Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

        b) Citas grāmatas

Pirmajām luteriskām latviešu grāmatām bija pārpārim zeme sagatavota. Tās izcēla laikmeta kultūras virziens, tālākie un tuvākie vēsturiskie apstākļi; arī ievadošie priekšdarbi bija labi sen kā sākti. Kurzemē latviešu grāmatu apgādība bija viens loceklis visā pārgrozījumu sistēmā; tās tika par stūra akmeni vesela laikmeta pamatā.

Ketlers lūkojās arī uz to, ka mācītāji prastu latviski, un viņus paskubināja, lai latviešu valodā pārtulko grāmatas, ka ļaudis varētu tikt pie mācības. Lai gan arī bez tam šai ziņā dažs kas bija un tika darīts, tomēr tāds skubinājums nebija veltīgs.

Pie tulkošanas darbiem ķērās vispirms J o h a n s R ī v i j s, Dobeles mācītājs. Viņš pārtulkoja Mārtiņa Lutera Mazo Katķismu, strādāja pie svētdienu un svētku dienu evaņģēliju un lekciju un baznīcas dziesmu tulkošanas. Viņš nepiedzīvoja savu darbu iespieduma, arī tos kārtīgi nepabeidza. Viņš mira 1586. g. Viņa darbus turpināja Iecavas mācītājs K r i s t i ā n s M i k e, Tukuma mācītājs Baltazars Lembreks, Bauskas mācītājs G o t h a r d s R e i m e r s s un Saldus mācītājs J o h a n s  V e g m a n i s.

a) Pirmā luteriskā latviešu grāmata bija Mārtiņa Lutera Mazais Katķisms. Tā iespiesta 1586. gadā Karalaučos par hercoga Gotharda Ketlera sniegtajiem līdzekļiem. Grāmatai priekšā vācu valodā sarakstīts veltījums Gotharda Ketlera dēliem Frīdriham un Vilhelmam. Veltījumu parakstījuši minētie četri mācītāji Bauskā 10. oktobrī 1586. g. Viņi redz piepildāmies 87. Dāvida dziesmas vārdus, ka nāks daudz tautas pie Dieva atziņas. Arī Livonijā jau dažu labu gadu Dieva vārdi valdiniekiem un zemniekiem sludināti še parastajās valodās: vāciski, latviski, zviedriski, igauniski. Ja viņi un viņu tēvi tādu mācību nebūtu gar ausīm laiduši, tad viņi nebūtu grēku sodā tik dziļi grimuši un saviem apkārtējiem kaimiņiem palikuši par apsmieklu un kāju noslauku. Nu jābaidās, ka Dievs viņus nepiemeklē ne tik vien pie laicīgām mantām, kas ilgajos kara gados un laika pārgrozījumos izgaisušas, bet arī vēl ar jo briesmīgu garīgu sodu, atņemdams savus svētos vārdus. Ketlers rūpējies par kristīgo baznīcu savā zemē. Bet ar sākumu nepietiek īpaši pie tādiem stūrgalvīgiem ļaudīm, kas kā bērni no tēva un mātes, kā skolēni no skolotāja mācāmi ir mīļiem vārdiem, ir stingru roku»; tad nu hercogs caur baznīcu pārraudzītājiem Zalomonu Henningu un Krišjāni Šrēdersu (Schröders) skubinājis, «lai priekš tiem mazmācītiem nabaga nevāciešiem krietnākas skolas dēļ un dvēselēm par svētu iepriecināšanu arī ko no vācu valodas nevācu valodā tulko un drukā».

Salīdzinot Lutera katķisma latvisko tulkojumu ar gadu iepriekš iznākušo katoļu, jāliecina, ka pēdējais nostājas latviešu tautai tuvāk. Tas redzams jau no paša virsraksta. Katoļu katķismam tas latvisks, Lutera katķismam vācisks. Priekšvārdā katoļu katķisms griežas latviešu valodā pie lasītāja, Lutera katķisms vācu valodā pie hercoga dēliem, turpmākajiem zemes valdniekiem. Latviešu vārds nav minēts ne vienā, ne otrā katķismā. Latviešus kā tautu neierauga ne vieni, ne otri. Vieniem tā ir ļaužu masa, kas ciešāk ieņemama un paturama universālās katoļu baznīcas klēpī, otriem no pašu tautas atšķirami nevāci, par kuriem jārūpējas, lai paši izbēgtu no soda un zemē nāktu labklājība. Katoļu katķisms mēģina pieiet tautai tuvāk klāt, vispusīgi noteikt viņas pasaules uzskatu, viņas ieražas un dzīves iekārtu; Lutera mācība atstāj lielāku svabadību, galveno svaru likdama uz iekšēju dzīvi. Kaut gan katoļu mācība tagad parādās jaunā sparā, tomēr tā saista pie tā, kas bijis; turpretim Lutera mācība iziet no progresīvajiem laika centieniem. Tie tad galā, lai arī lēni un pret pašu mācītāju gribu, latviešus izved ārā no vidus laiku pasaules.

Abi katķismi izceļas pilnīgi šķirti; tomēr valodā un rakstībā tie brīnišķi saskan.

Salīdzinājuma labā sniedzam tēvreizes tekstu vienā un otrā katķismā. Katoļu katķismā: @

b) Turpmākajā (1587.) gadā pievienojās pie pirmās grāmatas: 1) Garīgas dziesmas («Vneudsche PSalmen»), 2) Svētdienu un svētku evaņģēliji un lekcijas un 3) Kristus ciešanas stāsti. Visas šis četras grāmatas kopā sastādīja tā saukto Rokas grāmatu, «Enchiridion», 1587. g. (6. martā) hercogs uzdod baznīcu pārraudzītājam Zalomonam Henningam no šīm grāmatām tik daudz eksemplāru, cik vajadzīgs, izņemt no viņa rentejas un izdalīt baznīcām, mācītājiem, viņu palīgiem un draudzes ganiem, pie tam atgādinādams, lai rūpējas, ka mācītāji, grāmatas dabūdami, nesāk slinkot un atlaisties no nodarbošanās un ka nama tēvi neatraujas no baznīcas un draudzes dievkalpojumiem. Grāmatas tātad nodomātas tikpat mācītājiem, kā draudzes locekļiem.

Katķismam blakām nostājas N e v ā c u P s a l m i, «Vndeudsche Psalmen», kā raksturīga luteriska grāmata. Vajadzību pēc sevišķas dziesmu grāmatas radīja Lutera princips ierādīt draudzei aktīvāku dalību dievkalpojumos, ar ko pārgrozījās visa dievkalpojumu norisināšanās. Nevācu Psalmos tad arī nav vienīgi dziesmas, bet arī dievkalpojumu kārtība, svētdienu un svētku liturģija ar daudz lūgšanām, ievadāmiem vārdiem, kolektēm; tanīs uzejama tā viela, kas turpmāk ietilpst pa daļai dziesmu grāmatā, pa daļai mācītāju amata grāmatā jeb aģendē. Luteram še galvenā daļa: viņa dziesmu gars šai grāmatai par cēloni. Dziesmas rādījās viņa draudzes kopējiem par nepieciešamām, kaut arī viņi paši nebūtu dziesminieki, ne arī spējīgi dziesmas tulkot. Lai gan Psalmos dziesmu īstā un patiesā nozīmē nav, tomēr no grāmatas dveš dzejas gars. Lutera neveiklība formā, pantmērā, kas viņa dziesmās sastopama, še tikusi par likumu, kam nav izņēmuma: nav Nevācu Psalmos dziesmu panta, kas sakārtots pareizā pantmērā. Bet Lutera sajūsma še pa kādai daļai tomēr nomanāma. Puse no visām dziesmām Lutera. Ar tām mainās citas, psalmi, himnas, dievlūgumi. Dažām dziesmām pieliktas notis. Dziesmas tātad dziedātas, gan vienu noti sadalot vairāk zilbēs, gan vairāk notis savelkot vienā zilbē.

@

V a l o d a pirmajās grāmatās mums gan saprotama, bet pasveša. Še kāda daļa ģermānismu, sevišķi ģenitīvs likts (gan ne visur) pēc sava noteicamā vārda, piem.: «Tha bailibe mannes scirdes gir warren lela.» Galotnes neskaidras un nenoteiktas. Bet arī dažas toreiz dzīvas valodas formas tagad novecojušas. Gandrīz visur tur daudzskaitļa datīvam ir galotne -ms, piem.: «Tu esi tims titzigem Deve Walstybe atwheris.» Vecais akuzatīvs atrodams pie pronoma pats («pati»). Lokatīvu «aran, exan» vietā tagad lieto «ārā, iekšā»; toreizējā verba forma «layd» tagad pārvērtusies par biedrotāju «lai». Daudz kas šo grāmatu valodā turpmāk bijis jāatmet, jāpārgroza, pareizāk un smalkāk jānoteic, dažs kas valodā pārgrozījies. Bet dažs toreiz celts vārds lietojams vēl tagad, piem.: garīgs, miesīgs, laicīgs, mūžīgs, dienišķs.

R a k s t ī b a i par pamatu vācu alfabēts; bet bija grūti to latvieša valodas skaņām piemērot. Viena pati skaņa daudzkārt apzīmēta dažādi, tā, piem., dz apzīmēts gan ar cz (czedaath), gan ar dcz (ededczen), gan ar dtz (redtz), gan ar dtcz (dedtczige), gan ar dscz (Szudsczeschenne). Tomēr dažā vietā manāmi mēģinājumi skaņas smalki izšķirt. Tā, piem., mēģināts apzīmēt lauztās skaņas ar divkāršu burtu: «Ta sweete luuckschenne». Ievērots arī skaņas r jotējums, uz ko norāda tādi vārdi kā «baryoot» (=barot), «karye» (=kaŗa).