Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
2. RĪMJU HRONIKA
Savu nosaukumu hronika dabūjusi no sastādījuma veida: tā sarakstīta dzejā, ar atskaņām (rīmēm) rindu galos. To dēvē arī par Ditleba Alnpekes hroniku, tāpēc ka vienā no atrastajiem hronikas rokrakstiem atzīmēts šis vārds (Ditleb von Alnpeke). Tomēr tas varētu apzīmēt arī hronikas norakstītāju vai īpašnieku. Šai pašā rokrakstā uzrādīts, ka tas rakstīts Rēveles pilī 1296. g. Sīkie kauju apraksti liek vērot, ka hronikas sastādītājs bijis bruņinieks, kas pats kaujās piedalījies. Hronika sarakstīta vidus vācu izloksnē starp 1290. un 1296. gadu. Valoda vietām dzejiski tēlojoša un (īpaši atskaņu dēļ) nav bez liekvārdības, atšķirdamās no Latv. Indriķa hronikas vienkārši un noteikti vēstošā stila.
1) HRONIKAS SATURS. Hronikā aprakstīti notikumi Livonijā (Baltijā) no vācu ienākšanas līdz 1290. g. Ziņas sniegtas arī par to laikmetu, kas ietilpst Latviešu Indriķa hronikā, bet neatkarīgi no tās; tādā kārtā dažas no tās atšķiras, dažas to papildina. Plaši aprakstītas vācu cīņas ar leišiem, ar kursiem, ar zemgaļiem.
L e i š i apvienodamies tika par stipru varu, ar ko vāci netika galā. Gribēdami leišu uzvaras tieksmes aprobežot, vāci sarīkoja kara gājienu pret viņiem, bet tika pie Saules (1236. g.) sakauti; še krita arī ordeņa mestrs Volkvins. Tai pašā laikā Livonijas zobenbrāļu ordenis savienojās ar vācu ordeni. Par spēcīgāko vācu pretinieku kļuva leišu kunigs Mintauts (Myndove). Gan viņš pazaudēja kauju pie Embotes (ap 1244. g.), kur vāci jau bija nostiprinājušies. Bet, ieguvis mieru no vāciem ar to, ka pieņēma kristīgu ticību, un pa tam savienojis un sastiprinājis leišu spēkus, viņš kopā ar kursiem ordeņa kara spēku gluži sakāva pie Durbes (1260. g.). Pēc tam viņš atmeta kristīgu ticību, bet tika nokauts, pirms varēja izvest baltu cilts savienošanas plānus. Mintautam stāv tuvu Lengvins, kas stingri apspiež mazākos kunigus, karo ar ordeni, nonāk līdz Cēsīm. Arī turpmāk leiši ved nemitīgas cīņas ar ordeni. Rīmju hronikas pēdējā nodaļā aprakstīts leišu uzbrukums Talsu pilij Mažaiķa vadībā.
K u r s i jau ap 1230. g. bija noslēguši ar Balduinu no Alnas līgumu, pēc kura tie pieņem kristīgu ticību un maksā vāciem meslus. Kursu toreizējais virsaitis bija Lamekins. Viņi tomēr vēl paturēja diezgan brīvības. Ciešākā atkarībā no vāciem viņi nāca vēlāk (ap 1242. g.), kad viņi bija piespiesti padoties varai. Tūliņ pēc tam vāci dibināja (1244. g.) viņu robežās Kuldīgu un ieņēma Embotes pili. (Teika vēsta, ka še valdījis virsaitis Indulis, kas mīlējis bruņinieka meitu Āriju, tādā kārtā nākdams nesaskaņā ar pienākuma jūtām pret savu tautu.) Pie Embotes Mintauts stājās pretī vācu varai. Kursi ilgāku laiku neizrāda nekādas pretošanās zīmes. Tikai kaujā pie Durbes, redzēdami, ka kopā ar leišiem cīņa pret vāciem nav bez izredzes uz uzvaru, viņi sāk pret tiem uzstāties. Ar leišu palīdzību viņi izdzen vācus no Dzinteres pils (Apriķu novadā), ko tomēr drīz vāci ieņem atpakaļ; tāpat tie ieņem Aizputi. Lai kursus sekmīgāki apkarotu, vāci salasīja lielāku kara spēku, iebruka kursu zemē un nodedzināja Lažas, Merķes (Aizputes tuvumā) un Grobiņas pilis (1263. g.), līdzi paņemdami gūstekņus un tos nometinādami Kuldīgas apgabalā. Vēl arī turpmāk kursi turējās vāciem pretīm savās pilīs, kuru tiem bijis daudz; bet vāci neatlaidīgi viņus no tām izdzen, tā kā tiem galvas sašķīda». Redzam tad drīz vien, ka kursi ir pievienoti ordeņa pulkiem, tā Griezes pi1i nodedzinot (1265. g.).
Z e m g a ļ i ir starp Baltijas iedzimtajiem visdūšīgākie, kas izrāda vāciem vissīkstāko pretestību un visilgāk uztur savu patstāvību. Gan ordenis iebrūk viņu zemē un tos piespiež maksāt meslus (ap 1250. g.). Izdevīgā brīdī, kad leiši (zemaiši) iebrūk Kurzemē, zemgaļi padzen savus soģus (1259. g.). Viņus uz to skubina Zabis, dodams padomu, lai neatņem nevienam soģim; mantu, bet jauj tiem aiziet projām sveikiem veseliem. Ordeņa mestrs nu uzbrūk zemgaļiem, bet izcīnās ar tiem pie Tērvetes bez panākumiem. Kad zemgaļi pēc tam sakāvuši ordeni, tas dibināja (1266. g.) Jelgavas pili un no turienes postīdams staigāja pa Zemgali. Bet še to atkal sakāva. Mestrs Valters tad salasa lielākus spēkus un ieņem Tērvetes, Mežotnes un Raktes pilis ( 1272. g.) . Tad zemgaļi slepeni apspriedās un atņēma vāciem Tērveti atpakaļ. Viņu vidū parādījās varonīgs vadonis: Nameisis jeb Namejs (Nameize). Pa daļai atsvabinājies no ordeņa savā zemē, viņš iebruka Vidzemē un sakāva ordeņa spēkus (1280. g.). Kad Tērvete bija piespiesta padoties un derēt ar vāciem mieru, Namejs piedalījās leišu kara gājienā uz prūšiem, no kurienes vairs nepārnāca. Vāci sāk arvienu vairāk nostiprināties Zemgalē. Viņi tur uzceļ Kalna muižas pili. Zemgaļi paši nodedzina Tērveti un aiziet uz Rakti; bet bruņinieki viņus no Kalna muižas joprojām apkaro. Vēl zemgaļi sekmīgi uzbrūk Rīgai (1287. g.), gluži sakauj ordeni pie Ikšķiles, iebrūk ar leišiem Vidzemē (1288. g.). Bet pa tam vāci posta viņu zemi. Pēdīgi zemgaļi paši atstāj Dobeles un Raktes pilis, tās nodedzinādami. Viņiem paliek tikai Sidrabene. Arī še vāci viņus spaida. Tad zemgaliešus tur dzirdēja žēlojamies un dziedam to pašu gaudu dziesmu, ko dziedāja Dobelē un Raktē.» Lielākā daļa zemgaļu aizgāja no Sidrabenes uz leišiem, bet citi padevās vācu gūstā; tos atveda un nometināja izpostītajā Jelgavas apgabalā. Tas notika 1290. g. Ar to visa Livonija (Baltija) bija vācu varā.
2) LATVIEŠI. Par latviešiem (latgaļiem) Rīmju hronikā tikai dažas piezīmes. Nav viņiem še ierādīta nekāda patstāvīga loma. Runājot par to, kā Kaupa pieņem kristīgu ticību, minēts, ka tas latviešiem (tāpat igauņiem, leišiem un sāmsaliešiem) bijis grūti dzirdams. Turpmāk vienumēr latvieši stāv vācu pusē kā viņu kara biedri. Hronika min latviešus (un lībiešus) kā meslu maksātājus vāciem jau Bertolda laikā. Pirmais zobenbrāļu ordeņa mestrs Vinne ceļ Cēsu pili latviešu aizsardzībai. Cēsu pilī mestrs ieliek kādu no Zozatas (pēc Latv. Indriķa hronikas Vigbertu) «latviešu bērniem par palīgu un apmierināšanu». Vēlāk mestrs viņu atrod par nederīgu un atlaiž, par ko viņš mestru nogalina un tiek savukārt sodīts ar nāvi. Latvieši, kas Latv. Indriķa hronikā stipri atšķiras no lībiešiem, stāv šiem Rīmju hronikā pastāvīgi blakus kā vācu biedri. Kopā viņi cīnās pret igauņiem, leišiem, kursiem, sāmsaliešiem, zemgaļiem, krieviem. Par viņiem min, ka viņi labprāt grib palikt pie kristīgās ticības un ka viņi cīnās dūšīgi kā lauvas. Vēlāk redzam viņiem piebiedrotus vēl arī igauņus.
Hronikā uzejam raksturīgas piezīmes par latviešu ieražām. Par viņiem sacīts: «Šiem pagāniem gudrs paradums: tie reti kad dzīvo viens pie otra kopā, bet iemetas savrup pa dažu labu mežu; viņu sievas ērmoti izskatās un nēsā savādas drēbes; tās jāj, kā viņu tēvi jāj. Viņu kara pulkam liels spēks, kad to savāc kopā.»
Dabūjam Rīmju hronikā ziņas arī par latviešu karogu. Namejam Vidzemē iebrūkot, nāk ordenim palīgā no Cēsīm kāds zobenbrālis ar kādiem simts vīriem. «Tie smuki glīti gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā, baltu strīpu pa vidu, pa tagadējai cēsinieku paražai. Bet Cēsis, tā sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atrodas latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt.»
L i t e r a t ū r a. Rīmju hronikas oriģināls izdots krājumā: Scriptores rerum Livonicarum. I. Bd. Riga und Leipz. 1853. Vinas tituls: Ditleb's von Alnpeke Livlandische Reimchronik, enthaltend der Riterlichen Meister und Bruder zu Nieflant geschicht. Izdevumam par pamatu L. Bergmaņa manuskripts, dabūts no Irvovas 1797. g., pirmoreiz iespiests 1817. g.; papildinājumiem izlietots Heidelbergā atrastais manuskripts. Iespiedumam 1853. g. izdevumu sagatavojis Landzes mācītājs Kalmeiers (Kallmeyer), pielikdams ievadu, paskaidrojumus. - Latviešu tulkojumu sniedzis M. Siliņš: (Ditleba Alnpekes) Rīmju hronika. Rīgā 1893. Hronikas vēsturiskos datus izmantojuši Rainis savā traģēdijā: Indulis un Ārija, 1911. g., Akuraters lugā Viesturs, 1920. g.