ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XIII

«Velti Vārpkalniņu Juris nepūta kā sila balodis, savā lievenī pie vīnstīgām apvītā loga stāvēdams: «Ilga... manu Ildziņ, nāc!...» Ticēsim dvēseļu iedvesmīgiem sakariem vai domu pārnesībai, bet nesauksim to par vienkāršu sagadījumu, kā Līvija to darītu, ja zinātu, ka, Jurim otru lāgu pa zaļo staipekļu vainaga vidu veroties, no Virpuķēm pa tīrumceļu gar linu aparu iegriezās tērces brikšņos divu jaunavu lunkani stāvi.
«Ilgas draudzene Līvija arī atbraukusi! Viņas abas nāk šurp! Tas tik ir skaisti! Brīnišķi skaisti!» Juris priecājās un iecirta sev ar plaukstu pa pieri, lai drīzāk varētu izdomāt, kas viņam te vislabāk un visgudrāk darāms, - vai jaunavas jāsagaida tepat lievenī vai jāsteidzas viņām ceļā pretim. Svarīgs jautājums no kura pareizas izšķiršanas drusciņ vairāk atkarājas nekā nāve un dzīvība vien. Kad Ilga nāktu viena pati, tad viņš gan zinātu, ko darīt, bet tagad Līvija nāca Ilgai pirmoreiz līdzi, tamdēļ viņam lielā nesapratne, ko ķert, kur grūst, ko darīt!
Smadzenes izmocījis pusacumirkli, viņš paķēra cepuri un devās pa dārzu jaunavām pretim, noņemdamies ceļā galīgi izdomāt, kas šinī sarežģītā gadījumā darāms pēc visiem krustmāšu padomē pieņemtiem un apstiprinātiem pieklājības likumiem.
Šaurajā tērces tekā, baltalkšņu pudurīša pavēni, viņš viņas satika.
Skurbā viņš ņēma savu Ilgu pirmo uz grauda, to apkampdams un nobučodams kā īsts mākslinieks, kas mīlas lietās kursu beidzis un eksāmenu izturējis ar uzslavu vienlaidu savu prieku maldams: «Tas ir skaisti! Brinišķi skaisti!... Es jūs gaidu, ilgstu pēc jums, te redzu jūs nākam! Nu nevaru saprast un izgudrot, ko man darīt, vai istabā sevi piesiet un jūs sagaidīt vai ar skubu pretim steigties...»
Ilgu palaidis, bet elpas neatrāvis, viņš arī Līviju apkampa un nobučoja uz abiem lūpu kaktiņiem bikli un saudzīgi, Ilgai par lielu lielo prieku un Līvijai par ne mazo brīnumu. Līvija nemaz nepretojās, tikai acis paplēta platākas un stāvēja kā vaktszaldāts stīvām rokām gar sāniem. Tomēr vaigu galos viņai iedegās un plaiksnījās rožains sārtums.
«Stāstiet tālāk, Vārpkalniņa kungs, ko tad jūs ceļa steigā izgudrojāt? Vai sagaidīt mūs savā mājā vai steigties mums pretim?» Līvija zobojās.
«Kā redzu, tad viss mans gudrojums ir veltīgs bijis un man ir atnācies jums pretim...»
Tālāk parunāt bija grūti, jo patlaban Ilga atradās viņam kaklā un gavilēja: «Juri, tu esi malacis! Lielāka prieka un patikas tu man vairs nevarēji darīt kā šai sniega kupenei pierādīdams, ka mēs esam īsti cilvēku bērni ar karstu sirdi un straujām asinīm. Nu redzu sniega rozei plaukstam pirmo sārto ziedu lapiņu...»
«Piedodiet, Līvijas jaunkundz, ja drusciņ par strauju esmu bijis, bet mans vienkāršais rēķins ir tāds, ka mana Ilgas draudzene ir arī mana draudzene...»
«Un jūsu draugi arī mani?»
«Ne gluži tā, manu loģikas karalien! Ilga manus draugus var turēt par saviem draugiem, ja grib, bet jums pavisam brīva vaļa!»
Strīdēdamies viņi nonāca Vārpkalniņa lieveni. Britiņu visi trīs turpināja jautro strīdu un valodas, tad Līvija pacēlās, lai mīlai ziedotājus atstātu vienus.
«Līvij, kur tu viena pati!» Ilga iesaucās.
«Neizliecies nu un negrabi, manu mīļo skalu gabaliņ. Tā kā es esot tava draudzene un Jura kungs mani arī pa savu draudzeni nupat patentēja, tad es zinu savu pienākumu un tālabad iešu otrā istabā, pat durvis aiz sevis aizvēršu un pa atslēgas caurumu neglūnēšu, tikai izlūdzot no Jura kunga atļauju pakravāties pa viņa grāmatu krātuvi.»
Teica un izgāja.
Rakstāmistabā Līvija pacilāja grāmatu plauktā vienu otru. grāmatu, uzķēra nejauši latīņu gramatiku, paņēma to rokā un izgāja visām istabām cauri uz lielo klasi nama otrā galā. Te bija ērti un gaiši. Grāmatu rokā viņa staigāja pa plašo telpu un kala: fero, tuli, lutum, ferre...
Līvija bija nodomājusi iestāties medicīniskajos kursos, un tanīs latīņu valodas prašana bija nepieciešama lieta.
Mīlas pārītis tikpat maz likās zinis par zinātņu priesterieni kā šī par viņiem...
Līvija paskatījās savā melnajā pulkstenīti un redzēja, ka viņa ilgāk par stundu ir kalusi mirušu valodu, kamēr skolas otrā galā divi citi baudīja dzīvas valodas un pašas dzīves labāko daļu.
Domas atpūtinādama, viņa aiztaisīja grāmatu un vērās pa logu.
Pa lielceļu ratoja minrata minējs, ka rata spieķi vien zibēja vakara saulītē.
Līvija kļuva vērīgāka, kad ratotājs iegriezās no lielceļa liepu gatvē uz skolu.
«Na, nelūgta ciemiņa... tā tikai vēl te trūkst, kad jau lūgtais ir pa kājām!» Līvija zobojās.
Pagalmā ratotājs nolēca no rata un sarunājās ar graudnieku, kurš gadījās ceļā, vezdams pirmos kultos rudzus no rijas uz klēti.
Līvija veikliem, smagiem soļiem gāja uz lieveni, jau pa gabalu saukdama: «Bīsties, bīsties, būža nāk! Bīsties, bīsties, būža nāk!»
Pārgalvnieki nemaz nebijās, bet sēdēja tāpat roku rokā, kā sēdējuši.
«Klausieties, mīļie balodīši, es runāju no tiesas! Skaistajam izpriecas laikam Aranžnesā nu ir beigas! Pagalmā ieratoja jaunskungs ellišķām ūsām. Visas zīmes to rāda, ka viņš meklē Jura kungu kā adatu!»
«Līvij, tu vilstojies!» Ilga vēl cerēja.
«Šoreiz diemžēl ne! Ūsainis patiesi pēc tāda izskatās, kas meklē vienu no jums aprīt, un tik galants viņš laikam nebūs, ka ņems jūs abus reizā priekšā, lai jums vienam bez otra nebūtu garš laiks. Lai Jura kungs paskatās, ja viņam drosme ir!»
Juris aizsteidzās otrā istabā pie loga. Diezgan nošļucis viņš atgriezās, tikai vienu skatu pa logu pametis.
«Neko darīt... Līvijas jaunkundze runā patiesību. Atbraucējs ir mans semināra biedrs Kaupurs...»
«Un arī draugs, Jura kungs?»
«Senāk semināra biedrs, tagad amata brālis... piemirsu, kurā pagastā v i ņ š nupat ievēlēts par pastāvīgu skolotāju... bet, ka draugi būtum, ar to nevaru lielīties, mums garša katram savāda, asi šķiras pa labi un pa kreisi.»
«Vai nu tik traki būs? Tad jūs domājat, ka jūsu biedram j ū s u Ilga nemaz nepatiktu?»
«Jūs zobgale!... Ilgu mans biedrs norītu vienā kumosā, kā jūs nupat teicāt, tik kārs viņš uz tādu mantu!»
«Nu redziet, tad jau jums gluži vienāda garša!» Līvija tiepās. «Un skaidra lieta! Kaupura kungs ir braukdams uz Mierlavas izstādi un nakšņos pie jums trīs dieniņas, trīs naksniņas... tas visumazākais! Nu, vēlu tad jums daudz laimes, Jura kungs, sarunās ar biedri atdzīvināt vecās skolas atmiņas!»
«Viesmīlība mūsu pirmais pienākums!» Juris dikti sacīja, bet klusi vēlējās, kaut Kaupurs aizskrietu pie deviņarpus velniem.
«Mēs viņam neteiksim, ka esam saderinājušies!» Ilga iesaucās.
«Bet viņš to nomanīs, ja gluži auns nav! Un pēc tāda viņš vis neizskatās. Tātad: vai nu svešais ciemiņš jāuzņem mūsu visziņu biedrībā, vai jums jāsargājas no katras satiksmes, kamēr ciemiņš sērš pie Jura kunga... nu tad marš pa dārzu un tērci uz Virpuķēm, kamēr svešā acs mūs šeit nav manījusi...»
«Ne pirmais varams, ne otrais spējams!» Ilga uzbudinājās.
«Gluži neiespējamas lietas!» Juris viņai piebalsoja. «Kur paliks mūsu skaistā izprieca trijatā pa Mierlavas izstādi!»
«Kur skaistie braucieni turp un šurp!»
«Pagaidiet, jūs bēdu lejas iemītnieki! Man nupat labs padoms būs rokā!... Kas Zeiriņu Līvija tāda šeit ir? Meitene no svešuma, tas saprotams tā, ka tikpat kā itin nekas! Ildziņ, tad tu nu esi tā svešā meitene Zeiriņu Līvija, bet es būšu Virpuķu Ilga... vai tu saproti?»
«Saprotu, Līvij, tev pa vecam niķu pilns pakausis...»
«Par to nekas... reizām gribas patrakoties un izšmaukt no savas ādas! Jura kungam jābūt mierā ar vārdu maiņu, tur pretim čīkstēt ir velti. Būtne viņam paliek vecā, tikai vārds top dots cits. Jūsu labad es uzupurēšos. Mana alga būs tā, ka es dzirdēšu, kā Līvijas vārds izrunājams, kad vīrietis kādā Līvijā patiesi iemīlējies. Es būšu bagātā Virpuķu iegātnība un ciemiņu Kaupura kungu tā ņemšu un, grauda, ka trīs dieniņas viņš neizturēs, bet pusapsvilis metīsies bēgt, par to es jums abiem galvoju! Un man aiz muguras tad jūs varat laimīgi justies un medu riekšavām raust, viņš liks jums mieru, par to es gādāšu! Nu marš! Jura kungs ar smaidiem ciemiņam pretim! Redzat, jūsu biedrs jau kāpj pa akmeņa kāptuvēm augšā!» Vārpkalniņš izgāja Kaupuram pretim, bet abas jaunavas iegāja viesistabā un izlikās dziļi nogrimušas kādas gleznas aplūkošanā.
«Ilgainīt, ja smiekli tevi māc un pasprukt taisās, tad kod tik labi stipri mēlē!» Līvija pamācīja Ilgu.
«Man patiesi dusmas uz svešinieku, tamdēļ viegli no smiekliem savaldīties... tikai nestrādā vien tu par daudz traki!»
«Kad jau, tad jau, Ildziņ! Vecs un smuks vārds...»
Kad durvis atkal vērās vaļā un jaunavas sadzirda svešas balss labvakaru, tad viņas abas lēni apgriezās un gāja uz istabas vidu nācējam. pretim.
Vārpkalniņš viņus visus pa gabalu ar rokas mājienu iepazīstināja.
«Skolotājs Kaupura kungs... Zeiriņu jaunkundze un Virpuķu jaunkundze...»
Pie Virpuķu vārda Kaupurs saslējās cēlāk un pavērās pamatīgāk vienā jaunavā un otrā, tad vīzīgi palocījās un gāja viņām roku sniegt.
Līvija pirmā pasteidzās ar viņu sarocīties, ēdri valodu sākdama: «Ļoti priecājos ar jums iepazīties! Virpuķu Ilga esmu es, to izšķirības dēļ jums atgādinu, cienījamais Kaupura kungs, un tā otrā - skaistākā jaunkundze ir mana draudzene Līvija, Zeiriņu Līvija bez «ing» no Rīgas...»
«Ka man ir gods un retā laime ar divām skaistām jaunkundzēm iepazīties, to manas acis rāda un prāts ar prieku klaji atvīstas, bet, kura no jums daiļāka, kura skaistāka, to izspriest ne man pa spēkam!» Kaupurs veikli izvairijās, īstajai Ilgai roku sniegdams.
«Tad jūs vienīgais būtu, kas neatzītu manas draudzenes pārākumu?» kā izbrīnījusies Līvija gāja savu ceļu tālāk.
«Zinu tikai teikt un apgalvot to, ka abas cienījamās jaunkundzes ir viena par otru skaistāka,» Kaupurs gudri izlietoja veco āķi, līdzinādams sev ceļu.
Ilga runāja maz, dabiski izrādīdama lomu, ka smukākā palaikam arī dumjākā. Citi uzsāka vispārēju sarunu par dienas notikumiem un gaidāmo rītdienas Mierlavas izstādi. Kaupurs sarunā iepina, ka arī viņš esot braukdams uz izstādi, bet Mierlavu pavisam maz pazīstot. Vārpkalniņam cits neatlikās ko darīt kā labis prātis ielūgt Kaupuru pa izstādes laiku pie sevis. Tikpat laipni Līvija piedāvājās viņam rīt par vadoni, Mierlavas ievērojamākās vietas un lietas apskatot. Kaupurarn patmīlība riesa, kā jau pa spalvai glaudīja, kad likās nomanījis, ka Virpuķu iegātnības ievērību viņš ieguvis uz rāvienu. Vieglu valodiņu runājot, grāmatas šķirstot vai pa dārzu pastaigājoties - vienādi bez pūlēm tā sagadījās, ka Līvija ar Kaupuru un Ilga ar Juri nošķīrās savrup katrs pārītis. No dārza atgriežoties, Līvija izteicās, ka par rakstniecību maz bēdājot, bet ka mūziku viņa dievinot. Kad nu Kaupurs bija līdzīgās domās, tad viņa uzaicināja to spēlēt ar viņu lopa četrrocīgi uz klavierēm dažus gabalus. Kaupurs spēlēja veikli un labi klavieres; viņš neslēpa savas sveces zem pūra, bet ar prieku izpildīja Līvijas uzaicinājumu. Līvija tā sajūsminājās par spēli un spēlētāju, ka nelaida vairs Kaupura nemaz no klavierēm projām.
Visu to laiku Ilgai ar Juri bija vaļa netraucēti nodoties savai mīlai, kura viņiem šobrīd izlikās par pašu svarīgāko lietu pasaulē. Pagāja vēl stunda, un Kaupurs glaimoja sev, ka ne tikai viltus Ilgas vērību, bet arī viņas labvēlību viņš ieguvis lielā mērā. Kaupuram sekste lieliski auga.
«Rīt šādu laiku, - gatavi milti!» viņš pie sevis nosprieda.
No Mierlavas nākdams, pagasta ziņnesis iegriezās Veiku skolā un nodeva skolas apciemnieku avīzes un vēstules. Savu daļu dabūjušas, Ilga ar Līviju vikšās mājup, gribēdamas Kaupuram iestāstīt, ka tikai pēc laikrakstiem viņas esot uz skolu nākušas. Kaupurs ticīgi noklausījās jaunavu melstos taisnības iemeslus, vienu aci blēdīgi pamirkšķinādams, ka viņš jau ticot, ko tam stāstot, bet savas domas protot paturēt pie sevis.
Abi skolotāji piedāvājās jaunavām par pavadoņiem, un tā iznāca atkal parastie pāri: Ilga ar Juri un Līvija ar Kaupuru. Kaupurs nebūt neskauda Vārpkalniņu, lai gan nomanīja, ka šāda pārošanās arī viņam pa prātam. Kaupurs savā gudrā iedomā dēvēja Juri pat par nelgu, ka tas spridzīgas čigānietītes dēļ nav pratis nozvejot īsto laimes kumosu. Trīs gadi dzīvot ar laimi robežniekos un tomēr viņas nepazīt un neapcelt - tāds jauneklis, pēc Kaupura sprieduma, ir pelnījis pārmuļķa nosaukumu. Ko Juris nepaguvis trīs gados, to Kaupurs nolielījās padarīt trīs dienās.
Līvija ar Kaupuru gāja iepriekš, otrs pāris ar katru soli palika tīšām tālāk aiz tiem.
«Viņš, savu mazo laimīti skrubinot, savā vientiesībā pat vēl ceļu man bruģē!» Kaupurs priecājās un tērces vidū Līvijai tieši ieprasījās: «Vai mans draugs ar jūsu draudzeni jau ilgi kamēr saderinājušies?»
«Ja dienas laikā rēgus redzat, tad labāk klusiet! No dikta vārda nelaikā katra skaista garu parādība zūdot! Vai Vārpkalniņa kungs jūsu draugs?»
«Kamēr no semināra laikiem mēs kā sukāti brāļi.»
«Kad draugs draugam un draudzene draudzenei par savām sirdslietām ne vārdiņa nebilst, tad - man domāt - drauga un draudzenes pienākums ir klusēt, kamēr viņi paši mūs pie rokas ieved savā brīnumpasaulē. Viņa ir mana draudzene, tamdēļ ne es kā redzu, ne dzirdu, un, ja viņš ir jūsu draugs, vai tad jūs nevarētu rīt un parīt darīt tāpat?»
«Jums par patiku - labprāt, citādi man viņš un viņa ar visām viņu tieksmēm gluži vienaldzīgi... daudz, ja drusciņ uz jums pabrīnos un pasmejos par Jura garšu, vārdā saucamu par neldzību un aklību, ka viņš pēc ceļmallapiņas liekdamies liecas, bet nav redzējis un neredz dārzā krāšņu rozi ziedam...»
«Vai tā roze esmu es, Kaupura kungs?»
«Atminēts uz mata, daiļā un cienījamā Varpog... Virpuķu jaunkundz!» Kaupurs ātri atķēra.
«Un tā ceļmallapiņa ir mana draudzene rīdziniece?»
«Jūs tā sakāt...»
«Tad sakiet jūs arī - kā jums īsti patīk mana draudzene?»
«Gluži labi... kad jūs neesat tuvumā!»
«Jums asprātīgi glaimi aizvien pie rokas... pateicos, mans kungs! Tad nu jums dūša rodas apgāzt savu pirmītnējo apgalvojumu, ka mēs esot abas vienu skaistumu?»
«Vai lai mūžam palieku pie pirmajiem meliem, kad tagad es esmu redzīgs tapis un patiesību atzinis?»
«Tātad ēdri un gaiši... un bez glaimiem...»
«Bez glaimiem jūs divreiz skaistāka pr savu draudzeni, - desmtkārt ar gluži sīkiem glaimiņiem!»
«Par patiesību atmaksas nedabūn, bet par sīkajiem glaimiņiem es jums izrādīšu savas mājas robežas. Jūs varbūt zināt, ka es esmu lielmājas gruntniece?» Līvija ieprasīja, bet Kaupurs nodievojās, ka viņš nezinot ne krusta mest.
Līvija pastāstīja tam īsiem vārdiem Ilgas vēsturi, protams, visu šinī brīdī attiecinādama un zīmēdama uz sevi.
Viņi abi stāvēja uz robežežas, Juri ar Ilgu gaidīdami.
«Zemkopība man mīļa un dārga, kā allažiņ ciešākā saite ar māmuļu zemi...» Kaupurs stāvu meloja.
«Tad mums vienāda garša... mana zeme un mana māja - tas mans lepnākais prieks!» arī Līvija nekautrējās mānīties.
Kad Ilga ar Juri pienāca tuvāk, Līvija pārgalvīgi uzsauca tādus pat melus Jurim: «Vārpkalniņa kungs! Laipni lūdzu, pavadiet manu draudzeni Līviju uz manu māju! Lūdzu, ejiet vien jūs mums pa priekšu un pasakiet māmiņai visu vajadzīgo... lai gādā mums vakariņas! Es Kaupura kungam izrādīšu savas valstības robežas. Kad jūs zināta, cik briesmīgi mēs abi interesējamies par zemi un zemkopību!»
Juris ar Ilgu aizgāja pa taisnāko ceļu uz Virpuķēm smiedamies.
«Nabadzīte!» Ilga jokojās. «Lai gan Līvija ir gudra meitene, bet man bail, ka, par zemkopību runājot, viņai nepasprūk vien kāda smuka muļķībiņa... Mēs, Jurīt, iesim veicīgi uz māju. Māmiņai jādabūn pirmajai zināt Līvijas izdomātie joki!»
Līvija vadāja Kaupuru ratu ratumis pa ežām un tīrumceļiem un pievilcīgi plātījās ar savas mājas lielo platību. Reiz uzņēmusies nebēdnes lomu, viņa tad izrādīja to arī mākslinieciski. Par Virpuķu platību un robežām viņai lāga jēgas nebija, bet viņa tikai rādīja lieliskiem mājieniem pa labi un pa kreisi: «Tas viss ir mans!»
Virpuķes pēc viņas rādījuma iznāca droši otrtik lielas, nekā patiesībā bija. Līvija ar Virguķu platību un bagātību gribēja Kaupuru apmulsināt, un tas viņai arī pilnīgi izdevās. Par tādu platību cits nekas neatlikās ko darīt kā tikai brīnīties un īpašnieci skaust.
«Vārpkalniņš ir un paliek gatavais muļķis, kad laidis garām šitādu bagātību pašā deguna priekšā... var būt, ka man par laimi!» viņš vēlreiz pie sevis nodomāja, Līvijas tenkās kāri klausīdamies. «Kas gan ir Varpogu turība pret šādu Virpuķu bagātību? Knislis pret lielo dunduru!» Un dikti viņam paspruka: «Mājas platības un zemes bagātībās dēļ jūs esat apskaužama, bet es bez skaudības novēlu jums laimes... dārgakmens jo spožāk mirdz zelta kalumā... tādas manas patiesās domas, Varpogas jaunkundz...»
«Kā jūs sacījāt?...»
«Piedodiet, laikam žilbumā pārsacījos! Es domāju taisni jūs un nevienu citu, Virpuķu jaunkundz!»
«Nekas! Varpoga skan tikpat glīti un nesaprotami kā Virpuķe.»
Līvija savukārt aptaujājās par Kaupura dzimteni un dzīvesvietu, tā dodama vaļu arī Kaupuram palielīties ar savas skolotāja vietas labumu un visādiem jaukumiem.
Kāda kupla sērmūkšļa pavēni Kaupurs apstājās un greiži pavērās savā līdz gājējā, sak, vai tikai tagad nebūtu pats īstais un izdevīgākais brīdis kampt laimei aiz cekula? Līvija arī piestāja un skatījās viņam taisni acīs. Lai gan šādās lietās Kaupurs zaķapastala nebija, tomēr Līvijas asais, drošais skatiens viņu samulsināja un atbaidīja, paceltā kreisā roka, ar kuru viņš grasījās apkampt meiteni, cēlās lēni vēl augstāk un tad - saskrullēja cēlās ūsas!
«Traka padarīšana! Meitene vai kūst, bet man pietrūka dūšas... gaidi nu un vaidi, kamēr rasies otrs tik izdevīgs brīdis!» Kaupurs pie sevis pukojās.
Tālākā ceļā Līvija gāja visiem kupliem kokiem un krūmājiem ar lielu riņķi apkārt. Nebēdnīga un vēlīga viņa bija kā senāk, tikai drusciņ uzmanīgāka un piesardzīgāka.
Kaupurs iedzīvojās iedomīgā pārliecībā, ka jaunavas vērība un labvēlība jau izvērtusies par mīlestību, ka viņam nav vis jācenšas iegūt Virpuķu iegātnības, bet pašas iegātnības grib viņa iedabūt savā tīklā.
Un par nieka zuti Kaupurs vis sevis neturēja, tas gods viņam ir jādod un to viņš ir pelnījis.
Tā viņi abi pa draugam nonāca Virpuķēs. Virpuķene jau visu zināja, Ilga viņai bija izstāstījusi, ka viņa ar Līviju mainījušās lomām. Virpuķenei sākumā gan lāgā nepatika jauniešu joki, bet, kad nu viņas Ilgai tādā ziņā guvums bija drošs un pati Līvija uzsākusi pārgalvīgo joku ar svešo jaunekli, tad viņa atmeta viņam ar roku un piesargājās vienu vai otru jaunavu saukt īstajā vārdā.
«Joki kakla nelaužot...» viņa sevi apmierināja, rīkodama vakariņas galdā.
Virpuķēs viņi vēl norunāja, ka rīt jābraucot visiem kopā uz Mierlavas izstādi, tad Vārpkalniņš ar Kaupuru atvadījās un gāja atpakaļ uz skolu. Gājēji kāvās katrs ar savām domām, Juris bija pateicīgs Kaupuram, ka tas nebāžas viņam virsū ar visunevisādiem jautājumiem; viņš nezināja, ka Līvija bija noprasījusi Kaupuram godavārdu nerakņāties gar citu sirdslietām, kur viņam nav nekāda daļa. Turklāt arī pašam Kaupuram domu bija bridiens ko tagad darīt, ko nedarīt?
Skolā viņi brītiņu parunājās par vienaldzīgām lietām un devās agri pie miera, lai rīt būtu spirgti un mundri miesā un garā.
«Virpuķu Ilga ir glītāka par Amāliju, tas ir viens, kas tiesa!... Ilga arī bagātāka par Amāliju... tas ir otrs, kas nav meli! Krodzinieka-bodnieka turību vai mazturību dabūn zināt tikai pēc viņa nāves, bet Virpuķu bagātība ir acīm redzama, rokām taustāma. Muiža... taisni muiža, nevis zemnieku māja! Ilga man patīk daudz labāk, nekā Amālija no paša sākuma patika, tas arī tiesa... un galvenā lieta - kas man īpaši gar Amāliju daļas, kad viņa tagad ar varu jaucas manās domās?... Rīts būs gudrāks nekā šī diena, lai gan ar šīs dieniņas panākumiem mēs traki esmu mierā. Nieki, ko māņticīgie melš, ka piektdiena esot nelaimīga diena! Nav nemaz brīnums, ka parīt vai aizparīt es neuzmostos kā Virpuķu nākošais gruntnieks... skuķītis manī ir ieēdies, tur es galvu lieku...»
Kur Kaupurs galvu liekot, vai ķīlām par nākotnes laimi vai mīkstā dūnu spilveni, tas viņam palika neizdomāts, jo veselīgais jaunības miegs aizveda viņu puselpas vilcienā uz savu muižu.