Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

Burtniecība aptver tos valodā ieveidotos gara darbus, kas tautā radušies, attīstījušies un ilgāku laiku uzglabājušies bez rakstu palīdzības. Tos dažkārt nosauc arī par tautas gara mantām, tautas tradīcijām, folkloru (no angļu folklore - tautas zinātne). Burtniecības atsevišķo darbu izcelšanās laiks nav cieši nosakāms. Tas vērojams pēc dažādām iezīmēm: pēc pieminētiem notikumiem, priekšmetiem, tēlotām ieražām, dzīves, lietotiem vārdiem, valodas formām utt. Nav nosakāms arī zināma burtniecības darba sacerētājs. Tas pilnīgi nozūd tautas vairumā, nevar no tā attālināties ar sevišķu īpatnību; darbiem, kas sevī ietvertu no vairuma atšķirošos sacerētāja savādību, jāpazūd aiz tā iemesla, ka tos citi neuzņemtu un neuzglabātu. Pie zināma darba nav arī strādājis tikai viens sacerētājs: tas sastādījies no elementiem, ko snieguši vairāki; no mutes uz muti pārejot, to vairāki veidojuši. Tādā kārtā tautas gara mantas padotas pastāvīgām pārgrozībām: katrs jauns teicējs vai dziedātājs var no sevis ko pielikt, atņemt, pārgrozīt. Zināma sacerējuma pirmatnējais veids nav vēlāk nosakāms.

Tautas gara mantas  c e ļ o  n o  v i e t a s  u z  v i e t u;  tās izplatās visās malās, kur runā to pašu valodu. Tās neapstājas arī pie zināmas valodas robežām, bet pāriet no tautas uz tautu. Sevišķi tas sakāms par tiem sacerējumiem, kam stāstošs raksturs: latviešiem pazīstamās tautas pasakas ir vairāku tautu kopmanta; vismaz tie paši pasaku elementi un motīvi uzejami vairākās tautās. Mazāk izplatās darbi, kas dabūjuši noteiktu dzejas veidu, ietērpti noteiktā pantmērā, kaut arī še, īpaši episkajā dzejā, motīvi pāriet no tautas tautā. Vienādības vairāku tautu gara darbos var celties vēl arī no tā, ka tās mantotas no kopējas pirmtautas vai arī ka tās radušās vienādā attīstības gaitā. Zināmi elementi un motīvi sastopami visu indoeiropiešu tautu dzejā, daži pārnākuši latviešu tautas dzejā no slāvu-baltu tautu un vēl daži no baltu tautu kopdzīves laika. Bet tiešiem pārņēmumiem še galvenā loma, arī to radniecīgo tautu starpā, kas cēlušās no vienas koptautas.

Salīdzinādams lielāku skaitu latviešu un leišu tautas gara mantu, Lautenbahs atradis 37 kopējas dziesmas, 200 kopējus sakāmvārdus, 136 kopējas mīklas. Attiecībā uz latviešu tautas mīklām Bīlenšteins dabū šādu iznākumu: 20 proc. leišu valodas pētnieka A. Sleihera sakrātu leišu miklu (krājumā pavisam 241 m.) pilnīgi saskan ar viņa (Bīlenšteina) sakrātajām latviešu mīklām (krājumā 100( mīklu), 20 proc, leišu mīklu ir ar latviešu mīklām stipra vienādība, pārējās 60 proc 42 sacerētas tādā garā, kā tās, latviski pārtulkotas, latvietis uzlūkotu par savām; 67 proc. Videmaņa sakrātu lībiešu mīklu (pavisam 156 m.) un 27 proc. tā paša zinātnieka sakrātu igauņu mīklu (pavisam 423 m.) saskan ar latviešu mīklām. Profesors P. Smits norāda, kā varoņa dzimšana no ķēves, kā par to stāsta latviešu Kurbada teika, uzejama arī serbu, zviedru, vācu pasakās, kā Lāčadēlam līdzīgs varonis tēlots arī serbu, vendu, vācu pasakās. - Jaunākā laikā klajā nākušie tautu tradīciju krājumi veduši pie atziņas, ka senatnē ne tik visai spilgti nomanāma tautu raksturu atšķirība un dzejas īpatnība. Burtniecības pētījumus izdara, ņemot par pamatu vairāku tautu tradīciju krājumus. Tādus pētījumus, kur piegriezta vērība arī latviešu folklorai, starp citiem, cēluši gaismā Bekels (Bokel) par tautas dzeju, Būhers par darba dziesmām, Antijs Arne par pasakām un par mīklām (sk. literatūru pie attiecīgām nodaļām). Senās dzejas aplūkotājs Arturs Bonuss saka (Zur Biologie des Rātsels 1907, 212. lpp.): Ar to, ka kādas tautas mākslas literatūra daudz vairāk uzrāda šīs tautas rakstura savādību nekā tautas dzeja, saskan daudzkārtējs novērojums, ka tautas literatūra (burtniecība) savās pirmatnīgās formās mums visur parādās par kopēju mantu. Liekas, ka šī dzeja piederētu laikam pirms tautu saskaldīšanās. Burtniecībai piemīt kaut kas internacionāls... Tā, piemēram, tikko pazīst īsti nacionālas, nemaz ne patriotiskas skaņas. Tai piemīt kaut kas vispārcilvēcisks.

Tomēr zināmas tautas gara mantās redzama arī šīs  t a u t a s  ī p a tn ī b a.  Tā parādās pārņēmumu izlasē: top pārņemts tikai tas, kas atrod atbalstu šīs tautas dzīvē un saskan ar viņas raksturu; tā parādās šīs tautas pašas izdomājumos, kuri šā vai tā papildina pārņēmumus; tā parādās pārņemtās vielas pārstrādājumā un vispār satura izveidojumā pēc savām sevišķajām īpašībām un spējām.

Burtniecības  s ā k u m i  sniedzas tautas pirmatnē. Nav tur vēl izšķirami dažādi dzejas veidi; tur sastopama dažādu dzejas veidu kopība jeb sinkrētisms. Tas sniedzas vēl tālāk: sinkrētiskas tur arī dažādās mākslas un dažādie gara dzīves veidi. Dejā, rotaļā, dievkalpojumu ieražās (kultā) savienojas teatrāliskas, mīmiskas, ritmiskas kustības ar dziedātiem izsaucieniem un vārdiem, lai izsacītu jūtas, vēlējumus, atziņas. Še ir ne vien liriskas, episkas un dramatiskas dzejas, arī ne vien dzejas, mūzikas, skatuves mākslas, bet arī vispār reliģijas, mākslas, zinātnes dīgļi.

Turpmākā attīstība izšķiro dažādas gara darbības, mākslas, dzejas nozares. Latviešu burtniecībā izšķirami sekojoši sacerējumu veidi: 1) dziesmas, 2) stāstījumi, 3) mīklas, 4) īsi izteicieni, 5) burvības vārdi. Visos šinīs sacerējumu un citos tradīciju veidos uzejami tautas ticējumi (mīti), kuri savā kopībā aplūkojami sevišķi.