ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XIV

Brauciens uz Mierlavu iznāca slavens. Kaupurs un Vārpkalniņš bija uzcirtušies pa godam un gaidīja skolas lieveni Virpuķietes pa lielceļu garām braucot. Pie lieveņa graudnieks turēja aizjūgto zirgu. Vārpkalniņš zemi izgraudoja un pats saviem izbraucieniem zirga neturēja. Neatmaksājās vienzirga zemītes apstrādāšanai turēt zirgu un algot puisi. Ziemu trūka darba puisim un zirgam, jo lopu uzturas dēļ linu nevarēja sēt un malku piecirta un pieveda pagasts, cik vajadzīgs. Pirmo gadu Veiku skolā dzīvi uzsākot, Vārpkalniņš bija sagādājis visus vajadzīgos lopus, rīkus un lietas un mēģinājis pats nodarboties ar zemes saimniecību, bet panākums bija tāds, ka viss zemes ienākums izgāja puiša algai un uzturam, kā arī zirga turēšanai, tamdēļ tūliņ otru gadu viņš izdeva zemi uz pusgraudu. Ka nu Mierlava nebija tāli un pats Vārpkalniņu nekāds lielais gaisa skrējējs, tad viņš, graudnieku līgstot, piederēja, ka graudnieks dod viņam zirgu izbraucieniem par zināmu atlīdzību graudā vai naudā. Savi glīti atspernieki un zirglietas viņam bija senāk iegādāti, dzīvi Veiku skolā uzsākot. Par graudnieku viņš bija izraudzījies zirgu mīļotāju, kas turēja un kopa tādu kumeliņu, ka arī skolotājam nebija kauns to jūgt savos ratos.
Zirgs dīžojās lieveņa priekšā, jo graudnieks, viņu valdīdams, saknieba tam žņaugā apakšžokli un iebikstīja ar pātagas kātu sānos.
Vārpkalniņš zināja graudnieka gaidas un pačukstēja Kaupuram: «Vai tu neredzi? Palieli nu drusciņ mūsu kumeliņu.»
Kaupurs saprata un tūliņ ieprasījās: «Rauj mani kociņš, bet graudniekam tik lepna zirga vēl savu mūžu neesmu redzējis! Kur tu tādu debess gabalu rāvi?»
«Jaunskungs, šis kumeliņš manis paša audzēts!» graudnieks laimīgi palepojās. «Bija man tāda ķēvīte kā plekšķīte, kad dzīvoju Stubričos, kur tagad piemetās zaldātiņš ar kroņa ērzeļiem. Tā nu es izgudrojos klusumā visādi un sadraudzējos ar zaldātiņu. Joka dēļ par pusstopu zaldātiņš kādu svētdienas rītu aplaida manu ķēvīti, kad citu piebraucēju negadījās. Un laime kam laime! Citu gadu atnāca tāds kumeliņš - garām kājām un garu kaklu, kā tīrais klurģis, nomocījies un nevarīgs, ka kājās nespēja piecelties. Citi ļaudis mani tikai piezobot un mācīt, lai es ņemot tikai bunguvāli rokā un sitot garkāji zemē. Es nu nebiju vakarējais, tikai pasmējos, lai šie pagaidās trīs dieniņas un vēl otras trīs. Nu paši redzat, jaunskungs, kas man par staltu kumeliņu izauga no garkakļu krīkļa. Pusotra simta man sola, bet es ausu nepakustinu...»
Pa lielceļu brauca Virpuķietes, glītas un baltas kā pienā mazgātas. Pa priekšu brauca pati Virpuķene atsperniekos, par braucēju viņai līdzās sēdēja mājas puisis, tad aiz viņiem garā dēļa droškā sēdēja Ilga par kungu un Līvija par braucēju, dūšīgi valdīdama grožus savām cimdotām pilsētnieces rociņām. Viņai savs nodoms bija gatavs, un slaidi viņa to izveda, par spīti visiem ķīvjiem. Virpuķene gribēja kaimiņus uz lielceļa sagaidīt un lika puisim gar skolas ceļu braukt soļos, bet Līvija skolas ceļa galā sarāva grožus savam dūšīgajam brūnim un iegrieza zirgu pa liepām uz skolu.
«Līvij, durnā meitēn, ko nu darīšu?» Ilga iesaucās un ķērās zirgam grožos, bet bija jau par vēlu zirgu griezt atpakaļ.
«Kad jau, tad jau!» Līvija līksmi smējās un laida zirgam vaļu skriet pilnos rikšos uz skolu.
Skolieši taisījās kāpt savos ratos, bet tagad sagaidīja braucējas un ar tām sasveicinājās.
«Kungi, kā redzat, brūnis man vienai nav valdāms...»
Kaupurs saprata un pie sevis nopriecājās:
«Viņa manis dēļ tā izliekas!»
«Tad, lūdzamas, pieņemiet mani par kučieri!» Kaupurs īstā laikā iesaucās starpā un uzlēca veikli uz droškas, palīdzēdams Līvijai savaldīt straujo brūni.
Ilga ar Juri saskatījās un sasmējās par Līvijas niķiem.
Kaupurs šodien bija nodzīries braukt kopā ar Vārpkalniņu un savu velosipēdu atstāt skolā, bet nu nāca kā pašas laimes sauciens, ka viņam jābraucot kopā ar Virpuķu bagātnieci, un pati bagātniece lika laimei tā saukt, par to pat skauģim ar labvēli neatliek kā strīdēties. Viņš spēra droši vienu soli uz priekšu, it nevainīgi skatīdamies Līvijai acīs: «Ja tikai brūnim mēs trijatā nebūsim par smagu...»
Šādā ceļā brūnis nemanītu, ja otar trīs sasēstos ratos, bet Līvija dziedāja uzvilkto dziesmu tālāk, nebēdādama par Ilgas kniebieniem gurnā: «Par smagu, zināms, bet ko tur darīt? Vai lai es savu draudzeni atstāju kājām?...»
Juris nāca Līvijas nodomam talkā un piedāvāja īstajai Ilgai savu pajūgu.
Tā Līvija sēja un raisīja savus mezglus kā īsta lietprate.
Ilga sakoda mēli zobos un ļāvās no Jura iesēdināties viņa ratos.
«Juri, brauc lēnām, lai Kaupura kungs mūs neredz! Man smiekli vien nāk un bailes metas, ka nupat nāks Līvijas niķi gaismā, kā mēs viņu vilstojam, dzīvodamas mainītās lomās. Un ko tad?... Būs traki neveikli!» Ilga žēlojās Jurim, bet patikt viņai ļoti patika Līvijas spēle.
Pagrozīja galvu arī Virpuķu māte par Līvijas veiklo un drošo rīcību kā kopā, tā zināmos pāros!
Aizbrauca pa godam, nonāca Mierlavā pa godam.
Pilsētā un pašā izstādē ļaužu bija vidišķi, kā tas parasta sestdienā un izstādes pirmajā dienā. Vairums apmeklētāju taupījās uz rītdienu, tad bija svētdiena un izstādes lētā diena. Līvija prata tā iegrozīt un Kaupuram tas bija īsti pa prātam, ka Vārpkalniņš ar Ilgu un Ilgas māti turējās vienā pulciņā, bet viņa ar Kaupuru par sevi. Līvija ar Kaupuru droši varēja visur staigāt pa pilsētu un pa izstādi - rets viņu pazina Mierlavā un vēl mazāk pazīstams teit bija viņas vadājamais pavadonis Kaupurs. Abi mazpulciņi dalījās un vienojās, sastapās un šķīrās pa ļaužu baru kā peldoši vižņi pa straujupes viļņiem. Īpaši to Līvi ja lika vērā, lai viņi visi kopā nesastaptos ar Virpuķeņes un Ilgas tuvākiem paziņām. Ja tādus draugus vai kaimiņus viņa manīja tuvojamies, tad viņa prata Kaupuru veikli aizvedināt, pavisam uz citu izstādes stūri. Un Kaupuram tur nekas nebija pretim, kad viņi lielāko laiku pa pilsētu un izstādi nostaigāja tikai divatā. Nav brīnums, ka Kaupuram sirds straujāk pukstēja, nomanot, ka jaunava patiesi vēlas ar viņu visur būt viena pati, kā sāncenses bīdamās, kā viņu no citām meitām sargādama. Jau dažu labu reiz Kaupuram rokas kutēt kutēja grābt laimei aiz ausīm kā spirīgam zaķēnam un bāzt to savā kulē iekšā, bet senās drosmes mīlas lietās viņam trūka, un brīnumīgi izlikās tas, ka Virpuķu Ilgas lomniece kļuva strīpiņu pa strīpiņai dzestrāka un atturīgāka, jo vēlīgāks un lipīgāks viņš izrādījās no savas puses. Katrs solītis, ko viņš tuvinādamies spēra, atspērās Līvijas atgaiņu dēļ soli atpakaļ no guvamā mērķa. Līvija manīja gluži labi, ka viņas pavadonis ar nodomu mīlā cildinās un kādas briesmas viņai draud, bet viņa nebijās mākslīgi radītā ugunsgrēka, labi noprazdama savu spēku, ka izšķirošā brīdī ar vienu pašu ūdens šļācienu nodzēšama lielā liesma. Šodien viņa vēl negribēja Kaupuru pestīt no māņu domām, ka viņa esot bagātā Virpuķu gruntniece Ilga!
«Lai ķepurojas kā muša pa zirnekļa tīklu! To tīklu audu es, bet iekšā skriet viņam neliku!» Līvija nežēlīgi sprieda. «Nav vairs mana vaina, ja viņš pa sākto ceļu nebēdnīgi virzās tālāk un acu uzmetienā grib iedomīgi sasniegt to, par ko katram Ješkam vismaz septiņi gadi kalpojams, - tad viņš desmitkārt lielākus vilstus ir pelnījis un žēlot es viņa nežēlošu!»
Līvija pie sevis tā domāja, tikai piemirsa atgādāties, ka viņa ir zvejniece pa sākumam un Kaupurs zvejojamā zivs; piemirsa pārmest sev, ka pie Kaupura straujās uzmācības viņa pati lielāko tiesu ir vainīga, izmezdama makšķeri ar kārdinošu ēsmu un vēlāk gainīdamās un sūkstīdamās, kad kārā zivs līdz ar gardo kumosu ir norijusi arī atskabargaino āķi un raustīdamās neliek makšķerētājai miera.
Līvija gan par tik vainīgu neatzinās, bet tomēr viņai metās bail no spokiem, kurus viņa pati tīšām izsaukusi.
Ilga ar Juri arī nejutās īsti laimīgi. Viņus traucēja un baidīja uzmācīgie un ziņkārīgie skati, kādus viņi mantoja no pazīstamiem un mazpazīstamiem, kopā pa pilsētu un izstādi staigājot. Tiesa, liela bēda viņiem par ļaužu domām un skatiem nebija, bet uzbudinoša un nepatīkama tomēr tāda skatu staroja bija. Viņi aizmirsa, ka šodien pirmo reizi atklātībā izrāda jaunsaderinātu pārīti un tomēr kāro, lai ļaudis darītu pēc viņu prāta un izliktos tā, ka nekā nezin, nekā nenoprot, kā to iztapīgi mājnieki mēdz darīt. Ilgai un Jurim jausmas nebija, ka ļaužu valodas jau sen viņus: bija sapārojušas bez viņu ziņas un gribas. Tagad daža laba saimniece piebikstīja otrajo mātei pie sāniem un palielinājās ar savu pareģes gudrību: «Lūk, māsiņ, vai es te agrāk jau nesacīju, ka no Veiku skolotāja un Virpuķu Ilgas iznāks pāris?»
«To pašu, mīļā nāburdz, es sen skandināju, un tagad acīm redzams, ka mums ir taisnība!» otrsaimniece atbildēja.
Tā abiem pārīšiem šī diena neizpildīja to, ko vakardiena solījusi. Apstākļu dēļ nu iznāca otrādi, nekā bija domāts: viņi gribēja kopīgi pavadīt jautru dienu, bet tagad bija jāturas savrup divatā, trijatā, lai izbēgtu kopīgu paziņu tēgām.
«Līvij, man šis maiņu un māņu joks nemaz vairs lāgā nepatīk! Es staigāju kā uz karstām pirkstīm, vienādi baidīdamās, ka tikai viss nenāk nejauši gaismā. Vai nebūtu labāk, kad mēs saņemtu dūšu un Kaupura kungam vilstū atzītos? Ja viņš drusciņ skaistos, mēs viņu salabinātu, tad joks paliktu joks, visi varētu par to pasmieties...» Ilga izdevīgā brīdī izteica Līvijai savas domas.
«Tiesa, manu Ilgainīt, tādas arī gluži manas domas, bet tādā gadījumā jums tūliņ Kaupuram jāpasludina, ka tu esi Jura saderēta līgava...»
«To tikai ne! Svešam cilvēkam gan mūsu laimi nav itin nekāda daļa! Mēs ar Juri vēl ilgi domājam savu mīlu glabāt slepenībā. Mums pilnīgi pietiek, ka mūsu laimi zini māmiņa un tu...»
«Kaupura kungs skaidrības nezin, bet prast noprot jūsu sakaru. Tikai mani aizrunai jums jāpateicas, ka viņš jūs liek mierā.»
«Vai patiesi viņam tādas suņa nāsis?... Lai tad labāk paliek viss pa vecam.»
«Vai tu vēl nedzirdi citu pērkonu aiz kalniem ducinām?»
«Dzirdēt dzirdu, manīt manu, ka tavs mestais mezgls savelkas. Kaupura kungs tavu joku ņem par pilnu un iemīlējies tevī līdz ausīm! Bet tu taču nedomā nopietni? Jeb jokam būs tāds gals, par kādu mēs sapņot nesapņojām...»
«Aušiņ, vai tu manis nepazīsti? Turklāt nevis Zeiriņu Līvijā viņš iemīlējies - mana personīgā būtne viņam gluži vienaldzīga, bet guvuma nolūkā ar aprēķinu ieēdies Virpuķu Ilgas bagātībā un spīdošā čaulā, kura man norunas izrādāma. Arī Kaupura kungs no ārienes ir glīts vīrietis, tikai kodols nesaskan ar vizuļošo čaulu. Kad tu zinātu, kāda viņam daba! Miesnieks kas miesnieks, un mīlestība viņam pirkama govs. Gluži tā viņš sievietes notausta skatiem vien no vienas vietas, kā svilināt nosvilina... brrr! Kad jau, tad jau! Maza mācība viņam noderīga. Ja viņš arī rīt vēl no mums nešķirsies, tad es viņam izskaidrošu mūsu joku.»
«Ja tāds kukainis mūsu bīstamais kundziņš, tad liela nelaime nebūs, ja arī nejaušība mums nāk talkā!» Ilga bezrūpīgi piemetināja.
«Vai tu ar Juri jau runāji, kā būs ar vakara izpriecu? Vai iesim uz koncertu biedrībā vai ne?»
«Juris ar mieru, lai mēs nosakot, kas darāms, kas ne. Biedrībā mums nav spējams rādīties, kamēr Kaupura kungs mūs notur vienu par otru. Biedrībā būs mums tik daudz pazīstamu, ka no slapstīšanās tur vairs ne domāt!»
«Gluži pareizi! Ja tu ar mieru, tad brauksim šodien laikus uz māju un rītvakar apmeklēsim teātra izrādi.»
«Es mierā, arī māmiņa domā gluži tāpat kā tu.»
Pienāca Kaupurs un izjauca jaunavu sarunu, bet izjauca tīkamā veidā. Nezin no kurienes viņš bija izrāvis skaistus ziedus un pasniedza tos jaunavām - Līvijai plaukstošus rožu pumpurus, Ilgai kuplas, greznas dālijas, kuras patlaban bija daudzinātas modes puķes, tā veikli iztapdams abām meitenēm un viepļodams savu nodomāto uzbrucienu Līvijas sirdij. Jaunavām bija jāpateicas par smalko uzmanību, un visi kopā aizgāja uz pilsētu ieturēt viesnīcā pusdienas. Laba maltīte un dažas glāzes dzirkstoša viņa darīja savu darbu, un pēcpusdiena noritēja priecīgāk un omulīgāk nekā priekšpusdiena.
Visi vienprātīgi norunāja šodien dziesmu vakaru neapmeklēt un tālabad brauca laikus mājup.
Viesnīcas sētā Virpuķu puisis sakārtoja visus trīs zirgus braukšanai. Cits neatlikās ko darīt kā mājup braukt tādā pat kārtībā kā šurp.
Ceļā Līvijai bija jāsaņem visa sava gudrība un attapība, lai Kaupuru atturētu no pārliecīgi draudzīgas izteiksmes sarunas un aizdomīgas brošāšanās pa dēļa virsu, kas viss no Kaupura puses tapa gudri sadomāts par ievadu tiešai bildināšanai. Jocīga bija Kaupuram daba! Vajadzīgā gadījumā viņš spēja savu mīlu izteikt vārdos tikai tad, kad juta jau jaunavu savos apkampienos spirinājamies. Nu bija pirms jāizsaka grūtais vārds: «Jaunkundz, es tevi mīlu!» - un pacietīgi jānogaida meitas atbilde, vai ir jau laiks mesties ap kaklu vai ne, - bet šādu kārtību ieturēt un izlietot viņš nebija radis.
Kādas briesmas gaisā lipinās, to Līvija smalkjūtīgi nojēdza. Skolas ceļa galā viņa laipni pateicās Kaupuram par braucēja amata veiklu izpildīšanu un izņēma apstulbušajam kučierim iz rokām grožus, zirgu apturēdama un īsto Ilgu gaidīdama, kamēr tā izkāpj no Jura ratiem. Gan Kaupurs meta ar acīm, māja ar galvu, vai kaklu izmežģīdams, lai Juris drāž tikai ar jaunkundzi pa ceļu tālāk, bet Juris izlikās pār tādu stulbo stabu, kas nekā neredz un nesaprot.
Tā Līvija saziņā ar Ilgu izjauca Kaupura nodomu pavadīt jaunavas uz Virpuķēm un tur vakarā izmantot kā izdevīgu brītiņu.
Kaupurs vēl laipni piedāvājās abas jaunkundzes drošības dēļ līdz Virpuķēm pavadīt, bet tikpat laipni viņa piedāvājums tapa atraidīts. Kaupuram bija jāpaliek ceļa galā stāvot ne visai patīkamā apziņā, ka viņš ir iekļuvis svešā pasaulē, kur meitas traki untumīgas un neizprotamas, ko viņus grib, ko negrib.
«Uz redzi rīt izstādē! Mēs vēlu brauksim uz Mierlavu, krietni izgulēsimies un atpūtīsimies, bet būt būsim!» Līvija aizbraukdama vēl uzsauca palicējiem, kā noprast likdama, ka rīt kopīgs brauciens nav vēlams un arī neiznāks.
Aizbrauca katrs savā sētā, un ikvienam tā bija ap sirdi. ka šī dieniņa ir viņu pievīlusi, nav radies un vedies tā, kā iepriekš domāts un cerēts.