Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
3. KATOĻU KATĶISMS
Katoļu katķisms, kas iznācis I585. g., ir pirmā līdz šim zināmā latviešu valodā sarakstīta grāmata. Ar to kā ar pirmo latviešu grāmatniecības pieminekli cienīgi noslēdzas katoļu laikmets. Gan Lutera ticība jau agrāk nekā pus gadu simteni izplatīta latviešu vidū, gan tā ierosinājusi sacerēt dažu literārisku paraugu, bet grāmatas nevienas tā vēl nav cēlusi klajā. Stipri apdraudētais katolicisms vēl parāda savu spēku un, vadošo lomu nododams luterānismam, iegulda latviešu rakstu krātuvē pirmo plašāko darbu.
Līdz 1911. g. turēja par pirmo latviešu grāmatu 1586. g. iznākušo Lutera mazo katķismu. Bet minētajā gadā Lembergas (Ļvovas) poļu augstskolas bibliotekārs E. Barvinskis atrada Upsalas augstskolas bibliotēkā 1585. g. iespiesto katoļu katķismu. Tā tituls: «Cathechismus Catholicorum. Istige pammacischen, / no thems Papreksche Galve gabblems Christtites macibess». Par atradumu Barvinskis paziņoja (5, dec. 1911. g.) docentam E. Volteram Pēterpilī. Turpmāk (1912. g.) Upsalas augstskolas virsbibliotekārs Kollins atsūtīja atrasto katķismu Pēterpils Zinātņu akadēmijas bibliotēkai Voltera aplūkošanai. Ar Zinātņu akadēmijas līdzekļiem Volters grāmatu izdeva no jauna, iespiežot to hromolitogrāfiskā kārtā pilnīgi savā pirmatnējā veidā 1915 g. Jauniespiedumam Volters deva līdzi apcerējumu par grāmatas atrašanu, nozīmi, šķietamo autoru un paskaidrojumus tekstam krievu valodā.
1) SASTĀDITĀJS UN TULKOTĀJS. Par katoļu katķisma sastādītāju grāmatas titulā minēts Pēteris Kanīzijs, par tulkotāju Volters uzrāda Ertmani Tolgsdorfu.
P ē t e r i s K a n ī z i j s (Petrus Canisius) ir pirmais vācu jezuīts, kas attīsta rosīgu darbību, lai aizkavētu reformācijas izplatīšanos Vācijā. Viņš lauž jezuītu ordenim ceļu Vācijā un Polijā. Dzimis viņš 1521. g., studējis Ķelnē filozofiju un teoloģiju, iestājās jezuītu ordenī 1543. g., tika par priesteri 1546. g., miris 1597. g. Viņš piedalījies pie vairāk konsiliem.
E r t m a n i s T o l g s d o r f s nav tieši minēts par atrastā katķisma tulkotāju. Bet par viņu jau agrāk no dažiem avotiem (Manteifeļa, Sotveļa) bija zināms, ka viņš latviešu valodā izdevis katķismu, vārdu sarakstus, sprediķus, dziesmas (himnas). No jauna gaismā celtais katķisms tad nu ar lielu varbūtību uzlūkojams par to, ko Tolgsdorfs izdevis. Viņam attiecībā uz Livoniju piekrīt loma, kas Kanīzijam attiecībā uz plašākām zemēm; viņš cīnās pret reformāciju. Pēc dzimuma viņš prūsis, tātad pieder pie baltu cilts, dzimis 1550. g. Prūsijā. Uz Livonijas bīskapa Otona Šenkinga uzaicinājumu sūta Varmijas (Prūsijā) bīskaps jezuītu Ertmani Tolgsdorfu, Gūtštates kanoniķi, uz Livoniju, lai še stātos pretim reformācijas izplatīšanai un nostiprinātu katolicismu. Vispirms Tolgsdorfs ir par priesteri Valmieras draudzē, tad par Rīgas Jēkaba baznīcas priekšnieku, vēlāk darbojas Cēsīs, kur mirst 1620. g. Runādams bērnībā latviskai radniecīgu valodu, viņš ātri iemācās latviski un saraksta latviešu dievkalpošanai un garīgas dzīves kopšanai nepieciešamās grāmatas. Viņš bijis starp latviešiem ļoti ieredzēts. Šenkings viņu nosauc par Livonijas tēvu un apustuli.
2) RAKSTĪBA UN VALODA. Lai gan katolicismu pabalstīja poļi, katoļu ticība galīgi iesakņojās latgaliešos (inflantiešos) un katoļu katķisms tika iespiests Viļņā, tomēr katķisma rakstība piemērota vācu ortogrāfijai un valoda nav lietota latgaliešu, bet vidus izloksnē. Rakstības un valodas ziņā nav starp šo no katoļu puses izdoto un tūliņ turpmākajos gados iznākušām luteriskajām grāmatām nekādas principiālas starpības. Varētu būt, ka visas šīs grāmatas sastādītas pēc kāda kopēja, vecāka parauga.
R a k s t ī b a i par pamatu likts vācu alfabēts. To varētu izskaidrot ar to, ka tulkotājs piesavinājies vācu izglītību un ka tulkošanai bijis priekšā vācu oriģināls. Uz to norāda arī daži vāciski nodalu virsraksti, lai gan pašā augšējā latīniskā grāmatas titulī ("Catechismus Catholicorum")@ atzīmējas ciešākas saites ar Romu. - Rakstībā nav nekādas konzekvences. Tas pats vārds rakstīts dažādās vietās dažādi. Garumu apzīmē gan ar e , gan ar h, gan neapzīmē to nemaz.
V a l o d a piemērota vidus izloksnei. Ka šī izloksne tikusi par rakstu valodu, vedams sakarā ar to apstākli, ka tikpat še aplūkojamās, kā arī citu pirmo latviešu grāmatu sastādītāji darbojušies apgabalos, kur vidus izloksni runā. - Katķisma valodā stipri manāms vācu iespaids. No vācu valodas pārņemti daži vārdi: doch, Busse, selig sind - Kalna sprediķī, Oel, u. c. Lietots daudzkārt artikulis. Vārdu kārta mēdi but vāciska. Daži vārdi burtiski no vācu valodas tulkoti. Sastopams še arī nelatviskais salīdzinājuma salikteni. @
Katķismā uzejam arī latviešu valodas īpatnības, kas pieder pagātnei. Vārds katrs lietots kā attiecības vietnieka vārds, līdzīgi krievu который: wilte macibe, kattre prettib to Christite macib. Vārdu žēlīgs, žēlastība vietā vairākkārt lietoti vārdi: dzelixs, dzelestibe (leitiski gailingas, gailestis; sal. latv. vārdu neģēlis). Pareizas un īpatnējas latviešu divdabju formas lietotas teicienos: gauwame denems (gavamām dienām) ; duscame nakte (dusamu nakti); ko tu negrib teuw darram, tho nebues arridzan teuw wenam cittam darrit. Vienskaitļa lokatīviem ir senākā galotne -n un daudzskaitļa datīviem galotne -ms: exan thems diwepaddessmittems Gabblems; Zemmen kapis exan helles, tresschan denan atkal ouxkan celis no thems murronems. Garšošana nosaukta par baudīšanu (boudischen), tauste par aiztveršanu (aizstwerschen). - Dažiem jēdzieniem mēģināti atvasināt jauni vārdi: Dewedomige gramate lascieth; stiprepratibe; tho laikigi vnde muzige scodibe taes besdewes; milescirdige.
Rakstības un valodas paraugam še gabals no kādas lūgšanas: @
3) SATURS. Katoļu katķisms cenšas nostiprināt latviešu vidū kristīgu mācību, kā to sludina katoļu baznīca. Tas piegriež vērību ārējām ieražām un dogmām, kurās ieliek kristīgās ticības kodolu.
Vispirms sastādītājs griežas pie kristīga lasītāja (Tam Christite Lascotaiam). Ar to šis katķisms atšķiras no turpmākajā gadā izdotā Lutera katķisma, kam priekšvārds sarakstīts vāciski un kas nodomāts ne tieši draudzes locekļiem, bet mācītājiem. Katoļu garīdzniekiem, kā redzams, bija nopietns nodoms tautā cieši iedēstīt savu mācību. Neviens nezinot labāki kā baznīcas amata kopēji, cik ļoti vajadzīgs, lai ļaudīm no bērna kājām pasniedz kristīgu mācību. Atrodot brīžam pieaugušus cilvēkus, kas ne vien nezin dot par savu ticību lāgadību, bet dažkārt arī nemāk savus pātarus.
Jautājumos un atbildēs tad īsi aplūko katoļu pamatmācības. Kā pirmo jautājumu uzstāda: Ko būs dēvēt par kristīgu cilvēku? Uz to atbild: Katru, kas pēc dabūtas kristības atzīst Kristus mācību iekš savas baznīcas un draudzības «vnd nepekar wene ioune vilte macibe / kattre prettib to Christibe macib / vnd Catholische Baznedce cixstp. Turpmāk iepazīstina ar ticības apliecību, svēto lūgšanu, baušļiem, septiņiem sakramentiem, dažādiem grēkiem un tikumiem, ar grēku sūdzēšanu, dažādām lūgšanām.
Redzam še iespiežamies latviešu dzīvē uzskatus un paražas, kas tur iesakņojas uz ilgu laiku, atspoguļojas tautas burtniecībā, paliek arī tai tautas daļā, kas vēlāk vairs nav katoļticīga. Pie baznīcas baušļiem pieder: svētīt ieceltās svētdienas, gavēt noliktās gavēņu dienās, arī noteiktos vakaros, atturēties piektdienās no gaļas, piena, sviesta, olu ēšanas, aizliegtos laikos neturēt kāzas un citas viesības un sēršanas. Norādīts uz pātaru skaitīšanu (pater noster), uz lūgšanām rītos, vakaros, priekš un pēc ēšanas līdz ar krusta mešanu. Pastaras lietas ir: nāve, pastara sodība, elle, debesu valstība. Nostiprina še arī Marijas kultu. Svētai lūgšanai seko Marijas sumināšana («Summenata es tu Maria pilne dzeelestibe»). Tāpat norāda uz Marijas sumināšanu rītos un vakaros. Katķismu noslēdz vārdi: «Schlaew Dewam / vnde taei dzelige Jumprouw Mariae / Christi Mathei.» Līdz ar to Marija tautas tradīcijās daudzkārt stājas Laimas vietā.
Izceļas kristīgās morāles raksturīgie vilcieni. Par galvenajiem grēkiem dēvēti: greznība, negodība jeb nešķīstība, dusmība, nesātība (Perischen), ienaidība, lišķība (Laischibe) un kūtrība dievkalpošanā. Tiem pretī nostādīti tikumi jeb krāšņas dāvanas: pazemība, labprātīga došana, šķīstība, mīlība, mierība, priecība, dievbijība (vs dewedomam prate). Pēc kalna sprediķa vārdiem, kas dēvē par svētīgiem garā nabagus, bēdīgos, lēnprātīgos, pēc taisnības slāpstošos, sirdsžēlīgos, sirdsšķīstos, miera turētājus, taisnības dēļ vajātos, nostāda trīs evaņģēlija padomus (Evangelische padome): labprātīgu nabadzību, vienumēr izsargātu šķīstību, pilnīgāko paklausīšanu.
Dieva jēdziens tiecas noskaidroties, dziļāk aizkustināt sirds dzīvi, tikt tai par pārbaudītāju un atbalstu, par augstāko mantu. Bez dogmatiskās ticības apliecības skan lūgšanas sirsnīgākas skaņas, kas var modināt patiesu reliģiozitāti. Piesauc mūžīgo Dievu, lai viņš dod mieru un vienprātību, iededzina lūdzējos mīlestības uguni, dod tiem īstu izsalkumu pēc taisnības, ka tie var viņam būt pa prātam dzīvojot un mirstot; lūdz Dievu par draugiem un ienaidniekiem, par dzīviem un mirušiem. Visdziļākās attiecības pret Dievu izsakās lūgumos, ko katķismā nosauc par trim krāšņām vecām lūgšanām, kas (tagadējā rakstu valodā) skan tā: Ak mans Dievs un mans Kungs, ņem mani sev un dod man visu tevi. Ak mans Dievs un Kungs, ņem visu no manis, kas mani attura no tevis. Ak mans Dievs un mans Kungs, dod man visu, kas mani pie tevis velk.
Līdz ar to tiek uzstādīti neatlaižami tikumības prasījumi. Pie grēkiem, kas sauc un brēc pret debesīm, pieskaita: nabaga atraitņu un bāreņu apspiešanu, strādnieku un algādžu nopelnītās algas paturēšanu. Par žēlastības darbiem min: izsalkušus barot, iztvīkušus dzirdināt, bēdīgus iepriecināt. Par dabas baušļiem (Bousles taes Natures) divus. Pirmo: ko tu negribi tev darām, to nebūs tev arīdzan citam darīt. Otru: visu, ko jūs gribat, ko ļaudīm jums būs darīt, to darāt arīdzan tiem.
Tās ir ētiskas normas, kas sniedzas pāri katolismam, arī luterānismam, sastopamas arī latviešu burtniecībā un pieder pie tautas un cilvēces tikumiskās attīstības pamatiem.