ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

IX

Skosteniešu pagasta Veiku skola, kurā par skolotāju darbojās Kaupura semināra biedrs Vārpkalniņš, atradās tā sauktā krievu lielceļa malā, verstis piecas no Mierlavas pilsētas. Skostenieši un viņu robežnieki mierlavieši atradās Latvijas auglīgā apvidū.
Veiku skolas nams bija jauna un glīta oļu mūra ēka. Nama vienos sānos un galā, nolaidenā kalniņa piegāzē, zaļoja labi iekopts ābeļdārzs, ierobežots no tumšzaļu eglīšu dzīvā žoga. Dārzs un žogs bija Vārpkalniņa priekšteča dēstīts un audzēts. Žoga eglītes vīra augumā bija vienādi apcirptas, augļu un greznuma kociņi dažāda lieluma, bet visi kā nupat saņēmušies pašā spēkā uz savstarpīgu sacīksti saules dēļ.
Aiz dārza sākās alkšņu, kazenāju, sausseržu un citādu krūmu puduriem pieaugušas ganības. Nolīda krūmāju vienu gadu žagaru malkai, jau otru gadu rudeni sulainā: atvases sniedzās vīram pāri galvai. Ne velti latvis saka, ka droši tur druvai līdumu līd, kur baltalksnis mīl augt.
Pāri skolas dārzam un ganībām vērās plašs skats uz skosteniešu auglīgām druvām un lapu koku zaļumos tērptām mājām.
Skolas nama priekšā atradās plašs rotaļu pagalms ar pāra saimniecības ēkām vienos un otros sānos. No pagalma veda liepiņām apdēstīts braucamais ceļš uz ceturtdaļversti tālo garāmejošo pasta jeb krievu lielceļu.
Skolas ēkas priekšas sānos bija divas ieejas - viena skolēnu telpās pa kalta akmeņa kāptuvēm un kailām durvīm, otra uz paša skolotāja galu pa vaļēju lieveni divviru durvju priekšā, bet brīvlaikā Vārpkalniņš mīļoja trešo eju pa gala durvīm uz dārzu. Dārza gala durvju priekšā bija logains lievenis, apaudzēts meža vīnkoka staipekļiem. Pa vasaru Vārpkalniņš skolas neturēja, skolas vienzirga zemi izgraudoja un pats cītīgi nodarbojās rakstniecības druvā. Viņa iemīļotā vasaras mītne bija ēnainajā lieveni, kuram vienas puses logi bija izņemti, lai spirgtajam lauku gaisam būtu vaļēja ieeja. Lieveņa vienā pusē atradās viņa rakstāmgalds, otrā stāvēja brūnu ādu pārvilkts dīvāns un apaļš vienkājas galds, piekrauts grāmatām un laikrakstiem. Lielāko dienas laiku viņš nodzīvoja savā iemīļotajā lievenī, sēdēdams pie darba galda veseliem cēlieniem un kaistošiem vaigiem uzburdams uz papīra savus iedomu tēlus no ritošās dzīves vai arī pazvilus uz dīvāna lasīdams atpūtas brīžos visādus rakstus un grāmatas.
Juris Vārpkalniņš jau bija tautā pazīstams rakstnieks, kam kas bija, ko sacīt, un ko tauta arī lasīja un ievēroja. Viņš bija kādu gadu vecāks par Kaupuru, pašā jaunības zaļoksnībā. Par spīti rakstnieka amatam, viņš tagad nēsāja pavisam īsus matus, vasaru pat līdz plutai nocirptus. Turīgu vecāku bērns būdams; viņš no laika gala bija pieradis pie spodrības un glītuma, turēja šos tikumus par pirmajiem baušļiem savā ārīgā un iekšķīgā dzīvē, puteklis un traips bija viņa lielākie ienaidnieki. Savas skolotāja un rakstnieka gaitas sākumā viņš piegrieza par daudz uzmanības savai ārienei, bet Blaumanis viņu izārstēja ar pāra vārdiem no šis ārības. Blaumanis bija viņa paraugs un iemīļotākais rakstnieks no mazatnes. Cītīgs vasaras sapulču apmeklētājs būdams, Vārpkalniņš jau kā semināra audzēknis vairākkārt bija Blaumani redzējis, bet jaunavīgi kautrīgā daba viņam neatļāva tuvoties pazīstamajam rakstniekam. Kad viņš pats ar kādu dzejoļu krājumu un pāra garākiem stāstiem jau bija guvis rakstniecībā ievērību, tad reiz Rīgā pa vasaras sapulču laiku kāds biedrs viņu iepazīstināja ar Blaumani. Pa savai paražai Blaumanis viņu caur brillēm cieši apskatīja no galvas līdz kājām, pēc pamatīga vērtējuma iebilzdams: «Ārienes izskata pēc noturams par glaunu lauku vīzmani, bet acis... neko darīt!... Acu mirdzums rāda, ka iekšienē mājo dzejnieka dvēsele, sirdī ielēkusi dzirkstele no dievišķīgās uguns...»
Vārpkalniņš vīrišķīgi apspieda savu apjukumu un kaunu, pilnīgi apzinādamies, ka ir izpelnījies šādu ārienes vērtējumu, bet jūsmīgu prieku viņš sajuta par Blaumaņa atzinības un uzmudinājuma vārdiem, kad vēlāk divatnē Blaumanis īsiem vārdiem iztirzāja un novērtēja viņa rakstu kodolu un izteiksmes veidu. Ārīgā vīzmanība no tās dienas Vārpkalniņam bija kā ar roku atņemta. Tīrību, glītumu viņš nelika novārtā, bet kā no uguns sargājās no visa liekā greznuma un acīs krītošas vīzmanības...
Dzejnieka jūsmīgā sirds saviem iedomu tēliem - stāsta vai drāmas varoņiem - līdzi cieš, līdzi priecājas. Radību brīdī no simtiem iespaidu ierosinātā un saviļņotā iedoma strādā neapzinīgi un bez apstājas; vaigiem kvēlojot, sirdij strauji pukstot, rokas pūlas sekot iedomu joņiem, jo rīkotājs prāts nosaka gaiši: ja šobrīd radošās domas netiks ietvertas redzamās zīmēs, tad tādā veidā un garā otrreiz vairs tas nekad nebūs iespējams! Pulkstenis nosit stundu pēc stundas, bet savā radošā darbā iestigušais rakstnieks tā nedzird, pret ārpasauli viņš ir akls un kurls.
Vārpkalniņš neapzinājās, ka viņš pilnas deviņas stundas no vietas bija rakstījis vienā laidā, kamēr pirmrakstā pabeidza uzrakstīt jaunu noveli. Velti viņu apteksne izaicinājās pusdienā, darbā viņam ēdiens un dzēriens bija aizmirsies.
Piesarcis, dziļi elpu atvilkdams, viņš nometa spalvu un atspiedzās no darba galda. Vingrodams viņš pacēlās no krēsla un atspiedās elkoņiem uz lieveņa vaļējā loga bēģeļa. Pret logu meža vīnkoka stīgas bija mākslīgi savītas kopā, vidū atstādamas kā apaļa vaiņaga caurumu, pa kuru bija svabada izredze pāri dārzam uz Veiku skolas robežniekiem Virpuķēm. Viņš sapņoja vaļējām acīm; domas vēl nevarēja atrauties no uzrakstītā stāsta iedomu tēliem, jo jaunradītais dzejas darbs bija gabals no paša rakstnieka izjustām jūtām un izbaudītās dzīves. Sacerētā stāsta varoņa prieki un bēdas sakusa ar paša sacerētāja mīlas laimi un ilgām, izplūzdami kaisli dvestā čukstā: «Ilga... manu Ildziņ, nāc! Acs saules gaismas alkst, sirds mīlas gaidās ilgojas pēc sirds...»
Vārpkalniņš sakaunējās un nopriecājās reizā par savu sentimentālo sajūsmu un mīlas kaislajām ilgām pēc mīļotās meitenes.
Trīs gadi Vārpkalniņš bija Veiku skolā par skolotāju, un tikpat ilgi viņš mīlēja Virpuķu Ilgu. No pirmās redzes mīlēja un nīka, cenzdamies noslāpēt savu mīlas versmi. Kā pārnāca dzīvot uz skosteniešiem, tā tūliņ iepazinās ar Ilgu un iemīlēja viņu ar pirmo liesmaino, bet kautrīgo jaunības mīlestību. Ilga tolaik vēl apmeklēja Rīgā ģimnāziju, bet gadu atpakaļ, pērn priekš Jāņiem, viņa pabeidza skolas astoto klasi godam un dzīvoja no tā laika pie mātes Virpuķēs. Maizes vai greznu dēļ Ilgai nebija jākalpo svešiem ļaudīm, viņa bija bagātu ļaužu bērns, Virpuķu vienīgā mantiniece.