par 195 rubļi vai ne!»
«Nevaru, mīļais kungs, bez 210 nevaru atdot!»
«Mans pēdējais vārds: še apaļi 200 rubļi, un, ja nedosi par 200, tad tu redzēsi, kas notiek!» Kaupurs skaitās un vilka kamzoli zemē. Pārdevējs satrūkās, vai tik sirdīgais pircējs nav traks.
«Lai tad iet ar par apaļi 200 rubļi, bet to gan es jums saku, ka uz šitā rata tad es nepelnu ne plika graša,» pārdevējs žēlojās.
Kaupurs nolika kamzoli uz letes un vēlreiz apskatīja itin smalki.
«Piešmaukts es esmu uz nebēdu, bet, - kas solīts... es ratu paturēšu!» Viņš likās vienaldzīgs, savaldīdams lielos priekus, ka lolotais mērķis nu sasniegts.
Kamēr bodes māceklis sakārtoja ratu braukšanai, tikmēr Kaupurs atārdīja iešūto naudas žūksni un noskaitīja pārdevējam 200 rubļus. Labu laimi vēlēdams, pārdevējs laida Kaupuru pa veikala durvīm laukā un tad ieprasījās: «Sakiet man, kungs, - kas tad īsti notiktu, ja es jums neatdotu rata par 200 rubļiem?»
Kaupurs uz ielas apstājās un pasmējās.
«Kas tad notiktu? Vai ziniet... tad... tad es jums samaksātu par ratu 210 rubļus!»
Pārdevējs nospļāvās un sirdīgi aizcirta veikala durvis.
Pa ielu iedams un ratu sev līdzās stumdams, Kaupurs rēgojās pašapzinīgi visapkārt, itin kā gribētu katram acīs teikt: «Kurp jūs skrejat, ko gūstāt, vai nemaz nemanāt, kas es tagad par vīru!» Lai neizskatītos kā suns bez astes, Mārtiņš nopirka vēl īstu ratotāja ļubeni, uzspēra to vīzīgi galvā un likās pie Saulītes noņemties trejādi: ratam mugurā, ratam līdzās un - kā nākotni zīlēdams - zem rata. Tagad tikai vēl viņš atgādājās par Mailītes vietu un nopirka «Baltijas Vēstneša» jaunāko numuru. Kā tad! Tur stāvēja melns uz balta, ka sestdienā kaķenieši vēlēs sev skolotāju priekš Mailītes skolas.
Ēst un dzert viņam negribējās nemaz, bet tikai sirds kutēja vien, ka tiktu drīzāk ratam mugurā.
«Tā tik būs pa vasaru jauka atpūta!» Kaupurs nopriecājās, kad ap launaglaiku aiz Aleksandra vārtiem lēca savam ratam mugurā. Viņš pirms iegriezās Dārza ielā, lai aptaujātos par Varpogu kundzēm un palielītos viņu priekšā ar jauno ratu, ja kundzes būtu mājā, bet dabūja atbildi, ka Varpogu māte ar jaunkundzi jau ar pēcpusdienas vilcienu aizbraukušas uz mājām. Par jaunu viņš lēca ratam mugurā un diedza pa šoseju uz Čaugsteres pusi. Viņš jau sen bij izrēķinājis, ka no Rīgas līdz Čaugsterei ir 120 verstis, 110 verstis jābrauc pa šoseju un pārējās 10 pa zemes ceļiem.
«Lai nu viens saka, ko grib, bet par šito braucienu man jau pusotra rubļa skaidras peļņas rokā... nav vairs jāgrūž auksta nauda dzelzceļam rīklē... pāra vasarās man atmaksāsies rats ar augļu augļiem...» Kaupurs gudroja braukdams un priekā paberzētu rokas, ja nebūtu jāturas pie kloķiem.
Čaugsterē viņš nonāca ap pusnakti. Otru dienu viņš pamodās stīvs kā āža rags. Viņam ļoti gribējās visu dienu staipīties pa gultu un atpūsties no brauciena, bet niķi nelīdzēja, vaļas bij maz, bij jārāpjas no gultas laukā un jābrauc pie mācītāja, baznīcas priekšnieka, inspektora un vēl citiem «draugiem», lai sagādātu Mailītes skolotāja vēlēšanai vajadzīgās apliecības un ieteikšanas rakstus.