Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
I. LATVIEŠU INDRIĶA HRONIKA
Tiklīdz Livonijā nostiprinājās vācu vara, likdama še pamatus Rietumeiropas iekārtai un kultūrai, radās arī apraksti par notikumiem, kas še norisinājās. Pirmais un svarīgākais no šiem vēsturiskajiem dokumentiem ir latīņu valodā sarakstītā Livonijas hronika (Origines Livoniae), kas saistās ar Latviešu Indriķa vārdu un ko tad arī dēvē par Latviešu Indriķa hroniku.
1) LATVIESU INDRIĶIS. Kas Latviešu Indriķis bijis, par to nav panākta vienošanās. Agrāk pieņēma, ka viņš pēc dzimuma latvietis. Turpmāk tas stipri apšaubīts un pieņemts, ka viņš vācu dzimuma, lai gan arī to nevar uzlūkot par galīgi pierādītu. Domā, ka viņš tas pats Indriķis, kas darbojās kā priesteris Imeras latviešu starpā. Par garīdznieku iesvētīts, viņš 1208. g. ierodas pie imeriešiem, beidz tos kristīt, uzceļ baznīcu (Rubenē) un nometas pie viņiem uz dzīvi. Kā bīskapa Alberta agrākais māceklis viņš paliek ar to vienmēr sakarā un uzņemas ārpus saviem tiešiem priestera pienākumiem savā draudzē dažādus svarīgus uzdevumus. Viņš parādās kā šķīrējs strīdā starp Autines latviešiem un ordeni (1212. g.); bīskaps viņu (1214. g.) sūta pie Tālavas latviešiem, kurus viņš uzņem Romas baznīcā; viņš pavada (1215. g.) Raceburgas bīskapu Filipu ceļojumā uz Romu. Pēc tam viņš piedalās kara gaitās pret igauņiem un tos kristi. Viņš dzīva Rubenē vēl 1259. g., kad viņu nopratina kā liecinieku strīdā par arhibīskapa un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas. Savu hroniku viņš varētu būt sarakstījis ap 1225.-26. gadu; bet 1227, g. viņš tai pieliek vēl vienu nodaļu par Sāmsalas iekarošanu. Pēc viņa paša liecības, viņš pie šī darba ķēries, «kungiem un uzticamiem biedriem lūdzot un uzstājoties», un uzzīmējis tikai to, ko viņš vai nu paša acīm redzējis, vai no aculieciniekiem iztaujājis, nekā no sevis nepielikdams klāt. Uz notikumiem viņš skatījies no katoļu garīdznieka stāvokļa. Viņš saka: «Šis mazums uzrakstīts mūsu kungam Jēzum Kristum par godu, kas grib, lai viņa vārdu nones pie visām tautām.»
Ir uzstādīta un aprādīta hipotēze, ka Latviešu Indriķis ir tas pats priesteris, kas kādos citos dokumentos apzīmēts par Indriķi no Lonas (Henricus de Lon). Šo hipotēzi pirmais izsacījis Nikolavs Bušs (1912. g.); to mēģinājis saskaņot ar pārējo tā paša hronista un Imeras priestera dzīves gājumu F. fon Koizlers (Keusler) rakstā Die Nationalitat des Chronisten H. von Lettland (Heinrich von Lon) und sein Lebensgang (Sitzungsbericht d. Ges. f. Gesch. u. Alt. 1914, Riga 1921). Pēc Koizlera domām, šis hronists Indriķis dzimis ap 1187. g. Vestfālijas apgabalā Lonā un 1203. g. atnācis ar bīskapu Albertu uz Livoniju. Pēc tam viņš ticis par Imeras latviešu priesteri. Sk. L. Arbuzova rakstu Pašreizējais pētījumu stāvoklis par Latvijas Indriķi un viņa hroniku, I. M. Mēnešraksts 1921. g. 11. burtn.
2) HRONIKAS SATURS. Latviešu Indriķa hronika aptver laiku no Meinharda atnākšanas Livonijā līdz bīskapa Alberta 28. valdīšanas gadam (1184.-1226.). Meinharda un Bertolda darbība aizņemta divi pirmās nodaļās tikai ievadam. Turpmākās 28 nodaļās aprakstīti notikumi bīskapa Alberta valdības laikā, katram gadam veltījot atsevišķu nodaļu. Viņa pirmajos darbības gados nodibinās vācu varas pamati: vasaļu sistēma, izdodot (1201. g.) Konradam Meindorpam (Meindorfam) Ikšķili un Danielam Bannerovam Lielvārdi uz lēni; zobenbrāļu jeb Kristus kareivju brāļu (fratres militiae Christi) ordenis (1202. g.), kam pāvests Inocentijs III dod templiešu ordeņa statūtus; Rīgas pilsēta (1201. g.) kā vācu pilsonības centrs. Albertam blakām stāv Dītrihs jeb Teodorihs, kas papriekšu bija par priesteri Turaidā, bet vēlāk (no 1202. g.) par Daugavgrīvas klostera priekšnieku. Zobenbrāļu ordenis ķērās pie Livonijas iekarošanas un dabūja par to pēc līguma ar bīskapu (1207. g.) trešo daļu no iekarotām un iekarojamām zemēm. Atspiežot atpakaļ krievus, kam iedzimtie iedzīvotāji maksāja meslus un kam Koknesē un Ģercijā (Jersilsā) bija savi nocietinājumi, un aprobežojot igauņu daļā dāņu iespaidu, vāci ap 1226. g. jau rīkojās Livonijā kā savā zemē un apspieda iedzimtos arvienu vairāk. Pāvesta sūtnis Modenas Viļums (Vilhelms), kas 1224. g. apceļo Livoniju, liek bruņiniekiem pie sirds, lai viņi saviem apakšniekiem neuzmetas par pārāk grūtu nastu, ka tie spaidīti neatgriežas pie neticības. Vietējās tautas bija ap šo laiku vai nu pilnīgi, vai pa daļai padotas vācu varai.
Kā pirmie ar vāciem sadūrās l ī b i e š i. Jau Meinhards uzcēla viņu vidū pirmās mūra būves. Viņš ataicināja no Gotlandes mūrniekus, kas uzmūrēja 1185. g. Ikšķilē pili un baznīcu. Turpmākā gadā uzcēla Salaspili un pie tās baznīcu. Otrs bīskaps Bertolds krita kaujā (1198. g.) no lībiešu virsaiša Imantas (Imauta) rokas. Turpmāk Imanta, pateicoties Merķeļa rakstiem, ticis par latviešu tautas brīvības simbolu, kas jaunākā laikā daudzkārt attēlots latviešu dzejā un mākslā; Imanta dus zem Zilā kalna un celsies augšā, kad migla no kalna nozudīs. Imantam pretējs raksturs ir Turaidas (Kubezeles) vecākais Kaupa (Kaupo). Viņš tiek par vācu visuzticamāko biedru. Apceļojis Vāciju, bijis Romā (1203, g.), viņš ir sajūsmināts par Rietumeiropas kultūru un kristīgo ticību. Viņš tad arī izlieto visus līdzekļus, lai savus tautas biedrus pārdabūtu vācu pusē. Viņš ar kara spēku tiem uzbrūk (1206. g.) savā agrākajā pilī un tos iekaro.
Viņš mirst 1217. g., novēlēdams visu mantu katoļu baznīcai. Starp Daugavas lībiešu vecākajiem minams Akons (Ako, Aco, Aso), kas 1206. g. mēģināja organizēt lielākus spēkus, stādamies sakarā ar krieviem, bet tika uzvarēts un nogalināts. Starp Gaujas lībiešiem visilgāk pretojās vācu pārspēkam Dabrelis, kas savu pili (Satezeli) 1206. g. sekmīgi aizstāvēja; bet sešus gadus vēlāk tai tomēr bija jākrīt. Līdz ar to bija ieņemti lībiešu apcietinājumi.
Ātri vien tika apspiesti s ē ļ i. Uz to deva iemeslu tas apstāklis, ka viņi savā pilī neliedza patvērumu leišiem, kuri allaž laupīdami iebruka Lībijā un Latgalē. Lai leišiem šādu atbalsta vietu atrautu, vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1207. g- aplenca Sēlpili un piespieda sēļus padoties.
Sakarā ar priestera Daniela darbību pieminēti v e n t i ņ i (vendi). No Dabreja pils šis priesteris dodas pie tiem, atgriež un nokristī tos. Ventiņi tai laikā bijuši neievēroti un nabadzīgi. Aizdzīti no Ventas, kādas Kurzemes upes, un dzīvojuši vecajos kalnos, kur tagad blakām uztaisīta Rīgas pilsēta, un atkal aizdzīti no kursiem un pa daļai nokauti, atlikušie aizbēga pie latgaliešiem un priecājās, dzīvodami tur pie viņiem, par priestera atnākšanu.»
Drošsirdīga un spēcīga cilts bija z e m g a ļ i. Alberts netika ar viņiem galā. Viņu starpā pacēlās kā īsts varonis Tērvetes virsaitis Viestars (Vesthardus, Viesturs). Viņš 1205. g. parādās Rīgā un skubina vācus uzbrukt no Igaunijas ar laupījumu atpakaļ nākošiem leišiem, piesolīdams viņiem zemgaļu palīdzību un par to prasīdams no vāciem kādus lietpratējus, kas zemgaļiem ierādītu kara mākslu. Pretī prasīdami ķīlniekus, vāci pieņēma priekšlikumu. Leišus pie Ropažiem apturēja, izklīdināja, apkāva. Pāris gadus vēlāk (1208. g.) zemgaļi, Viestara vadībā ar vāciem kopā leišiem uzbrukdami, atstāja savus kara biedrus kritiskā brīdī, pēc kam vāci nosprieda nekad vairs necīnīties kopā ar pagāniem. Gadus desmit par Viestaru nekā nedzird. Tad (1219. g.) Mežotnes zemgaļi lūdz no vāciem aizsardzību pret citiem zemgaļiem un leišiem. Vāci kristīja mežotniekus. To izdzirdis, Viestars salasīja kara spēku, uzbruka Mežotnei un aizdzina no turienes vāciešus. Salasījuši lielus spēkus, vāci līdz ar lībiešiem un latgaļiem 1220. g. sākumā uzbruka atkal Mežotnei un pēc karstām, asām cīņām to ieņēma un izpostīja. Še, kā hronists stāsta, kādi «bezprāši» nogalināja mežotnieku virsaišus Madi un Gaidi, kas līdz ar citiem nokāpa pie vāciem sarunas vest. Viestars, sapulcinājis zemgaliešus un leišus, uzbruka ienaidniekiem no sāniem. Vēl Viestars uz aicinājumu nāca (1224. g.) pāvesta sūtņa Modenas Viļuma priekšā, nekristīts un nepieņemdams kristīgo ticību, tikai atļaudams zemgaļiem kristīgu ticību sludināt. Īstās cīņas ar zemgaļiem norisinājās tikai vēlāk.
Arī k u r s i (kūri, kurši) palika ilgi nenomākti. Būdami veikli jūrnieki, viņi daudzkārt uzbruka vāciem uz jūras viņu, ceļojumos uz Vāciju un atpakaļ. Tā tas notika 1210. g. Tai pašā gadā kursi ar lieliem spēkiem ieradās pie Rīgas. Svētceļnieki, pārgulēdami Daugavgrīvas klosterī pa nakti, gaismai austot, redz, ka visa jūra it kā melnu padebesi pārklāta. Daži zvejnieki aiznes uz Rīgu ziņu, ka tuvojas briesmas. Še saaicina ar zvanu kopā pilsoņus, bruņiniekus un stopniekus, kas ķeras pie ieročiem. Atbraukuši kursi pamet kuģus Daugavā, uzstāda kara spēku klajumā un tuvojas pilsētai. Iznāk karsta cīna, kas ilgst vairāk dienas. Kursiem gatavojas nākt palīgā Turaidas lībieši un zemgaļi. Bet rīdzinieki dabū ātrāk pastiprinājumus, ko sniedz šurp atsteigušies bruņinieku pulki un vāciem uzticīgie lībieši Kaupas vadībā. Kursi cīņu pazaudē, apbērē kritušos biedrus un aizbrauc.
3) LATVIESI JEB LATGAĻI. Pirmo reiz latvieši jeb latgaļi hronikā minēti 1206. g., kad viņus uz 30. maiju uzaicina kopā ar lībiešiem pie Ogres upes apspriesties, kā nostāties pret vāciem. Lībieši ierodas. «Bet pagānu latgaļi nenāca uz viltīgo sarunu, būdami mierā ar kristīgo dzīvi un vēlēdami viņiem laba, un krieviem dodami pat dāvanas, viņi nebija lokāmi darīt vāciešiem jauna.» Tūliņ tos arī redzam kā vācu kara biedrus. Jau 1207. g. viņi kopā ar vāciem uzbrūk Sēlpilij. Turpmākā gadā viņi uzsāk kopēju cīņu pret igauņiem. Hronists piezīmē: «Iekams latgaļi vēl nebija ticības pieņēmuši, tie bija neievēroti un nicināti un viņiem bija no lībiešiem un igauņiem jāpanes daudz netaisnības. Jo vairāk viņi tādēļ priecājās par priesteru atnākšanu, tādēļ ka pēc kristības visi dzīvo zem vienādām tiesībām un vienā un tai pašā mierā.»
Latvieši nepretodamies pieņem kristīgo ticību. Kā pirmais s1udinātājs nonāk pie viņiem 1206. g. priesteris D a n i e l s un uzceļ Straupē baznīcu. Vēlāk (1207. g.) ierodas, no Igaunijas atpakaļ nākdams, pie Imeras latviešiem A l o b r a n d s un tos uzaicina kristīties. Tie iepriekš burdami apjautājas pēc dievu padoma, vai pieņemt Pleskavas krievu kristību, kā to darījuši Tālavas latvieši, jeb vai latīņu. Iznākums krīt latīņiem par labu. Alobrands nokristī dažus ciemus, paziņo to Rīgā bīskapam, kas še atsūta par priesteri savu mācekli I n d r i ķ i. Šis uzceļ Rubenē baznīcu un nometas še uz dzīvi. Turpmāk Alobrands ir par priesteri Straupē (Idumejā). Viņš ir taisns vīrs, kas, Turaidas lībiešu vidū darbodamies, bija iemantojis viņu uzticību un viņu strīdiņos bijis viņiem par šķīrēju.
Par soģa amatu hronists piezīmē: «Vēlāk to samaitāja pa visu Lībiju, Latgali un Igauniju dažu laicīgu tiesnešu rokas, kas šo soģa amatu valdīja vairāk sava maka pildīšanai nekā Dieva taisnības aizsargāšanas dēļ.» Ar šādu soģi tad nu iznāca sadurties Alobrandam. Soģa amatu izpildīja Idumejā V l a d i m i r s, agrākais Pleskavas kņazs, bīskapa brāļa Teodoriha svainis (sievas brālis). Redzēdams, ka Vladimirs ir netaisns, apspiež nabagus, atņem viņu mantu un tādā kārtā atbaida no kristīgās ticības, Alobrands viņu par to norāj. Vladimirs izsaka biedinājumu: Būs, Alobrand, jāpamazina tava pārliekā bagātība. To viņš arī izpildīja. Juzdamies piespiests soļa amatu atstāt, viņš aizgāja uz Krieviju, bet tad (1218. g.) nāca uz Vidzemi ar kara spēku, uzbruka Straupei, izpostīja un nodedzināja baznīcas un ciemus.
Pret netaisnībām sacēlās arī A u t i n e s l a t v i e š i (1212. g.). Cēsu bruņinieki viņiem bija paņēmuši druvas un bišu kokus. Kopā ar lībiešiem divi dienas vestās sarunās ar vācu bruņiniekiem nekā nepanākuši, savienojās latvieši ar lībiešiem un apņēmās vāciešus izdzīt no Livonijas. Starpnieku lomu uzņēmās Kaupa un Alobrands. Bet nekas nelīdzēja. Abas puses rīkojās uz cīņu. Vāci uzbruka Dabreja pilij un to piespieda padoties. Vēlāk autiniešu strīdu izlīdzināja tādā kārtā, ka latvieši dabūja atpakaļ bišu stropus un bruņinieki paturēja druvas, dodami latviešiem atlīdzinājumu par zaudējumiem naudā.
Latvieši izrādījās par sirdīgiem karotājiem. Sevišķi asas cīņas iznāca ar igauņiem. 1208. g. saspriedās latgaļu virsaiši Sateklas Rusins, Autines Varaidotis un Beverīnas Tālivaldis pieprasīt no igauņiem gandarījumu par agrāk nodarītām pārestībām. Viņiem pievienojās Cēsu bruņniecības brālis Bertolds. Gandarījumu nedabūjuši, latgaļi iebruka Igaunijā, nodedzināja Odempejas pili un pārnāca mājās ar laupījumu. Igauņi sarīkoja pretuzbrukumu un aplenca Beverīnas pili. Dzirdēdami skaņas no mūzikas rīka, ko, Dievu lūgdams, pilī spēlēja priesteris, igauņi meta no kara mieru un aizgāja. Tomēr abpusēji uzbrukumi vēlāk turpinājās.
Nikns igauņu ienaidnieks bija Sateklas R u s i n s (Rūsiņš). Gan kopā ar lībiešiem, gan ar Cēsu Bertoldu viņš vairākkārt iebruka postīdams Igaunijā. Viņš krita 1212. g. Dabreļa pilī no strēlnieka bultas, kad viņš, noņēmis savu bruņu cepuri no galvas, pārliecies pāri apcietinājumiem, apsveicināja par savu draugu Cēsu mestru Bertoldu un viņam atgādināja miera un agrākās draudzības vārdus.
Pāri citiem latviešu virsaišiem paceļas T ā l i v a l d i s. Viņš valda Beverīnā pār Trikātas novadu. Vairākkārt viņš uzbrūk igauņiem un atsit viņu uzbrukumus. Blakām viņam par Beverīnas vecākajiem minēti Dotis un Paiķis. Viņš karo arī ar leišiem. Ielauzdamies Trikātā, viņi (1213. g.) sagūsta Tālivaldi līdz ar viņa dēlu Varibulu. To redzēdams, Rameķis, Tālivalda otrs dēls, sapulcina latgaļus un kopā ar Cēsu Bertoldu dzenas pakal leišiem. Tie bēg, pie kam Tālivaldis no viņiem izmūk un pārnāk mājās, desmit dienas maizes neēdis. Viņu nežēlīgā kārtā nogalina igauņi (1215. g.). Trikātā nonākuši, viņi Tālivaldi uziet pirtī. Tie viņu saķer un dedzina dzīvu pie uguns, prasīdami, lai viņiem uzrāda savu naudu. Kādu daļu viņš uzrāda; bet, ja tie vēl viņu dedzina, tad viņš liedzas to darīt. Igauņi to cepina pie uguns, līdz tas izlaiž garu. Tālivalda dēli, Rameķis un Druvvaldis, atrieba igauņiem uz visbriesmīgāko. Sapulcēdami latgaļus, viņi kopā ar vāciem un lībiešiem atkal un atkal iebruka Igaunijā, laupīja un kāva, nežēlodami ne sievas, ne bērnus. «Un notika, ka Tālivalda dēli turēja jau vairāk par simtu, kurus bija savu tēvu atriebdami nokāvuši, vai nu dzīvus sadedzinādami, jeb vai citādi kā mocīdami, izņemot neskaitāmi daudz citu, kurus latgaļi ikkurš katrs sevišķi bija nokāvuši kopā ar vāciešiem un lībiešiem.»
4) VIETĒJO TAUTU KULTŪRA. Par iedzimto tautu kultūru hronika maz stāsta. Tomēr tas ir redzams, ka Livonijas iedzīvotāji, vāciem ienākot, nestāv uz gluži zemas attīstības pakāpes. Tie nodarbojas ar zemkopību. Druvu un bišu koku dēļ izceļas starp Autines latviešiem un bruņiniekiem nopietna sadursme. Redzams, ka latviešiem nav sveša biškopība. Tālāk minama lopkopība. Vācieši kādā kara gājienā iegūst no lībiešiem 4000 liellopu un vēl vairāk zirgu. Jūrmalnieki nodarbojas ar zvejniecību. Kursi var uz jūras ar vāciem sekmīgi cīnīties. Livonijas iedzīvotāji stāv ar citām tautām tirdzniecības sakaros. Zemgaļiem ir pie Lielupes osta, ko uz Dītriha priekšlikumu pāvests slēdz; vēlāk, kad dibināta Rīga, tirgotāji vienojas, ka katrs, kas iedrošinās tirgošanās dēļ zemgaliešu ostu apmeklēt, zaudē mantu un dzīvību. Notika maiņu tirdzniecība. Bet, ka arī nauda nav Livonijas iedzīvotājiem sveša, redzams no tā, ka tiem dažkārt uzliek naudas sodus. Naudas vietu izpilda pa reizei oseringi (ausu gredzeni).
Vietējām tautām ir savi vecākie, kungi, ķēniņi (reges), kas valda pār zināma apgabala iedzīvotājiem un tos vada karā. Lai izšķirtu svarīgākas lietas, notur ļaužu sapulces. Par apcietinājumiem der koka pilis, kas uzceltas nepieejamās vietās, no vairāk pusēm ūdens apņemtos pakalnos, koka sētu apkārt. Par ieročiem der stopi un vāles.
Pavisam trūcīgas ir hronikas ziņas par vietējo iedzīvotāju garīgo dzīvi. Uzejam retas piezīmes, kas norāda uz viņu ticību. Vironijas tuvumā (Igaunijā) ir kāds kalns, apaudzis jauku mežu. «Pēc iedzimto izteikuma, tur dzimis lielais sāmsaliešu dievs, kuru sauc par Tarapitu, un tad aizlaidies uz Sāmsalu. Un viens priesteris gāja un apcirta viņu dievu tēlus un noģīmjus, kas tur bija uztaisīti.» Tautas sapulcēs ar burvību izzin dieva prātu. Pirms Turaidas lībieši galīgi nolemj Dītrihu ziedot saviem dieviem, viņi ved zirgu pār šķēpu; bet zirgs ceļ pār to dzīvības kāju.
Burvis liek noslaucīt zirga muguru, jo tur varbūt sēžot kristīgo Dievs. Zirgs ceļ atkal dzīvības kāju papriekšu, un Dītrihs paliek dzīvs. Imeras latvieši burdami izzin, vai tiem pieņemt krievu vai latīņu kristību. Par norādījumu uz kaut kādiem mākslas sākumiem varētu uzskatīt piezīmi, ka kursi pie Rīgas sadedzinājuši savus kritušos biedrus ar gaužām gaudām, dziedājuši, kā domājams, raudu dziesmas. Rakstīdams par cīņām ap Tērbatas pili, hronists šā raksturo dažādās tautas: «Visi pārlaida naktis, bez miega: lībieši ar latgaļiem brēkdami un sizdami zobenus un zirogus vienu pret otru; vācieši ar sietiņu un stabulēm un citiem mūzikas rīkiem, krievi ar saviem mūzikas rīkiem un savu brēkšanu.» Arī vēlāk no vācu puses iedzimto dziedāšana daudzkārt apzīmēta par brēkšanu.
5) VĀCU ATNESTĀ KULTŪRA. Ienācēji tūliņ ķērās pie dažādiem pārgrozījumiem un jaunievedumiem, un jau ar to, ka Livonijā sāka darboties cilvēki ar Rietumeiropas kultūru, tā sāka še ieviesties. Vispirms kara mākslā ienācēji bija pārāki par iedzimtajiem, un ir saprotams, ka Viestars to gribēja no viņiem piesavināties. Aizsargāšanās vācu celtajās mūra pilīs bija kaut kas cits nekā vietējo nodedzināmās koka pilīs. Cik maz iedzimtajiem, vāciem ienākot, bija jēgas par mūra būvēm, redzams no tā, ka zemgaļi pirmo Livonijā (Ikšķilē) uzcelto mūra pili gribēja virvēm ievilkt Daugavā.
Vācu celtajās pilīs, baznīcās, Rīgas namos vietējie iedzīvotāji redzēja Vakareiropas celtniecības paraugus. Kā tāds minama Doma baznīca Rīgā, kas tautas dziesmās dēvēta par Māras baznīcu. Ar šīm būvēm saistījās arī kādi paraugi glezniecībā un tēlniecībā. Baznīcās mēdza būt svētbildes un svēto tēli. Izlaupīdami Jersiku, vāci (1209. g.) paņem līdzi arī krievu baznīcu zvanus un svētbildes. (Redzams, ka Livonijas iedzīvotāji ar šādām lietām pa kādai daļai bija iepazinušies arī no krieviem.) Pēc Bertolda nāves projām aizbraukdami, sakši bija iegriezuši kādā koka zarā it kā cilvēka galvu; lībieši to, turēdami par sakšu dievu, uz kopā sapītiem koka gabaliem laida pa Daugavu pakaļ aizejošiem sakšiem.
Uz vietējo tautu gara pasaules pilnīgu pārgrozību izgāja kristīgā mācība. Garīdzniecība vienā otrā gadījumā uzņem ceļus, lai tautai patiesi tiktu tuvu. Tiek uzaudzināti sludinātāji no tautas vidus. No ciešas, pastāvīgas satiksmes ar vietējiem iedzīvotājiem vērojams, ka arī daži vācu tautības priesteri (piem., Alobrands) pratuši viņu valodas. Pie dievkalpojumiem pieder dziedāšana instrumenta pavadībā. Šī māksla izglābj Beverīnas pili no igauņu uzbrukuma. Ņem palīgā arī dramatisko mākslu, lai ļaudis iepazīstinātu ar kristīgas ticības mācības saturu. Rīgā 1205. gada ziemā uzved praviešu izrādi; klātesošiem pagāniem un jaunatgrieztajiem caur tulku jo smalki izskaidro izrādes saturu. Dideana kareivjiem uz skatuves ar vilistiem kaujoties, skatītāji lībieši sāk bēgt, bet viņus atsauc atpakaļ. Tādā kārtā iedzimtie dabū noskatīties arī vidus laiku mistērijās.
6) IESPAIDS UZ TAUTAS GARU. Atnestās kultūras iespaids nebija tik liels, ka no tā būtu radušies tautā pavisam jauna veida dzejdarbi. Nav tolaik sacerēto tautas gara mantu starpā ne bruņinieku romānu, ne leģendu, ne garīgu dziesmu. Tomēr tautas garīgā pasaule un līdz ar to viņas notēlojumi zināmā mērā pārveidojās. Kā pārgrozījās visa gara mantu kopība, tas tagad nav nosakāms. Domājams, ka kāda daļa no tām pilnīgi pazuda, īpaši tā daļa, kas nemaz vairs nesaskanēja ar jaunajiem apstākļiem; pie tās būtu varējušas piederēt varoņdziesmas, varbūt arī varoņepa sākumi. Jauni sacerējumi nāca klāt. Īpaši pasakas, kas vispār ir vairāk tautu kopīpašums, dabūja ar jaunajiem ienācējiem papildinājumus. Ap katru jaunu nodibinājumu latviešu zemē saistās jaunas teikas. Par satiksmes centru kļūst Rīga, kas nu tiek bieži vien minēta tautas mutē, aplūkota teikās, apdziedāta dziesmās. Rīgas skaistumu latvietis izskaidro no sava viedokļa; to darina vidzemnieku sūra vara, pakavoti kumeliņi vai arī kurzemnieku tīra maize. Arī senajās saulteikās dabū reizēm Rīga savu vietu. Pērkonam ducinot, Rīgas meitām jāsaņem paladziņi; Saules precinieki jāj viņpus Rīgas, kumeļiem zviegtin zviedzot. Minētas arī citas pilsētas (Valmiera, Cēsis u. c.). Tautas liktens un cerības izsakās teikās par nogrimušām pi1īm, kas ce1sies augšā, atminot viņu vārdus. Turpmāk attē1ojas tautas gara mantās visa feodālā pasaule ar viņas kungiem, kas dažkārt sakūst kopā ar Velna tēlu, muižkungiem, ko vēlāk sastop apakšzemē par zirgiem, vagariem, kam ellē kājas karājas, muižu darbiem, bāru bērniem, asarotām tekām. Arī baznīcas iekārta veido zināmā virzienā tautas dzīvi un garu. Gada gaitā iezīmējas svētku dienas, ar kurām saaug zināmas ieražas, kas izsakās dziesmās. Visplašāko vietu še ieņem Jāni; sava daļa še arī Ziemsvētkiem, Metenim, Lieldienām, Jurģiem, Miķeļiem un citām dienām. Dievs pieņem arvienu vairāk kristīgā Dieva veidu. Laimas vietā dažkārt stājas Māra, attīstās kaut kas no Māras kulta. Latviešu gara dzīvē laiž arvienu stiprākas saknes kristīgās ticības elementi, kas, tautas ārējai dzīvei sašaurinoties, to zināmā mērā padziļina.
L i t e r a t ū r a. Latviešu Indri ka hronikas oriģināls uzņemts krājumā: Scriptores rerum Livonicarum. Sammlung der Chroniken und Geschichtsdenkmale von Liv-, Esth- und Kurland. I. Bd. Riga u. Leipzig 1853. Hronika pārdrukāta pēc J. D. Grubera 1740. g. Frankfurtē un Leipcigā klajā laistā izdevuma: Origines Livoniae sacrae et civilis. Pārdrukājumu sagatavojis A. Hansens. Latīņu oriģinālam nostādīts blakām vācu tulkojums, pielikts priekšvārds, paskaidrojumi, dažādas piezīmes. - Cits, zinātniski vērtīgāks, izdevums ir 1874. g. Hanoverā iznākušais V. Arnta sagatavotais: Heinrici Chronicon Livoniae, kas uzņemts edicijā Monumenta Germaniae historica. - Pēc šī izdevuma M. Siliņš sniedzis savu tulkojumu: Latviešu Indriķa hronika. Rīgā 1883. - Hronikas saturu bagātīgi izmantojis J. Krodznieks savos rakstos: Iz Baltijas vēstures. I. daļa Rīgā 1912. II. d. 1913. g., tāpat savā Latvijas vēsturē; to pašu dara arī citi Latvijas senatnes vēsturnieki. - Uz hronikas pamata sarakstīta monogrāfija ir V. Olava (Plutu Vija) Viesturs. Austrums 1892. g. - Dzejā hronikas ziņas plašāk izlietojis Pumpurs savā epā Lāčplēsis, Rainis šī epa dramatizējumā Uguns un Nakts. Piesliedamies hronikas ziņām, G. Merķelis sacerējis savu dzejisko tēlojumu vācu valodā Wanems Imanta, kas tulkots arī latviski. Šī tēlojuma dramatizējums ir Ād. Alunāna Mūsu senči. - Sīkāki uz hronikas ziņām pamatoti dzejojumi ir: Ausekļa Beverīnas dziedonis, Tālivaldis važās, Plūdoņa Salgales Mada loms.