Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

Vairāk nekā kaut kurš cits no tā laika rakstniekiem ar latviešu tautu saaudzis Fīrekers. Viņš top par dziesminieku, kas latviešiem sniedz jaunu un īstu dzeju, kura kļūst par viņu īpašumu.

K r i s t a p s (Kristofors) F ī r e k e r s dzīvojis ap 17. gadu simteņa vidu. Ziņas par viņa dzīvi ļoti trūcīgas. Domā, ka viņš Neretas mācītāja Kristjāna dēls. 1632. g. viņu ieraksta jaunatvērtajā Tērbatas augstskolā par dievvārdu studentu. Vai viņš studijas beidzis vai ne, nav zināms. Ap 1650. g. F. dzīvo Dobelē. Še viņš nāk sakarā ar Dobeles mācītāju Heinrihu Ādolfiju, kas no viņa mācās latviski. Adolfijs liecina, ka F. bijis sakrājis daudz piezīmju par latviešu valodu, no kurām viegli sastādāma gramatika, ka viņš darbojies pie Manceļa Rokas grāmatas pārlabošanas, sacerējis daudz dziesmu ar atskaņām, tulkojis dažas Bībeles grāmatas, sastādījis lūgšanu grāmatu. Dažādu kavēkļu dēļ F. šos darbus nav varējis pabeigt. Beidzot viņam ar trieku noņemta mēle un roka un viņš bijis piespiests savus darbus gluži pārtraukt. Stāsta, ka F. apprecējis turīgu, brīvu latviešu atraitni, lai no viņas pilnīgi piesavinātos latviešu valodu. Šis precības dēļ viņam bijis jāpiedzīvo daudz nepatikšanu. Kur un kad F. savu mūžu beidzis, nav zināms. Vērojams, ka viņš miris drīz pēc 1680. gada.

Fīrekers ir pirmais un lielākais latviešu garīgais dziesminieks, latviešu garīgās dziesmas un vispār l a t v i e š u m ā k s l a s d z e j a s n o d i b i n ā t ā j s. Uz Adolfija lūgumu viņš pārtulkoja pāris dziesmas latviešu valodā. Tās tā patika, ka, dažas reizes priekšā izlasītas, tūliņ palika prātā. Arī melodijām tās tik labi pieskaņojās, ka prieks bija noklausīties. To dzirdēdami, arī vācieši sāka ņemt dalību pie agrāk nicināto latviešu dievkalpojumiem. Šādi panākumi F. skubināja pārtulkot un sacerēt arvienu vairāk dziesmu; tā iznāca vesela dziesmu grāmata. Arī citi mācītāji sāka lietot savās draudzēs šīs dziesmas, kas izplatījās rokrakstā. Radās vēlēšanās šīs dziesmas iespiest. Dažas F. dziesmas iznāca 1671. g. Rīgā izdotajā dziesmu grāmatā «Lettische Cseistliche Lieder und Psalmen»; pilnīgākā skaitā tās parādījās Ādolfija 1685. g. izdotajā Kurzemes dziesmu grāmatā «Vermehrtes Lettisches Hand-Buch».

Fīrekers pirmais latviešu dziesmās ieveda skaidru ritumu un atskaņas.

Paraugs Manceja tulkojumā: @

F. labi novērojis latviešu valodas akcentu un ritumu. Viņa panti izskan viegli un skaidri. Viņš latviešu dzejā, kur līdz tam bija pazīstams tikai pēc savas īpašās likumības noritušais trohaiskais un daktiliskais latviešu tautas dziesmu pantmērs, ieved kultūrtautās pazīstamās pantpēdas; skaidrus trohajus, jarribus, daktilus u. c. Viņš pirmais lieto atskaņas, kas latv. tautas dziesmās neparastas, un pārņem latviešu dzejā dažādi un vairāk nekā no četrām rindām saliktus pantus.

Pie tautas dziesmām F. tieši nepieslēdzas. Bet viņš bagāti izlieto tautas valodā un tradīcijās uzejamos dzejas līdzekļus. Sevišķi viņš mīl tautas dziesmās ik uz soļa sastopamos pamazināmos vārdus. Tā pantā: Ak, saldais, mīļais Jēzuliņ - ir pamazināmie vārdi: Jēzuliņš, spilventiņš, sirsniņa, prātiņš. Tāpat no vienas vietas atrodami šādi vārdi dziesmā: Kā spoži spīd mans Jēzuliņš. Daudzkārt viņš lieto «saules» vietā «saulīt», nosauc bērnu par zeltenīti. Daži apzīmējumi ņemti no latviešu mitoloģijas. Viņš saka: Tas niknais Zaltis saspārdīts. Viņš lūdz Dievu, lai glābj no velna, pesteļiem, burvjiem, laumām, raganām. Arī latviešu sakāmi vārdi uzejami viņa dziesmās, piem.: Kas lēti tic, tas pievilts kļūst; Laid kasas, kam tā āda nriez; Priekš paša durvīm jāmēž nost, Ir citiem zobi, kas māk kost.

F. dziesmu saturā izsakās reformācijas laiku ticīgā, dievbijīgā sajūsma. Stipra paļāvība uz Dievu ir dziesmā Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, kam Fīrekera tulkojumā ir metriski skaidrāka forma nekā Lutera oriģinālā, bet nav zudis Lutera dziesmas spēks. Tā tautā lietota dažos svarīgos brīžos arī ārpus dievkalpojumiem, piem., kā atklāšanas dziesma vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, latviešu strēlnieku pulkos. Citas tulkotās dziesmas attiecas uz dažādiem dzīves momentiem un svētku gadījumiem. Pie pazīstamākajām pieder: Lai Dievu visi līdz, Kā spoži spīd mans Jēzuliņš, Gods Dievam vien ar pateikšan, Tad laidiet mums to līķi rakt, Es savus grēkus sūdzos, No debesim būs man atnest, Ak, šķīstais Dieva Jēriņš. F. pašsacerētām dziesmām idillisks raksturs. Tās mīl nogremdēties rīta un vakara jūsmībā, tā, piem., dziesmas: Ar Dievu Kungu gribu sākt, Redz, šī diena jau pagalam, Dievs Kungs iekš debess godības. Tautas dziesmu skaņai tuvinās šūpļa dziesmiņa: Dieviņ mīļais, Dieva stādīts.

Arī vēl dziesmu grāmatas jaunākos izdevumos F, dziesmas pēc skaita un labuma ieņem pirmo vietu. Tiklab Kurzemes (1879. g.), kā Vidzemes (1889. g.) dziesmu grāmatā viņu skaits sniedzas pāri par simtu. Retumis sastopamās kļūdas bijušas jāpārlabo (Tas Kungs tās tumsības, Nekāds ļaunums bij mums kost). Pārlabojumi vēl ar to tikuši par vajadzīgiem, ka dažas F. lietotās valodas formas tagad novecojušas; tā, piem., viņš mēdz lietot daudzskaitļa datīvu ar senāko galotni -s: «Tu gribies cieti apkampjams Ar stiprām ticības rociņāms».

Tūkstošiem latviešu vairākās paaudzēs F. dziesmas tikušas pazīstamas un mijas. Tās pacilājušas un skaidrojušas viņu jūtas, pušķojušas viņu svētku brīžus un pavadījušas viņus darbos un pie miera, stiprinājušas viņus bēdās.