ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XX

Pēc beigtiem dienas darbiem Kaupurs kādu vakaru viens pats gāja uz Kaķu krodziņu. Ceļā viņam ziņnesis iedeva avīzes un vienu vēstuli, tepat Čaugsterē uz pastu nodotu. Viņš atplēsa vēstuli un atrada tanī bībelstāstu grāmatai izplēstu lapu ar stāstu par Jāzepu Potivara namā.
Viņš izērmojās par vēstuli un viņas saturu, saplucināja to smalkās druskās un izkaisīja vējā.
No kroga atskanēja ļaužu dziedāšana un bļaustīšanās. No trokšņa bija nojēdzams, ka krogā atkal tika noturēts kāds mītiņš. Kā liedzējs viņam liedza iet krogā iekšā. Viņš pastāvēja brītiņu kroga tuvumā un tad gāja lēnām mājup. Burzas un ļaužu drūzmas draugs viņš nebija, īsti omulīgs viņš jutās tikai labu paziņu un draugu mazpulciņā.
Viņš sasniedza Maltītes skolas namu. Skolēni vēl mācījās augšistabā. Pacers spēlēja ar Amāliju viesistabā kārtis. Lēni Kaupurs soļoja pa mīksto sniegu sava nama priekšā. Nezin kamdēļ, bet šodien viņam bija pavisam skāņi ap dūšu...
Pret skolas nama lieveni viņš uz brītiņu apstājās kā neziņā, vai iet namā iekšā vai atpakaļ uz krogu. Nepatika ne šis, ne tas.
Loga aizlaižamais bija sameties m tamdēļ veselu sprīdi par īsu. Pa aizlaižamā apakšas malu abi kāršu spēlētāji bija labi saredzami. Pacers sēdēja un spēlēja nopietnu seju, kā pie sevis noņēmies godam izpildīt nepatīkamo darbu: «Kas jādara, tas jādara!»
Amālija nemierīgi brošājās pa krēsla virsu, itin kā sēdeklis būtu nokarsēts svelots, bet vidžināja vēlīgi kā bezdelīga: «Saņemieties, Pacer, Paceriņ, Pacerulīt, bet ar kārtīm neblēņojaties, to es saku!»
Te Amālija kā trūkt uztrūkās no sēdekļa un metās galdam apkārt. Vienu roku viņa apskāvās Paceram ap kaklu, otru roku jaucās pa viņa kārtīm, itin kā viņš spēlējot būtu kādas blēņas izdarījis, kādi nedarbi vientiesīgajam spēlmanim ne prātā nenāca. Pacers sēdēja kā koka dievs, ne austiņas nedrīkstēdams pakustināt, bet, kad viņam uz vaiga sāka līt karstu skūpstu lietus, tad viņš pietrūkās kājās un abām rokām atgaiņājās kā no ugunsgrēka svelmes. Atmuguriski viņš sprīžoja uz durvīm, kamēr sagramstīja durvju kloķi, tad atvēra durvis un izmetās ārā, vienādi kreisās rokas stilbu acu priekšā turēdams.
Nabaga Paceram bija lielisks kauns.
«Gatavais auns!» Amālija dikti iesaucās, savus izspūru matus glaudīdama.
Kaupurs, aiz loga stāvēdams, sakrampēja ciešāk savu zaraino paegļnīcu, gribēja drāzties istabā iekšā un slānīt abus vai galva vai acis, bet Pacera neliekuļotais nobīlis un smieklīgā bēgšana liecināja, ka viņa palīgs ir nevainīgs un ne mazāk pārsteigts par viņu pašu. Ja te kāda nelādzība netikusi, tad sodāma vienīgi Amālija, bet svešam, gadījumu bez aizsprieduma apsverot, bija jāpiebalso Amālijai ka Pacers ir gatavais auns!
Nu Kaupurs saprata saņemtās vēstules nozīmi.
Ko te nu līdzētu pirmajās dusmās sacelt ar Amāliju ķīvi un mājas naidu? Amālija vai rau ieskatīs gadījumu par atļautu joku, vai arī liegsies līdz asinīm, - krogus meita paliek krogus meita. Un, taisnību sakot, visai traks te nekas nav noticis, Amēlijai gluži viņa daba. Ja viņam nāktu patīkams skuķis pa vērienam, viņš arī negavētu, bet darītu gluži tāpat!
Vecais lāga mācītājs izglītoto aprindās laulību izskaidroja tā: «Viss jau nav jāizpilda, mīļais, jo cilvēku spēkiem tas neiespējami izpildīt; jebšu arīdzan mums jācenšas dotos solījumus izpildīt, tāpat kā jācenšas sasniegt loloto veidolu, kurš tikai tamdēļ ir veidols, ka viņš paliek mūžīgi nesasniedzams.»
Kaupurs iesmējās rūgti, aprija pirmo niknumu un atsēdās uz sava nama lieveņa kāptuvēm. Grūti bija noslogāma sirds dibenā nejaukā nojauta, ka Amālija vēl tagad uz visu ko gatava, ja tikai viņai gadās tāds pats nebēdnīgs pretinieks.
Atbalstījis zodu abās rokās uz kūjas līkuma, Kaupurs iestiga rūgtās, sāpīgās domās.
Te nu bija visa viņa cerētā laime! Cerētā vai ar varu uzspiestā? Pēc nepilniem trim mēnešiem laulības kopdzīvē viņa sieva jau meklēja sev citur prieku un apmierinājumu... No kura laika īsti Amālija skaitījās par viņa sievu, un kuram no viņiem ir pirmtiesība sviest otram ar akmeni?
Kad senāk meitā viņam Amālija apnika vai pat apriebās, viņš bēga uz skolu vai plašajā pasaulē un dienām nerādījās Kaķu krodziņā, bet kurp lai tagad no sievas mūk? Ķildu celt, pa zemnieciski krietni izlamāties un izplēsties, lai liekās dusmas un niknums dabū noskriet, un tad atkal līst kopā laulības gultā zem vienas segas - tā arī viņa dūša nepanesa. Lai gan Amālijas kaislība un alkatība atsitās pret Pacera neuzvaramo jaunības nevainību un kautrību, tā ka no tālākam nejaucībām viņam acumirkli nebija ko bīties, tomēr tik daudz viņš sevi pazina, ka, tagad iekšā ejot un Amāliju pa roku galam redzot, viņiem ķīvis un pārmetumi būs neizbēgami.
Atlikdams pa vecai paražai nepatīkamu lietu iztirzu uz rītdienu, viņš piecēlās un gāja atpakaļ otrreiz uz krogu.
Vislabāk tomēr būs, ka šīvakara nejaukos pieredzējumus viņš noslīcinās aizmāršības labzālē - alū un vīnā.
Kaupurs iegāja pa kroga sētas pusi pašu Varpogu telpās. Tur priekšā bija pagastvecākais Kreilis, rakstvedis Vēzīts un vēl citi amatvīri. Notika liela spriešana un gudrošana, kā lai divus vilkus tā paēdina, ka kaza paliek tomēr dzīva. Tika daudz runāts, daudz dzerts, kad pietrūka gudru vārdu un padomu, tad paraustīja gudri plecus.
Uz rītdienu - vilks zin kas! - bija paziņojis pagastnamā vispārīgu pilngadīgu pagastlocekļu sapulci, kurā ievēlēšot kaķeniešos jauno pašvaldi, kā tas daudzos pagastos jau bija noticis.
Kaupurs nosēdās nomaļis, klausījās vienu ausi un dzēra ar skubu. Viņam pašam bija tik daudz par savu dzīvi ko domāt, ka nepiedalījās ar savu gudrību ne jaunajiem pagasta aplaimotājiem, ne vecajiem pagasta glābējiem.
Dzirdēja ļaudis runājam, ka apkārtnē daudz krogu jau esot pavisam slēgti, bet Kaķu krogs vēl bija vaļā un pilnā darbā. Varpogu māte prata visiem iztapt pa prātam.
Ļaužu bija sapulcējies milzus kā citkārt pirmajā deramdienā. Visi gribēja kaut ko izzināt par jaunajiem laikiem, kad maize būšot, bet ēdāju nebūšot... Labi mutaiņi ņēma pilnu muti un aizkurca ļaudīm ausis, ka apmulsa pat prātīgi vīri un nezināja, vai par tādām blēņu valodām smiet vai skaisties. Dūca un rūca pa malu malām. Bija ieradušies arī sveši, neredzēti ļaudis, kuri laiku pa laikam dziedāja dažādas dziesmas. Ārā vai kroga lielajā istabā no galda vai apgāztas mucas viņi teica kādu īsti biezu vārdu vai arī mācīja ļaudīm jaunas dziesmas.
Uz rītdienu ļaudis bija sagatavojami.
Pa ļaužu pūli locījās Sveķīts kā glodene, laipni smaidīdams, rokas žņaugot, pirkstus knakšķinādams.
Trallā Jānis un Čiksts bija lieli vīri. Viņi abi dunduroja pa āru, rokās saķērušies. Mēness patlaban līda pa egļu sila galotnēm augšup.
«Kur nu līdīsi, sarkanais bulli!» Trallā Jānis kliedza. «Kur tu biji, kad mums pa tumsu bija šurp jānāk jauno zemi dibināt? Tavas tūļības dēļ es trīsreiz iegāzos grāvi, bet nu tu zini spīdēt lūgdamies, kad tevis mums vairs nevajag! Es saku... nost ar mēnesi!»
Viss pūlis sajūsminājās un kliedza simtbalsīgi: «Nost ar mēnesi!»
Traci skatīties arī Kaupurs iznāca citiem līdzi ārā. Sveķīts pačukstēja Trallā Jānim un Čikstam kaut ko ausī. Citu puišu pavadībā viņi ielenca Kaupuru, pacēla viņu gaisā un nostādīja kājās uz apgāztās alus mucas kroga priekšā, viens aiz otra saukdami: «Skolotājam jātur runa! Sper vaļā, skolmeistar, nebīsties! Ja tev suta būs, mēs rīt tevi ievēlēsim pašvaldē! Nost...»
Ļaudis nelaida Kaupura vaļā. Viņš nezināja, ko runāt, lai izpatiktu ļaudīm un spruktu veselu ādu vajā no satracinātā pūļa nagiem. Viņš bija drusciņ iežilbis, un prātā viņam šāvās savas dzīves nepatikas un posts, kurā viņu sievietes mānīdamās ievilinājušas.
«Kungi un domu biedri! Tā sakot... pinekļiem un valgiem mēs visi esam saistīti pie rokām un kājām... brīvības cienīgi ir tikai vīri, kas nav bābas un neļaujas no bābām vadīties un valdīties... droša vīra dūša spēj nokratīt verdzības važas un važas paliek važas, lai viņas arī būtu puķēm apvītas...»
Tādā garā viņš izmuldējās brītiņu un beidza savu runu ar uzsaukumu: «Nost ar visām bābām!»
Par bābām Kaupurs domāja savu sievu un sievasmāti. Kā zvīņi viņam bija nokrituši no acīm, un viņš atjēdzās, ka Varpogu māte ar varu un niķiem viņu saprecinājusi ar savu meitu.
Ļaužu pūlis viņu saprata gluži citādi...
Rokas berzēdams, Sveķīts pazuda nakts tumsā. Viņš steidzās muižai aiznest karsto ziņu, ka dumpinieks Kaupurs kūdot ļaudis uz varasdarbiem un dedzināšanām.
Čaugsterē un Kaķu muižā Kaupurs tika sasālīts uz nebēdu.
Uz Indēniem mājup iedams, Sveķīts pie sevis bubināja: «Nu viņš ir beigts un pavisam pagalam! Kas zin, ko zīle dziedās? Vēl viņa man var sadziedāt Mailītes vietu, kura man pēc dieva un cilvēku taisnības nākas...»
Vispārīgā burzā un juceklī Varpogu māte raušis ierāva Kaupuru savā guļamistabā.
«Vai tu esi nīcis, Mārtiņ, vai pavisam durns, ka tīšu prātu lieni šinī skudru pūsnī iekšā? Gals būs visai viņu kundzībai un vēl drīzā laikā, to es saku un paredzu. Ko es zinu, to es zinu, bet tu apdomā, kādas bēdas un raizes tu padarīsi man un savai mīļajai sieviņai - Amālijai...»
«Nu, Amālija sev vietnieku jau ir izraudzījusies... labāk nāve ceļmalā nekā divi ragi pierē...» viņš spītīgi atcirta, sievasmāti baidīdams.
Un Varpogu māte izbijās ne pa vienam smieklam! Viņa nelikās mierā, kamēr Mārtiņam bija jāpaskaidro savi tumšie vārdi un jāizstāsta viss gadījums, ko viņš aiz loga noskatījies.
Stāstot Mārtiņam, pat asaras iezagās acīs, ne tik daudz savas nelaimes un Amālijas neuzticības dēļ, kā vairāk no uztraukuma un dzēruma.
Varpogu māte tikai purināja galvu un atkārtoja desmitkārtīgi: «Tā es neticu... neparko neticu un nekad neticēšu! Tavas acis kāds ir apmānījis!»
Ne soļa viņa vairs nelaida Mārtiņu no savas istabas laukā, lika aizjūgt zirgu un pati viņu aizveda uz Mailīti, Mārtiņš apgūlās savā rakstāmistabā, bet guļamistabā Varpogu māte vēl ilgi runājās ar savu meitu.
Ap pusnakti uz māju braucot, viņa tālumā vēroja trīs četras ugunsgrēku blāzmas, bet pusceļā viņa pamanīja tepat aiz sila uz Kaķu kroga pusi tādu pašu uguns stabu gaisā paceļamies. Viņa sašventrāja zirgu un aizlaidās kā putns siliņam cauri un kalniņā augšā. Kā atvieglota viņa dziļi atņēma elpu - nedega vis Kaķu krodziņš, bet muižas amoliņa šķūņi kādu versti tālāk.
Pa krogu vēl dauzījās ļaužu palieki, bet ugunsdzēsējos iet neviens nedomāja.
Lai gan otru dienu Kaupurs pagastnamā uz sapulci neieradās, tomēr viņš tika ievēlēts Kaķu pagasta pašvaldes rīcības vīros.
Ievēlētie vīri nedabūja sapulcēties nevienu pašu reizi, kad jau vētras slota sāka slaucīt no zemes virsus vienu pašvaldi pēc otras.
Notikums trenca notikumu - viens spocīgāks, negudrāks par otru. Šausmas brāļojās ar neģēlību kā neprāta dullumā.
Nedēļu vēlāk visi kaķeniešu pilngadīgie vīrieši bija ziņoti pagasta namā. Zaldātu nodaļas apsardzībā ļaudīm tagad bija jādzied pavisam cita dziesma. Pēc muižās sastādīta saraksta virsnieks sauca visus pie vārda, ar kuriem viņš vēlējās tuvāk iepazīties. Dažs labs ne krusta mest nezināja, kamdēļ īsti viņš šādu ievērību pelnījis. Kaupurs bija labprātīgi atnācis uz sapulci, bet Čiksts un vēl daži labi citi no nezināmas rokas sarakstā ar krusta zīmi apbalvotie tika pa mājām salasīti un kā goda viesi par brīvu atvesti uz pagasta namu. Trallā Jānis un citi dziļāk iepiņķējušies vīri, kuri vairāk uzticējās savam kāju veiklumam nekā dieva gādībai un cilvēku žēlastībai, bija pazuduši kā žīdi pa Miķeļiem un nebija ne ar uguni roka dabūjami.
Šķīra avis no āžiem. Par āžiem turēja tos, kuri no nezināmā labdara ar krusta zīmi bija apzīmēti. Kurš apzīmētais bija ar mieru labis prātis paciemoties muižas labības šķūni un uz mutes pagulēties uz ratu taisāmā beņķa, tos bez ierunas laida tanī pašā vakarā uz māju, bet, kas lepni vai tītīgi šādai viesmīlībai pretojās, tiem tapa pasludināts. ka viņi nevis brīvi, bet par brīvu tikšot aizvizināti uz Mierlavu.
Stulbgars pirmais iegulēja ratu taisāmo beņķi. Esot gluži patīkami bijis, viņš vēlāk stāstīja, tikai pirtī iet tam gan veselu pusgadu negribējies.
Deviņu lepno stūrgalvju starpā bija arī Kaupurs, bet Čiksts un vēl pieci citi vīri tika ņemti tūliņ līdzi uz Mierlavu bez·viesmīlības piedāvājuma un ratu beņķa piesolījuma.
Ceļā Čikstam aptecējās drebulīgā drēbnieka sirds. Pirmajā lielākajā silā viņš, kājas ielocīdams, mēģināja pa zaķa paražai cilpot, bet zilā pupa izjauca viņam visu skaisto nodomu. Viršos viņš atgūlās, aizmirsis augšāmcelšanos uz visiem laikiem. Visi citi atskārtās, ka jokiem nu esot beigas.
Zaldātu nodaļa pārnakšņoja pusceļā, kādā lielākā muižā Mierlavas ceļa malā. Vaņģinieki tika zaldātu apsardzībā ievietoti kur kurais. Kaupuram ar kādu viņam gluži svešu cilvēku kopā tika ierādīta mītne kungu nama kukņas patrepē. Mītne gan bija traki zemiem griestiem, bet toties atkal abējādi briesmīgi šaura. Laiks bija apmeties sveloti auksts. Biedrs ieritinājās suņa migā un, zobus klabinādams, didināja visu nakti. Kaupurs savilkās kā ezis kamolā un ievietojās būdas kaktā, par pagājušu laiku Ēģiptes gaļas podiem sapņodams un ar mēli pa zobu starpu visādus traļļus īsa laika dēļ sizdams. Sēža bija varena, ar kājām varēja atsperties pretējā sienā un spļaudīt griestos gluži baltu.
Doma trenca domu, bet iznākums bija vienāds: kaut jel drīzāk pienāktu bīstamais gals ar briesmām nekā ciest briesmas un mokas bezgala. Viena pati nakts viņam izlikos garāka par pusmūžu. Pateicoties viņa jaunības zaļoksnībai, siltajam kažokam un adītiem kamzoļiem, viņš nebija nosaldējis neviena locekļa, lai gan mēle mutē vairs neklausīja, kad viņu rītā izveda no pagaidu cietuma.
Viņa bēdubiedrs bija apklusis didināt uz visiem laikiem, no sala stīvs un līks kā āža rags...
Kāds cits pa nakti brīnumainā vīzē bija ticis vaļā no tā paša mazumiņa prāta, cik viņš, pasaulē nākdams, no dzērāja tēva bija mantojis. Ka nu dažām tautām ir zīmīgā paraža prātu zaudējušos ieskaitīt par zīmētiem ar dieva ziemeli un pieskaitīt pussvētiem brīnumvečiem, tad vietējam pagastvecākajam tika pavēlēts laimīgo nelaimīgo kaķenieti šķūtēt atpakaļ uz pagastu, lai citi kaķenieši viņu uzglabājot uz savu rēķinu kā dārgu piemiņu no ievērojamā gada.
Prazdams tekoši sarunāties likteņlēmēju valodā, Kaupurs aptaujājās pie nodaļas vadoņa par iemesliem, kamdēļ viņš apcietināts un izpelnījies šādu sevišķu aizgādību un apiešanos?
Virsnieks gadījās pie laba prāta, vērīgi viņā nolūkojās un lika kādam zemākam karavīram no lapas nolasīt visu darbu un nedarbu sarakstu, par kuriem viņš sasūdzēts, bet kādi viņam ne sapnī nebija nākuši prātā. Kas viņš par elles nezvēru esot, to viņš nu dzirdēja, ka klausoties vien viņam mati slējās stāvu.
Kaupurs nesaprata, kas viņu tik bezkaunīgi varējis apmelot un nomelnot. Vairums noziegumu bija taisni no zila gaisa grābti, mazums nieku tā uzpūsti, ka no siseņa iznāca smuks trīs gadu vērsis. Viņš bija norādīts par darbīgu dalībnieku vairāk dedzināšanās un degvīna pārdotavu postīšanās, kā arī par ļaužu musinātāju un kaķeniešu dumpinieku galvu. Kaupurs nozvērējās desmitiem liecinieku pierādīt, ka minēto noziegumu laikā viņš ne solīti nav spēris no savas skolas laukā. Vaļsirdīgi viņš atzinās, kādā nolūkā un kādu iemeslu dēļ viņš vienu vienīgu reizīti runājis krogā zināmo runu par bābām un ka pat nav bijis ļaužu sapulcē klāt, kad ticis ievēlēts pagasta pašvaldē.
Viņa seja un vaļsirdība virsniekam iepatikās, un lēns smaids krēšļojās ap viņa lūpu kaktiņiem, kad Kaupurs stāstīja par savu uz visām sievasmātēm zīmēto runu «Nost ar bābām».
No sarunas Kaupurs tik daudz dabūja zināt, ka laikam vēl šovakar viņi visi nākšot lauku kara tiesas priekšā, bet, kas ar viņiem tikšot darīts, tas palika nezināms, lai gan diezgan gaiši noprotams.
Laikam uz augstāku mājienu tālākā ceļā līdz Mierlavai zaldāti apgājās ar Kaupuru daudz cilvēcīgāk, atnesdami par viņa naudu ēdamo, dzeramo un pīpojamo un draudzīgi viņam palīdzēdami atnestās mantas notiesāt.
Tikai otru rītu Amālija dabūja zināt, kāda nelaime Mārtiņam uzbrukusi. Kā grauzējs viņai iegrauzās sirdī, Mārtiņam jācieš viņas dēļ. Jau kā smagu sodu viņa sajuta, ka Mārtiņš zin visu un solījies viņas dēļ meklēt galu.
Sirdsapziņas pērta un dzīta, viņa steidzās uz Kaķu krodziņu, bet Varpogu mātes nebij vairs mājā.
Varpogu māte nekliedza, nebrēca, ne citādi kā bābiski neāvījās par znota nelaimi, bet tūliņ gudroja un gādāja par zālēm, kurām vienīgi kaite ārstējama. Viņa gumzījās visu nakti no vienas istabas otrā, savāca vienkop visu skaidro naudu, kas mājā sagramstāma, un savīstīja naudu trijos vīstokļos - vienā divi simti, otrā trīs simti un trešā pieci simti. Cik liela vara tādiem burvju vīstokļiem, to Varpogu māte no saviem piedzīvojumiem zināja.
Pilnu vezumu nešļavu rīta agrumā viņa aizbrauca uz Čaugsteri pie mācītāja un lūdzās viņu, kamēr tas apsolījās viņas labā braukt uz Mierlavu.
Mācītājs tūliņ aizbrauca pats saviem zirgiem tieši uz Mierlavu, bet Varpogu māte trencās atpakaļ un sabungoja visus vecās, neapvainotās pagastvaldes amatvīrus sev līdzi, tad krogā lika pārjūgt putās nobraukto zirgu pret citu - jaunu un kopā ar Kreili aiztrencās uz Mierlavu.
Ar veselu virkni liecinieku un galvinieku viņa ieradās Mierlavā, kurā tolaik piemita pats augstākais apgabala pārvaldnieks juku laikos. Pie augstiem un zemiem Varpogu māte lauzās pati pirmā priekšā un mīlēja ar kungiem parunāties divatā... Bailes viņa nepazina, ēdri un gaiši, bet pazemīgi lūdza ne žēlastības un žēlošanas, bet tikai tiesu un taisnību, lai noklaušina viņas atvestos lieciniekus un galviniekus, cienījamus vīrus no laukiem un no pašas Mierlavas, kuri ar diviem mācītājiem un pilsētas galvu priekšgalā visi kā viens vīrs liecināja un apgalvoja, ka Mailītes skolotājs apcietināts nevainīgs, kā pārpratuma vai provokācijas upuris. Kā lūgums vēl sekmīgi pastiprinājums, to Varpogu māte no galvas prata un padarīja.
Viņas drosmei, maņai un pastiprinātam lūgumam bija sekmes. Lauku kara tiesa apspriedās vēl to pašu vakaru īsi un aši, 15 minūtēs tika izšķirts 12 vīru liktenis - daži pabāzti zem zaļajām velēnām, citi iebāzti cietumos, vairumam mugura maksāja, ko mute pelnījusi, tikai Kaupurs vienīgais tika atrasts par gluži nevainīgu un tūliņ palaists brīvā. Liecinieki apliecināja un galvinieki apgalvoja, ka Mailītes skolotājs ir tīrais eņģelis, ne cilvēks, viņš nav pelnījis sarakstā viņa vārdam pievilktos divus sarkanos krustus, bet tur ir noticis pārpratums uzvārdiem vai tīšs, bezdievīgs viltojums.
Varpogu māte raudāja prieka asaras, vienā naktī kā caur riņķi izrauto meitasvīru apkampdama.
«Mārtiņ, Mārtiņ, kam tu, niekodamies un man padoma neprasīdams, padarīji mums ar Amāliju tādus sirdēstus! Nu paldies dievam un augstiem kungiem, ka mūsu taisnā lieta neiebrauca purā. Es tev nekā nepārmetu, tikai jāsaka, ka arī nieku tev nevajadzēja darīt citiem niekoņiem un badmirām līdzi, tev taču nekā netrūka! Un, ja tev dzīvē kā trūkst, tad pasaki tikai man - es varu tev visu pagādāt!»
Kaupurs nezināja ne smiet, ne raudāt, no pārciestām miesas mokām un dvēseles bailēm viņš bija vēl kā apdullis.
Varpogu māte uzlūdza visus savus draugus uz mīlestības mielastu viesnīcā un to pašu nakti aiztelegrafēja uz Čaugsteri un Kaķu krogu prieka vēsti, ka Mārtiņš ir brīvs un vesels, lai tēvs un Amālija viņus sagaidot citvakar Mailītes skolā.
Sveķīts dabūja zinu par Čiksta un viņa biedru ātro un šausmīgo galu tūliņ otrā dienā. Ilgajos gados, bet sevišķi pēdējās nepilnās pāra nedēļas viņš aizrautnēm bija krājis kvēlošas ogles uz savu galvu. Nāves un asins ziņa uzpūta šo kvēli karstās liesmās. Nemiera un pārmetumu dzirkstele iekrita sirdī, un arī tur liesmas plētās platumā. Kā vista, dēt meklēdama, viņš noslēpumaini un nemiera pilns staigāja no vienas vietas uz otru. Viņš juta, ka pats nelabais min viņam uz papēžiem. Nekur viņš nevarēja meklētā zuduma atrast. Nodevības apziņa kā no liela tāluma viņam zvanīt zvanīja ausīs: «Tavi darbi, asins nopelns... asins alga, alga būs, alga būs!...»
Vēl zvani dunēja kā aiz kalniem, bet viņš nešaubījās, ka skaņas tuvāk vien nāks, kamēr plēsīs viņam ausis pušu.
Viena laime, viena liela, liela laime viņu glābtu no nelabā vajāšanas, no griezīgajām zvanu skaņām, no visa bēdu posta un nemiera nelaimes...
«Ak, Mailīt, tevis dēļ...» - laikam kādā dziesmā stāvēja, pēc Sveķīša domām, bet vienā lielā grāmatā esot pants: «Viņu asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem...»
Lai staigāja kur staigādams, vienādi viņš trina un berzēja rokas, kā no kaut kā lipīga un riebīga tīrīdams. Acis blandījās kā neziņā apkārt, allažiņ uzmezdamas ašus skatus rokām, vai tās esot tīras no asins traipiem.
Ilgāk viņš mājā nenocietās, bet trešajā dienā devās laukā, sirds nevaldāmi kāroja un baidījās zināt, kas īsti ar Kaupuru esot noticis. Viņš dūšīgi pats sev iestāstīja un noliedza, ka viņš nealkstot Kaupura nelaimes un gala, bet sirds gozējās laimīgajā iedomā, ka tad viņš tikšot par Mailītes skolotāju...
Uz Kaķu krogu viņš baidījās iet, lai gan viņa nodevēja loma laužu vairumam bija nezināma. Aizdomas šur tur iečukstējās, bet skaidrības vēl trūka. Viņš nogriezās uz ziemas ceļu, kas pa mežiem un puriem veda uz Lērumkrogu Mierlavas ceļa malā. Lērumkrogs pa taisno ziemas ceļu bija tikai kādas septiņas verstis no Indēniem. Pa mežu ejot, viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi; viņam tā vien likās, ka koku zari esot simtiem izstieptu roku, kuras visas viņu kaunējot un radot ar pirkstu taisni acis...
Kad nelabā sirds vai sāņis gāzās, viņš izvilka no azotes kabatas degvīna pudeli un ievilka pa sīkam malkam. Par savu naudu viņš degvīna nepirktu dienu mūžu, bet tagad viņš dzīvoja puspilnā no Trallā Jāņa un biedru dāvinātā degvīna, no tā sūkdams dien' un nakti, bailes remdēdams, dūšu pravīdams.
Lērumkrogu viņš sasniedza ap dienas vidu. Šis krogs kādu laiku bija aiztaisīts, bet no aizvakardienas atkal vaļā un pilnā darbā. Ļaužu bija maza saujiņa, tie paši tādi kā noperējušies, runāja čukstēdami, sauca dzeramo, ar roku pametot, bailīgi un neuzticīgi visapkārt raudzīdamies. Brālis neuzticējās brālim, tēvs šaubījās par dēlu.
Pie kārotās skaidrības Sveķīts Lērumkrogā tik drīz netika. Krodzinieks stāstījās dzirdējis, ka Mailītes skolotājs atstāts Karstumsilā vārnu apsardzībā.
Sveķīts pie sevis liedzās, ko mācēja, ka par tādu ziņu prieka viņam neesot ne par grasi, bet viens pats viņš izbliedās stadulā un aizdurvē iekampa no savas pudeles krietnu malku.
Vēlāk piebrauca kāds ceļa vīrs no Kaķu kroga puses, tas zināja pastāstīt, ka Mailītes skolotājs esot ticis vaļā veselu ādu un šovakar būšot mājā, tā pats Varpogs vienā ņēmienā lieloties pa Kaķu krogu.
Sveķīts otrreiz izgāja ārā un vienatnē smēlās ieprieci no brīnumpudeles. Citiem redzot, viņš nedrīkstēja pudeles cilāt, jo baltā zāle tagad bija reta manta un pēc viņas kāri ilgojās visi krogusbrāļi, bet devība nebija Sveķīša dabā.
Sveķīts kruknēja uz nārēm lielā kroga kaktā, pusmiegā, pusdzērumā snauzdams. Neviens par viņu nelikās zinis, šinīs dienās visādu tekuļu un bēguļu bija pilnas malas.
Krēslai metoties, krogā sabruka pūlis nosalušu, bet priecīgu ļaužu. Krogā radās jauna dzīvība. Nācēji nāca, kulu kājām dauzīdami, un gāja, jautri čalodami, lielajai istabai cauri uz letes istabu. Nācēji bija Kaupurs ar saviem pestītājiem. Varpogu māte gādāja, lai visi priecājas viņas priekam līdzi. Viņa sasveicinājās ar Lērumkrodzinieku.
«Sveiks, mīļais kaimiņ! Vakar es lielās bēdās braucu uz Mierlavu, braucu tīšām tavam krogam garām un iekšā nenācu, bet šodien vēl lielākā priekā es griežos no pilsētas mājup un tad vis tavam krogam garām nebraukšu, es gribētu, lai visi priecātos man līdzi! Iesim tavās istabās, tad es tev izstāstīšu, kurš neģēlis mums visu šo pirti sakurinājis. Nodevēja vārdu es izdabūju gan laukā! Švekit, Švekit... es zinu gan, kas tas Švekits tāds ir, lai tikai viņš tiek manos nagos, tad suns vairs maizes neņems no viņa rokām, par to es gādāšu...»
Priekā starodama, par savu laimi un labo veiksmi stāstot, bet dusmās zvērodama un dūres vicinādama, negantā nodevēja vārdu minot, Varpogu māte pierunāja pilnu krogu.
No soda nodaļas vadoņa viņa bija dabūjusi zināt nodevēja vārdu.
Galva Sveķītim rūca, kad Kaupuru ieraudzīja sveiku un veselu, bet kā mālu pods tā iezvingšējās, kad īgnumā un lāstiem tika minēts viņa vārds, kad pats savām ausīm dzirdēja, ka viņa nodevība necerot nākusi gaismā un rīt būs zināma visai pasaulei.
Kur lai viņš skrien, kur lai glābjas ar Kaina zīmi pierē?
Viņš izbliedās pa stadulu laukā un norikšoja kādu pusversti uz Indēnu pusi, tad spēji apstājās un iegaudojās kā vilks: «Vaii manu, vaii!»
Viss par velti, tikai kauns, izsmiekls un ļaužu lāsti viņa mantojums.
Viņam sajuka domas, prāts samežģījās.
Viņš gudroja un nevarēja izgudrot, vai viņš sapņojis vai patiesību redzējis un dzirdējis.
Ziemas aukstumā viņš sadrebinājās un atskārtās.
Aši viņš atgriezās vēl uz krogu un, pa logu glūnēdams, pārliecinājās, ka nav vis sapņojis un velnus redzējis, bet viss dzirdētais un redzētais ir dzīva patiesība, tāpat kā Kaupurs ir dzīvs un vesels.
Kā fūriju vajāts, viņš otrreiz devās ceļā uz mājas pusi. Kur labāks ceļš bija, tur viņš skrēja sīkiem suņa rikšiem, kur putenis sliedes aizputinājis, tur brida pa kupanām mēli pār zobiem.
Viņš neatskārta un neprasīja sev, vai spoks viņu trenc vai no nelaimes bēg, vai laimei dzenas pakaļ, bet devās pa siliem un puriem uz mājas pusi, cik spēka un jaudas.
Vakars nebija vēls, Indēnu skolas logos vēl spīdēja ugunis, kad Indēnu ganībās viņš apstājās pie zemzarainas priedes, lai atrautu elpu un iekamptu malku no pudeles.
Jā, kamdēļ tad viņš tā skrējis kā traks suns?
Varena tēva māja viņu gaida! Kruķu kokam būs darbs, kad māsa un māsasvīrs rīt pat dabūs zināt, kas viņš par elles goda vīru, - to viņš labi zin no galvas. Mukt tad labāk pasaulē iekšā un pazust viņas padibenēs.
Pudele bija tukša - arī tā viņu pievīla.
Dusmās viņš spēra pudeli pret priedi, ka drubazas vien izšķīda uz visām pusēm, bet pats tūliņ sarāvās kā adatas bakstīts, ka nupat viņš tīri par velti nosviedis piecas kapeikas zemē. Pieckapeika atgādināja savu augsto radu rubli; par grašiem žēlojoties, viņam iešāvās prātā lielais dzeltaino zeltripiņu krājums bišu stropā.
Ne ar plaukstu, bet ar dūri viņš iezvēla sev pa galvu, ka dzirksteles vien nošķīda gar acīm.
«Kā es tā nieka dēļ varēju aizmirst savu vienīgo laimi, kas pasaulē man paliek un paliks uzticīga! Tillilli, littitti, mans vienīgais brālīts un draudziņš ir vēl dzīvs!...»
Nu viņš zināja, kas viņu uz Indēniem pa puteni un kupanām kā rautin rāvis, kamdēļ viņš tādu skubu mājup steidzies pa mežiem un puriem.
Uz Lērumkrogu iedams un par Mailīti sapņodams, viņš pagalam bija piemirsis savu elku garā pielūgt un dievināt.
Tillilli, littitti dziedādams, viņš lieliem soļiem lēca un skrēja pa ganību un pļavas stūri uz bišu dārzu. Kad lieliem, augstiem soļiem lēca, tad vieglāka bija skriešana pa daiļo sniegu. Uz vārtiem iet viņam nebija vaļas, vienu rāvienu viņš atlauza pāra zediņu un pa sētas caurumu iespraucās dārzā. Cieši acīm viņš zinātu ceļu uz zelta krājas stropu.
Drudžainā steigā viņš atrāva vienu roku stropa augšas plauktu vaļā un grūda otru roku laimes caurumā, bet paslēptuve bija - tukša!
Viņš nekliedza, nevaimanāja, bet pārgrieztām acīm nogāzās ar visu stropu garšļauku zemē, ceļgalos tupēdams, izplucināja plauktus, izkratīja kankarus, izčakarēja katru šķirbiņu stropā, itin kā zelta naudas žūksnis spētu paslēpties mazākajā spraudziņā.
«Tukšs... beigts... pagalam viss...» viņš stenēja, stropam līdzās gulēdams, putas pa mute dzīdams...
Pēc maza brīža viņš itin lunkani uzlēca kājās un aizsmakušā balsī gārca: «Tillilli, littiti, nu tik uz priedi, uz zemzaraino priedi...»
Gar riju, kā plauks diebdams, viņš izrāva vecām sakām dzeņauksti, tillilli, littitti te augstā balsi spiegdams, te zemā gārgdams, viņš pazuda ganību krūmos nakts tumsā un puteni...
Mailītes skola laistījās vienās ugunīs, kad Varpogu māte ar Kaupuru piebrauca.
«Amālij, te nu es tev atvedu tavu palaidni, glabā nu viņu labāk!» Varpogu māte jautri sauca.
Uz lieveņa stāvēja vecais Varpogs, lielo galda lampu rokā turēdams. Amālija skrēja no lieveņa zemē un krišus iekrita kamanās, rokas apvīdama mātei un vīram ap kaklu, tā reizā spiezdama trīs galvas kopā.
«Valdies, aušiņ, tu redzi, ka Mārtiņš dzīvs un vesels mājā... Tava Mārtiņa tev neviens vairs neatņems!» Varpogu māte rājās, prieka raudas savaldīdama.
Tikai Kaupurs nesajuta īsta prieka un īstas laimes. Viņš mēģināja smaidīt, kad māte un meita, pie savas rokas katra, viņu veda lieveni augšā un istabā iekšā, bet tikai sejas āda savilkās rievās un krunkās, prieks sejā nelaistījās, un acis neatspīdēja. Kad laimes sirdi nav, tad prieka smaidi ar varu sejā nav uzburami.
Trūkst liesmas - trūkst atspulgas... Laimes avots izsīcis un aizbrucis uz laikiem...
«Gaisma un siltums...» viņš iešņukstējās.
Tās tomēr bija patīkamas domas - pēc divām baiļu un moku pilnām dienām ieiet drošumā savās gaišās un siltās telpās bet patīkamo sajūtu aiztrenca nelūgtās domas, kuras ar varu bāzās virsū: «Nu cilvēks beigts... vairs paliek tikai daikts... par cenām nopirkts un galīgi samaksāts...»