Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

        2) Heninga hronikas

Plašas un sīkas ziņas par dzīvi un notikumiem Livonijā reformācijas laikā uzejamas toreiz sastādītajās hronikās. To starpā pirmajā vietā nostājas divas: Rusova un Henninga hronika.

Hronikas sastādītājs - Baltazars Rusovs. Par viņa dzīvi maz zināms. Viņš dzimis Rēvelē un ir še pie Sv. gara baznīcas apmēram no 1566. g. par igauņu draudzes mācītāju. Viņš miris 1600. g.

Dzīvodams pašos Livonijas ziemeļos, hronists patur tomēr vienumēr acīs visu Livoniju. Hronikas sākumā viņš nodala provinci trijās daļās un uzskaita tanīs pilsētas, apcietinātās vietas, miestus. Kā pirmo viņš min Igauniju, kā otru Latviju (Letlandt), kas aptver arī lībiešu provinci (begript ock de Prounitz der Lyuen in sick); Latvijā runā sevišķu valodu, ko igauni nesaprot. Pie Latvijas hronists pieskaita arī tagadējo Latgali, kā tas redzams no pieminētām pilsētām (Lutzen, Rositen). Trešā daļa ir Kurzeme (Churlandt), kas aptver arī Zemgali. «Šīs provinces tautas lieto kuršu un lībiešu un dažās vietās arī leišu valodu un ir ar Daugavu no latviešiem šķirtas. Redzams, ka Rusovs nepārzin toreizējo Kurzemes tautu sastāvu pēc valodām. Nav šaubu, ka toreizējie Kurzemes iedzīvotāji, ar niecīgiem izņēmumiem, runāja latviešu valodu, bija patiesībā latvieši. To pierāda Gotharda Ketlera tā laika darbība ticības lietās, kas attiecas uz latviešiem un lika taisni Kurzemē plašāku pamatu latviešu grāmatniecībai. Notikumu pavedienu hronists uzņem no vācu ienākšanas Livonijā. Šo notikumu viņš tura par tik svarīgu un tā šķietamos uzsācējus, Brēmenes tirgotājus, par tik cienījamiem, ka viņš hroniku velti Brēmenes rātei. Hronikā aprakstīto notikumu tālākā gaita pieslēdzas katra mestra valdības laikam. Nonākot pie 43. mestra Johana fon der Rekes, kas stājas ordeņa priekšgalā 1549. g., hronists atzīmē, ka viņa laikā turpinās mēris, kas sācies jau agrāk un plosījies pa visu zemi piecus gadus. Lai uzrādītu, kāpēc šī mocība nākusi pār zemi, viņš raksturo valdības rīcību, ieražas, dzīvi pēdējo mestru laikā Livonijā. Šai ieražu ainā pazīstam dažus renesanses laiku vilcienus, lai gan ne ideālākos.

Noslēdzot Valteram Pletenbergam ar krieviem mieru, nodibinās zemē labklājība. Līdz ar to visas kārtas un šķiras aizraujas baudu un izdzīves virpulī. Valdnieku un pavalstnieku starpā sāk izplatīties pašpaļāvība, godkārība, greznība, uzpūtība, slinkums, palaidnība. Paši ordeņa mestri nogrimuši netiklībā, tāpat bīskapi un kanoniķi. Tad arī viņu apakšnieki, muižnieki un nemuižnieki, dzīvoja atklāti tāpat. Arī luterāņu mācītāji maz nodarbojas ar dievvārdu sludināšanu, bet braukā pa zemniekiem un liek sevi mielot: Mācītāju starpā daudz tādu, kas neuzdrošinās norāt rupjus netikumus. Liela daļa zemnieku nekā nezin par laulības dzīvi. Ja sieva slima, veca vai vairs nepatīk, zemnieks to aizdzen un ņem citu. Ordeņa brāļu, kanoniķu, muižnieku dzīve paiet medībās, kauliņu un citās spēlēs, jādelēšanā un braukāšanā no vienām dzīrēm uz otrām, no viena vakara uz otru, no viena tirgus uz otru.

Ar vislielāko greznību sarīko muižnieki kāzas, pie kurām ņem dalību augsti un zemi. Lai gan Livonijas muižas lielas, bet muižnieku dzīrēm tās par mazu; tāpēc šīs sarīko pilsētās, kur šim nolūkam uzceltas plašas Ģildes mājas. Kāzās nepietiek ar vienas pilsētas muzikantiem, bet aicina klāt arī citu pilsētu taurētājus. Pirms vakariņām visa sabiedrība izjāj laukā spīdošos zirgos, zelta ķēdēm, spalvām un citām rotām. Vecākais uzaicina augstus un zemus aizmirst naidu. Pēc tam visi dodas pilsētā atpakaļ, bungām rībot un taurēm skanot, ar šaušanu un troksni, «it kā būtu ieguvuši lielu uzvaru vai ieņēmuši cietoksni.» Kāzās arī muižas kalpi sēž pie galda un prasa, lai tos mielo.

Ne mazāk grezni svinēja kāzas pilsoni. Tanīs lepojās ar varenām rotas lietām un greznumiem. Augstākiem bija lūšu, leopardu un caunu ādu kažoki, bet zemākiem vilku un lapsu ādu. Sievietēm netrūka zelta un sudraba kakla rotu, zelta un sudraba jostu, pie kurām karājās zeltītas somas, kas visas svēra vairāk par 30 lotēm. Ar zeltu un sudrabu, ko nēsāja kāzās vienkārša pilsoņa sieva vai meita, varētu vest ievērojamu tirdzniecību un pārtikt ar visu ģimeni.

Rudenī sarīkoja vaku svētkus un vasaru baznīcas svētkus, uz kuriem visi zemnieki un kalpi apgādājās ar alu. No vairāk jūdžu liela attāluma zemnieki sabrauca jau vakaru iepriekš ar sievām, kalpiem un kalponēm un tūliņ sāka žūpot un līksmoties, atskanot dūkām, kuru dūkšana bija dzirdama veselu jūdzi. - Tāpat notiek pa Jāņiem. Visās pilsētās, muižās un ciemos, neizņemot nevienu visā zemē, cita nekā nevarēja redzēt kā tikai ugunskurus, ap kuriem pilnā līksmībā deja, dziedāja un lēkāja.

Vasarsvētkos pilsoni un amatnieki svinēja maija svētkus un izvēlēja no sava vidus maija grāfu, kas visus pamieloja. Vēlāk tādus maija svētkus sarīkoja katrā vasaras svētdienā. Uzcēla putnu stabus, kur šaudīja putnus, sacenšoties pēc godalgas.

Hronists spriež, ka tāda livoniešu izdzīve nākusi ļoti par labu maskaviešiem (krieviem). «Kamēr livonieši veda tādu dzīvi, maskavieši domāja par savu labumu, apgādājās ar lielgabaliem, pulveri, svinu un dažādām karā vajadzīgām lietām un aicināja no Vācijas un Itālijas vienu ieroču meistaru pēc otra.»

Par pagrimšanas un baznīcas nicināšanas iemesliem Rusovs uzrāda šādus: a) visā zemē nav nevienas skolas, kas sagatavotu mācītājus, kuri prot nevācu valodu; b) ja baznīcai ir mācītājs, tad viņš parasti ārzemnieks, vietējo nevācu valodu nepratējs; c) ordeņa brāļi un bīskapi maz rūpējas par dvēseli un zemnieku labklājību, domādami, ka Livonija nav viņu tēvija, bet gādāja par to, lai tiem pietiktu savam mūžam.

Hronists tomēr piemetina, ka Livonijā tai laikā bijuši visās kārtās arī gudri, dievbijīgi un labi cilvēki, kas nav atraduši aprakstītajā dzīvē nekāda prieka. Daži muižnieki turējuši savās pilīs uz sava rēķina mācītājus, kas prot nevācu valodu un kas katru svētdienu māca zemniekiem un kalpotājiem katķismu. Daudz muižnieku atraitnes lasījušas, kur nav mācītāju, zemniekiem un kalpotājiem priekšā katķismu. Daži muižnieki sūtījuši savus bērnus augstās skolās Vācijā un atklāti sacījuši, ka nevienam nav ieteicams savus dēlus ilgi turēt Livonijā, jo mājās viņi nekā nemācoties un, ja arī ko izmācoties, tad tomēr tāds bērns līdzīgs vērsim un nekā nezin, lai pie tam būtu arī ļoti spējīgs».

Z a l o m o n s H e n n i n g s (Salomon Henning) dzimis 1528. g. Veimārā no mazturīgiem vecākiem. Saņemot no kāda tirgotāja pabalstu, viņam bija iespējams vairākās Vācijas augstskolās studēt tieslietas, dievvārdus, vecās un jaunās valodas. Gothards Ketlers, kas to nejauši satika Lībekā, aicināja viņu sev līdzi Livonijas ordeņa dienestā un paturēja viņu visu mūžu par savu vistuvāko padomnieku. Saņemot ordeņa vadību tā sabrukšanas laikā, Ketleram bija Hennings pie rokas kā uzticības virs sarunās ar Zviedriju. Poliju par turpmāko Livonijas likteni. Kad Ketlers tika par Kurzemes hercogu, Hennings joprojām bija par jaunās valsts nopietnāko sarežģījumu nokārtotāju. Hennings pie tam visur paturēja acīs arī ticības lietas, domādams sevišķi par reformācijas nostiprināšanu. Viņam tad arī piekrita loma likt īsto pamatu luteriskai baznīcai Kurzemē. Ketlers viņam dāvināja bez citiem īpašumiem bagāto Vānes novadu Kurzemē. Hennings mira Vānē 1589. g.

Henninga  v i s p ā r ī g ā  L i v o n i j a s  K u r z e m e s   h r o n i k a  «Lifflendische Churlendische Chronica» iespiesta Leipcigā 1597, g. Tanī aprakstīti notikumi Livonijā no 1554. līdz 1590. g. Ievadā hronists norāda uz Pletenberga valdības laiku un uz viņa piecdesmit gadu ilgā miera noslēgumu ar krieviem (1503. g.). Šo laiku livonieši nav izlietojuši, sagatavodamies atsist turpmākos uzbrukumus, bet nodevušies izdzīvei, greznībai, negausībai, pamezdami neapkoptu baznīcu un aizmirsdami kristīgu mīlestību. Hronikas galvenais pavediens ierisinās ar 1554, g. Valmierā noturēto landtāgu, kurā Ketleru ievēl par Daugavpils komturu. Sākas visādas sadursmes un sarunas ar Krieviju un Poliju. Krievi iebrūk zemē. Ketlers, kas pa tam ticis par ordeņa mestru, meklē glābiņu uz visām pusēm (Vācijā, Dānijā, Zviedrijā) un ir pēdīgi piespiests padoties Polijai un slēgt ar to līgumu (1561. g.). Pēc tā poļi dabū Vidzemi un Ketlers patura kā poļu kara vasalis Kurzemi, palikdams vēl arī (līdz 1566. g.) par Vidzemes pārvaldnieku. Livonijā vēl joprojām plosās kari poļu, krievu, zviedru starpā. Tie izposta sevišķi Vidzemi, bet aizņem pa reizei arī Kurzemi. Hercogam Ketleram jānokārto arī daži iekšēji sarežģījumi (ar dāņiem, kas patura Piltenes tiesu, ar muižniekiem). Bet viņš atrod laiku piegriezt vērību arī zemnieku stāvoklim un baznīcas lietām.

P a r  r e f o r m ā c i j a s  n o s t i p r i n ā š a n o s   Kurzemē vēsta Hennings savā ziņojumā «Warhafftiger vnd bestendiger Bericht, wie es bißhero vnd zu heutiger Stunde, in Religions sachen, Im Furstenthum Churland, vnd Semigaln, in Lieffland, ist gehalten worden». Hronika iespiesta Rostokā 1589. g. Hronists norāda uz hercoga Gotharda Ketlera nopelniem, kas gādājis par pirmajām dievvārdu grāmatām latviešu valodā, par baznīcas likumiem, par baznīcas vizitācijām. Tā latvieši tikuši pie patiesas Dieva atzīšanas, atmetot elkadievību un burvības. Agrāk tie turējuši par saviem dieviem sauli, zvaigznes, mēnesi, uguni, ūdeni, upes, arī čūskas un rupučus, kalpojuši elkadieviem svētās birzēs un mirušo kapenēs. Viņi pārvērtušies daudzkārt par vilkačiem. Precībās bijusi ieraža, kāda agrāk sastopama pie lakademoniešiem, ka līgavu aizveduši panāksnieki («Pannacknix») daudzreiz pret viņas un viņas vecāku gribu. - Augsburgas konfesija (Lutera mācība) nodrošināta padošanās līgumā ar Poliju (28. novembrī 1561. g.) un hercoga privilēģijā (25. jūnijā 1570. g.). Turpmāk pievesti priekšraksti par baznīcas likumu ievešanu (1570. g.), baznīcas vizitācijām, iespiesto latviešu grāmatu izdalīšanu (1587. g.) u. c. Galā hronists pamāca: turēties pie tīrās mācības, jaunatnei dot labas skolas, palikt dievbijībā, turēties pie taisnības, atsacīties no izšķērdīgas, lepnas dzīves, skopuma, laiskuma, palikt uzticīgiem pret priekšniekiem un laipniem pret apakšniekiem, apgādāt bāriņus - lai nogrieztu Dieva dusmas un uzturētu apdraudēto baznīcu. - Hronika noslēgta Vānē 1587. g. decembra pēdējā dienā.

G o t h a r d s K e t 1 e r s (dzim. 1517. g. Vestfālijā) rūpējās par latviešu izglītību, pabeidza reformāciju un nodibināja luterisko baznīcu Kurzemē. Jau Vidzemē par komturu būdams, viņš nodomāja celt ģimnāziju Pērnavā, kur mācīt arī latviešu un igauņu bērnus. Šo nodomu viņam neizdevās izpildīt. Viņš nodibināja tikai dažas pirmmācības skolas. Par Kurzemes hercogu ticis, viņš paturēja acīs zemniecību, latviešus, lai savās citās pret muižniecību še cik necik rastu atbalstu. No 1565. g. viņš lika izdarīt revīzijas, lai pārliecinātos, kādā stāvoklī ir baznīcas, skolas, ļaužu garīgā dzīve. Revīzijas vadīja pirmajā gadā Stefans Bilovs, nākošā (1566.) gadā šai darbā viņam sekoja Aleksandrs Einhorns un Zalomons Hennings. Šo revidentu ziņojumi ir svarīgi dokumenti par latviešu toreizējo stāvokli. Tos lika priekšā landtāgam. Izrādījās, ka pa visu Kurzemi ir tikai trīs lielākas baznīcas (Jelgavā, Bauskā un Dobelē); dažās citās pilsētās un miestos ir mazi koka lūgšanu nami. Ļaudis dzīvoja tumsībā un māņos. Daudzi no viņiem nomira nekristīti. Un, kas arī bija kristīti, uzauga bez kādas mācības. Uz Ketlera priekšlikumu landtāgs nolēma celt 70 baznīcas un pie dažām no tām ierīkot arī skolas un nabagu mājas. Einhorns izstrādāja arī baznīcas kārtību, ko 1570. g. apstiprināta. Hercogs uzdeva superintendentam un sevišķam baznīcu pārlūkam, mazākais, ik pa diviem gadiem reizi apceļot draudzes, pārklaušināt zemniekus, pārlūkot mācītājus un skolotājus viņu darbībā.