ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

III

Kaķeniešu pagastam bij divas pagastskolas, viena tika saukta par Indēnu skolu, otra par Mailītes skolu. Atminamies pēc Varpogu mātes stāstījuma, ka Indēnu skolotājs Lomezis gribot iedabūt Mailītes skolā par skolotāju savu sievasbrāli Sveķīti. Pats Lomezis kaķeniešos netika lāgā ieredzēts, bet skrīveris viņam bija labs draugs. Abi ar skrīveri viņi izgudroja to smalko niķi, ka sludinājumu nokavēja līdz beidzamajam, lai vēlamā dienā Sveķīts būtu vai vienīgais kandidāts.
Sveķīts pa ziemu dzīvoja pārnovadā par palīgskolotāju, bet pa vasaru viņš apmetās pie sava māsasvīra Lomeža un par vēderu izpildīja saimniecībā saimnieka un puspuiša vietu. Jau deviņus gadus Sveķīts bija nokalpojis par palīgskolotāju, izbraucis malu malas, patstāvīgas vietas meklēdams, bet kā neķērās, tā neķērās nekur. Kad pērn Bleikšis saēdās ar tautskolu inspektoru un tika atcelts no amata, tad. Sveķīts bij pirmais, kas pieteicās uz Mailītes vietu. Cerība izčākstēja drīz jo drīz, jo prāvā ar inspektoru Bleikšis paturēja virsroku un palika amatā. Kad pavasarī Bleikšis labis prātis atteicās no vietas, tad Sveķīts otram lāgam sapņoja vaļējām acīm par Mailītes vietu, bet viņam nebija sapņos Jāzepa laimes: par Mailītes skolotāju ievēlēja Bleikša palīgu Lapiņu. Sveķīts bēgšus aizbēga no pagastnama uz Indēniem. Lai sirdi atveldzētu, viņš uzšķīra bībeles stāstu grāmatiņā to stāstu par mocībām Ēģiptē un lasīja to neapnicis. Ai, kaut viņam būtu Mozus vara, kā tad viņš mozētu kaķeniešu runasvīrus: Spilvanam vardes, Šaudakam utis, Vāverītei blusas un citiem vīriem citus kukaiņus!
Vasarassvētkos Sveķīts dabūja zināt jauko vēsti, ka Lapiņš nav apstiprināts amatā. Cik jūsmīgi viņš tad dziedāja baznīcā: «Ak, neizteicamā, ak, nenobeidzamā vasaras svētku līksmība!» Baznīcēni brīnīdamies pagriezās uz ērģeļu luktas pusi, lai apskatītu dziedātāju, kam tik varīga rīkle.
«Dieva pirksts ir redzams, ka man jātop par Mailītes skolotāju, bet ļauni ļaudis mani skauž. Cīnīšos ar visu spēku, lai Mailīte man trešo lāgu no rokām neizšļuktu!»
Sveķīts cieši noņēmās sagatavoties uz cīņu ar kaķeniešu balsotājiem. Ar līkas muguras un līkas paduses palīdzību Sveķīts izdabūja no saviem priekšniekiem ieteikšanas rakstus un tad ņēma vēlētājus uz grauda. Par pūrvietu viņš jau sveicināja, uz to saldāko smaidīdams, vietniekpulka locekļus un apkoram izdibināja katra untumus un domas. Vasaru pie Lomeža dzīvodams, viņš daudzmaz bij iepazinies ar kaķeniešu pagastu un tā iemītniekiem. Vēlamo dienu viņš dabūja laikus zināt no skrīvera. Taisni vienu nedēļu agrāk ziņnesis iznēsāja vietniekpulka locekļiem pavēstes, ka uz nākamo sestdienu būs skolotāja vēlēšana. Sveķīts noņēmās apsirot visu pagastu un apcelt pēc kārtas visus kaķeniešu runasvīrus.
Svētdienas rītā viņš uzposās baznīcas drēbēs, izšķīra celiņu taisni pār galvvidu un tad devās savās gaitās - balsu medībās. Pie pirmā krustceļa nonācis, viņš apstājās un klusu bubināja: Spilvans, Šaudaks, Vāverīte, Rīdels, Pluncis, Ezergailis, Šķutums, Veprēns, Kurkulīts, Klesis, Čiksts un Trallā Jānis.
Tie nebija buramie vārdi, bet kaķeniešu runasvīri, kurus Sveķīts krustceļā pie pirkstiem skaitīja.
«Spilvans jāapceļ pirmais... tas ir viens tiepīgs koka vecis!» Sveķīts nosprieda un nogriezās pa ceļu, kas aizveda uz Garkūļu saiešanas kambarī. Vecais Spilvans bij dedzīgs sakuvecis. Katru mīļu svētdienu viņš gāja uz Garkūļu kambari un tur izrunājās, izdziedājās un izraudājās pēc sirds patikas.
Garkūļu birztiņā Sveķīts nopogāja no uzkrekla stīvo apkaklīti un aplika ap kaklu raibumaiņu kaklautiņu, sasprauzdams to ar kniepīti, lai baltā krūteža nebūtu redzama.
Saiešanas kambarītī sēdēja piecas večīgas sieviņas un trīs skuķēni tanī laimīgā vecumā, kad tie vēl netiek spiesti stāvēt cūkām pie astes. Sveķīts nosēdās tukšajā vīriešu pusē uz priekšas pirmā sola, saglauda matus un dziļi nopūtās.
Visai ilgi nebija jāgaida, kad Spilvanu tēvs iznāca no mazā kambarīša un nosēdās pie galdiņa savā vietā. Kā dažu labu svētdienu darba laikā, tā arī šodien Spilvanu tēvs bij vienīgais sacītājs. Gari vilkdams, viņš sacīja priekšā vārdus no Pēterburdziņas un tad izlocīja dziesmu tik brīnišķīgi, ka no īstā meldiņa nepalika pāri ne smakas. Sveķīts vilka un locīja līdzi uz nebēdu, ka uz rāvienu ieguva Spilvanu tēva ievērību. Pēc dziesmas sākās galvas runa. Veselu stundu Spilvanu tēvs bradāja pa bībeli, sajaukdams migu migām vecās un jaunās derības darbiniekus un notikumus. Izspīdzinājis mazo Caķeju, ka tas bez ziņas esot uzkāpis augstu kokā, tā izlikdamies augstāks un gudrāks par citiem, kamēr tam ar lielu kaunu bijis jārāpjas no koka zemē, viņš runas beigās visus kaķeniešus pielīdzināja mazajam Caķejam, ka arī šiem iziešot tikpat plāni, ja neklausīšot Spilvanu tēva balsij, bet kāpšot vien bez viņa ziņas visur augšā, kur tik «miesas prāts iegriboties... No vispārības Spilvans pārgāja runā uz jauno paaudzi sevišķi un tad pa iemīļotai paražai sadeva kaķeniešu «puišu brāļiem» un «meitu māsām» krietnu birgu, ka lai ausis svilst... Vēl dziesma, pātari un dziesma, tad Spilvanu tēva draudzīte devās mājup, skuķēni - lēkādami kā kumeļi, lai miegā notirpušos locekļus izstaipītu, sieviņas - priecādamās par jauko izdziedāšanos un saldo snaudu.
«Lai katrs teic kuru gribēdams, bet par Spilvanu tēvu nav pārāks neviens sacītājs, pat tētiņš ne! Kad viņš sāk runāt, tad tevi kā aijāt ieaijā vissaldā miegā, lai būtu vai nupat kā no migas rausies...» - tā kāda sieviņa ceļā uz mājām slavēja Spilvanu tēvu savai draudzenei, un draudzenīte tai piebalsoja: «Tev taisnība, mīļā māsiņ! Tik jau mīļais dieviņš ir atminējies mūs, darba ļaudis, zemnieciņus, kā ieceldams septīto dienu par dusas dienu...»
Sveķīts pamanījās, lai saiešanas kambara priekšā tā nejauši satiktos ar Spilvanu tēvu.
«Labdien, labdien, Spilvanu tēv...» Sveķītim izdevās slavens liecamā naža līkums.
«Labu dienu, mieru, veselību, mīļais jaunekli!» Spilvans pūta, abām rokām turēdams Sveķīša labo roku.
Viena gara radagabalība tiek dibināta!
«Lielo paldies, mīļais Spilvanu tēv, par jaukajiem dievvārdiem! No jūsu mutes pil saldais piens un liepu medus... sirds atdzerties vien nevar, klausoties jūsu gudrībā un piemīlībā... jā... no tiesas... ne par velti viss pagasts... ko es saku: viss pagasts?... Visa draudze daudzina Spilvanu tēvu par labāko runātāju... Mana dvēsele slāpa pēc skaidra ūdens malka, un es sacīju uz sevis: ej uz Garkūļiem, tur Spilvanu tēvs dzesēs tavas slāpes ar ūdeni... ticiet man... jūsu valoda ir jaukāka par skanīgu varu un zvanīgu zvārguli...»
«Man liels, liels prieks, mīļais jaunekli, ka tu pie mums esi atradis to īsto kūti, kur pazudušās avis var patverties... jā, jā, jā... tici man, mazs ir mūsu pulciņš, bet pasaules trako aunu - liels bars! Skaties tu pa labo, skaties pa kreiso - visur tu redzi jaunus un vecus pa plato ceļu dzenamies pēc pasaulīgām kārībām un priekiem... Kaut jel šie ēvarģēļi atskārstu, ka ar visiem pusotra mēteļiem un pusotra zābakiem un ar visu krancēto kaklu viņi skrien velnam pašā rīklē iekšā... Ka mani vārdi taisnība, to rāda, ka tukšs ir tā kunga pagalms Garkūļos... bet, pielūguši dieviņu, ejma priecīgi uz mājām... un, ja tev neapnīkst veca vīra valoda, tad iesim reizā...»
Devās ceļā, un Spilvanu tēvs ar savu labo roku turēja Sveķīša kreiso. Ceļā mutīgais vecis runāja vienu laidu, un Sveķīts nepiemirsa ik uz simt soļiem iemest starpā: «Jā gan... jā gan... jums ir taisnība, Spilvanu tēv!»
Ka zeme esot apaļa un griežoties pa gaisu kā bumba - tādu mācību viņi vienprātīgi atzina par pasaules bērnu sadomātu maldus gudrību, lai ticīgiem cilvēkiem sajauktu prātus.
«Bībelē stāv rakstīts tā: un Mozus sacīja uz to sauli: saule, stāvi tu rāma Ģībonā! Vai te dievvārds skaidri nenosaka, ka saule iet, bet zeme stāv uz vietas? Un, kā Mozus sacīja vienu vārdu, tā saule noģība un nekustējās no vietas kā zaglis pie leiša vezuma, kamēr Mozus nelaida viņas vaļā. Septītā Mozus grāmatā esot šie vārdi dabonami, un ar viņiem varot saturēt zagli uz pēdām ciet, ka ne pirkstiņa pakustināt! To es saprotu gluži labi... ir taču zaglis pret sauli mazais bērns... lai nu gan arī saule lielāka par alus mucas dibenu nav!... Vai ne, skolmeistar?»
«Jā gan, Spilvanu tēv, jums pilnīgi taisnība... uz mata tā bībelē stāv rakstīts, un kas bībelei par vajadzību melot?»
«Nu labi... bet kā tu domā, skolmeistar, no kā ceļas vējš?»
«Vējš... vējš, pēc manām domām, ceļas no tā, ka vienā vietā ir siltāks gaiss un otrā aukstāks, tad...»
«Tīrās grāmatu pasakas, pasaules bērnu izgudrotas! Pagaidies drusciņ... nu saki - ko tu tagad jūti?» Spilvans apstājās un vēcināja roku Sveķītim gar degunu.
Sveķītim gandrīz paspruka, ka viņš jūtot degunā stipru pīpes sodrēju smaku, bet viņš laikā apķērās un atbildēja: «Es sajūtu stipru vēsmu...»
«Nu, redzi nu... kā vēsma izceļas no rokas vēcināšanas, tāpat izceļas vējš no koku locīšanās. Ievēro tik klusā dienā: tiklīdz meža koki sāk locīties, te vējš klāt kā likts! Un, jo stiprāk koki lokās, jo stiprāks vējš pūš...»
«Bet vai koki vien var sacelt vētru un auku? Tā es lāgā nesaprotu...»
«Kas tur ko nesaprast! Iedomā tos bezgalīgos muižu mežus vien! Vai tad kāds brīnums, kad liela vētra saceļas, ja Vidzemē vien visi riteršaptes un muižu mežu koki sāk locīties... vai nu saproti, skolmeistar?»
«Saprotu, Spilvanu tēv, tas ir tik skaidri kā uz delnas... kad visi pasaules koki sāk locīties, tad izceļas auka... skaidra lieta...»
Spilvanu tēvs neatminējās, no kura laika īsti viņš atradās pastāvīgā cīņā ar jauno paaudzi. Krogā un pagastnamā jaunie gudrinieki zobojās par viņa vecmodīgiem svārkiem, uzskatiem un valodu, bet Garkūļu saiešanas kambarī viņš katru svētdienu tiem atdarīja par nedēļas pārestībām - un ar uzviju... tas prieks tad viņam, ka tur :neviens nedrīkstēja viņam runāt pretim. Jocīgi gan tas, ka Spilvanu tēvam domas sagājās tikai ar tādiem ļaudīm, kas gribēja izkaulēt no viņa kādus labumus, bet tā jau viņš nelikās manot! Tomēr reti Spilvanu tēvam palaimējās sastapt tik patīkamu cilvēku kā Sveķīti, kas bez apnikas klausījās viņa valodā un piekrita viņa domām.
«Divi pūri rudzu varēs aizdot... to šis cilvēks ir vērts... pēc kā tad nu cita Lomezis viņu būs sūtījis...» Spilvans domās novērtēja Sveķīti. «Bet, ja skaidrā naudā gribēs un priekš sevis paša, tad par 3 rubļi gan vairāk ne... ko no tāda kaniķa var zināt...»
Jaukā vienprātībā viņi sasniedza Spilvanus. Kamēr Spilvānu māte saridāja galdā laucenieku mielastu, tikmēr Sveķīts, siekalas rīdams, cīnījās ar vecām ērģelēm, gribēdams uzspēlēt vienīgo meldiņu, kuru viņš no galvas prata, bet iznāca tikai:
«Cīnījies ar - aktumčū - visu spēku - čučupū...»
Pirms sēdās pie galda, viņš sakrustoja rokas uz galda malas, bubināja lūpām, nolaida acis - un novēroja, kurš gaļas gabals tas lielākais un taukākais. Spilvanu tēvam patika, ka Sveķīts pirms ēšanas nekaunējās klusām skaitīt peršiņu, un Spilvanu mātes sirdi ciemiņš iekaroja ar to, ka «nesmādēja dieva dāvanu», bet iekoda tā dūšīgi, itin kā šorīt būtu nokūlis rudzu riju.
Pēc maltītes Spilvanu tēvs izrādīja ciemiņam savu ābeļdārzu. Sveķīts apliecināja, ka Spilvani esot visskaistākā māja un pats Spilvans visprātīgais un turīgākais saimnieks kaķeniešos.
Spilvanu māte noklāja maurā zem sūrās ābeles nātnu, zilstrīpainu segu un sačubināja pagalvim vāģu ķisenu, piebāztu sausām kalvēm, un nolika virs tā divus galvas spilventiņus.
«Tēvainīti, tu būsi piekusis... nāciet nu ar ciemiņu abi divi un nogulieties dienvidiņu... kad celsieties, tad labāk smeķēs launadziņš...»
Spilvanu tēvs pakāra garos svārkus ābelē un tad kreklajā atlaidās garšļaukus.
«Nemaz nekaunies, skolmeistar, miegs ir jauka dievdāvana... jā, jā, jā... šauro ceļu staigāt grūt...» Žāvas.
Sveķīts atsēdās zemē un atspieda muguru pret ābeli.
«Spilvanu tēv, jūs esat gudrs un dievam mīļš cilvēks... jūs esat tā pagasta sāls... es gribētu cauru mūžu palikt jūsu tuvumā un jūsu vadībā katru svētdienu staigāt šauro ceļu uz Garkūļiem, bet tas var notikt tikai tad, ja es tieku ievēlēts Mailītes skolā par skolotāju...»
«Ak tā, tā... un es domāju, ka vajadzēs rudzu...»
«Kas par rudziem, Spilvanu tēv?»
«Es tāpat vien...»
«Es jūtu gan, ka dievs mani laiž uz Mailītes skolu, bet ļauni ļaudis ne... nāciet jūs manim talkā ar savu balsi, tad es esmu drošs, ka notiks dieva griba...»
Spilvanam acis bija pusvirā, bet domas midzinājās saldā snaudā... viņš miegaini pavērās uzrunātāju, un lūpas čaukstēja savā vaļā: «Nu ka tā... jā gan... ja runasvīri gribēs, tad notiks dieva prāts... bet, ja tu man miegu aizdzenāsi, tad par Mailītes skolmeistaru netiksi...»
Spilvans salika rokas uz vēdera un sāka šņākt.
Tāda vienaldzība pret viņa dzīves ideālu saniknoja Sveķīti, un viņš sacirta zobus, domādams: «Ka ņēmis tagad vienrokas bomīti un vilcis tam pa pašu vēderu, ka lai putra nozlangš! Tā man ir apriebies šis grabis... bet balss! Man vajag viņa balss!...»
Klusu viņš nošļūcās Spilvanam līdzās uz segas un sāka domāt jaukas domas par Mailītes skolu - kā viņš tur audzēs brangus zirgus, turēs treknas govis un rudeni kaus taukus sietalus... arī sievu viņš precēs tādu apaļu un mīkstu, no kalsnējas un sausas sievas nav nekāda labuma, nedz tādu patīk pataustīt, nedz tai kāda siltuma...
Sveķīts izgulējās un tad izstaigājās pa dārzu, bet Spilvans nokrāpa līdz palaunadzim. Mājasmāte vēl pamieloja ciemiņu ar karašu, sviestu un paniņām, tad Spilvans pavadīja viņu līdz savai robežai. Sveķīts vai kusa, pateikdamies Spilvanam par visu labu, un vēl pēdīgo reizi noprasīja: «Vai tad es varu uz jums droši palaisties, ka sestdien jūs dosiet man savu balsi?»
«Paļaujies uz dievu, mīļais jaunekli, tad notiks visas lietas tev par labu. Un tad nu ar to dieviņu! Lai dievs palīdz man un tev! Bez viņa palīdzības mēs nenieka nespējam!»
Spilvans aizgāja pa savu robežu, dziedādams: «Visur, kur es kāju speru...»
Sveķīts savukārt uzvilka dziesmu: «Uz tevi, kungs, es paļaujos!»
Tuvējā priedulājā viņš apklusa pusvilcienā. Sameklējis kabatā spogulīti, viņš pakāra to zarā, tad saslapināja siekalām suku un izšķīra matus pār kreiso ausi. Aplicies ap kaklu stīvo krādziņu un raibu šlipsi, viņš palēkdamies vien devās pa taisnāko ceļu uz Šaudakiem. Dziesmas un klaigas pa gabalu bij dzirdamas Šaudaku pagalmā. Pats Šaudaks bij pajauns atraitnis bez bērniem. Viņš mīlēja dziesmas, dančus un smukas kalpones. Pulciņš jaunu ļaužu priecājās Šaudakos savā vaļā. Sveķīts iegriezās Šaudaku pagalmā un sniedza roku visiem pēc kārtas.
«Es dzirdēju jauko dziedāšanu un iegriezos apsveicināt dziesmu draugus. Ne par velti gudri ļaudis saka: kur dzied dziesmas, tur iegriezies bez briesmas. Jaunkungi un jaunkundzes! Uzdziedāsim skaisto dziesmu: Līgo laiva uz ūdens'i.»
Šaudaks berzēja rokas un slavēja Sveķīti pēc izdziedātās dziesmas: «Tas man patīk, ka jūs atnācāt šurp, skolotāja kungs! Pavisam citādi dziesmas skan, kad jūs dziedat līdzi un rādāt ar roku takti. Bet nu uzdziediet skaisto dziesmu: «No bēdām esmu pārņemta!» Tā man patīk par visām dziesmām labāk...»
«Saimniek, mēs neprotam vārdu no galvas!» kāds ņiprs skuķis ieminējās.
«Dabūsim grāmatu!» Šaudaks iegāja istabā un iznesa Lapas Mārtiņa «Mīlestības gaudu dziesmas». Sveķīts uzkāpa uz malkas bluķa un sacīja vārdus priekšā. Kad garo dziesmu izdziedāja, tad sāka spēlēt spēlītes. Vispirms Šaudaka iemīļoto «dālderi». Šī spēlīte viņam patikās tāpēc, ka, dālderi meklējot, viņš varēja iztaustīt patīkamos skuķus pēc prāta un meklēt dālderi, kur tikai patikas. Pēc spēlītēm sameklēja vecu vijoli ar trim stīgām, un Sveķīts, galviņu piegriezis, rāva vienu bičku pēc otras, lai izpatiktu Šaudakam. Atpūtas brīdī Sveķīts pamanījās Šaudakam līdzi, kad tas gāja uz istabu nodzerties skābās kultenes.
«Šaudaka kungs... gribētu ar jums vienatnē parunāties... man pie jums liels lūgums...» Sveķīts stostījās.
«Zinu jau, protu jau, kāds vējš jūs atpūtis uz manu māju... tās pašas Mailītes dēļ... nu, vai nav tiesa?»
«Tiesa gan, ko tur liegties! Nācu pie jums izrunāties... izlūgties jūsu balss un ka jūs ieliktu labu vārdu priekš manis pie citiem runasvīriem... pagastam izkalpotājs es būšu pirmais...»
«Bērnu man nav... manis dēļ lai vēlē vai manu Kranci par Mailītes skolotāju. Līdz šim es turēju jūs par tādu glūniķi, bet šodien jūs pierādījāt, ka jūs neesat vis gluži auns. Tādi zēni man patīk! Ja citi runasvīri jūs vēlēs, tad arī mana balss jums droša...»
«Ja es dabūšu Mailītes vietu, tad dienu mūžu neaizmirsīšu, ka par to man jums jāpateicas...»
«Še roka - un nepļurkšiet vairāk ne vārda! Iesim pagalmā pie skuķiem...»
Pa tam bij ieradies kāds ciema puisis ar dūkām un rāva vaļā tādu larkšķi, ka sētas suns gaudodams iemuka paklētē.
Skuķi saziņā ielenca Sveķīti un plijās tam virsū, lūgdamies: «Skolas kungs... smukais jaunskungs... iemāciet mums fransēzi... saimniek, palīdzi mums skolotāju pierunāt...»
«Sveķīti! Ja jūs mums iemācāt to migas deju, tad jūs būsiet mūsu draugs un dabūsiet no katra skuķa pa bučai...» Un klusām Šaudaks vēl pačukstēja: «Tad mana balss jums pavisam droša, ja tu man iemācīsi šito danci!»
Līdz pašam vakaram Šaudaks dižojās pa savu pagalmu, un Sveķīts svīzdams klusībā pukojās: «Lācis vieglāk iedīdāms nekā šis stīvais kraķis!»
«Kas mājas ļaudis, lai nāk vakariņās!» kāds nebēdnīgs skuķis istabas durvīs kliedza un tā izjauca deju. Mājnieki viens pēc otra pazuda istabā, bet Sveķīts ar ciema puišiem palika pagalmā.
«Es šito danci tikpat kā māku... nu tad uz redzēšanos līdz sestdienai!» Šaudaks atvadījās no Sveķīša. «Man jāpaietas uz aploku zirgu apskatīt...»
Pagaidījies dārzā, kamēr Sveķīts ar ciema puišiem pa ceļu aiziet, viņš steidzās atpakaļ istabā un sēdās pie galda, uzsaukdams savai saimniecei: «Marēn, nes nu cepto zivi iekšā...»
Nošņurcis Sveķīts līgoja puišu barā uz mājas pusi.
«Jaunkungs, iesim uz Vijgriežiem meitās!... Tur varen glīti skuķi... un tad nejēdzīgi mīlīgi!» ciema puiši vedināja Sveķīti sevim līdzi, bet viņš atmeta tikai ar roku un nogriezās pa savu ceļu uz Indēniem.
Indēnos visi gulēja. Tumsā viņš noģērbās un likās savā istabiņā uz auss, bet vāveres dancoja pa vēderu galopu, tā ka viņš nevarēja iemigt. Uz pirkstgaliem viņš iebliedās pieliekamajā kambarī un pa tumsu sagramstīja maizes donu un sviesta bundžu. Nogriezis riku visapkārt donai, viņš sazieda rikam virsū krietnu kārtu sviesta un tad lika zobiem strādāt, pastarpām iedzerdams malku sūras un aukstas tējas.
«Lai māsa rīt baras, cik grib, bet ēst man gribējās kā vilkam... varbūt viņa nemaz nenoskārtīs, ka tik daudz sviesta pa nakti viens ir noķepējis...»
Otru lāgu guldamies, viņš sāka domāt par dienas pūlēm un nopūtās grūši: «Jā, jā, jā... kad roku pie arkla :liec, tad atpakaļ neskaties... tāpēc arī dievs manus sviedrus svētīja... es varu droši sacīt, ka divas balsis jau ir manas... rīt iešu pie Vāverītes...»