Luterānisma laiki

Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

OTRAIS LAIKMETS

LUTERĀNISMA LAIKI

4) Latviešu rakstniecība luterānisma laikā

Luterānisma laiku sākums latviešu rakstniecībā skaitāms no 1586. gada, kad iznāca pirmā luteriskā grāmata latviešu valodā. No šī laika luterānisms nāk vadošā lomā latviešu garīgajā dzīvē. Gan tas attiecas tikai uz Kurzemes un Vidzemes latviešiem, Inflantijas jeb Latgales latvieši palika joprojām zem katolicisma iespaida; bet rietumu daļas, Baltijas, latvieši bija tie, uz ko atbalstījās latviešu grāmatniecības ciešāka nodibināšanās un turpmākā attīstība. Še dabū stiprus pamatus tas latviešu literatūras laikmets, kas atrodas vācu tautības luteriskās garīdzniecības rokās un nepārtraukti turpinās gandrīz trīs gadu simteņus.

Latviešu grāmatniecība izceļas no reformācijas kustības; šī savukārt pieslēdzas renesansei. Jauns laikmets Eiropas vēsturē un kultūrā radīja latviešu grāmatniecību.

1) RENESANSE. Ap 1500, gadu beidzas vidus laiki, kad visu Eiropas gara dzīvi pārvaldīja katolicisms un par visas gudrības pamatiem uzskatīja svētus rakstus. Jaunā paaudze, atbalstīdamās uz mostošos pilsonību, satricināja garīdzniecības un bruņniecības pamatus. Jauni izgudrojumi un atradumi paplašināja un pārgrozīja pasauli. G ū t e n b e r g s sāka (ap 1450. g.) iespiest grāmatas saliekamiem burtiem, K o l u m b s atrada Ameriku (1492. g.), K o p e r n i k s nostādīja pasaules viduspunktā Sauli (1543. g.). Ja vidus laiki ir raksturīgi ar krusta kariem, kad kareivju pulki bruņinieku vadībā devās uz svēto zemi, tad jauno laiku sākumā atveras tāds plašums, ka Palestīna top par niecīgu daļu no visas zemes un šī par niecīgu daļu no pasaules visuma. Šo plašumu iekaro mierīgā ceļā zinātnieks, tirgotājs, jūrnieks. Bruņiniekam un garīdzniekam jānoiet no skatuves, dodot vietu pilsonības priekšstāvjiem. Šiem ir drosme kritizēt un atmest agrāk par neaiztiekamām turētās patiesības un dzīvot un darboties pēc savas, no jauniem atradumiem un atzinumiem iegūtas pārliecības.

Šādi centieni atbalstījās uz h u m ā n i s m a, uz antīkās (grieķu un romiešu) zinātnes un mākslas studijām. Cilvēks še nostājas visu centienu, visas intereses centrā, cilvēks savā vispusīgajā, īstajā būtībā, kādu to bija tēlojuši grieķi savā mākslā un literatūrā. Grieķija, kas cilvēces attīstībā Austrumu dievības idejai bija nostādījusi pretī cilvēcības ideālu, bija tā, kas atbalstīja Eiropas atsvabināšanu no kristīgās ticības nomācošās vienpusības vidus laikos. Viņas pasaules vietā stājās šī pasaule, dvēseles izglābšanas vietā cilvēka vispusīga labklājība, atsacīšanās vietā dzīves prieks un bauda, ticības vietā zināšana, svētu rakstu vietā grieķu un romiešu klasiķi. Šos pētīt un iztirzāt ķērās visā nopietnībā, uzmeklējot oriģināltekstus, tos salīdzinot, kritiski uzrādot sagrozījumus. Tāda nodarbošanās veicināja pasaules, dabas, cilvēka izpratni. Pētnieki nepalika stāvam pie burta, pie viena otra literāriska vai zinātniska darba, bet sniedzās klāt pašam priekšmetam. Viņi studēja ne tikai Hipokrata ārstniecības rakstus, bet arī cilvēka miesas būvi, ne tikai Ptolemaja astronomiskos darbus, bet arī zvaigžņu debesi. Rodas vesela rinda zinātnieku, kas dziļi ieskatās pasaules un dabas īstajā būtībā un noraida pie malas agrākos uzskatus. Kopernikam seko K e p l e r s ( 1571.-1630.), G a l i l e j s (1564.-1642.) un uzstāda zvaigžņu kustības likumus. Garīga enerģija izpaužas apbrīnojamā vispusībā. L e o n a r d o d a V i n č i (1452.-1519.) ir matemātiķis, dabas pētnieks, anatoms, inženieris, arhitekts, gleznotājs, tēlnieks, rakstnieks. Viņa slavenās gleznas «Sv. vakarēdiens» kopija bija redzama dažā Latvijas baznīcā. Uzlec lielie spīdekļi pasaules literatūrā: spānietis S e r v a n t e s s (1547.-1616.), «Dona Kihota» sacerētājs, kas neiznīcināmā komismā ietver vidus laiku bruņniecību, un anglis Viljams Š e k s p ī r s (1564.-1616.), kas Londonas teātrī liek izrādīt skatus, kuri pieder pie cilvēces mūžīgās drāmas.

Pārgrozības aizņem ne tikai garīgo dzīvi un atsevišķus cilvēkus, bet tiešos apstākļus un veselas cilvēku sabiedrības. Valdības iekārtu vairs neuzskata par neaiztiekamu, Dieva liktu. Cilvēka prāts radījis likumus, un tos var atcelt un grozīt, ja tie vairs neveicina cilvēku labklājību. Lielais itāliešu diplomāts Nikolajs M a k i a v e l l i (Nicolo Macchiavelli, 1469.-1527.) nodziļinās romiešu vēsturnieka Līvija rakstos un studē romiešu lielvalsts attīstības gaitu. Viņš grib novērst savas tēvijas sabrukumu, savā starpā sanīdušās daļas saliedināt par vienotu spēku, nostādīdams antīko valsts ideālu vidus laiku kristīgā vietā. Katrs pavalstnieks nozīmē tik daudz, cik viņš atnes valstij labuma. Pretī pūļa aprobežotībai nostādāma pārākā, ar savām spējām par vadoni izredzētā valdnieka griba. No šī aristokrātiskā reālpolitiķa uzskatiem pilnīgi atšķiras angļu valsts vīra Tomasa M o r a (Thomas Morus, 1478.-1535.) politiskie ideāli. Tie ir demokrātiski un sabiedriski. Viņš tēlo valsts iekārtu Utopijas salā, kur nav plaisas starp nabagu un bagātu, nav kalpības un dzimtbūšanas, kur valda pilnīga īpašuma vienlīdzība un ticību brīvība. Valsts ideālos savā starpā pilnīgi izšķirdamies, Makiavelli un Mors tomēr vienā ziņā saskan: abi viņi tura augsti un dievina valsti, kas nostājas vidus laiku baznīcas vietā un tai pāri.

Līdz ar to nodibinās spēcīgas lielvalstis: Spānija, Anglija, kur renesanses centieni izsakās dzīvē, zinātnē, mākslā. Pāvesta vara tiek satricināta un sašaurināta. Šāds virziens politikā un gara dzīvē sniedzas Eiropā līdz pašiem ziemeļiem. Arī šejienes valstis uzņem sevī jaunos elementus, pieaug varā, nāk savā starpā sadursmē. Zviedrija, Polija, Krievija sāk mērīt savus spēkus un saberž savstarpējā cīņā viņu vidū atrodošos, savā iekšienē sašķēlušos Livonijas ordeņa valstiņu, kurā pāvests zaudē savu iespaidu. Še izšķiroša loma no renesanses izaugušai reformācijas kustībai.

2) REFORMĀCIJA. Ar renesansi reformācijai divējāds sakars: vienkārt tā parādās kā renesanses pretstrāva, otrkārt kā tās turpinājums.

K r i s t ī g a t i c ī b a, kas pārvaldīja vidus laikus, izrādījās par gara strāvu, kam neizsīkstoši avoti. Reiz tā jau bija sekmīgi cīnījusies ar antīko gara pasauli un to uzvarējusi, nostādīdama augšējās šķirās piekoptā daiļuma kulta vietā ikviena cilvēka dvēseles nemirstīgo vērtību, sludinādama bēdīgiem un grūtsirdīgiem, nicinātiem un vajātiem iepriecināšanu, atvērdama skatu no pasaulīgās dzīves šaurības un iznīcības uz mūžību. Kad nu atkal atdzimusī grieķu kultūra parādīja visu savu spožumu, kad acu mirkļa baudās pazuda visi tālākie mērķi, kad arī augsto garīdznieku starpā un pāvesta galmā stāvēja augstā godā Jupiters un Venera un Kristus bija ticis par Apollonu, atdzīvinājās nicināto un apsmieto mūku un zemo garīdznieku starpā cēlie kristīgie ideāli, cīņas gars un uzupurēšanās spēja. Kā pērkoņa grāvieni norībēja jautrībā un baudās aizrauto itāliešu starpā mūka S a v o n a r o l a s sprediķi, pulcinādami ap sludinātāju sajūsminātus domu biedrus no visām aprindām. Par savu bez bailēm izpausto pārliecību viņš dabūja samaksāt ar savu dzīvību: viņu sadedzināja 1498. g. Kāds cits mūks, ko augstākās garīdzniecības izšķērdīgā greznībā tērptā netiklība un iekšēja nepatiesība aicināja uz cīņu par īsti kristīgiem ideāliem, varēja atbalstīties uz spēkiem, kuri viņam piešķīra uzvaru. Tas bija M ā r t i ņ š L u t e r s. Reformācija, īpaši tā, kas tieši aizņēma arī latviešus, ir pa lielu lielai daļai viņa darbs.

Reformatora cīņā pret pāvestu un katoļu baznīcas dogmām tad nu arī parādījās r e n e s a n s e s l a i k m e t a g a r s. Cilvēka iekšējais es, viņa prāts un sirds apziņa izšķīra dvēseles dzīves jautājumus. Lutera paša 1 personiskie pārdzīvojumi viņu noveda pie atziņām, kas viņu nostādīja pretī pāvesta, katoļu baznīcas noteikumiem un rīkojumiem. Ne vienīgi pāvestam un viņa sasauktiem konciliem ir tiesība iztulkot svētus rakstus; tā pieder visai draudzei, visi kristīgie ir garīgas kārtas, ir vienas miesas locekļi. Ikviens dabū vērtību no tā, ko viņš sevī nes. Arī darbi nelīdz: ne labi darbi dara labu cilvēku, bet labs cilvēks dara labus darbus. Īsts kristīgs cilvēks ir brīvs un atbildīgs par sevi. Garīga vara nav stādāma pāri pasaulīgajai, baznīca ne pāri valstij. Miesas mērdēšana, atsacīšanās no laicīga prieka nestāv nekādā vērtībā; cilvēku taisno īsta, dzīva ticība. Ar to sasniedz grēku piedošanu, kad iepriekš grēkus atzīst, nožēlo, no tiem atgriežas. Par neciešamu noziegumu Luters uzlūkoja grēku piedošanu par naudu. Pāvesta izsludinātais atblass tad arī deva Luteram iemeslu klaji uzstāties pret pāvestu 95 teikumos, ko viņš 1517. g. 31. oktobrī piesita pie Vitenbergas baznīcas durvīm. To uzlūko par reformācijas sākumu.

Drīz pēc tam reformācijas kustība bija novērojama L i v o n i j ā, L a t v i j ā, sevišķi R ī g ā. Baltijas iedzīvotāju augstākām šķirām, vāciem, bija vienumēr dzīvi sakari ar augstāko izglītību Vācijā, tiklīdz tur bija nodibinājušās augstskolas. Tur viņi iepazinās ar jaunajām idejām. No otras puses, Livonijā pabalstīja reformāciju tie paši apstākļi, kas Vācijā. Arī te katoļu garīdzniecība uzrādīja tās pašas apspiešanas tieksmes, to pašu tikumības pagrimšanu. Arī ablass še bija spēkā. To izsludināja (1502. un 1504. g.) pret krieviem un tatāriem, ieceļot šai lietā par komisāriem Burtnieku un Rūjienes priesterus. No Vācijas pārnestās reformācijas idejas tad nu še atrada auglīgu zemi.

R ī g a s reformatora loma piekrita A n d r e j a m K n o p k e n a m, kas 1517. g. bija atnācis Rīgā un piestājies Pētera baznīcā par kaplanu. 1519. g. viņš devās izglītības nolūkā no jauna uz Vāciju un pārnāca 1521. g. atpakaļ kā pārliecināts Lutera domu biedrs. Atklātā disputā Pētera baznīcā jauno mācību 1522. g. 12. jūnijā pret katoļu garīdzniekiem aizstāvējis, viņš tika oktobrī ievēlēts par Pētera baznīcas arhidiakonu. Viņam pievienojās dedzīgākais, arī no Vācijas atnākušais S i l v e s t r s T e g e t m e i j e r s, kas tika par mācītāju Jēkaba baznīcā. Ar to bija reformācijai Livonijā likts pamats.

3) LATVIEŠU LOMA REFORMĀCIJAS KUSTĪBĀ. Reformācijas ceļlauži Latvijā bija vācieši. Tomēr tas pieder pie reformācijas būtības, ka tā laiž saknes tautā, ka tā ir demokrātiska. Vācijā tai deva stiprāko pamatu pilsonības un revolucionāru sparu zemniecība. Līdzīgi tas bija Latvijā. Rīgas pilsonība bija tā, kas pret bīskapa un ordeņa mestra gribu nodrošināja Lutera mācības sludināšanu savās baznīcās. Bet daļa Rīgas pilsoņu bija latvieši, un sevišķi šī daļa stāvēja Knopkenam tuvu cīņā. Viņš no 1517. g. oktobra piederēja pie izkrāvēju ģildes, kur l a t v i e š u e l e m e n t s jau kopš 15. gadu simteņa otrās puses bija valdošais, kur arī par oldermaniem mēdza būt latvieši. Kad 1521. g. vasarā Knopkens sāka Pētera baznīcā sprediķot Lutera garā, tad viņam še bija par drošāko atbalstu viņa ģildes locekļi. Drīz jaunajai mācībai pievienojās arī citi mācītāji, viņu starpā Nikolavs Ramms un Lorencs no Šēdenas, kuri pārvaldīja arī latviešu valodu. Tādā kārtā reformācijas idejas dabūja tieši nostiprināties latviešu vidū. Kad 1524. g, pavasarī un vasarā notika svētbilžu grautiņi, kad Pētera, Jēkaba, Doma baznīcā un franciskāņu klosterī iznicināja katoļu kulta simbolus, tad liela daļa tautas masu, kas še piedalījās, gan bija latvieši. Jau 1524. gada rudenī nodalījās no divām vispārējām Rīgas draudzēm sevišķa latviešu draudze, kam ierādīja Jēkaba baznīcu. Pie tās turējās alus nesēju un izkrāvēju ģildes, kuras nu pastāvēja gandrīz vienīgi no latviešiem. Tad nu saprotams, ka ne vien dievkalpošanas notika latviešu valodā, bet ka šinī valodā sāka vest arī organizāciju locekļu sarakstus. Še tad arī atrodam pirmos latviskos rakstu pieminekļus, gan garīga, gan laicīga rakstura, lai arī tikai rokrakstos.

Reformācijas kustība aizķēra arī l a t v i e š u l a u c i n i e k u s. Pilsoņi, kas dzīvoja mūžīgās ķildās ar bīskapiem un bruņinieku ordeni, centās sakūdīt zemniekus pret varas turētājiem. Musinātāji izgāja uz laukiem un sēja tur nemiera sēklu. Izlietoja arī gadījumus, kad zemnieki iebrauca ar saviem ražojumiem pilsētā, lai viņus kūdītu uz dumpi. Šādu aģitāciju atrada par tik bīstamu, ka Valmieras landtāgā 1525. g. pieņēma lēmumu pārtraukt pilsētnieku propagandu laucinieku starpā. Uz šī lēmuma pamata maģistrāti biedināja sprediķotājus no zemnieku rīdīšanas uz nepaklausību kungiem, aizliedza tirgotājiem, kas izbrauc uz laukiem un kas tirgojas ar zemniekiem pilsētās, izplatīt zemnieku vidū dumpja un baznīcas grautiņu idejas. Nemieri nekādi uz laukiem neizcēlās, bet jaunā mācība tur laida saknes. To sāka pabalstīt muižnieki, bīskapa un ordeņa vasaļi, un arī pats virsbīskaps (Blankenfelds) jutās piespiests atjaut iecelt lauku baznīcās jaunās ticības mācītājus. Ar to cerēja apklusināt rūgšanu zemnieku starpā, kas gāja pat tik tālu, ka dažās vietās uzpeldēja domas par mācītāju brīvu iecelšanu un dzimtbūšanas atcelšanu (kā to liecina kāds raksts lejasvācu valodā Rēveles rātes arhīvā).

Līdz ar jaunās mācības ievešanu latviešu draudzēs cēlās prasība pēc mācītājiem, kas prot latviešu valodu. Tādu bija ļoti maz. Lai še varētu līdzēties, mācītājiem piebiedroja latviešu palīgus ar zemāku izglītību. Ir zināms, ka tādi palīgi bijuši Alojas draudzē (ap 1530. g.), Bērzaunes draudzē (ap 1570. g.).

Pēc īsa uztraukuma, ko sacēla no Rietumeiropas nākošās jaunā laikmeta vēstis, latvieši noslīka pilnīgā atkarībā un kalpībā. No renesanses laikmeta kā tāda latvieši nedabūja nekā pārdzīvot. Bet arī reformācija pārvērtās par sastingušo dogmu sludināšanu, ko latvieši saņēma pasīvi, bez kaut kādas pašdarbības. Pieslēgdamās pie reakcijas pret renesansi, latviešu kultūra gāja pa vidus laiku tumsu, kas viņu vidū turpinājās vēl vairāk kā trīs simts gadus, lēnām un pakāpeniski pretī renesanses laikmeta ideāliem. Druskas no šī laikmeta zinātniskiem panākumiem viņiem sniedza Vecais Stenders, un no baznīcas un dievvārdu vienpusīga iespaida viņus sāka atsvabināt tikai tautas atmodas laiks ap 19. gadu simteņa vidu.

L i t e r a t ū r a. L. Arbusov, Die Einfuhrung der Reformation in Liv-, Est- und Kurland. I. Halfte Leipzig und Riga. 1919. - L. Arbuzova Reformācijas kustība latviešu starpā, Izgl. Min, Mēnešraksts 1921. II, 829. lpp. u. turpm.

4) LATVIEŠU RAKSTNIECĪBA LUTERĀNISMA LAIKĀ. Šis latviešu rakstniecības laikmets zīmīgs ar to, ka grāmatniecība ir pilnīgi citas tautas un vienas kārtas rokās: latviešu rakstnieki ir vācu tautības luteriskie mācītāji, kas darbojas latviešu draudzēs. Izņēmumu nav tikpat kā nekādu. Kas viņu vidū arī cēlušies no latviešiem, tie vai nu pilnīgi pārvācojušies (kā Tukuma mācītājs Šteineks), jeb stāv un darbojas tieši zem vācu mācītāju iespaida (kā Neredzīgais Indriķis; Līventāls u. c.). Vē1 še būtu jāmin nelielā latviešu katoļu garīgā literatūra, kas, pabalstīdamās uz katoļu latviešiem Latgalē, stāv savrup. Ir tad saprotams, ka luterānisma laika latv. grāmatniecība pie latviešu nacionālās literatūras nav skaitāma. Latviešu pašdarbība še nav nomanāma ne vismazākā mērā; gar to, ko latvieši paši sevī nesa un tēloja, grāmatniecības kopējiem nebija nekāda daļa, un, ja tie to ievēroja, tad tādēļ, lai to apkarotu. Pie latviešu rakstniecības šī grāmatniecība pieder ar to, ka tā sarakstīta, lai arī bojātā, latviešu valodā, ka tā latviešiem nodomāta un atstāja uz viņiem iespaidu.

Ja ieskatāmies šinī laikā latviešu tautas gara saturā, tanī saturā, kurā parādās viņu īpatnība un radošās spējas, tad tur atrodam viņu burtniecības darbus (dziesmas, pasakas) visā pilnībā. Tā ir tā apslēptā, grāmatās neredzamā, dzīvā apakšstrāva, kurā tauta izglabā un joprojām veido un attīsta savu veco, diezgan augsto kultūru un iznes to pa visgrūtākiem laikiem cauri līdz tam brīdim, kad viņas rokās pāriet grāmatniecība kā viņas īpatnīgā, tagad jaunā attīstības posmā ievirzītā gara izteiksmes līdzeklis.

Latviešu gara dzīvē luterānisma literatūra pametusi neizdzēšamas pēdas. Katrā latviešu mājā cilātas, lasītas, lietotas, vecās grāmatas daudziem tapa mīļas un par dzīves atbalstu. Šī grāmatniecība nostājās kā garīga vara blakus burtniecībai un dažos gadījumos arī viņas vietā. Sakust kopā tām nebija iespējams, lai arī uzejami daži elementi vienā no otras. Bet, kad grāmatniecības kopšana nāca pašu latviešu rokās, tad tika redzams, kāda nozīme ir tai rakstniecības daļai, ko latvieši bija saņēmuši no citas tautas.

Tādu pat raksturu kā pie latviešiem uzrāda arī i g a u ņ u grāmatniecības pirmais laikmets. Arī tur pirmās grāmatas parādās sakarā ar reformācijas kustību, lai gan tās izdod katoļu garīdznieki. Sāmsalas katoļu bīskaps Kivels saraksta mazu ticības mācības grāmatu, ko iespiež 1517. g. Kādus 50 gadus vēlāk iznāk katķisms. Šīs un turpmākās grāmatas sastāda vācu tautības mācītāji. Igauņu grāmatniecība paliek šo mācītāju rokās apmēram tikpat ilgi kā latviešu. - S o m u grāmatniecībai liek pamatu Lutera un Melanhtona māceklis Mihaels Agrikola, kas sarakstīja lūgšanu grāmatu (1544. g.) un tulkoja Jauno Derību (1548. g.). Gan kādu laiku, pie Zviedrijas piederot un tai pie varas nākot, zviedru valoda tika Somijā par valdošo un augstāko šķiru valodu, tomēr somu literatūras darbinieki ir galvenā kārtā somi, kas jau agri krāj somu burtniecības darbus, pētī somu valodu un vēsturi. Somu nacionālās atmodas laikmets uzaust 19. g. simteņa sākumā. Pirmā l e i š u grāmata ir Lutera katķisma un dažu dziesmu tulkojums, ko laiž klajā Mārtiņš Mažvids (1547. g.). Leišu grāmatniecības kopēji ir pašā sākumā dzimuši leiši, kas dabūjuši augstāku izglītību Karalaučos un Viļņā. - Grāmatniecības sākumi latviešiem tuvajām kaimiņu tautām ir puslīdz tādi pat kā latviešiem; aizbildnībā un atkarībā no svešas tautas latviešiem stāv vistuvāk igauņi.

Latviešu rakstniecības luterānisma laikmets nošķiras divos posmos. Pirmajā no tiem iznāk tautas lietošanai tikai garīga satura grāmatas, otrā dod tautai rokā arī laicīgus rakstus. Pirmajā uzstāda par mērķi ticības dzīves, reliģiskas sajūsmas veicināšanu, otrā - prāta izkopšanu un tikumības pacelšanu.