Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

            a) Kustoņi

            b) Stādi

            c) Dvēsele

        2) Dievības

            a) Debesu dievības

            b) Likteņa dievības

        3) Dievs

            a) Kā gaismas dievs

            b) Kā personiska būte

            c) Kā tikumiska būte

        4) Svinējumi

            a) Svētki

            b) Svētnīcas

            c) Svētnieki

Latviešu ticējumos, no kā izlasāms latviešu burtniecībā ietvertais pasaules uzskats, uzejamas vairāk klātnes, kas pieder vairāk attīstības laikmetiem. Daži no tiem sakņojas indoeiropiešu pirmtautā, citi radušies zem kristīgas ticības iespaida vai tieši no tās pārņemti; daži saistās pirmatnīgā veidā ar apkārtējiem priekšmetiem, citiem ir par saturu patstāvīgi tēli; daži aptver parādības, kas vēl pavisam nenoteiktas, izplūdušas, citi uzrāda jau diezgan apjaušamas, noveidotas būtes. Par pilnīgi nokārtotu latviešu mitoloģiju nevar būt runa. Var uzrādīt tikai dažādus latviešu ticējumus, kas nodalāmi zināmās grupās un attīstības klasēs.

a) Sevišķi tuvu cilvēkam stāvēja kustoņi. Redzamu vietu zvēru starpā ieņem l ā c i s. Viņš ir gudrs un ļoti spēcīgs. No viņa bīstas jaunie gari. Lai tos izdzītu, lāci ved kūtī un citās telpās. Lācis ir par tēvu latviešu teiku varonim Lāčplēsim (Lāčadēlam). Lācim allaž nostājas blakus v i l k s. Viņu nav radījis Dievs, bet Velns, tomēr viņš Velnu vajā. Senāk viņš neesot bijis plēsīgs, bet gājis ganos; saimniece viņam kukuļa vietā iemetusi karstu akmeni mutē; no tā laika viņš varot ēst, ko Dievs viņam novēlot. Vilkam draudzīgi sakari ar l a p s u. Tā ir liela gudriniece. Mācēdama visas gudrības, viņa gribējusi iemācīties arī laisties pa gaisu; tomēr mētelis, kas viņu mācījis, palaidis par ātru viņu vaļā, tā ka viņa kritusi uz celmu un no tam dabūjusi atšautu asti. No citiem meža kustoņiem allaž min kopā zaķi un vāveri. Z a ķ i, ko dēvē par Dieva zirgu, Dievs ar viltu izmainījis pret Velna zirgu. V ā v e r e pieder pie (auniem kustoņiem. Tā nes uz jumta degošas ogles un nodedzina mājas. No citiem kustoņiem tautas tradīcijās vēl minēti: k u r m i s, kam nolemts dzīvot apakš zemes, tāpēc ka (līdz ar čūsku) nav nācis palīgā ceļus taisīt, s e s k s, alus darinātājs un dzērājs, p e l e, miega valdniece, bērniem miega nesēja, u. c.

M ā j u  l o p i agrāk dzīvojuši mežā un tikai vēlāk, vilkam tos vajājot, gājuši glābties pie cilvēkiem. Z i r g s tāpēc nosodīts uz nemitīgu darbu, ka viņš, aizbildinādamies ar nevaru, liedzies nest Dievu pār upi. G o v i s bijušas agrāk visas melnas, nešķeltiem nagiem un bez ragiem un piederējušas Velnam. Dievs, uztaisīdams kūtis un uzlaizdams govīm mušas un dundurus, tās pārdabūjis pie sevis; lai Veltīs tās nevarētu pierādīt par savām, Dievs tās nokrāsojis dažādās krāsās, pāršķēlis tām nagus un iedzinis pierē vadžus. A i t a ir Dieva kustonis. Velns redzējis Dievu to cērpam, pārgājis mājās un sācis cirpt savu cūku, tāpēc tai palicis mazums saru uz muguras. S u n s un k a ķ i s dzīvo ienaidā. Tam par iemeslu tas, ka kaķis, kam agrāk bijis jāiet ganos, nozadzis suņa brīvgrāmatu.

No putniem pie māju kustoņiem pieder g a i l i s, gaismas sludinātājs, saules simbols. No citiem putniem liela nozīme d z e g u z e i. Tā dzimusi no meitas, ko apprecējis zalktis vai Velns, vai arī cēlusies no nelaimīgas mātes meitas. Viņa liela pareģe, var noteikt gadus, cik ilgi dzīvot vēl pie māmiņas, vai pavisam. Kā pareģe viņai stājas blakus z ī l e. Tā nes ziņu, kad meitai jāj precinieki, kad brālim jāiet karā. Ļoti iemīlēts putns l a k s t ī g a l a, kas cēlusies no kalpinātās un sistās pameitas, kura lūgusi Dievu, lai viņu pārvērš par putniņu. Viņa zīlē sējas laiku, palīdz arī ganiem un pieguļniekiem. Puišu lomu tēlo c ī r u l i s, kas dara alu, dzer, dzied, kaitina c i e l a v u.

No pārējiem dzīvniekiem ievērojama č ū s k a, par ko dažkārt tiek cilvēka dvēsele. Viņa ļauns kustonis, Velna radīts; kas viņu nosit, tam tiek piedoti septiņi grēki. Čūskai savs ķēniņš, galvā zelta vainagu, kuru iemantojot tiek bagāts un gudrs. Pretim čūskai ir z a l k t i s, labs kustonis, govju sargs un labdaris, kuru nav brīv sist.

b) Arī stādi bija senējiem latviešiem dzīvas būtes. Tiem ir dvēsele, kura turp dažkārt pārgājusi no cilvēkiem. Koki senāk runājuši. Tie sajūt arī sāpes, sevišķi kad tos griež zināmās dienās (krusta dienā) vai arī kad tos zaļus vai visām lapām met ugunī. Augstā cieņā stāv ozols un liepa. O z o l s ir ar savu stiprumu, pastāvību, nelokāmību vīrieša ietēls. Puisēniem kāra šūpuli ozola līkstē; mazgājamo ūdeni tiem sildot vai pirti tiem kurinot, ņēma vismaz kādu daļu ozola malkas; tiem nodomātā peramā slotā iesēja kādu ozola zariņu. Vīrieši lietoja savos darbos (tā biškopībā) vismīļāk ozola koku, dzēra no ozola kannām. Zem ozoliem mēdza notikt arī dievkalpojumi un ziedojumi. Maigā, pieglaudīgā, kuplā l i e p a ir sievietes ietēls. Kur jaundzimušo puisēnu vajadzībām kalpoja ozols, tur meiteņu vajadzībām liepa. Sieviešu darbos un dzīvē bija pirmā vieta liepas kokam: no tā taisīja pūrus, velējamās vāles, galdus. Liepa ir arī kapu koks. Liepā pāriet žēlabās nomiruša puiša dvēsele; kad no tās pataisa kokli, tā skan žēli.

Attiecīgās latviešu tautas tradīcijas aplūkodams, A. Švābe atrod, ka ozols un liepa nav latviešiem dzīves poētisks attēls, bet pati šī dzīve, ka tie piepilda latviešu dzīvi no šūpuļa līdz kapam un uzstājas ar viņiem kopā svētkos un dzīrēs. Latviešiem ozoli un liepas bijuši svēti koki, ko nedrīkst cirst, kam upurē vistas un gaiļus, kam dzied īpašas kulta dziesmas. Tie ieņem svarīgu vietu senlatviešu reliģijā. Tie noteic viņu paražas un uzliek viņiem zināmus pienākumus, kas izpildāmi dzemdēšanas, kristību, kāzu un citos gadījumos. «Pusmītiskā, pusvēsturiskā Prūsijas Rāmava ar svēto ozolu birzi ir tikai krāšņs simbols visām tām neskaitāmām Senlatvijas reliģisko svētku rāmavītēm, kuras pastāvēja visur vienalga, vai viņas bij iemiesotas īpašās birzēs un elku kalnos vai arī dzīvoja tik kā acumirklīga masu psihozes sajūta svētkos un īpašās svētku dienās.» Pie ozola un liepas uzejamas arī zināmas totēmu iezīmes: latvieši ticējuši, ka viņi no ozola un liepas cēlušies. Ozolam un liepai ir savas dzimtis, kas nostājas savstarpējā pretstatā. Še ieraugāmās pusdzejiskās, pusmitoloģiskās gleznas saskan ar senlatviešu jēdzieniem par dzimts satversmi, kas pirmatnes domai tēlojas kā žuburots koks.

Ā b e l ē parasti ierauga māti. Bārenīte piestājās pie ābeles, kas pār to birdina baltos ziedus, kamēr bārenītei birst asaras. Ābele lūdz Dievu, lai rudeni meita iziet tautās. Ābele zied skaistāk par visiem kokiem: ievai balti ziedi, ābelei sudrabiņa. Ābeli tad arī dēvē par Dieva koku, no kura nav labi lauzt zarus vai ņemt ziedus vainagam. Saule raud, ka ābelei nokritis zelta ābols. Runā arī par zelta ābeli. I e v a ir sievas simbols. Meita uzaug kā liepa, nozied tautu galda galā kā ieva. Kas negrib būt sieva, tā neņem ievu rokā. Sieviete nelauž ievas zaru, jo viņa ir pati kā ieva. L a z d ā ietēlojas godsirdība, krietnums, drosme. Viņas ziedi skaistuma ziņā gan netiek līdz ābeles, arī ne ievas ziediem; tomēr tiem ir sevišķa vērtība: lazda zied gavēnī, cietajā mēnesī, sarkaniem ziediem. Tautās vai tumšā naktī ejot, ņem rokā lazdas zaru: lazda netura blēņu, nevēl ļauna, pat Velna nebēdā. B ē r z s, atšķiroties šai ziņā no citiem kokiem, pats aicina, lai viņam griež zarus. Tikai jāatstāj galotne, kur uzmesties putnam, ar ko pušķoties Dieva dēlam. Ja meita lauž bērza galotni, tad tā paliek atraitnē jeb viņu apprec vecs vīrs vai atraitnis. Par to var nākt arī vēl bargāks sods: var nomirt tēvs vai māte. O s i s, aklais koks, pavasari nav redzējis, ka ziemelis jau projām, un tāpēc palicis kails ilgāk par citiem kokiem; rudeni viņš, baidīdamies citiem pakaļ palikt, pārāk ātri nometis zaļo apģērbu. A p s i sauc par Velna koku, kas grabēt grab. Apšu lapas vienumēr dreb; tās drebina zem tās stāvošā Vēja māte vai arī svētā Māra, kam apse nav devusi naktsmāju. Kas sacērt apsi vai vij apšu vainagu, tam dreb valoda. S ē r m ū k s l i s, p ī l ā d z i s top izlietots pret jauniem gariem, burvjiem, raganām. - Daudz ticējumu saistās ar p a p a r d i. Tā zied Jāņu nakti sudraba ziediem. Kas ziedu iemanto, tas visu zina un redz, var staigāt apkārt neredzams un iet caur aizslēgtām durvīm.

Tauta uzskata savā pirmatnē par dzīvām būtēm arī d e b e s s u n c it a s d a b a s p a r ā d ī b a s. D e b e s i s uzlūko par tēvu, zemi par māti, kā to redzam mīklās. Debesis dēvē arī par zilu pļavu, kur divi gani, viens sudraba (mēness), otrs zelta (saule), gana baltas govis (mākoņus), vai arī par lielu lauku, kur ganās liels pulks kazlēnu (zvaigznes) ar pekainu āzi (mēnesi) vidū. S a u l i vēl tēlo par govi, par mazu sunīti, kas skrej pa pasauli riedams, par spožo, kas apēd baltus putnus, par vistiņu, kas iebāž knābīti katrā šķirbiņā, m ē n e s i - par vērsi, par plikpauri, par baltaci, par baltu zirgu, kas pār vārtiem skatās. Saule un mēness ir arī divi vīri, kas iet pa kalnu, viens otra nepanākdami, vai arī brālis un māsa, kas ik dienas peld pa jūru. Z v a i g z n e s ir baltas aitas, rogas, rieksti. M ā k o n i s ir putns, kam spārni pil, s n i e g s - gulbis, kam spalvas put. Debess parādības turpmāk izveidojas par uzskatāmām dievībām.

Māņiem, kas attiecas uz pašiem dabas priekšmetiem, pievienojas ticējumi dažādiem no šiem priekšmetiem vairāk vai mazāk nošķiramiem gariem. Šos latvieši mēdz iztēloties par mātēm. V ē j a m ā t e šūpo šūpuli vilkam, lāčam, zīlītei, žubītei, vālodzei, auž jūrā baltus audeklus, slauka Dieva namu, mēneša istabu. Tai ir četri dēli (vēji) un savas kalponītes. Z e m e s m ā t e ir zemes valdniece, kas cilvēku ņem savā glabāšanā pēc nāves. J ū r a s m ā t e šūpo ozola laivu, palīdz zvejniekiem. Viņai daudz naudas, zelta un sudraba. Viņai arī kalponītes, kas sedzas baltās sagšās. M e ž a m ā t e sauc vārdā putnus, zina, kur dzīvo katrs meža kustonis, palīdz ganiem, medniekiem, koku cirtējiem. C e ļ a m ā t e tek dienu nakti, «dzelžu kalti ritentiņi, pakavoti kumeliņi», gādā par ceļiniekiem. Vēl piemin Krūmu māti, Lapu māti, Miglas māti, Nakts māti, Ogu māti, Ziemeļa māti u. c.

Zināmas būtes parādās kā dažādu darbu veicinātājas. Zemkopjiem palīdz J u m i s, kas ziemu pavada klētī vai tīrumā. Viņam kājās zābaki ar piešiem; viņš brauc melniem, bēriem vai sirmiem zirgiem. Izšķir rudzu, miežu, auzu un linu Jumi. Lopkopībā svars govju M ā r š a v i ņ a i, kuras nosaukums cēlies no Māras. Arī Māru min par govju sargātāju, viņu dažkārt nosaucot par P i e n a m ā t i. Šī dažreiz parādās arī zalkša vai cielaviņas veidā. Zirgu patrons ir Ū s i ņ š, īpaši pie augšgaliešiem. Cūku aizsargs ir T e n i s jeb Tunis, kas cēlies no Antonija, kuram šāda loma Rietumeiropā. Biškopībā ir sava loma Bišu mātei. Par bišu aizsargu daži nostāda arī Ūzinu (atšķirot to no Ūsiņa, zirgu patrona).

c) Pie pamatelementiem tautu pirmatnes ticībā pieder cilvēka dvēsele. Tā stipri saistās jau ar māņiem, kas attiecas uz dabu: dvēsele pāriet dažādos dabas priekšmetos. Bet dvēselei ir arī patstāvīga dzīve, pati tā pieņem dažādus veidus.

Pirmatnējā cilvēka visagrākajos uzskatos dvēsele vēl nav nekas noteikts un izveidots. Tā parādās kā d v a š a, kā gars, kas atšķiras mirstot no miesām. Netverama, grozīga, ātri zūdoša, tā nojaužama kā ēna, murgs, mānis, ķēms, spoks.

Tā var p ā r i e t k u s t o ņ o s. Pēc seno latviešu ticības dvēsele atstāj mirēju kā tauriņš, putniņš. Šādā veidā un vēl arī kā pele, čūska vai citādi tā var atstāt miesas arī guļot.

Pamazām attīstās d ē m o n u jeb g a r u k u l t s. Cilvēka dvēsele pārvēršas dažādās parādībās. Nelaikā vai nedabiskā nāvē miruša cilvēka dvēsele netiek apakšzemē, bet staigā apkārt kā l i e t u v ē n s, jādelē, moca cilvēkus un lopus, pārvēršas dažreiz dažādos veidos: par bērnu, lielu cilvēku, meitu, par kādu kustoni. Daudz un dažādos veidos var pārvērsties r a g a n a s. Viņām guļot, gars iziet pa muti un parādās par žagatu, vārnu, mušu, lapseni, čūsku, zivi, slotas kātu, piepi, pūsli, degošu kaudzi, ugunīgu braucēju vai par citu kādu kustoni, priekšmetu, parādību. Tās dodas uz citu kūtīm vai ganībām slaukt govis, vajā cilvēkus, dēļ ap ozolu, jāj pa gaisu, maitā mēnesi, aizjāj uz apakšzemi aiz sudraba, zelta, dimanta meža kopā ar turienes meitām vīt vainagus, priecāties. Raganu aizdzen ar sērmūkšļa nūju. Ja, garam projām esot, izcilā raganas miesu, tad tas vairs netiek atpakaļ un raganai jāmirst; raganu (kā žagatu, vārnu) var arī nošaut ar sudraba lodi. Raganu lomā dažkārt parādās laumas, svētās meitas.

Par v i l k a c i, vilkatu jeb vilku cilvēks vai nu pats pārvēršas, izlīzdams pa saknes, siekstas apakšu, pa nažu starpu, caur melnu kreklu, skriedams ap krūmu, jeb vai viņu par tādu pārvērš Dieviņš, burvis, ļauns cilvēks. Vilkacis plēš cilvēkus, kustoņus. Ja tam apcilā drēbes vai aizbāž siekstas caurumu, tad tas vairs nevar tikt par cilvēku. Viņš nevar viegli nomirt, neatdodams savu amatu citam. Maisījums no cilvēka un kustoņa ir s u m p u r n i s: tam ir cilvēka rumpis un suņa galva. Sumpurņi ir briesmoņi, kas dzīvo mežā un ēd cilvēkus.

R ū ķ ī š i ir labi gari. Mazu cilvēciņu veidā viņi īpaši naktī kaut kur ierodas, atnes naudu vai citu kādu mantu, padara dažādus darbus: apar, apkopj laukus, novāc no tiem labību, pagatavo no sagrieztām ādām kurpniekam zābakus un tad pazūd. Ja viņus aplūko vai ar viņiem runā, tad viņi aiziet un vairs nenāk. Ja no viņiem grib tikt vaļā, tāpēc ka viņi pārāk nostrādina zirgus, tad lietojama krusta zīme.

Rūķīšiem dažā ziņā līdzinās p ū ķ i s, kas latviešu ticējumos ieņem plašu vietu. Arī viņš pienes naudu vai citas mantas: labību, ēdamas lietas, drēbes, ber dzirnavu acī graudus, apsargā kustoņus. Ir sevišķi labības, piena, siena u. c. pūķi. Bet pūķis dara ne ikreiz labu; viņš dažreiz aizvāc no rijas vai no lauka labību, izlasa no kviešu kaudzes graudus, paņem cepamai maizei vai sālij svētību, izzīž govīm pienu, izzog sviestu no spaiņiem. Viņš stājas vājā, nabadzīgā cilvēka pusē: vecam vīriņam viņš piegādā miltus: kā dzirnutiņas pagriež, tā milti birst; kad kungs vīram dzirnutiņas atņem, tad pūķis viņam nomaitā zirgus, citus lopus, māju putnus, bites, iztecina no mucām vīnu, nogalina pēdīgi pašu kungu. Pūķis parādās daždažādā izskatā: kā gailis, runcis, lapsa, vilks, putns, pele, krupis, arī kā nedzīvs priekšmets (pinekls, dzeņaukstes gabals, virves gals, maiss). Viņa vietā dažkārt min maizes roķi, rudzu viļķi, rudzu luņģīti. Pūķis skrej pa gaisu kā uguns kamols, kā uguns lode, kā zvaigzne, zibens, ugunīgs putns, čūska, slota vai citā kādā veidā. Pūķi gaisā aptura, kad to nosauc vārdā vai šauj ar sudraba gredzenu, pie kam nokrīt viņa nesamais. Par to viņš dažreiz nodedzina ēkas. Pūķi iemanto ziedojot, izperinot viņu padusē no gaiļa vai kraukļa olas, nopērkot par naudu Rīgā (baloža, dundura, ogles, virves galiņa u. c. veidā), iegūstot par savu dvēseli, ko nodod velnam, vai arī par sievas dvēseli. Lai pūķi paturētu, to nedrīkst aizkaitināt, tas jābaro, tam jāziedo; par ziedu viņš dažreiz prasa arī cilvēku.

Dabiskā nāvē miruša cilvēka dvēsele parasti aiziet pie veļiem. V e ļ i ir apakšzemes gari, kuru izcelšanos varētu izskaidrot ar mirušu cilvēku dvēseļu kultu; tomēr jautājums, vai dvēsele visādā ziņā top par veli un vai visi veļi cēlušies no dvēselēm, nav izšķirts. Veļi dzīvo parasto cilvēku dzīvi; runā arī par veļu bērniem un veļu precēšanos. Ja, saulei spīdot, līst lietus, tad veļi svin kāzas. Pār veļiem valda V e ļ u m ā t e, kuru allaž min kopā ar Zemes māti. Pēc dažām tradīcijām viņa mājo kapos, tura kapu atslēgu un saņem katru nomirušo. Viņa gaidāmai dvēselei taisa vietu, velē galdautu, kaltē drēbes, cep plāceni. Viņa iet arī cilvēkiem pakaļ, apkauj vīriem sievas, paņem citam mīļu draugu, citam māmuliņu. Min arī Veļu tēvu jeb Veļu lielkungu, kas izveidojas par Velna tēvu jeb Velnu. Veļu mātei pielīdzina Sauli, kas noiedama var paņemt līdzi un uzglabāt cilvēka dvēseli. Dzīvajiem nereti atnāk pakaļ paši miroņi (veļi, velni); vīrs aizved savu sievu, brūtgans brūti. Pakaļnācējs parādās arī citā veidā: kā balts jājējs, zaļš vīrs, melns suns. - B ē r u d i e n ā miroņi nāk uz kapiem vedamajam mironim pretī. Viņi sasēžas uz ratiem, uz zārka; ja nav citur vietas, saķeras gar ilksīm, ap loku. Jo kapiem tuvāk, jo viņu vairāk, tā ka zirgam arvienu grūtāk vilkt. Jaunatvestajam mironim jāstāv pie kapsētas vārtiem par sargu vai arī pie upes (ezera, jūras), aiz kuras ir veļu miteklis, par pārcēlēju. - Miroņi (veļi) arī bez tam p a r ā d ā s z e m e s v i r s ū, dzied kapsētā dziesmas, sapulcējas baznīcā, kas tad laistās ugunīs. Ja kāds viņu dziesmās noklausās, tad viņi to grib sagūstīt; izglābties no viņiem var, ja nosviež kādu drēbju gabalu, kuru tad miroņi saķer un saplosa. - Par veļu uzņemšanu sevišķi gādāja  v e ļ u  l a i k ā.

A p a k š z e m e, veļu valsts jeb viņa saule, kur aiziet dvēseles pēc nāves, nošķirta no virszemes ar kādu ūdeni (upi, ezeru, jūru, avotu) vai arī ar purvu, bezdibeni, tumšu alu; pēc dažām tradīcijām var uz turieni aizkļūt pa lielu caurumu, dažreiz lietojot virvi. Apakšzeme līdzinās virszemei: tur spīd saule, aug koki, zaļo zāle, tek upes. Bet ne visu nomirušo dvēseles nāk vienā vietā. Cilvēks, kas, pasaulē dzīvodams, darījis labu, nāk debesu rijā, mūžīgā gaismā, augstu zilajos debešos. Ļaunie nonāk tumšajā lejā, tāļu tukšumos (ziemeļos), kur nav ne saules, ne mēness, ne zvaigžņu gaismas, kur valda mūžīga tumsība. Še viņiem jāpaliek tik daudz gadu, cik jaunu darbu viņi pastrādājuši, pasaulē dzīvodami. Nomirējam cilvēkam, viņā saulē nonākot, dod darbu. Jo kāds bijis ļaunāks, jo viņam grūtāks darbs. Ziemu ēvelē ledu, no kā rodas sniegs; vasaru mazgā grīdu, no kā ceļas lietus; daži tīra sveces, no kā zvaigznes spīd spožāk. Ja nomiris kāds jauns cilvēks, tad saceļas negaiss. Ja nomirusi ragana, tad nāk slapjdraņķa sniegs vai, saulei spīdot, līst lietus. Tos, kas paši nonāvējušies, vāra lielā katlā vai tura par zirgiem stallī. Arī briesmīgi kungi top viņā saulē par zirgiem, ko dzen un ēdina tikai ar salmiem. Kāds no šādiem zirgiem izstāsta, ka visi tie koki,, kukaiņi, putni, kas apkārt redzami, esot cilvēku dvēseles. Sīkstuļi viņā saulē nedabū nekā ēst. Apakšzemē glabājas šķirstos un mucās daudz zelta; tur ir arī veselas sudraba, zelta un dimanta pilis. Varonis, nonākdams apakšzemē, atsvabina jaunavas, ko Velns tura ieslodzītas, un iegūst Velna dārgumus.

Mācību, ka pirmatnējiem tautu ticējumiem par pamatu dabas dievināšana, sauc par n a t ū r i s m u. Priekšmetu, kurā pirmatnes cilvēka domājis iemīlam burvju spēkus, dēvē par fetišu, šāda fetiša pielūgšanu par f e t i š i s m u. Natūrisma vietā stājas vēlāk a n i m i s m s, mācība, ka tautu pirmatnes ticējumi dibinās uz dvēseļu pielūgšanu. Ar animismu stāv sakarā m a n i s m s, kas katrā dievībā melslē kādu senča dvēseli, un animatisms, kas dažādās garu parādības tura par dvēselei līdzīgām, lai viņas arī nebūtu no tās cēlušās. Ap 20. g. simteņa sākumu arvienu ciešāk nostiprinās domas, ka pirmatnes cilvēka ticība saskaņojas dažādos māņos un burvībās un nav izaugusi no viena paša elementa, nestāv arī tuvākā sakarā ar dvēselēm. No pirmatnējās ticības pakāpi dēvē par p r e a n i m i s m u.

a) Debesu dievības iztēlojas sakarā ar debesu (dabas) parādību novērojumiem, paturot acīs viņu attiecības pret zemi. Daudz tautas uzlūkojušas savā pirmatnē debesis par tēvu, zemi par māti; tāpat saule un mēness parādās par laulātu pāri. Īpaši tas sakāms par indoeiropiešu tautām. Latviešu ticējumi par debesu dievībām gan sakņojas indoeiropiešu pirmtautā; noteiktāk tie iztēlojušies baltu tautu kopdzīves laikā. Pie latviešu debesu dievībām pieskaitāmas: Saule, Mēness, Auseklis, Austra, Dievu dēli, Saules meitas, Debess kalējs, Pērkons.

No kustoņa (govs, suņa, vistas), kāda tā parādās mīklās, vai kāda cita priekšmeta (ābola, rožu koka), s a u l e iztēlojas (sevišķi tautas dziesmās) par dievību ar cilvēka īpašībām, darbību, piederumiem; tā zināmā mērā antropomorfizējas. Sauli dēvē arī par Saules māti un tai piedzejo mātes īpašības. Viņa nokavējas uzlēkt, sildīdama bāru bērnus; viņa lec agri pa logu istabā, kur tumšajā kaktiņā bārenīši sasēduši; viņa tek garu dienu ap kalnu, aiz kura nosaluši sērdienīši; viņai tek pakaļ simtiem bārenīšu basām kājām. Citā reizē Saule ir krustmāte, kas sniedz pār upi (Daugavu) roku, kas krustmeitu izrotā daiļu, dod tai zīda jostu, zelta sagšu sudrabiņa lociņiem. Senāk Saule bijusi meita, kas grābusi aiz kalna sienu ar sudraba grābekli. Tai jāj precinieki viņpus Rīgas zviedzošiem kumeļiem; nāk tai vedēji: ūdens zirgi, akmens vāģi, sudraba kamanas. Mēness noņem Saulei vainagu. Saule bijusi brūte, kad zeme radīta. - Saules drēbes ir dārgas un skaistas. Viņai balts krekls, zīda svārki. Jūras meitas austa sagša, izrakstīta zeltainiem dzīpariem, ap vidu zelta josta, vaska vai zelta kurpes kājās, zelta kronis galvā, pilni pirksti zelta gredzenu. - Saule vienumēr nodarbināta. Dienu tā loka zaļas birzes, nakti jūras ūdeni. Viņai nav vaļas dusināt savus kumeļus, vai tie kusa vai nekusa. Tā spēlējas ar jūras ūdeni, met zīdautiņu, jūra putu gabaliņu. Tā auž Daugavas malā audeklu: zelta šķiets, vara nītes, sudrabiņa šaudeklīte. Tā pin, vītolā sēdēdama, vainagu, darina sagšas, samēro simtiem villainīšu un tās velē, pierauga, ka arī viņas meita strādā. Uzlēkdama, rietēdama viņa met miglu, brauc tad uz sudraba ezeru miglu dzēst. Viņa sēj sudrabu celmainā līdumā, gar jūras malu, mētā zeltābolu, ka mēnesi. Rītos viņa atnes dievpalīgu, vakaros rietēdama nones blēņu valodas. Gaisa vidū līgodama, viņa redz, kas otram dara žēlabas. - Ik rīta Saule atstāj laivu līgojot un lec sarkanā kokā, kuru meklēdami jauni puiši top veci. Tā kar savu jostu liepā, bērzā, iebrauc ābeļu dārzā, kur tai nokrīt zelta ābols. Viņa brauc ar diviem, trim dzelteniem kumeļiem gar debesi, pa augstu (olu) kalnu. Kalnā sēdēdama, viņa peldina savus kumeļus jūrā, zelta grožus rokā. Vai arī viņa brien dienu pa jūru, brauc pa ezeru, pār Daugavu. Dienas vidū viņa guļ ezera malā, jūras salā, kur balta puķe taisa vietu, roze klāj palagu. Noiedama viņa veltī mežus: dod ozolam zīda jostu, liepai mēļu vilnaini, bērzam prievīšus, priedei cimdus, eglei zeķes, paeglim palagu, kārklam zelta grieztu gredzenu. Gaisa gali vakarā no tam atsarkuši, ka Saule vēdina savus zīda svārkus. Saule noiet vakarā, zelta miglu miglodama, zeltābolu mētādama, zeltu sijādama, sudrabu vētīdama. Tā sēžas zelta laivā vai arī guļ nakti jūras vidū uz akmeņa zelta niedras galā.

M ē n e s i apzīmē par kara vīru, kas līgojas uz ūdens, ir dienu nakti laiviņā. Ar zvaigžņu puduri viņš iet karā jauniem puišiem palīgā, tek palīdzēt ļaudīm, ko strādina bez saules, spīd nakti vestai sērdienītei, kam nav sudraba, nes gaismu logā, kam nav skalu plēsēja, uguns rādītāja, visu nakti rāda ceļu Saules meitu vedējiem. Dzirdēdams, ka Saule izdod meitu Pērkona dēlam, viņš tek Sauli aplūkot. Viņš skaita vakarā zvaigznes, vai ir visas; ir visas, tik nav Ausekļa. Viņam par apģērbu zvaigžņu mētelis, par kumeļiem rīta un vakara zvaigznes. - Dažādas attiecības viņam pret Sauli. Viņš tai noņem vainagu, dzenas pakaļ, sajauc audeklu. Tomēr arī Saule tam daudzkārt uzbrūk, bar viņu, ka tas nakti vien maldās, kuļ viņu, ka tas nosaldējis viņas sēto rožu dārzu, laiž viņam ar sudraba čakarniņu, ka tas nespīd gaiši tumšā naktī, sacērt viņu ar zobenu, ka tas atņēmis Auseklim saderēto līgavu.

A u s e k l i s atšķiras no citām zvaigznēm. Viņš aiztek uz Vāczemi šūdināt samta svārkus, kaldināt zelta naudu. Viņš lec agri, gribēdams Saules meitas. Viņš pēc tās lūkojas un prec; tā top par viņa saderēto līgavu, kuru tam atnem Mēness. Tiek taisītas rožu cisas, magoņu palags, kur guļ Saules meita ar Ausekli. Citā reizē Saules meitu dēvē par Ausekļa vedeklu.

D i e v u d ē l i un S a u l e s m e i t a s ir brūtes, ko allaž min kopā. Tās padara dažādus darbus, kur viņu lomas šķirtas. Dievu dēli pļauj sienu, Saules meitas grābj; Dievu dēli vij grožus no strauja ūdens, Saules meitas cērp vilnu no pelēka akmens; Dieva dēli dara alu, Saules meita kur uguni; Saules meitas salasa Dieva sadauzītās sudraba alus kannas gabalus, Dieva dēli kannu sastīpo; Dieva dēli cērt klēti zelta spārēm, Saules meita iet cauri; Dieva dēli taisa tiltu, Saules meita iet pāri, kā lapiņa drebēdama, kā ieviņa ziedēdama. Pēdējos darbos ir viena puse vairāk pasīvā lomā; tas novērojams arī citās vietās. Vai arī viena puse kaut ko dara taisni otrai par labu. Dieva dēls kaldina Saules meitai vainagu. Saules meita kurina pirti, gaida Dieva dēlus, kas arī atjāj. Saules meita brien jūru, Dieva dēli vai nu nes kroni, vai malā vēcina zelta krustu, lai negrimst dibenā. Saules meita auž jostu, mēnesī sēdēdama; Dieva dēli sēž klāt ar sudraba lukturiem. Saules meita mazgā liepas galdu, Dieva dēli nāk lūkoties viņas godu, lidinās kā vanagi, ritina zeltābolu. Dieva dēli dedzina jūrā sveces sudraba lukturos, gaidīdami Saules meitu. Saules meita pin kroņus sarkanrožu dārzā, mazgājas straujupes līkumā, sukājas zelta lazdu krūmā, ved danci zaļas birzes pakrēslī; Dieva dēli lūkojas caur magoņu vai ozola lapām. Saules meitai sabrauc precinieki, Dieva zirgi, Laimas rati. Saule, meitu izdodama, dod veltes. Saules meita lūdz panākstos Pērkonu, kas aiziedams nosper zelta ozolu; Saules meita staigā pieci gadi raudādama un zelta zarus lasīdama. Precinieki ir vai nu Mēness, vai Mēness dēli, vai Auseklis, vai Ausekļa dēli, vai Dieviņš, vai Dieva dēli, kuri parādās arī kā Saules meitas pūra vedēji. Citā reizē Dieva dēli noņem Saules meitai vainagu. Dieva dēli, Saules meitas dzer gaisa vidū kāzas, Mēness pārmij gredzenus. - Dieva dēli, Saules meitas parādās retumis patstāvīgā, no otras puses neatkarīgā lomā. Dieva dēli iet medīt, dzen sudraba irbi, nošauj zelta lakstīgalu; līdzina ar zobenu meža galus; kustina jūrā akmeņus, meklēdami. zelta naudu. Viņu skaits nav noteikts: runā vispārīgi vai nu par Dieva dēlu, vai par Dieva dēliem; dažā vietā min, ka tie divi. Par Dieva dēlu daudzkārt nosauc Jāņu dziesmās daudzināto Jānīti. Ko Dieva dēli īsti nozīmē, nav pilnīgi nosakāms. Daži vēro, ka ar tiem apzīmē rīta un vakara zvaigzni (Manharts), citi, ka tie ir mākoņu dievi (H. Bīlenšteins). Šādi vērojumi nav tautas dziesmām droši atbalstāmi. Dieva dēlos attēlojas dažādas dabas un gaisa parādības, kam savi sakari ar debesi, ar spīdekļiem, ar gaismu. - Saules meitas dara par sevi dažus sieviešu darbus: velējas, ada cimdus, auž sagšas, slauka istabu. Saule rāj savas meitas, ka tās nedara savus darbus: viena neslauka plānu, otra nemazgā galdu; trešā ir mudīga, tā nomazgā logus. Še uzskaitītas trīs Saules meitas; citās vietās runā par divām un vēl citur par vienu Saules meitu, kas pie tam bārenīte un stāv vainagā. Saules meitas ir zīmētas par rīta un vakara blāzmu (Manharts). Šāds iztulkojums visādā ziņā par šauru. Saulesmeitā un meitās gan ietēlojas saules gaisma (viena) vai stari (vairāk), dažādas saules gaismas maiņas.

No saules izejošās gaismas parādības iztēlojas vēl arī citādi. Kad saule ir mākoņaina, tad tā nav pati Saule, bet tā ir Saules kalponīte. Saulei ir kalpi, kam jāpļauj zīda pļavas, jāecē zelta kalni. Pērkona meita saderēta Saules stūrmanim. Ik rītu Saule ģērbj stūrmaņa līgavu, lai tā, jaunāka būdama, viņai tek pa priekšu.

No dažiem vārdiem latviešu valodā, no šo vārdu saskaņas ar attiecīgā jēdziena apzīmējumu radniecīgās valodās un no dažām ieražām vērojams, ka latvieši dievinājuši rīta blāzmu par A u s t r u. Šī pati sakne ir vārdos aust, austrums, austriņš. Kādā tautas dziesmā sacīts: Saule kokles skandināja, Austriņā sēdēdama. Leišiem še vārds aušra, latīņu valodā aurora, grieķu ēos, sanskrita ušas.

Par latviešu un visu baltu tautu lielāko dievu mēdz turēt P ē r k o n u (leišu Perkunas, krievu Perun). Vēl Pērkonu dēvē par Veco tēvu vai Dievu. Agrāk Pērkons un Dievs bija šķirtas būtes, pie kam Dievs jeb Debess tēvs nav stādāms zemāk par Pērkonu. Dievs ar Pērkonu kopā danco, līgo; tiek izsacīta vēlēšanās, lai Pērkons sper sausu koku, jaudams salapot zaļajam, lai Dievs soda jaunu cilvēku, jaudams labajam padzīvot. Pērkons ducina, rūc, zibina, sper, skalda tiltu Daugavā, lai nenāk poļi, leiši tēvu zemē. Viņš nāk arī lēni, nemaitādams ievu ziedu, ne arāja gājuma; arājs lūdz Pērkonu, lai nāk atspirdzināt novītušos miežu asnus. Pērkonam melni zirgi, ar akmeni baroti, dzer sudraba ūdeni tērauda silē. Pērkons jeb Pērkona tēvs allaž viens. Tomēr dažās tautas dziesmās tiek minēts, ka Pērkonam pieci brāļi. Arī Pērkona dēlu skaits dažāds: viņu ir pieci, kādreiz seši, tad arī deviņi. No pieciem dēliem divi rūc, divi sper, piektais zibina uguni. Min arī, ka Pērkonam trīs meitas: viena saderēta Dieva dēlam, otra Auseklim, trešā Saules stūrmanim. Pērkons ved vedeklu no Vāczemes; Saule brauc panākšņos un veltī mežus: liek liepai zelta kroni, ozolam sudraba, kārkliņam uzmauc zelta gredzenu. Pērkons pats jāj precībās, Saule tad iet vedējos. Pērkons parādās kā panāksnieks Saules meitai, ko aizved Mēness vai Dieviņš; atjādams viņš nosper zelta ozolu.

Pērkonu pa daļai atgādina K a l ē j s. Tas kaļ debesīs, ogles birst Daugavā. Kaļ viņš arī jūrā, tā ka dzirksteles lec gaisā, kaļ jūrmalā, dzirksteles sprāgst debesīs. Kalēju pēc kādas dziesmas ir pieci, kam viena māsa. Kalējam ir līgava, kas kā melna vārna dzēš ogles, kad deg smēde. Kalējs kaļ Dieva dēlam piešus, jostu, zobenu, Saules meitai gredzenu, vainagu, saktu vai arī kroni tai māsai, kam deviņi bāleliņi. Ir arī tā, ka Dieva dēli pie Kalēja kaldina Saules meitai jostu, vainagu. No salasītām dzirkstelēm nokaļ zobenu, ar ko nocērt Jodam kaklu; pārsit Velnam galvu.

Debess parādību iztēlojumos ir uzejamas arī d v ē s e ļ u jeb v e ļ u k u l t a p ē d a s. Saule aiznes māmiņai simtu labu vakariņu. Saulītē lietum līstot, Saules meitas vai velēnieši svin kāzas. Saules meita līdz ar Zemes un Veļu māti uzglabā kapa atslēgu. Ne visu nakti spīd tā zvaigzne, kas uzlec vakarā; ap pusnakti tā ielīgo dvēseļu namā. Zelta zvaigzne atspīd, pa ceļu ejot; istabā ieejot, tā paliek aiz durvīm; no istabas izejot, tā noskan, pie Dieva uziedama. Bērna dvēsele kā spoža zvaigzne norit pie līgavas namdurvīm.

D e b e s u d i e v ī b u i z t ē l o j u m i ieņem latviešu senējās gara mantās diezgan plašu vietu, un tiem piemīt ievērojama krāsu bagātība un daiļums. Tomēr tie nav tikuši līdz noteiktai skaidrībai. Krāsas un veidi stipri mainās, acu priekšā nenostājas noteikti dievu tēli. Arī viņu savstarpējā radniecībā un sakaros ir lielas dažādības, tā kā nav nosakāma nekāda viņu ģenealoģija. Dieva dēli nav minēti vārdā, viņu skaits ir nenoteikts vai svārstās, viņiem nav mātes. Tas pats sakāms par Saules meitām, kuras aizved visvisādi precinieki. Tāpat arī citas debesu dievības parādās dažādās lomās.

Par latviešu saules mītiem labi sen plaši rakstījis vācu mitologs V. Manharts (Die lett. Sonnenmythen, Zeitschrift fur Etnologie 1875.). Rakstu saturu pasniedzis latviešu valodā K. Kalniņš (Zinību komisijas I Rakstu krājumā, 1876.). Manharta pētījumiem par pamatu neliels krājums latv. tautas dziesmu. Latviešu saulteikas viņš salīdzina ar teikām citās tautās, ņemdams vērā sevišķi indoeiropiešus. Dieva dēlus viņš uzskata par rīta un vakara zvaigzni, Saules meitas par , rīta un vakara blāzmu.

b) Latviešu likteņa dievība ir Laima, kura latviešiem kopēja ar leišiem. Blakām Dievam un Pērkonam tā pieder pie visvairāk minētām, visievērojamākām latviešu dievībām. Ar' viņu kopā dažreiz min Dēklu un retumis Kārtu. Saņemot katoļu ticības iespaidus, vēlāk Laimas vietā daudzkārt stājas Māra.

L a i m a jeb Laime ir likteņa lēmēja. Pa reizei tā apzīmē vienkārši likteni. Paruna saka, ka sava laime sunim, sava kaķim; tautas dziesma min, ka bitītei, meitiņai, abām viena laime. Šai nozīmē vēl tagad runā par laimi. Tautas tradīcijās tā ir dieviete, kas nosaka un izvada cilvēka likteni. Ko Laima nolemj, no tā nevar izvairīties. Puisim Laima nolemj ūdenī noslīkt; viņš vairās no ūdeņiem; bet reiz viņš ūdens malā dzer un no tam nomirst. Pats Dievs nevar līdzēt, ja Laima ko nolēmusi, un arī pati Laima nevar grozīt savu lēmumu. Laima meitai nolēmusi ilgu, grūtu mūžu un galā pie tīnes osas pakārties; viņa vecumā par savām grūtībām žēlojas Dievam, Laimai, bet bez panākumu; pēdīgi viņa klēti sapinas diegu gabalā, kas aizķēries aiz tīnes osas, un dabū galu. Laima nolikusi katram savu dzīves ceļu, pa kuru viņš tiek pie labklājības. Saimnieks ticis bagāts, zemi kopdams; arī svētdienas vakaru Laima strādā viņa laukā. Viņa nabaga kaimiņš Laimai prasa, kāpēc nenāk pie viņa iepaut svētību; dabū atbildi, ka viņam nav lemts būt par zemes kopēju, bet viņš tikšot bagāts tirgodamies. Viņš .sāk tirgoties un top bagāts; bagātais kaimiņš dara viņam pakaļ un izput. Laima pārbauda cilvēku un tikai tad viņu aplaimo. Līdzīgi Dievam viņa staigā apkārt kā veca sieviņa un prasa kādreiz puisim ēst; puisis viņu paēdina trīsreiz, priekš sevis nekā neatlicinādams; vecā sieviņa, kas izrādās par Laimu, viņam piešķir princesi par līgavu un ķēniņa valsti. Saimniekam, kas brauc uz Rīgu, piestājas sieviete basām kājām un lūdz, lai viņai nopērk kurpes; viņš paklausa, un Rīgā viņam viss labi vedas. Cilvēks, kam peļamas īpašības, nāk Nelaimes nagos. Bagātā saimnieka nabagais pušinieks aprok savu Nelaimi smilšu kalniņā un tiek vaļā no klizmām un nabadzības; par to viņu apskauž viņa pušinieks un rok no smilšu kalniņa ārā Nelaimi, lai tā atgrieztos atpakaļ pie viņa kaimiņa; bet Nelaime nu paliek pie tā, kas viņu izracis, un izposta viņa dzīvi. Laima atnes cilvēkiem īstu labumu, lai arī niecīgu, par ko viņi to vairāk mīlē nekā to, kas viņiem piešķir bagātību. Nelaime dod kurpniekam pilnu maisu zelta naudas; kurpnieks nāk aizdomās, ka viņš naudu zadzis, un viņu iemet cietumā. Laima viņam iemet pa cietuma logu niecīgu taurīti; kurpnieks sāk to pūst, aizkustinādams visu sirdis, tiek no cietuma izlaists un pāriet mājās laimīgs. - Laima noliek cilvēka mūžu, viņam piedzimstot. Tāpēc īpaši mūža sākumā piesauc Laimu. Iedeg gaišu uguni tumšajā kaktā, ceļ Laimai par krēslu baltas vilnas grozu, lai viņa liek vieglu mūžu. Laima lūdz, lai nedod augumu neveiklim maldināt, nedod triju durvju virināt, lai liek mūžu apenīša vieglumu, bērza slotas kuplumu; ja mūžu neliek labu, tad lai liek ilgi nedzīvot. Ja Laima domātu kā māte; tad mūžā nenoritētu nevienas asaras. - Laima ir sevišķi sieviešu sargātāja, vadītāja. Starp šīm atkal sievietes, kam noņem vainagu, piesauc Laimu vai Māru. Vainagu valkādama,: meita par Laimu daudz nebēdā, tāpat arī vecas sievas. Laimai pavēlas jaunā sieva, iedama pirtī, lai dzemdētu; šo vietu šai gadījumā arī nosauc par Laimas pirti, kurā ieejot dzemdētāja nezina, vai vairs iznāks saulītē. Pirtī ieiedama, viņa ziedo Laimai gredzenu, zelta naudu. Laima nāk uz pirti basām kājām, izlaistiem matiem. No pirts izejot, ziedo Laimai (Mārai) dzīparus, vistu, avi. Laima (Māra) gādā par meitu godu. «Kura meita godu gaida, tai Laimiņa kroni pin.» Jaunava izsaka vēlēšanos: ja Laima godu slēpj, lai zeme slēpj augumiņu: nebūs ļaudīm jārunā, kungiem jātiesā. Laima arī rūpējas, lai meita dabūtu vīru: viņai nosvīduši zirgi, meitai meklējot vietu. Ja precības nelaimīgas, Laima raud pie baznīcas vai zem altāra. Ja precības notiek pēc viņas lēmuma, tad viņa ver vārtus. - Laimai ir savas attiecības pret citām dievībām. Dievs ar Laimu runā, kādu likt cilvēka mūžu. Dievam pieder kalni, Laimai lejas. Pie Saules namdurvīm stāv Dieva zirgi, Laimas rati, Saules meitai izejot. Kādreiz Dievs ar Laimu trīs dienas, trīs naktis ienaidā: Dievs Laimai saslaucījis nēzdautiņu.

D ē k l u allaž min kā šūpļa kārēju. Viņa iepriekš zina mūžu; viņa kalna galā raud, paredzēdama, ka patlaban dzimstošā zeltene mīs vainagu kājām. Dažureiz viņa, palaikam kopā ar Laimu, arī lemj mūžu.

K ā r t a tautas dziesmās minēta kopā ar Laimu. Kārta, Laima ceļ kalnā, ļaudis stumj lejā. Tām pārmet, ka tās nedara visiem vienlīdzīgi.

M ā r a pārņemta latviešu tradīcijās no katoļu Marijas kulta. Viņa pa laikam ar Laimu vienā lomā. Viņa, tāpat kā Laima, steidzas pie dzemdētājām, tura dusmas, ka jaunas sievas iet pliku galvu, basām kājām, ka tās neslauka pirts teku, netura šķīstu ūdeni. Tāpat Māra rūpējas par meitas godu. Augli mātes miesās nosauc par mīļās Māras devumiņu. Māra reižu reizēm parādās kopā ar Dievu. Viņa brauc ar Dieva svētu rītu baznīcā; viņa lūdz Dievu, lai tas ar ūdeni neslīcina zemi. Paēduši pateicas Dievam par doto maizi, Mārai par austo galdautu. Min viņu arī kopā ar Dieva dēlu: lai mazgātu kristāmam bērnam acis, Māra ienes skaidru ūdeni, Dieva dēls (vai Dievs) ienes zeltītu dvieli. Māru (Mārietiņu) apzīmē arī par dievgalda slaucītāju.

Zinātniskos un dzejiskos rakstos parādījušies lielā skaitā arī n e ī s t i l a tv i e š u d i e v i, tādi dievi, par kuriem nav pierādāms, ka tie kaut kad latviešu tautā pašā būtu bijuši pazīstami vai minēti, Pa daļai tie mantoti no vecajiem rakstniekiem, kas vai nu nav izšķīruši senprūšu, leišu, pat polu un krievu dievus no latviešu dieviem, vai, neprazdami attiecīgās valodas, vienu nosaukumus sagrozījuši, vai arī kādus citus vārdus zīmējuši par dievu nosaukumiem, vai pat pie kaut kur dabūtām ziņām paši šo to piedomājuši. Pie tādiem rakstniekiem pieder J. Maleckis, katoļu priesteris Prūsijā, kas dzīvojis ap 16. gadu simteņa vidu. Viņa ziņas par prūšu, livoniešu u. c. tautu dieviem pārņēmis Lazicijs savā žemaišu mitoloģijā. Kāda daļa no tām pārnākusi Langes vārdnīcā (1777. g.) un no šejienes, ar dažiem papildinājumiem, Stendera latv. gramatikas otrā izdevumā ( 1783. g.). Latviešu rakstniecībā tās pirmais laida klajā Juris Alunāns (Mājas Viesi 1856, un 1858. g.). Dzejā tās tad apdziedāja Auseklis, ari Pumpurs, Lautenbahs u. c. Tādā kārtā nāca latviešu inteliģencē pazīstami un tika daudzināti vesela rinda dievu. Pie tiem pieder: P o t r i m p s, upju, druvu, auglības dievs; A n t r i m p s, jūras, ūdens garu d.; T r i m p u s, dzeršanas d.; P i k o l s, kalnu, tad arī nāves d., pekles valdnieks; L ī g o, prieka d., vēlāk L ī g a, mīlestības, dzejas dieviete; T i k l a, tiklības, laulības d.; P u š k a i t i s, biržu, greznuma d.; P e r g r u b s, pavasara d.; A u k u p e r o n s, vētru un auku dievs. Poļu vēsturnieks T. Narbuts, par leišu mitoloģiju sagrozītas un sadomātas lietas klajā laizdams, deva priekšzīmi, kā paplašināt dievu skaitu. Pie latviešu dieviem vēl pievienojās: M i l d a, mīlestības dieve; K a u n i s, mīl. dievs; B a n g p ū t i s, viļņu d.; Z v a n p ū t i s, trokšņa d.; D u k ņ a s, gaisa dieves u. c.

a) Kā gaismas debess Dievs zīmēts mīklās. Spriks pie Dieva, spriņģis mežā, simtkājis ezerā ir zvaigzne, zaķis, vēzis. «Augstais Dievs zemē Dievu lūdzas» apzīmē debess atspīdumu ūdeņos (akā, ezerā, upē). Še debess nosaukta par Dievu. Šai pašā nozīmē lietots arī tēvs (Debess tēvs). «Tēva (Dieva) kažoks rogu pilns» ir debess un zvaigznes; tāpat runā par tēva jeb Dieva mēteli, kam pogas nevar izskaitīt. Debess Dieva sakari ar citām dabas parādībām redzami mīklā «Augsts tēvs, plata māte, traks dēls, akla meita», kas nozīmē debesi, zemi, laiku, nakti. Kā debess zīmējams arī Dievs, kad tas minēts tautas dziesmās citu debess dievību starpā. Ar Dievu ienaidā Saule pusdienā, pusnaktī: Dievs met Saulei ar sudraba akmeni; citi ienaida iemesli tie, ka Dieva dēli apgāzuši Saules meitas kamanas, ka tie salauzuši viņas vainagu, ka Saules meita pārlauzusi Dieva dēla zobenu. Dievs jāj zvirgzdu tiltu dābulainu kumeļu, kam zvaigžņu deķis mugurā. Dieva jātam kumeļam zelta segli, sudraba iemaukti; caur segliem lec Saule, caur iemauktiem Mēness, pavadas galā ritina Auseklis. Dievs sēj sudrabu gar jūrmalu; pēc citas dziesmas to dara Saule. Augšā stāvēdams, Dievs dod miežus, rudzus, ar ko barot kumeļu. Viņš lēni brauc no kalna lejā, netraucē ievas ziedu, ne arāja kumeļu; citās dziesmās še Dieva vietā Pērkons. Dievs mainās un stājas sakarā ar citām debess dievībām, viņam ir savi dēli, kumeļi; debess Dievs parādīdamies pieņem dažādus veidus. Arvienu vairāk to uzsver arī kā cilvēku. Tas ģērbies platā, kuplā mētelī, pelēkas krāsas vai zaļa zīda, nēsā jostu ar zobenu, dažreiz rudzu rogu cepuri, baltus svārkus, baltu spieķi.

b) Kā personiska būte Dievs cīnās ar Velnu. Sirmā senatnē viņi dzīvojuši saderīgi, ir nosaukti par spēkotiem brāļiem. Bet tad tie sāk sacensties gudrībā, izveicībā, bagātībā un top pēdīgi par visniknākajiem ienaidniekiem. Kad viņi satiekas jūras vidū uz akmens, tūliņ iet «kažociņi briku braku, zobentiņi šmigu šmagu». Dažreiz Dievs Velnu uzvar ar f i z i s k o s p ē k u. Kad vaļā patikušais Velns iet ar Dievu cīkstēties, Dievs viņu sagrābj un aizsper divi simts jūdžu tālumā. Bet sevišķi Dievs Velnu pieveic ar v i l t ī g u g u d r ī b u. Dievs iemaina pret kaltu izkapti, slepeni to agrāk no Velna paņemdams, ar to nopļaudams lielu gabalu un pie tam sacīdams, ka viņš pļāvis ar kaltu; iegūst pret zaķi zirgu, ar to tāpat, Velnam guļot, iepriekš uzardams lielu gabalu un teikdams, ka viņš aris ar zaķi; ierīko, kopā ar Velnu par pusgraudnieku būdams, ka viņam apakša, kad dēstīti rāceņi, un virsus, kad sēti kvieši; dabū no Velna uguni, ar viltu izzinādams, ka Velns to glabā akmenī un tēraudā, vai arī to iegūst no elles ar bezdelīgas, mušas, zirnekļa palīdzību; uzvar derībā par skaitīšanu ar to, ka skaita pa pieciem uz reizi, kamēr Velns pa vienam. Velna viltības un pašmīlīgie nodomi neizdodas. Viņš grib tādus pat baltus ceļus taisīt kā Dievs un šī uzdevumā baltas smiltis jūrmalā grābdams grābj otru sauju arī sev; bet ierūcas Pērkons un viņš attop pagrābt tikai dūņas, tā ka viņa celi iznāk melni. Pēc dūņām zemes radīšanai sūtīts, viņš apslēpj kādu daļu no tām mutē; bet, Dievam radības vārdus runājot, dūņas sāk viņa mutē briest, tā ka viņam tās jāspļauj ārā, no kā rodas kalni. - No biedriem, spēkotiem brāļiem, kas savā starpā sacenšas un cīnās, top Dievs un Velns par laba un ļauna ietēliem. No pinekļa, ko viņi abi saķer un pārrauj uz pusēm, iznāk Dievam zutis, Velnam čūska. Radīto cilvēku Velns apkraukā, tāpēc ka nepieder viņam un neiet viņam pakaļ; Dievs to apgriež otrādi, tā ka neglītā, apkraukātā puse nāk uz iekšu un glītā uz āru. Še gaišāk redzami jau tikumiska rakstura vērtējumi, kuri Dieva būtību turpmāk pārtēlo.

Dažas Velna īpašības atgādina vācu muižniekus dzimtkungus. (Uz to norāda A. Švābe rakstā «Latviešu dievs un latviešu velns» - Domas 1915. g. 1. burtn.) Velns valkā garus, melnus svārkus lielām pogām, ēd kundziski, baro arī savus strādniekus ar dzeltenu maizi un baltu putru, ceļ pilis un tanīs dzīvo, brauc karietē četriem melniem ērzeļiem ar kučieri uz bukas, kalpina ellē darbiniekus, tirgojas ar cilvēku dvēselēm. Turpretim Dieva praktiskā attapība un viltība atgādina zemnieku (saimnieku). - Velna nosaukums pēc skaņu likumiem atvasināts no veļa, lai gan pēc tautas tradīcijām nav pierādāms par veli. Viņam ir vienādības ar muļķa stiprinieku citu tautu pasakās. Vēl Velnu dēvē par Jodu vai Jupi.

c) Kā tikumiska būte Dievs parādās vispirms cilvēka veidā. Viņš staigā apkārt kā vecs vīriņš, prasa palīdzību, patvērumu, ēst, dzert, pārbaudīdams cilvēku labsirdību. Visvairāk laba viņam mēdz parādīt muļķa brālis un bāra bērns. Šie tad arī paceļas par īstajiem varoņiem, kam pieder tautas simpātijas. Tiem trūkst dzīves ērtību un labumu, spīdošu ārēju īpašību; viņi ir atstumti pie malas, neievēroti, nicināti. Bet viņiem ir bagāta iekšēja pasaule, jūtīga un laba sirds; viņi uztver dzīves dziļākās skaņas un galā izdara darbus, kas citiem nav pa spēkam (noķer zagli, uzvar milzi, uzjāj stikla kalnā). Pie šiem tad piestājas Dievs. Bārenītei lieli radi: Dievs tēvs, Laima māte, Dieva dēli bāleliņi. Viņa ir Dieva kalponīte, kurš tai dod zelta kroni, ko vakarā likt pūrā, no rīta galvā. Nav nekāds negods iet par kalpu vai kalponi: pats Dievs iet par kalpu, Māra par kalponi. Ir vāja sēta, vēl vājāks saimnieks; bet Dievs ēd launagu vājajā sētā. Līdzīgi Vecās Derības Dievam, kas viesojas pie Ābrama, latviešu Dievs apmeklē cilvēkus viņu sētās un mājās. Viņš stāv aiz durvīm nosalušām kājām un gaida, lai viņu laiž istabā. Iekšā ienākušu, viņu mielo ar rudzu maizi un dzirda ar miežu alutiņu. Dievs top par cilvēka īsto atbalstu. Viņš ceļas rītā agri: viņš ir durvju vērējs un padoma devējs. Kad Dievs nāk ceļā līdzi, tad ne kāja tiek slapja, ne kumeliņš svīst. Galā viņš parādās kā taisnības Dievs, kas visu iztiesā. Lai bāliņš nepatura otra sūru gājumu: Dieva galda galā viņš to dos, bet otrs to vairs neņems. Nav labi sacīt: Tev ir daudz, man ir maz; tas ir Dieva rokā, kas visiem dara līdzi. - Zem kristīgas ticības iespaida izveidojas domas, ka Dievs visu izlīdzina citā dzīvē, arī sabiedriskas un vēsturiskas netaisnības. Pasakās norāda, ka bagātie, netaisnie kungi pēc nāves pārvērsti par zirgiem, kurus dzen smagos darbos. Dieva znots nonāk debesīs pie kādām sudmalām, kur suņi kauc dienu nakti, un redz turpat aiz sudmalām lielu lauku, kur cilvēks pie cilvēka ar deguniem ar. Par kaucošajiem suņiem Dievs viņam dod šādu paskaidrojumu: «Tie ir tiesas vīri un vagares, kas nepatiesi mazos virs zemes spīdzinājuši. viņiem tā jākauc līdz pastara dienai.» Par cilvēkiem, kas deguniem viņš saka: «Tie ir tie, kas kaimiņu tiesu un ežas izaruši jeb kas citādi caur kādu netaisnību mantu iedabūjuši. Tā viņiem jāar līdz pastara dienai. Še latviešu tautas pasakā dabū vienkāršu izteiksmi tie paši ticējumi, tā pati vidus laiku gara pasaule, ko Dante savā «Dievišķajā komēdijā» tērpis lieliskā, neiznīcīgā dzejā.

a) Svētki. Senāko latviešu svētku ieražas vēlākā laikā sakusušas kopā ar kristīgās baznīcas svētkiem. Dažas no tām tomēr norāda uz savu senumu, un tautas tradīcijās uzejam liecības par svinamiem laikiem, ka nav sakara ar kristīgo ticību. Tāpat kā daudz citas indoeiropiešu tautlatvieši svinējuši gadā trīs lielākus svētkus: pavasarī, ziedu laikā i rudenī.

Pavasarī svinēta J u r ģ u jeb Ū s i ņ a d i e n a. Tā apzīmējama p gada sākumu, par ko tā attiecībā uz saimniecisko gadu palikusi līdz pašam pēdējam laikam. Šai dienā pāriet uz jaunu dzīvi: daba, kas līdz šī laikam bija no cilvēkiem noslēgta, tagad tiem atveras un tos uzņem sevī; sāk dzīt lopus laukā, jāt zirgus pieguļā; rīcība ar māju kustoņi ievirzās pavisam citā kārtībā. Šāda pārmaiņa skubina domāt par kustoņu aizsardzību. Še tad nu pirmajā vietā nostājas Ūsiņš kā zirgu aizsargs. No viņa gaida un lūdz, lai viņš zirgus baro, gana, sukā, sargā no zagļiem, lai palīdz kumeļiem dubļus brist; arī govis, vēršus novēl vi aizsardzībai. Lai Ūsiņš to darītu, viņu ne vien piesauc, bet viņam ziedo gaili. Pie tam ievēro vēl citas ieražas: peldina pirms saules žēl zirgus, lai tie aug stipri; aizslēdz stalli, lai vilki neplēš jērus; vakarā lejas jeb rumulējas, lai lītu nākamā gadā lietus. Ūsiņam pieraksta arī plašāku darbību nekā tikai lopu, sevišķi zirgu aizsardzību. Viņš atnes kokiem lapas, zemei zaļu āboliņu. Pēc citiem norādījumiem to dara Dieviņš, vecs vīrs. Ar to atzīmēta vispārējā dabas atmoda. Pieguļā jāj pavasara putni: strazds, sloka; lakstīgala sauc suņus, kalniņā stāvēdama. Tālāk to iztēlo par saules (Rīgas) jumpravu, treju ziedu lasītāju, treju kroņu pinēju, kas vienu dod Dievam, otru Dieva dēlam, trešo patura pati Saules puišus kaitināt.

Ziedu laikā svinēja J ā ņ u s. Tie ir visievērojamākie latviešu svētki uz ko attiecas daudz līdz pašiem jaunākajiem laikiem neaizmirstu ieražu un dziesmu. Saule pa Jāņiem visaugstāk pie debesīm, daba, stādu valsts, sasniegusi savu vispilnīgāko nobriedumu; tauta, kas stāv ar dabu ciešākos sakaros un no tās sagaida visu nepieciešamo, nevar palaist brīdi garām, to sevišķi neievērodama un necildīdama. Še nostājas priekšā saules radošais spēks un zemes auglība, kas ir pamats zemkopī un lopkopībai. Jāņi galvenā kārtā zemkopības un lopkopības svētki. sākas ar zāļu dienu, kas ievada Jānu vakaru. Tam tuvojoties, lasa J ā z ā ņ u z ā l e s. Par tādām sauc visas tās zāles, ko plūc Jāņu vakarā, arī a dadžus, sīkās nātres. Sevišķi min papardi, kas zied Jāņu nakti sudraba ziediem. Jāņu zāles nes istabā, vēlāk izkaltē un noglabā, lai tad varētu izlietot sevišķos gadījumos (kad saslimst, kad govs atnesas u. c.) No puķēm, zālēm, koku zariem vij vainagus un izgrezno ar tiem istabu un citas telpas. Jāņu tēvam liek galvā ozola, Jānu mātei puķu vainagu. Zaļumiem, meijām appušķo durvis, vārtus, visas ēkas, pagalmu. Arī govis, mājās dzenot, apvij vainagiem. Uz istabas un kūts durvīm uzsprauž sērmūkšļa jeb pīlādža zarus, lai raganas un jauni gari netiek iekšā. Vakaram iestājoties, sākas l ī g o š a n a. Zāles istabā nesot un noliekot, vainagiem apbalvojot cildināmus cilvēkus, dzied Jāņu dziesmas, līgo. Galveno daļu saņem saimnieks un saimniece, ko tad sauc par Jāņu tēvu un Jāņu māti. Spīd un viz Jāņu tēva samta svārki, zelta josta, zelta pīpe, Jāņu mātes zelta rota, zīda kleita, zelta kurpes, zelta gulta dimanta kājām. Aplīgo arī laidarus un klētis, dārzus un druvas, visas malu malas. Dievs jāj Jānu nakti rudzu lauku, sēj sudrabu, izlaista zeltu, tīru maizi gribēdams; Laima jāj auzu lauku auzu skaru mētelīti. Par atalgojumu līgotāji saņem no Jāņu tēva alu, no Jānu mātes sieru. - Tumsai nometoties, atspīd J ā ņ u u g u n i s. Ap tām salasās agrāk izklīdušie Jāņu bērni. Spožums dažreiz nāk no Jāna paša. Istaba ir tumša; Jānis vēl lej sveces kalna galā. Jāni izvelk turpretim citreiz no dzija ūdens. No ezera izlīgo arī zelta galdu sudraba kājām, kur sēž Saules meita, zelta kroni rakstīdama, vai divi sudraba biķerus līdz ar pašu mazgātāju. Še ticējumi par Jāni pāriet saules teikās. Jānis sēž ozolā, vaska sveces rokā, rādīdams ceļu Jāņa bērniem. Jeb viņš kur uguni lauka galā, savus bērnus gaidīdams. Notiek arī citādi: māsa nes vaska sveci, bāliņš zelta lukturi, lai Jānis redz seglot savu kumeliņu. Īstie uguns kūrēji un mucas dedzinātāji ir galā paši Jāņu bērni, kas pie uguns nolīgo cauru nakti. Gulēt Jāņu nakti nedrīkst; kas tad guļ, snauduļo visu gadu vai nedabū sievas, vai noguļ visu mūžu. - Jāņu nakti arī tāpēc nedrīkst gulēt, lai redz, kā Jāņu rītu s a u l e r o t ā j a s. Pēc citām tautas dziesmām saule arī līgo. Ar to, ka saule rotā vai līgo, izskaidro Jāņu dziesmu piegalinājumu: līgo. Augšgaliešu izloksnē līgo vietā lieto rūto (t. i., rotā). Domas, ka līgo norādītu uz kādu dievību, Līgāju vai Līgu, izrādījušās par nedibinātām.

Rudeni bija v e ļ u l a i k s. Tas sākās, pļaujas laikam beidzoties, un vilkās apmēram četras nedēļas jeb trejdeviņas dienas, visu veļu jeb zemliku (oktobra) mēnesi. Šai laikā mieloja veļus jeb mirušo dvēseles īpašā vakarā (pēc dažām ziņām Simjūdu vakarā, 28. oktobri). Šim nolūkam sagādāja visādus ēdienus (biezpienu, pīrāgus, gaļu) un izdarīja alu, nolika tos istabā (rijā vai pirtī) uz galda (vai plāna), tad aizbrauca pēc veļiem uz kapsētu, kur tie vēlušies uz ratiem kā lieli viesuļa kamoli, vai arī tos aicināja, vārdā saucot, pie galda, vai arī vienkārši gaidīja, lai veļi (gariņi, dvēseles, urguči, iļģi, vecīši) nāk paši. Pamielotus tos raidīja projām vai arī aizdzina krukiem, slotām. Veļu laikā nedrīkstēja darīt dažādus darbus: vērpt, vīt, vadžus dzīt, skalus lauzt; turpretīm citus darbus piekopa: auda tīklus, taisīja karotes. Sevišķi nodarbojās pa vakariem, miklas minēdami.

Svinēti vēl arī c i t i s v ē t k i, kas pa lielākai daļai pieslienas kristīgas ticības (katoļu) pieminas dienām; vai arī dažas senlaiku ieražas pārgājušas uz kristīgas baznīcas svētkiem. Gavēņu laika sākumā svinēja M e t e ņ i (jeb Vastlāvi), kad gāja budēļos jeb ķekatās un vizinājās ar ragaviņām no kalna; pa Meteni ēda pīrāgus, cūkas ausis un kājas, Lieldienās kar šūpoles, šūpojas, lai aug lini un kaņepes. M i ķ ē ļ o s kauj gaili, darina alu, ziedojot Miķēlim kā zirgu aizsargam un labības audzinātājam. Pa M ā r t i ņ i e m iet budēļos, cep karašas un zirņu pīceņus; arī Mārtiņš ir zirgu patrons. Z i e m a s s v ē t k u svinējumos uzglabājušās daudz senlaiku ieražu. Ziemas svētku priekšvakaru sauc par Bluķu jeb Kūķu vakaru, kad vāra kūķus ar cūkas galvu, arī pupas un zirņus. Senāk šai vakarā latvieši vēluši apkārt bluķi, ko beidzot sadedzinājuši. Ziemas svētkos iet budēļos jeb ķekatās, lej laimes, noklausās, kā bites dzied, lai zinātu, vai būs silta vasara, piesauc ziemeli, lai pūš laukā tīrus rudzus, stallī bērus kumeliņus. Ziemas svētki atbrauc rakstītām kamanām pa rudzu lauku, zāli mīdami, asnus celdami; tie skaita naudu ledus kalna galā. Ziemas svētku kumeļš velk līdz zemei krētes basām kājām.

b) Svētnīcas. Godinādami vai pielūgdami dažādus garus vai dabas priekšmetus, latvieši tos uzmeklē tur, kur viņi atrodas vai parāda savu iespaidu. Viņu svētītās vietas uzejamas vai nu turpat mājās, vai tuvējā dabā, mežā; par svētnīcām, kam plašāka, vispārīgāka nozīme, liecina tikai retas, ne visai drošas ziņas.

M ā j ā s piemita gari, kuru cienīšana norāda uz senču jeb dvēseles kultu. Istabā klāja galdu, lai pamielotu veļus. To darīja arī citās ēkās, kas senāk latviešiem derējušas par dzīvokļiem: rijās, pirtīs. Svētītas vietas mājās, garu mītnes, bija pavards un paslieksne. Daži māņi norāda, ka Laima mitusi paslieksnē. Izsviežot saslaucītus mēslus pār slieksni, aizber Laimai acis; kaut ko pār slieksni dodot, nožņaudz savu Laimu; uz sliekšņa cērtot žagarus, Laima atstājas vai nocērt tai galvu. Par Laimas mitekli uzlūkota arī pirts, ko tautas dziesmās dēvē par Laimas pirti, kur sievas dzemdē un Laimai ziedo. Latviešiem bijis (pēc Hupeļa ziņām, no Valkas apriņķa) arī savs Mājas kungs, par ko viņi saukuši pie mājām sakrautu akmeņu kaudzi, turēdami to par svētu vietu un tur ziedodami.

Latvieši turēja par svētām dažas vietas a p k ā r t ē j ā d a b ā. Viņiem bija birzis, kur nedrīkstēja cirst neviena koka, ir ne zariņa nogriezt. Par svētiem turēja dažus kokus, sevišķi ozolus, zem kuriem ziedoja. Viņiem (pēc Hupeļa ziņām, no Valmieras apriņķa) bija ieraža iežogot kādu vecu koku vai tukšu laukumu, palaikam kādas nodegušas ēkas vietu vai krāsmatu un tur ziedot Zemes mātei. Pārkāpt pār šāda laukuma sētu, tur noraut kādu ogu vai cirst svētajā kokā viņi turēja par noziegumu, kam seko nenovēršama nelaime. Vēl kristīgos laikos latvieši paglabājuši miroņus ne iesvētītās kapsētās, bet mežā, krūmos, koku biezumā, kur tiem bijušas savas elkudievības vietas ar altāriem, kā par to liecina Ernsts Gliks kādā ziņojumā 1684. g. (Vidz. kalendārā 1917, g.). No Drustu draudzes ziņo Hāgemeistars, ka 1739. g. iztiesāta prāva pret kādu saimnieku (Vijuma Jāni), kam mežā zem liela koka bijuši 13 elka dievu tēli, taisīti no akmeņiem, kas salikti cits uz cita; augstākajam no dieviem, Ašgalvam, viņš ziedojis no sava ēdiena un dzēriena. Vēl ap 1860. g. (pēc V. D. Baloža «Valmiera») pie Valmieras Veidmuižas Putriņas mājām stāvējis svēts koks, 5-6 asis resns vītols, zem kura ļaudis ziedojuši vilnu, dzīparus, naudu; šīs vietas tuvumā augošo 3-4 asis resno ozolu tura par svētu.

Latvijā uzejamas dažas vietas, kuras uzlūko par s v ē t n ī c ā m p l a š ā k ā n o z ī mē. Pie tādām pieder Z i l a i s k a l n s Valmieras tuvumā. Kalnā augošajā birzē nedrīkstēja aiztikt ne zariņa. No plašas apkārtnes Jāņos kopā sanākdami, latvieši šai kalnā ziedoja saviem dieviem un gariem, dedzinādami Jāņu ugunis birzij blakām stāvošā kalniņā, no kura senāk tecējis svēts, dziedinošs ūdens. - Uz neliela kalna Austriņa ezera tuvumā (Raunas Mārsnēnu-Austriņu māju robežās) bijusi A u s t r a s s v ē t n ī c a. Še Jurģos, Bērtuļos un Miķēļos sanākuši ļaudis no liela apgabala un likuši uz krāsmatas vaskus, vilnu un citus ziedojumus, ko vēlāk paņēmuši nabagi. - Plašāka nozīme arī S t a b u r a g a m jeb S t ab u r a d z e i Daugavas krastā. Teika stāsta, ka Staburadzē dzīvo sirmgalvis, kam drīkst tuvoties vienīgi nakts tumsā, lai saņemtu mantas, kas nes augļus tikai labos darbos. Tautas dziesmas runā par Staburadzi, kas pa miglu staigā; ko aicina saulē apraudzīt savus arājiņus. Tie, tīrumus aparuši, apsējuši, pakar zelta sētuvi sudraba vadzī. Staburadzes māmiņa šķeterē zīda diegu, raksta nēzdodziņu; viņas meitas nēsā daiļas rotas, ko viņa vērpj, auž, avotiņš šķeterē. Staburadzei lūdz tautietis, lai dod nēzdodziņu līdz ar audējiņu, lai dod savu meitu līdz ar zīda paladziņu. Tautiete lūdz māmiņai, lai viņu nedod Staburadzes dēliņam, kam grūts mūžiņš dzīvojams.

Par kopēju baltu tautu svētnīcu zina stāstīt dažas hronikas. Priesteris Pēteris Dusburgs vēsta savā (1326. g. noslēgtā) hronikā par prūšiem, ka viņiem bijusi Nadravā kāda vieta, saukta Romove, kur dzīvojis krīvs, kas līdzīgi pāvestam valdījis pār savu ticīgo draudzi un kam klausījuši arī leiši un citas Livonijas tautas. Dominikāņu mūks Simons Grunavs savā (ap 1530. g. sarakstītā) prūšu hronikā šo ziņu paplašina. Romove bijusi visas baltu cilts (prūšu, leišu, latviešu) svētnīca, kur zaļojis vasaru un ziemu liels ozols. Tā zaros bijuši nostādīti triju dievu: Perkuna, Potrimpa un Pakula tēli. No šīm hronikām ziņas par Romovi un viņas svēto ozolu pārgājušas Merķeļa, Rūtenberga u. c. vēsturiskos rakstos un tad tālāk latviešu tautas atmodas laikmeta rakstniecībā un dzejā, kur sevišķi tās izceļ Pumpurs, Auseklis, Lautenbahs. Romovi še pārlatvoja par Rāmavu. Uzglabātajās latviešu tautas tradīcijās nav šīm ziņām par kopējo baltu svētnīcu nekāda pamata. Profesors A. Mieršinskis norādīja (1896. g. Rīgā noturētajā X arheoloģiskajā kongresā), ka Cirunavs Romoves pastāvīgi zaļā ozola aprakstu aizņēmis no Brēmenes Ādama Upsalas svētā koka apraksta (1073. g.), kas savukārt saskan ar svētā oša tēlojumu Edas teikās.

c) Svētnieki. Seno latviešu attiecības pret viņu pielūgtajiem gariem un dieviem bija tiešas; viņi tos godināja un piesauca bez atsevišķiem starpniekiem. Svinējumos, pie kuriem kāda dalība visiem mājas iedzīvotājiem, piekrita vadošā loma d z i m t a s jeb s a i m e s g a l v a m. Tā tas bija, piem., veļus mielojot. Arī Jāņu svētkos, kuri norisinājās bez kādas sevišķas vadības pēc nodibinātām ieražām, svinējumos centrā bija nama tēvs un nama māte. - Dažiem cilvēkiem bija ievērojamāka spēja izdarīt ar piesaukto garu palīdzību ārkārtējas lietas. Tādi bija b u r v j i. Viņi glabāja burvības vārdus, ar ko viņi dabūja savā rīcībā noslēpumainus spēkus. Līdzīgā lomā parādās b u r t n i e k i (kuru nosaukumā tā pati sakne, kas vārdos «burt», «burvis»). Tie varēja būt senākie zīlnieki, zīmju tulkotāji, noslēpumu glabātāji. Burtnieku nosaukumam ir arī citās kaltu valodās līdzīgi vārdi, kas lietoti tai pašā nozīmē. Tie norāda uz ļaudīm, kas izdara zināmus svētnieku uzdevumus. Tomēr sevišķas svētnieku (priesteru) kārtas, kas nodotos vienīgi savam darbam un no tā dzīvotu, latviešiem nav bijis.

Par nokārtotu garīgu pārvaldi, kas aptvērusi visas baltu tautas, vēsta senās hronikas sakarā ar Romovi. Še dzīvojošais k r ī v s jeb k r ī v u k r ī v s ir plašas svētnieku šķiras galva. Viņam padoti vaideloti, viņa tuvākie uzdevumu izpildītāji un palīgi. Par tiem bijuši vīrieši un sievietes, kas bija neprecējušies un ievēroja visstingrāko tiklību. Tiem blakām nostājas z i g e n o t i, pie kuru uzdevumiem piederējis uzturēt kārtību un iznēsāt krīva pavēles uz visām pusēm. Zemākie svētnieki bija t u l i s o ņ i un l ī g a s o ņ i, kas izdarīja ticības ieražas un dziedāja attiecīgās dziesmas kāzu, bēru u. c. svinējumos. Ziņas par šādu svētnieku kārtu saistās vispirms ar prūšiem; vēlāk tās attiecinātas arī uz leišiem un latviešiem, lai gan tās še nevar atbalstīties ne uz kādām tautas tradīcijām.

L i t e r a t ū r a. Prof. P. Šmita Latviešu mitoloģija. Maskavā 1918. (plašākais un pamatīgākais darbs par latv. mitoloģiju, kurā ievēroti jaunākie zinātnes panākumi). - L. Bērziņa Dievs latv. mitoloģijā. Austrums 1900. g. - M. Bruņenieka raksti, starp tiem Veco latv. māņticība, M. V. Mēnešraksts 1899. g.; Asins nozīme kultā un kanibālisms, Druva 1912. g. - R. Auniņa raksti par Ūsiņu un Pūķi Latv. liter. biedrības Magazinās. - J. Lautenbaha raksti Zin. komisijas rakstu krājumos: VIII - Par Jupi, IX. - Par likteņa dievībām jeb trim Laimiņām, XII. - Par latviešu pavasara dievībām. - Uz hroniku nostāstiem par Romovi dibinās H. Visendorfa Ziņas par latv. ticību, Jelgavā 1893. - A. Švābes Ozols un liepa latviešu reliģijā, Izgl. Min. Mēnešraksts 1920. g. - K. Strauberga Viņa saule, Izgl. Min. Mēnešraksts 1922. g. 6. b.