Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

Pirmā spilgtā persona, ko sastopam latviešu literatūrā, ir Mancelis. Viņš pamatīgi pārlabo agrāk izdotos darbus un ievelk jaunus ceļus latviešu rakstos.

J u r i s (G e o r g s) M a n c e l i s ( 1593.-1654. g.) . Mežmuižas mācītāja dēls, studēja ārzemēs, bija no 1615. g. par mācītāju Valles draudzē, no 1620. g. Sērpilī. Kad šo vietu ieņēma zviedri, M. 1625. g. aizgāja uz Tērbatu par Jāņa baznīcas virsmācītāju. Tērbatā 1632. g. augstskolu atverot, viņš tika še par teoloģijas profesoru un izpildīja 1636. g. arī rektora amatu. 1637. g. hercogs Frīdrihs aicināja M. atpakaļ uz Kurzemi. Turpmākā gadā viņš atnāca uz Jelgavu par galma mācītāju un palika še līdz sava mūža galam.

M. izdeva agrāk iznākušos rakstus (Enchiridionu), pārlabotus un papildītus ar nosaukumu «Vademecum» (1631. g.), tulkoja Zālamana sakāmus vārdus (1637. g.) un Zīrāka gudr. grāmatu (1642.), sastādīja pirmos latv. valodniecības rakstus un sarakstīja pirmo latv. sprediķu grāmatu.

M. d z i e s m ā m nav, tāpat kā agrākām, ne rituma, ne atskaņu. Agrākās viņš pārlabojis valodā un rakstībā. @@

M. v a l o d n i e c ī b a s raksti ir «Lettus» un «Phraseologia lettica» (1638. g.). Pirmais no tiem ir neliela vācu-latviešu vārdnīca, pēc vācu alfabēta sakārtota; otrā pasniegti daži latviešu teicieni, atsevišķi vārdi, pēc arodiem sakārtoti, un praktiskas sarunas. Šie raksti sastādīti (kā grāmatas titulā sacīts) par labu tiem ārzemniekiem, kas grib palikt Kurzemē, Zemgalē un latviešu Vidzemē un godīgi pelnīt savu maizi. Vārdnīcā uzejami daži tagad nelietoti vai maz pazīstami vārdi, piem.: blaka = tinte, tūba = lietus mētelis, saules vērsums = saules grozība (Sonnenwende), patapa = vaļa.

M. visplašākais un visievērojamākais darbs ir viņa Sprediķu grāmata. Viņas virsraksts: Lang-gewünschte Lettische Postill (1654. g.). Tai drīs daļas: 1 ) sprediķi no adventes līdz vasarsvētkiem, 2) no trīsvienības svētkiem līdz adventei un 3) apcerējumi par Kristus ciešanu. Tā izdota vairākkārt un pazīstama tautā līdz pašiem jaunākiem laikiem. Ar šo grāmatu M. nodibina rakstos latviešu prozu; še pirmo reizi parādās grāmatā plašāki svabadas latviešu valodas paraugi, kas nav tulkojumi. M. vērīgi noklausījies, kā tauta runā, un šādu valodu mēģinājis lietot savos sprediķos. Salīdzinājumi un gleznas ņemti no zemnieku dzīves un apkārtējās dabas. Kad saimniece grib dārzu kopt un apsēt, tad viņa sēklu labi glabā, iesien lakatiņā, muskulītī; tāpat glabājams Dieva vārds. Jēzus kalpi top sūtīti ne kā tiem būs slinkot, vasarā apakš vītola ēnas jeb ziemas laikā aizkrāsnī gulēt, kājas staipīt, rokas atmest un gozēties». Avs gremo, kad tā paēdusi; tāpat mums būs Dieva vārdus paturēt un par tiem runāt. Bezdelīgas rudeni pazūd, apslīcinās ezerā vai upē, bet pavasarī nāk atkal ārā; tāpat cilvēki celsies augšām no miroņiem. Arī dažus latv. sakāmus vārdus M. lietojis, piem.: Jo ar, jo nabags, jo dzer, jo bagāts. Dzēris, izdzēris, lai šķipele maksa. Ne mana cūka, ne mana druva, pieēduši lai aiziet. Asa rīkste dara rāmus bērnus. - M. sprediķos attēlojas dažas latviešu ieražas un ticējumi. Latvieši svin Jāņus gavilēdami, zāles plūkdami un ar tām vārtus un ēkas pušķodami. Viņi sērgās griežas pie pūšļotājiem, cienī pūķus, laumas, pielūdz pa reizei sauli, mēnesi un zvaigznes. Kam labība paaugusi, pērk dārgas drēbes, izģērbj savas sievas un meitas zīžu plīvuriem un rotā lielām burbuļainām sudraba saktām. No netikumiem visvairāk izplatījusies dzeršana; saimnieki skubināmi uz līdzcietību, kalpiem pārmetams slinkums, spītība, lielmutība. Lieto šādus sodus: burvjus sadedzina, netiklas sievietes piesit , pie kauna staba, slepkavas dauza ar ratu vai nocērt tiem galvas, zagļus per vai pakar pie karātavām. - Redzam arī dažas šausmīgas gleznas iz latviešu vēstures. Krievu kara laikā (1558.-1582. g.) izpostīta visa Vidzeme. Zaldāti cepuši cilvēkus uz pīķiem, dauzījuši pātagām, sakapājuši gabalos. 1601, g. bijis tik briesmīgs bads, ka viens cilvēks ēdis otru, ka zagli no karātavām noņemti un ēsti; kāds vīrs nokāvis savu sievu un bērnus, iesālījis mucās un no bada ēdis. 1602. g. bijis mēris, tā ka cilvēki i neaprakti gulējuši ceļmalās; suņi, vilki un citi zvēri tos ēduši.

M. v a l o d a ir pareizāka, labāk no tautas noklausīta nekā agrākajos latviešu rakstos. Arī tur atrodamas dažas senākās vārdu formas. Lietu vārdu daudzskaitļa ģenitīva galotne ir -o («To Sauju Linno Saimniekam nessischu»). Daudzskaitļa datīva galotne vēl pa lielākai daļai -s («Zitta kritta widdu starrp teems Ehrscheems»). Uzejams particips ar galotni -tins («Bett kur tasz meckletins?»). Jautājumā partiķeļa vai vietā vairākkārt lietota piekarama zilbe -gi (Tuggi essi tasz Messias?»).

M. ievērojami pārlaboja latviešu ortogrāfiju. Viņš sāka vārdu galotnes rakstīt pēc atvasinājuma, piem., vārdu Kunx, Prahtiex, Sirtz vietā: Kungs, Prahtiegs, Sirrds. Viņš sāka mīkstināt dažus līdzskaņus ar pārstrīpojumu (ļ, ņ, ŗ), lietot burtus «ee» un «sch» turpmāk parastajā nozīmē, ieveda «h» par garuma zīmi.

Juris Mancelis ir agrāko latviešu rakstu pamatīgs pārlabotājs, pirmais latviešu valodnieks, latviešu ortogrāfijas reformators un latviešu prozas nodibinātājs.

L i t e r a t ū r a. P. Šmita Manceļa nozīme latviešu rakstos (M. Viesa Mēnešraksts 1896. g. 11. b). - Referāts par P. Bērenta priekšlasījumu Arheoloģijas biedrības sapulcē Iz Baltijas senatnes (Latvija 1907. g. 291, nr.).