Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

            a) Pasaku būtība

            b) Pasaku iztulkojumi

        2) Krājumi

            a) Latviešu tautā

            b) Grāmatās

        3) Veidi

            a) Nostāsti

            b) Pasakas

            c) Teikas

        4) Izteiksme

            a) Uzbūve

            b) Valoda

            c) Pasaku teicējs

Par tautas stāstījumiem nosauc tos burtniecības darbus, kas tautā radušies un uzglabājušies stāstot, nesaistītā valodā; tā ir burtniecības prozaiskā daļa, pie kuras pieder galvenā kārtā pasakas un teikas. Par prozu šie darbi nosaucami, skatoties uz viņu ārējo veidu, uz viņu ietērpu, pantmērā nesaistīto valodu. Pie tautas dzejas, kas ietver sevī daiļuma vērtības, pieder arī pasakas un teikas. Še ir kādi episkas dzejas pasākumi tajā ziņā, ka še uzejami notikumu, darbības, raksturu attēlojumi.

Bez ārējās ietērpas starp latviešu tautas dziesmām un stāstījumiem vēl arī citas principiālas starpības. Tās visgaišāk ieraugāmas, tautas dziesmām pretī nostādot stāstījumu raksturīgāko veidu: pasakas. Tautas dziesmas turas pie tagadnes, pasakas un teikas aizved pagātnē. Dziesmās izsakās jūtas sakarā ar tiešiem novērojumiem, pasakās svabadi darbojas fantāzija, sacere. Dziesmās atspoguļojas reālā pasaule, pasakās iedomātā. Latviešu tautas dziesmās notēlojas soli pa solim latviešu tautas dzīve; pasakās, teikās un nostāstos ietveras pa lielākai tiesai tautas ticējumi. Dziesmās uzejamās mitoloģiskās būtes ir jau zināmā mērā īpatnīgi izveidotas dievības (dabas, debesu, likteņa dievības); pasakās un teikās ir liela loma pirmatnējiem gariem un dēmoniem (veļiem, spokiem, vilkačiem u. c.), kam sakars ar dvēseles kultu. Latviešu tautas dziesmas ir ar maz izņēmumiem latviešu īpatnīgi sacerējumi; latviešu vidū stāstītās pasakas un teikas pieder pa lielai daļai vairāk tautām.

a) Pasaku būtība vispirms ar to īpatnīga, ka tanīs sastop ik uz soļa visd4as burvības un brīnumus. Būtēm, kādas citur neuzejam, pasakās nereti galvenā loma. Tur ir milži, kas kokus rauj un kalnus gāž, briesmoņi trijām, sešām, deviņām galvām, rūķīši, kas nakti klusu izdara visādus darbus, pūķi, kas kā uguns putni skrej pa gaisu, burvji, raganas, lietuvēni, veļi, vilkači, sumpurņi, apburtas princeses utt. Pasakās ne vien darbojas visādas neredzētas būtes, bet brīnišķi ir arī paši dabas priekšmeti. kustoņi sarunājas savā starpā un ar cilvēkiem, rīkojas, cīnās, sacenšas cits ar citu, palīdzas cits citam, stādamies daždažādos sakaros ar cilvēkiem. Arī koki raud, runā, redz. Nav robežu starp cilvēku un citām būtēm. No lācenes, no ķēves piedzimst varonis; princis pārvēršas par lāci; kungs izperē kumeļu. Kad kalējam nav dēla, viņš to vienkārši izkaļ no dzelzs; dēls sāk runāt un prasa darba. Nav neiespējama nekāda pārvērtība. Septiņi tēva dēli no viena vārda pārvēršas par kraukļiem un aizlido pa gaisu; saimniece un viņas meita iemērc podiņā pirkstus, aptraipa paduses un pārvēršas par žagatām; ezītis izlien no aizkrāsnes, piedāvājas vecīšiem par bērnu un paliek vēlāk par staltu ķēniņa dēlu; muļķītis dabū sudraba olu, kas paliek no rīta par sudraba pili; puisēns aprok zirga asinīm aptašķītu cepuri, un tai vietā izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Tad nu, saprotams, arī notikumu nevar būt tādu, kas būtu neiespējami. Nabags tiek par ķēniņu, cūkgans apprec princesi. Velns ir stiprs, tomēr pievārēt viņu var. Vajadzības gadījumā ir pie rokas kādi nekādi burvības līdzekļi: spēka un nespēka ūdens; cepure, kas dara par neredzamu; spogulis, kas rāda Pērkona vaigu; gredzens, kuru pirkstā uzmaucot atnāk pieci vīri un dara visu, ko pavēl; oliņa, kuru pagrozot dabū visu, ko vēlas.

C i l v ē k i iedalās augstos un zemos. Vienā pusē stāv ķēniņi, prinči, princeses, otrā pusē zemnieki, nabagi, gani. Pirmos tēlo tīrās romantikas krāsās bez kaut kādas attiecības uz dzīves īstenību, pēdējo tēlojumos uzejams vairāk reālisma, Vidū starp vieniem un otriem parādās vēl art kungi kā varmākas, zemnieku kalpinātāji. Cilvēku starpā ir vēl arī citādi pretstati. Vieni ir gudri, otri muļķi; vieni bagāti, otri nabagi; vieni stipri, otri vāji. Tās ir figūras, kas ievirzās zināmā darbībā, ar ko svaidās patvarīgs liktens un neapzināmas varas. Nav tām palaikam arī vārda, kas vienu izceltu no citām. Stāsta tikai par kādu tēvu, par viņa trim dēliem, par kādu māti, par viņas meitu, par kādu vecu vīru, par kādu saimnieku, par kādu ķēniņu. Maz ko nozīmē arī, ja kādu nosauc vārdā: par Ansi, Miķeli, Kurbadu, par zināmu māju saimnieku; pēc savas dabas tie neatšķiras no saviem bezvārda biedriem.

Tāpat t i k u m i s k ā v ē r t ē j u m ā ir viena otrai pretī nostādītas rubrikas. Vieni tikumiskā ziņā cildināmi, otri peļami, vieni balti, otri melni. Šī šķirošana sniedzas cauri no apakšas līdz augšai, no vienkāršiem cilvēkiem līdz varoņiem un gariem: pašā augšā kā laba un jauna simboli stāv Dievs un Velns. Taisnības jūtas dabū savu pilnīgu gandarījumu; labie un ļaunie saņem galā katrs savu pienācīgo algu. Lai labais ieietu arī kādā ellē, varam būt droši, ka viņš no tās tiks ārā. Tikumiskā mēraukla ir zināmos gadījumos ļoti stingra. Par neuzticību vāra piķa katlā, par meliem ved pie karātavām. Viltība nav parasti nekas atmetams; ar to daudzkārt izglābjas no jaunas varas un novelk tai robežas. Cilvēka iekšiene tiek cieši pārbaudīta, uzmeklējot tur pašmīlību, mantkārību. Gudrie brāļi, kam šādas īpašības, paliek vienumēr kaunā; turpretim vientiesīgais, nesavtīgais muļķīgais brālis panāk lielas lietas. Tomēr arī šim galā jādabū materiāla alga. Arī vislabākais sasniedz pilnīgu apmierinājumu tikai tad, kad viņš iemantojis pili, ķēniņvalsti, princesi.

Līdzīgs pamatraksturs ir senatnes stāstījumiem visur. Tie paši stāsti tad arī i z p l a t ī t i p a v a i r ā k t a u t ā m, savā starpā radnieciskām un svešām, tuvām un tālām, visās pasaules daļās un zemes jostās. Daži pētnieki nākuši pat pie slēdziena, ka tās pašas pasakas, gan dažādās variācijās, visumā ir visas cilvēces kopmanta. Gan katrai tautai ir savs sevišķs pasaku krājums. Bet šai krājumā ir pasakas, kurām līdzīgas ir sastopamas daudz citu tautu pasaku krājumos. Neviena tauta nevar ar to lielīties, ka viņas pasakas piederētu tikai viņai. Var uzskatīt par pierādītu, ka gan neviena pasaka ar visiem tanī izlietotiem motīviem nav sastopama tikai vienā tautā.

Šī atziņa ir jaunāko pētījumu panākums. Vilhelms Grimms norādīja savās piezīmēs par sakrātajām pasakām, ka daudz no tām uzejamas arī citās tautās. Bet no šo piezīmju jaunākā apstrādājuma un papildinājuma; ko izdarīja J. Bolte un G. Polivka (1913. un 1915. g.), redzams, ka nav nevienas minamas tautas, kur nebūtu atrodami kādi varianti no Grimmu sakrātām pasakām, un ka nav šai krājumā nevienas pasakas, kurai blakām nenostātos vesela rinda citu visās pasaules malās. Angļu pētniece Koksa (Cox) sakrājusi (1893. g.) pasakai par Pelnrušķīti 345 veidus un min 50 tautas, kurās tā sastopama, starp tām latviešus, leišus, igauņus, arī arābiešus, čīliešus (Amerikā), Filipīnu, Madagaskaras iedzīvotājus. Somu pētnieks Anti Ārne izlaidis 1910. g. pasaku tipu sarakstu, uzrādīdams variantu daudzumu, kas ir nepārredzams. - Profesors P. Smits uzrādījis latviešu krājumā daudz stāstījumu veidos uzejamai pasakai par burvju gredzenu tuvākus vai tālākus variantus krievu, burjatu, mongoļu, senindiešu, tibetiešu, persiešu, arābiešu, franču, itāļu, ungāru, Akvapim zemes (Āfrikā) iedzīvotāju, serbu, grieķu, dāņu, norvēģu, somu pasakās (Zinību kom. 17. Rakstu krājums, 1914. g.).

Katra tauta tomēr uzspiež viņas vidū stāstītām pasakām savu t a u t i s k o ī p a t n ī b u. Tur attēlojas tie dabiskie un sabiedriskie apstākļi, kuros viņa dzīvo, izsakās viņas pārdzīvojumi un raksturs. Katra tauta uzņem īpaši tās pasakas, kurās ir elementi, kas saskan ar viņas parasto apkārtni un iesakņojušos izjūtu. Pie tam tā saņemto vielu pārstrādā pēc savas īpatnības. Katrai tautai tomēr arī tādas pasakas, kuras viņa pati sacerējusi, lai gan varbūt izlietodama arī citur pazīstamus motīvus.

L a t v i e š u p a s a k u p a s a u l e ir zemnieciska. Trūkst tur nostāstu par bruņnieku piedzīvojumiem un varoņdarbiem; trūkst arī pilsoņu šķiras. Ir savi kungi, kas zīmēti savās attiecībās pret zemniekiem; ir arī amatnieki, kas ietilpst zemnieku masā. Par to, cik maz senākos laikos latviešos laidusi saknes kristīgā ticība, liecina tas, ka latviešu stāstu krājumā trūkst īstu leģendu par Jēzus vai svēto dzīvi. Izcilus tanī redzami grūtie un ilgie klaušu laiki, zemnieku atkarība no muižas, no kungiem. Dažreiz Velna izskatā sazīmējams muižas kungs, vācietis. Zemnieku dzīve ar savu pelēko apkārtni un sīkajiem darbiem dod latviešu pasakai pamatkrāsu. Par iemīļotu varoni parādās arī citu tautu pasakās sastopamais muļķīgais brālis, kas, savā šaurajā nabadzīgajā dzīvē pie malas nostumts, paliek noskaņots un glabā sevī nenojaustus spēkus, kuri to nopietnos pārbaudījumu brīžos izceļ citu priekšgalā. Vizma, kura apņem bāriņu dzīvi un likteni dziesmās, apskaidro to arī pasakās. Re krājas tautas dziļākās domas un cerības, kas tiecas uz gaišāku nākotni.

Profesora P. Šmita uzrādītajos pasakas variantos par burvju gredzenu novērojamas dažu tautu raksturīgas, ar sevišķiem apstākļiem sakarā vedamas savādības. Latviešu pasakās varoņa tēvs ir bagāts vīrs, miesnieks, malkas lasītāj; krievu pasakā - tirgotājs, tāpat burjatu pasakā; mongoļu pasakā - brāmanis. Latviešu pasaku varonis izglābj no vajātājiem suni, kaķi un čūsku, par ko dabū burvju gredzenu; indiešu un persiešu pasakās - tīģeri, mērkaķi, čūsku un cilvēku. Latviešu pasakās ķēniņš, kura meitu gredzena īpašnieks grib precēt, liek viņam uzcelt baznīcu no vaska zelta zvaniem; krievu pasakā - baznīcu pieciem torņiem. Burjatu pasakā gredzena īpašnieks grib precēt hāna meitu.

b) Pasaku iztulkojumi mēģināja izskaidrot viņu savādo būtību, nodibinoties dažādām teorijām, kas pieslēdzās vai nu pie viņu izcelšanās, vai tieši ņēma vērā viņu īpatnību.

P a s a k u i z c e l š a n ā s īpaši tāpēc nodarbināja pētnieku prātus, ka novēroja viņu vienādību vairāk tautās. Uz to aizrāda Brīvzemnieks, sagatavodams izdošanai kādu daļu viņam piesūtīto latviešu tautas pasaku (1887. g.). Vienādība esot nomanāma īpaši pie radu tautām. Dažas latviešu tautas pasakas stāstot krievos vai somu tautās, citas skandināviešos vai vāciešos. Viņš izsaka divus vērojumus. Vienādās pasakas ienestas no tautas tautā, tāpat kā vējš aiznes dažādu stādu sēklu no zemes zemē. Vai arī radu tautas sen senos laikos dzīvojušas kopā kā viena, kas runājusi vienu valodu, sacerējusi un stāstījusi vienādas pasakas. Viņš neizšķir, kura no šīm atbildēm (vai arī kāda cita) būtu pareiza, norādīdams uz jaunlaiku zinātni, no kuras gaidāms skaidrs gala vārds šai lietā. Pēdējos simts gados daži zinātnieki ar šo jautājumu stipri nodarbojušies, un tā atrisinājums pārdzīvojis dažādus posmus.

Pie pirmajiem pasaku pētniekiem pieder brāļi Grimmi, kas izdeva visievērojamāko vācu tautas pasaku krājumu, pielikdami tā trešajam sējumam (1822. g.) piezīmes arī par viņu izcelšanos. Viņi redzēja vācu pasakās vecu indoeiropiešu tautu mantojumu, atrazdami daudz vācu pasaku motīvus arī citās indoeiropiešu tautās; tā motīvus par varoņa brīnišķo piedzimšanu, par briesmoņu nogalināšanu, lai izglābtu ķēniņa meitu, atrod arī pie grieķiem. Šie motīvi uzejami arī latviešu pasakās. Pie tam viņi uzlūkoja pasakas par liela aizmirsta mitoloģiska epa atliekām. Brāļu Grimmu mācību dēvē par i n d o e i r o p i e š u t e o r i j u. Pēc tās pasaku vienādība izskaidrojama ar mantojumu no tautu kopdzīves laikiem.

Uz latviešu pasakām to pirmais attiecināja A. Bīlenšteins (Balt. Monatsschrift, 1874.), pieturēdamies pie Hāna sīkākiem pētījumiem sevišķi par grieķu un albāņu pasakām. Pēc tiem pasakas ir seno dievu un varoņu teiku tālākais pārveidojums: Kā mantojums no senatnes tās ir kopējas dažādām tautām, kas cēlušās no tā paša celma. Tās personificē dabas spēkus. Pirmatnes cilvēks tos iedomājās par dzīvām būtēm, kas ar laiku top par īpatnīgi iztēlotiem dieviem: saule top par Apollonu (pie grieķiem), pērkons par Toru (pie ģermāņiem). Pamazām cilvēkam tuvinādamies, dievi top par varoņiem, paturēdami savu agrāko nozīmi: grieķu dievs Hērakls, ģermāņu Zigfrīds nav nekas cits kā Saule, un viņu piedzīvojumi nekas cits kā Saules pārmaiņas no vieniem saulgriežiem līdz otriem. Varoņi tiek mirstīgajiem cilvēkiem arvienu līdzīgāki un nav beidzot no tiem vairs atšķirami. Augstāko dievu vietā tad stājas zemie dēmoni un gari, kas noteic cilvēku likteni. Šī tad nu ir mīta pēdējā attīstības pakāpe, kur tas ticis par pasaku. Saule nu tikusi par tēlu, kas iziet pasaulē darīt brīnumdarbus, sevišķi izglābt princesi no briesmoņiem un velniem.

Bīlenšteins uz šīs teorijas pamata aplūko latviešu pasaku par diviem meža sarga dēliem. Viņi iziet pasaulē, katrs ar diviem lāčiem. Vecākais nonāk pilsētā, kas uztraukta par to, ka jāziedo ķēniņa meita pašam nelabajam. Ķēniņa meitu izglābj atceļojušais brālis, kura lāči saplēš nelabo, un dabū viņu par sievu. Medījot veca sieva viņu ar abiem lāčiem ievilina purvā un pārvērš par akmeņiem. Jaunākais brālis atdzīvina pārakmeņoto brāli un viņa kustoņus, dabūdams pēc tam pusi no valsts. - Līdzīgas pasakas ir itāliešiem, serbiem, persiešiem, leišiem. Sevišķi Bīlenšteins aplūko kādu līdzīgu vācu un grieķu pasaku, atrazdams, ka ar grieķu pasaku latviešu pasakai ir vairāk līdzības nekā ar vācu, kas viņam der par pierādījumu, ka šī pasaka nav pārņemta no vāciem, arī ne no grieķiem, bet latviešu tautā uzglabājusies no agrākajiem indoeiropiešu tautu kopdzīves laikiem. - Pasakas iztulkojums šāds: Nelabais - ziema; ķēniņa meita - pavasaris; glābējs - saule, kas nogalina ziemas briesmoni un savienojas ar pavasari. Medības ieved otrā gada pusē: pēc vasaras saulgriežiem saules varonis atšķiras no savas laulātās draudzenes. Viņš nonāk purvā - rudenī, kur ziemas dēmons to sastindzina, līdz jaunākais brālis, jauna gada saule, to atdzīvina. - Pasakas agrāko veidu Bīlenšteins atrod grieķu varoņu teikā par Andromēdu, kuru izglābj Persejs, lai tā netiktu ziedota Poseidona sūtītajam briesmonim, tāpat ģermāņu varoņteikā par Zigfrīdu. Attiecībā uz līdzīgu latviešu varoņteiku Bīlenšteins saka, ka tāda latviešu tradīcijās nav uzieta, ka varbūt tad, kad būs priekšā lielāki latviešu pasaku krājumi, varēs nākt pie vērojumiem par šādu senāku latviešu varoņteiku.

Šī teorija par pasaku pārņemšanu no tautu kopējās senatnes turējās ilgu laiku, arī tad, kad citas teorijas to apkaroja. Vairākkārt tā, sakusdama ar natūrisma teoriju, arī turpmāk attiecināta uz latviešu pasakām.

Bet jau ap 19. gadu simteņa vidu uzstādīja Teodors Benfejs (profesors Getingenā) citu, tā saucamo i n d i e š u t e o r i j u. Pārtulkodams ( 1859. g.) indiešu pasaku krājumu «Pančatantru», kas sastādīts ap 200 gadus priekš Kristus, un tur uzrādīdams daudz pasaku, kas saskan ar eiropiešu vidū pazīstamajām, viņš sprieda, ka Eiropas tautās stāstītās pasakas pārnākušas no Indijas un, vērtīgākas būdamas, stājušās šo tautu agrāko, mazāk vērtīgo vietā. Tās še pārnesuši ceļotāji, tirgotāji; vai arī tās ieradušās literāriskā ceļā ar persiešu un arābiešu rakstiem Spānijā, Itālijā, Grieķijā; citas nākušas caur Tibetu pie mongoļiem, no tiem pie slāviem, tad tālāk Vakareiropā; bet vislielākā daļa izplatījusies pa Eiropu krusta karu laikā. Še bija uzsvērts pasaku ceļošanas princips tādā mērā, kā to Grimma domu biedri negribēja pielaist. Benfejs ieceļojušās pasakas nostādīja arī par budisma radītām, kas stāstītas pamācības nolūkā. Līdz ar to pasaku sākumi no teiksmainās senatnes bija ievirzīti vēstures laikmetā un tās tika saistītas ar literatūru kā izplatīšanas līdzekli.

Bet nu nāca zināmi fakti, kas indiešu teoriju satricināja. Atrada pie grieķiem arī indiešu krājumos uzzīmētas pasakas, kas bija daudz vecākas nekā vecākais indiešu pasaku krājums. Uzgāja Āfrikas un Austrālijas pirmtautās pasakas, kas pārsteidzoši saskanēja ar indiešu un eiropiešu pasakām. Šādi fakti runāja pretī ne vien Benfeja uzstādītai indiešu teorijai, bet nebija arī savienojami ar uzskatiem, ka pasaku vienība izskaidrojama ar viņu mantošanu no kopējas sentautas.

Jaunas izredzes atvēra šī jautājuma atrisinājumā a n t r o p o l o ģ i s k ā teorija. Par tās nodibinātāju uzlūkojams anglis Teilors (Tylor). Savā darbā par pirmatnējo kultūru (1871. g.) viņš norāda, ka vecākie reliģiskie jēdzieni ir visās tautās vienādi. Tie stāv sakarā ar uzskatiem par dvēseles dzīvi pēc nāves. Šie uzskati iztēlojas māņos un nostāstos par dažādiem gariem, spokiem, burvībām. Pirmatnējais vienādais domu veids ievirzījis tautu fantāziju tai pašā ceļā, ar ko tad arī izskaidrojama dažādo tautu pasaku vienādība. Šādas domas pabalsta vēl arī tas novērojums, ka daži priekšmetu nosaukumi, attēlodami dabā notvertās skaņas, daudz valodās saskan, kaut gan tie katrā vietā radušies patstāvīgi, kā, piem., circeņa nosaukums (albāņu cincir, turku dzirdzir, japāņu kirigiris). Tāda pat saskaņa novērojama tautu pirmatnē lietotos ieročos un vispār tautu kultūras attīstībā. Ja tad nu vairāk tautās sastopamas vienādas vai līdzīgas pasakas, tad tās var būt radušās katrā tautā arī pilnīgi patstāvīgi. No pirmatnējiem uzskatiem, ticējumiem par cilvēka dvēseli sastādās arvienu plašāki un sarežģītāki stāstījumi. Pārvērtības še norisinās otrādi, nekā tās pieņēma uz Grimmu teorijas pamata: pasakas nav gala iznākums pārgrozībām, kuru sākumā stāv dievu un varoņu teikas, liels mitoloģisks dzejojums vai varoņeps, bet tās ir viela, no kuras, sakopojoties, noskaidrojoties un tālāk izveidojoties, pakāpeniski attīstās dievu un varoņu teikas un varoņepi. Tautās, kurām trūkst varoņepa, bet kurās ir kādi varoņteiku gabali, šie nav atliekas no kāda agrāka noslēgta dzejojuma, bet ir izveidojumi, no kuriem varētu šāds dzejojums attīstīties.

Antropoloģiskā teorija tika latviešu vidū pazīstama deviņdesmito gadu sākumā līdz ar animismu (mācību par dvēseļu kultu).

Atrazdami, ka vienādība pasakās var rasties, katrai tautai atsevišķi tās sacerot, antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji pielaiž arī pārņēmumus; tomēr viņi tos attiecina uz turpmākām attīstības pakāpēm, kad pasaka tikusi par vairāk vai mazāk sarežģītu stāstu.

Lai varētu spriest par pasaku aizņemšanos jeb radniecību, jāatšķir pasaka kā tāda no pasakas motīviem. P a s a k a s m o t ī v i ir viņas mazākās daļas, no kurām tā sastādās. Kaut kurš no tiem pašiem motīviem var būt arī par citas pasakas sastāvdaļu. No vairāk motīvu sakarīga sakopojuma, ko noteic vadošā doma, sastādās pasakas s t ā s t s. Vienus pašus motīvus var dažādos savirknējumos un kopā ar citiem izlietot dažādos pasaku stāstos.

Ņemsim kā piemēru pasaku par sērdienīti un mātes m e i t u. Kādai atraitnei, niknai raganai, ir īsta meita un pameita. Lai pameita dabūtu galu, pamāte viņu sūta uz sumpurņa pili pēc uguns. Turp iedama, viņa palīdz kustoņiem: izslauc govi, nocērp aitu, atraisa zirgu. Sumpurņa mājā viņu izglābj pelīte, kas skandina pameitai dotās podziņas, kamēr viņa aizbēg, līdzi paņemdama no šķirsta (pēc peles padoma) mazāko maku ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem. Sumpurnis velti dzenas meitenei pakaļ, prasa pēc viņas kustoņiem (zirgam, aitai, govij), kas saka, ka meitene aizgājusi uz sumpurņa pils pusi. Pameita pārnes mājās uguni un dārgumus. Ragana nu sūta uz sumpurņa pili īsto meitu. Tā neklausa kustoņu lūgumam, paņem lielo naudas maku. Sumpurnis viņu panāk, velk uz savām mājām atpakaļ, nogalina. - Šai pasakā uzejami šādi motīvi: par raganu, kam ļauni nodomi un darbi; par sērdienīti, kas nodota pamātes patvarībā; par īsto meitu, ko māte izlutina; par labdarīgiem kustoņiem; par sumpurni, kas ēd cilvēkus; par izpalīdzīgu pelīti; par iegūstamu naudu, ar kuru pārbauda ieguvēja pieticību vai mantkārību. Šie motīvi sasaistās kopā par apzīmēto pasakas stāstu. Katru no viņiem var izlietot un atrod izlietotu arī citā sasaistījumā, citās pasakās. Tā raganas rīkojas daudz pasakās, apburdamas, maitādamas cilvēkus, kustoņus, pat mēnesi un sauli. Arī sērdienīte uzejama daudz citās pasakās; tā padara daudz grūtus darbus: lasa no pelniem pupas, plūc linus, apkopj slimnieku utt. Tas pats sakāms par citiem pasakas motīviem: tie uzejami daždažādās variācijās daudz pasakās.

Pasakas, kas izceļ to pašu galveno domu vai būti, sastāda zināmu pasaku tipu. Tādi tipi ir: pasakas par atsvabināmo ķēniņa meitu, par pārbaudīto un uzticīgo sievu (Genovēvas tips), par cilvēkēdājiem (Polifēma tips) u. c.

P a s a k u  t u v ā k a  u n  t ā l ā k a  r a d n i e c ī b a   nu ir nosakāma, skatoties uz to, vai viņās saskan tikai kādi motīvi jeb vai no tiem sastādās tie paši pasaku stāsti. Nebūs gan divu pasaku visā pasaules pasaku krājumā, kur būtu izlietoti tie paši motīvi gluži tai pašā kārtībā. Ir pasakas, kurās saskan tikai viens motīvs, un tādas, kurās to pašu tipu uzrādot, darbība norisinās tais pašos vilcienos. Starp šiem abiem vienādības veidiem ir simtiem pakāpes.

Ja antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji norāda uz pasaku vienādībām, kas cēlušās katrā atsevišķā vietā pilnīgi patstāvīgi, tad tas zīmējas īpaši uz pasaku motīviem. Šīs mazākās pasaku sastāvdaļas radušās uz vienādas psiholoģiskas darbības pamata. Varam labi saprast, ka katrā tautā patstāvīgi varēja rasties motīvi par pamāti, bārenīti, mātes meitu u. c. Motīvu sasaistījums par sarežģītu un noslēgtu pasakas stāstu, par tipisku pasaku var būt kādas atsevišķas tautas vai atsevišķa sastādītāja darbs; lai gan arī še (pēc antropologu domām) nav noteicams, cik tālu visur sastopamie motīvi kopojušies pastāvīgi par zināmu pasaku un cik tālu šis kopojums pārņemts no citurienes.

Pašos jaunākos laikos uzsver atkal p a s a k u c e ļ o š a n u. To dara īpaši somu pētnieki Anti Ārne (Annti Aarne) un Kārlis Krons (Kaarle Krohn). Pēc viņu domām, zināma pasakas stāsta pirmveids ir kaut kas un kaut kur cēlies un no turienes zināmā ceļā pārgājis vairāk vai mazāk pārgrozītā veidā citur. Tikai visām pasakām tas nav meklējams vienā tautā (piem., indiešos, kā Benfejs vēro), bet plašāk pazīstamo pasaku krājumā ir vairāk tautas ielikušas katra savu daļu, tāpat kā arī sasniegtā kultūra nav tikai vienas tautas darinājums. Pasaku pētītāja uzdevums tad nu ir: uziet pasaku pirmveidu, to izlobot no visiem ceļojumā pieņemtajiem piemaisījumiem un pārgrozījumiem, noteikt tā izcelšanās laiku un vietu un tad no šejienes sekot pasakas ceļojumiem un pārveidojumiem. Šādu pasaku pētījumu veidu dēvē par  ģ e o g r ā f i s k i-v ē s t u r i s k o  m e t o d i.

Šo metodi izlietoja vispirms somu zinātnieki. Tas izskaidrojas ar to, ka Somijā līdz pat jaunākajiem laikiem uzglabājušās tautas mutē tradīcijas bagātīgākā mērā nekā citur. Jau 19. g. simteņa pēdējā ceturksnī somu zinātnieks Julijs Krons (Jūlius Krohn) novēroja, Ka Karēlijā uzrakstītās Kalevalas dziesmas tur ieceļojušas no rietumiem (Somijas) un dienvidiem (Ingrijas un Igaunijas). Uz pasakām ģeogrāfiski-vēsturisko metodi pirmais attiecinājis Kārlis Krons. Lai pēc šīs metodes virzītu uz priekšu tautas dzejas, folkloras, pētīšanu, radās ap 1905. g. starptautiska biedrība, ko dibināja Kārlis Krons (Helsingforsā), Johans Bolte (Berlīnē), Aleksis Olriks (Kopenhāgenā) u. C. V. fon Zidovs (Lundā - Zviedrijā). Biedrību apzīmē burtiem FF (Folklore Fellovs, Folkloristischer Forscherbund, Federation des Folkloristes). Tā uzstāda par savu mērķi: darīt pētniekiem pieejamu dažādu zemju burtniecības materiālus un veicināt zinātniskiem prasījumiem piemērotus folkloras izdevumus. Biedrība iekārto savu darbību tādā veidā, ka katrā zemē jeb nacionālā darba grupā ir saziņas vieta, kas izsniedz pieprasīto manuskriptu vai grūti pieejamo iespiedumu norakstus, izvilkumus, tulkojumus. - Biedrība piegriezusi vislielāko vērību pasakām. Šai nozarē darbojas sevišķi Anti Ārne. Viņš izdeva pasaku tipu rādītāju (Verzeichnis der Mārchentypen, Helsinki 1910), pasakās sistematizēdams un dodams katram pasaku tipam sevišķu numuru, ar kuru apzīmē šī tipa pasakas visās tautās. Bez tam viņš sastādīja salīdzināmās pasaku pētīšanas vadoni (Leitfaden der vergleichenden Marchenforschung, 1913), iztirzādams teorijas par pasaku izcelšanās teorijām (latviešu tulkojums Izgl. Min. Mēnešraksta 1921. g. 9. burtn.) un aprādīdams visos sīkumos ģeogrāfiski-vēsturisko pasaku pētījamo metodi. Par pirmo un svarīgāko uzdevumu viņš uzskata atrast pasakas pirmveidu; ar to nosakāms izcelšanās laiks un vieta, no kurienes pasaka dažādās variācijās izplatījusies tālāk. Pasaka, kas palaikam sastādās no dažādām dēkām, sadalāma savās galvenajās dalās, no kurām katrā uzmeklējami viņas galvenie motīvi (personas, priekšmeti, darbība utt.) un viņu pirmatnīgais veids. - Arne tad paraugam apgaismo atsevišķu motīvu pirmatnību arī latviešiem pazīstamās pasakās: Par trim burvīgām lietām un brīnišķiem augļiem. Par burvīgo putnu (latv.: Divi brāļi un apburtā saksiete), Par kustoņiem naktsmājās (latv.: Vērsis, citi māju kustoņi un vilks). Par šīm un citām pasakām Arne uzrāda arī pirmveidu.

Pasakai par kustoņiem naktsmājās pirmveids apmēram šāds (forma A): Vērsis, auns, cūka, zoss un gailis uztaisa kūti un paliek tur pa nakti. Vilki aizsūta kādu no saviem biedriem aplūkot, kas kūtī ir. Kustoņi viņu aizdzen. Viņš nu stāsta saviem biedriem, ka veca sieva pie krāsns viņu saskrāpējusi, skroderis viņam griezis ar šķērēm utt. Bet kāds no augšas saucis pakaļ: «Dodat man ar!» - Kāds no attiecīgās latviešu pasakas variantiem galvenos vilcienos šāds (Brīvzemnieka Mūsu tautas pasakas): Citiem kustoņiem no darba atraujoties, vērsis uztaisa kūti viens pats un uzņem pie sevis suni, pīli, zosi, gaili. Pie tiem ienāk vilks. Kustoņi to aizdzen. Vilks nu stāsta otram vilkam, kā viņš apstrādāts. Kāds no augšas brēcis: «Dod man ar!»

Ārne un Krons iztirzājuši pēc ģeogrāfiski-vēsturiskās metodes vairāk pasaku. Līdzīgu studiju sniedzis profesors Šmits: Pasakas par burvju gredzenu (Zin. kom. 17. Rakstu krājumā).

Šādi pētījumi, kas izdarīti uz plašu materiālu pamata, tad arī noskaidros, cik tālu dažu pasaku vienādība izskaidrojama ar izcelšanos kopējā pirmtautā, cik tālu vienādi motīvi radušies katrā tautā atsevišķi un, pa to pašu attīstības ceļu iedami, noveduši pie līdzīgiem stāstījumiem, cik lielā mērā sastopami tieši pārņēmumi. Ka katram no šiem izcelšanās veidiem un izplatīšanās ceļiem ir pasakās sava loma, par to nevar būt šaubu. Turpmākie pētījumi noskaidros arī to, cik pamatotas ir domas par pasakas pirmveidu, kas cēlies zināmā vietā un laikā, jeb vai pasakas, tāpat kā valoda, attīstījušās pamazām no dažādiem elementiem, tiem pakāpeniski sakopojoties un izveidojoties, līdz viņu sakopojums tiek par nostāstu vai pasaku.

P a s a k u i z s k a i d r o j u m i pa labai daļai uzrādīti, aplūkojot viņu izcelšanos. Ja pieņem, ka pasakas sacerētājs gribējis savā stāstījumā attēlot dabas parādības vai izsacīt savus ticējumus par cilvēka dvēseli, tad līdz ar to dots pasakas izskaidrojums. Zināma pasaku izcelšanās teorija atbalsta zināmu pasaku izskaidrojuma teoriju. Tomēr iztulkotāji var ņemt arī gatavu pasaku kā tādu un uzmeklēt viņas nozīmi.

Pie Grimmu norādījumiem, ka pasakas cēlušās no senākā varoņepa, pieslēdzas pasaku iztulkojumi par dabas mītiem, ar kuriem stāv sakarā dabas dievināšana, n a t ū r i s m s. Ja, piem., Grimms redzēja dusošā Ērkšķrozītē epa varoni Brunhildi, tad viņa mācības turpinātāji to iztulkoja par ziemas miegā dusošo zemi, ko saule nāk uzmodināt. Natūrisma ievērojamākie sludinātāji ir Ad. Kūns, kas lika pamatu laika mitoloģijai, uzrādīdams mākoņus un vēju par ticētām dievībām, un Makss Millers (Mtiller), kas aizstāvēja solaro jeb saules teoriju, kura ietveras astrālajā jeb debess parādību (saules, mēness, zvaigžņu) mitoloģijā.

Latviešu pasakas iztulkoja pēc natūrisma teorijas A. Bīlenšteins. Zināmā mērā tai pieslējās R. Auniņš savos pētījumos par Ūsiņu un Pūķi. Viņš atrod, ka tradīcijas par Ūsiņu pieskaitāmas latviešu saules mītiem, ka tāpat ar Pūķi var būt apzīmētas debess parādības, bet tikai zināmos attīstības posmos. Lai debess parādībā redzētu Pūķi, jābūt par šo jau iegūtam zināmam jēdzienam. Pasaulē esot vēl dziļāki pretstati un vēl stiprākas cīņas nekā starp dienu un nakti, vasaru un ziemu. Vēl tālāk atpakaļ ejot, viņš atrod Pūķa mītā, kas kopā ar Velna teikām atrodamas daudz tautās, atliekas no cilvēces kopējo pirmlaiku tradīcijām par cīņu starp labu un ļaunu.

Pilnīgi pieslēdzās natūrismam H. Bīlenšteins (jaunākais), attiecinādams uz latviešu pasakām tā radikālāko virzienu, kādu to sludināja itāliešu pētnieks Andželo de Gubernatiss. Pēc tā indoeiropiešu kustoņu pasakās iztēlotas dabas parādības, sevišķi spīdekļi. Vērsis, zirgs, auns, lauva, ērglis ir saule; zaķis un viņam līdzīgi kustoņi - mēness; vilks, pele, kurmis - nakts un mākoņi; lapsa savā iesarkanajā spalvā - krēsla utt. Lapsa pārvar ar viltu aunu; vakara krēsla nomāc sauli; gailis pārvar lapsu; saule aizdzen rīta krēslu.

Kā paraugs še kāds H. Bīlenšteina (pēc Gubernatisa teorijas sniegtais) latviešu kustoņu pasakas iztulkojums. Ērglis no ķer zaķi. Zvirbulis to redz un sāk viņu skaļi izsmiet. Zaķis vaimanādams viņam atbild: «Ko es esmu tev darījis, ka tu mani vēl tā moci! Tai pašā brīdī nolaižas vanags un zvirbuli nokož. - Iztulkojums: Zaķis ir mēness, zvirbulis zvaigzne. Abiem, mēnesim un zvaigznei, jānobāl, kad uzlec saule ar saviem gaišākajiem stariem, ar savu pārvarošo spožumu.

Valodnieks Mīlenbahs atzīst (Austrumā 1892. g.) Gubernatisa kustoņu pasaku iztulkojumus vispār par pareiziem, atbalstīdams tos uz dažām latviešu mīklām, kurās kustoņi apzīmēti par spīdekļiem (Govs gulstas, vērsis ceļas - Saule un mēness). Tomēr arī Mīlenbahs šaubās, vai minētā pasaka par zaķi un zvirbuli nav fabula. Gubernatiss pēc savas natūrisma teorijas iztulkojis arī dažas Krilova fabulas (piem. par gulbi, līdaku un vēzi).

Pasaku iztulkojumi ar dabas dievināšanu parādījās ne tikai vācu valodā sarakstītos apcerējumos par latviešu pasakām, bet arī latviešu rakstniecībā. Par latviešu pavasara dievībām runādams, Lautenbahs sniedz A. Bīlenšteina pasakas iztulkojumu par diviem brāļiem (Zin. kom. 12. Rakstu krājums). Pie tam viņš piemetina, ka varoņa (saules) piedzimšana no mātes, kas baudījusi zivi, ķēves, lāču mātītes, lamas, latviešu teikās un pasakās aizrāda uz padebešiem, ka kustoņi: zirgi, lāči, brieži, suņi apzīmē mītu valodā padebešus. - Kad Lautenbahs (1880. g.) izdeva latviešu pasakas pārdzejojumu Zalkša līgava, Pārstrautu Jānis (Domas par tautiskās dzejas nodibināšanu), atsaukdamies uz pašu autoru, uzlūkoja šo sacerējumu par saulteiku. Zalktis nozīmē jūru, Madaļa sauli. Zalktis apprec Madaļu: saule iebrien jūrā. Madaļa atgriežas atpakaļ pie vecākiem: saule lec jeb izbrien no jūras.

Ja reiz pasakās ielika šādas mitoloģiskas domas, tad viņu vietā varēja nostādīt arī citas. Kā Ūlands redzēja Ērkšķurozītē klaušu laiku sievieti, ko precēdams atsvabina brīvnieks, tā Tomsons (Balt. Zemkopī 1880., 52. num.) ierauga Zalkša līgavā (Madaļā) tautas sirdi, ko apspiestā tauta izsūta dzesēties domu valsts dzestrumā (jūrā peldēties). Zalkšu ķēniņš, kas apprec Madaļu, ir prāts, kas iegūst sirdi savā varā.

Pret natūrismu nostājās a n i m i s m s. To sludina antropoloģiskās teorijas aizstāvētāji (Teilors, Spensers, Liperts u. c.). Pēc viņu domām, pasakās novērojamām parādībām ir par pamatu dvēseļu kults. Piešķirdams zvēriem, stādiem, lietām, cilvēkiem līdzīgas dvēseles, sencis atdzīvināja visu dabu un redzēja tanī sev līdzīgas būtes.

Latviešu rakstniecībā sāka animismu darīt pazīstamu K. Kasparsons (Siguldietis, Pūrs I, 1891. g.), sniegdams atskatu uz mitoloģiskiem pētījumiem un apcerējumu par mūsu senču dvēselēm. Viņš uzskata animismu par pamatotu uz faktiem, par tādu, kas ielūkojas vēl agrākā cilvēces attīstības laikmetā nekā dabas reliģijas uzrādītāji. Dvēseļu kults ir pirmatnīgāks nekā dabas dievināšana. Novērojumi par miegu un nāvi pirmatnes cilvēkam attīstīja dvēseles jēdzienu. Tas pieslēdzās pie dažādiem gariem, spokiem, dēmoniem; dvēsele ir arī kustoņiem, stādiem; arī cilvēka dvēsele pāriet dabas priekšmetos. Šādus uzskatus sastopam arī latviešu ticējumos. «Melnus suņus, baltas kazas, melnas cūkas, kas dienasvidū pa lielceļu ejot piesitas vai nakti pa raganu kalniem blandās, citi sauc par nelaikā mirušām, citi par nozūmētu bērniņu dvēselēm, kurām tik ilgi jāstaigājot apkārt, kamēr tas laiks pagājis, kurš bērniņam dzimstot nolikts dzīvot.» Nomiruša cilvēka dvēselei īstā vieta pazeme, apakšzeme. Attīstās satiksme ar šo. Nomirušo dvēseles jeb veļi zināmos gadījumos un laikos atstāj apakšzemi un ierodas virs zemes; arī dažiem dzīviem cilvēkiem (sevišķi raganām) ir iespēja uz kādu laiku noiet apakšzemē. - No šāda stāvokļa aplūkoja latviešu ticējumus un tradīcijas M. Bruņenieks (M. V. Mēnešraksts 1899. g.), uzstādamies pret natūrismu. Visi gari, velni, veļi, slepkavas, sumpurņi, raganas, vecītes, vecīši, pūķi, čūskas un tārpi pamatojas uz uzskatiem par dvēseli. «Viņus izskaidrot ar kādām gada laiku cīņām vai gaismas cīņu ar tumsu tikai pierāda, ka pētnieks ir ņēmis kādu teiku vai pasaku un raudzījis viņus pēc savas fantāzijas skaidrot.» Tāpat uzskati par dvēseli ir to pasaku pamatā, kas noved uz apakšzemi, dvēseļu mājokli, kam līdzinās arī apburtās pilis ar raganām un laupītājiem. Dvēsele var ieiet katrā dzīvniekā. Tā ir fantāzija bez kāda pamata, ja «Gubernatiss un līdz ar viņu Bīlenšteins nopūlas visas zvēru teikas pārnest uz debesīm un pataisīt zvērus par mākoņu, pērkona un saules simboliem». Zvēru nozīme izskaidrojama ar fetišismu, zināmu priekšmetu pielūgšanu. Ir sevišķa fetišisma forma, kas pazīstama zem totēmisma nosaukuma. Totēms ir dzīvnieks, par kuru domā, ka no viņa kā no cilts tēva cēlusies visa cilts. «Arī latviešu vilks, kuru dēvē par meža veci vai pat par meža dievu un kura vārdu baidās pat izrunāt, ir rudiments no totēmisma laikiem; ka arī latvieši totēmismu pazinuši, vēl skaidrāki pierāda teika par Lāča Jāni, Lāčausi un par Kurbadu jeb ķēves dēlu, par ko uzglabājies milzums variantu.» Kad dzīvnieki bija parasti fetiši un totēmi, dabūja arī zvēri sevišķu nozīmi dažādos nostāstos, un toreiz varēja celties arī speciālas zvēru pasakas, varbūt arī neatkarīgi no minētajiem cēloņiem.

Šos uzskatus piesavinājās latviešu pasaku sakopotājs Lerhis-Puškaitis un pēc tiem sistematizēja savu lielo pasaku krājumu. Nostāstus par veļiem, spokiem, gariem viņš nosauca par pamatpasaciņām, uz kurām uzcelta visa pasaku ēka. Uz šī pamata stāv arī varoņu teikas un garās stāstu pasakas. Tām pa lielākai daļai kodols vienāds: veļi nolaupa virszemē meitu un aizved uz apakšzemi; varonis dodas uz turieni un to atsvabina. «Kauču gan varoņu teikas un stāstu pasakas ietērptas jaukos jo jaukos tēlojumos, smalkos jo smalkos pušķojumos, tā kā aiz pušķu daudzuma daža pasaka krautin apkrauta, tad tomēr īstā viela un miesa visam šim greznumam spīd cauri; arī te veļi iet, veļi nāk.» Pamata domas pasakām izaugušas no tā paša celma: no virszemnieku satiksmes ap apakšzemniekiem. Pēc šī iztulkojuma tad nu atsvabināmā jaunava, kas pēc natūristu domām ir ziemas varā atrodošās zeme, pāriet veļu valstī un apzīmē cilvēka dvēseli.

Uz šādu u z s k a t u v i e n p u s ī b u norādīja P. Šmits. Ir daudz pasaku, kam ar apakšzemniekiem nav nekāda daļa. Pasakās ir ļoti daudz visādu līdzīgu sīkumu, ar kuru palīdzību var vest sakarā visas pasakas, kā tikai patīk. Ir nenoliedzami, ka tautu senatnē uzejama dabas dievināšana, tāpat arī dvēseļu kults. Parādībām, kas stāv; sakarā ar dvēseļu kultu, ir vairāk vispārīgs, pirmatnīgs raksturs; dabas mītos jau iztēlojas personiskas būtes, kas norāda uz augstāku attīstības pakāpi. Bet šie divi iztulkojumi nebūt neaptver visas pasakas un nav arī nekādā ziņā attiecināmi uz pasakām, kur darbojas pilnīgi nošķiramas, patstāvīgas būtes, kas stāv savrup no notikumiem dabā un no ticējumiem par dvēseli. Nekas nav tik nepieejams abstraktām domām un viņu smalki aprēķinātam tēlojumam līdzās kā pirmatnes cilvēks.

Ja tad pasakās sastopam būtes un parādības, kas mums nav parastas, tad še ieskatāmies p i r m a t n e s c i l v ē k a p a s a u l ē. Cik necik tā mums top saprotama, ja novērojam bērna gara dzīvi. Viņš neatrod starpības starp sevi un kustoņiem un pat starp nedzīviem priekšmetiem: viņa acīs tie jūt, domā, rīkojas, darbojas tāpat kā viņš. Saule un mēness var raudzīties pa logu kā mīļās māmuliņas vai drauga vaigs. Un tad var iznākt no aizkrāsnes, izlīst no biezokņa, izbrist no ezera, iznirt no tumsas vai miglas, laisties pa gaisu pavisam brīnišķīgas būtes. Tās var būt bīstamas kā bubulis, bet var atnest arī labumu kā rūķīši. Bērnam tas viss ir patiesība, ko viņš ņem nopietni. Viņam nenāk prātā tām dot kādu tālāku iztulkojumu; viss viņam konkrēts, īsts, ar ko jārīkojas, jādzīvo, jārēķinās. Tāpēc arī pasakas, ko lielie atmeta, vienumēr dzīvo un dzīvos bērnu vidū.

Tomēr pirmatnes cilvēks nav bērns. Gan viņš stāv uz zemākas attīstības pakāpes, bet viņam ir pieauguša cilvēka dvēseles dzīve un īpašības. Pie tam pasakas nav tiešs un nepārgrozīts mantojums vīenīgi no tautas pirmatnes laikiem; savus tagad uzrakstītos pasaku krājumus esam saņēmuši no paaudzes, kas jau labi pāri pirmatnējai attīstības pakāpei. No pirmatnes mantotie elementi še pārgrozīti, ar citiem samaisīti, attīstīt tālāk. Pa vairāk paaudzēm no tiem sastādījušies sarežģīti sacerējumi. Tomēr pamati palikuši tie paši; pasakā mums vienumēr priekšā tautas pirmlaiku īpatnīgais skats uz pasauli; ja tā tur nebūtu, tad nevarētu vairs runāt par pasaku. Senatnes viela dabūjusi zināmu izveidojumu, kam cauri saskatāma agrākā pasaule. Lai to izpētītu, izzinātu, lai ielūkotos pirmatnes cilvēka dvēselē, priekš tam pasakās daudz vielas. Bet ne tās vien še no svara, citi tautas sacerējumi (dziesmas, mīklas, parunas), mīti, ieražas derēs šī paša mērķa sasniegšanai. Pasakas ņemamas kopā ar citām senākās dzīves parādībām. Senatnei nostājoties skaidrākā gaismā, iegūs vairāk skaidrības arī par pasaku īsto būtību un nozīmi.

No pasakām varam dabūt jēdzienu, kā c i l v ē k a g a r s s ā k d a r b o t i e s un virzās uz priekšu pa pirmajām attīstības pakāpēm. Tas krāj no savas apkārtnes novērojumus un iegulda tos valodā, saista tos kopā un meklē tiem pēc izskaidrojuma, uztver cilvēku un kustoņu īpašības, atrod, par ko jokot un smieties, ko izcelt un slavēt, par ko sajūsmināties un sapņot, izdara dažādu darbu un raksturu tikumisku vērtējumu, mēģina izprast likteņa noslēpumainos lēmumus, pat meklē atbildes uz cilvēces mūžīgajiem jautājumiem: Kā cēlusies pasaule? Kas notiks pēc nāves? Kāda nozīme cilvēka dzīvei?

Šī gara darbība norisinās, tuvāk aplūkojot, k a t r ā a t s e v i š k ā g a d ī j u m ā s a v ā d i. Tanī atzīmējas zināmas tautas īpatnība, zināmu apstākļu un pārdzīvojumu iespaids, zināmas attīstības pakāpes domāšanas veids, zināma laika raksturs. Lai to visu izzinātu, jākrāj kopā, jāpārbauda un jātura acu priekšā paši stāstījumu fakti. Tie varētu dot pamatu teorijai, kas vairāk aptver pasaku būtību nekā līdz šim uzstādītās, kuras gan apgaismo vienu otru momentu pasakās, bet, konsekventi lietotas, dažreiz arī novirza no faktu lietišķas aplūkošanas un pārbaudīšanas.

L i t e r a t ū r a. Par pasakām un teikām vispār: V. Vundt, Volkerpsychologie IV. u. V. Bd.: Mythos u. Religion, II. Aufl. Leipzig, 1914; Annti Aarne (bez minētajiem), Uebersicht der Marchenliteratur, Hamina, 1914.; A. Thimme, Das Mārchen, Leipzig, 1909 (ar plašu pasaku krājumu un aplūkojamu rādītāju); S. Spiess, Das deutsche Volksmarchen, Leipzig u. Berlin, 1917 (aplūko arī pasaku būtību vispār, ievērojot jaunākos pētījumus); K. Wehrhan, Die Sage, Leipz., 1908 (ar plašu teiku krājumu rādītāju). - Par latviešu pasakām: A. Bielenstein, Die Volksmarchen, Balt. Monatsschrift 23. Bd., 1874; H. Bielenstein, Das lettische Thiermārchen. Mag. d. Lett.-Liter. Gesellschaft XIX. Bd. III. St., 1905; R. Auning, Ueber d. let. Drachenmythus, Mag. d. Lett.-Lit. Gesellschaft XIX. Bd. I. St., 1891; Kasparsona Atskats uz mitoloģiskiem pētījumiem, Mūsu senču dvēseles, Pūrs I, 1891; M. Bruņenieka Veco latviešu māņticība, M. V. Mēnešraksts 1899; P. Šmita Kurbads jeb Lāčplēsis, Zin, kom. 14. Rakstu krājums, 1908. Mūsu pasakas par burvju gredzenu, kas tuop nuozagts un nuo pateicīgiem kustuoņiem atpakaļ dabūts, Zin. kom. 17. Rakstu krājums, 1914.

a) Latviešu tautā pasakas, teikas, dažādus nostāstus atrod vienumēr. Kamēr tauta kaut ko valodā tērpj, nav tā bez šīm gara mantām domājama. Tautas uzskati, novērojumi, piedzīvojumi, ticējumi mīt tautā visādos stāstījumos, pāriet no paaudzes uz paaudzi pieaugot, pārgrozoties, attīstoties.

Tad arī t a u t a s d z ī v e s n o v ē r o t ā j i nevarēja paiet garām šiem stāstiem. Pirmais latviešu rakstnieks, kas 17. gs. vidū sniedz kādus tēlojumus no tautas dzīves, Juris M a n c e l i s, iepin savos sprediķos arī dažu ko no latviešu nostāstiem un pasakām. Jau priekš viņa latviešu māņticības apkarotājs Pauls E i n h o r n s ceļ priekšā veselu rindu šo pašu apkarojamo māņu, kurus viņš dzirdējis stāstām latviešu vidū (Widerlegung der Abgotterei 1672. g.), tā par nākotnes pareģošanu pēc putnu brēkšanas, par vilkačiem, par veļiem. Tāpat neieredz tautā atrodamos māņus un stāstījumus Vecais S t e n d e r s. Viņš saraksta Pasakas un stāstus (1766. g.), gribēdams izskaust no tautas «tās vecās bābu pasakas», kas izdomātas bez ziņas un tikai par laika kavēšanu. Pasaka bez pamācības» viņam ir tikpat kā smuks, bet akls zirgs. Sekmīgākas apkarošanas dēļ viņš tieši uzrāda dažas «blēņu ticības» t. i., tādas, kas bezprātīgas ir, kas no blēdniekiem daudzinātas, caur vecu bābu valodām apstiprinātas un no nejēgiem cienītas top, bet par ko prāta ļaudis kaunas». Tādā kārtā viņš dara zināmu kādu daļu no latviešu ticējumiem un stāstījumiem. Starp tiem ir šādi: Kā Pērkons Velnu meklē un kā Velns no Pērkona bēg; kā ragana dara krusu un vētru un kā plēš sauli un mēnesi; kā Pūķis nes naudu vai labību; kā svētās meitas dažā sētā vērpj, auž, maļ un padara citus darbus. Vēl pieminēti māni par burvjiem, pūšļotājiem, sietiņa tecēšanu, vilkatiem, par svēto Jurģi, kas Jurģu dienā jāj uz vilka caur avīm, par raganām, kas skrien pa gaisu uz kruķiem vai slotas, par lietuvēnu u. c. Visas tādas lietas Stenders izskaidro par blēņām. Tā, piem., ja Pērkons varētu Velnu nospert, tad velni sen būtu postā; saule un mēness kādreiz sadilst, kad dabiskā kārtā notiek saules vai mēness aptumšojums; valodas par pūķiem un svētām meitām izgudrojuši skauģi, kas paši, neganti dzīvodami, vārgst un cita svētību sakās no Velna dabūtu.

Šāds skats uz tautas pasakām un stāstījumiem izpaužas racionālisma jeb apgaismības laikmetā arī citur. Vācu rakstnieks Muzeuss (Musaus) ceļ klajā 18. gs. simtenī vācu pasakas ar ironisku pieskaņu un garīgu pārākumu, pie tam mēģina savu vielu darīt vērtīgāku, piesprauzdams morāliskas piezīmes. Arī Vīlands domāja, ka bez morāles piespraudumiem pasakas nav literatūrā pielaižamas. Līdzīgi par pasakām izsakās grieķu rakstnieks Lukiāns (2. g. simt. pēc Kr.), kas tās atrod par diezgan labām priekš nepieaugušiem ļautiņiem, kuri vēl bīstas no raganām un melnām sievām. Ar visu to minētajiem rakstniekiem tas nopelns, ka viņi, lai arī kādā nolūkā, snieguši par tautas stāstījumiem ziņas vai cēluši tos klajā. (Thimme, Das Marchen, 1909.)

Tautas pasakas un stāstījumi palika ilgi vienīgi tautas īpašums, ko mācītie pameta  b e z  n o p i e t n a s  u n  l a b v ē l ī g a s    i e v ē r ī b a s.  Šai ziņā šī burtniecības daļa atšķiras no citām, sevišķi no dziesmām. Par latviešu tautas pasakām 1874. g. rakstīdams, A. Bīlenšteins norāda, ka latviešu tautas dziesmas sakrājis un laidis klajā mācītājs Bitners jau 1844. g., ka krievu lasītājiem tās snieguši Sproģis un Brīvzemnieks, vācu lasītājiem Ulmanis, bet ka latviešu pasakām par labu nekas vēl nav darīts un tikai tagad tās sāk krāt. Savam pirmajam latviešu tautas pasaku krājumam 1887. g. priekšvārdu pielikdams, Brīvzemnieks piemin, ka kopš pāris gadu desmitiem latvieši sākuši lielā mērā krāt un ievērot savas tautas dziesmas, bet pasakas līdz šim ļoti maz ievērotas.

Tāpat tas arī citās tautās. Tautas pasaku vērtību atzīst vēlāk nekā tautas dziesmu. Mācīto vidū sajūsminājās par tautas epiem (Iliādu, Odiseju, Nibelungu dziesmu), arī par sīkajām liriskajām dziesmām, ko Herders jau 1778. g. sniedza bagātā krājumā, tās saņemdams no dažādām tautām (arī no latviešiem), bet pasakas palika tautā neaiztiktas. Tās turēja par bērnišķībām, par tukšām fantāzijas rotaļām. Brāļu Grimmu darbam, kas ar saviem krājumiem (1. kr. 1812. g.) un pētījumiem cēla godā vācu pasakas, bija nozīme ne priekš Vācijas vien. Uz viņiem atbalstās krievu pētnieki un krājēji Potebņa, Afanasjevs, tāpat arī A. Bīlenšteins, ķerdamies pie latviešu pasakām. Pateicoties Brīvzemnieka ierosinājumiem, kas zīmējas uz visām latviešu burtniecības nozarēm, arī latviešu pasakas sāka lielākā mērā nākt gaismā un celties godā.

Pa tam latviešu vidū stāstīto pasaku sastāvs nebija vairs agrākais. Tas bija dabūjis stiprus l i t e r ā r i s k u s p i e m a i s ī j u m u s. Par vienu no pasaku izplatīšanas ceļiem Benfejs bija uzsvēris literatūru. Tas pierādījās arī pie latviešiem. Stenders, kas tik naidīgi uzstājās pret senajām latviešu pasakām, patiesi panāca to, ka viņa pasakas ne vien lasīja, bet arī stāstīja. Vēlākie pasaku uzrakstītāji uzzīmēja no tautas mutes arī dažu Stendera pasaku, kas, gan pārgrozītā veidā, atrodama tautas pasaku krājumā (tā pasaka par māju peli un lauku peli). Tāpat notika ar Zvaigznītes tulkotajām no Grimmu krājuma ņemtajām pasakām. Tās pārgāja tautā. Otru iespiedumu (1870. g.) sagatavodams, Zvaigznīte min, ka atzinību mantojis no tās puses, no kuras to nemaz nebija gaidījis. Tā nākusi no bērniem. Daži lielāko daļu pasaku zinājuši gandrīz no galvas. Vēl kāds cits avots, no kura ieplūda tautā pasakas, bija Tūkstots un viena nakts.

Tūkstots un viena nakts ir viens no visievērojamākiem pasaku krājumiem pasaules literatūrā. Savu nosaukumu un iekārtu tas dabūjis pēc sekoša nostāsta. Indijas karalis, kas iepazinies ar sieviešu neuzticību, pavēl savam vezīram ikreiz turpmākā dienā nogalināt jaunavu, ko viņš tam nakti iepriekš pievedis. Vezīra meita Seherezāde apņemas šim jaunumam darīt galu un liek sevi aizvest pie karaļa. Viņa stāsta karalim pasakas un ierīko tā, ka pret rītu norauj pavedienu pasakai, kuras turpinājumu karalis vēlas dzirdēt nākamu nakti. Tā aiziet tūkstots un viena nakts, un karalis pamet Šeherezādi dzīvu. Šie Šeherezādes stāstījumi tad nu sastādītu minēto krājumu, kas 15. g. simtenī dabūjis arābu valodā Ēģiptē savu tagadējo veidu. Tā sākumi meklējami Persijā un Indijā. Kāds persiešu krājums, kura saturs pa daļai saskanēja ar indiešu pasakām, bija jau 10. g. simtenī izplatīts arābiešu tulkojumā. Tas pieņēma klāt arvienu jaunus stāstījumus un dabūja muhamedāniešu nokrāsu, pārgrozīdamies stāstītāju mutē arī vēl pēc viņa izveidojuma 15. g. simtenī. Pilnīgais arābiešu teksts, kas iespiests 19. g. s. pirmajā pusē (Breslavā), apņem 12 sējumus. Pirmo eiropiešu (franču) tulkojumu sniedza Gallāns (Galland) 1704.-17. g. Tam sekoja tulkojumi un apstrādājumi vācu, angļu, itāliešu u. c. valodās. Dažas pasakas no Tūkstots un vienas nakts sāka parādīties latviešu valodā sešdesmitajos gados (1866.) Stefenhāgena apgādībā, Zilpauža tulkojumā. Tām sekoja Sablovska u. c. populārās izlases. Pie izdevuma, kam literāriska vērtība, ķērās pašā jaunākajā laikā Linards Laicens (Rauskas izd. ap 1912. g.). Tie tomēr palikuši tikai sākumā. Pie pasakām, kas latviešu tautas pasaku krājumā iekļuvušas no Tūkstots un vienas nakts, pieder: Putnu Bulbulis, Šitā, šitā, atveries.

b) Grāmatās latviešu tautas teikas un pasakas sāka pāriet tikai 19. g. simteņa beigās. Krāšanas darbus iespiešanai grāmatās uzsāk A. B ī l e n š t e i n s ap 1865. gadu. Viņa līdzstrādnieki ir sevišķi mācītāji un skolotāji. Viņš sadabūja kopā ap 240 pasaku. Stādamies pie tām, ar kritiķa un pētnieka skatu viņš lūkojās uz to, ka noklausītās pasakas ir patiesi latviskas. Uzrakstītas tās korekti, dažas dialektos.

Latviešu pasaku krāšanu plašāki un sekmīgāki ierosināja B r ī v z e mn i e k s. Viņš stājās pie darba krievu zinātniskās biedrības uzdevumā Maskavā. Paklausot viņa uzaicinājumiem personīgi (Latviju apceļojot), vēstulēm un laikrakstos, sakustējās malu malas, lai no tautas klēpja celtu gaismā senās mantas. Brīvzemnieka rokās sanāca ap 1230 pasaku. Daļu no tām (skaitā 148) viņš pārtulkoja krieviski un izdeva 1887. g. Še nomanāma patriotiska tendence: celtas priekšā varoņteikas (par Īliņu) un vietu teikas (Par Rīgu, Kuldīgu, Dundagu u. c.). Tai pašā laikā viņš sastādīja krājumiņu tieši tautai, sevišķi viņas jaunākajai paaudzei, izmeklēdams visvairāk pamācošas. Tautiskā sajūsma ienesa Brīvzemnieka krājumā arī pa kādam neīstam graudam, ko uzejam dažās dievu teikās (piem., Saulesmeita) .

Visu latviešu tautas pasaku un teiku sakopošanu vienā krājumā uzņēmās L e r h i s-P u š k a i t i s, kas arī pats sakrājis vislielāko skaitu pasaku: 2023. Ar pasaku krāšanas un kārtošanas darbiem viņš sāka nodarboties pēc 1880. g. un tos turpināja ap 20 gadu. Viņa krājuma pirmā daļa iznāca 1891, g. un sniedza vienīgi Džūkstes-Pienavas novadā paša sakopotāja uzrakstītas pasakas (skaitā 197). Tai pašā gadā iznāca vēl arī otrā un trešā dala. Ceturtā daļa (1893. g.) sniedza variantus pie pirmajām trim daļām. Pa tam Lerhim-Puškaitim nodeva Brīvzemnieks savu krājumu, kas pa lielākai tiesai uzņemts piektajā daļā (1894. g.). Tad viņam nāca rokā arī Rīgas Latv. biedrības Zinību komisijas un A. Bīlenšteina krājumi, kas ievietoti visvairāk sestajā daļā (1896. g.). Pārējās pasakas un variantus sistemātiskā nokārtojumā un sīkā nodalījumā viņš ievietoja septītajā daļā, kuras pirmā puse ar ievadu, dažādām ziņām un plašu krājēju un pasaku reģistri iznāca 1903. g. - Lerha-Puškaiša krājumā uzņemtas pavisam 6002 pasakas un teikas. No tām Vidzeme un Kurzeme devušas puslīdz vienādu skaitu (V. 2637, K. 2654), Latgale (Vitebskas guberņa, kas šai krājumā vēl ļoti maz izmantota) tikai 54. Vidzemē sniedzis Cēsu apriņķis visvairāk (899) un Valmieras vismazāk (182; šādu pat vietu minētie Vidzemes apriņķi ieņem arī attiecībā uz sakrāto tautas dziesmu daudzumu). Ka Kurzemē un vispār Dobeles-Jelgavas apriņķis sniedz visvairāk (991) pasaku, izskaidrojas pa daļai ar to, ka še darbojies pats sakopotājs. Vismazāk sniedz Ilūkstes apriņķis (46). Dažām pasakām (ap 400) vieta nav nosakāma: dažas uzrakstītas Lietuvā (25) un Austrumprūsijā (6). - Lerhis-Puškaitis čakli ievietojis savā krājumā visu, kas viņam nācis rokās, bez sevišķas kritikas. Pasaku vidū tad arī atrodama daža, kas nav īsta tautas pasaka, daža no grāmatām atstāstīta, daža neveikli salikta no kopā nesaderošām daļām. Pasaku valoda ļoti dažāda: ir pasakas, kas uzrakstītas zīmīgā tautas valodā, ir arī tādas, kuru valoda modernizēta, tautiskota. Arī sastādītāja vienpusīgā pieķeršanās zināmai pasaku iztulkojamai teorijai nevarēja nākt stāstāmās vielas vispusīgai un lietišķai izcelšanai par labu.

Lerha-Puškaiša krājuma septītās daļas otra puse, biezs sējums, kas rokrakstā bija gatava, nav iznākusi. No mazākiem krājumiem minami sekošie: Mūsu tautas pasakas, R. L. B. Derīgu grāmatu nodaļas izdevums, 4 burtnīcas, pirmo sakārtojis Brīvzemnieks, pārējās Lerhis-Puškaitis; Jelgavas Latv. biedrības Rakstniecības nodaļas 2., 3., 4., 5. Rakstu krājums; Latviešu tautas pasakas, izdevis A. Jesens (vairāk burtnīcas); Latviešu teikas iz Malienas, uzrakstījis Krēsliņu Jānis (1. burtn. 1888. g., 2. un 3. burtn. 1891. g.). Latviešu pasaku izdevumi: Tautas dziesmu, posoku, meikļu un parunu Vocelite, sakrojis P. Smelters, Rīgā 1899; Myusu tautas teikas un pasokas, sakūpojis Draugs, I dalia, 1908. Leivonūs. Vācu valodā: F. Bienemann, Livländisches Sagenbuch, Reval 1897; Victor von Andrejanoff, Lettische Märchen (Univ.-Bibliothek. - Krievu valodā: Трейландъ (Бривземниексъ, Латышские народные сказки (Сборник материалов по этнографии изд. при Дашковском Этнографическомъ Музее Вып. II, M. 1987).

Tautas stāstījumi pieslēdzas savos sākumos pie apkārtnes iespaidiem uz cilvēka garu, tos ietverot un uzglabājot valodā. Tā rodas nostāsti par parādībām un gadījumiem, kuru īstenību stāstītājs neapšauba.

Vairāk nostāstiem kopā savienojoties, rodas p i r m a t n ē j ā m ī t u p a s a k a. Tai nav ne vadoša motīva, ne noapaļota noslēguma; gadījumu virkni varētu nobeigt agrāk vai arī turpināt vēl tālāk. Otra šīs pasakas iezīme tā, ka tajā nav novilkta robeža starp kustoņiem un cilvēkiem: vienu kā otru īpašības tās pašas; cilvēku priekšteči ir kustoņi vai otrādi.

Tagadējos krājumos pirmatnējā pasaka reti uzejama. Tai tuvinās pasaka par zaķi (Magazin d. lett.-lit. Cies. XIX. 3.): Zaķis dzīvo viens pats pasaulē. Viņš iet un satiek raganu. Tā viņu notura pie sevis un uzbaro, -lai vēlāk izceptu un apēstu. Zaķis to nomana un izbēg. Viņš satiek laupītājus, kas viņu ņem sev līdzi. Nonākuši kādās mājās, viņi ielaiž zaķi pa caurumu klētī, lai tas viņiem no turienes iznes mantas. Zaķis izlien pa otru caurumu ārā un uzrāda laupītājus savam tēvam, mājas saimniekam. Šis saķer laupītājus un tos ieliek cietumā. Zaķis nu ir atkal brīvs un staigā tālāk. Ceļā viņš sastop lauvu, kas viņu saplēš. - Gadījumiem, ko zaķis piedzīvo, nav nekādu sakaru. Tie varētu noslēgties agrāk (ar atsvabināšanos no raganas, no laupītājiem) vai arī vēl turpināties. Zaķis padara cilvēciskus darbus, un izrādās, ka viņa tēvs ir cilvēks.

T u r p m ā k a j ā a t t ī s t ī b ā pastāstījumi kopojas ap zināmu vadošu domu un dabū noslēgtu noapaļojumu. Ar to pasaka iegūst ciešu veidu, kas tai nodrošina izplatīšanos no mutes uz muti, no paaudzes uz paaudzi. Še tad nu atraisās un sāk svabadi darboties fantāzija, kas, pie īstenības vairs neturēdamās, visādi izloka vadošo pavedienu. Tā izstrādājas īstais pasakas veids. Tanī parādās būtes un notiek gadījumi, kuru brīnišķīgai iztēlošanai īstenība nevelk nekādu robežu. Tā, kā rādās, gluži atšķiras no pirmatnējā stāstījuma, kas pieturas pie īstenības, ka saturu uzskata par patiesu. Arī pirmatnējais ticētais stāstījums attīstās tālāk; viņa attīstība šai, uz īstenību pamatotā virzienā noved pie teikas, kura, atšķirdamās no pasakas, tālāk iztēlo par patiesiem nostādītus gadījumus un atzinumus, pieturoties pie zināmas vietas, zināma notikuma vai cilvēka.

Tomēr, izaugdamas no vienas saknes, pasaka un teika arī turpmāk daudzkārt satiekas, tā ka robežas starp tām nav tik visai noteikti novelkamas. Jau pirmatnējā mītu nostāstā darbojas lielā mērā, lai arī neapzinīgi, fantāzija, tā pati dvēseles spēja, kas turpmāk piešķir pasakai viņas īpatnīgo raksturu. Būtes un burvības, ko pirmatnējais mītu nostāsts tēlo par patiesām, turpmāk izrādās par sadzejotām. Tas tomēr pie šādas atziņas nākušam stāstītājam nedod iemeslu no tām atsacīties, bet viņš tās tēlo tālāk, tās par izdomātām, sadzejotām arī turēdams. Tomēr šo atziņu iegūst pakāpeniski, bet pilnīgi un vispārīgi tā arī vēlāk nenostiprinās. Kā visādi māņi sastopami tautā vēl uz diezgan augstas attīstības pakāpes, tā neizzūd ticība brīnumiem un dažādām pārvērtībām arī pasakās. Dažos apgabalos vecajā paaudzē vēl tagad min vārdā cilvēkus, kas pārvērtušies par vilkačiem, raganām, kas varējuši noburt, uguni apturēt utt. Tad saprotams, ka šādi un līdzīgi brīnumi arī pasaku stāstītājiem neliekas neiespējami. Nav nosakāms, cik tālu vecie pasaku stāstītāji vēl vienumēr tam tic, ko viņi stāsta, un cik tālu viņi to uzlūko par brīvu fantāzijas darinājumu.

Latviešu stāstījumu krājumā tad nu izšķirami t r ī s g a l v e n i e v e i d i : nostāsti, pasakas un teikas.

a) Nostāsti pieturas pie gadījumiem un novērojumiem, kurus tura par patiesiem. Tie ietērpjas vienkāršos prozaiskos vārdos, sniedz kailus faktus bez dzejiska iztēlojuma. No svara še ir pati lieta, ne viņas ietērps. Zināmu nokrāsu tiem dod dažādas dvēseles kustības: uztraukums, bailes, gaidas, brīns. Atkārtodamies šie pastāstījumi noved pie ticējumiem, māņiem, mītiem. Lerhis-Puškaitis tos nosaucis par pamatpasaciņām. No pasakām tie atšķiras ar to, ka fantāzija še svabadi nedarbojas, kaut ko tīši izdomādama un iztēlodama, no teikām ar to, ka še nav skaidri izveidotu tēlu un plašākas darbības.

Nostāstos parādās dažādi spoki, ķēmi, gari, kas mēdz mājot tukšās, klusās vietās (kapsētās, pamestās ēkās, purvos, mežos). Tiem dod vielu ārkārtīgi notikumi. Daudz nostāstu attiecas uz nāves gadījumiem. Dvēsele aiziet kā gars, dvaša vai dabū dažādu kustoņu veidu: putna, peles, tauriņa, čūskas. Še attīstās plašā nodaļa par veļiem. Pie tiem pievienojas lietuvēni, rūķīši, pūķi, vilkači, sumpurņi, raganas, burvji. Daži nostāsti vēsta par naudu, kas apslēpta, top sargāta, kaltējas, pārvēršas. Palaikam tie saistās pie kādas vietas.

P i e m ē r s: Reiz meita, pa Opes Ragankalna ceļu iedama, atrod daudz naudas pa ceļu izkaisītas. Viņa visu salasa priekšautā un nes projām. Te viņai iešaujas prātā- Dievs, un tūliņ nobirst visa nauda zemē un pārvēršas par bērza lapām (L.-Pušk. VII).

Kaut gan nostāsti pieder pie vispirmatnīgākiem sacerējumiem, tomēr tie rodas un tiek stāstīti vēl arī jaunākos laikos. Ir sevišķi brīži, kas mudina atmiņas par dažādiem ārkārtējiem piedzīvojumiem. Jaunsudrabiņš pastāsta (Baltā grāmatā), kā viņš bērnībā noklausījies nostāstus par spokiem. Ziemas vakara krēslas stunda iestiepjas dziji naktī. Visi sēd nekustēdamies, tikai šur tur spīd tumsā pa sarkanam punktam: degošas pīpes, un cauri klusumam dzird balsi, kas stāsta brīnišķas lietas par ķēmiem, velniem, miroņiem. - Citādu ainu attēlo Apsīšu Jēkabs (Laimes spoks). Pret pusnakti vēžotāji un zvejotāji met savam darbam mieru. Visi salasās ap ugunskuru. Sanes vēl no meža pilniem klēpjiem malkas un zaru, sakur uguni un sasēžas apkārt. Te dzird tālumā it kā vaidus. «Tā ir Stepja malkcirkšņa pūce,» saka Ādams. - «Kāda pūce?» - «Nu, tur agrāk Stepis nosities, un tagad tur arvienu pusnaktīm pūce vaid.» - Indriķis pastāsta, ka ķēmam šaujot lode pārvērtusies par divdesmit kapeiku gabalu. Ādams atkal: ka kungs, gribēdams mirstot naudu līdzi paņemt, norijis pilnas saujas dukātu, ko pirms braukšanas uz kapsētu velns no tā kā no maka izkratījis. Pēdīgi nāk nostāsti par «laimes roku», ko Lielais Jānis viltīgi liek redzēt lielkungam un ar to panāk, ka šis pavēl izrakt muižas pagalmā stabu, pie kura kul cilvēkus. Pēdējais nostāsts norāda, ka šīs sarunas notiek laikos, kad patiesībā spokiem vairs netic un tos izskaidro dabiskā ceļā. Bet arī šais laikos ir brīži, kad ne vien atceras vecos stāstus, bet arī mostas mistiska nojausma par noslēpumainu burvību, kas valda dabā. Rakstnieks, kas pastāsta par šiem vēžotājiem, no kuriem viņš ar savu izglītību tomēr atšķiras, nodziļojas meža ainā, un tā viņam sāk dzīvot. «Šīs cienīgās egles un priedes, šie slaikie koki, vai tie varbūt senāk nebija cilvēki siltām sirdīm, ko spēcīga burvja lāsts pārvērtis bezjūtīgos, mēmos kokos? Un, lūk, vai tā atkal nav rīta cerības jausma, kas sludina atpestīšanu no lāstu vārda, atkal pārvēršanu siltās, laimīgās cilvēku sirdīs?»

b) Pasakas ir tautas stāstījumu visplašākā un visraksturīgākā daļa. Palaikam par pasakām apzīmē visus tautas stāstījumus. Lerhis-Puškaitis sava krājuma pirmajām trim daļām devis nosaukumu «Latviešu tautas pasakas» un tikai turpmākajām «Latviešu tautas teikas un pasakas, kaut gan arī pirmajās daļās ir teikas (arī nostāsti). Tautas stāstījumu pamatīpašības pasakās izceļas vispilnīgāk un uzglabājas visilgāk. Burvības un pārvērtības virza visu tautas stāstījumu darbību. Ticība burvībām pieder pie tā laika domāšanas veida, kad šie stāstījumi cēlušies. Bet nostāsti par dažādiem brīnišķīgiem gariem un notikumiem zaudē pamatu, kad nav vairs ticības tur minētām burvībām. Tāpat teikas vairs nerodas laikos, kad brīnumiem netic. Tikai pasaka līdz ar ticību burvībām nezaudē pašas šīs viņā iemītošās burvības un ar to savu būtību. Vairs necenzdamās ietvert savos brīnišķīgajos stāstījumos pirmatnes cilvēka uzskatus, kas tai sākumā bijuši par vadošiem, tā atbalstās uz neaprobežotu saceres darbību, kas šādā gadījumā top pilnīgi svabada. Tāpēc pasakas ne vien stāsta, bet arī izdomā, kad burvībām, kam tur galvenā loma, sen vairs netic. Pasaku stāstītājs vietām tīšā prātā pārspīlē attēlotos gadījumus, tos tādā kārtā uzrādīdams par fantāzijas rotaļu, pie kā viņam patika. Ar vieglu smaidu viņš noslēdz pasaku: «Abi pēc tam apprecējās un dzīvo vēl šodien itin laimīgi, ja nav pa to starpu miruši.» Še pazūd robeža starp dabisko un brīnišķo, ticamo un neticamo. Še vada fantāzija uz dzejisku patiesību. Apzinīgi uzsvērtais dzejiskais elements ir tas, kas pasaku atšķir no citiem tautas stāstījumiem. Tas tad arī viņu nes pa tautām un laikiem kā nevienu citu stāstījumu veidu. Un, ja dzīve rāda pārāk nopietnu seju, aizņemdama pieaugušos prozaiskā darbā, cīņās, aukstos aprēķinos, tad pasaka glabājas tur, kur mūžam dzeja: bērnu vidū. Zaudēdama nozīmi kā piemetinājums vai iztulkojums īstenībai, tā to tiesu vairāk pieķeras fantāzijas tēliem, lai tai būtu vērtība sevī pašā kā sevī noslēgtam dzejas darbam.

Ar neaprobežotu fantāzijas darbību stāv sakarā tas, ka pasaka n e s a i s t ā s n e p i e l a i k a, n e p i e v i e t a s. Norādot uz laiku, pasakas mēdz sākties: Reiz bija, Reiz dzīvoja, Vecu vecos laikos, Sen senos laikos. Pa lielākai daļai uz laiku nenorāda nemaz; tūliņ sākas darbības pavediens, nostādot acu priekšā galvenās personas: Kādam tēvam bija trīs dēli, Kādai mātei bija divi meitas, Kādam ķēniņam bija trīs princeses, Kādam kungam bija čakls puisis. Norādījumi uz vietu sastopami vēl retāki, un arī tie neizsaka nekā noteikta: Kādā būdiņā dzīvoja zvejnieks, Kādā muižā bija nežēlīgs kungs, Kāds puisis gāja pa pasauli, Kādā valstī dzīvoja ķēniņš. Arī pašā darbības gaitā laikam un vietai nav robežu: viegli tiek acumirklī pāri simtiem gadu, trejdeviņām zemēm un jūrām.

Pasaku i e d a l ī j u m s nav tāpēc viegls, ka visās viņās sastop burvības, brīnumu būtes un spēkus kā noteicējus. Tāpat dažādie elementi no apkārtnes un cilvēka dvēseles dzīves, no īstenības un ticējumiem, arī no šķiramiem attīstības posmiem atrodami pa vairākiem vienā pašā pasakā. Šķirojums izdarāms, ievērojot to, kāda rakstura elementi zināmās pasakās pārsvarā.

Vispirms izšķiramas divi lielas grupas: dabas pasakas un sadzīve pasakas. Pirmajās pārsvarā objektīva rakstura elementi, apkārtne, ārpasaule, ko cilvēks aplūko, novēro; otrās subjektīva rakstura elementi, dvēseles kustības, sevišķi bailes un cerība, kas klausītājus aizņem, sekojot stāstījumā priekšā celtām likteņa mainām. Te saista uzmanību galvenā kārtā darbojošos personu laime vai nelaime, tāpēc šīs pasakas dēvējamas arī par laimes pasakām. Savu dažādo raibo notikumu dēļ dažas no tām nosaucamas par dēku pasakām. Pirmās grupas pasakās parādās un darbojas dabas priekšmeti līdzīgi cilvēkiem. Otrās grupas pasakās cilvēki ir galvenie darbības nesēji.

Starp d a b a s p a s a k ā m izšķirami trīs galvenie veidi: kustoņu, stādu un debess pasakas.

Pirmajā vietā stādāmas k u s t o ņ u pasakas. Kustoņi ir pirmatnes cilvēkam vistuvākie biedri, ar kuriem tas apietas kā ar sev līdzīgām būtēm. Tas novērojams vēl vienumēr pie bērniem. Viņu vidū uzglabājies dažs kas no kustoņu mīta, kas citur zudis. Še arī dziesmas par kustoņiem, ko pieaugušie aizmirsuši, pieder pie vismīļākajām. Pelīte velk bērniem miegu; bērnu iešūpo ar dziesmu par lāča bērniem. Šais dziesmās atrodams stiprs episks elements. Kustoni parādās katrs savā īpatnīgā lomā. Kaķis piekrauj vezumu ar pelēm; ar vilku brauc Rīgā, tāpēc ka viņš apēdis kumeļu; lācis kāpj ozolā, teikdamies par kunga dravnieku. Putnu kāzās ir par ceļa taisītāju zaķis, kam līkas kājas, par kamanu turētāju lūsis, kam asi nagi, par viesu saņēmēju cielaviņa, žigla sieva, par istabas slaucītāju žagatiņa garastīte, par gaļas kapātāju vārnas bērni. Kad gans nomirst, cūka rok kapu, dzeguze zvana, dzenis kaļ krustu, sīki mazi putni skaita pātarus, kaza kāpj debesīs Dievam sūdzēt. - Tā arī pasakās kustoņi darbojas pēc savas īpatnības. To redzam ziemeļnieku tautās izplatītajā pasakā par kustoņiem naktsmājās, par vērsi, suni, pīli, gaili. Viņu izbiedētais un aizdzītais vilks stāsta savam biedrim: «Papriekš man krita virsū viens ar divzaru dakšām; otrs ņēmās plēst manu pavēderi; trešais mani dūra ar īlenu; kāds cits augšā brēca: Dod man ar!» Citā pasakā lapsa uzņem vecu runci savā bedrē un saka vilkam, ka tur mītot viņas jaunais vīrs. Vilks to pastāsta lācim un meža cūkai. Paklausot lapsas padomam, viņi apgādā viņas vīram vērsi par maltīti, lai viņš iznāktu no bedres. Zvēri paslēpjas: meža cūka ierokas sūnās, vilks ielien kārklu krūmā, lācis uzkāpj kokā. Nāk runcis, ēd. Meža cūka grib redzēt un paceļ sūnās degunu. Runcis domā, ka pele un saķer cūkai degunu. Cūka traucas augšā. Runcis sabīstas un bēg kārklu krūmā vilkam virsū. Vilks mukdams sabaida vēl vairāk runci, kas dodas kokā, kur lācis. Šis lec no koka un dodas saviem biedriem pakaļ. Lapsa nu var mieloties pie vērša. Še novērotas kustoņu īpašības, kas parādās darbībā.

Kustoņu pasaka attīstās tālāk divos virzienos. Kustoņu īpašības iztēlojas arvien noteiktākās, skaidrākās formās un arvien p1ašākā, sarežģītākā darbībā. Tā rodas k u s t o ņ u e p s. Kustoņi un viņu satiksme noder par cilvēku dzīves attēlu, no kā smejama zināma pamācība. Tā rodas fabula.

Latviešu kustoņu dziesmas pieaug no četrrindu pantiem par plašākiem dzejojumiem: tādi ir kustoņu dzīru dziesmas, dziesma par āzīti (Kur tad nu tu biji, āzīti mans), pie kurām pieslēdzas dažas pasaku dziesmas. To starpā minama dziesma par zaķīti, ko gans pārnes mājās, bet kas aizbēg; gans nu laiž viņam virsū vilku, šim rungu (lai sit), šij uguni, šij upi, šij vērsi, šim lāci, kurš pēdīgi paklausa - un zaķis ir mājā. Šīm episkām kustoņu dziesmām diezgan primitīvs rotaļu raksturs. Kustoņu epa latviešiem nav. Ievērojamākais kustoņu eps pasaules literatūrā ir L a p s a K ū m i ņ š, kas attīstījies ģermāņu tautās, uzņemdams vielu un elementus no daudz citām tautām (indiešiem, grieķiem, arī no baltiem, somiem u. c.). Se pirmajās lomās darbojas lapsa un vilks blakus citiem kustoņiem, tēlojot satīru par sabiedrisko dzīvi. Šim epam deva flāmiešu rakstnieks Vilems 13. gadu simtenī ciešāku formu, kurā tas pārgāja citās literatūrās. Gēte to pārstrādāja heksametros. Pēc tā E. Dinsbergs sniedza brīvu latvisku pārdzejojumu četrrindu amfibrahu rindās ar atskaņām ( 1879. g.). - F a b u l a nav savos sākumos no pasakas šķirama. Arī grieķu dzejnieks Ēzops (6. g. simt. pr. Kr.), kuru uzlūko par fabulas nodibinātāju, sacer par kustoņiem stāstījumus, kas gan atgādina notikumus cilvēku vidū, bet atstāj iespaidu īpaši ar saviem kustoņu dzīves novērojumiem un tēlojumiem. Tikai vēlāk, sevišķi romnieks Fedrs (I. g, s. pēc Kr.), padarīja fabulu par didaktisku dzeju, kas sacerēta vienīgi pamācības dēļ. Turpmāk rnēģināja tēlojumu atdzīvināt, tomēr vienumēr paturot acīs pamācību. Dzīvu, dzejisku stāstījumu ar zīmīgu norādījumu uz cilvēku dzīvi fabulā prata savienot kā reti kāds krievu dzejnieks Krilovs. Latviešus iepazīstināja ar fabulu savā viskailākā, tieši pamācībai piemērotā formā Vecais Stenders, kas darīja latviešiem pieejamu lielu daļu pasaules literatūrā pazīstamu fabulu (1766. g.). Arī starp latviešu tautas pasakām tuvinās dažas fabulai, tā pasakas par lakstīgalu un lēli, kas sacenšas dziedāšanā, par lapsu un gaili, kurš tiek no lapsas vajā, skubinādams to, lai runā.

Dažās latviešu pasakās uzejams senais uzskats, ka k u s t o ņ i l ī d z ī g i c i l v ē k i e m. Varoņi ceļas no kustoņu un cilvēku satiksmes vai arī vienīgi no kustoņiem. Lācis aiznes savā alā meitu, kurai vēlāk piedzimst dēls lāča ausīm, Lāčausis. No lāču mātes un malkas cirtēja ceļas Lāčplēsis. Ķēve apēd zivs iekšas, un viņai piedzimst dēls, ko nosauc par Kurbadu. Zalkšu ķēniņš apprec Madaļu, kura apsolās iet pie viņa par sievu, lai viņš palaistu vaļā viņas drēbes; viņai vēlāk piedzimst dēls un meita. - Turpmāk, kad novilkta ciešāka robeža starp cilvēkiem un kustoņiem, pārvērtībām pasakās paliek vienumēr sava loma. Zīmīgas priekš latviešiem pasakas, kurās muižas kungs pārvēršas par zirgu. Kāds negants kungs liek saviem ļaudīm, kas cauru nakti kū1uši, vēl arī svētdienas rītā kult, piedraudēdams visus sliņķus nosist ar savu roku. No rijas ārā ejot, viņš top par zirgu, ko vecs vīriņš ieved rijā atpakaļ un nodod strādniekiem, lai jūdz bluķī un liek pie visgrūtākiem darbiem. Pēc gada, kad zirgs pavisam nodzīts, cienmāte kāpostu dārzā sit viņam pa galvu: viņš nu top par cilvēku un ir labs pret ļaudīm.

Pie dabas pasakām pieder turpmāk tādas, kurās kāda loma s t ā d i e m. Šie dabas priekšmeti neieņem pasakās to vietu, ko kustoņi. Stādi nestāv senatnē cilvēkiem nebūt tik tuvu kā kustoņi; viņiem piegriež lielāku vērību īpaši tikai tad, kad sāk nodarboties ar zemkopību. Bet arī stādi ir pirmatnes cilvēkam līdzīgas būtes, kas sajūt sāpes, runā, pārvēršas, kam sevišķa nozīme kā burvības un dziedējamiem līdzekļiem.

No kokiem un koku augļiem latviešu pasakās visvairāk sastop ā b e l i un ā b o ļ u s. Ķēniņš sapņo, ka saslimušo princesi var izdziedēt ar zelta āboli. Kāds tēvs, kam trīs dēli, no rīta ierauga pie sava loga zelta ābeli ar trim zelta āboliem. Viņš iedod katram dēlam pa ābolam, lai iet pie ķēniņa. Jaunākajam no viņiem arī izdodas aiznest ķēniņam zelta āboli, un viņš dabū princesi. Kādā citā pasakā neredzīgais tēvs liek saviem trim dēliem sargāt ābeli, no kuras zelta āboliem ik nakts pa ābolim nozūd. Muļķītis nosargā, noķerdams putnu zelta spalvām. Vēl citā pasakā muļķītis dabū no jaunas meitas, ko viņš atsvabinājis no vilkača, tam acis izdurdams, sudraba āboli, kas pa nakti pārvēršas par sudraba pili. - Citādā nozīmē uzejam ābeli un āboli pasakā par mācītāju un laupītāju. Lai izglābtu laupītāju no ļauna, mācītājs iesprauž zemē ābeļu nūju un liek to tomēr laistīt, kamēr tā izaug par lielu ābeli. Pēc gadiem nūja arī izaugusi par skaistu ābeli, kas pilna sarkanu ābolu. Laupītājs nu izsūdz mācītājam grēkus: kuru grēku izsūdz, tā nokrīt ābols. Pa1iek tik vēl divi āboli pašā galotnē. Mācītājs uzstājas, lai sūdz arī vēl tos divus grēkus. «Es nokāvu savu tēvu un māti.» Tiklīdz laupītājs šos vārdus izsaka, āboli nobirst un viņš pārvēršas par pelnu čupu. Kādā variantā ābolu vietā ziedi, kas nobirst uz apakšā paklāto drānu un tad no vēsmiņas paceļas gaisā. - Citā pasakā ābe1ei līdzīgā lomā bumbiere. Pamāte nogalina padēla zirgu, kura asinis uzsprāgst uz padēla cepures. To viņš aprok, un no tā izaug zelta bumbiere zelta augļiem. Padēls var ēst no augļiem, cik grib, bet, tikko pamāte no tiem ēd, tā nomirst.

Burvīgs spēks dažām zālēm. Jāņu ieražas norāda uz Jāņu zāļu nozīmi. Sevišķa burvība piemīt p a p a r d e s z i e d a m, kas atplaukst pašā Jāņu naktī. Jāņu naktī govī meklējot, ganam iebirst vīzē papardes zieds. Piepeši viņam visas lietas zināmas. Kauns kungs viņu pierunā mainīt vīzes ar zābakiem, un nu zēns vairs nezina nekā.

Arī cilvēks reizēm p ā r v ē r š a s par stādu jeb pēdējam ir pārvērtībās sava loma. Pazīstama ir tautas romance par puiša dvēseli, kokli, kura taisīta no liepas, uzaugušas tai vietā, kur žēlabās mirušais puisis paglabāts. Kādā pasakā māsa, kas iziet meklēt savus par kraukļiem pārvērstos brāļus, nolauž septiņas rozes un dabū pārmetumu, ka viņas brāļi pēc gadiem būtu tikuši par cilvēkiem, ja viņa nebūtu rozes nolauzusi.

Pie dabas pasakām vēl pieskaitāmas d e b e s u pasakas. Še darbojas kā dzīvas būtes debess spīdekļi. Pašas debesis še svarā kā vieta, kur norisinās notikumi spīdekļu starpā, kur mājo Dievs, kur aiziet nomirušie, kur pa reizei arī pakaļpalicēji tos uzmeklē. Latviešu tradīcijās bagātīgā mērā uzejamie ticējumi par Sauli, Mēnesi, Ausekli, Dieva dēliem, Saules meitām, Pērkonu, Debess kalēju, rīta un vakara blāzmu u. c. ir pa lielākai daļai nometuši pirmatnīgo pasaku veidu un, tikdami par diezgan noteiktiem mitoloģiskiem tēliem, tērpušies dziesmu formā. Pasakās un nostāstos palikušas no tiem tikai kādas atliekas, kas pa daļai uzrāda Saules mīta sākumus.

Pirmajā vietā nostājas S a u l e un M ē n e s s. Viņu starpā un pret citām parādībām norisinās dažādi notikumi. No aukstuma dreboša čūska ; pārmet Saulei, ka tā viņu nesilda. Pēdīgi tā salasa milzumu burvju un sāk ar Sauli karu. Šī aicina palīgā Mēnesi un uzvar burvjus, par ko Mēness prasa Saules meitu par sievu. Še pirmatnes cilvēka acīm apskatīta saules cīņa ar tumsas un sala parādībām dabā (ziemu, nakti, mākoņiem, negaisiem). Dilstošais mēness devis vielu nostāstiem par raganām, kas jāj viņu maitāt. Māju puisis, noklausījies raganu valodas, paņem piestu, nojāj pirmais mēnesī un to sekmīgi aizstāv pret raganu uzbrukumiem. Mēness dilšanu un augšanu izskaidro citādi pasaka par meitu mēnesī. Mēness iemīlas daiļā, nevainīgā meitā, kas kādā jaukā vakarā peldas ezerā, un to ņem pie sevis. Viņa tur augšā dzīvo vienā laimē, tikai brīžam skumst par to, ka viņai nav biedreņu, un sērās aizsedz vaigu ar priekšautu. Mēness viņu mierina, un tā atkal atklāj vaigu un skatās no jauna pēc biedrenes. Pēc kāda cita nostāsta, Mēness uzrauj pliku meitu ar visiem spaiņiem un nestuvi pie sevis augšā aiz dusmām, ka tā viņu apdziedājusi gan par baltu un spožu, bet tomēr par ne tik baltu un spožu kā viņas gūžas. Tiek stāstīts arī par Sauli un Mēnesi kā laulātu pāri. Viņi piedzīvojuši daudz bērnu: zvaigznes. Bet Mēness sācis mīlināties ar Rīta zvaigzni. Par to Saule sanīdusies ar savu vīru un pavēlējusi Rīta zvaigznei uzturēties arvienu viņas tuvumā.

Saules pazušanu un parādīšanos no jauna dažipasaku iztulkotāji atrod pasakās par ķēniņmeitu, ko no briesmoņa nagiem atsvabina varonis. Ja arī vienai otrai no šīm pasakām būtu par pamatu novērojumi par sauli, tomēr turpmāk tie aizmirsti un arī pats pasaku stāstītājs par tiem vairs nedomā. Tomēr starp latviešu pasakām atrodam kādas, kuras prasa šādu iztulkojumu. Kādam valdniekam meita, kurai viņš uzceļ zelta pili, apstādītu ar dārzu. Te kāds tēviņš nogremdē pili ar visu meitu. Valdnieks izsūta savus trīs stiprākos vīrus - Vakaru, Pusnakti un Gaismu pret to cīnīties. Vakars un Pusnakts nevar ne tēviņa dzīvokļa vārtus atdarīt. Gaisma iet lēniem soļiem, atver vārtus, cīnās ar tēviņu un nožņaudz to. Pēc kāda varianta, Velns aiznes valdnieka meitu kalnā un ieslēdz zelta pilī alas dibenā. Gaisma uzkāpj kalnā, atlauž vārtus, iekļūst zelta pilī, nodur Velnu ar zobenu; pils izceļas kalna galā, un Gaisma pārved valdnieka meitu pie tēva. Pasakas alegoriskie elementi jeb parādību nosaukumi (Vakars, Pusnakts, Gaisma), kas nepārprotami norāda uz sauli, varētu būt cēlušies vēlākā laikā, pieslēgdamies vecu vecajam pasakas kodolam.

Uzejamas pasakās vēl arī citas debess un gaisa parādības. Tur piemin P ē r k o n u, kas turpmāk izveidojies par noteiktu mitoloģisku būti, ko apdzied dziesmās. Kādā pasakā stāsta par valdnieka dēlu, kam nolemts, ka to nosperšot pērkons. Pērkona debesīm nākot, tēvs viņu grib ieslēgt dzelzu pagrabā; bet viņi uzkāpj augstā kalnā, pērkonam tuvu zem klajas debess un izglābjas. - Citur minēta V ē j a m ā t e ar saviem četriem dēliem: ziemeļa, rīta, vakara un dienvidus vēju. Tā paslēpj no viņiem bārenīti, kuru pēdīgi dienvidus vējš aiznes uz laimības dārzu un apvelk viņai zaļus I svārkus.

Pēc dažu pētnieku iztulkojuma pie debesu pasakām piederētu art pasakas, kurās minēta ābele ar zelta vai sudraba āboliem. Starp šiem pētniekiem minams Ernsts Zīke (Siecke), kas aplūko arī latviešu Saules mītus, turēdams Mēnesi par vissvarīgāko debesu dievību. (Gotterattribute, Jena 1909.) Par āboli viņš saka: «Saule, mēness (un zvaigznes) ir āboli, kas karājas pie debess koka. Tā saucama tik pat maz par dabas simboliku, cik maz dabas simbolika ir tā, ja pie koka karājošos āboli sauc par āboli. Tā ir tieši apzīmējoša, pilnīgi nesimboliska izteiksme (149. lpp.). - Debesu parādību iztēlojumi par dzīvām būtēm vai citiem priekšmetiem latviešu tradīcijās atrodami arī daudz mīklās. Še saule ir govs, ola, kamols; mēness - āzis, sviesta ciba, siernīca, ābolis utt.

S a d z ī v e s p a s a k a s stāsta par cilvēkiem, kas pieredz ārkārtējus piedzīvojumus. Ik uz soja tie sastopas ar brīnumbūtēm un burvju spēkiem, kas noteic viņu gaitas, ved viņus vai laimē vai pazušanā. Tādā kārtā viņi sava likteņa darinātāji tikai mazā mērā. Tomēr viņiem ir sevišķas pamatīpašības, kas pa daļai virza viņu darbību, ko stāstītāji izceļ pa iedaļām. Skatoties pēc tām, šos cilvēkus jeb varoņus un par viņiem stāstošās pasakas var nodalīt zināmās grupās. Vienā no tām stāv pirmajā vietā miesīgs spēks, otrā - garīgas spējas, sevišķi gudrība, trešā - tikumiskas īpašības. Var tad runāt par stiprinieku pasakām, par gudrības pasakām un par tikumības pasakām. Katrai no šīm nodaļām par pamatu ņemtā īpašība ir tā, ko stāstītājs tura par ideālu un ar ko tas izceļ savu varoni par citiem pārāku. Pie sadzīves pasakām vēl pieslēdzas joku stāsti.

S t i p r i n i e k u p a s a k a s pieder pie visvecākajām. Tās norāda uz tiem laikiem, kad, cīnoties par savu pastāvēšanu pret dabas spēkiem, pret nikniem zvēriem, pret laupītājiem un citiem ienaidniekiem, pazina fizisko spēku par izšķirošo. Ar to apdāvinātie cilvēki stāv tuvu kustoņu pasaulei vai tanī ierindojas, pa daļai no kustoņiem celdamies vai pret tiem, dažreiz arī kopā ar tiem cīnīdamies. Lāčplēsis, kas dzimis no lācenes, iztīra apkārtni no plēsīgiem zvēriem, tos pie žokļiem pārplēsdams. No ķēves dzimušais Kurbads aicina palīgā savu māti ķēvi, kad viņš netiek galā ar milzi, kuram vienu galvu nocērtot tūliņ ataug vietā trīs; ķēve sperdama, ka baltas dzirksteles šķīst, nocirstās galvas vietu aizdedzina, tā ka jaunas galvas vairs nevar pieaugt. Pa lielākai daļai šie varoņi cīnās ar pārdabiskām būtēm, ar milžiem, briesmoņiem, velniem. Viņš spēkojas ar koku rāvēju, kalnu gāzēju un jūras milzi. Šis met dzelzs rungu gaisā, kas nonāk zemē pa divi stundām un saliecas; met Īliņš, runga nonāk zemē pa trim stundām, pārlūst; Īliņš to uzliek uz ceļa un aukstu ar dūri sakaļ. Varoņu mērķis mēdz būt atsvabināt meitu (vai meitas), ko briesmonis tura ieslodzītu. Daudzkārt tā pati ir piepalīdzīga, kaut ko cīņai nepieciešamu uzrādīdama: noslēpšanās vietu vai trauciņus ar spēka vai nespēka zālēm, kurus tad var nolikt otrādi, tā ka briesmonis, gribēdams spēka zāles ieņemt, ieņem nespēka zāles. Varonis dabū par algu atsvabināto jaunavu, kuras dēļ viņam nereti jācīnās arī ar viltīgajiem biedriem. - Stiprums dažkārt dāvana par sevi, kam algas nevajaga, kas pati sevī nes algu. Ojārs salīgst pie saimnieka un vairāk negrib kā gada galā vienu knipi saimniekam, otru saimniecei. Viņš pārved no velna sudmalām melderi un ieliek to aizgaldā par barokli, tāpat no meža lāci un noliek to velna melderim blakus, izkuļ pa dienu četras stirpas labības. Saimniekam nu vairs nav darba un viņš grib tikt no puiša vajā. Viņš uzaicina puisi saņemt algu. Ojārs dod saimniekam un saimniecei pa knipim; tie nost. Še saimnieka maziskumam nostāda pretim puiša brašumu. Kāds cits saimnieks dzīvo ar velnu uz vienu roku, līgst kalpus par lielu algu, ko tomēr neviens nevar nopelnīt. Dievs par to sadusmojas un sūta par kalpu savu eņģeli. Arī eņģelis - stiprinieks. Viņš noķer gaļas zagli Misiņbārdi un ieliek tumšā kambarī, noķer lāčus un ieliek kūtī, novij pātagu no tu- 25 mārciņām linu, iejūdz lāčus, uzsēdina Misiņbārdi uz bukas, iedod Par pātagu rokā, lai brauc pēc izpelnītām trim mucām zelta. Misiņbārdis laiž, ka, gar pilsētu braucot, namiem visas rūtis izbirst, nogāž, pātagu pliukšķinādams, pret viņu izsūtīto kara spēku gar zemi, pārved mucas mājās. Kalps (eņģelis) saaicina visus senākos saimnieka kalpus, izmaksā, cik katram no saimnieka nākas, un pazūd. Tā ar spēku, arī pašus stipriniekus kalpinot, pasaulē jāieved kārtība. Latviešu mitoloģijā spēka dievs Pērkons, jaunā nozīmē Velns.

Katrai tautai mēdz būt savi varoņi stiprinieki, uz kuriem tā atbalstās savās cīņās ne tikai pirmlaikos. Viņu starpā minami: grieķu Hērakls, kas nogalina lauvu, čūsku, savalda krētiešu vērsi, Diomēda cilvēkēdājas ķēves; jūdu Simsons, kas ar ēzeļa žokļa kaulu apkauj fīlistiešus, sarausta virves kā apsvilinātus diega pavedienus; igauņu Kalevipoegs, kas iztīra zemi no plēsīgiem zvēriem, cīnās ar ūdens milzi, velna dēliem, nes pilsētas būvei pa pleciem dēļus no Peipusa ezera, izdara gājienus uz elli, lai atsvabinātu ieslodzīto jaunavu. Īpaši pēdējam stipra radniecība ar latviešu pasaku varoņiem; daži darbi viņiem taisni kopēji. Latviešu pasaku varoņi nav varējuši tautas tradīcijās izveidoties par vēsturiskiem teiku varoņiem. Par tādu mēģināja Pumpurs iztēlot Lāčplēsi, to nostādīdams vēsturiskās cīņās vācu ieceļojuma laikā Baltijā. Pumpuram tas pa daļai arī izdevies: Lāčplēsis vēl pašos jaunākos laikos ticis par latviešu atsvabinātāja spēka simbolu, kas rādīts arī citos mākslas darbos. Tāds spēka cilvēks, kas izdara varonības, klaušu laikos, ir vēl Pumpura Kurmis. Līdzīgs klaušu laiku varonim ir Lerha Puškaiša Ojārs. Raksturīgi tas, ka, klaušu laikiem beidzoties, pirmajā plašajā tautas dzīves reālistiskajā notēlojumā «Mērnieku laikos šāda spēka cilvēka loma jāuzņemas pusteiksmainajam svešiniekam Šrekhūberam.

G u d r ī b a s p a s a k a s apzīmē tālāko attīstības pakāpi. Še uzaususi atziņa, ka jaunums vissekmīgāk uzvarams ar gudrību, ka ar to viss iegūstams. Spēks ar to nevar sacensties; stiprinieks, uz to paļaudamies, paliek kaunā vai iet bojā. Mežā dzīvo liels milzenis, postīdams ganāmus pulkus; pret viņu izsūta kara pulkus, bet tie nekā nevar izdarīt: viņš viens pats apsit simtiem. Te izlīdz gudrs vecītis: paņem vāti degvīna, spaini, pannu, gaļu un uzmeklē milzeņa mājokli. Milzenis izdzer vienu spaini, otru spaini degvīna, aizmieg. Vecis paņem pannu, sakausē taukus vārošus un ielej milzenim acīs. Šis uzlec, sāk traki dauzīties un pret kokiem skriedams pats nositas. Cits gudrs vecis tiek galā ar vilku, kas, stiprāks būdams, viņu sakampj un grib aprīt. Bet vecis ņemas vilku lūgt, lai atvēl priekš miršanas pie viņa astes gala mirstamo sveci nomērot. Vilks atvēl. Vecis, labu mērkoku nogriezis, nu aptin vilka asti gar koku un mietē vilku, līdz notrūkst aste, ko izsviež krūmos. Vilks nu kauc, līdz sanāk citi vilki. Pa tam vecis uzrāpjas kokā. Vilki sagudro kāpt cits citam uz muguras, līdz tiek pie veča. Šis čukst virsējam, lai tas viens apēdot viņa miesu, bet pirms lai ļaujot nomērot mirstamo sveci pie viņa astes. Vīrs asti nogriež, sviež zemē sasistajam vilkam, kas to ķer. Zupa izjūk, un vecais atsvabinās. - Par lielāko stiprinieku tura Velnu, ko agrāk pārvarēja vēl lielāki stiprinieki, bet tagad to pārvar gudrība. Vārgulis vīrs iet ar Velnu paļauties; velns pļauj pa priekšu ar noteikumu, lai neskatās atpakaļ, ka viņam nenocērt kaklu; vīrs no pakaļas vicina izkapti pa velna nopļāvumu un apstāj tikai tad, kad Velns sola sieku zelta naudas. Tāpat dabū pār velnu virsroku tie gudrinieki, kas skrejoties savā vietā palaiž zaķi; kas sviežoties palaiž putnu, kurš vairs neatnāk atpakaļ, kamēr Velna sviestais akmens nonāk zemē pa stundu; kas Velnam liek ačgārni vilkt koku uz mājām, pašiem sēžot uz resgaļa un svilpojot. Starp latviešu mitoloģijas būtēm piemīt gudrība Dievam, kāds tas parādās visvairāk pasakās. Šis tad nu ir Velna lielākais pretinieks, kas viņu visādi izmuļķo. Sienu pļaujot, Dievs paņem, Velnam guļot, viņa izkapti sava kalta vietā, rāda, ka daudz nopļāvis, un izmaina savu kaltu pret Velna izkapti. Tāpat viņš iejūdz Velna zirgu sava zaķa vietā un to iemaina. Par pusgraudniekiem kopā saimniekojot, Dievs ierīko tā, ka Velnam paliek virsus, kad rāceņi dēstīti, bet apakša, kad kvieši sēti. - Ar gudrību iemanto princeses. Ķēniņš noteic, ka katrs no preciniekiem, kura mīklu princese uzmin, pakarams; bet, kas pratīs uzdot tādu mīklu, ko princese nevarēs uzminēt, dabūs viņu par sievu. To panāk ar savām gudrajām mīklām jaunākais tēva dēls. Ar gudrību mežsarga dēls aizdzen kungu no muižas. Par gudru valodu kungs to aicina pie sevis un ieceļ par vagaru. Viņš liek skapi, kur ieslēgusies kunga sieva, gribēdama noklausīties, ko viņš ar ļaudīm runā, rijā uz ārdiem, kur tā noslāpst, tad uzsien viņu mugurā kumeļam, kas skrej pakaļ ķēvei, uz kuras aizjājis kungs. Šis domā, ka sieva apburta, bēg, noslīkst. Muiža paliek vagaram. - Gudrības pasakām stāv tuvu tās, kur cildītas arī citas gara spējas. Kāds puisis liels koklētājs un dziedātājs. Kad viņš koklē un dzied, putni salaižas bariem klausīties un niknākie zvēri paliek kā jēri. Viņš iekrīt vilku bedrē, koklē; vilks aptupjas puisim pretim, kauc līdz un nedara nekā ļauna. No rīta vilks tek koklētājam pakaļ kā sunītis, pavadīdams viņu līdz vārtiem. Kāds cits koklētājs iemanto ķēniņa meitu, kad koklēdams pavadījis nakti lāča alā, lācim kokles skaņās klausoties.

Arī citu tautu tradīcijās ir varoņi, kas ievērojami ar savu gudrību, asprātību, gara spējām. No grieķu varoņiem še minams Odisejs. Viņu raksturojot, Homēra

Odiseja sākas: «Gudrinieku teici man, Mūza, kas Trojas pilsētu svēto Nodevis galīgi postam un daudz tad maldījies apkārt.» Ģermāņu vidū izplatījušies stāsti par asprātīgo un pārgalvīgo Pūcesspieģeli, kas ticis par beļģiešu tautas varoni un pazīstams arī latviešiem. Lielāko dziesmu varoni tautu tradīcijās sastopam somu tautas epā Kalevalā, Veinemeinenu, kas iztaisa kokli no līdakas kauliem un, uz tās spēlēdams, apbur līdzīgi grieķu Orfejam ne vien cilvēkus un kustoņus, bet arī nedzīvo dabu; viņš ar savu mākslu pārvar un satriec savus ienaidniekus. Līdzīgs motīvs šaurā apmērā Ausekļa Beverīnas dziedonī, kurā izmantotas hronikas ziņas.

T i k u m ī b a s p a s a k a s norāda uz cilvēka īpašībām, kas sniedzas pāri gudrībai. Ne vairs gudros uzskata par tiem, kas visu var panākt, bet tikumīgos. Par to liecina tās daudzās pasakas, kas sākas: «Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, viens muļķīgs.» Ja nu kas izdarāms, tad ne gudrajiem, bet muļķim ir sekmes. Kā tas nāk? Gudrajiem vienumēr prātā vistuvākais pašlabums, tie, kaut ko darot, vienumēr aprēķina, kas viņiem par to būs, - tā viņu gudrība. Muļķis turpretīm nevar atsacīties no tādām nejēdzīgām tieksmēm, kādas ir labsirdība, žēlsirdība, neaprēķināta uzticība, mīlestība. Jānosargā tēvam zelta āboli. Gudrie noliekas garšjauku un guļ nost; muļķītis sēž nomodā līdz rītam un noķer mazu putniņu zelta spārniem, kas noknābj vienu zelta āboli. Bet, kad nu putns lūdzas, lai viņu palaiž, viņš patura vienu zelta spalviņu un palaiž ar, bet pēc top par ķēniņu. - Cits tēvs iedod saviem trim dēliem pa zelta ābolam aiznest princesei, lai viņa top vesela. Vecākais iet, maizi ēzdams, nonāk pie pils; vecs vīriņš prasa, lai dod viņam ar. «Vai visiem varu maizi piedot!» Ieiet pilī. Kad nu grib ķēniņam parādīt zelta āboli, - tā vietā zalktis. Tāpat iziet vidējam dēlam. Kad jaunākajam vecis prasa maizi, viņš atbild: «Še, vecīt, viss!» Ķēniņa priekšā viņš izvelk no vāceles zelta āboli, ka viz vien. - Tēvs mirdams pavēl saviem trim dēliem viņa kapu sargāt. Abi gudrie neiet. Muļķīgais sargā trīs naktis no vietas un dabū sudraba, zelta un dimanta zirgu. Bet nu ķēniņš sola princesi, tam, kas viņai dimanta kalnā piejās klāt. Gudrie baro zirgus un iedod muļķīgajam vecu, klibu ķēvi. Bet muļķītis papūš sudraba taurīti, sudraba zirgs klāt. Jāj ar to pirmo dienu, neuzjāj; jāj otru dienu ar zelta zirgu, neuzjāj; jāj trešo dienu ar dimanta zirgu, sasniedz kalna galu, iemanto princesi. Gudrie brāļi aiziet uz mājām, galvas nokāruši.

Sieviešu pusē stāv gudro un muļķīgo brāļu vietā mātes meita un bārenīte jeb īstā meita un pameita. Vērtējums še pieslienas sievietes īpatnībai un stāvoklim. Sieviete viņos laikos ir māju rūķe, kas neiet pasaulē laimi meklēt, bet gaida to sev pienākam klāt. Galvenā īpašība, kas še no svara, ir daiļums, bet tad arī uzcītība, nesavtība. Šīs īpašības piemīt bārenītei. Mātes meita var būt kādu reiz arī daiļa, bet vienumēr viņa izlutināta, slinka, pašmīlīga, mantkārīga. Ragana sūta bārenīti uz sumpurņa pili pēc uguns. Ceļā viņa palīdz kustoņiem, paņem mazo maku ar zelta naudu un dārgiem akmeņiem un pārnāk mājā. Raganas meita kustoņiem nepalīdz, paņem lielo maku un krīt sumpurņa nagos. - Citai bārenītei pamāte liek lasīt no pelniem pupas ārā. Viena pupa aizmirstas un pa nakti izaug līdz debesīm. Pa pupas zariem bārenīte uzkāpj debesīs. Še slims vecītis, kas liek izkurināt pirti maitas kauliem, ņemt par ūdeni vircu un aizvilkt viņu pie kājām uz pirti. Bārenīte aiziet uz attālo mežu pēc malkas, aiziet uz avotu pēc ūdens, aiznes vecīti pār pleciem uz pirti, tad paņem no šķirsta zīda drāniņu, ne to, kur sarkanais kaķis virsū, pārnes, noliek savā klētiņā; otrā dienā pilna klēts dārgām mantām. Uzkāps nu debesīs arī mātes meita, izkurina pirti maitas kauliem, iesmeļ vircu un aizvelk veci pie kājām uz pirti, bet tad paņem to drāniņu, kur kaķis virsū (tā ir daudz jaunāka), noliek to klētī; otrā dienā uguns aprij ēku.

Mitoloģijā še nu ir Dievs, šoreiz vecs vīriņš, un Laima, uz ko tikumīgie atbalstās. Dievs ir tas vecais vīriņš, kam, pils tuvumā nonākot, vecākie brāļi liedzas dot maizi un kam jaunākais visu atdod. Dievs ir arī tas slimais vecītis, kam bārenīte debesīs izkurina pirti. Kāds saimnieks brauc ziemu sala laikā ar miltiem uz Rīgu. Viņam piestājas balta sieviete basām kājām un lūdz, lai viņai nopērkot kurpes. Viņš to dara; Rīgā viņam vedas labi. «Satiku Laimu ceļā - kā tad arī nevedīsies!»

Ja meklējam pēc līdzīgiem motīviem pasaules literatūrā, tad vistuvāk še stāv Evaņģēliji. Kristus liek sacīt pasaules soģim: Es biju izsalcis, jūs mani esat ēdinājuši; es biju pliks, jūs mani esat ģērbuši; es biju nevesels, jūs mani esat apmeklējuši - un spriest pēc tam tiesu. - Latviešu literatūrā šī neievērotā, pie malas nostumtā, daudzkārt nicinātā varoņa tips dziļi laidis saknes. «Mērnieku laikos» ir Annuža tā, kas, vāja nabadze būdama, velk cauri grūtdieņus, izlabo arī bagātnieku misēkļus, uzņemas viņu nastas. Turpmāk Andra tēvs un Andra māte, kas paliek dzīves nomalītē, galā paceļas augstāk par «bagātajiem radiem» (Apsīšu Jēkabs). Viņiem pievienojas Poruka Zalkša tēvs, kas nenorimst, labu darīdams, Matīsiņš, kas vientulībā savus ideālus mēģina iecirst akmenī, ko citi iemūrē ēkas sienā. Sudrabu Edžus Dullais Dauka ir citiem taisni muļķis, kas grib nezin ko izprast, līdz dabū galu. Tiešs pārtēlojums no tautas pasakām ir Annas Brigaderes Brusubārda, ubags, kas vienīgais var pūķi pārvarēt un vēlāk izrādās par karali; tāpat Raiņa Antiņš, muļķīgais brālis, kas skaidrs, mīlīgs, stiprs kā saule un spēj atdot sevi visu, savu dzīvi, savu gribu, bet tad uzjāj zelta zirgā kalnā un iemanto princesi.

J o k u s t ā s t i līdzinās sadzīves pasakām ar to, ka tanīs darbojas cilvēki, bet atšķiras no tām ar savu īstenības raksturu, kas nebalstās uz burvībām un brīnumiem. Ar to tie patiesībā nemaz nav pasakas šaurākā nozīmē. Tie tēlo cilvēkus ar noteiktām, spilgti izceltām īpašībām, kas ir par pamatu sarežģījumiem ar jautru atrisinājumu, tādā kārtā, no otras puses, tuvinādamies kustoņu pasakām. Nereti tanīs stipri izmanāms pamācības nolūks, ar ko tie atgādina fabulas. Tie vispār tālākas attīstības auglis, kur skaidrāk atzīmējas dzīves īstenība ar saviem raibumiem, asumiem, problēmām. Spējā, ar ko še vislabāk tiek cauri, ir gudrība. Vīram ir sieva, kas sirgst ar apstājiem: ja kaut ko neizdara viņai pa prātam, tā atstāj darbu un guļ nost, kamēr piepilda viņas gribu. Vīram piemetusies citāda kaite: kad neēdis dabū iedzert aukstu ūdeni, tad paliek traks. Kad nu kādā rītā vīrs neizpilda sievas vēlējumos un viņai uznāk apstāji, vīrs, iedzēris aukstu ūdeni, sāk trakot un piemizo gulētāju, ar ko viņu izdziedina no apstāju sērgas. Kāds cits vīrs, kas nav apmierināts ar sieviešu māju darbiem, dabū mācību, pats tanīs stādamies. Viņš grib darīt trīs darbus reizē: malt rokām miltus, mazgāt kājām drēbes, kult uz muguras uzsietā traukā sviestu. Viņš aplaistās ar krējumu; slēpdamies no sievasmātes, iesprūk spalvu grozā, top iztrenkts arī no šejienes un tad pēdīgi nāk laipns pretī sievai. Bet ir arī tādas rakstura sērgas, no kurām izdziedēt nav iespējams. Kāda sieva nemitīgi lamā savu vīru par utubungu. Aizved viņš to uz ezeru, izcērt āliņģi un laiž to iekšā, bet sieva sauktin sauc: «Utubunga»; un, arī pilnīgi ūdenī ielaista, tā izbāž roku no ūdens un vēl rāda ar pirkstu, kā utis kauj.

c) Teika atšķiras no pasakas mazāk ar savu būtību, kā ar savām ārējām iezīmēm. Tanī notiek tādas pat burvības, rīkojas tādas pat brīnumu būtes kā pasakā, tikai darbība pieturas vai nu pie kādas vietas, vai pie kāda vēsturiska momenta, vai personas. Tādā kārtā pasaka dažreiz tiek par teiku, vispārīgas dabas pastāstījumu attiecinot uz kādu vietu. Tā, piem., pasaka par zalkša līgavu dabū teikas veidu ar to, ka tieši uzrāda vietu un personu, par ko stāsta. Pirmajā gadījumā stāstījums sākas: «Kādā karstā vasaras dienā, pašā dienas vidū, trīs meitas gājušas uz jūru mazgāties», otrā gadījumā: «Cīrolnieku Stūros dzīvojusi ļoti lepna meita; viņa arvienu gājusi ezera malā dziedāt.» Ar to, ka teika norāda uz kaut ko patiesi esošu, tā dabū patiesa notikuma nokrāsu un top par tādu arī turēta. Par nostāstu teika plašāka, vairāk sarežģīta, tēlojoša. Lielums latviešu teiku ir vietu teikas. Bez tām uzejami arī kādi varoņu un dievu teiku sākumi.

V i e t u t e i k a s attiecas uz zināmām vietām: pilīm, baznīcām, pilsētām, upēm, ezeriem, kalniem u. c. Būs uzejama reti kāda minama, lai arī tikai nelielā apkārtnē pazīstama vieta Latvijā, pie kuras nesaistītos kāda teika. Pa labai daļai to pašu motīvu attiecina uz vairāk vietām. Par daudz kalniem stāsta, ka tur bijušas p i l i, k a s n o g r i m u š a s. Pils stāvējusi Tukuma kalnā, bet kādā naktī nogrimusi ar visiem iedzīvotājiem. Tai vietā palicis apaļš caurums. Pa to kāds vīrs nolaidies zemē un atradis spožus zelta vārtus; aiz tiem viss mirdzēt mirdzējis sudrabā, zeltā, dimantā. Citās vietās neizdodas nolaisties pa caurumu pilī un izzināt, kā tur ir. Talsu klostera kalnā nolaiž pa caurumu virvē iesietu jaunekli, bet to atvelk atpakaļ mēmu. Beidzot nolaiž pīli, kas iznāk pa zemes apakšu ezerā. Par nogrimušām pilīm stāsta, ka tās celsies augšā, ja uzmīnēs viņu vārdus. Tā izcēlusies Dundagas pils. Ganu puika, noklausīdamies nogrimušās pils pulksteņus zvanām, iesaucies «Dundang», un pils pacēlusies no apakšzemes. Tāpat stāsta par Jelgavu, kas kādreiz bijusi nogrimusi. Uz mednieka jautājumu, kur viņa kvekšķi noklīduši, gans atteicis: «Ieskrēja Mītavā», un pils uzcēlusies. Teika par nogrimušo pili tikusi par vispārtautisku, nacionālu, attiecinot to uz Gaismas pili, kā to apdzied Auseklis. Tas ir zīmīgs simbols, ka, gaismu saucot, ceļas augšā Gaismas pils.

Tautas dēli uzminēja
Senaizmirstu svētumu:
Gaismu sauca, gaisma ausa,
Augšam ceļas Gaismas pils.

- Par b a z n ī c ā m stāsta, ka gribēts tās celt citā vietā, bet savādā kārtā norādīts, lai tās ceļ, kur tagad stāv. Džūkstes baznīcu gribējuši celt pie Džūkstes muižas, bet pirmais pamata akmenis arvienu novēlies tai vietā, kur baznīca tagad. Tā bijis arī ar Iecavas un citām baznīcām. Skrundas baznīcas vietu jājuši meklēt trīs mācītāji. Krievu kalnā zirgs izmežģījis kāju, Pils kalnā zirgs spārdījies, tagadējās baznīcas vietā zirgs nometies ceļos. Neatlaižams prasījums bijis tas, ka baznīcas mūrī iemūrē dzīvu cilvēku, citādi darbs nesecies. Tā stāsta par Skrundas, Madlienas, Skujenes u. c. baznīcām.

E z e r i, p u r v i, k a l n i pa lielai daļai Velna darbs. Velns nācis no Zviedrijas līdz Dundagai pa jūras apakšu. Dundagā viņam uzbrucis Pērkons, kas to aizdzinis līdz Jaunjelgavai. šīs apkārtnē tam kādā kalnā nokritusi tupele un tur izcēlies purvs. No šejienes Velns gājis uz Lesteni, lasīdams maisā akmeņus, ko Pērkonam sviest. Pērkons to trencis uz Pienavu; maiss paticis vajā, un akmeni izbārstījušies pa Pienavas apgabalu. Pērkonam pretī turoties, Velnam nokritusi otra tupele, no kam izcēlies Pienavas tīrelis jeb purvs. Par Kangaru kalniem stāsta, ka tur agrāk bijis Lubānas ezers. Tas nolielījies noslīcināt visus, kas brauc uz Rīgu. Par to Dievs viņam pavēlējis aiziet. Agrākā vieta pārvērtusies par purvu. Bet Velns, gribēdams Rīgu apbērt, stiepis pār to lielu maisu, pilnu dzeltenām smiltīm. Pele pagrauzusi maisam caurumu, smiltis aumaļām sākušas birt laukā. Tā cēlušies Kangaru kalni. No Velna radušies kalni vispār. Dievs viņu sūtījis pēc dūņām, ko pasauli radīt. Velns kādu daļu no tām paturējis mutē; Dievam radīšanas vārdus runājot, tās sākušas plesties un izspļautas tikušas par kalniem. - Ezeri pa daļai atnesti pa gaisu, tie Dieva laisti. Tā atnests Lielauces ezers tai vietā, kur bijušas vairāk māju, Babītes ezers, kur Babīte ganījusi govis. Dievs reiz licis visiem ezeriem pacelties gaisā; ja tos kāds pasauc vecajā vārdā, jālaižas tālāk, ja jaunajā, jākrīt zemē. Burtnieku ezers gulējis agrāk kā Astjervs igauņu purvos. Vērsis to pasviedis pār muguru, nesis pa gaisu, nonācis pāri vietai, kur mācītājs baznīcā teicis sprediķi. Burvis iesaucies: «Man burtnieks», un ezers nolaidies zemē, apklādams baznīcu, dievlūdzējus, ko visu rāmā laikā vēl tagad varot redzēt ezera dibenā. - Upes cēlušās dažādi. Ogre sākusi tecēt tai vietā, kur saimnieks licis nocirst liepu. Pēc citas teikas: Sieva nesusi vīram ēst, vienā vietā zeme pāršķīrusies zem kājām un ūdens strūkla to aizrāvusi. Gauja nodomājusi tecēt pret sauli uz Alūksni, bet Tirza skrējusi pretī, izdūrusi tai acis, un nu Gaujai bijis virziens jāmaina.

Dažas vietas ar savām teikām pazīstamas visā Latvijā. Pie tādām pieder Latvijas lielākā upe D a u g a v a. Dievs to licis rakt, sasaukdams kopā visus zvērus un putnus. Katrs strādā pēc savām spējām (zaķis lec pa priekšu un mērī ceļu utt.); tikai lietus putns nestrādā, lai neaptašķītu smalkos svārkus. Par to Dievs viņam noliedzis dzert no Daugavas ūdens; tas dzesē slāpes rasas lāsēm, kas uz akmens. Velns gribējis Daugavu aizsērst un nesis lielu akmeni uz Aiviekstes grīvu; bet gailis iedziedājies, un akmens palicis Bērzaunes draudzē, Mārcenes pagastā. Velns vecos laikos sēdējis Daugavas vidū uz liela akmens, sukādams galvu ar zelta susekli, piejokojis vai arī noslīcinājis laiviniekus un zvejniekus, līdz Pērkons tam spēris krūtīs dzīvas ugunis. - Daudz stāstīts par S t a b u r a g u jeb S t a b u r a d z i Daugavas kreisajā krastā, pāris verstes no Stalbes jeb Vīganta muižas. Jauns laivinieks, pa Daugavu braukdams, noslīcis; viņa līgava par to caurām dienām naktīm raudājusi, līdz palikusi par radzi. Cita teika stāsta par bruņinieku, kas dzīvojis Kokneses pili un saticies ar iemīlēto jaunavu no Stalbes muižas. Jaunavai, pie Daugavas uz savu draugu gaidot, atnākusi ziņa, ka viņš nonāvēts; viņa iekritusi Daugavā un pārvērtusies par radzi. Vēl teikas stāsta, ka Staburagā dzīvo sirmgalvis, kas nakti ,lūdzējiem izdala savas mantas, bet rītos un vakaros Staburaga priekšā sēž jaunava un mazgā savus matus; vai arī jaunava alā caurām dienām vērpj priekš nabaga ļaudīm, kas nevar padarīt muižas darbus. Tautas dziesmas šķiet norādām uz teikām par Staburadzi, kam savi arājiņi, savi dēli un meitas, kas vērpj un šķeterē zīda diegu, auž zīda nēzdogus un palagus.

Dažas latviešu vietu teikas apstrādātas latviešu mākslas dzejā. Pie Pirmajiem, kas to darīja, pieder Fr. Mālberģis, kurš tās stipri pārgrozījis un pielicis klāt daudz ko no sevis. Viņa poēmā Staburags un Liesma ir teiku motīvi, bet maz kas no latviešu tautas teikām. Īsāki teiku atdzejojumi, kuros tautas teiku viela vairāk izlietota, ir: Teika par Vīdolu, Dundagas pils, Pērkona akmens Abavā, Velna pēdas pie Daugavas, Nogrimuse baznīca u. c. Tautas dziesmu garā un t. dziesmu ritumā mēģināja teikas pārdzejot Auseklis. Minamas viņa teiku balādes: Daugavas racēji, Lai top (teika par kalnu radīšanu), Gaismas pils, Ūdens plūdi, Eima ezers, Aivieksta. Plašāk latv. tautas teikas apstrādāja Lautenbahs-Jūsmiņš (Dundagas zaļā pils meita, Sabiles daiļā pils zeltene). Teiku par Burtnieku ezeru tautas dziesmu ritmā atdzejojis J.Grīns.

Par v a r o ņ u t e i k ā m latviešu burtniecībā var runāt tikai ļoti aprobežotā nozīmē. Daudzkārt minētie tautas varoņi ir patiesībā pasaku varoņi, kas nav izveidojušies par teiku varoņiem. Lai pasaku varonis, kas sastopams laimes jeb dēlu pasakās, tiktu par teiku varoni, ir nepieciešams, ka viņš ņem dalību vēsturiskos gadījumos, izdara darbus, kam nozīme tautas attīstībā, līdz ar to parādīdamies kā īpatnīga persona. Šāda varoņa latviešu tautas tradīcijās trūkst. Tomēr dažiem latviešu pasaku varoņiem ir kādas teiku varoņu iezīmes. Viņi vērš uz sevi uzmanību ar savu ārkārtējo spēku un uzņēmību, izdara pa darbam, kam kāda nozīme vispārībā, ir nosaukti zināmā vārdā un tiek vesti sakarā ar zināmām vietām.

Starp latviešu varoņu vārdiem minami: Īliņš, Niedrīte, Lāčaugainis, Lāčplēsis jeb Lāčausis, Lāčadēls, Kurbads. Stāstījumi par viņiem ir savā starpā varianti. Galvenā darbība ir tā, ka viņi nolaižas apakšzemē, cīnās ar milzi (briesmoni, velnu) un atsvabina jaunavu (vai 3 jaunavas), kuru apprec. Viņiem mēdz būt arī biedri, kas izrādās par neuzticamiem. Bez tam varoņi izdara dažus citus darbus. Cēlušies tie pa pusei vai pilnīgi no kustoņiem (lāča, ķēves).

Minētie varoņi ar apzīmēto darbību par teiku varoņiem nav tikuši. Šādas pat lietas stāsta arī citu tautu pasakās; tā ir pasaku viela, kas kopēja daudz tautām. Un arī latviešu pasakās šādus darbus izdara ne tikai minētie varoņi. Šādā pat lomā min varoņus ar mazāk zīmīgiem vārdiem: Jāni, Ansi, Mārtiņu vai arī gluži bez kāda vārda. Tātad še neparādās varoņi, kas, izaugdami no latviešu īpatnīgās vēstures, būtu priekš latviešiem sevišķi raksturīgi, ne arī tādi, kas tautā pašā, sasniedzot citu attatības posmu, līdz ar šo atšķirtos no tiem, kas uzejami no senatnes mantotās mītu pasakās.

Starp vārdā sauktajiem latviešu pasaku varoņiem kādas uz vēsturi dibinātu teiku pazīmes ir īpaši tiem, kas cēlušies no lāča. Lāčplēsis darbojas pie Daugavas. Viņš, līdzīgi Hēraklam, iztīra apkārtni no plēsīgiem zvēriem. Lāčaugainis atnes no Rojas mācītājam naudas kasti ar trijgalvi pūķi, kas to sargā, pakar Sarkandari, no igauņu zemes ieradušos milzi, kas pārplēš cilvēkus, tos pie divi saliektiem kokiem piesiedams, dzenas pakaļ lielam lūsim līdz Vāczemei, kur laužas ar velniem, iemīlas skaistulē, kuru iet atsvabināt, kad to Velns aizved. Norādījumus uz noteiktu vēsturisku laikmetu vai arī uz kaut kādiem ievērojamiem notikumiem tautas senatnē arī še neatrodam.

Tautas apziņai mostoties, latvieši mēģināja atdzīvināt arī savu senatni, meklēdami tanī pēc varoņiem. Šais centienos viņi pa daļai varēja atbalstīties uz Merķeļa rakstiem. Merķelis bija pirmais, kas par latviešiem sajūsminājās kā par tautu, kam sava pagātne ar ievērojamu kultūru un lieliem varoņiem. Viņš tēloja latviešu senatni dzejnieka aizgrābtībā un izgreznoja svētnīcām un varoņdarbiem. Viņš skatīja un cildināja Romovi ar mūžam zaļo ozolu un trim dievu tēliem, latviešu likumdevēju Vidvudu, latviešu vadoni Vanemu Imantu. Tūliņ paši pirmie latviešu tautas apziņas modinātāji iedziļinājās Merķeļa radītajā latviešu senatnē. Valdemārs uzņēma savos rakstos viņa Vanemu Imantu (vācu valodā). Brīvzemnieka atstātos manuskriptos uzejam Imantas tulkojumu. Pumpura balāde par Imantu, kuras forma pie tam aizņemta no sveša parauga, ir šo varoni darījusi dzīvu tautas apziņā un par viņas brīvības simbolu.

Pumpurs tad nu arī apņēmās plašākā darbā tēlot latviešu vēsturisku varoni. Par tādu viņš nostādīja Lāčplēsi. No tautas pasaku varoņu un brīvības zaudēšanas laikiem līdz viņas atmodai bija aizgājis tik daudz gadu, ienesot viņas gara dzīvē svešus elementus, ka senās tradīcijas vairs nebija atdzīvināmas par tautas epu, kurā darbojas tautas garā izauguši un iztēloti varoņi. Tomēr, lai gan Pumpura Lāčplēsī nav neviena panta, kas sevī ieslēgtu no tautas mutes uzrakstītu varoņtēlojumu, lai gan še ir viscaur dzeja, kas stāv tālu no tautas sacerējumiem, dzejnieka viņa laika biedru atbalstītā sajūsma ir radījusi darbu, kas tuvojas tautas epam, un Lāčplēsis ar to zināmā mērā ticis par tautas teiku varoni.

Citu tautas varoni mēģināja celt jaunlaiku gaismā Lerhis-Puškaitis: Kurbadu. Tas ir noapaļots teiku savirknējums prozas veidā. Daudz še paša sastādītāja piedevu, kas stipri atšķiras no senatnes pasaules un senatnes dzejas.

Lautenbahs-Jūsmiņš apņēmās latviešu pasaku un teiku pasauli apvienot ap Niedrīšu Vidvudu tautas dziesmu pantmērā sacerētā plašā epā. Lautenbahs nemeklē savam darbam vēsturisku laikmetu kā Pumpurs, bet paliek latviešu aizvēsturiskajā senatnē. Vidvuds pēc visiem pasaku varoņu pārdzīvojumiem top par latviešu ķēniņu, kas māca zemi kopt, nosaka robežas, dod likumus, ieceļ tiesnešus, ieved laulību, nosaka svētku dienas.

a) Uzbūve pasakās liekas pilnīgi svabada, patvaļīga. Gadījums veras pie gadījuma, motīvs pie motīva, bez savstarpēja sakara. Kurbads cīnās ar trim milžiem, noiet apakšzemē, cīnās ar trim velniem; ieguvis valdnieka meitu un pārnācis virs zemes, cīnās atkal - ar raganu, ar velnu, ar nezvēriem, izlīdz cilvēkam, kam mūžam salst, kam mūžam slāpst. Un tā varētu iet arvienu tālāk, - bet tad, ar čūsku cīnīdamies, viņš dabū galu. Vienību še atrodam personā, kam zināmas spējas vai rakstura īpašības.

Šādu stāstījuma veidu teikās mēdz apzīmēt par Hērakla tipu, to nostādot pretī Argonautu tipam, kurā darbība virzās uz zināmu mērķi (iegūt zelta aunādu). Pie Hērakla tipa pieder vēl dažas latviešu stiprinieku un cita veida pasakas.

Pasaku darbība, v i e n a s personas virzīta, daudz pasakās tiecas p r e t ī n o t e i k t a m m ē r ķ i m. Tas notiek sevišķi laimes pasakās. Varonis iet padarīt kādu darbu (atsvabināt ieslodzīto jaunavu). Tam stājas pretī visādi kavēkļi, pat nāves briesmas. Daudzreiz viņš mērķim pavisam tuvu vai arī to sasniedzis, bet tad rodas jauna nelaime, jauni pārbaudījumi. Notikumu gaitai sekodams, klausītājies to pavada stingstošā uzmanībā, līdz notikumu noslēgums, pa lielākai daļai apmierinošs, viņu atraisa.

Vienas galvenās personas vietā parādās citās pasakās d i v a s. Darbība tad norisinās pretstatos. Darbojas divi nevienādi brāļi, vecākais un jaunākais, bārenīte un mātes meita, bagātais un nabagais kaimiņš, Dievs un Velns.

Vairāk iemīlēts pasakās skaitlis t r ī s. Vienam tēvam mēdz būt trīs dēli. Pēc kārtas tiem jādara zināms darbs, ko galā padara pēdējais (jaunākais, muļķis). Dēliem jānosargā ābele, kam zelta āboli. Sargā viens, otrs - velti; trešais, muļķis, nosargā. Tad visiem trim jāiet tēva Laimiņa meklēt. Muļķim piedāvājas vilks par palīgu. Paklausīdams viņa padomam, viņš iet pēc zelta putniņa, bet ņem arī būrīti, un darbs neizdodas; iet pēc zirga, ņem arī apaušus, - neizdodas; iet pēc ķēniņa meitas, neņem, kā piekodināts, lakatu, dabū meitu, un nu ar tās palīdzību iegūst arī zelta zirgu un zelta putniņu - tātad dara atkal trīs darbus un iegūst trīs priekšmetus. Citiem trim dēliem jāsargā tēva kaps. Divi gudrie nemaz sargāt neiet. Muļķīgais iet un dabū pirmo nakti taurīti, ar kuru sataurēt sudraba zirgu, otru nakti - zelta zirgu, trešo nakti - dimanta zirgu. Vēlāk viņš jāj dimanta kalnā pie princeses vienu dienu sudraba zirgā, neuzjāj, otru dienu zelta zirgā, neuzjāj, trešo dienu dimanta zirgā, uzjāj. Še redzama arī pakāpenība: sudraba, zelta, dimanta zirgs. Tā sastopama allaž. Princese, kas kalpo pie sava iemīlētā par kalponi, apvelk vienās dzīrēs zvaigžņu kleiti, otrās mēneša kleiti, trešajās saules kleiti. Varonis cīnās vienu nakti ar milzi trim galvām, otru nakti ar milzi sešām galvām, trešo nakti ar milzi deviņām galvām. Darbība allaž nodalās trijās pakāpēs. Bārenītei, debesīs nonākot, jāizkurina pirts, jāsanes ūdens, jāaizdabū vecis uz pirti. Puisis kalpo pie mācītāja trīs gadus, dabū par algu trīs grašus, kas iekrīt akā, kalpo vē1 trīs gadus, katru gadu viens grasis izsmeļas, dabū tad trīs lietas: škirceni, lakatiņu un padomu aplaist ar šķirceni ūdeni riņķī un paklāt lakatiņu pagalvī, lai nekāds ļaunums nenotiktu. Mežā naktī pārgulēdams, viņš to dara. Ap pusnakti nonāk līdz aplaistam riņķim lauva, tad lāči un vilki, tad skaista meitene, kam puisis sniedz roku pretī. Šī triju skaitļu simbolika un pakāpenība ienes zināmu kārtību arī visā pasakas uzbūvē. Sākumā varonis (muļķis, pameita) zems un neieraudzīts, turpmāk viņš izdara ārkārtējus darbus, pēdīgi viņš sasniedz cienījamu stāvokli.

Notikumu savirknējumi rindā, viņu norisināšanās pretstatos, viņu pakāpenība un lomu nodalījums, pieturoties pie skaitļa trīs, uzrāda pasaku stāsta pavedienā tikai dažus ieturētus vilcienus. Pie tiem pievienojas citi. Redzams, ka šķietamajā pasaku uzbūves patvaļā valda sava, dažkārt cieši noteikta likumība.

b) Valoda pasakās nav tik īpatnīga un veca kā tautas dziesmās. Nebūdams saistīts ar ritumu jeb pantmēru, no kura ne zilbes nevar izlaist, katru pasaku stāstītājs runā savu valodu. Saprotams, ka tā saskanēs ar viņa laika biedru valodu, atšķirdamās no tās, ko runājušas agrākās paaudzes, kuras devušas viņa stāstījumu lielākai dajaī saturu. Tāpēc pasakās nav ne vecu vārdu, ne vecu vārdu formu. Tur runā par brūti un brūtganu, par princi un princesi, par kleiti un kroni. Veci vārdi uzglabājušies tikai tur, kur runā par mistiskām būtēm, ko pasakas mantojušas no senatnes un vienumēr sevī uzglabā. Tādas ir: vilkači, sumpurņi, pūķi, lietuvēni, veļi u. c.

Tomēr pasakās ir priekšzīmīga proza. Viss tur tēlots lietišķi, vienkārši, uzskatāmi, saistoši, dzīvi. Pieturēdamies pie lieliem, skaidriem vi1cīeniem darbībā, pasaku stāstītājs neielaižas nenozīmīgos sīkumos. Viņš var vienā teikumā pārlēkt pāri deviņām zemēm un jūrām un gadu simteņiem, lai turpinātu stāstu tur, kur viņa varoņa piedzīvojumi top saistoši. Pie tiem tad jāpakavējas tik ilgi, kamēr no tiem dabū pilnīgu iespaidu. Notikumu lietišķo gaitu vienumēr acīs paturot, lietojami visnepieciešamākie vārdi, lai tai sekotu. Teikums pieslēdzas pie teikuma, tēlo darbību soli pa solim. Saikļi, nodibinājumi, secinājumi top lieki. «Neko darīt, Lielēdējs gājis ūdeni meklēt. Izgājis no pilsētas, apgulies ceļmalā pie liela akmeņa un aizmidzis. Te sapņos pienācis vecs vīriņš... Tādi vārdi, kā tad, pēc tam, tāpēc atkrīt nost. Katra situācija tomēr izmantojama, katrs darbības solis pavadāms ar to uzmanību, kas nepalaiž neviena svarīga mirkļa. «Maļ, maļ, te atvērsies kambara durvis un viens līdīs ārā.» «Gailītis norauj vienu riekstu - nosviež zemē, norauj otru - nosviež zemē; kā sviedīs trešo - vistiņai acī iekšā.» Darbības posmus, -kas apsola kaut ko sevišķu, ceļ priekšā tais pašos vilcienos vienreiz, otrreiz, trešoreiz, lai tie jo skaidri skatāmi, un padara ziņkārību jo dzīvu - tad nāk nepacietīgi gaidītais iznākums.

Par darbību un viņas darītājiem arvienu dziļāk interesējoties, stils top dzejisks. Tas sāk laistīties sudraba, zelta, dimanta krāsās, zvaigžņu, mēness, saules spožumā. Tēlojums top dramatisks. «Tas nu tas. Beidzot, ko nu darīs? Viņš pacienāšot Bezbaili ar saviem āboliem. Noliecis tūliņ slaiku ābeli: lai Bezbailis saturot pie galotnes - viņš tamēr šķīšot. Bezbailis saķer gan ābeli, bet nevar noturēt: ābele, gaisā sprukdama, pārsviež šo pāri.» Dzejiskais stils paceļas vietām tādā augstumā, ka tas pāriet ritumā. Kad muļķis noķer ābolu zagli, putniņu zelta spalvām, tad šis, gribēdams vajā tikt, muļķīti pamāca, lai sakot tēvam:

Noķēru putniņu, atņēmu āboli;
Palaidu putniņu, spalviņu paturēju.

Ir tad arī pāris pasaku, kas pieņēmušas ritmisku formu. Viena no tām sākas šā:

Es biju puisītis,
Ganīju cūkas
Noķēru zaķīti.
Noķerdams zaķīti,
Dzenu cūkas mājās.
Pārdzenu cūkas,
Lieku zaķi apcirknī.
Izdzenu cūkas,
Ganu līdz pusdienai.

Pārdzenu cūkas,
Eimu zaķi raudzīt;
Eimu zaķi raudzīt
Zaķa vairs nav.
Iemu uz mežu
Zaķīti meklēt.
Iemu, iemu, iemu
Pa mežu raudādams
Satieku vilku...

Ar to pasaka pārkāpusi savas robežas. Pie viņas būtības pieder tas, ka viņa savu saturu, arī savu dzeju tērpj prozas formā.

c) Pasaku teicējs iedveš pasakai savu dvēseli. Pasaku teicējam ir lielāka loma nekā dziesmu teicējai. Pēdējā saņem ja ne visu, tad ļoti daudz pilnīgi gatava materiāla; viņai parasti nav nekas vairāk jādara kā jāpiesavinās liels daudzums jau agrāk sacerētu, galīgā veidā nogatavotu dziesmu un jāzin tās īstā vietā un laikā lietot, vienīgi varbūt vienu vai otru vārdu dziesmā pārgrozot; tikai ārkārtējos gadījumos viņai jāķeras pie jaunu dziesmu sacerēšanas. Gan arī pasaku teicējs stāsta pasakas, ko viņš no citiem noklausījies, bet gluži vārdu pa vārdam viņš pasaku piesavināties nevar, un gan nekad viņš to nestāstīs pilnīgi tiem pašiem vārdiem, kā viņš dzirdējis. Lai pasaku stāstītu tālāk, teicējam vajaga ne vien labas atmiņas, bet viņam nepieciešamas arī stāstītāja dāvanas. Tāpēc dziesmu teicējas ir katrā dziedātāju pulciņā, dažā pa vairākām, bet pasaku teicēji ir tikai pa plašāku apgabalu kāds vai kādi, kuru slava tad arī sniedzas tālāk.

Ar to izskaidrojas arī tas, kāpēc pasakās uzejama priekšzīmīga proza. Še novērojams svabadas izlases likums. Pasaku teicējs, kam nav īsta stāstītāja dāvanu, drīz vien noies no skatuves; nevarēdams klausītājos valdzināt, viņš paliks bez tiem. Tikai tas teicējs, kam ir sevišķas stāstītāja spējas, pievilks klausītājus un tādā kārtā atradīs gadījumu savas spējas pastāvīgi vingrināt un attīstīt. Iznākums būs tas, ka viņa pasakas ir stāstāmās mākslas īsti paraugi.

Radošs pasaku teicējs neaprobežojas ar to, ka sniedz kaut kur noklausītu pasaku tālāk. Viņš saņemtajai vielai dod ne vien savu izteiksmi, bet pasaku motīvus, kuri viņam vienumēr pie rokas, viņš daudzreiz pārkārto, pasaku paplašinādams, saīsinādams vai pārveidodams. Katra tautā pazīstama, zināmā veidā stāstīta pasaka ir tāda radoša teicēja sastādīta. Par to, ka viņu bijis un ir vairāk, liecina tas, ka zināmai pasakai uzejami tautā vairāk varianti. Katra uzrakstīta pasaka nav patiesībā tautas, bet ir zināma teicēja sacerējums. Tam ir gadījuma raksturs, kādā veidā pasaka uzrakstīta; ja tā būtu noklausīta no cita teicēja, tai būtu cits veids.

Daudz kas uzrakstītās pasakas izteiksmē iekļūst arī no uzrakstītāja. Ja pasaku apraksta pēc tam, kad viņa visa izstāstīta, kā tas pa lielākai daļai notiek, tad pēdējais pasakas izteiksmes noveidotājs ir uzrakstītājs. No svara tad nu tas, vai uzrakstītājs grib un spēj sniegt pasaku pilnīgi tādu, kādu viņš no teicēja to dzirdējis. Ja uzrakstītājs uzzīmē pasaku pilnīgi tādu, kā viņš to dzirdējis, tad izteiksmē un valodā būs uzejamas savādības, kādas piemīt ne vien izloksnei, bet arī pasakas stāstītājam. Lerha-Puškaiša krājumā tad arī novērojams, ka pasakas stils mainās līdz ar uzrakstītāju, kura īpatnējā savādība savukārt atbalstās uz teicēju, kas var ienest viņa izteiksmē dažādību. Teicēja un uzrakstītāja īpatnība sevišķi ievērota tais pasakās, kas ņemtas no A. Bīlenšteina krājuma.

Pasaku teicēji mēdz būt vīrieši, sevišķi veci vīri, kamēr īstās dziesmu piekopējas ir sievietes, sevišķi jaunas meitas. No Lerha-Puškaiša minētajiem pasaku stāstītājiem (144 skaitā) ir apmēram divi trešdaļas vīriešu. Saprotams, ka šie vecie vīri jau no pašas jaunības ar pasakām nodarbojušies, viņu stāstīšanā vingrinājušies; tādā kārtā viņi tikuši par īstiem meistariem, kādi senajiem latviešiem varēja būt burtnieki. Viņi nostājas blakus lielajiem episkajiem dzejniekiem, tautu sirmajiem dziesminiekiem (Homēram, Veinemeinenam u. c.). Nobriedis gara miers pieder pie nepieciešamiem pamata prasījumiem, lai atmiņa un sacere izceltu no pagātnes skaidrus dzejas tēlus. Še jaunības straujais temperaments, kas lirisku jūtu bagātību un spēku, mazāk no svara un var būtpat traucējošs.

Dzīva interese un jūtu siltums apņem arī katra pasaku teicēja tēlo saku stāstītājs dzīvo līdzi saviem tēlotajiem varoņiem un notikumiem. Ar to viņš saista arī klausītājos. Tāpat jaunības sajūsma še nav izslēgta. Tikai šī dzejas veida īpatnīgai ideālai pilnībai vairāk tuvinās tais mierīgais jūtu noskaņojums.

Kā jaunekļi stāsta pasakas, par to liecina Auseklis. «Prieks ir dzirdēt lielvārdiešu puisēnus, jaunekļus u. c. pasakas stāstām. Tās viņiem nevis tā vien, kā likts (no ārienes), kā Zvaigznīte mēdz sacīt, bet tās viņiem kā iedzimušas un iesakņojušās. Viņi tās katru reizi iztērpj savādākā rotā, kādu katru reizi fantāzija tiem izauž. Uz pasaciņas spārniem nesti, tie garā atrodas katrā pasaciņas skatā, katrā lomā.» - Par iespaidu, kādu klausītājies saņem no pasaku teicēja, Lautenbahs sniedz šādu ainu: «Līdz tas bija izvilcis pirmo dūmu, tad tas ar' iesāka tūliņ pēc tam, kad bijām ap viņu mierīgi sasēduši. Pēc pirmā dūma tas tik retu kāda reizi vēl pie otra un trešā tapa, jo, teikšanā nogrimdams, tas savu pīpi tik vien vēl rokā turēja vai neviļus atkal kabatā iebāza. Izdzisusi tā bija ik reiz jau sen. Visapkārt bija pilnīgs klusums arī starp citiem, dižiem ļaudīm iestājies; dzirdēju tik vienīgi pasaku teicēja balsi, kas nebija ne rupja, ne smalka, ko kā balsi arī tagad neviens neievēroja. Bērniem pie klausīšanās bija nu ik reizi visi dižie piebiedrojušies. Darba vakaros pastarpām apstāja ratiņi, uz pasakām klausoties; tēvs pats, traukus taisīdams, dažreiz nostāja ēvelēt un dikti klauvēt. Svētdienas pēcpusdienās atkal apklusa dažs, kas bija dziesmu grāmatā dziedājis, un dažs izlika no rokām ārā grāmatu, kurā bija lasījis, ka sarunas, kas kādā citā kaktā atskanēja, nu apklusa. Visi klausījās muti paplētuši pasaku teicējā, pat Ratnieku Jānis, kam vienmēr tie zobi tādi un kas to muti labprāt palaiž, mūsu pasaku teicēju diezgan dikti un saprotami dažreiz par pasaku leiti nosaukdams, klausās nu muti ieplētis, lai gan allažiņ savā kaktā palikdams.» - Kā pasaku teicējs pats sevi ar humoru iepin stāstā, liecina šāds pasakas noslēgums: «Arī mani ielūdza kāzās. Sataisījos godam: nopirku divus cukura zirgus un medus maizes ratus; liku pašūt žīda skrodelim raibus papīra svārkus un biksas, uzlikšu galvā sviesta cepuri un apāvu smalkus plāceņu zābakus, un laidu tad uz kāzām kā pats dižais vedējs. Ceļā uznāca karsta saule, izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu cepuri, apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, - te kur bijuši nebijuši pulks zēnu apēduši manus zirgus un ratus. Gāju tālāk kājām; pliku galvu ejot, noplīst mani smalkie zābaki. Uznāca stiprs lietus, sašķīst mani svārki, biksas. Ko nu darīt? Kur nu dēties plikam, kailam? Auksts, lietus līst. Par laimi, ieraugu ceļmalā uz ratiem lielu trūbu. Lienu iekšā un nokusis, sasalis, labā patvērumā drīz iemigu. Bet ielīdis biju lielgabalā. Zaldāti še pēc lietus turēja savu munsturi un šāva lielgabaliem, ka rībēja vien. Izšāva arī to lielgabalu, kur es gulēju, un atšāva mani šinī zemē, mūsu pašu pagastā.»