Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

        2) Priekšmetu uzraksti

Daudzkārt uzmests jautājums: Vai latviešiem senatnē bijuši savi raksti? Tieša un noteikta atbilde uz šo jautājumu nav dabūta. Var izsacīt tikai dažus vērojumus, kas dibinās uz valodas un burtniecības liecībām un dažu priekšmetu uzrakstiem.

Latviešu vārds «r u n ā t», «r u n a» saskan ar ģermāņu «rūna», ar ko tie apzīmēja savus rakstus. Daudz rūnu rakstu atrodami Skandināvijā, pa retam arī Rietumkrievijā, Vācijā, Francijā, Anglijā. Tie pastāv no stāvām un slīpām strīpām, kas iegrieztas kokā vai iekaltas akmenī. Dažos rūnu akmeņos Zviedrijā atzīmēti vikingu ceļojumi uz Kurzemi un Zemgali. Latvijā rūnu akmeņi nav uzieti.

Latviešu rakstu zīmei par nosaukumu pieņemtā vārda «b u r t s» sakne uzejama arī senākajā tautas valodā. Latviešu vidū bijuši ļaudis, kuri pratuši burt, izdarījuši burvības, saukti par burvjiem. Varētu būt, ka viņi pratuši arī noslēpumaino rakstu mākslu. Burvības izdarot, nereti lietoja rakstus, uzzīmēja uz papīra dažus vārdus un piesēja dziedināmai miesas daļai. Bet arī vārds «burts» nav tautas valodā svešs. Ar vārdu «burta» Stendera vārdnīcā apzīmēts uzmetinājums, saraksts (Aufsatz, Verzeichniss). Mums ir Burtnieku ezers, ar ko grib vest sakarā (gan jaunākā laikā cēlušos) teiku, ka tur noslīkuši senākie latviešu dziesminieki, burtnieki, rakstu pratēji. Leišu valodā vārdā «burta» nosauc burvību (Zauberei), «burtas» - zīlējums, zīlējamais kauliņš (Loos), «burta mesti» kauliņus mest (d. Loos werfen). Visi šie vārdi liek gan vērot, tomēr nevar pārliecināt, ka latviešiem senatnē būtu bijušas pazīstamas tagad par burtiem nosauktām līdzīgas rakstu zīmes.

Vairāk spēj pārliecināt vārds «rakstīt», «raksts». Ir neapšaubāmi, ka šis vārds latviešiem no sen laikiem pazīstams. Tikai to senāk lietoja mazliet citādā nozīmē. Raksts tautas burtniecībā nozīmē tikdaudz kā zīmējumu, izgreznojumu, izšuvumu. Izraksta kara karogu, vilnaini, priekšautu, segu, kamanas, pūra vāku. Bet ir arī tautas dziesmas, kas liecina, ka vārds «rakstīt» lietots nozīmē, kas tagadējai ļoti tuva vai pilnīgi ar to sedzas. Ja kara vīra līgava, karogu rakstīdama, vidū šuj savu sirdi un apkārt mīļus vārdus, tad nevaram apkārtējo izšuvumu par citādu iedomāties kā mūsu tagadējiem rakstiem līdzīgu. Kādā vietā minēts, ka tieši uzraksta dziesmas. Kad dziesmas izdziedātas, tad dziesmu kambarī dabū citas.

Tur sēd divi jaunas meitas, dziesmas vieni rakstīdamas;
Ko tā viena sarakstīja, to tā otra izdziedāja.

Nevar noteikt, vai latviešiem senatnē bijuši tādi raksti, kas līdzīgi mūsu tagadējiem. Bet par to nevar būt šaubu, ka latvieši senāk rakstus lietojuši, lai tie arī būtu bilžu raksti. Bez kaut kādiem rakstiem neviena tauta nekad nav bijusi, lai gan paliek neizšķirts, cik tālu zināmām zīmēm bijusi tautā vispārīga nozīme. Jau arī bērns, pirms viņš iepazinies ar alfabētu, uzvelk uz kāda priekšmeta zīmes par to, ko viņš redz vai iedomājas. To darījuši arī latvieši visos laikos gan praktiskās vajadzībās, gan gara izteiksmei. Latvieši lietojuši piederuma zīmes, ko uzgriezuši uz priekšmetiem, lai tos uzrādītu par saviem, tā, piem., uz bišu kokiem. Bīlenšteins uzzīmē savā grāmatā par latviešu koku būvēm un koku lietām (Holzbauten u. Holzgeräte der Letten I 1907) Popē 1714. g. atrastas  b i š u   k o k u  p i e d e r u m u  z ī m e s. Maģiska nozīme ir lietuvēna krustam, ko uzgriež uz ēkas durvīm vai citā vietā. Adījumus, šuvumus, audumus izrotāja skujiņām, zvaigznītēm, tad arī ar pussaulīti, lēcošu vai rietošu, ar saulīti, ko tēloja vēl kā rozīti, četrlapainu ziedu. Šādi izrotājumi bija arī uz cepurēm, aprocēm, zobena makstīm. Pie visa tā nāk klāt tiešas liecības, ka latviešiem senatnē bijuši savi raksti. Tie ierakstīti dažos priekšmetos.

K a r o g s iegūts no prūšiem, nācis rokās prūšu bīskapam Kristianam pēc 1200. gada un vēlāk glabājies kādā baznīcā. Par to vēsta 16. g. simteņa hronisti Sīmanis Grunavs, Lūkass Dāvids, Henebergers. Pēdējais savu hroniku sastādījis 1552. g., uzņemdams tanī arī karoga zīmējumu. Pēc tā pagatavots grezns karoga attēlojums krāsās, kurš glabājas kņaza Čartorijska muzejā Viļņā. Tam vienā pusē viens pret otru saslējušies zirgi, otrā pusē trīs cilvēku (dievu) krūšu tēli, viens (vidējais) staru vainagu, otrs miroņautu, trešais lapu vainagu ap galvu. Tēliem pāri uzraksts, kas sākas, no apakšas uz augšu ejot, kreisajos sānos. Šis uzraksts dažādi iztulkots un lasīts. Rīgas mācītājs Bergmanis to iztulkoja: Dievs Kurko sapiks postitaies istukšos. Siliņš, še atrazdams tāda paša tipa burtus kā uz citiem latviešu senatnes priekšmetiem, devis karoga uzrakstam šādu iztulkojumu: Deiva vārdai amin žmugoiti praišosi spanujies. T. i., Dieva vārdā, amen. Cilvēks prūšos, sparojies (?).

P ē r k o n a  t ē l s atrodas Noibrandenburgas muzejā. Tā ir neliela figūra, ap pēdu gara, lieta no sudraba. 18. g. s. šis tēls izrakts no zemes, kas to segusi vairāk gadusimteņus. Vēro, ka tā agrāk stāvējusi slāvu cilts obodritu (obotritu, bodriču) Retras svētnīcā, uz ko norāda tēla pakājē iezīmētie vārdi: es retra. Obodrīti bija kāda no rietumslāvu ciltīm, kas stipri turējās pretīm vāciešu uzbrukumiem. Tomēr ar 12. gadu simteņa vidu viņi pārvarēti. Viņu izpostītās svētnīcas vērtības tad nu apklājusi zeme. Nav izzināms, kā Pērkona tēls nonācis obodritu vidū un, ja tas būtu turpat pagatavots, - kā tas dabūjis latviskus uzrakstus, par kādiem latviešu senrakstu pētnieks M. Šiliņš tos uzzīmē. Pērkona tēlam vienā pusē uzraksts «Perkunusi», otrā pusē «Perkun tevaiti nedusmi uze man». Tēls rāda vecīgu vīru pilnu kuplu bārdu, apaļu cepuri galvā, kam visapkārt desmits staru. Tēls no uguns stipri bojāts. Raksti skaidri salasāmi, un varētu būt (pēc Siliņa domām), ka tie vēlāk iezīmēti. Bet arī šādā gadījumā še ir liecība, ka latviešiem bijuši savi raksti. Pērkoņtēva tēls attēlots kādā 1771. gada izdevumā Berlīnē. Kāds no šiem attēlojumiem, uz kura lasāmi minētie raksti, atrodas Latvijas valsts etnogrāfiskajā muzejā.

K o k l e s dabūtas Lejaskurzemē un nodotas agrāk Rīgas Latv. biedrības muzejā, no kurienes pārgājušas Latvijas valsts etnogrāfiskā muzejā. Viņās ar asu rīku ievilktās zīmes iztulko muzeja pārzinis M. Siliņš ar tā paša senlatviešu alfabēta palīdzību. Viena no šīm koklēm agrāk bijusi Piltenes Reniķos jeb Reneniekos. Uz tās ir gadu skaitļi 1282, 1559, 1757, 1782. Vienā pusē tai uzraksts: Vinduvaa (Dievin, augstais) - mūsu tagadējā rakstu valodā: Vindavā. Dieviņ augstais, pīkolus sper bezuguns peklē. «Dieviņ augstais» nav apzīmēts burtiem, bet ar īpatnēju dievības zīmi. Otrā pusē uzraksts: Veinal Reniķi (Dieviņam) (lī-)gojiet. Vārdam «līgojiet» uzrakstītas tikai divi pēdējās zilbes «gojiet», bet tā, ka tās stāv pretim stīgām, it kā šo turpinājums. No gadu skaitļiem 1559 apzīmētu kokles vecumu; citiem kāda attiecība uz ievērojamiem notikumiem ģimenes vai vispārējā dzīvē. - Otra kokle uzieta Durbes novadā, Roņu mājās. Uz tām gada skaitlis 1710. Vienā pusē tai lasāms: Doarbe Dieviņa kankļa. Otrā pusē: Kanklojait suminot tik (Dieviņu). Dieviņa vietā arī še dievības zīme. Bez šiem rakstiem uz kokles vēl arī citi, kas noslēpumaini savīti un grūti izlasāmi. Pēc uzraksta burtu tipiem Siliņš šo kokli atrod par vecāko. Skaitlis atzīmē gadu, kad pa visu Kurzemi plosījās briesmīgais mēris, kam krita par upuri lielākā daļa iedzīvotāju. Šai gadā kokles pārnestas no Dinku mājām, kas bija izmirušas, uz tuvējiem Roņiem.

Lai gan minēto uzrakstu iztulkojumi nav uzskatāmi par galīgiem un pilnīgi drošiem, tomēr pētnieka pūliņiem tas panākams, ka tie veduši uz pēdām latviešu senrakstiem. Atzīmētie priekšmeti norāda uz kultūru, kas paceļas pāri pelēkai ikdienai. Ja būtum nodrošināti pret aizdomām par maldībām, kas tomēr nav izslēgtas, tad mums priekšā tauta, kas zem sava karoga iet cīņā, kas saviem dievības jēdzieniem devuši noteiktu, skaidru ietēlojumu, kas svinīgos gadījumos lietojuši īpatnējus instrumentus jau labi attīstītā mūzikas mākslā.

M. Siliņš savus pētījumus cēlis klajā mazā mērā. Par baltu senrakstiem viņš turēja 1908. g. rudenī R. L. B. Zinību komisijā priekšnesumu, kas atzīmēts «Balt. Vēstneša» 266. numurā un viņa paša pārlabojumā 270. numurā. Par Pērkoņtēva tēlu Siliņš rakstījis nelielu atzīmi Jaunākās Ziņās 1920. g. 18. maijā. Savus izpētītos senrakstu tipus līdz ar kokļu uzņēmumiem viņš izstādīja vācu okupācijas iestāžu 1918. g. sarīkotā izstādē Berlīnē un par tiem rakstīja izstādes katalogā: Stieda Lievland - Estland - Ausstellung 1918. 43.-46. lpp.: Lettische Runen.