Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
1. MĀRTIŅŠ LUTERS
2) Attiecības pret reformāciju Latvijā
No Lutera iziet spēks, kas ierauj jaunu laikmetu ne vien Vācijas, bet arī apkārtējo zemju gara dzīvē. Viņš attīsta saskaņā ar savām īpatnīgām tieksmēm un spējām darbību, kam vispārīga nozīme un kam ir tiešs iespaids uz reformācijas kustību Latvijā.
1) REFORMATORS. Luters nenododas tik daudz grāmatām, kā dzīvei, nav prāta, bet sirds cilvēks. Viņš ir noteikts i n d i v i d u ā l i s t s. Viss, kas dod virzienu viņa darbībai, iziet no viņa paša. Viņš no bērna kājām cieši pieturas pie valdošām ieražām un padodas nodibinātai iekārtai. No kalnrača šaurās istabiņas viņš pa noteiktu ceļu ar grūtībām spraužas uz augšu. Bet viņam nepietiek ar to, ka viņš kaut ko ārīgi sasniedzis; viņš meklē iekšēju apmierinājumu. Un to viņš neatrod pastāvošos noteikumos un dotos priekšrakstos, kaut gan viņš tos uz mata izpilda. Tad viņš meklē pēc savas neapmierinātības cēloņiem un, tos atradis, nekavējas ne acu mirkli tiem ķerties pie saknes. Gan apdomīgi, bet cieši un neapturami viņš sper soli pa solim tanī virzienā uz priekšu, pa kuru viņu ved viņa sirds apziņa. Nesaudzīgi viņš nobīda pie malas katru, kas viņu grib apturēt vai nogriezt sāņus, un lai tas arī būtu visvarenākais šai pasaulē. Viņa drošsirdība pamatojas uz izjūtu, ka ar viņu ir tautas spēks, tās gadu simteņiem norūdītās zemnieku tautas, ar kuru viņš jūtas vienumēr sakarā.
Lutera individuālisms viņu noveda pie n a c i o n ā l i s m a. Meklējot sevī pēc neapklusināmām, neiznīcināmām tieksmēm, viņš apzinīgi vai neapzinīgi atrada tās, kas viņam kopējas ar viņa tautas biedriem un kas viņu līdz ar tiem nošķir no citām tautu kopībām. Viņš atrada, izjuta un sevī nesa to, kam tiesība pastāvēt un parādīties un ko pienākas uzturēt un labāku sekmju dēļ kopt. Ja latīņi, grieķi un citi lasa misas savā valodā, - kāpēc vācieši nevarētu tās lasīt vāciski? Un ne tikai misas, tautai jādzird savā valodā sprediķi, jādzied savā valodā dziesmas. Svēti raksti, kurus lasīt un studēt turēja augsti mācīti vīri un iesvētīti priesteri tikai sevi par cienīgiem, jāsniedz tieši tautai viņas pašas valodā. Un Luters ķeras pie Bībeles tulkošanas savas tautas valodā. Viņš to negrib pieskaņot augsti mācītu vīru prasījumiem, bet tautas dvēselei. Ja viņam pārmet, ka viņš zīmīgo vietu Romiešu grāmatā par to, ka cilvēks tiek taisnots bez bauslības darbiem, vienīgi caur ticību, tulkojis nepareizi, jo latīņu tekstā nav vārda «sola» = «vienīgi», tad viņš norāda uz vārdos ieliktām domām un kā vācietis tās izsaka: Nav jāprasa latīņu valodas burtiem, kā vāciski jārunā, bet mātei mājās, bērniem uz ielas, vienkāršajam vīram uz tirgus jāskatās viņiem uz lūpām, kā viņi runā, un pēc tā jātulko; tad viņi to saprot un nomana, ka tā ir viņu valoda. Bet nav jādomā, ka Lutera tulkošanas darbs arī tik viegli rit uz priekšu kā viņa tulkojuma valoda. Viņš kopā ar Melanhtonu dažreiz dienām, pat nedējām meklē pēc viena vārda, un Ījaba grāmatā pa četrām dienām tikko trīs rindas tiek gatavas. Bet tas, ko viņš sajūt par izsakāmu, viņam tā jāizsaka, kā tas ieglaužas tautas garā. Jaunā Derība parādījās viņa tulkojumā 1522. g., visa Bībele 1534. g.
Svabadāki varēja izsacīties viņa sajūsma d z i e s m ā s. Arī še viņam bija par paraugu Bībele, proti, psalmi. No tiem viņš vēroja, kādam jābūt dziesmu krājumam. Jāatveras skatam sirdī, dzejnieka vārdu un darbu avotā. Cilvēka sirds ir kā kuģis trakojošā jūrā, ko mētā aukas no visām četrām pusēm. Lutera dziesmas bija patiesi darbi vārda īstā nozīmē. Kāds jezuīts par tām liecina no sava viedokļa: Lutera dziesmas nokāvušas vairāk dvēseļu nekā viņa grāmatas un runas. Tas ir: Lutera dziesmas bija visspēcīgākais līdzeklis aizraut projām no katolicisma. - Lai tautai darītu uz maz lapām pieejamu kristīgas mācības kodolu, Luters sastādīja katķismu (1529. g.). Lutera Mazais Katķisms un dziesmas ir tie raksti, kas pārnāk pie latviešiem kā pirmās luteriskās grāmatas.
Lutera dziļi izjustais un konsekventi izvestais nacionālisms tas ir, kas Luteru dara par tautu garīgu atsvabinātāju. Ko viņš turēja par nepieciešamu priekš sevis un savas tautas, to viņš nevarēja liegt, nevarēja atsacīties prasīt priekš citiem un citām tautām. Tie, kas stāvēja uz viņa pamatiem, kas viņa mācības izplatīja, sajuta, ka nacionālisms ir pats pirmais faktors, kas viņu reliģiski sabiedriskā darbībā tiem ievērojams, lai arī viņu vadonis tiem to nebūtu tieši priekšā rakstījis. Tā Luters ticis par grāmatniecības nodibinātāju un jauna laikmeta sācēju daudz tautām. Lai ziņā viņa nozīme lielāka nekā, piem., Vulfilas, Kirila un Metodija, kuru darbība attiecas uz kādu vienu zināmu tautu.
2) ATTIECĪBAS PRET REFORMĀCIJU LATVIJĀ. Luteram ar ticības atjaunošanu Latvijā vairāk sakaru nekā tas, ka viņa mācības še sāka sludināt un viņa rakstus izplatīt: viņš ņem šai darbā tiešu, personīgu dalību. Kad pirmie sludinātāji bija Luteram Rīgā ieguvuši domu biedrus, Rīgas pilsētas rakstvedis Lomillers (Lomuller), kas nodarbojās arī ar teoloģisku jautājumu pētījumiem, griezās pie Lutera 1522. g. rudenī ar lūgumu pēc rakstā sniegtas pamācības vidzemniekiem, norādīdams, ka Livonija «kā pēdējā zeme Eiropas ziemeļos», kas agrāk kristīgajai pasaulei gandrīz nemaz nav bijusi pazīstama, pieņēmusi tīro mācību. Apmēram pēc gada viņš saņēma iespiestu Lutera sūtījumu «Izredzētiem, mīļiem draugiem, visiem kristīgiem Rīgā, Rēvelē un Tērbatā Livonijā, maniem mīļiem kungiem un brāļiem iekš Kristus». Luters izsaka prieku par reformācijas sekmēm Livonijā, skubina uz pastāvību, piebilzdams, ka krusts un vajāšanas neies garām. «Bet esiet stipri un pieminiet, ka nepiederas, lai jums būtu labāk nekā jūsu kungam un bīskapam Kristum.» Viņš nostāda trīs lietas par nepieciešamām: ticību, mīlestību, cerību. Ja tās ir, tad nokārtos ar kristīga cilvēka brīvību visas citas, kam vairāk ārējs raksturs.
Še redzam to Lutera darbības pusi, kas attiecas uz dienas jautājumiem, uz tiešiem sakariem ar zināmiem cilvēkiem un ļaužu kopībām. Šī viņa darbība atgādina apustuļu laikus, kad kristīgās mācības sludinātāji rakstīja jaundibinātām draudzēm un saviem palīgiem epistolas.
Pastāvīgāka vērtība ir darbiem, ko Luters sniedza tieši tautai. Un šie ir tikuši arī par latviešu īpašumu uz gadu simteņiem. Tie ir Lutera dziesmas un viņa Mazais katķisms.
No Lutera 37 d z i e s m ā m tulkotas latviski un uzņemtas pašā pirmajā, 1587. g. izdotajā latviešu dziesmu krājumā (Vndeudsche Psalmen) 28, gandrīz puse no visām tur iespiestām dziesmām (skaitā 58). Šis Lutera dziesmu skaits nav turpmākos dziesmu grāmatu izdevumos neko pamazinājies. Lutera dziesmas tikai pa mazai daļai viņa paša tieši sacerējumi. No viņa 37 dziesmām ir 12 vecāku vācu dziesmu, 8 latīņu dziesmu, 8 psalmu pārdzejojumi, dažām citām ņemti motīvi no tautas dziesmām. Še ir kaut kas līdzīgs burtniecības darbiem, kas iesniedzas tālā senatnē un ceļo no tautas uz tautu. Vēl vairāk nekā Bībeles tulkojumam Luters ar viņa vārdu saistītām dziesmām uzspieda savu garu, tautas garu. Un galvenā kārtā viņam jāpateicas, ka draudzes dziedātas dziesmas tikušas par evanģēlisko dievkalpojumu neatlaižamu daļu. Attiecībā uz latviešiem še blakām Luteram galvenais nopelns Fīrekeram, kas Lutera dziesmas padarīja par īsti latviskām un pirmais latviešu draudzēm dāvināja dziesmas, kam ne vien pareizs, viegls ritms, bet kas arī daiļa dzeja.
Lutera M a z a i s K a t ķ i s m s uzrāda kristīgās mācības pamatus viņa apgaismojumā. Lutera īpatnīgais skats še parādās jūtu, iekšējas dzīves izsvērumā, mazāk izceļot ar prātu uztveramus noteikumus. Katra baušļa izpildījumu viņš redz Dieva bijāšanā un mīlestībā. Dieva valstība pie mums nāk, ja Dievs mums dod savu garu. Uz svēto vakara ēdienu cienīgi sataisījies tas, kam īsta ticība. Katķisma valoda meistara rokas darināta. Izskaidrojumus dod vienā vienīgā teikumu sakopojumā, kas dažreiz aptver veselu domu virkni. Iznāk periodi, kas pilda veselas lapas puses, bet kas tik skaidri un vienkārši, ka tie arī bērniem nav nesaprotami. Piemēra dēļ var norādīt uz otrā ticības locekļa iztulkojumu. Lai Lutera Mazo Katķismu, šo reliģiskās literatūras dokumentu, mācītos pareizi cienīt, tam vajadzētu uz kādu laiku pazust un tikt aizmirstam. Ja tad to atrastu, tad to nenostādītu zemāk par senindiešu Upanišadām.
To vācu rakstnieku starpā, kas reformācijas laikā latviešu vidū darbojās, minami Andrejs Knopkens un Burkards Valdiss. Vācijā dzimis, K n o p k e n s kādu laiku dzīvoja Vidzemē, tad bija Trepovā (Vācijā) par skolas priekšnieku, no kurienes, savas protestantiskās pārliecības dēļ vajāts, atnāca uz Rīgu (kur dzīvoja viņa brālis Jakobs) un bija še pirmais jaunās mācības sludinātājs. Viņš stāvēja labās attiecībās ar Luteru un Melanhtonu. Pēdējais rakstīja piezīmes pie viņa Romiešu grāmatas izskaidrojuma. Knopkens sacerēja arī garīgas dziesmas. No tām pārgājušas Fīrekera tulkojumā latviešu dziesmu grāmatā tik pazīstamas dziesmas kā: Es savus grēkus sūdzu, Kungs Kristus, kas nesācis: - B u r k a r d s V a l d i s s Vācijā dzimis un miris. Ap 1522. g. viņš bija franciskāņu mūks Rīgā un ceļoja kā katoļu garīdznieku sūtnis uz Romu, lai nostiprinātu katolicisma stāvokli Livonijā. Romā viņš iepazinās ar katoļu garīdzniecības pagrimšanu, pārnākot Rīgā, tika apcietināts, tad pārgāja Lutera ticībā un pelnījās kā alvas lējējs. Iepīts sazvērestībā pret ordeņa mestru un bīskapu, viņš tika ielikts Bauskas cietumā, kur nosēdēja divus gadus. Pēc tam viņš aizgāja uz Vāciju. Viņš sacerēja lugu «Pazudušais dēls», ko izrādīja Rīgā 1527. g. Lugā ietēlota reformācijas pamatdoma, ka cilvēku taisno ticība bez bauslības darbiem. Viņa galvenais darbs «Esopus», pa daļai uz paša pārdzīvojumu un tautas tradīciju pamata sastādīts pasaku un stāstu krājums. Bauskas cietumā viņš pārdzejoja psalmus.