Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

        2) Dialekti

        3) Senatnes liecības

        4) Tautas savādība

Latviešu valoda stāv zināmā radniecībā ar citām valodām, uzrāda savu runātāju vidū dažādus dialektus, ietver sevī vēstures liecības un atspoguļo latviešu tautas savādību.

Latviešu valoda pieder pie baltu-slāvu valodu zara. Šīs valodas, kauču šķirtas atsevišķās nozarēs, vēl palikušas kopā arī pēc tam, kad indoeiropiešu pirmvaloda jau bija sadalījusies atsevišķās valodās. Latviešu un citas baltu valodas tātad stāv ar slāvu valodām tuvākā radniecībā nekā ar citām indoeiropiešu valodām (piem., ģermāņu, romāņu u. c.). Turpmākajā attīstībā baltu un slāvu valodas dzīvojušas šķirti, sadalīdamās divos pilnīgi patstāvīgos zaros, no kuriem vienā pusē izveidojās baltu, otrā slāvu valodu grupa. Plašajā slāvu tautu saimē visvecāko grāmatniecības pieminekli uzrāda bulgāri. Kirils un Metodijs ap 9. gadu simteņa vidu pārtulkojis Bībeli senbulgāru valodā, šai gadījumā sastādīdami slāvu alfabētu, ņemot par pamatu grieķu burtus. Starp slāvu tautām visbagātākā literatūra poļiem, krieviem, čehiem.

Vistuvākā radniecība latviešu valodai ar leišu un 17. gadu simteņa beigās izmirušo prūšu valodu. Šīs trīs apzīmē par baltu valodām. No tām latviešu un leišu valodas savā starpā saskan vairāk nekā ar prūšu valodu. Leišu valodā - vecākās formas, kuru turpmākā attīstības pakāpe pa lielu lielai daļai uzejama šiem pa daļai saprotama. Uz to lai leišu kopējām tautas dziesmām.

Latviski:

Celies, mana māmuliņa,
Es pacelšu velēniņu;
Es tev teikšu, māmuliņa,
Ko man dara sveša māte.

Leitiski:

Kelkis, mano motužėlė
Aš pakelsiu velėnele;
Aš tav guosious motužėlė,
Ko man daro pamotėlė.

Baltu tautu grāmatniecība nodibinājās sakarā ar reformācijas kustību. Pirmās grāmatas ir katķismu tulkojumi: prūšiem 1545., leišiem 1547., latviešiem 1585. g. Prūšu un leišu valodā tulkotie ir Lutera katķismi, latviešu valodā tulkotais - katoļu; latviskais Lutera katķisms iznāca gadu vēlāk. Tomēr arī latviešu katoļu katķisma tulkojumam deva ierosinājumu reformācija, kas, latviešu vidū izplatīdamās, modināja katoļu garīdznieku vidū pretreformācijas centienus. Baltu tautu literatūru attīstība apstājās, šīm tautām patstāvību un brīvību zaudējot. Prūši pilnīgi nogāja no skatuves; leiši sasniedza zināmus panākumus 18. gadu simteni ar savām dainām un Donelaiša dziedājumiem, ar ko grieza uz sevi citu tautu vērību. Turpmāk viņu literatūra pilnīgi panīka un atdzima tikai līdz ar tautas atsvabināšanos 20. g. simteņa sākumā. Būdamas dzīvo valodu starpā vistuvākās indoeiropiešu pirmvalodai, leišu un latviešu valodas vienmēr vērsušas uz sevi valodnieku uzmanību.

T ā m n i e k u  dialektu runā Latvijas rietumos: ap Ventspili, Dundagu, Talsiem, Kuldīgu Kurzemē, ap Skulti, Limbažiem, Lielsalacu Vidzemē. Šī dialekta galvenā īpatnība ir tā, ka īsie patskaņi vārdu galotnēs atmesti un garie saīsināti, tā ka pa lielai daļai zūd izšķirība starp dažādiem locījumiem un personām; arī kārtu izšķirību maz ievēro, vīriešu kārtai ierādot plašas robežas. Vēro, ka latviešu valoda tāmnieku dialektā ņēmusi šādu attīstības gaitu zem lībiešu valodas iespaida. Tāmnieku dialektā uzzīmētas dažas tautas dziesmas un pasakas; E. Dinsbergs tanī uzrakstījis arī dažus pašsacerētus darbus.

P a r a u g s (iz Ernesta Dinsberga Dundagas izloksnē uzrakstītas pasakas. Lerha-Puškaiša Teikas un pasakas VIL, 109). Nakt bi skaidrs un brang sal; bi pliksals, uz ceļim nebi nekāds sniegs, gar malām un pa pļavām gan vare btoukt ar ragām, bet pa dižceļ neka; tur brouc ar ratem, kā rībe vien, un ceļš bi nobroukts puslīdz gludans. Virs us pusnakt atmostes, uguns puslīdz isdziss, viš to puslīdz sačokre, le gaišāk deg, un pats sildes klāt.

V i d u s  dialekts tautā uzejams Latvijas vidienē: ap Valmieru, Cēsīm, Jelgavu, Dobeli. Šis dialekts ir par pamatu latviešu rakstu valodai. Katrā pusē no svešiem iespaidiem aizsargāts, tas uzrāda vispilnīgākās, vistīrākās, vispilnīgākās latviešu valodas skanas un formas.

A u g š z e m n i e k u  dialektu sastop Latvijas austrumos; Augskurzemē, Austrumvidzemē, Latgalē. To dēvē arī par latgaliešu dialektu. No vidus dialekta tas atšķiras īpaši ar savu patskaņu savādību. Tur lieto tīro o (kā vācu vai krievu valodā: dorbs - darbs, vords - vārds), patskani y (kā krievu i: vylks - vilks). Platais e pārvēršas par a (dāls dēls), garais ī par ei (dzeive - dzīve), ie par ī (tīsa - tiesa), o par ū (kūks - koks). Latgaliešu dialekts bijis vairāk nekā citi padots krievu un poļu valodas iespaidiem. Šis dialekts tika katoļticīgiem latgaliešiem 18. gadu simtenī par rakstu valodu. (Pirmās katoļu grāmatas 16. g. simtenī un arī turpmākās sarakstītas vidus izloksnē.) Jaunākajā laikā paplašinājās literatūra latgaliešu dialektā, kurā pārlikti arī daži darbi no latviešu rakstu valodas.

Vidus un latgaliešu dialektu atšķirībā lai dod ieskatu Apsīšu Jēkaba stāsta «Pie pagasta tiesas sākums.

R a k s t u   v a l o d ā (vidus dialektā) :

Silts, mīlīgs rīts ausa augusta sākumā. Kā pelēkā autā bieza migla bij ietinusi mežus un druvas. Saule vēl nebija lēkusi, jo gaismiņa tikko sāka svīst. Dīvainie miglas tēli, daždažādi izķēmojušies, vēl nemaz necilājās, it kā šie būtu sapņotāji, kam uz rīta pusi uznācis pats gardākais un cietākais miegs.

L a t g a l i e š u  d i a l e k t ā:

Sylts, pateikams reits ausa augusta s?kum?. Kai palak? aut? bīza mygla beja itynusia mežus un dryvas. Saule vel nabeja lākusi. Gaiminia tik kai s?cias sweist. Sowaidi myglas čami beja wyswysaiž iz?kstejuši. Ji wel nicik nasac?lia. Uz reita pusi t?s beja apjemis pots gordokais migs.

Savu no senatnes mantoto  v a l o d a s  ī p a t n ī b u  latvieši līdz ar citām baltu tautām izglabājuši pilnīgāk nekā pārējās indoeiropiešu tautas. No tam spriežams, ka baltu tautas nav daudz jaukušās ar citām un maz mainījušas savu dzīves vietu. Arī dabas priekšmetu apzīmējumi norāda, ka latvieši no seniem laikiem dzīvojuši apmēram tanī pašā apgabalā, kur viņi mīt vēl tagad. No baltu tautu kopdzīves laikiem viņi pazīst ābeles, ošus, kļavas, vīksnas - kokus, kas aug ap Daugavu, Nemanu, Vislu un ne tālos ziemeļos. Dienvidu mežos atkal trūkst latviešiem sen pazīstamo bērzu un vāveru. Par latviešu kultūru viņu valoda liecina, ka viņi vecu vecos laikos pratuši celt namus ar pamatiem, krāsnīm, durvīm, logiem, jumtu. Viņi sen nodarbojušies ar zemkopību, audzinādami miežus, rudzus, auzas, zirņus. Maizi viņi pirmāk cepuši no miežiem, uz ko norāda sakne, kas abiem vārdiem tā pati. Par šķiedru augu vispirms noderējusi nātra («nātns»). Tad dēstīti arī lini, vēlāk kaņepes. Sen senis latvieši pazinuši māju lopus: zirgus, govis, aitas, cūkas. Zāli viņi uzglabāšanai kaltējuši par sienu, ko no viņiem mācījušās arī somu tautas. Tāpat daži amati senajiem latviešiem nav bijuši sveši. Kalēji lietojuši veseru, laktu, plēšas. Starp sen pazīstamajiem darba rīkiem minami: cirvis, nazis, kalts, svārpsts, greblis, īlens. Latvieši izrotājuši rakstiem drēbju gabalus, karogus, pūru vākus.

V ā r d u  p ā r ņ ē m u m i  no vienas valodas otrā liecina par šo tautu savstarpējām kultūras attiecībām. Latvieši pārņēmuši no lībiešiem īpaši tādus vārdus, kas attiecas uz jūru. No tam vērojams, ka latvieši nākuši ar jūru sakarā tikai vēlākā laikā. Vairāk latviešu (baltu) vārdu, kas apzīmē kultūras ieguvumus, pārgājuši somu valodās (lībiešu, igauņu, somu). Daži no tiem sniedzas tālu senatnē, tanī laikā, kad latviešu valodā k priekš patskaņiem i, e nebija pārvērties par c, kas noticis jau priekš 13. gadu simteņa (kā uz to norāda valodnieks J. Zēvers). Latviešu «ceļš» (leišu «kelias») sastopams somu vārdā «keli»; latviešu «cirvis» (leišu «kirvis»), igauņu «kirves», lībiešu «kiras»; latviešu «cimds», lībiešu «kindas», somu «kinnas». No latviešu vārda «kokles» (leišu «kankles») cēlusies somu «kantele», no latviešu «tilts» somu «silta», igauņu «sild», no latviešu «siens» somu «seina», no latviešu «pirts» somu «pirts». Šie un citi vārdi liecina, ka latvieši senatnē attīstījuši kultūru, kas izplatījušies uz viņu kaimiņiem ziemeļos.

Visvairāk vārdu latvieši patapinājuši no  v ā c u  valodas, pāri par 1700. Lielākā daļa no tiem pārnākuši latviešu valodā pēc vācu ieceļojuma laika, kad līdz ar vācu kultūru latvieši pārņēma savā valodā arī vācu vārdus. Latvieši mācījās celt namus ar skursteņiem un glāžu logiem, lietot gapeles, telēķus, pannas, dēstīt plūmes, ķiršus, jāņogas, stiķenes. Amati nošķīrās no parastajiem māju darbiem un vairāk izkopās, radās dišeri, dreimaņi, štelmakeri, skroderi, vēveri; sāka strādāt ar zāģi, slīmestu, ar ēveli pie skrūvbeņķa, taisīt vannas, skapjus, kumodes. Šais un citos darbos patstāvīgi tikdami, latvieši turpmāk pa daļai atsvabinājās arī no vācu vārdiem. Bet daļa vācu {ģermāņu) vārdu pārnākuši latviešu valodā priekš vācu ieceļojuma, ar to liecinot, ka latviešiem bijuši sakari ar vāciem pirms tam. Pa labai daļai tie pārņemti no lejasvācu izloksnes. No tās pārnākuši latviešu valodā tādi vārdi kā: ziepes, klints, meija, bise, ķēniņš, stūre, kruķis, āmurs.

Ka latviešus ar kristīgās ticības pamatjēdzieniem vispirms iepazīstinājuši krievi, rāda šo jēdzienu nosaukumi, kas aizņemti no  k r i e v u  valodas. Šādi vārdi ir: baznīca, zvanīt, kristīt, kūms, grēks, gavēt, svece, nedēļa. Pārņēmumi no krievu valodas ir arī: bajārs, muita, istaba, pagrabs.

Latviešu valoda, kas stāv tuvu indoeiropiešu pirmvalodai, vēl ir radoši dzīva. Īstajos latviešu vārdos dažkārt labi redzams viņu atvasinājums, viņu piederība pie zināmas vārdu saimes. Dažas no šim saimēm ļoti plašas un ir vēl paplašināmas. Tā, piem., viena pati sakne ir vārdos: celt, cilāt, cildīt, cildināt, cēls, cildens, izcils, cēlējs, celtuve, cilas, cēliens, celms, celis, ceļš, kalns; jaunākā laikā pie tiem pievienojas: celtniecība (=arhitektūra). Abstraktu jēdzienu nosaukumos pa laikam nomanāms viņu sakars ar konkrētu novērojumu apzīmējumiem. Var apķert koku vai citu kādu priekšmetu; var apķert arī otra izsacītas domas. No tam vārdi «apķērīgs», «apķērība». Šī pati sakne vārdam «cerība». Vārdam «ticēt» kopēja sakne ar vārdiem «tikt», «tiekties». «Latvietim viņa vārds vēl pirmatnēji dzīvs, nav vēl nebūt papīra nauda ar pieņemtu (konvencionālu) vērtību, bet zelta un sudraba monēta. » (Bīlenšteins.) Starp tautā runāto un rakstu valodu vēl nav nekādas sevišķas plaisas. «Ievērojot to, ka latviešu rakstu valoda nav atšķīrusies no tautas valodas, tai piemīt tāds spirgtums, tāds spars, kādu lielu kultūrtautu rakstu valodā nepazīst, bet tikai to izloksnēs, tautas valodā.» (Mīlenbahs.) Tuvāk nekā daudz citas valodas ir latviešu valoda tam laikam, kad atsevišķos vārdos izjūtams radīšanas process un dzejisks saturs. Amerikāņu prātnieks Emersons saka: «Katrs vārds bija reiz dzejolis», mūsu valodnieks J. Kauliņš: «Pirmais stāsts bija vienu vārdu garš.» «Starp vārdu un teikumu principiālas starpības nav; katrs vārds ir teikums, kura subjekts un predikāts, teikuma pamata daļas, sakusušas kopā.» Kauliņš analizē vārdu «kalns». Tas jāsaliek trijās daļās: kal-n-s; kal nozīmē celt, n=top un s=šis, kopā celttop-šis jeb šis-tapis-celts=kalns. Vēl dzīvākus un skaidrākus dzejas iespaidus saņemam no dažiem salikteņiem (tagadējā jēdzienā). Veseli dzīves stāsti un spilgti raksturu tēlojumi izlasāmi no tādiem vārdiem kā: sērdienis, pelnrušķīte, lielvabole, stūrgalvis, mantrausis.

Še novērojam arī tautas gara savādību, kas ieveidojas tautas valodā. Ja latvieši augstākās būtes nosaukumam paturējuši seno, sanskritā sastopamo nosaukumu «Dievs», kas agrāk apzīmēja gaismas debesi, kam tā pati sakne, kas vārdā diena, tad viņi pēc savas īpatnības ar to vēl vienumēr saista kaut ko gaišu, spīdošu, skaidru. Krievu Bog atgādina kaut ko bagātu (no saknes bagh - piešķirt, sevišķi uzturu piešķirt). Vācu «Gott» ir tīri formālas dabas (no indoeiropiešu ghutom - piesauktā būte). Apzīmēdami morālisku pārākumu par tikumu, latvieši ar to norāda, ka teicamām īpašībām jāizaug no iekšējām dziņām, ka cilvēks jāvērtē (saskaņā ar Kristus mācību) pēc tā, kas viņam tīk, uz ko tiecas viņa būtība. Romieši pēc sava tautas rakstura ar vārdu «virtus» izsaka, ka viņi cilvēku īpašību starpā visaugstāk nostāda vīrišķību. Vācu «Tugend» (tā pati sakne vārdā «taugen») stāv sakarā ar to, kas noderīgs.

Tautas īpatnīgā dvēseles dzīvē sniedz ieskatu arī zināmam priekšmetam piešķirtā kārta. No tam novērojams, kādu priekšmetu īpašības tautas garā saistās ar vīrieti, kādu - ar sievieti. Ozols latviski vīriešu kārtā, liepa sieviešu. Par vīrieša raksturīgām, cienījamākām īpašībām tad latvieši tura stiprumu, nelokāmību, patstāvību, par sievietes - maigumu, piemīlību. Saskaņā ar šādu uzskatu radusies vesela virkne tautas dziesmu. kur sakūst kopā vienā dzejas tēlā puisis un ozols, meita un liepa. Vācu valodā ozolam piešķirta sieviešu kārta (die Eiche). Vācu valodā mūsu tautas dziesmām par ozolu-puisi līdzigi panti nevar rasties, ne arī šīs tautas dziesmas ar viņu īsto dzejisko saturu un, nokrāsu vācu; valodā pārtulkojamas. Vācu īpatnējais tautas gars rada citu dzeju, kas atkal latviski nav visā pilnībā pārtulkojama. Tāpat latviešu tautas dziesmas par sauli, kuras spožums un siltums latvietim atgādina sievieti-māti, īpaši bāru dziesmas, kurās sauli iztēlojas par māmuliņu, nav tulkojamas tanīs valodās, kurās saule nav nosaukta sieviešu kārtas vārdā (piem., latiņu, krievu valodā). Arī ābele dažkārt sakūst kopā ar mātes jēdzienu. Vāciski ābeli apzīmē ar vīriešu kārtas vārdu (der Apfelbaum). Visā pilnībā tad nevarēs nekad izteikt vāciski to, kas ietverts latviešu tautas dziesmā:

Pie ābeles piestājos
Kā pie savas māmuliņas;
Birst ābelei balti ziedi,
Birst man gaužas asaras.

L i t e r a t ū r a. Par valodu un valodniecību: E. Bleses Ievads valodniecībā, 1922, Latv. Augstsk. izd.; P. Šmita (Šmidta) Ievads valodniecībā, lekciju konspekts 1920./1. akad. gadā; J. Endzelīna Ievadījums valodniecībā, Izglītība II, 592. - Pilnīgākā latviešu valodas mācība: J. Endzelīna un K. Milenbaha Latviešu gramatika, Rīgā 1907. - Par senatnes liecībām latv. valodā: P. Šmita Par seno latviešu kultūru, Etnogrāfisku rakstu krājums I., tā paša Ko valodniecība māca par latviešu, leišu un prūšu senatni? - turpat; J. Zēvera Die deutschen Lehnworter im Lettischen (doktora disertācija); tā paša Vācu patapinātie vārdi latv. valodā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 2. un 3. b.; tā paša Ko patapinātie vārdi liecina par latviešu aizvēsturisko senatni? - turpat 1921. g. 6. b. - Par valodas īpatnību: A. Bīlenšteina Die lettische Sprache und die christlichen Begriffe, Magazin d. Lett.-Lit. Gesellschaft XIII, 3; J. Seska Valoda un tautība, Druva 1912 II; J. Kauliņa Par nozīmes mainu mūsu valodā, RLBZK. Rakstu krājums VIII.