ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XVIII

Kad skolotājs precas, tad viss pagasts ņem dalību pie viņa preces. Tā arī kaķeniešu saimniekkārtas meitu mātes un mātesmeitas izžadzinājās un galu galā apmierinājās ar Mailītes skolotāja izvēli, kad viņš par sievu apņēma vietējā krodzinieka meitu. Viņas turējās pie čigāna apgrieztās gudrības: «Kad man neķeras, tad lai arī manai meitu māsai kaimiņos neķeras!»
Saimniekmeitu pagastā bija lērums, bet krodzinieka meita vienīgi viena. Krodzinieka meitu ļaudis neturēja ne par labāku, ne ļaunāku par citām saimnieku un gruntnieku meitām, bet atsevišķu stāvokli viņa tomēr ieņēma citu meitu pulkā, ja skolotājs precētu saimniekmeitu, tad visas pārējo saimnieku un gruntnieku meitas justos savā pašlepnumā nikni apvainotas, ka skolotājs, izvēlēdamies un apņemdams vienu meitu no viņu kārtas, ir nolicis visas citas brāķa kārtā. Katra neprecēta meita justos par izbrāķētu, apsmādētu un pārietu ar saviem tuviniekiem skolotāja ienaidnieku lēģeri. Kā teikts, ar Kaupura preci kaķeniešu saimnieku kārta bija mierā, jo viņu kārtas gods nebija aizskarts, neviena meita nejutās izbrāķēta, bet katra turēja sevi par desmitreiz labāku nekā Kaķu kroga Amāliju un Kaupuru par lielāko muļķi pasaulē, kas nepazīst mantas.
«Netika man, bet netika arī tev!...»
Tāda atziņa rada patīkamu vienādības sajūtu visu atlikušo starpā; preces dēļ skolotāja labā satiksme ar pagastu netika traucēta, draugi bija, draugi palika, ja arī viņiem nebūtu gudrā un spējīgā sargeņģeļa un starpnieka Varpogu mātes lindrakos.
Rudens mēnesim seko lietus mēnesis, tā kalendārs norāda, lai arī dažreiz dabā nenolīst ne tik daudz lietus visu mēnesi, ka vālodzei būtu ko padzerties. Dabas lietus mēnesis šogad sakrita kopā ar Mārtiņa un Amālijas laulības mēnesi, bet vīla visi kalendāri ar jaunpāroto mīlas kalendāri piedevām.
Amālija brieda kā pupa, taukā lecektes zemē iestādīta; visām viņas raizēm un rūpēm gals, bažām un bailēm beigas, cel mīlas baudu kausu abām rokām pie lūpām, vīrs kā ozols viņai rokā, sieva kā liepa viņam pie sāniem, nav vairs ko bīties un dakterēties.
Mazā Mailītes saimniecība ritēja Mariņas vadībā kā pa diedziņu. Ja arī Amālija gribētu, viņai tomēr vietiņas trūktu, kur ar pirkstiņu varētu palīdzēdama piedurties. Pārdienām nāca Varpogu māte un slepenā sēdē ar Mariņu pārsprieda visu vajadzīgo un nevajadzīgo.
Mārtiņš ar Amāliju nodzīvoja pirmo nedēļu laulības kārtā, un, kā par brīnumu, viņi šinī īsajā laiciņā visu bija izrunājušies, kas vien maz runas vērts izlikās, ja mēs to par sarunu nesaucam, kad viens prasa: «Kur manas vecas zeķes?» - un otrs atrūc: «Laikam pagultē... meklē pats!»
Pēc citās dzimtēs redzēta parauga Mārtiņš iedomājās vakaros lasīt stiprā balsī avīzi vai kādu grāmatu, lai Amālija klausītos, kādu rokdarbu strādādama, bet vēl viņš nebija krietni ielasījies un sērkdams balsi iztīrījis, kad Amālija jau žāvādamās uzmetās viņam uz pleca un noslēpumaini čukstēja: «Vai zini ko, mīļais? Iesim labāk gulēt!»
No rītiem viņi piecēlās un pabrokašķoja, ne desmit vārdu savā starpā neizmainījuši. Gāja pa dārzu vai pa lauku pastaigāties, bet visur tā pati vecā mēmuma vaina, kamēr Amālija jautri neiesaucās, kā ko jaunu un jauku atradusi: «Vai zini ko, Mārtiņ? Brauksim ciemā!»
Un Amālija kļuva uz rāvienu varen runīga un sīki pierāja, kurā ciemā taisni šodien jābraucot. Viņiem pašiem savs brīvs zirgs un skaists pajūgs bija, arī vaļas atlicin kāpēc tad lai neaizvizinātos pie draugiem un paziņām ciemā?
Mazgājoties, pošoties un greznojoties zuda īgnums un radās jauns dzīvesprieks. Rentnieka puisis sajūdza stalto brūni, un kurš jaunais pāris pasaulē nejustos garā pacilāts un pašmīlībā glaimots, kad viņam kā jaunajam vīram kopā ar savu jauno sievu ir izdevība braukt jaunā, skaistā pajūgā pie pagasta lielmaņiem ciemā?
Tādā izbraukuma brīdī, kad Amālija un Mārtiņš vēl stāvēja uz sava nama lieveņa, bet puisis valdīja pie galvas straujo brūni, kamēr Mariņa vilka kājās jaunajai kundzei galošas, Sveķītim gadījās braukt pa ceļu gar Mailītes skolu.
Sveķīts bija braukdams uz Malienu - tur atkal vecā vietā pusgadu vārgt palīga skolotāja amatā par simt rubļiem pie sava uztura un pagasta siltuma un gaismas. Par vedēju viņš bija salīdzis pusnabagu vaļinieku, tas paņēmās viņu aizvest uz Malienu par pusrubli lētāk, nekā citi zirdzinieki prasīja.
Ādinieks gausi vilkās uz priekšu, mēslu rati dikti kauca zieķa, tā ka pat Sveķītim bija kauns ratos sēdēt, gar kaimiņu skolu braucot. Labu gabalu no Mailītes skolas viņš izkāpa no ratiem un gāja braucējam iepakaļis, itin kā viņam ar to nebūtu nekādas daļas! Miesīgi šausts, Sveķīts nejustu un neciestu lielākas sāpes, nekā tagad viņam ceļā darīja Mailītes skolas lekno līču pļavu, trekno tīrumu un brango dārzu skats. Raugies kur raudzīdamies, bet visur zārds pie zārda, guba pie gubas viņam duras acīs. Zobus sacirtis, viņš soļoja pa ceļu gar ābeļdārza sētu; kabatās sabāztās kaulainās rokas pašas no sevis savilkās dūrēs
«Viss, viss... kā zagt man nozagts, kā laupīt nolaupīts!» viņš murmināja, kā nespēkā atspiezdamies elkoņiem uz zedeņu sētas. Acis pa ābeļu starpu vērās uz skolas namu, kur, uz lieveņa stāvēdama, skaistā kundze patlaban savam pavēlniekam pagrieza taisnāk jau tā taisno kaklasaiti un nošķieba šķībāk jau tā šķībo platmali. Kā uguni nokarsēta adata Sveķītim dūrās taisni pašā sirdī; sāpēm vairojoties, viņš skaidri juta, ka adata iet sirdij cauri, top šautra resnumā, elles karstumā, sagrauzdēdami viņa sirdi vienā caurā krevelī kā uz iesma uzdurtu beku rijas speltes svelmē. Sirds gruzdama dvingo, sūrā dvinga kāpj smadzenēs un apmauc viņam prātus.
Amālija un Kaupurs smiedamies iesēdās spīdīgajos atsperniekos, brūnis strauji rikšoja ap apaļo puķu dobi pagalma vidū, rati šķiebās sānis, un Amālija, spilgti un jautri iekliegdamās, apķērās abām rokām savam Mārtiņam ap kaklu, lai neizveltos iz ratiem.
«Tā es brauktu... tā viņa man ķertos ap kaklu!» Sveķīts, sirdī aizrīdamies, dvesa. Dusmu un skaudības nevarībā viņam ceļi ļodzījās. Abām rokām viņš turējās pie sētas mietiem, bet, kad labo roku palaida vaļā, lai to, kulakā savilktu, kratītu aizbraucējiem pakaļ, tad nespēka dēļ viņam bija jāsaļimst uz vienu ceļgalu sētmalī nātrās. Sveķīts domāja, ka nupat skaudības velns viņam rādījis laimīgāko cilvēku pāri pasaulē. Vienu roku pie sētas mieta turēdamies, vienā celi pret zemi atspiedies, viņš aizturētās dusmās vicināja gaisā savīstīto dūri un šņāca nevarīgā gļēvumā, putas pa muti šļakstīdams: «Brauc ellē kaklu lauzt, manas laimes zagli! Visu tu man nozagi un 13 rubļus ar kapeikām tīrā naudā turklāt!»
Tik daudz Svēķītim, pēc paša aprēķina, izmaksājusi balsu zveja, Mailītes vietu tīkojot.
Niknumā tīri baltu spļaudams, viņš piecēlās kājās un steidzās panākt savu vedēju. Kad viņš vedējam par vedumu naudu bija samaksājis, tad taču bija tīrais grēks pašam kājām iet un apavu plēst, lai arī vaļinieka mērdelis zirdziņš vilkās kā gliemezis.
Sveķīts noturēja Kaupuru par laimīgāko cilvēku pasaulē un ienīda viņu, cik vien viņa nevarīgā dvēsele spēja.
No ciema mājā pārbraukuši, Amālijas pirmais vedinājums bija: «Vai zini ko, mīļais? Iesim labāk tūliņ gulēt!»
Kad Mārtiņš vēl vilcinājās, viņa pārmetoši rājās: «Nāc! Kur tad citur labāk nekā gultā?...»
Rītā mozdamās, viņa pauda vīram jauno vēsti: «Vai zini, Mārtiņ, kur mums šodien jābrauc viesos?»
Lietus un medus mēneša vidū Mailītē sākās ziemas skola. Ar visu sparu Kaupurs nodomāja ķerties pie darba, delverēts, prieki un nieki dzīti bija bez gala un malas līdz apnikai. No kāzu svinībām līdz pat skolas sākumam Amālijai un Mārtiņam bija viena pati nepārtraukta svētku diena Mailītē, Kaķītī un pie apkārtnes lielmaņiem un draugiem. Visi paziņas un lielo kāzu godību viesi, kuri pēc kāzām ar viņiem sastapās, ielūdza tos mīļi. «Neesiet nu lepni, bet atbrauciet arī pie mums ciemos, kā mēs jūs gaidīsim!»
Kaupurs izbaudīja vecā vārda patiesību, ka dzīvē nekas neesot tik grūti panesams kā nepārtraukta rinda skaistu svētku un dziru dienu.
Pienāca skolēnu pieņemamā diena. Skolas lielajā klasē Kaupurs pārklaušināja un pierakstīja skolēnus, rovī Varpogu māte pieņēma skolas bērnu mātes, ne tukšām rokām nācējas. Kalpu sieviņas un graudnieces viņa sēdināja turpat rovi un pusrunā iebilda Mariņai: «Ej nu pasauc jauno cienīgmāti, lai nāk pie mums parunāties. Mana meita - jaunā cienīgmāte - jau lepna nav nemaz!»
Rentnieces un gruntnieces Varpogu māte tūliņ vedināja dziļāk: «Iesim, mīļā, palūkosim, ko jaunā cienīgmāte labu dara!»
Amālija pa gabalu dzirdēja nācējas, laikā pagrāba kādu grāmatu un nogrima lasīšanā, lai arī vai grāmata atradās ačgārni viņai priekšā. Lai izskats labu iespaidu atstāj tāda bija mātes un, meitas gudrība. Māte tieši nemācīja un nepavēlēja, bet aplinkus iepotēja lieliem un maziem pagasta iemītniekiem, ka viņas meita godājama par cienīgmāti. Kaupuram tas patika un nīda vienā reizā. Ar liekiem par Amāliju runājot, viņš pats to sauca labā prāta par kundzi, īdzīgā - vienkārši par savu sievu.
Ar pagastvaldes ziņu Kaupurs gribēja nopelnīt liekus simt rubļus, kuru naudu pagasts deva otrā skolotāja algai un ietaupīt palīgskolotāja uzturu un mitamo, tamdēļ, skolu sākot, viņš nodomāja iztikt un strādāt ar skolēniem viens pats. Nostrādāja pirmo nedēļu un atjēdzās, ka viņa taupības nodoms nav izdarāms - nav nesams, kas nav ceļams. Visu triju ziemu skolēnu sanāca pāri par sešdesmit skolas bērnu, un no lasīt nepratējiem un citziemnieku pabirām rādās vēl ceturtā, zemākā šķira, tā ka sekmīgs darbs ar četrām šķirām viena spēkiem nebija varams. Viņš apkusa un atgrūdās pirmās nedēļas beigās. Viņam visu nedēļu bija jāceļas rītos agrāk augšā, nekā vasaras brīvlaikā paradis, lai skolas bērnus pieradinātu pie kārtības, spodrības un citiem labiem tikumiem, kuri tautskolotājam iekaļami saviem audzēkņiem. Vakaros viņš jutās noguris, arī skolas bērnus nedrīkstēja atstāt vienus, kad Amālija viņu skubināja un mācās virsū: «Brauksim ciemā! Aiziesim pie mātes uz Kaķīti!» Par viņa nepaklausību Amālija bozās. Viņa īga un neturēja vairs par vajadzīgu tūliņ no rīta nomazgāties, sasukāties un glīti uzposties. Sestdienas rītā viņa pat pie pabrokastīm nosēdās tāda pati spīdīgi sārta un svaiga, kā no gultas raususies.
«Varēji gan pieklājīgi uzposties, kad sēdies citiem līdzās pie galda!» Mārtiņš norūca, greizi viņā raudzīdamies.
«Kuri tie citi lielkungi tādi ir, kuriem es neesot laba diezgan?» Amālija vīzdegunīgi atcirta.
«Tie citi esmu es viens pats, un kārtīgs cilvēks nelien šļuku bruku otram acīs!»
«Agrāk nevarēji ne atskatīties, vai pa durvju šķirbu uz mani glūnot, bet nu uzreiz es esot šlucka! Un tev kauna nemaz nav tādu bezkaunīgu vārdu man acīs sacīt?»
Tiesa bija Amālijai, taisnība Mārtiņam. Meitā viņam Amālija patika vislabāk piekļāvīgos zīda lindraciņos, slābajā batista jaciņā, vaļējiem cēruža matiem pār pleciem, bet tagad viņam sieva šādā rīta ģērbā ne tikai vien nepatika, bet pat riebās.
Vārds pa vārdam, kamēr pirmā sadursme vārdos kā no gaisa nokrita viņu vidū un izvērsās par nejauku ķildu, abiem ķildniekiem vēlāk par lieliem, ne maziem brīnumiem. Amālija raudādama aizskrēja uz guļamistabu, Mārtiņš, stipri durvis aiz sevis aizcirzdams, aizgāja savā skolotāja darbā un nenāca līdz pusdienai nemaz no klases laukā, kamēr visus darbus beidza un skolēnus atlaida uz māju. Viņš īdza pats par sevi, ka tagad viss viņam ir, visi lielie labumi rokā, kurus viņa sovārdis uzskaita ceturtajā lūgšanā par kristīga mājastēva pienācīgu daļu un pelnītu dienišķu maizi, bet viņš nejuta īstā miera, neapzinājās notvēris patieso laimi. Neizprasts nemiers par sevi un visa pasauli ložņāja kā skudras viņam aiz krekla. Viņš gudroja un lauzīja galvu, kā viņam īsti trūkst, kas īsti kait, bet netika ne gudrs, ne traks - sava nemiera un nelāga sajūtas cēloņus viņš neprata izdibināt.
Ne trūkums viņa sirdi spieda, bet Varpogu mātes ar gubu veltītie, neiekārotie labumi.
Spītīgās dusmās Amālija aizgāja uz Kaķu krogu sūdzēties mātei par vīra rupjībām. Kad viņa nonāca Kaķītī, tad visa sadomātā apsūdzības runa viņai bija izgaisusi no galvas. Uzsāka atņemdamās, bet neviena lāga vārda, ne derīga iemesla viņa neatcerējās, ko Mārtiņu nomelnot, tikai zināja pastāstīt, kā viņiem šorīt izdevies, ka negribot sanākuši matos nezin par ko. No saraustītiem teikumiem Varpogu māte tomēr visu saprata.
«Meitiņ, to laulībā sauc par mazu sarūkšanos, un tādas lietas nav klāstāmas svešām ausīm. Negriez ne mazākās vērības uz tādām lietām, bet ej mājā un izliecies, ka tu nekur neesi bijusi un man nekā neesi stāstījusi. Mācies mēli savaldīt aiz zobiem. Vakarā es pie jums aizbraukšu.»
Amālija uzskaitās arī ar māti, ka tā ejot pa Mārtiņa pusi. Viņa atgriezās no Kaķīša kā no pastaigas, un Mārtiņš nemaz nedabūja zināt, kādās gaitās viņa sieva bijusi.
Amālija garlaikojās. Ciemā Mārtiņš nebrauca un viņas neveda, aizbildinādamies ar nevaļu; ja viņa vīru skubināja pa garajiem vakariem iet sērst uz Kaķīti, tad Mārtiņš nelabā dūšā atrūca: «Nu ej laimīga un ciemojies ka ne gards neviens tev tā neliedz, bet neturi mani par savu asti, ka mani gribi sev visur līdzi vazāt. Sāks ļaudis par mani zoboties, ka es esmu piesējies tavā priekšauta saitē. Es iešu, kad un kur man patika radīsies.»
Arī mūžīgi kārtis spēlēt uz melderi vai savu trumpi Mārtiņš liedzās - tukšā spēle viņam esot apnikusi līdz kaklam.
Dažu labu dienu Amālija vairs nezināja, ko lai iesāk ar garo laiku. Izgulējās, ka ne gards; rokas darbi apnika; cildīgie mīlestības stāsti vairs nepatika, kad pati mīlestību visos sīkumos sen bija pārdzīvojusi, - tad aiz gara laika viņa visādi greznojās un staigāja apkārt garu seju, iedomādamās sevi par nesaprastu un nelaimīgu sievu.
Nelaime bija atkal kājās, ja Mārtiņš viņas skaišanos un izlikšanos nemaz neievēroja.
Pēc pirmās nedēļas piedzīvojumiem skolas druvā Kaupurs nolēma, ka jāpieņem palīgskolotājs. Tā kā pagasts maksāja otram skolotājam simt rubļus algas no sevis, bet uzturs bija jādod vietējam pirmajam skolotājam, tad pieņemšanas tiesība piederēja pagastam ar galveno skolotāju kopīgi, bet līdz šim palīgskolotāju vienādi bija izmeklējis un pieņēmis Mailītes galvenais skolotājs viens pats. Ar gudru ziņu Kaupurs lūdza pagastvaldi, lai tā izvēlot priekš Mailītes skolas palīgskolotāju, tā izpatikdams vietniekpulkam un noveldams sludinājumu un citus izdevumus no sava kakla.
Skolas visur bija iesākušās, brīvu skolotāju vairs daudz nebija. Pagasta tēvi uz Kaupura ieteikumu norunāja savā starpā, ka par palīgskolotāju derētu pieņemt jaunkundzi - tā meitenēm varētu padot rokdarbu stundas un citas mācības, kas skolotājai - sievietei labāk vedas. Sludinājumā noliktais pieteikšanās laiks bija īss, un izvēles dienā ieradās pagastnamā tikai viens skolotājs un divas skolotājas. Kaupuram par lieliem brīnumiem, pagasta aizstāvji, runasvīri, izraudzījās par Mailītes palīgskolotāju vienīgo vīriešu kārtas kandidātu, lai gan viena skolotāja pat meiteņu ģimnāziju ar sekmēm bija beigusi.
Vietniekpulka locekļi norūca pa bārdas apakšu: «Vīrietis tomēr labāks... zēniem no vīrieša vairāk bailes... sieviete paliek sieviete... vēja pilna!»
Kaupurs nezināja un nedabūja zināt, ka Varpogu māte katram runasvīram paslepen bija piekodinājusi: «To es tev piesaku, brunčainu palīgskolotāju tu nevēlē, ja gribi mans draugs palikt! Manam znotam ir sava sieva, svešas smakas Mailītes skolā nevajag!»
Jaunpieņemto palīgskolotāju sauca par Paceru. Pacers bija no Igaunijas robežniekiem, jauns un glīts miesā, neaptēsts garā, nepratnis uzvedībā, bet gaišu galvu un stingru raksturu. Draudzes skolu viņš savu laiku gluži jauns bija pabeidzis ļoti labām sekmēm, tad kā rentes mājas saimnieka dēls staigāja trīs gadi arklam pakaļ. Pērn viņam tēvs mira, vecākais brālis apprecējās, un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli un ar brāļasievu jau pavisam ne. Uz ātru roku viņš sagudroja un sagatavojās klusumā uz skolotāja eksāmenu, bez sveša padoma un lieka palīga. Pirmoreiz viņš izbruka smalki cauri, tomēr nenoskuma, bet smīnēdams pie sevis nodomāja: «Ak tādas te tās lietas un gudrības prasa! Būtu es to agrāk zinājis, nebūtu man vairs otrreiz šurp jābrauc!»
Un šoruden viņš ieguva tautskolotāja tiesības pie Valmieras skolotāju semināra. Tūliņ viņš apprasījās pie prātīgākiem ļaudīm, sagādāja vajadzīgās mācības grāmatas un pie sevis gudroja: «Nezin kā būtu, kad es saņemtos nolikt mājskolotāja eksāmenu? Man liekas, ka neiespējama tā lieta nav...»
Viņam bija lāča spēks un skudras neatlaidība.
Diviem spēkiem skolas druvā strādājot, darbs sekmējās un ritēja parastā gaitā uz priekšu. Kaupuram atlikās svabads laiks un vaļa pa vakariem atpūtas tiesā pastaigāties līdz krodziņam vai izbraukt Čaugsteri un Mierlavu, kad vajadzība bij skolēniem grāmatas apgādāties vai ar inspektoru parunāties par skolas lietām. Un, kad ir vaļa un griba izbraukt, tad patiesu izdomātu iemeslu izbraukumam nekad netrūkst.
Amālija kļuva mājīgāka; viņa nelauzās vairs viņam visur līdzi braukt. Viņai bij savs lielais lellis Pacers, to viņa mācīja un dīdija smalkās paražās, tas vaļas laikā kavēja viņai padevīgi laiku, izpildīdams visus viņas untumus un neapnicis spēlēdams ar viņu melderīti.
Tagad Amālijai vienādi bij svešs cilvēks pa kājām un pie galda, tamdēļ neuzposusies un neuzcirtusies viņa nekad vairs nenāca no guļamistabas laukā.
Likās, ka dzīve pa līdzenumu rīt mierīgu gaitu savā parastā gultnē, bez krācēm, bez sēkļiem.