Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
3. DZIESMU GRĀMATA
Drīz pēc Fīrekera vai vienā laikā ar viņu parādās vairāk garīgu dziesminieku, kuru dziesmas, sacerētas pēc Fīrekera parauga, uzglabājušās dziesmu grāmatā līdz šai dienai. Starp tiem minami Dīcs, Bīnemanis, Remliņš, Višmanis u. c.
1) DĪCS. Maģistrs Svante Gustavs Dīcs, agrākajās dziesmu grāmatās apzīmēts ar M. S. G. D., dzimis 1670. g. Raunā, bija no 1693, g. par mācītāju Smiltenē, miris 1723. g. Viņš piedzīvoja Ziemeļu karu, dabūja pa šo laiku bēgt un uzturējās arī Rīgā. Stāsta, ka viņš mežā, zem egles sēdēdams, sarakstījis savas kara dziesmas. Pēc kara nāca mēris. Liela daļa no dziesmu grāmatās uzņemtajām kara un mēra dziesmām Dīca sacerētas. Viņš sniedzis vispār vairāk dziesmu nekā Fīrekers, bet viņās mazāk dzejas. No oriģināliem pazīstamākā: Man asaras jāslauka, no tulkojumiem: Ak, Jeruzāleme, modies, Ak, Dievs, tu lēnīgs Dievs, Mīļais Jēzu, šeitan mēs, Mīļi, rimstat, ko jūs raudat.
2) BĪNEMANIS. Bernhards Vilhelms Bīnemanis, dziesmu grāmatās B. V. B., bija no 1711. g, par mācītāju Zemītē, vēlāk Spārē, miris ap 1730. g. Arī viņš izteiksmē nesasniedz Fīrekeru, tomēr dažas viņa dziesmas ir izjustas un spēcīgas, tā, piem.: Kungs, es esmu grēkos kritis, Ak, kur savu galvu lieku, Kungs, kā tev tīk, ar man tā dar. Ar sparu viņš uzstājās pret dzeršanas netikumu, par kuru sacer dziesmu: Tev sūdzam, visu valdīgs Dievs. Viņš tulkojis ap 100 dziesmu.
3) REMLIŅŠ. Maģistrs Gerhards Remliņš, dziesmu grāmatās M. G. R., dz. 1633. g. Grobiņā, bija par mācītāju Saukā, vēlāk Sesavā, no 1691. g. par superintendentu un virsmācītāju Jelgavā, miris 1695. g. Viņš tulkojis ap desmit dziesmu, no kurām pazīstamākās: Taisies, mana sirds, un posies, Pie mīļā Dieva vien.
4) VIŠMANIS. Johans Višmanis, dziesmu grāmatā J. V. P. D. (Pastor Dondangensis), bija par mācītāju Bērstelē, vēlāk Dundagā. Bez dažiem tulkojumiem viņš sniedzis paša sacerētas dziesmas katras nedēļas dienas rītam un vakaram, tā, piem., svētdienas vakaram: Svēta dieniņ arīdzan Dabū savu beigšan. Viņš sarakstījis vācu valodā pirmo latviešu dzejas mācību jeb poētiku.
5) CITI DZIESMINIEKI. Vēl arī citi mācītāji tulkojuši kādas garīgas dziesmas. K r i s t i ā n s L a u t e r b a h s (1663.-1720. g,), Rīgas Doma baznīcas mācītājs, tulkojis dziesmas: Kas Dievam debesīs liek valdīt, Dievs labi dar, ko darīdams. N i k o l a j s F r i d r i h s H e s p e (mir. 1699. g.), Džūkstes, vēlāk Bauskas mācītājs, tulkojis dziesmas: Es pie Jēzus turēšos, Augstais Dievs, kam slava dota, Nu dusēs visas lietas. V i l h e l m s Š t e i n e k s ( 1681.-1735. g.), latviešu dzimuma, cēlies no Vecauces, Tukuma mācītājs, tulkojis dažas dziesmas, starp tām: Kungs Dievs, mums gribi žēlīgs būt.
6) ĀDOLFIJS. Dziesmu grāmatu, kurā bija uzņemtas pirmo īsto garīgo dziesminieku dziesmas ritumā un ar atskaņām, izdeva Heinrihs Ādolfijs (dz. 1622. g. Šlezijā, mir. 1686. g.), kas bija papriekšu par mācītāju Dobelē un no 1661. g. par mācītāju un superintendentu Jelgavā. Viņš ir Fīrekera sekmīgais pamudinātājs un arī pats tulkojis dažas garīgas dziesmas. Bez tam viņš pārlabojis un laidis klajā arī citus garīgus rakstus un sarakstījis latviešu gramatiku.
Ādolfija 1685. g. izdotā dziesmu grāmata nodomāta Kurzemei. 1686. g. iznāca ar Fišera un Glika gādību sevišķa dziesmu grāmata Vidzemei. No šī laika Kurzemei un Vidzemei katrai sava dziesmu grāmata.
Dziesmu grāmatu parasto izdevumu turpināšanos pārtrauca 19. gadu simteņa iesākumā racionālisma (prāta apgaismošanas) centieni. Vecās dziesmas atrada par tumšām, neskaidrām, skarbām. Iznāca tā sauktā jaunā dziesmu grāmata Kurzemē 1806. g., Vidzemē 1809. g. Še valoda bija skaidrāka, domas gaišākas; bet reliģiskā sajūsmā un dzejas spēkā šīs dziesmas stāvēja pakaļ agrākajām. Jauno dziesmu grāmatu draudzes negribēja uzņemt; baznīcā bija ievesta jaunā dziesmu grāmata, bet mājās ļaudis lietoja veco. Vēlākie dziesmu grāmatas izdevumi pamatojās atkal uz veco dziesmu grāmatu; Kurzemē sākot ar 1836. gada un Vidzemē ar 1846. g. izdevumu. Pēdējie šķirtie izdevumi ir: Kurzemei 1879. g., Vidzemei 1889. g. Visām latviešu luteriskām draudzēm kopēja dziesmu grāmata iznāca 1922. g.
Dziesmu grāmata ir latviešu vidū visvairāk lietotā un vismīļākā garīga satura grāmata. Agrāk to cilāja ik rīta un ik vakara, arī bērnus mācīja lasīt; mirušos pavadot, to nolika uz zārka.
L i t e r a t ū r a. J. Neilanda (Neulanda) Par mūsu baznīcas dziesmu grāmatām (Priekšlasījums Latv. draugu biedrībā 1904. g.); «Curländisch-Lettische Liedergeschichte» (Teča grāmatā Curländische Kirchengeschichte 3. daļa, 1770.).