1. RAKSTNIECĪBA 1) Raksts
Par kādas tautas rakstniecību jeb literatūru nosauc visu šinī valodā sacerētu un uzrakstītu gara darbu kopību. Valodā ietērptie sacerējumi uzejami tautā gan atmiņā uzglabāti, gan rakstos uzzīmēti.
1) RAKSTS. No raksta dabūjusi rakstniecība savu nosaukumu, tāpat arī literatūra (no latīņu: littera - burts). Raksts pieder pie rakstniecības pamatiezīmēm. Tikai tas, kas uzzīmēts rakstā, dabū uz visiem laikiem negrozāmu veidu. Tautai, kam nav rakstos uzzīmētu gara darbu, nav arī savas literatūras. Raksts dod vārdos tērptajam gara saturam ārēju patstāvību, uzrāda sacerējumu laiku un vietu noteikti un ar to dara par iespējamu sekot literatūras attīstībai soli pa solim. Paaudzes, kuru vairs nav, atstājušas rakstos savus ārējos un iekšējos pārdzīvojumus. Raksts - patur nepārgrozītu arī garīgās dzīves izteiksmes veidu, zināma laikmeta valodu, viņas sastāvu un formas. Tādā kārtā raksts dara literatūras un valodas vēstures sastādītājam apstrādājamo vielu visērtāk pieejamu. 2) TAUTAS GARS. Tomēr svarīgākais rakstniecībā nav raksts, bet tas, ko tas sevī ietver, raksta saturs. Pirms kāds sacerējums uzzīmēts l rakstā, tas radies un mitis cilvēka garā. Plaši, lieli sacerējumi uzglabājušies tautas atmiņā, attīstījušies un veidojušies tautas garā gadu simteņiem ilgi, pirms tie uzzīmēti rakstos. Tas sakāms par indiešu vēdām, par Homēra varoņepiem, par latviešu tautas dziesmām un daudz citiem gara darbiem. Arī tad, kad tautai jau ir savas rakstu zīmes, ne vienmēr tas, kas mīt un veidojas tautas garā, ir uzzīmēts grāmatās. Indiešiem bija jau savi raksti praktiskām vajadzībām, bet viņu vēdas (dziesmas) uzglabāja sevišķa bramaņu (brahmaņu) kārta joprojām atmiņā un sniedza tās no paaudzes uz paaudzi tālāk. Latviešiem bija jau gadu simteņiem savas grāmatas, bet tautas garā glabājās joprojām, pārgrozījās un pārveidojās viņas senākie sacerējumi bez rakstu zīmju palīdzības.Rakstniecības saturs patiesībā tautas gara saturs. Raksts še tik tālu no svara, ka tas sniedz ieskatu tautas gara saturā. Uzzīmētie darbi dara par iespējamu ielūkoties šo darbu sacerētāju un lietotāju iekšienē, viņu domās, jūtās, centienos, zināma laika, zināmas paaudzes, zināmas tautas gara pasaulē.
3) NACIONĀLĀ RAKSTNIECĪBA. Gan, lielumā ņemot, rakstniecības darbi neaprobežojas ar kādu zināmu tautu. Ne vien ir darbi (kā, piem., Bībele), kas izplatījušies pa vairāk tautām un atstājuši uz viņu gara attīstību savu iespaidu, bet arī tie sacerējumi, kas radušies un palikuši kādā zināmā tautā, satur sevī elementus, kas vairāk tautām kopēji. Literatūras attīstība un virzieni ņem ceļu pa vairākām tautām, tā ka var runāt par pasaules literatūru. Taču literatūra pēc savas būtības lielā mērā saistās ar zināmu tautu. Viņas izteiksmes līdzeklis ir valoda, kas mēdz atšķirt vienu tautu no otras. Kāda literatūras darba izplatīšanās tad vispirms norobežojas ar to tautu, kuras valodā tas ietērpts. Valodu dažādība nošķir visu rakstu un sacerējumu kopību daļās, no kurām katra saaugusi ar zināmu tautu.Tomēr jēdziens par kādas tautas nacionālo literatūru atšķiras no visu šīs tautas valodā sastādīto rakstu krājuma. Par viņas nacionālo literatūru sauc to viņas rakstu daļu, kurā izsakās tautas īpatnība. Pie tās pa laikam nepieder raksti, kas kalpo praktiskām vajadzībām (pamācības, rīkojumi u. c.) vai kam arodnieciski zinātnisks un līdz ar to starptautisks raksturs. Tautas īpatnība parādās viņas mākslinieciskos, viņas dzejas darbos; par nacionālo literatūru, dēvē tautas daiļliteratūru. Ja tas, ko tauta sevī nes un pārdzīvo, veidojas tēlos, viņas dzejnieku radītos, tad viņai ir sava nacionālā literatūra. Tautas nacionālās literatūras vēsture seko tautas dzejiskās radīšanas procesam. Šis uzejams gan darbos, kuru sacerētāji nav zināmi, ko tauta lieto un glabā kā savus, gan zināmu viņas locekļu sacerējumos, kur īpatnīgā veidā: izpaužas tas, ko nes sevī plašākā kopība. Dzejas darbi sniedz ieskatu tautas dvēselē. Bet, lai to izprastu, jāiemet skats tanīs noteikumos un apstākļos, kuros tauta dzīvo un rada, viņas zemes dabā, vēsturē, dzīves iekārtā, sabiedriskajā apkārtnē. Šādam nolūkam dažkārt var noderēt arī zinātniski raksti, kas ienes tautā jaunus domu elementus, praktiskas dabas uzzīmējumi, kas norāda uz tautas dzīvi un apstākļiem. Par sevi niecīgi rakstu pieminekļi tālā senatnē, no kuras tiem blakām nav uzglabājušies nekādi citi, var noderēt par līdzekli, lai ielūkotos tautas dzīvē un garā. Rakstniecības pieminekļiem pavairojoties un dažādībā pieņemoties, izvirzās arvienu redzamākā vietā tie darbi, kuros tautas īpatnība dabūjusi māksliniecisku izteiksmi.
J ē d z i e n s p a r l i t e r a t ū r u u n v i ņ a s v ē s t u r i padziļinājās un paplašinājās pakāpeniski. Vispirms lit. vēstures vietu ieņēma hronoloģiski saraksti par rakstniekiem un viņu darbiem. Tādus hronoloģiskus pārskatus sastādīja Vācijā J. J. Reimanis (1708.-1721. g.), Krievijā Novikovs (18. g. simt.). Latviešu literatūras hronoloģiju sniedza G. E. Napīrskis (tagad rakstām K. E. Napjerskis. - Red.): Chronologischer Conspect der lett. Literatur I. 1831. g., II. 1844. g., III. 1858. g.; to turpināja Doebners (tagad rakstām Dēbners. - Red.) 1869. g. Šie hronoloģiskie saraksti sniedzās līdz 1868. g. Kā rakstniecības vēstures materiāliem tiem nozīme vienumēr. Plašāku latviešu grāmatu sarakstu sastādīja vēlās Berģu Jānis: Latviešu rakstniecības rādītājs I. 1893. g., II. (sastādījuši Šablovskis un Berģu Jānis) 1899. g. Rakstniecības rādītāju, kurā nodomāts sistemātiski atzīmēt katru latviešu valodā kaut kad iznākušu drukas darbu, sastāda J. Misiņš.
Vēsturiskām zinātnēm 19. g. simtenī attīstoties, nāca pie atziņas, ka kādas tautas literatūras vēsturei jāaplūko še atspoguļotā tautas garīgā dzīve, vadot to sakarā ar viņas ārējiem apstākļiem un iespaidiem. Par vācu literatūru sarakstīja šādu vēsturi G. G. G e r v i n u s ( I835.-1842. g.), par angļu literatūru franču valodā I. T ē n s (Taine, 1864. g.). Pēdējais pie tam attīstīja teoriju, pēc kuras zināmu literatūras un vispār mākslas darbu izcelšanās izskaidrojama ar klimata, rases, sabiedriskās apkārtnes savādībām. Dāņu literatūrvēsturnieks G. B r a n d e s s (dz. 1842. g.) uztvēra literatūru kā sabiedrisku ideju ierosinātāju un izplatītāju un no šī stāvokļa savos priekšlasījumos (sākot no 1871. g. Kopenhāgenā) apskatīja galvenās strāvas deviņpadsmitā gadu simteņa literatūrā Eiropā. Daiļuma ideālus, kam nav nekādu sāņu nolūku, kas parādās par augstāku patiesību, izcēla amerikānietis Edgars P o (Poe, 1809.-1849.). Viņam sekoja francis B o d l ē r s (Baudelaire, 1821.-1867.). Ar viņiem saskan anglis O. V a i l d s (Wilde, 1854.1900.). No krievu dzejniekiem citu starpā tiem principā pievienojās V. Brjusovs (dz. 1873. g.), kas uzlūko mākslu, dzeju par pasaules izpratni citiem, prāta loģikai nepieejamiem ceļiem. Māksliniecisku radīšanu uzrāda kā intelektam pretī nostādāmu intuīcijas procesu franču prātnieks Henrijs Bergsons.
Jēdzienu par p a s a u l e s l i t e r a t ū r u padziļināja Gēte (ap 1827. g.) Pasaules literatūra nav tikai visu tautu uzrakstīto gara darbu kopība, bet cilvēces izjusto pārdzīvojumu iztēlojums valodā. Katra nacionāla literatūra ir pasaules literatūras daļa, stāvēdama ar to organiskā sakarā. Pirmo ievērojamāko pasaules literatūras vēsturi vācu valodā sastādīja Johans Sers (1851. g.), katras tautas literatūru par sevi aprakstīdams. Sekojot zināmām gara strāvām pa vairākām tautām, sarakstīja pasaules literatūras vēstures Ad. Sterns (1874. g.) un Jūliuss Harts (1894.-1896. g.). Starp jaunākajām pasaules literatūras vēsturēm vācu valodā minamas Oto Hauzera (1910. g.; ievērota arī latviešu literatūra), Kārja Buses (1910.-13.). - Latviešu valodā iznāca ~Vispārīga pasaules rakstniecības vēstures J. Asara sastādījumā; tās I daļa (izdota 1907. g.) sniedzas līdz 13. g. simt. pēc Kr.
L i t e r a t ū r a (latv. valodā) par mākslu, dzeju. Tēna domas par mākslu. Latv. apstrādājis Vizulis. Rīgā 1897. Tas pats: Lekcijas par mākslu. Tulk. J. Urdziņš. Limbažos 1918. - Teodora Georgs Brandess, Austrums 1897. g. I puse. Valerija Brjusova poēmas un noslēpumu atslēgas, Viktora Eglīša tulk. 1904. A. Švābes Domas par mākslu, Ritums 1921. - Paļevič-Bulanes (tagad rakstītu Palevičas-Bullānes. - Red.) Radīšana un intuīcija, Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 3. b.