4. LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA 1) Raksturs
Latviešu sevišķās īpašības, viņu sevišķie apstākļi, pārdzīvojumi un izteiksmes līdzekļi ir par pamatu rakstniecībai, kam savs īpatnīgs raksturs. Rakstniecības vēstures saturs un iedalījums pieslēdzas tautas vispārējai attīstībai.
1) RAKSTURS. Lai gan latviešu rakstniecība gadu simteņiem bijusi tieši padota svešiem iespaidiem, bijusi pat svešu roku kopta, tomēr tam vienumēr nomanāma tautas īpatnīgā būtība. Skaidrāk tā parādās tanīs darbos, kas nākuši no tautas pašas. Un nav arī bijis neviena tāda laikmeta, kur tautai šādu darbu nebūtu. Gadu simteņiem tie gan bijuši apslēpti. Kad citi, arī tie, kas dzīvoja latviešu pašu vidū, no viņu iekšējās dzīves nekā nezināja un viņus turēja par neizglītotu, pat neizglītojamu dabas tautu, latviešiem bija dziesmas, kas liecina par augstu kultūru. Lai gan latviešu grāmatniecību nodibināja svešinieki, tanī ielikdami no citurienes ņemtu saturu un nepiegriezdami nekādu vērību tam, kas iemita tautas garā, tomēr arī viņiem bija jāmeklē saskaņa ar tautas dvēseli. Lielāki panākumi bija tiem citas tautības rakstniekiem, kas līdz ar pilnīgāku latviešu valodas piesavināšanos bija dziļāk ieskatījušies tautas garā (piem. Fīrekeram, Stenderam). Neapzinoties jaunais literatūras saturs saauga kopā ar tautas garā esošo un dabūja uzplaukt īpaši tas, kas tautas iekšējās prasībās atrada atbalstu. Bet arī tanī pašā laikā, kad latviešu ārēji redzamā rakstniecība pastāvēja vienīgi no grāmatniecības, kas nenāca no tautas pašas un sevī neietvēra to, ko viņa domāja un juta, tauta nemitīgi glabāja, cilāja, kopa tos savus sacerējumus, kas bija viņas īpašs darinājums, viņas iekšējās pasaules atspoguļojums. Tos viņa iznesa cauri līdz tam brīdim, kad viņas pašas locekļos tai atraisījās mēle arī grāmatniecībā un viņa savā attīstībā tika līdz citām kultūras tautām.Saskaņā ar tautas iekšējo dabu un ārējiem pārdzīvojumiem redzam latviešu rakstniecības attīstībā zināmu dzejas veidu izlasi.
Latviešiem nav sava v a r o ņ e p a un vispār plašāku dzejojumu ar stingri episku raksturu. Nav latviešiem savu vēsturisku varoņu, ne arī noteikti un dzīvi iztēlotu, vēsturiskā lomā nostādītu personu teiksmainās senatnes atmiņās. Strīdi par to, vai latviešiem senatnē savu varoņu un varoņdziesmu vispār nav bijis jeb vai tie gan bijuši, bet vēlākos nebrīvības laikos aizmirsti, ir veltīgi. Nenoliedzams paliek tas, ka tautas atmiņā līdz jaunākiem laikiem uzglabātajos un vēlāk uzrakstītajos dzejdarbos nav nekādu pēdu no episkām varoņdziesmām: nav dziesmu vai dziesmu atlieku par varoņiem, nav arī teiku par varoņiem ar vēsturisku nozīmi. Tāpēc vēlākajiem mēģinājumiem tautas epu radīt nebija nekādu panākumu. Iznāca episki dziedājumi, kas pieskaitāmi mākslas dzejai, ar sasvaidītu, ne noteiktam mērķim pretī virzītu darbību, bez uzskatāmi izveidotiem, dzīvi īpatnīgiem varoņtēliem, kādi ir dziedājumi par Lāčplēsi un Niedrīšu Vidvudu.
Arī latviešu d r ā m a s attīstībai nebija pamata un vielas latviešu senatnes atminās, dzejdarbos un vēsturē. Latviešu gara mantās nav nekādu dramatiskās dzejas sākumu, ne viņu senajās ieražās kādu iztēlojumu, kas tuvinātos dramatiskiem uzvedumiem. Apdziedāšanās un ķekatās iešana pie tādiem nav pieskaitāmas: trūkst tur vēsturisku vai teiksmainu personu un notikumu, ap ko tās saistītos. No tām tad arī neizauga latviešu drāma. Dramatiski sacerējumi radās latviešu valodā lielākā skaitā tad, kad ap 1870. g. nodibinātā latviešu teātra izrādēm pēc tiem bija vajadzība. Tikai tad, īpaši pēc cittautiešu parauga, sarakstīti skatuves gabali, kas apmierināja teātra vajadzības, bet kam trūkst dzejas vērtības. Tikai turpmākā attīstība izcēla dažus vērtīgus dramatiskas dzejas darbus. Tomēr dramatiskās dzejas lauks latviešu rakstniecībā diezgan norobežots, un arī tās labākajos darbos trūkst stingri un noteikti virzītas, īsti dramatiskas darbības.
Latviešu rakstniecības greznums ir latviešu l i r i k a. Cik tālu sniedzas liecības par latviešu gara dzīvi, visur redzam tanī iemītam dziļi cilvēciskas, daiļas jūtas, kas kristalizējas veselos, lai arī sīkos dzejas graudos. Jau atsevišķi vārdi, kuru veidojums skaidri redzams, tās nes no tālās senatnes līdz mūsu dienām. Tad panti, kas kā neiznīcīgas pērles palika veseli laiku straumē, uzglabājušies tautas atmiņā pa gadu simteņiem tādā daudzumā, ka vēlāk, tos uzrakstot, ar tiem pildījās septiņi biezi sējumi (Latvju Dainas). Tie radušies no pasaules notikumiem nošķirtu cilvēku šaurā dzīvē, kur gars vientulīgo pārdzīvojumu un novērojumu tēlojumos atrod savu laika kavēkli un atbalstu. Lirikas mirdzošās tērces latviešu literatūrā tad arī nekad neizsīkst. Arī tanī rakstniecībā, kas nav nākusi no latviešiem pašiem, bet ko viņiem sniedza citi, viņi uztvēra īpaši lirisko elementu un to piesavinājās. Dziesmu grāmata latviešu vidū vairāk iemīlēta nekā Bībele. Kad latvieši paši jaunākā laikā apzinīgi ķērās pie savas rakstniecības darināšanas, tad jūtu dzeja atrada ir grāmatās, ir dzīvajās tautas tradīcijās paraugus un izteiksmes veidu par pamatu turpmākai attīstībai, kura tad arī, plašumā un dzijumā iedama, nepārtraukti turpinājās un cēla klajā krāšņus, paliekamus darbus šai dzejas nozarē. Ar savu liriku latvieši var nostāties blakus kaut kurai citai tautai.
Otra rakstniecības nozare, ar kuru latvieši var ar pilnas vērtības apziņu parādīties citu tautu vidū, ir viņu s t ā s t u l i t e r a t ū r a. Saknes tai sensenējos stāstošajos dzejdarbos, tautas pasakās. Arī tās tauta nepārtraukti glabāja un kopa. Tie ir pirmatnēji apkārtnes notikumu novērojumi, zem acumirkļa efektu iespaida pārveidoti. Kad latvieši uzmodās jaunā pasaulē, vajadzēja uz pārgrozīto apkārtni skatīties citām acīm. Bet skatīšana un novērojumu attēlošana piederēja pie viņu tradīcijām. Tā arī pie patstāvīgas un noskaidrotas garīgas dzīves tikušais latvietis sniedza īpatnībā notēlojumā savā apkārtnē uztvertus raksturus un notikumus. Šo savu pasauli viņš tēloja ar interesi un mīlestību. Tādā kārtā radušies stāsti, noveles, kam augsta mākslas vērtība, kas piesniedzas pie labākajiem paraugiem pasaules literatūrā.
Latviešu rakstniecības p a m a t r a k s t u r s i r l i r i s k s. Arī labākais latviešu episkajā un dramatiskajā dzejā ir liriskas dabas. Liriskās krāsās mirdz Lāčplēsī dievu sapulce, Velna bedre, Spīdolas mājoklis Daugavas atvarā, nogrimušā Burtnieku pils, apburtā jūras sala. Liriski noskaņotais, jūtīgais Indulis izceļas (Raiņa lugā Indulis un Ārija) vairāk nekā spēcīgais, enerģiskais Mintauts, izceļas īpaši tāpēc, ka viņš kā tāds pēc savas dabas ir latvietis.
2) IEDALĪJUMS. Latviešu rakstniecības darbi nodalās vispirms divās atsevišķās grupās: tādos darbos, kas radušies un ilgāku laiku uzglabājušies tautā bez rakstu palīdzības, un tādos, kas no paša sākuma bijuši uzrakstīti, nākuši klajā grāmatās. Pirmās grupas darbus, pie kuriem pieder tautas dzeja, sauc par b u r t n i e c ī b u (saskaņā ar vārdiem: burt, burvis, burts, burtnieks), otras grupas darbus - par g r ā m a t n i e c ī b u.L a i k ā šīs grupas neseko viena otrai, bet pa daļai sakrīt kopā: tautas dzeja tautā glabājas, veidojas, rodas arī tanī laikā, kad iznāk grāmatas; latviešu tautas gara mantas uzraksta tikai tad, kad pagājis jau garš grāmatniecības laikmets. Tomēr caurmērā burtniecība ir vecāka nekā grāmatniecība; latviešu tautas dzejas lielākā un labākā daļa radusies pirms latviešu grāmatniecības nodibināšanās. Meklējot pēc laika, kad latviešu tautas gara mantas dabūjušas galvenajos vilcienos to noveidojumu, kā tās līdz mūsu dienām uzglabājušās un uzrakstītas, jāņem vērā katoļu laiki. Latviešiem toreiz nekas grāmatās nebija sniegts, kas lai stātos viņu pašu gara darbu vietā. Zināmas pēdas katoļu mācība tomēr atstājusi uz latviešu gara mantām, kurās vispār attēlojas šis laiks. Latvieši ievirzās vēstures gaismā. Nevar tad atstāt neievērotus arī tos darbus, kas šai laikā viņu zemē cēlušies un pa daļai uz viņiem attiecas, lai gan viņi tieši ar tiem nedabūja iepazīties, kā toreiz sarakstītās hronikas, īpaši Latviešu Indriķa hroniku. Tā būtu latviešu rakstniecības senatne, kura tuvāk apzīmējama par katoļu laikiem.
Piegriežot vērību latviešu grāmatniecībai, redzam to skaidri nodalāmies divās daļās. Pirmā no tām rodas bez latviešu tiešas līdzdarbības; tā ir pilnīgi vāciskās garīdzniecības rokās. Otru darina latvieši paši.
Latviešu rakstniecība tādā kārtā nodalās trijos lielos laikmetos.
P i r m a i s l a i k m e t s: Katolicisma laiki. No vēsturisko laiku sākumiem līdz pirmās luteriešu grāmatas iznākšanai (1200.-1586. g.).
I. Hronikas.
II. II. Burtniecība.
III. Pirmie latviskie raksti.
O t r a i s l a i k m e t s: Luterānisma laiki. Līdz latviešu tautiskās rakstniecības nodibināšanai (1586.-1856. g.~).
Pirmais posms: Garīgi raksti (1586.-1766. g.). Otrais posms: Laicīgi raksti ( 1766.-1856. g.)
T r e š a i s l a i k m e t s: Nacionālā attīstība (no 1856. g.). Pirmais posms: Tautiski centieni (1856.-1893. g.). Otrais posms: Jaunlaiku literatūra (no 1893. g.).
L a t v i e š u l i t e r a t ū r a s v ē s t u r e s. Ulrich Ernst Zimmermann, Versuch einer Geschichte der lettischen Literatur. Mitau, 1812. Gder. bey Friedr.
Steffenhagen und Sohn. 136 lpp. Sniedz biogrāfiskus datus par rakstniekiem un grāmatu sarakstus, arī dažus paraugus, sākot ar Nikolavu Rammu 1530. g. B. D ī r i k a Latviešu rakstniecība. Rīgā 1860. Drikēta pie Ernsta Plātesa. 60 lpp. Min dažus vārdus par latviešu valodu, parunām, pasakām, dziesmām pievedot piemērus. Dod apskatu par latv. grāmatniecību īsās biogrāfijās, grāmatu sarakstos, dzejas paraugos līdz Sēnbergam (Sēnbergim). - P a v a s a r u J ā ņ a Latviešu rakstniecības vēsture. I. burtnīca: Latviešu rakstniecības vēsture līdz brīvlaišanas laikam. Jelgavā 1893. H. J. Dravina-Dravnieka apgādībā. 83 lpp. (Latvju tauta. Enciklopēdisku rakstu virkne.) Aptver apskatu par latviešu grāmatniecību līdz Neredzīgajam Indriķim. Literāriski darbi aplūkoti sakarā ar vēstures un kultūras apstākļiem. - R. Klaustiņa Latviešu rakstniecības vēsture skolām. Rīgā 1907. K. J. Zihmaņa apgādībā. 350 lpp. Aplūko latv. grāmatniecību (ne burtniecību) sakarā ar latviešu vēsturi, sniedzot rakstnieku un viņu darbu raksturojumus. - L ī g o t ņ u J ē k a b a Latviešu literatūras vēsture. Rīgā 1908. D. Zeltiņa apgādībā. 448 lpp. Pēc īsa apskata par latv. burtniecību un veco grāmatniecību vēstures lielu lielo daļu aizņem apcerējumi par jaunāko grāmatniecību (sākot no 1850. g.), stipri izmantojot citu rakstnieku darbus par latv. literatūru. L ī g o t ņ u J ē k a b a Mazā latviešu literatūras vēsture. Rīgā 1911. D. Zeltīta apgādībā. 210 lpp. Tāpat piegriezta vērība jaunākiem laikiem, atzīmējot rakstnieku darbus, viņu saturu, raksturu. Otrs iespiedums, ko izdevis Dūnis Valmierā, pārstrādāts un papildināts līdz visjaunākajiem laikiem. 280 lpp. - P l ū d o ņ a Latvju literatūras vēsture, sakarā ar tautas vēsturisko attīstības gaitu. Vidusskolu kurss. Jelgavā. 1908. g. L. Neimaņa izdevums. I. daļa. Patstāvības periods. 250 lpp. Aplūko pēc latviešu valodas raksturojuma un vēsturiskām ziņām par latviešu senatni latviešu burtniecību. II. daļa. Verdzības periods. 1909. 383 lpp. Raksturo ar sevišķi daudz paraugiem veco grāmatniecību līdz 1850. g., iepriekš sniedzot vēsturiskas ziņas par šo laikmetu. - P l ū d o ņ a Latvju literatūras vēsture. Saīsināts izdevums. Izd. L. Neimanis Jelgavā 1910. 273 lpp. I, daļa. No rakstniecības sākumiem līdz 1890-tiem gadiem. Iepriekšējā izdevuma saīsinājums, pieņemot klāt jaunāko laiku līdz 1890. g. Šīs grāmatas otrais, pārlabotais un papildinātais izdevums iznācis Rīgā, 1920. Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgādībā. Atlaistas nost vēsturiskas ziņas. I daļa: Visvecākie laiki un vecie laiki. 148 lpp. Sniedzas līdz Valdemāram. II. daļa. Jaunākie laiki. 269 lpp. Līdz 1890. g. - A n d r e j a U p ī š a Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture. Izd. A. Golts Rīgā 1911. 301 lpp. Literatūras parādības no 1885. līdz 1910. g. apskatītas no sabiedriski demokrātiska viedokļa. Otrs pārstrādāts un papildināts izdevums iznāca Rīgā 1921, D. Zeltiņa un A. Golta apgādībā divos sējumos. 427 lpp. Aptver laiku 1885.-1920. g. K. D z i ļ l e j a s Latvju rakstniecības vēsture pamatskolām. A. Gulbja apgādībā. 174 lpp. Aplūko īsumā visu latv. rakstniecību līdz pašiem visjaunākajiem laikiem.
Kritisks apskats par latviešu rakstniecības vēsturēm: Teodora L. r. vēstures. Izglītība 1909.