ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XV

Otru izstādes dienu, kā allaž pie svētdienas, ļaužu bija pilna pilsēta. Izstādes iežogotā laukumā ļaužu bari klīda, vijās, drūzmējās pa malu malām.
Vārpkalniņš gāja šodien uz Mierlavu kājām, bet Kaupurs brauca ar savu velosipēdu. Ka nu kājniekam un ratotājam katram sava gaita un šķirme, tad Kaupurs pārlicis aizlaida pa priekšu, pirms ar Juri norunājuši pazīstamajā viesnīcā sagaidīties un satikties. Viens krietns miniens, un Kaupurs bija Mierlavā. Bārddzinis viņu pataisīja par pieci gadi jaunāku, bet vēl viņam atlikās vaļa ieturēt krietnu brokasti, kamēr Vārpkalniņš ieradās. Vieni viņi negribēja uz izstādi iet, tamdēļ apmetās viesnīcas istabā ar izredzi uz Lielo ielu, pa kuru Virpuķietes bija sagaidāmas pilsētā iebraucam. Paši viņi visai agri no skolas nebija iznākuši, bet vēl diezgan ilgi viņiem bija jāgaida vakarējās biedrenes. Gaidāmo laiku Kaupurs izlietoja lietderīgi, iedzīvodamies vajadzīgā omulībā un dūšā.
Galu galā viņi tomēr sagaidīja Virpuķietes, un tad visi kopā gāja uz izstādi. Šodien pa izstādi ļaužu biezuma dēļ bija daudz drošāka pastaiga nekā vakar; nebija vairs tā jābaidās no nevēlamas sastapšanās ar paziņām vai negaidītas uzrunas. Satikās, pa gabalu ātri sasveicinājās, un ar to pietika, katram bija sava gaita, sevišķa steiga. Atsevišķs cilvēks pazuda ļaužu burzmā kā grasis bagātnieka naudas kulē. Ja pazīstami nejauši izšķīrās, tad bija liela meklēšanās un dzenāšanās, kamēr sadabūjās rokā.
Izstādi sarīkoja Mierlavas zemkopības biedrība. Ārīgi viss izlikās brangi, izskatījās glīti un spīdoši, bet maza nelaimīte bija pielipusi izstādītājiem un rīkotājiem: viņi gribēja spīdēt un godalgas zvejot, nevis vien, ko lietišķu un pamācošu izstādot, citiem priekšzīmi rādīt un paši tālāk mācīties.
Kaupurs bija jautrā garā, omulīgs un asprātīgs.
«Lai tur notiek kas notikdams, bet šodien es viņai bildīšu vienu biezu vārdu!» viņš pie sevis desmito reizi cieši noņēmās. «Gatavā spīgana, ne godīga mātesmeita! Viņa tur mani par pupu kūli, grib spēlēties pēc savas patikas! Nu, kā pirmo izdevīgu bridi manīšu, tā capst! ar bāni...»
Ievēlētie lietpraši un biedrību priekšstāvji no paša rīta dažas izstādes nodaļas bija apstaigājuši un pamatīgi apskatījuši, taisni svēruši saviem pašdarītiem svariem un godalgas piesprieduši tiem, kam tās nākas un kas tās pelnījuši. Pa citām nodaļām godalgošana, medaļošana un uzslavēšana patlaban vēl gāja pilnā spēkā. Uzsverams, ka godalgu izspriedēji cieši turējās pie pašu ļaužu pamatlikuma: kam nākas! Graudnieks, pušelnieks godalgu var izpelnīties, bet atklātības vai biedrības darbiniekam viņa nākas!
Kad Virpuķietes ar saviem draugiem ieradās izstādē, tad patlaban atklātībai tika rādīti godalgotie zirgi un viņu īpašniekiem svinīgi pasniegtas naudas balvas, medāli un uzslavas raksti. Zirgu zviegšana, ļaužu čalas un mūzikas skaņas jaucās par īstu tirgus troksni. Ka nu Virpuķietes neatrada nekā pievilcīga pie satracināto ērzeļu dīžošanās un ļaužu divdomīgām un kodīgām piezīmēm, tad viņas gāja kopā ar saviem pavadoņiem apskatīt citus godalgotos lopus un mantas aizgaldās un nodaļās, ap kurām tagad bija vaļīgāka eja un redze, jo ļaužu vairums spiedās un grūstījās pa izstādes laukuma vidu ap godalgoto zirgu izrādi.
Ilga uzgāja cūku nodaļā aizgaldu, kur pie staba bija piesists aizrādījums, ka aizgaldas iemītniece ar savu saimi godalgota ar mazo sudraba medāli. Ilga aiz brīnumiem rokas vien sasita kopā, kad ieskatījās pār aizgaldas malu! Bērnu mātei riņķi gulēja sivēni kā krusa! Aizgaldas stūrī uz ķeblīša sēdēja vecenīte, lielās saimes kopēja un dzirdītāja, un adīja savā nodabā garu villainu zeķi.
«Krustmāmiņ, cik sivēnu tev tur tai bērnu mātei īsti ir? Es izskaitījos, bet nevarēju saskaitīt, apzib acis,» Ilga vaicāja kopējai.
«Sešpadsmit, mīļā jaunkundzīt! Matā sešpadsmit! Visi tīri jurkas, širkas...» vecenīte labsirdīgi pastāstīja, tīri kā iedīdīta.
«Ak tu smukie...māmiņ, vai tu dzirdi?... Jurkas un širkas!» īstā Ilga gavilēja, bet Kaupurs, par laimi, neievēroja, ka viņa Virpuķeni godā par savu māmiņu.
«Vai jūs dzirdat? Sešpadsmit, jurkas, širkas... t i k a i sešpadsmit gabali!» - tā Ilga brīnījās galvu galvām, jo tik daudz sivēnu vienai pašai bērnu mātei ne viņa bij redzējusi, ne dzirdējusi, bet kopēja viņu saprata aplam, gluži vientiesīgi viņa paklusu bārās: «Tikai sešpadsmit... tikai sešpadsmit... kas tur nu ko brīnīties? Nevarēja saimnieks vairāk vienaudžu sadabūt, mājā tikai divām cūkām atnāca reizā sivēni...»
Skatītāji paviebās viens, paviebās otrs, kurš bija dzirdējis vecītes pausto noslēpumu, bet Ilga priecājās tālāk: «Un daži pavisam balti kā pienā mazgāti, bet citi atkal raibi kā pupu ziedi!»
«Protams, tā otra bērnu māte bija dagla,» vientiesīgai sieviņai atkal negribot paspruka, bet, kad apmeklētāji sāka zoboties un smieties, tad viņa uzskaitās un atsēdās savā vecajā vietā, neatbildēdama viņiem vairs neviena vārda. Velti Kaupurs izlūdzās, lai viņiem pastāstot, vai baltie esot jurkas un raibie - širkas, kā viņš domājot, jeb lieta esot pavisam otrāda?
Vārpkalniņš pašķirstīja izstādes sarakstu un uzgāja, ka raženās bērnu mātes izstādītājs ir pats biedrības priekšnieks... Pasmējās un ilgāk vairs nebrīnījās, tā tā lieta bija labi saprotama...
Virpuķenei, kā allažiņ lielmāju saimniecei, iepatikās brūnaļa ar trim paaudzēm - aizpērnajo, pērnajo un šī gada teļu, visas gotiņas un vienā spalvā. Katrs lopiņš par sevi jau nebija nekas sevišķs, bet māte ar trim meitām visa paaudze savā kopībā pelnīja ievērību, un tamdēļ arī šis liellopu kopojums bija izpelnījies godalgu «par māti ar trim meitām».
«Nāciet šurp!... Skatieties, cik skaista saime! Brūnaļai trīs gadi no vietas tikai telītes un visas vienā spalvā...» Virpuķene vedināja citus skatītājus.
«Es nu deru, uz ko gribat, ka arī šis kopojums ir pa kaimiņiem salasīts!» Kaupurs nebēdnīgi zobojās.
Šī gada telīte gulēja mierīgi pakaišos pie mātes priekškājām aizgaldas dibenā. Lopiem pieliktais uzraugs nemaz neievēroja pienācējus. Viņš bija uzmeties uz aizgaldas dibensētas un pusbalsī sarunājās ar otras nodaļas lopu uzskatītāju. No šļupstas valodas varēja manīt, ka viņš bija krietni iežilbis. Pudeles kakls raudzījās ziņkārīgi no viņa sānkabatas laukā.
«Paklausieties, ko uzraugs stāsta!» Vārpkalniņš citus klusu paskubināja.
Un viņš gluži labi sadzirdēja lopkopēja bēdas.
«...kā jau teicu, vakar vēl, pagāns, bija žirgts, bet šorīt pagalam gan!»
«Vai tikai kāds tava kunga skauģis pa nakti neiegrūda tekam kādu labzāli!» otras nodaļas biedrs aiz sētas iebilda.
«Ej nu sazini! Vakarvakarā sadzirdīja to ar tīri saldu pienu vien - šodien jau bija gaidāmi medāļu spraudēji -, bet kā šorīt nāku ar visu durno galvu savus lopus apraudzīt un speru teļam ar kāju, lai mostas, bet šis man nekust! Piepampis kā turku bungas un beigts gan! Ak manas bailītes! Iečubināju teļu smuki pakaišos un neteicu nevienam ne un! Atrunāju katram, ka bēdelis saldi iemidzis, žēl viņu traucēt... ha, ha, ha... taisnība jau bija! Un visi noticēja... arī medāļu kungus man izdevās tāpat piemānīt...»
Biedrs viņpus sētas piegrūda viņam ar elkonu, lai nerunājot tik dikti, ka sveši ļaudis nenoklausoties viņa runā.
«Kas man tagad vairs par bēdu! Lai klausās, kam ausis niez! Medālis manam kungam rokā, un teļādu viņš dāvinās man, kad tam izstāstīšu savu papušķotu gudrību. Še, ievelc malku uz tādu laimi!»
Laimīgais vīrs ievilka pats slaidu kuldzienu un sniedza tad sarkanmicīti biedrim.
Vārpkalniņš pārliecās pār aizsaldas sētu un ar kūju pabikstīja guļošo telīti, bet tā ne domāt nedomāja paraustīties, no celšanās jau ne vēsts! Mazmuižiņas nomnieka un biedrības pīlāra telīte bija pārdzirdīta un savu īsā mūža gaitu beigusi, vēl nāvē sagādādama savam kungam medāli.
Lai griezās kurp griezdamies, visur piepildījās vecu ļaužu vārds, ka spoža gaisma met tumšu ēnu.
Rokdarbu nodaļā šķendējās kāda lauku saimniekmeita par viņai nodarīto pārestību. Viņa bija izstādījusi veselu duci pašaustu villainu gultas segu un citus mākslas audumus. Uz lielā galda viņas rokdarbiem līdzās atradās kādas pilsētas un biedrības darbinieka meitas - jeb jāsaka būtu meitas jaunkundzes? - izstādījumi, arī gultas segas, bet daudz mazākā skaitā. Viņnakt ap pusnakti bija līņājis lietiņš. Nerātnais lietiņš bija tik nekaunīgs bijis un uzmeklējis izstādes ēkas jumtā spraugu taisni virs pilsētas jaunkundzes darinājumiem, tos krietni saveldzēdams. Savilgusi drēbe sāk velties un krunkoties, tā zināma lieta, tamdēļ jaunkundzes segas vairs neizskatījās tik gludas un spodras, kādām jābūt izstādes mantām, lai sekmīgi varētu sacensties pēc godalgas. Izstādes sargi no rīta tūliņ pamanīja untumainā lietiņa nodarīto nejēdzību un izlaboja kļūdu uz ātru roku pa savai vīzei īsi un aši: paņēma no saimniekmeitas seģeņu čupām vairāk segu un tāpat četrkantīgi salocītas uzsedza tās jaunkundzes saveldzētiem rokdarbiem virsū. Nāca lietpratēji nopietnām sejām, skatījās, vēroja smalki, pamatīgi un beidzot atrada jauno Ameriku, ka laucinieces rokdarbi smuciņi, bet ikdienišķi, ne sāji, ne saldi, bet pilsētnieces knibekļi turpretim skaisti, stipri, moderni un ievērības cienīgi. Lietpratēji taisni sajūsminājās par pilsētas jaunkundzes darbiem - pats izstādītājas tēvs arī bija spriedējos, bet viņš pieklājīgi atkāpās sāņis un piezīmēja, ka šis nevarot būt tiesnesis pats savās lietās, - un vienprātīgi piesprieda viņai pirmo godalgu, lielo zelta saktu, bet lauciniece palika tukšā.
«Mēs atradām rokdarbu nodaļas kroni un to godalgojām ar pirmo godalgu... tas ir pareizi, un tā piederas!» kāds spriedējs jūsmoja.
Kad nu saimniekmeita šodien pēc pusdienas atbrauca, tad pa gabalu redzēja, ka viņas kaimiņietes darbi godalgoti, bet viņas ne. Viņa nicīgi savilka lūpas, jo bija sava amata īsta pratēja, kas pat Somijā bija apmeklējusi ar sekmēm rokdarbu kursus, bet tad skatījās, skatījās, acis ieplētusi, un saskatīja arī brīnumu, ka veselas četras segas no viņas galda vietas aizbizojušas uz kaimiņietes nodaļu!
Lauku meita nebija no kaunīgajām un bailīgajām, viņa stāstīja pilnā balsī visiem izstādes apmeklētājiem savādo gadījumu un tad gāja pie priekšniecības meklēties pēc savas taisnības...
Ievērību pelnīja kāda tukša aizgalda zirgu nodaļā, un kuras nāca stipra karbola smaka. Virs aizgaldas lepojās dēlītis ar uzrakstu «Ērzelis «Karalis», 5 g. vecs; maksā 200 r.», zem dēlīša papīra strēmele ar paziņojumu «II godalga, bronzas medālis», bet aizgalda bija un palika visu dienu - tukša. Ērzeļa «Karalis» īpašnieks arī piederēja pie pīlāru šķiras, kam godalga nākas, un vakar viņam kārotais medālis no spriedējiem tapa piešķirts, bet nu gadījās, ka visu laiku priekš izstādes jau zirgs bija gurdens, un šorīt vairs nebija mazāko šaubu, ka zirgam jāguļ mājā ienāši, nevis jāgardina izstādes apmeklētājiem acis ar savu gurdenumu un kaiti. Zirgs tika steigšus aizšķūrēts un aizgalda ar karbolūdeni bagātīgi izlaistīta, bet zirga īpašnieks nedrīkstēja «Karaļa» vietā likt citu vietnieku, jo viņa zirga klizmu vairāk ļaužu zināja, un kāds skauģis viņam gaiši acīs teica, ka viņš esot Mierlavā izstādījis dzīvus ienāšus un par tiem dabūjis otro godalgu.
Pie vakara «Karaļa» vārds uz dēlīša ar zilu krītu bija pārtaisīts par «Karbolu», bet, kad izstādes vīriem tas nāca zināms, tikai tad vēl viņi iedomājās dēlīti noplēst.
Virpuķietes un viņu pavadoņi jautrā garā beidza pamatīgo apskata gājienu pa Mierlavas izstādi. Par izstādes gaišajām pusēm viņi nopriecājās, bet par tumšajām ēnas pusēm viņiem ne mazākā iemesla nebija skumt, drīzāk viņi par tām pasmējās un pazobojās.
«Man kājas saka, ka acīm gana visunevisādu baudu!» Virpuķene jokoja.
Sprieda un nosprieda kājas atpūtināt un putekļus noskalot lielajā dzertuves palieveni, tur atveldzes mantām cenas šodien bija sāļas un tamdēļ burzma nebija tik liela.
Kaupurs juta kaulos, ka tagad jāpaātrina izšķirošais brīdis. Tīši viņš gāja un vadīja Līviju pa ļaužu pulku tā, ka Vārpkalniņš ar Ilgu un Virpuķeni no tiem atšķīrās. Viņš uzvilka savai jūsmu koklei vislabākās stigas un trinkšķināja to tik glaimi un midzinoši, ka pat vērīgā Līvija nemaz nepamanīja, ka viņi divatā vien iet pavisam uz citi pusi, nekā norunājuši.
«Kaupura kungs, kur tad mēs esam aizklīduši?» Līvija atjēgdamās iesaucās.
«Mežā, cienījamā Virpuķu jaunkundz! Svešu laužu pulkā tikpat jauki kā mežā. Jauki pastaigāt un brīvi uzelpot! Mēs ejam un esam vieni, lai arī simtu acu pāri mums pāri klīst, bet redzēt mūs neredz neviens. Tas ir dzejisks skaistums - mūs ierauga, bet neredz...»
Kaupurs visā nopietnībā nodomāja pastaipīt taustekļus un pārliecināties, ko īsti neizprotamā jaunava par viņu domā. Viņš savu mūžu nebija piederējis pie kautrajiem, kas mēnesnīcā smilkst savas mīlas gaudu dziesmas, bet drošu dūšu sniedzies pa labi un pa kreisi pēc zieda, kas ar savu smaržu vai greznumu viņu kairināja, tomēr ar Līviju viņam vedās pavisam citādi, arī tagad viņam bija tīri tāda neapzinīga nojauta, ka viņš iegrūdīs roku kā nātru pudurī, ja neapdomīgi tieksies plūkt šo ziedu.
Arī Līvijai šodien bija pavisam citādi ap sirdi nekā vakar. Viņa saprata uzreiz Kaupura vedinājuma nolūku, paskatījās viņā valgām acīm, jo viņai metās Kaupura traki žēl. Piesarcis no pastaigas un iekšķīgā uzbudinājuma, viņš šinī brīdī bija patiesi skaists vīrietis. Ko tur darīt, ka viņai nepatika viņa garīgais saturs un jūtu izteiksme. Kāds radīts, tāds rādās, - arī tas ir nopelns. Vai tur vainīga iedzimtība, audzināšana, apstākļi, satiksme ar mazvērtīgiem ļaudīm, nelāga paraugi - ne viņai to izdibināt, ne viņai tamdēļ sodīt. Šodien saudzīgs žēlums viņas sirdī ņēma virsroku pār vakarējām dusmām. Vakar viņa bija lieliski dusmojusi un nolēmusi Kaupuram ļaut pilnu vaļu izteikties un viņu bildināt kā iedomāto Virpuķu bagātnieci, tad skarbi teikt veselu blāķi patiesības viņam taisni acīs un padarīt viņu savā priekšā tik mazinu, tik niecīgu kā knislīti, lai tad viņš šo mācību mūžam pieminētu, bet šodien no vecā naida un dusmām viņas sirdī nebija ne vēsts. Viņa aši nolēma saudzēt Kaupuru un aiztaupīt viņam lielo kaunu un pazemojumu, kad viņš pievilts un apmānīts piesolīs viņai mīlestību, kura patiesībā nav nodomāta viņai, bet Virpuķu Ilgai.
«Bet ja nu viņš tiešām mani mīlētu... manu patieso un redzamo būtni, ne svešo vārdu un iedomu vizuļus?» patīgās domas šāvās starpā.
«Nav tiesa! Nav tiesa!» viņa uzbrēca savām jūtām kā nerātniem bērniem: tās palika klusu un viņa pie sava pirmā nodoma.
Kaupurs redzēja viņas valgo skatu un jūtu saviļņojumu aiz sirds lodziņiem trīsam, bet saprata visu nepareizi, žēlumu un saudzi noturēdams par mīlestību.
«Vēl divas dienas nav riņķī, kamēr mēs iepazināmies, bet es ticu, ka dažreiz viena diena ir laimīgāka un no lielāka svara nekā cilvēka pusmūžs. Mēs atkal dosimies citu cilvēku un jautru biedru starpā... vakarā mēs šķirsimies, bet, pirms mēs ļaudīs dodamies vai šķiramies uz nezināmu laiku, es jums gribu teikt, Ilgas jaunkundz... vai jūs man atļaujat saukt jūs skaistajā Ilgas vārdā?...»
Te nu vairs nebija ko kavēt, ja gribēja glābt sevi un žēlot otru.
«Nē, Kaupura kungs! Par Ilgu sevi saukt es nevaru atjaut ne jums, nedz arī kādam citam pasaulē!» Līvija pārtrauca Kaupura skaisto ievada valodu. Viņa pat jautri iesmējās, lai gan smiekli nemaz nenāca no sirds. Viņa vēlējās, lai Kaupurs paliek tādās domās, ka viņa nemaz nav sapratusi viņa uzrunas sākuma īsto nozīmi un nolūku, lai viņš arī no savas puses vieglāk varētu atkāpties un meiteņu izdomāto joku arī par joku noturēt.
Kaupurs apstājās nesaprašā un strauji ieprasījās: «Vai tiešām tik lieliski esmu alojies... manis tomēr neatbaidīs jūsu lepnums «neaiztiec manis»...»
«Jūs patiesi alojaties, bet pavisam citādā ziņā, nekā jūs to domājat... Man nav tiesības sevi patiesībā ļaut saukt ne par Ilgu, ne par Virpuķu jaunkundzi, tikai joku ziņā tas var notikt un joku dēļ tas ir noticis! Piedodiet mums, meitenēm, skolniecisko joku, ka mēs ar jums mānīdamies, lomas mainīdamas. Es neesmu Virpuķu Ilga, bet esmu Zeiriņu Līvija... un tagad man gods īstajā vārdā stāties jūsu priekšā un ar jums iepazīties otru lāgu...»
Līvija salocījās ceļos pa skolnieciski Kaupura priekšā ļoti zemi, lai jel joks glumāk noslīdētu joku tiesā un Kaupurs mazāk skaistos.
«Ja nu viņš turpina savu bildinājumu, ko lai tad es atbildu?» Līvijai šāvās prātā. Ko tādā gadījumā Līvija darītu, tā viņa acumirklī arī pati nezināja, j o t a d Kaupurs viņai skaidri pierādītu savu pārākumu un viņas maldību, ka viņa pavisam aplam un nepareizi ir novērtējusi viņa garīgo cilvēku un dvēseles tieksmes.
Vai Līvija gaidīja grēcinieku no grēkiem atgriežamies, lai taisnotu viņu ielaistu savas žēlastības paradīzē?
Kaupurs nedarīja vis tā, ko Līvija baidīdamās gaidīja, bet viņš nejauki iesmējās, izdzirdis un beidzot arī sapratis Līvijas svarīgo atzinumu. Ja vīrietis būtu viņa priekšā, tad viņš visādā ziņā tam «krautu reiz pa pumu», bet tagad viņš nezināja, ko lai nu dara, jo ar sievieti taču «nederēja smērēties».
Pirms viņš atkāpās soli atpakaļ, kā dabūjis spēju grūdienu krūtīs, un tad apstājās kā iemiets.
Ka viņš bezkaunīgi piemuļķots, tas nu bija skaidri kā diena, bet, kā izkulties no neveiklā un smieklīgā stāvokļa, tā viņš nevarēja tik ātri sadomāt.
Laime, liela laime, ka viņš nepaguvis izteikt pašu svarīgāko, ko šodien cieši noņēmies izdarīt, tā viņš domāja un sevi mierināja.
Ka arī viņš pats gribējis mānīties, tā viņš sev par noziegumu nepieskaitīja. Līvija viņam bija tikpat mīļa vai nemīļa kā kura katra glīta meitene, bet tomēr viņš mākslīgi sevi bija cildinājis un nupat gribējis gaiši atzīties, ka viņš to mīlējot. Līvija pati par sevi bija un palika, kas viņa līdz šim bijusi, tikai vārds bija mainījies un līdz ar to Virpuķu bagātnieces slavas ietērps izgaisis un vizuļošais plīvurs norauts. Ja viņš kauču mazumiņu mīļas justu, tad jau nu bija gadījums kā radīts savu īsto mīlu pierādīt, svētsvinīgi apgalvojot, ka vārds viņam vienaldzīgs, tikai pati būtne no svara, un būtne taču bija un palika svaiga un īsta, lai arī nosaukums izrādījās par neīstu.
Tādu ceļu viņam prātā nenāca tālāk staigāt! Viņš klusēja un skaitās.
Līvija viņam ļāva atdabūt zaudēto līdzsvaru. Viņa iekabināja savu roku viņa elkonī, un tā viņi abi staigāja lēnā gaitā pa kādu nomales celiņu.
«Kaupura kungs, vai jūs par manu joku no tiesas skaitīsieties? Piedodiet... dodiet man roku, un būsim draugi pa vecam. Nesabojāsim bijušo dienu skaistās atmiņas un vēl šīsdienas gaidāmo izpriecu... nezin vai otrreiz mēs vēl sastapsimies,» Līvija labinājās.
Kaupurs pavērās pusaci līdzgājējā un nodomāja: «Glīts skuķis, kādi dučiem pa pasauli dauzās un sev vīrus gūsta, bet kur es viņu tādu lai lieku?»
Lielās dusmas apslāpa, un zobgalīgi viņš Līvijai atbildēja: «Veikli jums vedas melus ar patiesību jaukt, cienījamā jaunkundz... diemžēl neiedrošinos jūs saukt ne vienā vārdā, ne otrā, jo man trūkst mazākās pieturas un drošības, vai jūs senāk mēģinājāt ar meliem manas acis tumšot vai akurāt tagad to darāt.»
Kaupuram tapa labāk ap dūšu, kad dabūja Līvijai drusciņ iedzelt.
«Saņēmu kā pelnītu sodu šo skabargaino pamācību par savu izdarīto joku un no savas puses ieskatu, ka nu mēs esam līdzīgi!» Līvija apcirtās uz citu pusi un kļuva vienaldzīga un mierīga, jo tagad nekādu brīnumu viņa nesagaidīja, bet skaidri zināja, ka par Kaupura raksturu viņa nav ne par matu vīlusies.
«Ļauna ar savu joku es jums negribēju darīt un domāju, ka nekā ļauna jums arī netīšām neesmu nodarījusi... vai nav tiesa?» viņa vīpsnodama turpināja, cimda vilkšanas slavā atkabinādama roku no viņa elkoņa.
«Jums par patiku lai tad joks paliek joks, lai gan šī joka smejamā puse uzgriezta uz manas birkas bez manas ziņas... Tikai vēl vienu jautājumu, Zeiriņ jaunkundz! Kas šī joka izgudrotājs? Te taču tik daudz dalībnieku!»
«Izgudrotāja esmu vienīgi es, un tikai uz manu pierunājumu visi citi klusu ciezdami piekrita...»
«Un iemesls? Jeb, pareizāk sakot, ko jūs jokodamās gribējāt panākt?»
Nu pienāca rinda apjukt Līvijai; viņai bija jāatzīstas, ka Kaupuram ir ass un apķērīgs prāts.
«Tu mīļā nelaimīt! Nu viņš ir iedomājies, ka es esmu gribējusi viņu sev nozvejot!» viņa pie sevis bažījās, bet diktā balsī stostīdamās atbildēja: «Kā jau jums teicu... skolniecisks acumirklīgs iedoms... uzvedums bez kāda sevišķa iemesla, bez kādām gaidītām sekām...»
«Lai nu tad iemesli un sekas paliek neizdibināti, bet vai atļauts būtu jautāt, cik ilgi jau Vārpkalniņš ar īsto Virauķu jaunkundzi ir saderināti?»
«Man nav tiesības atbildēt uz šo jautājumu, ja pats Vārpkalniņa kungs, kuru jūs taču par draugu saucat, jums nekā nav stāstījis...»
«Jums tiesība tiesības galā, kas zīmējas uz jums vai jūsu draugiem un jūsu draudzenēm... ļoti skaisti! Kā tad Vārpkalniņš man varēja ko nebūt stāstīt par savām attiecībām, kad jūs niekojaties Virpuķu Ilgas vārdā? Vai es jūsu acīs tiešām izskatos tik muļķīgs, par kādu jūs mani pagodināt turēt jau otru dienu? Manis dēļ ar saudziet savas brīnumpuķes no svešas elpas un sargājiet savus atklātos noslēpumus no svešiem cilvēkiem! Nemaz nezināju, ka es esmu tik traki svešs un traucējošs jūsu zvērinātā trejsabiedrībā. Kaut senāk to zinājis, sen būtu jūs pestījis no šīs nelaimes. Kā vien radīsies izdevīgs brīdis, tā jūs atsvabināšu no savas uzbāzības, pat ar ardievām jūs neapgrūtināšu...»
Līvijai vairs Kaupura žēl nebija, tamdēļ viņa arī tieši neatbildēja, bet piemetināja kā par garu laiku: «Man šķiet, ka laiks uzmeklēt mūsu biedrenes Virpuķietes.»
«Labi, iesim noskatīties laimīgo patiesību, nu diezgan joku ir malts!»
Līvija manīja, ka Kaupurs tagad domājas virsroku dabūjis un grib viņu kaitināt, tamdēļ viņa piesargājās to izrādīt, lai gan patiesībā skaitās un errojās.
Palieveņa pašā ārmalā, ar labu izredzi uz skudru pūlim līdzīgo ļaužu kustību pa izstādi, Vārpkalniņš bija ieguvis brīvu galdiņu un mieloja tur Virpuķu māti un meitu.
Kaupuru un Līviju ieraudzījis, viņš māja tiem draudzīgi ar savu salmenīcu, lai tie nākot šurp. Kaupuram sirdī kā zobs iesmeldzās, laimīgo Vārpkalniņu ieraugot. Ka Juris ne tikai laimīgs liekas, bet patiesībā tāds arī jūtas un ir, to Kaupurs tagad zināja.
Viņu draudzība un biedrība no laika gala nebija īsta, bet uz sacensības naida dibināta. Seminārā viņi iepazinās un tūliņ no pirmās dienas viens ar otru sacentās, jo abi bija vienas nodaļas spējīgākie audzēkņi. Kā skolotāji dzīvē stādamies, viņi izšķīrās katrs uz savu pusi un atsvešinājās, bet Kaupuram nepalika nezināms, ka Vārpkalniņš pamazām ieguva rakstniecības druvā tautas atzinību un ievērojama rakstnieka vārdu.
Mūzikas mākslā Kaupurs bija daudz pārāks par savu biedri. Seminārā pa vaļas laiku Vārpkalniņš dzejoja, bet Kaupurs nodarbojās ar mūziku; viens sarkdams lasīja priekšā draudzīgiem nodaļas biedriem savus sacerējumus, otrs lepojās ar savu veiklību un pārākumu klavieru spēlē. Kaupurs bija drošāks sabiedrībā, turēja pats sevi par pārāko, bet tomēr bijās un acīgi uzmanīja kluso un neatlaidīgo Vārpkalniņu. Kaupurs pat savu laiku lielījās, ka viņš kā skolotājs iepelnīšoties naudu un tad iestāšoties konservatorijā, bet, kā viņš iekļuva dzīves mutulī un aizrāvās no dažādām baudām un izpriecām, tā arī visi lielības sapņi izgaisa, un tagad viņš pats nezinātu pasacīt, kad un tamdēļ viņš ir atmetis savus lielībā lolotos nodomus.
Pēc ilgāka laika viņi abi divi nu atkal vakar un šodien satikās. Acumirklī Kaupura baidas un neskaidrā nojauta vērtās par skaidru atziņu, ka viņš ir uzvarēts uz visiem laikiem un sacensties vairs nelīdz un nav vērts. Vēl šorīt viņš bija vīpsnojis par Vārpkalniņa aklumu un mazvērtību, bet tagad sirdī uzliesmoja dusmas un naids. Jura rakstnieka slavu viņš vēl noslodzītu mārka dibenā ar zobgalību un izrādītas nevērības slogiem, bet skaistās un bagātās Ilgas guvums nebija noliedzams vai ignorējams audi vai dziedi, bet viņa acīs Juris ir ieguvis spīdošu uzaru un meistara kroni. Ne vien acis viņam rādīja, ka Juris ar īsto Ilgu - roze, īstā roze, Līvijai ceļmallapiņas gods taisni matā! - vienoti pat dievu skaustās pirmās mīlas saitēm, bet arī skadrās ausis pa vējam dzirdēja, ka savā starpā viņi saucās mīļajā «tu» vārdā... tātad par savām jūtām un tieksmēm viņi skaidrībā un māte viņus lutina kā savus acuraugus.
Beigts un padarīts! Ne sirdī ar varu ielienams!
Kaupurs saņēmās un gāja droši un cēli pa platajām kāptuvēm palievenī augšā. Nevienam nav jāzin, ka viņa laime kāju izmežģījusi, staigā, stipri klibodama, nabadzīte!
«Te dzestrumā un pavēnī brīnum jauki, tik nezinu, cik būdas būtu taisāmas?» viņš pat paguva zīmīgi jokoties.
Kaupurs arī no savas puses pasūtīja ar sulaini ēdamo un bagātīgi dzeramo. Mute viņam kalta un dusmas bija slīcināmas. Ar ziņu viņš nosēdās tā, ka Līvijai nebija izdevības Ilgai pačukstēt, ka māņu joks nu ir nobeigts.
«Jocīga izstāde, kāda reti redzama, kur brangi joki tiek arī brangi atalgoti. Saimes māte salasa pa kaimiņiem pusotra duča vienaudžu sivēnu, un godalga viņai rokā! Smalks joks pelna smalku godalgu. Es zinu tādu joku un mūsu mazpulciņam lieku priekšā joka izgudrotājai piespriest par godalgu...»
Kaupuram teikums aprāvās pusratā un mute palika paviru. Klausītāji skatījās arī uz to pusi, uz kurieni Kaupura skati redzamās bailēs vērsās. Nekā šausmīga viņi nesaskatīja, tikai redzēja divas kundzes pa eju virzāmies uz viņu galdiņa pusi.
«Kādu godalgu tad es, pēc jūsu domām, būtu izpelnījusi?» Līvija nebijās Kaupura viepļoto draudu, bet gāja viņam vēl droši talkā, tā iepriekš atņemdama asumu gaidāmam cirtienam, pie tam Ilgai zīmīgi ar acīm pamirkšķinādama.
Kaupurs neatbildēja, bet paviru mute sašķobījās kaunīgā smaidā, un galva palocījās, kā sveicienu atņemdama.
Varpogu māte nāca, izplatu kājas sperdama, plati smaidīdama un Kaupuru jau pa gabalu mīļi sveicinādama. Viņai sekoja Amālija, saulessargu lietodama par vairogu, ja kāds pretimnācējs viņai negribēja ceļu griezt. Kaupurs sakustējās krēslā, kā gribēdams sekot savai pirmajai sajūtai, ka viņam tagad visprātīgākais mukt un nemaz atpakaļ neatskatīties, bet te jau Varpogu māte nostājās viņam priekšā visā savā platumā. Bailes viņam bija lielas, tas tiesa, bet, kad viņš nepamanīts aizsprukt vairs nevarēja, tad ātrumā iedomājās, ka viņš itin nekādu nerātnību nav padarījis, par ko viņam no Varpogu mātes tā būtu jābīstas. Aprada ar savu stāvokli un apmierinājās. Domājis kaut ko tādu izdarīt viņš gan bija, kas Varpogu mātei kostu līdz kaulam, bet izdarījis viņš nebija nekā, domas palikušas domas un no Līvijas joka pat izputinātas uz visiem laikiem, tātad Varpogu māte nekā nevarēja zināt un viņam nekā nebija, ko bīties.
Un Varpogu māte nāca, kā saulīte spīdēdama.
«Ko redzu? Tas taču mūsu mīļais kaimiņš Kaupura kungs! Tavu negaidītu sastapšanos! Mēs ar Amāliju vakarvakarā sagudrojām un šodien atšāvām paskatīties Mierlavas slavēto izstādi...»
Kaupurs attapās un sasveicinājās ar pienācējām. Viņš prata, ka bīties te gluži nevietā, tikai vajag aprast un piemēroties apstākļiem. Pat tik saudzīga Varpogu māte bija, ka nesauca vis viņa par Mārtiņu, nedz arī kā citādi nesmukā ziņā izrādīja tuvo draudzību.
Kaupurs darīja savu pienākumu un iepazīstināja pienācējas ar Vārpkalniņu un savām galda biedrenēm: «Varpogu kundze un jaunkundze un tāpat Virpuķu kundze ar meitas jaunkundzi...»
Ilga pietvīka sārtot sārta kā novārīta biete, gaidīdama un baidīdamās, ka nupat, nupat! viņa taps svešiniecēm saukta neīstā vārdā, un ko tad viņa lai dara? Kā slogs viņai novēlās no sirds, kad Kaupurs minēja viņas īsto vārdu. Viņa saprata, ka Līvija Kaupuram ir visu izskaidrojusi.
«Zeiriņa jaunkundze, slavena teātra spēlētāja no Rīgas,» Kaupurs nenocietās mazliet neatspītējis par izdarīto joku, bet Līvija tikpat smalki viņam atdarīja: «Ļoti priecājos ar jums iepazīties, Varpogu jaunkundz! Itin bieži Kaupura kungs mūsu sarunās laipni pieminēja jūsu godāto vārdu!»
Tiesa jau bija, ka Kaupurs, ar viņu sarunādamies, pāra reizes bija samainījis viņas pieņemto Virpuķu vārdu ar viņam ierasto līdzīgi skanošo Varpogu vārdu.
«Ļoti laipni no Kaupura kunga, ka viņš tik valdzinošā sabiedrībā atcerējies arī savu kaimiņu,» Amālijai izdevās ļoti attapīgi un mazliet dzēlīgi atbildēt.
Tā katrs meta pa saujiņai zvirgzdu bruģējamam omulības lielceļam, ka ārēji viss ritēja gludi un viegli, lai gan iekšķīgi katram bija jākaujas ar savām sevišķām domām.
«Es bijos un piku tīri par velti... tikai vajag aprast, tad viss iet savu gaitu kā pa taukiem!» Kaupurs atrada savai dzīvei j aunu pamata likumu.
Varpogu mātei pasaulē bija daudz paziņu. Arī Virpuķu kundzi viņa pazina drusciņ no agrākiem laikiem un tūliņ uzsāka ar to dzīvas sarunas, pirms par jēriem un kazlēniem, kamēr pienāca rinda klusu un ar sātu palielīties arī ar meitām. Viss vedās un ritēja tādu brīžu dabiskā gaitā, tikai Vārpkalniņš jutās kā zivs uz sausuma sava nenoskaidrotā stāvokļa un attiecību dēļ ar Ilgu.
«No kā tu īsti baidījies, no manis slēpdams, ka Ilga tava līgava? Var taču novēlēt laimes?» Kaupurs viņam iedzēla, kad abi sagadījās nomaļš no citiem.
«Nogaidi laiku...» vairāk viņš nevarēja un negribēja teikt.
«Teic vien skaidri: ne tava cūka, ne tava druva... saprotu jau!»
Juris manīja, ka Kaupurs viņam dusmo un kaitinādams mēģina viņam pieskarties un viņu uzbudināt, tamdēļ nolēma uzmanīties un izvairīties tiklab no viņa draudzības, kā naida parādībām.
Likās, ka Amālija šorīt izkāpusi ar labo kāju no gultas. Viņai kutēja svešām jaunavām parādīt, ka Kaupurs pieder viņai, un izdarīja savu nodomu pa savai garšai. Kad nākot un ejot reiz Kaupurs atsēdās viņai līdzās, tad viņa kā savā nodabā tam pusbalsī ieprasījās, tomēr tik stipri, ka Līvija varēja sadzirdēt: «Vai tu, Mārtiņ, paliksi Mierlavā arī uz rītdienu?...» - tad viņa aprāvās un turpināja: «Vai jūs paliksiet arī uz rītdienu, mēs ar mammu gan brauksim uz māju, nav te nekā lāga, ne ko redzēt, ne ko skatīties.»
«Redzēs, kā iznāks!» Kaupurs atrūca, bet Līvija pasmējās viņam taisni acīs, lai viņš atskārst, ka viņa noprot tā sakaru ar Amāliju un kamdēļ viņš vakar pārsacījies, nosaukdams viņu par Varpogu jaunkundzi.
Kaupurs spītīgi atgāzās krēslā, pūzdams dūmu strūklu palieveņa jumtā, ar to izrādīdams, ka par plikām Rīgas meitenēm un viņu domām viņam ir maza bēda. Kā gandarījumu viņš sajuta, ka Amālija pret Ilgu un Līviju nepalika vis gluži ēnā. Kad vīžāja un gribēja, tad arī Amālija prata ar garšu ģērbties, matus pa modei sasukāt un vīzīgi iznesties.
Atpūtināja kājas pa krietnam, tad visi vēl devās pastaigāties pa izstādi. Pats no sevis rados, ka Vārpkalniņš turējās kopā ar Virpuķietēm, bet Kaupurs ar Varpodzietēm. Līvija bija saite, kas saturēja abus pulciņus kopā; viņa piebiedrojās te vienam trijlapim, te otram. Kaupuram gan īstenībā nelipa ne pie viena pulciņa, ne pie otra, tomēr nezināma vara viņu saturēja, ka pat iesviķojušam viņam trūka dūšas aizmukt.
Vakarā visi kopīgi apmeklēja teātri. Pa izrādes laiku Kaupurs vairāk mita biedrības krodziņā nekā savā vietā izrādes zālē, Varpogu mātes un meitas vidū.
Pēc izrādes trešā cēliena pazuda Vārpkalniņš - viņš viens pats aizgāja kājām uz māju. Ilgai gan gribējās, lai viņš paliekot līdz izrādes beigām un pēc tam arī uz balli, bet Juris viņai vienatnē paskaidroja: «Kaupurs mums negribot izjauca visu izstādes omulību un izpriecu; arī mēs paši esam vainīgi, ka ar viņu ielaidāmies māņos un jokos. Viņš tagad dzer un mums visiem dusmo. Es pazīstu viņa kašķīgo dabu, viņš meklē man pieskarties, lai jums visām sariebtu. Mani redzot un man dzirdot, viņš jau mētājas vārdiem, kurus man grūti paciest; pa dejas laiku viņš droši mūs kādu rupji apvainos. Es gribu izvairīties no katra trača, tevis un māmiņas dēļ man tas ir jādara, un to es varu tikai tad padarīt, kad es laikā aizeju.»
Viņš atvadījās arī no Varpogu kundzēm, pasacīdams kādu izgudrotu taisnības iemeslu, un aizgāja viens pats mājup. Kaupurs nikni pasmējās, kad Vārpkalniņa vairs neatrada: «Laikam baiļojas, ka es neejmu vēlreiz viņam līdzi un viņa neizēdu...»
Dusmas nu viņš bija salasījis kā gailis, bet pretinieka trūka.
Pēc izrādes arī Virpuķietes ar Līviju tūliņ aizgāja, viņas baidījās palikt uz deju.
Varpogu māte ar Amāliju palika vienas pašas; viņām bija gluži pa prātam, ka svešās jaunkundzes aizbrauca, bet maz viņām bija prieka no Kaupura pa visu dejas vakaru. Kaupurs bija sadabūjis jaunus draugus un dzīvoja līksmu nakti cepuri kuldams, dejas zālē tikpat maz rādīdamies kā pa teātra izrādes laiku. No biedrības nama projām dabūjams viņš arīdzan ar labu nebija, kamēr dejas beidzās un biedrības krodziņš tika slēgts. Varpogu māte bija noņēmusies izturēt līdz galam un ne par kādu maksu neatstāt Kaupuru vienu Mierlavā.
Kā paredzēdama Varpogu māte bija atbraukusi uz Mierlavu ar garo dēļa drošku, ņemdama līdzi krogus puisi par braucēju. Uz droškas četriem bija telpas atlicim. Gan Kaupurs tiepās, ka viņš braukšot pats ar savu velosipēdu, bet Varpogu māte neatlaidās no sava un neļāva viņam ļaudis smīdināt. Puisim viņa lika novietot velosipēdu guļus uz kāpšļiem zem dēļa un mīļiem vārdiem nosēdināja Kaupuru Amālijai līdzās. Arī lieks lielais lakats atradās, ko Kaupuram ietīties pret rīta dzestrumu. Lielā dienā viņi izlīgoja no Mierlavas.
Kaupurs sēdēja siltā vietā, mātei un meitai vidū, un grima miegā kā mīkstās dūnās. Par citu viņš vairs nedomāja, nekādas bēdas vairs nebēdāja, viņam pietika ar midzinošo sajūtu: tagad man ir labi!
Māte ar meitu saskatījās un pasmējās, katra no savas puses rūpīgi pievaldīdamas snaudēju, kad klanicas tapa nebēdnīgas un grasījās pašu klanītāju raut sevim līdzi no droškas zemē.