Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
2. PIRMIE LATVIEŠU UZZĪMĒJUMI
3) Arodu savienību locekļu saraksti
Pirmie patiesi uzrādāmie latviešu rakstu pieminekļi uzejami kā iemetinājumi citās valodās rakstītās grāmatās, kā rokraksti, kuri gan nozuduši, bet par kuriem ticis zināms no vēlāka iespieduma, kā vēl tagad pieejami raksti, kā uzzīmējumi tiesas protokolos. Ja neievērojam dažus atsevišķus vārdus, vietu un personu nosaukumus un sugas vārdu «draugs» («draugum») Latviešu Indriķa hronikā, tad pirmie sakarīgos vārdos jeb teikumos uzzīmētie latvisko rakstu pieminekļi parādās 16. gadu simtenī. Tās ir tēvreizes, dažas garīgas dziesmas, arodu savienību locekļu saraksti, tiesas protokolos uzzīmēti buramie vārdi.
N. Bušs mēģina uzrādīt kā pirmo latviešu-leišu (baltu) vārdu, kas rakstos parādījies, surma - sūrma - sūrums (Zur Kosmographie des Aethicus Ister). Viņš aprāda, ka šis vārds lietots kāda Istrijas filozofa (Aethicus Ister) grieķu valodā ap 400. gadu pēc Kristus sarakstītajā kosmogrāfijā. Izvilkumus no šīs grāmatas, kas oriģinālā vairs nav uzejama, sniedz kāds ap 630. g. pēc Kr. radies latiņu izdevums. Še uzrādīta ziemeļos zeme (sala), kuras iedzīvotāji nosauc sāli par pievesto - lat, vectum. Bušs neatrod ziemeļnieku valodās vārdu, kas ar šādu sāls apzīmējumu saskanētu. Bet, ja pieņem, ka vectum tulkots no grieķu surma, kas grieķiski nozīmē visu, kas savilkts, kopā savākts, tad šis vārds saskan ar leišu suras, surumas, latviešu sūrs, sūrums. Šo vārdu daļās latviešu izloksnēs (ap Bērzauni) lieto sāja nozīmē. Arī Stendera vārdnīcā: sūrums - bittere Salzigkeit.
1) TĒVREIZES. Jau 1198. g. pāvests Inocents III izdeva pavēli, ka pie kristīgās ticības atgrieztajiem Livonijas iedzīvotājiem jāmāca tēvreize, grēku sūdzēšana un ticības apliecība. Būtu tad domājams, ka tēvreizei latviešu valodā sirms vecums. Visādā ziņā tā jau agri katoļu laikos latviešiem mācīta. Tā ir arī pats pirmais līdz šim pazīstamais latviešu rakstu piemineklis. Bet tās pirmais uzzīmējums atrodams laikos, kad Lutera ticības ieviešana jau bija gaitā, un nav pilnīgi izzināms, vai tas cēlies no katoļu vai luteriešu aprindām.
Vecākais latviešu tēvreizes teksts ir tā sauktā G r u n a v a t ē v r e i z e. Tā uzzīmēta prūšu hronista Simona Grunava hronikā, kur tā nosaukta par prūšu tēvreizi. Grunava hronika sniedzas līdz 1526. gadam, tāpēc arī šīs tēvreizes uzrakstīšanas laiku apzīmēja ar šo gada skaitli. Vēlāk pierādīts, ka Grunavs savā hronikā pārņēmis kāda Dancigas patricieša Dancigas hroniku, kuru viņš sarakstījis starp 1521. un 1529. gadu. Grunavs pats pie sava darba strādājis no 1529. g. vidus līdz 1531. g. Minētā tēvreize tad nu varētu būt uzrakstīta starp 1521. un 1529, g., ja tā ņemta no Dancigas hronikas, vai arī pēc tam, līdz 1531. g., ja Grunavs pats to uzrakstījis. Latviešu valodas nepratējs (Dancigas hronists vai Grunavs) to uzzīmējis pēc rokraksta, kas dabūts no kāda latviešu draudzes (katoļu vai luteriešu) garīdznieka. Tēvreizes teksts bija šāds:@
Dažās galotnēs atzīmējas vecās valodas formas (thowes wardes tavs vārds). Vietām ieturēta fonētiska rakstība (sweytz, igdemas). Daudz vārdi pārrakstot sabojāti (delbas - debbas, tholbe - thowe). Pavisam nepazīstams ticis vārds «mystlastibbi», kur jāstāv (kā daži paralēlteksti uz to norāda) «viswalstybo». No prūšu valodas ieviesies vārds «gaytkas». No vācu valodas jau pārnācis pāri saiklis «unde» (und, un) un arī latviešu valodā palicis. Tomēr viscaur še pazīstam savu valodu. Daži vārdi pat uzrakstīti pilnīgi tā, kā tos rakstām vēl šodien, pēc četrsimt gadiem (dodi, pametam, padomā). Zināma līdzība ar mūsu tagadējo tēvreizes valodu katram teikumam. Un, ja izteiksme dažā vietā arī citāda, tad nebūt nevar sacīt, ka tā visur būtu sliktāka. Lai ņemam pēdējos trīs lūgumus, tikai vārdu formas piemērodami tagad parastajām. «Pamet mums mūsu noziegumus, kā mēs pametam mūsu pretiniekiem. Neved mūs ļaunā padomā. Atsvabini mūs no visa ļauna.»
Otrs vecākais latviešu tēvreizes teksts ir H ā z e n t ē t e r a (Hasentoter) t ē v r e i z e, tas pats, ko agrāk sauca par Lacija tēvreizi. Ir pierādīts, ka Volfgangs Lacijs savā 1557. g. izdotajā grāmatā «De genitum aliquot migrationibus» (Par dažu tautu klejošanu) uzņemto, par heruļu jeb veruļu nosaukto latviešu tēvreizi, avotu neuzrādīdams, ar visām drukas kļūdām un pārpratumiem norakstījis no Bāzeles zinātnieka Sebastiāna Minstera sastādītās «Kosmogrāfijas», kam to iesūtījis Johans Hāzentēters starp ziņām no Vidzemes, kuras attiecas uz 1547. g. Šo gadu tad arī var pieņemt par minētās tēvreizes uzrakstīšanas gadu. Hāzentēters, apkārtceļojošs literāts, kas vēlāk dzīvoja Vācijā, šo tēvreizi pieved kā paraugu lībiešu valodai, kuru runājot Rīgas apkārtnē. Uzrakstītājs, kā redzams, nav pratis latviešu valodu; tomēr viņš uzzīmējis tēvreizi korekti, likdams katram vārdam virsū pareizu vācu tulkojumu. Še nav gluži sabojātu vārdu, kādus uzejam Grunava tēvreizē. Arī ortogrāfija ir skaidrāka. Vārdā «parradeuken» (jāstāv «parradneken») ieviesusies drukas kļūda. Izteiksmē šī tēvreize pa daļai atšķiras no pirmās. Pēdējie trīs lūgumi šā uzzīmēti: @
Tēvreizei, šim pirmajam latviešu rakstu piemineklim, bijusi no visiem kristīgās mācības gabaliem latviešu tautas dzīvē vissvarīgākā loma. Simtiem gadu mātes to mācījušas saviem bērniem kā pirmo, visā mūžā paturamo, katru dienu atkārtojamo dievlūgumu. Nav noticis neviens dievkalpojums, neviena kristīga ceremonija mājās, baznīcā vai citā vietā, kas patura acu priekšā citu, ideālu, par dzīves mērķi nostādāmu pasauli un ietver sevī paļāvību uz viņas neredzamo, visspēcīgo, tomēr vienumēr tuvo, par tēvu nosaukto valdnieku, darījis visādā ziņā paliekamu iespaidu uz tautas garu. Še ietvertās nojausmas izlasāmas arī no dažām tautas dziesmām.
Vecos latviešu tēvreižu tekstus cēlis zinātniskā noskaidrojumā klajā vēsturnieks L. Arbuzovs rakstos: Piezīmes par 16. g. simt. vecākajiem literatūras pieminekļiem, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1920. g. 1. pusgads, Latviešu tēvreize senos tekstos, turpat 1920. g. 2. pusgads.
2) GARĪGAS DZIESMAS. Tēvreizes uzzīmējuši un savos rakstos uzņēmuši cilvēki, kas paši latviski neprata. Garīgās dziesmas mums ir pirmie rakstu paraugi, ko snieguši latviešu valodas pratēji, gan no vācu valodas tulkodami, gan, kā rādās, paši sacerēdami. Še sastopam pirmos latviešu rakstniekus. Tie darbojās Rīgas latviešu Jēkaba baznīcas draudzē, kas blakus vācu draudzei dibināta 1524. g. Pirmie luteru mācītāji še bija Nikolavs Ramms un Johans Eks, pēc dzimuma vācieši. No katoļiem nošķīrušies, cīņā pret viņiem uz arodu savienībās (cunftēs) organizētiem latviešu pilsoņiem pabalstīdamies, viņi deva izteiksmi jaunajam gara saturam latviskās dziesmās, kas bija nepieciešamas latviešu dievkalpojumos. Viņu dziesmas palika vispirms rokrakstā; iespiestas tās tikai 1615. g. Rīgā pie Nik. Mollīna iznākušā grāmatā «Psalmen und undeutsche Lieder», kur apzīmēts arī viņu izcelšanās laiks. Vienīgi no šī vēlākā iespieduma tās pazīstamas un tāpēc nevar derēt par sava izcelšanās laika pilnīgu dokumentu ortogrāfijā un varbūt arī valodā.
N i k o l a v s R a m m s (Ramm) dzimis Rīgā, studējis Rostokā, uzejams 1514. g. par nonnu klostera priekšnieku Limbažos un ir ieradies ap 1520, g. Rīgā, kur pieslējies Lutera ticībai un bijis par Jēkaba baznīcas latviešu mācītāju, miris pēc 1530. g. Tiek minēts, ka viņš sniedzis latviešu valodā vairāk garīgu dziesmu. No tām uzglabājusies tikai viena, kas cēlusies 1530. g. Tā ir dziesma par desmit Dieva baušļiem (Die helligen zehen Gebot Gottes), kas pastāv no četriem pantiem. Tā kā vācu teksts šai dziesmai nav atrodams, tad tā uzskatāma par Ramma oriģināldarbu. Pirmais pants šāds: @
J o h a n s E k s (Ecke) ir Ramma pēcnācējs Jēkaba baznīcā. Bijis sākumā par Rīgas Doma baznīcas kanoniķi, pārgājis Lutera ticībā, kādu laiku darbojies Pērnavā, pārnācis atkal uz Rīgu un darbojies no 1534. līdz 1543. gadam Jēkaba baznīcā par mācītāju. Mollīna dziesmu grāmatā ar viņa vārdu apzīmētas divi dziesmas. Pirmā no tām Benedikts jeb Cakarijas sludinājums: «Pateiktz gir tas Kunx, tas Dievs Israel.» Tā tulkota 1535. g. Otrai par virsrakstu: «Slavas dziesma no Jāņa evanģēlija 14. nodaļas» («Lobgesang Auss dem Evangelio Johan. 14»). Tā uzrakstīta 1537. g. un sākas: «O Jēzu Christ, Tu esi pattesz czilvex unde Devs». Izrādās, ka virsraksts maldinošs: dziesma nesaskan ar minēto Bībeles vietu. Vācu teksts (kas iespiests Rīgas vācu dziesmu grāmatas 1537. g. izdevumā), kā vērojams, arī Eka paša sacerēts.
Turpmāk šiem dziesminiekiem pievienojas pirms latviešu grāmatu iespiešanas vēl arī citi. Pie tiem pieder Johans Dāls (Johann tom Dalen) un Andrejs Šūrings. Dāls, kopš 1573. g. Rīgas latviešu draudzes mācītājs, rakstījis himnu: «Konincks Christe Devs tho Theve wardts» un introitu (ievadu) «Tas gir auxkan ezelis». Šūrings bijis no 1583, g. par mācītāju Piņķos un Babītē, vēlāk Rīgā. Viņš tulkojis dziesmu «Theves wes auwots tas Labbums».
Rīgas latviešu draudzē un apkārtnē, kā pieņemams, lietoti pirms grāmatu iespiešanas rakstīti dziesmu krājumi, kas bez minētajām visādā ziņā aptvēruši vēl citas dziesmas. Bez dziesmām būs še bijuši lietošanā gan arī vēl citi raksti latviešu valodā: katķisma, liturģijas, evaņģēlija daļas. Ap 16. gadu simteņa vidu atrodami šādi raksti arī citur. Tālu no Rīgas, pie pašām prūšu robežām, Sventājā uzieti 1560. gadā divi rakstītas, pergamentā iesietas grāmatas. Par tām dod liecību baznīcas vizitācijas protokols, ko sastādījis prūšu hercoga Albrehta no Karalaučiem uz Grobiņas novadu sūtītais baznīckungs Johans Funks. Sventājas baznīcas inventāra sarakstā 19. jūlijā atzīmēts: Divi rakstītas, pergamentā iesietas grāmatas; vienā ir evaņģēliji un lekcijas visam gadam, tāpat Kristus ciešanu stāsti pēc četriem evanģēlistiem; otrā - Lutera katķisms, divreiz izskaidrots (zwir aussgeleget), un citi gabali ar baznīcas ceremonijām, kā Luters tos noteicis; viss kuršu valodā (alles in Currisscher sprach). (Sitzungsbericht der kurl. Ges. f. Literatur u. Kunst aus dem Jahre 1905.) Stāvenhāgens, kas par šo Karalaučos valsts arhīvā atrodamo protokolu ziņo Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sēdē 2. februāri 1905. g., piezīmē, ka šādi latviski tulkojumi gan varēja būt izplatīti jau priekš kara gadiem un tie tad cēlušies četrdesmitos gados.
Par pirmajām Rīgas mācītāju uzrakstītām dziesmām sniedz dažas piezīmes L. Arbuzovs, Izgl. Min. Mēnešraksts 1920. g. I puse.
3) ARODU SAVIENĪBU LOCEKĻU SARAKSTI. Ar garīgu dziesmu paraugiem arodu savienību locekļu sarakstiem zināmi sakari. Abas šīs literārisku pieminekļu grupas sakņojas Rīgas latviešu pilsoņu aprindās, kas ticības dzīvē pulcējās tai pašā baznīcā un draudzē un saimnieciskā dzīvē tais pašās arodu savienībās. Arī baznīcas un aroda organizācijas nebija tik visai šķiramas. Vēlākās arodu savienības (ģildes, cunftes, kompānijas) bija sākumā vairāk garīgas sabiedrības, kas saviem locekļiem deva iespēju piedalīties pie kopējiem dievkalpojumiem, aizlūgumiem, rīkojumiem, kas baznīcās dibināja savus īpašus altārus, pieņēma pašas savus priesterus. Bez tam tās sarīkoja ikgadējas sapulces, kas izvērtās par dzīrēm ar saviesīgu dzīvi un mielastiem. Še pievienojās klāt kopējas arodu intereses. Iekšējo dzīvi nokārtoja sevišķi maģistrāta apstiprināti statūti (šragas). Katras savienības priekšgalā stāvēja oldermanis līdz ar citām amata personām (priekšsēdētāju, rakstvedi, kasieri). Par rakstvedi mēdza būt attiecīgās savienības priesteris kā labākais rakstu pratējs. Pie arodiem, kas no laika gala bija pa lielākai daļai latviešu rokās, piederēja nesēju arods, kas savukārt sadalījās vairāk savienībās. Tanīs biedrojās izkrāvēji (Lostrager), kas izlādēja kuģus, iztukšoja spīķerus, alusnesēji, kas piegādāja un izvadāja alu un vīnu, liģeri, kas galvenā kārtā strādāja ostās. Starp šo savienību (sevišķi izkrāvēju un alusnesēju) sarakstiem tad nu atrodam jau ap 16. gadu simteņa vidu un agrāk dažus, kas rakstīti latviešu valodā.
Reformācija, kas uz šīm savienībām atbalstījās, ienesa tanīs stipras pārmaiņas. Dievkalpojumu kārtība to prasīja, ka draudzes bija šķirojamas pēc tautībām. Sprediķi bija sakāmi draudzei saprotamā valodā; draudze dziedāja dziesmas savā valodā. Nošķirošanās tautībās parādās arī ārpus baznīcas. Arodu savienības gan atmeta lielā mērā garīgo raksturu, sakarus ar baznīcu tomēr pilnīgi nepārtraukdamas. Par savienību rakstvežiem mēdza būt vēl vienumēr draudžu mācītāji un tikai izņēmumu gadījumos kādi citi.
Kad pēc ilgākiem traucējumiem izkrāvēju brālība (Lostragerbruderschaft) 1532. g. sāk atkal kārtīgi darboties un uzņemt savā vidū jaunus locekļus, redzam viņas rakstos parādāmies latviešu valodu. Maksātāju biedru sarakstā par 1532. gadu uzejama šāda atzīme: Laurens Touryn, sess wyre wene kopē. Lasāms: Laurens Tauriņš, seši vīri vienā kopā. Ar to norādīts, ka viens maksā par sešiem, kas skaitāmi par vienu kopību.
Jaunuzņemto biedru saraksti par 1533. un 1534. g. sastādīti gandrīz viscaur latviešu valodā. Sarakstā par 1533. gadu šāds ieraksts: @
Šis ieraksts varētu būt Nikolava Ramma vai Lorenca Šēdena (Lorenc von Scheden) rokas, drīzāk pēdējā, jo domājams, ka pirmais šai laikā jau miris. Šēdens bija par Jēkaba draudzes latviešu mācītāju no 1524. līdz 1534. g. Ieraksta pēdējās rindas (sākot no Anna Szageryn) citas rokas rakstītas. Par Ramma un Šēdena pēcnācēju bija Johans Eks. 1543. gada izkrāvēju sarakstā šādas viņa ierakstītās rindas: @
Vēlākos izkrāvēju sarakstos 1549. gadā daži biedri ierakstīti latviski.
Turpmākie latviskie rokraksti uzejami alus nesēju savienībā. Šejienes biedru saraksti vesti latviešu valodā 1558., 1561., 1872., 1873. un vēl dažos gados. Pirmo triju gadu sarakstus vedis Georgs Sterbelis, dzimis rīdzinieks, studējis Karalaučos un Vitenbergā, kas 1552. g. iesvētīts kā Jēkaba draudzes diakons un mira kā tās mācītājs 1573. g. Šinīs sarakstos lasāmi šādi īsti latviski vārdi (oriģināla rakstībā) :
Widuschens, Mazsings, Vilcks, Pauris, Wentenex, Lounais, Sauczayshans, Stengis, Trilikums, Dumpis, Kupritcs, Bullis, Wirlopis, Weschenäigs, Stroume u. c.
Sieviešu vārdi ir šādi: Maia Trilikummene, Anna Straumene. - 1873. gada saraksts, Dāla sastādīts, še atzīmēto biedru starpā ir: Max Suttis, Hans Stirne, Hans Latzis, Peter Dzelzs-Kalleis, Max Ounegalve.
Kādu no vēlākajiem alusnesēju sarakstiem sastādījis Dāla pēcnācējs Kaspars Timme, mācītājs Jāņa baznīcā, kur latviešu luteriešu draudze bija pārgājusi 1582. g., kad Jēkaba baznīca bija jāatdod jezuītiem. Saraksta ievadā Timme vācu valodā min, ka viņš pēc alusnesēju 15. novembrī noturētas sapulces, viņu uzaicināts, pie viņiem nācis un pirmoreiz sācis uzzīmēt, ko viņi atraduši par derīgu (was sie notig erachten zue sein). Gada skaitlis nav atzīmēts; bet saraksts sastādīts pēc 1582. g. un priekš 1594. g., kad Timme uzraksta otru sarakstu vāciski. Sarakstā starp citiem šādi vārdi: Martin Spalve, Labrens Pritzis, Michell Struppis, Hans Stinte, Hans Kickutz.
Tad latviskie biedru saraksti pārtraukti. Jau Dāls 1573. g. turpina savu sarakstu vāciski. Viņa otrais saraksts, 1580. g., viscaur vāciski sastādīts. Tāpat Timmes 1594. un 1595., Andreja Suringa 1604. g. uzrakstītie.
Šie saraksti met spilgtu gaismu uz Rīgas latviešu dzīvi 16. gadu simtenī. Kāda daļa no viņiem ir pilntiesīgi pilsoņi, kam saimnieciska patstāvību, kas brīvi iekārto savas organizācijas, aicina savā vidū darbiniekus drīz un noteic viņu darbību. Viņi savās darīšanās un garīgajā dzīvē tad arī lieto savu valodu, kurā gan vēl nav iznākusi neviena grāmata.
Daļa no sarakstos minētiem vārdiem īsti latviski, kādus vēl tagad valkā daudz latviešu ģimenes. Arī retākie no tiem (Stenģis, Dzelzskalējs u. c.) vēl tagad pazīstami Rīgas apkārtnē. Galotnēs atšķiras izkrāvēju no alusnesēju sarakstu vārdiem. Pirmajos tās norautas, bet pēdējos pa lielu lielai daļai īsti latviskas. Sevišķi tas sakāms par Sterbeļa uzrakstītajiem vārdiem. Tur nav: Vidušen, Paure, Venteniek, Stenge, Dumpe, Kuprit (kā dažviet vēl tagad tos redz rakstītus), bet: Vidušens, Pauris, Ventenieks, Stenģis, Dumpis, Kuprits.
Pie šo sarakstu sastādīšanas latviešiem cieša, zināmā mērā noteicoša dalība. Paši viņi nebija to sastādītāji un arī par tādiem netika. Sveša vara viņus apņēma no nomāca to patstāvīgo attīstību, kuras sākumi še nomanāmi. Tā nedabūja izpausties gara darbos, ko rada saimnieciski un garīgi pastāvīga tauta, palikdama sakarā ar laika kultūru.
Rīgas izkrāvēju un alus nesēju grāmatu rokraksti glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās savienības bibliotēkā. Latviešu rakstos tos pa daļai cēlis klajā L. Arbuzovs I. Min. Mēnešraksta 1920. g. 1. burtnīcā. Par Rīgas latviešiem sk. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā. Izgl. Min. Mēnešraksts 1921. g. 8. burtn.; tā paša Studien zur Geschichte der lett. Bevolkerung Rigas im Mittelalter und 16. Jahrh., Latvijas Augstskolas raksti I.
4) BURAMIE VĀRDI. Latviešu pašu no senatnes mantotie sacerējumi palika, pirmos rakstus latviski uzmetinot, neievēroti. Tikai burvjus un raganas tiesas priekšā velkot, bija dažos gadījumos jāiespiežas viņu gara pasaulē un tā jāattēlo viņu pašu vārdiem. Tādā kārtā uzrakstītas tiesu protokolos dažas buramo vārdu druskas. Rīgas zemes tiesā (Landvogteigericht) iztiesāta 1584. g. prāva pret burvi, kas glābis kādu sievieti no nelabā šādiem vārdiem: @
Tagadējā rakstu valodā šie vārdi varētu būt šādi:
Deviņi Pērkoni un deviņas strēles lai plēš to velnu deviņos gabalos no tā cilvēka.
Citu reiz viņam uz Daugavas nākusi pretim ragana, kuru viņš apturējis, sasējis šādiem vārdiem: @
Šo vārdu iztulkojums paliek tumšs.
Viņš to atkal atraisījis šādiem vārdiem: @
Kādā citā reizā tiesāts kāds Jānis no Alūksnes (Ivan gebort von der Marienborg), kas varējis visus ieročus apvārdot ar sāli, uz kuru pūzdams runājis šādus vārdus: @
Protokoli norāda uz buršanas paņēmieniem un tiesāšanas veidu. 1576. g oktobrī sadedzināta ragana Katrīna Švokstere, kas nodarbojusies ar cilvēku, zirgu un dažādu mājlopu dziedināšanu vārdojot. Tālāk viņa atzinusies, ka piesaukusi Dievu, apvārdodama sāli, un bez tam lietojusi vārdus: saule, mēness, diena nakts. Viņas vīrs pārklaušinot tāpat spīdzināts kā viņa. To metuši ūdeni un, kā viņš nav slīcis, viņu turējuši aizdomās, ka viņš ir burvis, un likuši moku kambarī. Spīdzināts, pie striķa uzvilkts (lai pakārtu), viņš atzinies, ka viņš trīs gadus kalpojis sātanam. Tas viņam devis olu, lai noliek kaimiņa laukā un lai sabojā labību, tā ka vēlāk nav bijis iespējams to nopļaut. - Ļaunajam garam, cilvēkā ieiet nakti pa sapņiem vai arī dienu, jaunu cilvēku sabiedrībā dzerot burtu alu, mēdz būt savs vārds, bet dažreiz tas arī bez vārda. Kāda sieviete spīdzināta atzinusies, ka buršanās mākslu viņa iemācījusies jau četrus gadus atpakaļ un ka viņas gars esot bez vārda, jo neesot kristīts. Kādam citam gars, ko sauc par Nadomu jeb Stradomu. Šis gars mīt jūrā jeb lielā ezerā.
Šos zemes tiesas protokolus, kas glabājas Rīgas Vēsturiskās u. Arheoloģiskās savienības bibliotēkā, uzgājis profesors E. Volters 1900. g. un laidis klajā brošūrā Pēterb.1907.g.