ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XVI

Amālija sēdēja savā siltajā augšistabas ligzdiņā, dusmojās par savu Mārtiņu un iešņukstējās tītīgās raudās, kad raudamais laiks pienāca. Amālijai dusmas bija vienmērīgas, bet raudas viņa taupīja un palaida vaļā tanī brīdī, kad dzirdēja māti smagi kāpjam pa trepēm augšā viņas istabiņā. Viņa iekrita gultā uz mutes un smagi elsoja, kad māte patlaban vēra viņas durvis vaļā.
«Kas, nelaim', tas? Ko tu, meitiņ, raudi?» māte tūliņ uzprasīja.
«Jā, kā lai es neraudu, kad Mārtiņš vairs nemaz pie manis nenāk?» meita, raudās aizraudamās, stāstīja savas bēdas.
Tiesa bija, ka nedēļas laikā pēc Mierlavas izstādes Kaupurs bija apmeklējis Kaķu krodziņu tikai vienu vienīgu reizīti un tad pat uz īsu laiciņu, bet no skolas kalpones Mariņas Varpogu māte un meita bija sataujājušas, ka tanī pat laikā Kaupurs pazudis no skolas divas dienas ilgi, nebilzdams Mariņai par to ne vārdiņa, kur viņš bijis un ko darījis.
«Mājā atbraucot, viņam roze bija piesprausta pie krūtīm, to es skaidri atceros,» - tā toreiz Mariņa: bija stāstījusi. «Es domāju, ka viņš dzīvojis pie jums Kaķu krodziņā, bet tad nu ir zināms, ka viņš minis citas tekas, un, kādas šis tekas bijušas, to roze skaidri rāda...»
Māte nosēdās uz gultas malas meitai līdzās un mierināja savu vienīgo zelta gabaliņu.
«Nemaz, Amālij, neraudi! Es tev esmu desmitkārt solījusi, ka Mārtiņš būs tavs, un vārdu es turēšu...»
«Solīt soli, tā tu māki... to es zinu, bet Mārtiņš bizo pa malu malām. Citādi nav, to es zinu, ka viņš ir ieēdināts vai nu no Rīgas apiņu maikstes, vai Mierlavas brūnās čigānietes, kuru vidū mēs toreiz viņu Mierlavas izstādē noķērām...»
Ilgi viņas runājās, kamēr Amālijai mātes valoda apnika, un tamdēļ izlikās, ka nu viņa ir apmierinājusies.
«Uzticies tu man! Es visu zinu un izdarīšu tev pa prātam!» māte aiziedama vēl sadrošināja meitu.
Sava nodoma viņa meitai neizstāstīja, bet sirdīgi apņēmās vispirms dabūt velosipēdu pie malas kā īsto vainīgo, ka Mārtiņš nepaliek smuki uz vietas Kaķu krodziņā pie Amālijas, bet dauzās pa pasauli apkārt, svešas meitas vilstodams un gūstīdams.
Trīs dienas Varpogu māte gaidībās gaidīja un pati nezināja, ko viņa karstāk gaida, vai meitas mīlēto Kaupuru vai viņas pašas ienīsto velosipēdu.
Trešās dienas pievakarē gaidītais ieradās Kaķu krodziņā sārts un veselīgs kā sverģis. Viņš bija braukdams no Čaugsteres, bet krodziņā ienāca kājām.
Varpogu māte bija mīļa kā liepu lapa. Ieveda viņu tūliņ goda istabā, sēdināja kā mīļu viesi goda vietā, pasauca Amāliju un pati savām rokām sanesa un salika galdā ēdamo un dzeramo, ko, acij redzot, sirds steidzas iekārot. Ieradās arī Varpogu tēvs, tikai pati visa laba gādniece atrunājās ar nevaļu un aizgāja savās saimnieces gaitās.
Ja Kaupurs negribēja stāvu melot, tad viņam atkal bija jāatzīstas: «Tagad man ir tik labi, ka labāk vairs nevēlos!»
Kad vakars satumsa, Varpogu māte aptuntuļoja ap galvu vecu tiptiņa lakatu un izzagās pa stadulas mazajiem vārtiņiem no kroga laukā. Pa pazīstamām tekām viņa pa tīrumiem ar riņķi lavījās uz veco muižas riju, kura atradās ceturtdaļversti no kroga aiz priežu cekuliņa lauku ceļa malā, kurš aizveda uz Mailītes skolu. Pa vasaru rija stāvēja tukša, neviens nevārstīja viņas durvju. Desmitām reizēm Kaupurs bija, uz Kaķu krodziņu braukdams, vecajā rijā atstājis savu velosipēdu, tamdēļ nav brīnums; ka Varpogu māte reiz netīšām pa stadulaugšas logu bija novērojusi, ka Mārtiņš no skolas puses līdz priežu cekuliņam bija braucis ar ratu, bet no turienes uz krogu atnācis kājām. Ziņkāres dzīta, viņa bija aizgājusi līdz rijai un atradusi, ka Kaupurs rijā atstājis savu ratu. Tā viņš mēdza rīkoties, vecos Varpogus mānīdams, kad ar Amāliju gribēja nemanīts parunāties vienatnē.. Kājām viņš atnāca uz krogu lēnā garā un neuzkrītoši, padzīvojās līdz tumsai, smuki no visiem atvadījās un aizgāja - pa vienām durvīm laukā, pa otrām durvīm iekšā!
«Kāds vieglprātis! Cik viegli te rats nozogams!» toreiz Varpogu māte ērmojās, bet tagad gāja pati uz rata medībām. Citā reizā viņa tumsas dēļ baidītos un nakti viena pati par simtu rubļu neietu rijā iekšā, bet tagad viņa saņēma vilka dūšu, aizvēra acis un taustījās gar sienmali rijā iekšā. Ilgi viņai nebija jāgramstās.
«Tepat vecajā vietā glumais zutis ir!» viņa priecājās un vilka ratu aiz ragiem atmuguriski laukā. Pūles bija lielas, jo ratam bija gluži āža daba - tas atspēries un sagriezies visiem spēkiem turējās vilcējai pretim. Varpogu māte saņēma visus spēkus kopā. Niķīgais rats spēji padevās pārspēkam, iebadīdams ar savu kloķi pretiniecei vārīgā vietā. Vilcējai satrūkstoties un steidzīgi atkāpjoties, papēdis aizmetās aiz rijas sliekšņa, un atmuguriski viņa izvēlās pa durvīm ārā, bet no rata neatlaidās. Laimīgi no rijas ārā nu viņi bija abi divi, bet rats kā uzvarētājs gulēja viņai plakaniski virsū.
«Pagāns, smags nav, bet niķīgs!» viņa vaidēja un tusnīdama cēlās augšā. Izspaidījusi pakrūti un nošļaucījusi krustus, viņa ķērās atkal ratam aiz ragiem. Stūma ratu sev līdzās labajos sānos, abām rokām ragus turēdama un pie ragiem turēdamās. Tā apdomīgi vienam pie otra turoties, abi brītiņu noturējās kājās, tikai nelaime tā, ka rats neparko negāja pa to ceļu, kuru stūmēja gribēja.
«Nu brangi iet...» Varpogu māte nepaguva līdz teikuma beigām nopriecāties, bet krizdama izlaboja neizsacīto: «...gar zemi gan!»
Rata kāpslis bija zaglīgi ieķēries viņas priekšautā un lindrakos, tinies tanīs iekšā un vilcis Varpogu māti vienādi sev tuvāk, kamēr novilcis viņu ar visu ratu gar zemi. Šoreiz viņa daudz neskaitās un par sāpēm nesūkstījās - krita viņa taču pirmo reizi savam ienaidniekam virsū tik laimīgi, ka tam kauli vien nobrakšķēja.
«Par niekiem netiek pie priekiem!» viņa celdamās sevi mierināja, ņēma ratu kreisajā padusē un stiepa to uz priekšu, kā nu mācēja. Viņa padevās rata gudrībai un gāja platiem soļiem taisni pa rudzu rugāju uz krogu, jo kopā ar ratu viņai nebija ieturams ne kājceliņš, ne ežiņa, par to viņai vairs šaubu nebija. Tikai brītiņu rats ļāvās mierīgi nesties, tad priekšrats viens pats uz savu galvu sašķiebās greizi ceļam priekšā un nesēja ar visu nesamo nogāzās sāniski gar zemi.
«To jau domāju... vai nu kreisais sāns man paliks vesels!»
Brīdi viņa atpūtās, sūrstošos nospraukumus un punus braucīdama un glāstīdama.
«Kaut linu mārks būtu tuvumā, ar kādu prieku es tevi slīcinātu!...»
Krogs viņai tepat acu priekšā, tomēr liekas gluži neaizsniedzams. Acis redz, rokas gandrīz aizskaras, bet tikai kājām neaizsniedzams, ja no rata negrib vaļā laisties. Neparko! Viņa cēlās kājās un ķērās atkal pie darba. Sviedri viņai plūda aumaļām, ratu pa tumsu tālāk stumjot uz spožo uguns gaismu aiz krogus loga biezajiem aizkariem. Loga gaismā vērdamās, viņa pa tumsu uzdūrās rudzu statiņai virsū. Gadījumu derēja izlietot. Uz statiņas viņa uzmurīja ratu un tad uzņēmās to kukurus nest tālāk. Atroceniski ratu uz muguras turot, rokas drīz pagura mēmas, rats šļuka, bruka, atsitās taisni kāju locītavās, kājas notirpa, un nesēja ar visu nastu nokrita tā smuki uz mutes zemē kā asas izkapts nopļauta zāle.
«Lai nu viens man vēl saka, ka zaglīšiem esot viegls amats un lēta maize!... Pusceļā tomēr esmu, un virsrokas tu nedabūsi, tā tu nedomā!» Varpogu māte dusmojās, rugājos ratam līdzās sēdēdama un pie katra vārda to pamielodama ar kājas spērieniem.
Viņa noraisīja priekšautu un savaržāja priekšauta saites ratam ap ragiem.
«Nu tu vari, vella pagāns, spārdīties, cik gribi...» viņa sirdījās, ratu šļūceniski pa zemi vilkdama.
Pirms viņa bija sagudrojusi ratu noslēpt krogus bēniņos, bet no tagadējiem piedzīvojumiem viņa saprata, ka viņai vienai pašai nekādā ziņā nav iespējams ratu dabūt pa trepēm augšā. Viņa aizstibīja ratu uz klēti, ieslēja to stāvu veca skapja pašā dibenā un sakāra priekšā vecas drēbes.
«Sūti nu kā cietumā, pelnījis papilnam to esi! Neviens tevis te nemeklēs, kamēr es pati tevi laidīšu ārā... un, vai tu ārā laižams maz būsi, to pēc kāzām redzēsim!»
Skapi aizslēgusi un atslēgu brunču kabatā noglabājusi, viņa aizslēdza arī klēti un atrāva drusciņ elpu uz klēts uzraktnes.
Kroga viesu istabas logā uguns spīdēja pa vecam.
«Tur tēvs, meita un brūtgāns dzer, tērzē un līksmojas, bet nevienam prātā nenāk, kāds moku darbs mātei viņu dēļ bija veicams,» viņa tūtoja, pa tumsu uz krogu iedama. Klusu viņa iešmaucās pa vaļējiem stadulas vārtiņiem krogā, klusiem soļiem iebliedās guļamistabā. Aizkususi viņa bija lieliski, un kreklu mugurā varēja griezt. Tāpat tumsā viņa izģērbās, sarīvēja sūrstošās vietas ar degvīnu, apvilka sausas drānas un tūliņ likās gultā pie miera. Visa miesa viņai dega kā ugunīs, bet gars bija priecīgs, ka grūtais darbs godam veikts.
«Liela laime, ka seja palika vesela... par citu visu nieks! Sūrums, saldums, nebaltas dieniņas - viss cilvēkam savā kaķa mūžā jāpiedzīvo, tomēr tik grūti man savā laikā nebija gājis kā šovakar, bet tagad dzirdēsim, redzēsim, ar ko nu šis pa pasauli apkārt bizos, kad aste ir nogriezta?»
Varpogu māte pašķobīja lūpas kā smaidā, salika rokas krusteniski uz krūtīm un noskaitīja parasto vakara peršiņu, tad padevās miega mātes žūžai.
Pāra stundas viņa dabūja nokrākties, tad vīrs viņu uztraucēja no miega.
«Mamm, vai tu aizmigusi?» krodzinieks jautāja.
«Aizmigusi gan! Nomocījos šodien ar lielo būķi, vakarā uznāca kaulu lauza, tad laikus likos cisās... miegs nāk, un žāvas gardu gardās...»
«Ko domā, Mailītes skolotājam nozagts velosipēds, kamēr pats pa krogu mielojās...»
Varpogu māte pietrūkās sēdus, ka viņas nedarbs jau gaismā, bet tad apmierināta atlaidās atkal guļus - viss taču notika, kā viņa bija vēlējusies.
Ka zādzība atklāta jau vakara pusē, tā bija zīme, ka Mārtiņš ir krogā par brīvu labi paēdies, padzēries un tad gribējis diebt taisni uz māju.
«Kur tad Mārtiņš pats palika?» viņa ieprasījās.
«Ka tu vēl vienādi mārtiņo, tas man nemaz nepatīk... Vai tu vis neredzi, ka viņš, ticis ar mūsu padomu un palīgu siltā vietā, raisās no saviem labdariem vaļā? Lai viņš skrien manis dēļ par ratu! Izēdināsies un izdzirdīsies tu viņu par velti kā vepri un algas tiesā piedzīvosi vēl nesmukumu... to es saku! Tā iet, kad sieviešiem palaiž vaļu!» vīrs sirdījās.
«Tu nu, mīļais vīrs, nemaz nemaisies manās darīšanās, kā es nemaisos tavējās. Ko es pasākusi, to es izvedīšu galā... un labā galā, to e s saku! Es tev prasīju, kur Mārtiņš palika?»
«Viņš atvadījās no mums un aizgāja uz māju, bet pēc maza, maza brītiņa bija aizelsies atpakaļ, ka šim esot izzagts velosipēds iz vecās muižas rijas, kur viņš to šurp braukdams atstājis. Aizdedzinājām lākturus, un mūsu krodzinieks ar puisi aizgāja viņam līdzi uz riju ratu meklēt. Kas par durnu iedomu - atstāt ratu rijā! Paša vaina, ja rats neatradīsies.»
«Lai viņi meklē, kamēr veci top! Tad viņiem vajadzētu suņa nāšu, ja ratam gribētu sadzīt pēdas!» Varpogu māte domāja, kad vīrs izgāja no guļamistabas. «Es tik redzu un zinu, cik pareizi esmu darījusi! Citādi vēl piepildītos mana paredze, ka kūmiņš izpraucas no lamatām laukā, asti pametis!... Ko domā, pat mans vīrs to jau nojēdzis! Es zinu no galvas, kas m a n darāms... un rīt pat darāms!»
Meklētāji atgriezās, protams, tukšām rokām. Vīrieši sapulcējās letes istabā errastības noskalot, sīki un smalki pārspriežot, kā zādzība varējusi notikt un kas tas zaglis varētu būt. Kaupurs errojās un dzēra, dzēra un nereiba, raizes un bēdas par nozagto ratu viņam bija lielas. Četrus gadus viņš bija krājis naudu savam tērauda kumeļam, knapi trīs mēnešus dabūjis pavizināties, un nu vienā nakti visa godība pelnos un pagalam. Kā tur nebūs sirdij sāpēt? Vecais krodzinieks ar saviem dienderiem viņu mierināja. Katrs pēc kārtas stāstīja līdzīgu zādzības gadījumu un dzēra uz Kaupura rēķina!
Varpogu māte no gultas augšā necēlās, sarunās dalības neņēma, bet ļāva Kaupuram vaļu, dzerot, melšot un burlaku pasakās klausoties, atžilbt no pirmā pārsteiguma. Kad viņas vīrs ienāca guļamistabā un vīkšās iet uz dusu, tad viņa lika tam klusām pasaukt Mārtiņu šurp un pašam vēl brītiņu pakavēties pie citiem dzērājiem.
Guļamistabā bija tumsa. Kaupurs ienāca un atspiedās pret krāsni, bet Varpogu māte pieaicināja viņu sev gluži klāt un atsēdināja uz savas gultas malas - kā jau tuvu savumu. Kaupurs pretodamies padevās.
«Mārtiņ, par ratu tu nemaz tik daudz nebēdā! Ja šitais patiesi neatradīsies, tad nopirksim jaunu! Ka viņš zagts un nozagts, tā es nemaz negribu ticēt; drīzāk domājams, ka kāds skauģis un naidnieks, tevi izģeķodams, ratu ir paņēmis un kaut kur nobēdzinājis. Tu redzēsi, ka rats ar laiku pats atradīsies. Tu nemaz nezini, kā tu no visiem pagasta un apkārtnes puišiem tieci skausts un nīdēts, bet to tu gan zināsi, kamdēļ viss šis lielais naids un skaudība? Es saku, tam visam reiz jādara gals!...»
Skaidrāk izteikties Varpogu māte neiedrošinājās, te brītiņu apstājās runā un gaidīja, vai Mārtiņš nesacīs tā vārda, kas, pēc viņas domām, tagad traki būtu vietā, bet Kaupurs stūrgalvīgi klusēja.
«Manas domas nu šādas,» viņa turpināja, gaidītā vārda nesagaidījusi.
«Kā nu tu pašā pusnaktī uz māju skriesi? Pārguli pie mums tepat krogā pa nakti un rīt pamatīgi izmeklē, vai rats tepat krūmos kur negozējas. Rīt es tad sūtīšu visus mūsu ļaudis tev palīgā, lai izmeklē malu malas. Ja rats nekur neatradīsies, tad brauksim tūliņ uz Čaugsteri un nodosim lietu uradņikam... Nu, ko tu par to saki?»
«Jums taisnība, cits te nav darāms un izgudrojams.»
«Nu tad ar labu nakt'! Augšistabiņa ir kārtībā kā vienmēr! Atslēgu tu jau zini!»
Kaupurs jau bija uz sliekšņa, bet viņa pasauca to vēl atpakaļ.
«Paklau, vai Amālija arī zin par tavām zudībām?»
«Laikam nezin vis! Amālijas jaunkundze aizgāja agrāk uz savu istabu, kad es vēl paliku krogā runājamies...»
«Redzi nu, kāds tu esi! Izstāsti saudzīgi Amālijai savas bēdas, citādi viņa rīt lieliski uztrauksies, viņai tāda mīksta sirds! Zini, manai meitai rīt vārda diena, un vārda dienas bērns ir saudzējams...»
«Amālijas diena taču ir 5. oktobrī...»
«Ak to tu, blēdi, gan zini? Nu, vajadzēja tev arī zināt, ka Amālijai otrs vārds ir Berta, un tās dienu mēs rīt svētīsim. Neaizmirsti laimes novēlēt... paklau, pulkstenis nosit divpadsmit, nu visiem laiks doties pie miera...»
Kaupuram bija tāda sajūta, ka Ādama kumoss viņam rīklē pampst un nav dabūjams ne uz augšu, ne uz leju.
Ilgi viņš vēl dzēra, kamēr sadzēra vajadzīgo dūšu.
No rīta Kaupurs aizgulējās. Reiz viņš pamodās lielā gaismā, bet viņa paša pulkstenis bija notecējis, un droši viņš likās uz otru ausi, sevi mānīdams, ka rīts vēl dikti agrs. Krogus pulkstenis sita desmit, kad viņš kāpa no augšas lejā. Varpogu māte pat pa jokiem nebārās, bet viņam sīki paziņoja, kā viņa un visi krogus ļaudis meklējuši ratu visu rītu, izčakarējuši mālu malas visā apkārtnē divas verstis tāli un vēl tālāk, bet no rīta rata ne čiku, ne grabu.
«Te cits nekas vairāk nav darāms kā jāizsola godalga un lieta jānodod policijas rokās!» Kaupurs pašapzinīgi atkārtoja Varpogu mātes vakarējo padomu. Pats viņš rata meklēt nemaz vairs negāja. No rīta bija smidzinājis lietiņš un izdeldējis visas pēdas.
Nonāca arī Amālija zemē, kā pīpene ziedēdama. Visi viņu šodien godāja par Bertas jaunkundzi. Krogus kalpones uz mātes mājienu bija nopušķojušas meitas krēslu zaļumiem, puķēm un kroņiem, un pie brokastgalda viņai bija jāsēd šinī goda krēslā.
«Ko nu māžojieties!» mute gan teica, bet sirds bija gluži apmierināta par parādīto ievērību un cieņu.
«Cik rāms paliek putniņš, kad tam spārnus apgriež!» Varpodzene par Kaupuru priecājās un sirdījās vienā reizā; priecājās, ka Mārtiņš padarīts par Jēkabu, kas rāms dzīvo teltī, bet sirdījās, ka viņš vēl nemaz neprotas pats no sevis bilst tēvam un mātei vārdiņu, kurš sen no viņa tika gaidīts.
«Smukāk būtu, kad viņš pats no sevis prastos, ne man ar maiglēm viņam bildinājums jādabūn no mutes laukā,» viņa gudroja, bet nevainīgais Kaupurs tiesāja raušus un slavēja cepējas.
Pēc brokastīm māte noveda meitu sānis un noprasīja taisni: «Nu?»
«Ko tu nujo... kas par nu?» meita skaitās.
«Neizliecies nu... es gribu skaidri zināt, vai Mārtiņš, viņnakt pie tevis arī bija?»
«Nu zināms, ka bija... izstāstīja savas zudības!»
«Un nekā jūs nenorunājāt... nekā tev nesacīja, vai bildīs mums šodien par preci vārdiņu vai ne?»
«Ko tu man tādas lietas prasi! Ir lietas, kuras vieglāk izdarāmas nekā runājamas. Mīlēt es zinu, bet precēt jāzin Mārtiņam un ar tevi jānorunā...»
«Dūja tu esi, un dūja tu paliec! Es tavā vietā sen būtu Kaupura kundze! Karināt, ne kaklā kārties! Nu saki - ko tu darītu, ja tev manis pietrūktu?»
«Tāpēc es tev saku, ka tā tava darīšana un Mārtiņa!» meita nebēdnīgi atbildēja, uz papēža riņķī apgriezdamās.
«Nu tad dzirdi un sagatavojies: šovakar dzersim tavas precības!»
Amālija sasita plaukstas. «Vai no tiesas? Saki «nudie»! Cik tas būs jauki! Vai Mārtiņš arī to jau zin?»
«Ej nu un neaušojies! Mārtiņš vēl nekā nezin, un viņam arī nekas nav jāzin. Mēs brauksim abi uz Čaugsteri un tad ceļā visu norunāsim. Nu ej... un, ja tev kāds ko prasa, tad saki, ka tu nekā nezini!»
Varpogu māte pavēlēja puisim, lai nosukājot labi smuki zirgu un aizjūdzot to goda ratos. Viņa pati ievietoja ratos zem ādas segas balti noberztu sviesta spaini, baltā galdautā iesietu.
«Mārtiņ, es jau liku zirgu jūgt, tad mēs abi brauksim uz Čaugsteri?» viņa apvaicājās Kaupuram, kurš kopā ar Amāliju atradās krogus viesistabā.
«Brauksim... ko tad citu darīsim!» viņš vienaldzīgi atbildēja, bet Amālija sarkdama domāja: «Re, kādi meļi!. Viņi abi norunājuši, bet mani vēl māna!»
Mārtiņš sēdēja pie galda un drupināja korķi, drubazas veidodams par jaunavu ar spēcīgām krūtīm un tievu viduci krinoliņa lindrakos. Amālija piegāja tam klāt un uzmetās elkoņiem uz viņa krēsla atzveltni. Lai māte redz, ka viņi nav svešinieki.
«Ko tu tur taisi? Vai tā bulka?» viņa mīļi jautāja.
«Nē, ūdenskliņģeris!» viņš atjokoja, drubazas sajaukdams.
Mātei patika tāda pašas bērnu saderība.
«Viņi sen skaidrībā, tad vēl kavēties būtu lielāks nekā grēks!» viņa nodomāja.
«Zini, Mārtiņ, šovakar mēs svētīsim Bertas vārda dienu pa godam... mēs to varam! Jā, savai meitai divas vārda dienas svētīt - mēs to varam! Teci, meitiņ, atnes no mūsu pašu bodes papīru un rakstāmos rīkus. Es saku, patiesi skaista iedoma man iešāvās prātā! Uz vakaru uzlūgsim Kreiļus; Vēzīšus un vēl pāra draugu - tā vakars izdosies svinīgāks un omulīgāks. Mēs pie kaimiņiem un draugiem esam bijuši ciemos visgarām, tagad mūsu kārta viņiem atdarīt, mūsu mājas gods to prasa... taisni sakot, mēs esam viņiem to parādā, un tagad mums tik skaists iemesls un izdevība. Tu, Mārtiņ, noraksti ielūgumus, un vairāk nekā!»
«Ko lai es rakstu? Mārtiņš tiepās, kad Amālija atnesa prasītās mantas.
«Raksti, kā nākas! Tu pats to labāk zini, un spalva tevi labāk klausa. Gluži vienkārši - tā un tā, veco Varpogu vārdā Mārtiņš Kaupurs. Redzēsi, vakarā visi būs klāt kā saukti, viņi zin gan, ka mēs viesības nerīkojam vis pa vienam smieklam...»
Mārtiņš pakalpīgi norakstīja vēstules, un vēl viņam nebija nojautas, ko Varpogu māte no viņa īsti grib un kurp viņu dzen kā pa meža stigu, kura ik uz soļa top šaurāka.
«Tā, lai nu raksts žūst! Gan Amālija vēstules aizlipinās un nosūtīs pēc piederības, bet mēs tūliņ brauksim! Nu ardievu, mīļo meitiņ! Dzīvo sveika, vesela un vēlē mums ceļā labu laimi!»
Māte apkampa meitu un nobučoja viņu uz abiem vaigiem, viņai vienā un otrā ausī čukstēdama: «Paraksti tu ielūgumam arī savu vārdu, tad viesi sapratīs, kāda šim vakaram nozīme! Un atvadies mīļi no Mārtiņa...»
Māte izgāja steidzīgi no istabas. Meita apskatījās visapkārt kā ganuzēns, kad dienvidū grib spraukties pa sētas caurumu ābeļdārzā, un tad ķērās abām rokām savam Mārtiņam kaklā.
«Mārtiņ, svied rata bēdas pie malas... būs viss labi! Māte ir gudra; viss, ko viņa dara, ir labi darīts. Lai Čaugsterē viss labi izdodas! Bet mājup brauc laimīgāks un jautrāks, nekā tagad aizbrauc. Es tevi gaidīšu, īkšķus krustis turēdama. Tu zini, cik traki, traki es tevi mīlu!...»
Varpogu māte sēdēja durvju priekšā jaunajos atsperniekos un valdīja brango brūni, pacietīgi gaidīdama, kamēr Kaupurs no Amālijas dibenistabā atvadās.
Kaupurs iznāca un nosēdās viņai līdzās ratu kreisajā pusē, greiži Varpogu mātē raudzīdamies. Arī ar vīru vai meitu kopā izbraukdama, Varpogu māte parasti valdīja grožus.
Mājnieki iznāca ārā aizbraucējus apbalzīt un ceļā pavadīt.
«Labu ceļa vēju! Labu laimi un izdošanos!» palicēji uzsauca aizbraucējiem.
Kalponītes stāvēja uz kāptuvēm, rokas zem priekšauta sabāzušas, grūda elkoņiem viena otrai sānos, sāka ķiķināt un spurdza atpakaļ krogā, kā nevarēdamas prieka un smieklu savaldīt. Amālija nebija nocietusies, lielīdamās viņām nepačukstējusi ausī, kādās gaitās māte un Kaupura kungs uz Čaugsteri aizbraucot.
Kaupuram sapratnes gaismiņa svīda, ausa, plētās, kamēr spoža saule beidzot uzlēca nepilnā verstī. Tūliņ no kroga Varpogu māte iegrieza zirgu pa ceļu uz Mailītes skolu.
«Nu?! Vai tad te iet ceļš uz Čaugsteri?» viņš brīnījās.
Varpogu māte saturēja zirgu soļos, kad viņi no kroga vairs nebija redzami.
«Nobrauksim mazo līkumu gar skolu. Tev nav vasaras mēteļa mugurā... varbūt tu gribēsi arī pārģērbties citās drēbēs, mums Čaugsterē visādas gaitas priekšā. Redzi, mīļo Mārtiņ, manas domas ir tādas, ka pie šīs pašas reizes mēs aizbrauksim arī pie mācītāja. Ilgāk vilcināties nav prātīgi, un savas meitas dēļ mēs to arī nedrīkstam darīt. Tu nezini, cik pasaule ir ļauna! Ak tu mīļo abā tētīt! Ko pasaule visa aiz tīrā naida un skaudības nemelš! Darīsim galu visām neslavas tenkām. Norunāsim ar mācītāju, lai viņš nākamo svētdien tevi ar Amāliju pirmo reiz uzsauc, un šovakar nodzersim skaistas precības. Es par jums abiem rūpējos un rūpēšos - tā mana mūža daļa un prieks. Es zinu un saprotu, ka jauni ļaudis grib tikai mīlēties un skaustīties, par rītdienu viņiem maza bēda, tamdēļ pateiciet jūs mīļajam dieviņam, ka jums ir tāda māte, kura par visiem sīkumiem un lielumiem zin un prot gādāt, kad putniņiem laiks pienācis savu ligzdiņu taisīt un oliņas dēt. Es ļāvu vaļu jums mīlēties, tagad jaujiet man vaļu gādāt par jūsu nākotni, par kuru jums mīlējoties nav vaļas domāt. Nu, saki pats - vai man nav visās lietās taisnība?»
Nu beidzot Kaupuram kā zvīņi nokrita no acīm un viņš pirmoreiz atjēdzās, cik dziļi viņš iegrābies...
«Kāpēc tu man vakar un šorīt par to ne vārdiņa nebildi? Izdarītu visu lēnā garā, ne tā uzreiz kā bises sprādziens!...» viņš apmulsā mēģināja pretoties.
«Cik aplam tu runā, Mārtiņ! Ja šinī lietā vakar un šorīt kāds vārdiņš bilstams tev tā vajadzēja zināt un sacīt. Es gaidīju un velti izgaidījos. Tagad es zinu, kas te darbiem darāms, un to es arī daru mīļu mātes sirdi jūsu labā...»
«Labā vai nelabā, bet kā lai es braucu pie mācītāja, kad Amālija un mājnieki par to nezin ne krusta mest...»
Varpogu māte gardi pasmējās.
«Veltas bažas! Amālija zin, tēvs zin, visi mājnieki zin, kādās gaitās mēs braucam, un mēs vēl nebūsim Čaugsterē, kad to zinās puse pagasta.»
Kaupurs abām rokām stīvēja un šļaucīja stīvo uzkrekla apkaklīti, viņam likās, ka tā žņaudzot viņam kaklu ciet.
«Es tomēr esmu pavisam nesagatavojies...»
«Neviens tev neliek gatavoties, es jau sacīju, ka tā ir mana daļa. Tev tikai jāmīlē Amālija un jārāda priecīga seja, par citu visu gādāšu es, akurāt tamdēļ es esmu pasaulē. Līdz skolas sākumam mums atliek taisni tik daudz laika kā Amālijai goda drānas Rīgā pašūdināt, kāzas savīkšt, godam trīs dieniņas nodzert un jūs iedzīvināt...»
«Manas domas būtu tādas, ka precības derētu atlikt uz Mārtiņiem un kāzas uz ziemsvētku brīvlaiku.»
Kaupurs jutās spīlēs; viņš gribēja iegūt laiku pārdomai, stingrāk pretoties viņš acumirklī neprata, nevarēja un arī neiedrošinājās.
Varpogu māte mīļi noglāstīja viņa piedurkni. Viņa bija sagatavojusies uz lielāku pretestību un tītību, tamdēļ viņas prieks par Mārtiņa atlaidību un padevību liktenim bija liels. Smagie aplenkuma lielgabali viņai bija kārtībā un kaujas gatavībā. Ātrumā viņa nolēma, ka lielgabali vairs nav vajadzīgi, bet kādu šāvienu no tiem izšaut smuka trokšņa dēļ arī nepeļas.
«Nevaram atlikt, mīļo Mārtiņ, kas jādara, tas jādara drīz. Būsim vaļsirdīgi un nebīsimies no atklāta vārda. Pašu ļaudis, kas mums tur ko kaunēties un vīģu lapenē ko slēpties? Dalības es tur neņemu nekādas, pārmest tev nepārmetu nekā, bet tikai tev prasu: vai Amālija ir viena vai nav? Tev tas ir jāzin, un tu to zini. Tu taču tā negribēsi, lai mēs, vecie, piedzīvotu ar mūsu vienīgo un mīļo meitu kādu nesmukumu? Arī dzirdēts, ka tādu nieku dēļ skolotāji zaudē savu amatu un suņiem tiek izrīdīti no skaistām un brangām vietām. Es nekā nezinu un arī nesaku, vai tā ir un vai tā notikt var, bet es esmu tik ilgi pasaulē dzīvojusi, ka es ne par ko vairs nebrīnos. Mēs esam mēs, un pasaule ir pasaule. Par pasauli mums maza bēda, kamēr viņa mums nekā jauna nevar pierādīt, bet tomēr mums ir jāpiesargās, lai viņa pat ar mazo pirkstiņu mums nevar pieskarties...»
Tādā garā viņa tarkšķēja vienu laidu tālāk, lai Kaupuram nemaz nebūtu vaļas un vietas atbildēt. Ka uzvara viņai droša, par to viņa vairs nešaubījās. Kad viņa vēroja, ka sūro kumosu Mārtiņš laimīgi dabūjis dibenā, tad viņa neskopojās pasniegt tam uzēdām arī gardumus un saldumus.
«Kā es brīnījos, kad mēnesi atpakaļ Amālija laimīga un kaunīga man teica, ka jūs abi mīlējoties un precēšoties. Tēvs gan rūca, ka tu esot tukšinieks, bet es sacīju gaiši: lai bērni precējas, ja viņi viens otru mīlē! Amālija mūsu vienīgā meita un mantiniece, viņai savu mūžu arī putna piena netrūks, par to es gādāšu. Pūrs viņai piedarīts, ka dibens lūst un lokās. No zila gaisa un karstas mīlestības vien cilvēks ilgi nevar iztikt. Lopi man tā ieaudzēti, ka sešas slaucamas govis un citus sīkmaņus es došu meitai pūrā līdzi, tad vēl šito pašu jauno brūni, goda ratus un tūkstoš rubļu skaidrā naudā, par citiem niekiem nemaz nerunāsim. Mēs to varam un tas mums dara prieku - meitu izprecināt pa lielkundziski, lai visam pagastam pietiek gadiem ko runāt un brīnīties, kā Varpogi savu meitu laiž tautās. Pēc mūsu nāves tu un tava sieva būsiet mūsu vienīgie mantinieki; katrs mazais bērns pagastā zin pastāstīt, ka vecais Varpogs ir tūkstošnieks. Sen mēs būtu varējuši krodzinieka gaņģi mest pie malas un dzīvot vieglu dienu no iekrātās naudas, bet, kamēr cilvēkam vēl spēks kaulos, viņam savs ierastais darbs ir mīļš...»
Soļos pātarnieki iebrauca Mailītes skolā - Varpogu māte vienā runāšanā, Kaupurs mēms viņai līdzās sēdēdams un domās īkšķi ap īkšķi griezdams.
«Tā, nu mēs esam mīļajā Mailītes skolā! Ej nu tu un uzcērties, kā laimīgam brūtgānam klājas, es tikmēr ar Mariņu parunāšos. Mārtiņ, nerunāsim vairs par to, vai mēs to darīsim vai ne, bet no šī brīža spriedīsim un gudrosim priecīgu prātu, kā un kad mēs to vislabāk darīsim. Paldies mīļajam dieviņam, mēs nu esam pavisam skaidrībā!»
Priekšiņā Varpogu māte noskūpstīja Kaupuru uz abiem vaigiem un iestūma viņu kā koka kluci pa durvīm istabā, bet pati gāja uz rovi pie Mariņas. Mariņai viņa izstāstīja arī un gaiši, ka viņi braukdami uz mācītājmuižu, lai Amāliju ar Mārtiņu pierakstītu par uzsaucamu pāri nākamo svētdienu. Viņa kā māte braucat brūtes vietā, jo tā darot visi smalki ļaudis. Kaupura viņa netraucēja, bet ļāva viņam vaļu iedzīvoties jaunajā stāvoklī.
Kaupurs iegāja savās telpās un staigāja ilgu laiku pa istabu no viena gala uz otru. Izdomājās domu domas krustām un šķērsām, bet gala iznākums bija vienmēr viens un tāds pats, ka lieta iet un ies neapturami tālāk Varpogu mātes norādītā virzienā, vai viņš grib vai negrib. Un, visus diegu galus savienojot vienā mezglā, prāts ļāvās pierunāties, ka pretoties te gluži aplam un nevietā. Smukāk jau izklausās, kad liekie cilvēki tic un viņš pats sev iestāsta, ka nevis Varpogu mātes griba te notiek, bet piepildās tas, pēc kā viņš pats dzinies un tīkojis.
Ķīlis sapņoja, kamēr iesapņojās vesera lomā.
«Būs savs darbs, sava iedzīve, sava sieva kā katram kārtīgam cilvēkam pasaulē... un smuka, bagāta sieva turklāt! Patiesi apnicis puisī ilgāk plenderēt. Zinu daža laba amata biedra raibo likteni. Viens piespiests apņēma sava graudnieka meitu, otrs sasējās ar šuvēju, un tomēr viņi dzīvo! Kas tad man kaitēs nedzīvot, apprecoties aiz mīlestības? Kad meitu meitā var mīlēt, par sievu tā kļūs vēl mīļāka!»
Nodabā šorīt atnestās avīzes pārcilājot, viņš uzgāja vēstuli ar Vārpkalniņa un Virpuķu Ilgas saderināšanās karti.
«Vai tu re, arī Juris tikpat tāļ kā es! Noticis, kas bija domājams un paredzams. Gluži tikpat kā man! Nu, brāl, mēs to lietu izdarīsim tikpat veikli un aši kā tu, bet kāzas nodzersim vēl tev papriekšu. Kavēts netiks un lielīties tu nedabūsi, ka tu man papriekšu apsievojies. Un gaiši saku tev acīs, ka Amāliju pret Ilgu es bez piedevām nemīlētu. Ne man toreiz patika Ilga, ne Līvija labāk par Amāliju, tikai joki un veca iedoma, ka ciemmaize esot gardāka...»
Domas lauzās citā virzienā, un gluži mundri viņš pasauca Mariņu, lai ienesot viņam bārdas ūdeni. Vecmeita Mariņa ienesa prasīto karsto ūdeni un pirmā viņam novēlēja skanīgiem vārdiem daudz laimes. Kaupurs pateicās, jautri jokodams, kā allažiņ laimīgam līgavainim klājas. Tikai pret Varpogu mātes dāvināto lielo spoguli bārdu dzenot, viņam jausma šāvās caur dvēseli kā salta dvēsma: «Nezin kā būtu, kad šmauktu reiz nazi rīklei pāri?»
Šausmās viņš nopurinājās un centās par tādām lietām nedomāt, kas neklājas laimīgam līgavainim.
«Katrs puisis mani apskauž, kas Amāliju pazīst, un, lūpas čāpstinādams, stātos manā vietā, bet es vēl nelgoju sevi un nelgoju citus!»
Sirdīgi viņš nospļāvās un noskuva pakakli aizmiegtām acīm.
Kad pašam sunim laimīgi pāri, tad par asti maza bēda.
Uzposies, uzcirties un saskrullējies uz nebēdu, viņš gāja rovī rādīties. Mariņa plaukstas vien sasita un dievodamās apgalvoja, ka katra meita uz pēdām tūliņ tupu, kura viņu tik skaistu un cēlu ieraudzīšot.
Ratiem zieķi, dvēselei glaimus, tad viņi nekauc, nedeg, bet glumi glaudās, viegli rīt.
Roku rokā Varpogu māte un Kaupurs aizgāja uz ratiem, un jaukā saderībā viņi brauca tālāk uz čaugsteri, Varpogu māte valdīja grožus pa vecam, bet Kaupurs turēja pātagu.
Visu ceļu viņiem sarunām vielas vairs netrūka.
Domās Kaupurs dēvēja sievasmāti par gudru raganu, bet Varpogu māte savā prātā godāja znotu par prātīgu vellapuiku.
Taisni pret Čaugsteres baznīckrogu viņiem brauca pretim kāda saimniece ar lielu aunu vezumā. Krodzinieks atgrūda logu vaļā un uzsauca auna vedējai: «Sievasmāt, kur tu to aunu vedīsi?»
«Uz tirgu, jaunskungs, uz tirgu!» saimniece atbildēja.
«Pieturi, sievasmāt, aptaustīsim, var būt, ka mēs varam salīgt. Brangs auns ir reta manta pasaulē... lai viņi uz akmeņa augtu. Cik tad īsti gribi par savu tekuli: zarnas, nagi, ragi - tev, āda, gaļa, tauki - man...»
Kaupurs uzcirta brūnim ar pātagu un aizlaida slaidiem rikšiem gar krogu, viņam - nezin kamdēļ - nīdās pazīstamā krodzinieka mēļošana.
Mācītājmuižā viņi piesēja zirgu pie slitas un gāja abi kalnā.
«Mārtiņ, ej tu uz rakstāmistabu un ar cienīgtēvu visu izdaries, es tikmēr iešu pie cienīgmātes parunāties.»
Varpogu māte aizvadīja Kaupuru uz nama viena gala durvīm un pati gāja uz nama otru galu, vidū palika lievenis un lielās durvis. Mācītājmuižā viņa svešiniece nebija. Viņa iegāja rovī un likās pieteikties cienīgmātei, bet otrai kalponei palūdza atnest aizsaini, kas atrodoties ārā viņas ratos. Kamēr viņa rovī ar cienīgmāti sasveicinājās, tikmēr kalpone ieblieza smago sviesta spaini. Mācītāja kundze kļuva otrtik laipna un runīga.
«Mīļā Varpogu māt... man tīri kauns... nekad jūs nenākat pie mums tukšām rokām! Un es aiz prieka par mīļo ciemiņu nemaz neredzu, ka mēs stāvam vēl rovī...»
«Ko nu, mīļo cienīgmāt, man šodien īsta laimes diena un priecīga sirds, tad gribas vien prieku darīt arī citiem, cik nu manā vājā spēkā stāv...»
Mācītāja kundze ieveda Varpogu māti dziļāk savās istabās, un tur laimīgā krodziniece izkratīja viņai savu sirdi. Labi izrunājušās un gudri nosvērdama, kad īstais laiks pienācis, viņa palūdza mācītāja kundzei: «Gauži lūdzu, mīļo cienīgmāt, vai drīkstētu cienīgtēvu palūgt drusciņ šurp, es vēlētos ar viņu kādu vārdiņu divatā parunāties!»
Mācītāja kundze zināja, kāda šiem vārdiņiem divatā nozīme, viņa aizgāja pasaukt mācītāju un palika pati pie Kaupura, novēlēdama tam daudz laimes, «svētā laulības kārtā» dodoties. Jau no draudzes skolas laikiem Kaupurs bija mācītājmuižā labi pazīstams.
Tikmēr Varpogu māte pasniedza mācītājam kuvērā ieliktu, vienreiz pārliektu papīrnaudas gabalu tā, ka vērtības cipars tūliņ bija redzams, kad tikai kuvēra malu mazliet pacēla.
«Neņemiet vien ļaunā, cienīgs, mīļais mācītāja kungs! Jūs manu meitiņu kristījāt, jūs viņu iesvētījāt, jūs arī viņu laulāsiet un kristīsiet viņas bērniņus. Vai tas nav mātes sirdij lielākais prieks. Jauni ļaudis ir kaunīgi un bailīgi, tāds pats arī mans meitasvīrs. Apjukumā bieži aizmirst izdarīt, kas viņiem pienākas. Šis mazumiņš, cik manā spēkā stāv, par jūsu pūlēm un nodevām, kas maksājamas, svētā laulības jū... kārtā stājoties. Tad man vēl liels lūgums pie jums! Mailītes skolā ir skaistas un gaišas telpas. Tur jaunie ļaudis savu mūžu dzīvos, tur viņi vēlas laulāties. Kāzas domājam svētīt Miķeļa dienā. Jaunā pāra un savā vārdā es jūs un tāpat arī jūsu cienīgmāti gauži lūdzu pie mums, Mailītēs, ierasties. Viesu mums būs daudz, bet jūs būsiet mūsu goda viesi. Savā laikā es zināšu pie jums ierasties, bet šāds ir mans iepriekšējais lūgums, ko pazemīgi lūdzu paklausīt...»
Kamēr Varpogu māte sveica savu sveicamo, tikmēr mācītājs nemaz nekautrējās pavērties, kas kuvērā īsti slēpjoties. Pirmajam acu uzmetienam neticēdams, viņš piebāza pavērto kuvēru sev gluži pie acīm, jo viņš bija ļoti tuvredzīgs. Viņš nebija vis maldījies - kuvērā patiesi glabājās divdesmitpiecnieks. Laipni viņš novēlēja Varpogu mātei daudz laimes un apsolījās kāzu dienā ierasties Mailītes skolā un jauno pāri salaulāt.
Cienīgmāte ieveda aiz rokas arī Kaupuru, un ciemiņiem nelīdzēja nekādas atrunas, viņiem bija jāpaliek pie mācītājiem uz palaunadzi.
Varpogu māte prata īsto dzīves gudrību, kā jāapietas ar augstiem, kā ar zemiem. Notika šoreiz kā katru reizi senāk: pa rovi viņa pazemīgi ienāca, bet pa lielajām lieveņa durvīm godam tika izvadīta. Pat zirgu mācītāja kučieris piebrauca pie lieveņa, labu dzeramnaudu cerēdams. Tur peļamam vārdam nav vietas: saņemti un pavadīti viņi tika kā jau kungi.
«Redzi nu, Mārtiņ, vai viss mums neizdodas skaisti un glumi? Klausi tu manam padomam, tad visu mūžu tev ar Amāliju ies kā pa taukiem. Kā mājnieki priecāsies un brīnīsies, kad es viņiem stāstīšu, cik mācītāji mūs mīļi saņēma un kā mūs pacienāja un godam pavadīja!»
Jautrs gars radās arī Kaupuram. Smacējošās bažas un nesaprotamās raizes izgaisa kā rīta migla, saules staru dzenāta. Paceltu galvu Kaupurs staigāja pa Čaugsteres miestiņu, kā allažiņ vīrs, kam krietni pa pasauli jāapskatās, kamēr atrod otru tikpat laimīgu vīru, ar kuru viņš bez ierunas varētu mīties.
«Ej meklē un parādi man tādu vīru, kas man turas līdzsvarā, par pārākumu labāk nemaz nerunā!» viņš dūšīgi pūta, kamēr piepūta pilnu savu lielības pūsli. Aptausti tādu piepūstu pūsli - pilns kas pilns, tikai neprasi, ar ko!
«Miestiņā iepirkties man nekā nevajag, precību godībām man, paldies dievam, visa papilnam pagrabā un klētī, bet bez jūsu saderināšanās kartīm gan mājā nebrauksim. Maksāsim drukātājam naudu, lai sasteidz darbu. Arī es priecāšos, jūsu abu vārdus kopā drukātus redzēdama. Amālija Berta Varpog un Mārtiņš Kaupurs saderinājušies. Kaķītī-Mailītē. Cik tas jauki skan! Ak, paldies tev, mīļo labā tētīt!» Varpogu mātei beidzamā smagā nopūta izvēlās pa platajiem vārtiem un izgaisa pasaules telpā. «Sirds man nu mierīga uz laiku laikiem...»
Varpogu māte rīkojās, un Kaupurs tagad atzina viņas rīcību visās lietās par pareizu. Kamēr miestiņa grāmatu drukātājs pagatavoja saderināšanās kartis uz dārgākā un skaistākā papīra zeltītām malām, tikmēr Varpogu māte un Kaupurs ciemojās pie Čaugsteres paziņām un draugiem. Nepagāja ne stundas laiks, kad visa Čaugstere zināja, ka Mailītes skolotājs esot saderinājies ar Kaķu krodzinieka meitu. No laimes vēlētājiem viņi nevarēja ne atkauties. Viņi sagaidīja svaigās saderināšanās kartis un brauca mājup laimīgā apziņā, ka viss godam veikts, viss labi izdevies.
Vakarā nodzēra Kaķītī priecīgas precības. Viesi dziļā pārliecībā teica Varpogiem un viens otram taisni acīs: «Ja šitais pāris nedzīvo laimīgā laulībā, tad pasaulē jaunība, smukums un bagātība ir mantas bez vērtības!»
Kaķītis noķēra Mailīti.