Pirmais laikmets: katolicisma laiki

Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

PIRMAIS LAIKMETS

KATOLICISMA LAIKI

1) SENATNE. Latviešu valodas un līdz ar to latviešu dzejas sākumi radušies agrā senatnē; tie meklējami vēl aiz katoļu laika tālu atpakaļ. Izaugdama no indoeiropiešu pirmtautas, latviešu valoda un dzeja ietver sevī elementus no tā laika, kad šī tauta dzīvojusi nesadalīta vēlākās nozarēs. Tas sakāms vēl jo vairāk tāpēc, ka starp dzīvajām valodām latviešu valoda (līdz ar leišu) stāv vistuvāk indoeiropiešu pirmvalodai. Tāpat kā no viņa laika uzglabājušies latviešu valodā vārdi un vārdu formas, tā latviešu tautas dziesmās daži dzejas elementi. Tad atrodamas latviešu valodā un dzejā sastāvdaļas no vēlākiem laikmetiem: no slāvubaltu tautu un baltu tautu kopdzīves laika. Ciešas robežas starp šiem laikmetiem nav velkamas, un paši tie pētnieka acij grūti pieejami. Trūkst tādā kārtā vēsturei šai tālajā senatnē drošu pieturas punktu. Aplūkojot uzglabātos valodas un dzejas pieminekļus, var šur tur atmest pa skatam atpakaļ uz viņu neapzināmo pagātni.

Pirmās drošās liecības, pie kurām, par latviešiem runājot, pieturēties, dabūjam, vāciešiem atnākot Baltijā jeb Livonijā (ap 1200. g.). Arī tās ir ļoti trūcīgas. Latvieši paši grāmatniecībā pie vārda tikpat kā nemaz netiek; viņu valodā nekas netop uzrakstīts. Vēstures dokumenti gandrīz nekā nemin par latviešu priekšā atrasto sabiedrisko iekārtu, māju dzīvi, ieražām, valodu, ticību, gara darbiem. Tomēr no šī laika redzam, kādu vietu latvieši ieņem vēstures notikumos, kādas vēstures varas pie viņiem darbojas, kādi apstākļi nodibinās viņu zemē, kādās attiecībās viņi nāk ar citām tautām, kādus likteņus viņi pārdzīvo, kādus iespaidus viņi saņem, kādu virzienu dod viņu domu pasaulei. Tas viss atver ieskatu arī viņu gara dzīvē. Ja tad nu mums vēl no šī laika uzglabājušies krājumi latviešu gara darbu, lai gan tie tikai dažus gadu simteņus vēlāk uzrakstīti, tad še ar sekmēm notverami latviešu attīstības elementi un pavedieni, tās attīstības, kas mums turpmāk nostāda priekšā tautu ar īpatnīgu kultūru.

Ierauti redzamajā vēstures gaitā, latvieši padoti valdošajām pasaules varām. Pie viņiem pārnāk katoļu baznīca līdz ar laicīgo varu, kas ar to savienota. Lai gan kristīgā mācība tikai pavirši aiztiek latviešu garu, neizskauzdama viņu agrāko saturu, tomēr latviešu zemē, kā vispār Baltijā, nometas jauna pasaule ar savu iekārtu, savām iestādēm, saviem noteikumiem, kam latvieši piespiesti piemēroties un padoties. Viņiem sākas jauns laikmets: katolicisma laiki.

2) KATOLICISMA LAIKU IEKĀRTA UN KULTŪRA. Katoļu laiki Baltijā ietilpst v i d u s l a i k o s. Tos ievada ārkārtēja tautu kustība, kas satriec vecās nocietējušās valstu organizācijas, sevišķi Romas valsti. Sākas (no 1096. g.) k r u s t a k a r i: uzņēmīgi dēku meklētāji iet atsvabināt svētās vietas no nekristīgo rokām. Krusta kareivjiem pāvests pielīdzina arī tos karotājus, kas ar uguni un zobenu nes kristīgu ticību pagāniem, starp tiem Livonijas (Baltijas) tautām. Vēl no tautu staigāšanas laikiem (4.-6. g. s.) sakustinātās tautas un tautu daļas nenorimst: cita uzbrūk citai. Lai gādātu par drošību, viena apgabala iedzīvotājiem jābiedrojas, jānokārto kopīgi aizsardzības, gadījumā arī uzbrukuma, plāns, jāieceļ vadoņi, jātaisa apcietinājumi. Redzam visās vietās izaugam tādas organizācijas. Tās apklāj arī Krievijas līdzenumu un Baltijas piekrasti. Nodibinās b r u ņ i n i e k u k ā r t a, kas; dabūdama no iedzīvotājiem sevišķas pilnvaras, sāk varā pacelties pār tiem. Baltijas iedzīvotājiem bija savi priekšnieki un vadoņi (labieši, bajāri) kā augstākās kārtas locekļi jau pirms vācu atnākšanas. Vairāk organizācijas savienojās par lielākām un lika pamatus valstīm. - Vistālākos apmēros šāda organizēšanās sasniedza Rietumeiropā. Še bija nodibinājusies ar kopēju valdnieku (vācu ķēniņu jeb romiešu Ķeizaru) plaša valsts, kuras kodolu sastādīja vāci. Tā saturēja kopā daudz mazāku vienību un balstījās uz f e o d ā l i s m u: valdnieks nodeva lielāku zemes gabalu zināma bruņinieka jeb vasaļa lietošanā uz lēni jeb feodu, par ko viņam bija jāstāv valdnieka kalpošanā, sevišķi jāpilda ar saviem līdzekļiem kara klaušas. Vasaļa rīcībā arī viņam nodotā zemes gabala apdzīvotāji, zemnieki. Tie savukārt lietoja zemi pret nodevām un klaušām savam kungam muižniekam. - Feodālo iekārtu bīskaps Alberts pārcēla uz Baltiju, izdodams 1201. g. uz lēni vācu bruņiniekiem Lielvārdi un Ikšķili. Tā izplatījās arvienu tālāk, padarīdama vietējās tautas par klaušu- un vēlāk par dzimtļaudīm.

Noteicošā, valdošā garīgā vara vidus laikos bija k a t o ļ u b a z n ī c a. Tā piesavinājās arī laicīgo varu. Katoļu baznīcas augstākais pavēlnieks bija pāvests, kurš pasaulīgās varas dēļ nāca sadursmē ar laicīgiem valdniekiem un tos savā priekšā pazemoja. Viņam bija padoti bīskapi, šiem priesteri. Arī bīskapi dabūja lietošanā (uz lēni) zemes gabalus; priesteri ņēma no iedzīvotājiem nodevas, tā saukto desmito tiesu. Bīskaps Alberts, vācu valdības nodibinātājs Livonijā, savienoja sevī laicīgu un garīgu varu, ko viņš savukārt saņēma no augstākajiem valdniekiem (ķeizara un pāvesta). Likdams pamatus feodālai iekārtai, viņš še nostiprināja arī katoļu baznīcu.

Līdz ar to Livonijā laida saknes v i d u s l a i k u k u l t ū r a. To noteic kristīgā mācība tādā veidā, kā to piekopj katoļu baznīca. Tā cenšas apņemt dzīvi lielumā un sīkumos. Blakām zobenam, kas uzvar tautas, ir vienmēr krusts, kura vārdā kareivji dodas cīņā. Blakām pilīm paceļas baznīcas, un arī pilīs ir savas pilsbaznīcas. Tām piegriež ārkārtīgu vērību. Baznīca nav tikai telpa, kur sapulcēties, bet svētnīca, kam jāatraisa gars no nīcības un jāvirza dievības tuvumā. Tādēļ, to ceļot, pie tās strādā ne tikai amatnieks, bet arī garīdznieks un mākslinieks. Šai laikā paceļas, milzīgie domi (katedrāles), apbrīnojami celtniecības darbi (Minsterē, Strasburgā, Bambergā u. c.), kas pieder pie visievērojamākiem pasaulē. Celtniecībai še pievienojas citas mākslas: tēlnieks un gleznotājs nostāda acu priekšā kristīgās baznīcas dibinātājus un varoņus, praviešus un apustuļus, svētos un mocekļus, iztēlo kristīgās ticības domu pasauli: paradīzi, un tuksnesi, debesis un elli. No katras vietas dievnamā runā tēli un gleznas: no altāra un kanceles, no sienām un griestiem, arī no logu rūtīm. Zīmīgi tēli saista garāmgājēja aci arī nama ārpusē. Katoļu baznīcas tieksme šādā veidā runāt uz draudzes locekļiem iet tik tālu, ka tā nostāda attiecīgus tēlus arī atklātās vietās uz krustceļiem. - Tāpat dievkalpojumi cenšas visiem līdzekļiem saistīt cilvēka garu. Stāstus no svētiem rakstiem sniedz ne tikai vienkāršā runā, bet tos iztēlo dramatiski: baznīcās reizi pa reizei izrāda mistērijas (Bībelē aprakstītu gadījumu dramatiskus tēlojumus). Arī visa dievkalpošana sarunās starp garīdznieku un draudzi pieņem dramatisku raksturu. Mistērijas tad izrāda ne baznīcās vien, bet arī baznīcas pagalmos un citās vietās. Reliģisku sajūsmu baznīcā vēl pacilā dziesmas un mūzika.

Visas šīs mākslas izplatās arī ā r p u s b a z n ī c a s, vairāk vai mazāk attālinādamās no baznīcas rakstura. Sevišķi mākslas centri bija valdnieku un bruņinieki galmi. Pie viņu izpriecām piederēja arī mākslas (dzejas un mūzikas) priekšnesumi. Spēlmaņi (Spielmann), Francijā trubadūri, nereti no bruņinieku pašu kārtas, ceļoja no galma uz galmu, celdami tur priekšā savus darbus. Arī citās ļaužu šķirās, pilsoņu un zemnieku starpā, uzplauka dzeja, kas allaž saistījās ar dziedāšanu un mūziku.

Ļaužu šķiras savā starpā stipri norobežotas. Augstākās piesavinās l a t ī ņ u k u l t ū r u, mācās latīņu valodu, kura ir atklātās iestādēs valdošā. Latīņu valodā izdod noteikumus, sacer zinātnieki un pa daļai dzejnieki savus darbus. Ļaužu masas attīsta savu t a u t a s k u l t ū r u. Augstāko šķiru un kārtu piederīgie to vispār neievēro, nepazīst vai arī izturas pret to vienaldzīgi un nicinoši. Tikai īstie mākslinieki pa reizei noārda šķirošo sienu. Smeldami no tautas gara bagātajiem krājumiem, viņi ceļ izsmalcinātajām aprindām priekšā darbus, kas top par vispārēju īpašumu un uzglabājas turpmākām paaudzēm.

Līdz ar vidus laiku iekārtu pārnāca uz Baltiju arī vidus laiku kultūra. Tā še, nomalē un svešumā, nevarēja attīstīt un izrādīt visu savu bagātību; tomēr redzama tā bija arī še ik uz soļa. Reizē ar to še uz kādu laiku rosīgi uzplaukst gara dzīve. Būtu arī brīnums, ka šis ražīgais laiks, kas iet, aulīgu sēklu kaisīdams pa visu Eiropu, vienīgi Baltiju būtu atstājis par tuksnesi.

Laikā ap 1200. gadu un vēlāk atzīmējamas Eiropā dzejas laukā šādas parādības: Z i e m e ļ u z e m ē s uzplaukst s k a l d u dzeja 10. un 11. gadu simtenī. Spānijā rodas romances par Sidu ap 1200. g. I t ā l i j ā dzīvo lielie itāliešu dzejnieki Dante 1265.-1321. g., Petrarka 1304.-74. g., Bokačo (Boccaccio) 1313.-75. g., V ā c i j ā darbojas g a l m a d z e j n i e k i: Hartmans fon Aue ( 1215. g.), Volframs fon Ešenbahs (1220. g.) ; m i n n e z e n g e r i, starp tiem Valters fon der Fogelveide ( I 165.-1230. g.); vēlāk m e i s t e r z e n g e r i: Heinrihs no hleisenes (1318. g.), Hanss Zakss (Sachs, 1576. g.); liels uzrakstīti l i e l i e t a u t a s e p i: Nibelungu dziesma (ap 1200 g.), Gudruna (ap 1230. g.). K r i e v i j ā sacer Dziesmu par Igora kara gājienu (1187. g.). Anglijā parādās pirmais ievērojamais dzejnieks C o s ē r s (Chaucer, 1340.-1400. g.).

3) LATVIEŠU STĀVOKLIS KATOĻU LAIKOS. Vācieši, uz Baltiju atnākdami, atrod vietējās tautas un ciltis gan savā starpā naidojamies, padotas kaimiņu (sevišķi leišu un krievu) uzbrukumiem, gan arī maksājam citiem (krieviem) nodokļus, bet neatkarīgas un pa daļai organizētas. Viņi stājas ar tām brīvos līgumos kā ar kopībām, kam ir sava p a š n o t e i k š a n ā s. Kamēr citas ciltis izcīna ar viņiem diezgan asas cīņas, redzam latviešus (latgaļus) drīz vien par viņu kara biedriem, ar kuriem kopā viņi uzbrūk igauņiem, krieviem, leišiem. Latviešiem ir savi apcietinājumi, savi vadoņi; arī pēc vācu ieceļojuma viņi pa reizei uzņemas kara gājienus paši uz savu roku. - Zināma latviešu a t k a r ī b a no ienācējiem tomēr nodibinās un top arvienu ciešāka. Latvieši uzņēmušies par aizsardzību un par zemi, ko viņi lieto ar lēņu tiesībām, klaušas un nodokļus un ir likušies kristīties. Vispirms minamas kara klaušas. Iesākumā latvieši piebiedrojās vāciem kara gājienos uz viņu lūgumu, vēlāk uz viņu pavēli; iesākumā viņiem ir pašiem savi vadoņi, vēlāk viņu vietā stājas vāci. Bez kara klaušām vēl ir arī citas. To apmērs nav visai liels. Nolīgums ar kuršiem 1267. g. nosaka, ka viņiem jākalpo divi dienas vasarā un divi ziemā un pie pašu maizes jāpalīdz celt pilis; kāds cits nolīgums ar zemgaļiem 1272. g. uzliek par pienākumu vēl arī taisīt ceļus, kopt sienu un vest malku. Nodokļus maksā lauku ražojumos. Še atzīmējama sevišķi desmitā tiesa, ko maksāja baznīcai par labu. Izpildīdami klaušas un maksādami nodokļus, latvieši paturēja personisko brīvību un varēja pēc sava prāta rīkoties ar savu mantu. - B r ī v ī b a s a p r o b e ž o j u m i top jo dienas jo ciešāki. Zemi uz lēni dabūdami, zemnieki uzņemas visas klausības un nastas, kas uz zemes guļ. Ordenim un bīskapam zemes gabalus ar visiem zemniekiem izdodot vasaļiem uz lēni, zemnieki nāk arvienu vairāk atkarībā no šiem. Atkarība top lielāka, kad vasalis izpilda arī soģa amatu. Iesākumā vasaļus vēl var pārsūdzēt pie viņu lēna devējiem; vēlāk vasalis dabū iedzīvotājus ar visām tiesībām. Ja kāds bija noziedzies, tā kā viņam varēja piespriest nāves vai augstāku naudas sodu, tad, nevarēdams maksāt vai no kunga naudu aizņemdamies, viņš bija piespiests nodoties sava kunga kalpībā. No šādiem notiesātiem un kara gūstekņiem cēlās pirmie dzimtcilvēki. Turpmāk dzimtcilvēku stāvoklī nāca zemnieki bez kaut kāda nozieguma. Brīvība mazinājās īpaši pēc dažiem mēģinājumiem saceļoties nokratīt smago jūgu. Sacēlējos apspiežot, tie bija zaudējuši brīvu cilvēku tiesības. Tā tas notiek ar igauņiem 1343. g. No šī laika vispār Baltijā sāk iesakņoties dzimtbūšana. - Tomēr katoļu (ordeņa) laikos d z i m t b ū š a na v ē l n e s a s n i e d z s a v u a s ā k o v e i d u. Tā nav stingri nokārtota, ir atkarīga no dažādiem apstākļiem un muižnieku personiskām īpašībām, un arī vislielāko spaidu gadījumos zemniekam vēl bija kāda izeja bēgot, atpērkoties vai citādi. Ar zemnieku vēl arvienu mēdz rēķināties kā ar cilvēku, kam sava griba un zināma patstāvība, ar viņu kā ar tādu apspriesties un satikties. Tas arī saprotams: kamēr ordenim, muižniekiem nebija aiz muguras cita spēka, uz ko atbalstīties, tamēr vajadzēja ar saviem apakšniekiem apieties tā, kā viņi netiek par to nāvīgiem pretiniekiem.

Vēl mazāka nozīme bija b a z n ī c a s v a r a i. Tā neizkustināja latviešus no viņu gara pasaules. Trūka še vīru, īstu misionāru, kādi parādījās citās zemēs, kas, izmācīdamies atgriežamās tautas valodu, izgudrodami tai rakstu zīmes, sniegdami tai pirmos rakstus (kā Bonifācijs, Kirils un Metodijs), cenšas pārvaldīt un virzīt tautas gara dzīvi. Gan pāvests Inocents III jau 1198. g. pavēl, ka kristītajiem vai kristāmajiem jāmāca grēku sūdzēšana, tēvreize un ticības apliecība. Tomēr maz tādu pavēli izpilda; priesteri, pa lielākai daļai tautas valodas neprazdami, to izpildīt arī nemaz nevarēja. Viņi apmierinājās ar to, ka ļaudis maksāja baznīcas nodokli un ievēroja kādus baznīcas noteikumus (piem., par svinamām dienām u. c.). Latvieši daudzmaz iepazinās ar katoļu ticības ārējo pusi, bet savā garā turējās pie tēvu tēvu reliģiskiem uzskatiem. Arī no savām ticības ieražām tie neatstājās: noturēja savus agrākos dievkalpojumus, ziedoja saviem dieviem zem svētajiem ozoliem. Maz viņiem bija daļas arī gar notikumiem, kas attiecās uz kristīgām ceremonijām un sakramentiem, lai gan par viņu neizpildīšanu bija nolikti sodi, Bērni auga bez kristības, precības notika bez laulāšanas, pa reizei pat līgavas zogot un pērkot, miroņus apraka neiesvētītos smilšu kalniņos. Kad kristīgā ticība bija sludināta jau vairāk nekā divsimt gadus, arhibīskapam Heningam Šarfenbergam bija (1428. g.) jāizlaiž šādi noteikumi: Neviens netop laulāts, kas neprot tēvreizi, ticības apliecību un eņģeļu sveicinājumu; ieceļami tikai tādi garīdznieki, kas prot iedzīvotāju valodu; nedrīkst miroņus paglabāt citur kā tikai iesvētītās kapsētās; nedrīkst turēt bēru mielastus kapsētās un baznīcās; iznicināmas pagānu dievkalpošanas; aizliedzamas burvības, pareģošanas.

Latviešiem bija katoļu laikos d i e z g a n s v a b a d ī b a s a t t i s t ī t s a v u ī p a t n ī g o g a r a d z ī v i. Jaunie apstākļi viņiem deva jaunus ierosinājumus cīņās, pārbaudījumos, pieredzējumos, satiksmē ar citādiem ļaudīm. Ienācēju sabiedriskajā dzīvē, svinējumos latvieši nebija gluži atstumti pie malas. Saimnieciskie sakari un sludinātās ticības kopība saistīja savā starpā dažādās šķiras un noveda pie kopējiem rīkojumiem, kur visi parādījās par patstāvīgiem, brīviem cilvēkiem. Par to ir liecības vēl no katoļu laiku beigām. Pēc Rusova 1578. g. sniegtajām ziņām, muižnieki katru gadu apbraukāja vakus (kuros savienojās vairāk ciemu), nodokļus ievākdami; katram vakam bija jāsarīko dzīres, uz kurām salasījās visi zemnieki un strādnieki, kas piederēja pie vaka; pēc nodokļu ievākšanas sākās lieliska uzdzīve ar sacīkstēm, rotaļām, mākslām, dzeršanu. Tāpat svinēja dažus baznīcas svētkus, Jāņus, kāzas. Muižnieku kāzās arī muižu kalpi sēdās ap sevišķu galdu un likās mieloties līdzīgi muižniekiem, kurus tiem nevajadzēja apkalpot; to izdarīja zēni. Mācītājiem pārmet, ka viņi maz rūpējas par pamācībām un sprediķiem, bet viesodamies braukā apkārt no viena brīva zemnieka pie otra. Šāda dzīve ne vien dod vaļu brīviem gara pacilājumiem, bet taisni uz tiem izaicina. Še noskārstams, kāpēc mums tik daudz dzīru, sevišķi kāzu dziesmu.

4) LATVIEŠU LOMA KATOĻU LAIKU KULTŪRĀ. Tas, kas kā paliekams mantojums no katoļu laikiem ieņem pirmo vietu latviešu rakstniecībā, nāk no latviešiem pašiem. Tā ir burtniecība, sevišķi tautas dziesmas un pasakas, ko darinājuši un uzglabājuši tikai latvieši. Lai. gan šo dzejdarbu sacerētāju vārdi nav zināmi, tomēr par to nav šaubu, ka latviešiem katoļu laikos bijuši apdāvināti dzejnieki un stāstītāji.

Citādi tas ir ar to kultūru, ko no svešatnes pārdēstīja latviešu vidū. Šīs kultūras nesēji bija ienācēji vācieši. Tie cēla pilis un baznīcas, gatavoja svētbildes un tēlus, sludināja dievvārdus un sarīkoja mistēriju izrādes, rakstīja likumus un hronikas. Rodas jautājumi: Vai latvieši attiecībā uz šo kultūru ir vienīgi pasīva masa? Vai nav neviena latvieša, kas arī še uzstājies kā aktīvs darbinieks?

Uz šiem jautājumiem meklējama atbilde hronikās. Ja ņem vērā Livonijas iedzīvotājus vispār, tad par lībiešiem ir skaidras liecības, ka daži no viņiem kā aktīvi darbinieki pievienojas vāciem. Starp tiem stāv pirmajā vietā Turaidas vecākais Kaupa (Kaupo, Kobe, Kube), kas karsti cīnījās par kristīgās ticības ievešanu savu tautas brāļu vidū un mirdams visu savu mantu un zemi novēlēja Livonijas baznīcai. Bez tam hronists stāsta, ka bīskaps 1200. g., uz Vāciju ceļodams, paņem līdz ap 30 lībiešu ķīlnieku zēnus. Domājams, ka daži no tiem, ārzemēs izskoloti, turpmāk darbojās savā dzimtenē. Šādā pat ceļā varēja nokļūt kristīgu darbinieku vidū savā zemē arī daži latvieši. Tā agrāk domāja par L a t v i e š u I n d r i ķ i, Rubenes priesteri un Livonijas hronikas sarakstītāju. Šis tad būtu bijis pirmais latviešu rakstnieks. Bet vēlāk mēģināts pierādīt (sk. Livonijas hronikas), ka Latviešu Indriķis nav latvietis. Par kādu citu priesteri F i l i p u hronika tieši vēsta, ka viņš bijis vai nu leitis, vai latvietis. Var tad pieņemt, ka katoļu laikā darbojās arī latviešu tautības garīdznieki.

Bet ne no vāciešiem likti pirmie kristīgās ticības dēsti latviešu zemē. Pirms vācu misionāri še darbojās, latvieši bija ar kristīgu ticību pa daļai iepazinušies no krieviem. Krievu iespaids uz latviešiem šai virzienā tik liels, ka tas ierosināja uz aktīvu darbību arī dažus šīs tautas locekļus. Vērojums par pirmo latviešu rakstnieku, kura izcelšanās (kā tas redzams pie Latviešu Indriķa) zem vācu kultūras iespaidiem apšaubīta, dabū ciešāku pamatu, vedot to sakarā ar krievu kristīgās ticības sludinātāju darbību. Pēc ziņām, kas līdz šim pieejamas, p a r p i r m o l a t v i e š u t a u t ī b a s r a k s t n i e k u u z s k a t ā m s p a r e i z t i c ī g ā l a t v i e š u m ā c ī t ā j a d ē ļ J u r ģ i s, kas rakstījis krievu valodā 13. g. simteņa otrā pusē. Rumjanceva muzejā Maskavā glabājas evaņģēlijs, kuru (pēc grāmatas titula) uzrakstījis 1270. gadā uz Novgorodas eparķijas Ģercikas (tagad sakām Jersika. - Red.) pilsētu ceļojoša latviešu mācītāja dēls Jurģis.Latvieši izrāda katoļu laikā, sevišķi tā sākumā, spirgtas dzīvības pazīmes. Par šī laika notikumiem un pārgrozībām viņu zemē atrodam sīkākas ziņas hronikās. Viņu gara saturs un iekšējie pārdzīvojumi ietveras viņu burtniecībā. Uz pārdēstāmās kultūras redzamiem dīgļiem norāda pirmie rakstu pieminekļi latviešu valodā.