Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
4. LATVIEŠU BĪBELE
Zviedru valdība Vidzemē atstājusi paliekamu pieminekli latviešu literatūrā: Latviešu Bībeli.
Pēc Olivas miera derības (1660. g.) Vidzeme piedzīvoja kādus 40 miera gadus. Uz Zviedrijas troņa nāca Kārlis XI. Viņš centās Vidzemē izvest kara laikos aizkavētās reformas: nokārtoja zemnieku klaušas, ievezdams vaku grāmatas, aprobežoja muižnieku varu. Rūpēdamies par zemnieku apgaismošanu, viņš aicināja no Vācijas uz Vidzemi krietnus darbiniekus. Starp tiem ir Johans Fišers, kas atnāca uz Vidzemi 1675. g. Tai pašā gadā uz Vidzemi atnāca Ernsts Gliks. Šo abu vīru vārdi cieši saistīti ar latviešu Bībeles izdošanu.
1) FIŠERS. Johans Fišers, dz. 1633. g., atnāca uz Vidzemi par ģenerālsuperintendentu. Viņš bija arī par virskonsistorijas priekšnieku un Tērbatas augstskolas rektora vietnieku. Karalis viņam bija tieši pieejams, un tam viņš lika priekšā ziņojumus par visām garīgajām vajadzībām Vidzemē. Lai pierādītu, ka latviešiem netrūkst gara dāvanu, viņš karaļa priekšā pārklaušināja divus latviešu skolēnus. Viņš rūpējās par skolu celšanu un grāmatu iespiešanu. Ar Gliku, latviešu Bībeles tulkotāju, viņš stājās draudzīgos sakaros. Lai sekmīgi apgādātu grāmatas, viņš ierīkoja Rīgā grāmatu spiestuvi. Še iespiesta arī latviešu Bībele, kuras izdošanai viņš izgādāja no karaļa 7500 dālderu lielu naudas pabalstu. Viņš arī sarakstīja Bībelei priekšvārdu. Bez tam viņš apgādāja pirmo Vidzemes dziesmu grāmatu 1686. g. No vietējiem vāciešiem dažas nepatikšanas piedzīvodams, viņš aizgāja uz Vāciju atpakaļ 1699. g. Tur viņš mira 1705. g.
2) GLIKS. Ernsts Gliks, dzim. 10. novembrī 1652. g. Saksijā, uz Vidzemi atnākdams, atzina še par lielāko trūkumu, ka latviešu draudzēm nav savas Bībeles. Viņš sacīja: «Izstum sauli no pasaules, tad cits nekas tev neatliks kā bieza tumsība un akls bezdibens.» Viņš apņēmās šo trūkumu novērst. Šai nolūkā viņš sāka uzcītīgi mācīties latviski un iemācījās pietiekoši šo valodu kādos piecos gados. Tai pašā laikā viņš iemācījās arī igauniski, krieviski un slāviski. Vēl ebreju un grieķu un ceļoja uz Hamburgu pie slavenā austrumu valodu pratēja Sebastiana Edkardi, kur palika pāris gadus. Uz Vidzemi 1680. g. atpakaļ atnācis, viņš pieņēma garnizona mācītāja vietu Daugavgrīvā un, vingrinādamies latviešu valodas lietošanā, pārtulkoja Lutera Lielo Katkismu. Tad viņš ķērās pie Bībeles tulkošanas. Par šo darbu viņš pats saka: «Līdz šim neizkoptā valoda bija dien no dienas vairāk izstrādājama, un 8 gadu laikā dienām naktīm strādājot - amata darbus atskaitot -, vienam vienīgam norakstītājam palīdzot, svētā Bībele nāca klajā tādā skaidrībā, ka priekš tam ieceltiem Kurzemes un Vidzemes mācītājiem nevajadzēja ne 15 nedēļu, šo darbu vārdu pa vārdam cauri lūkojot.» Jaunā Derība iznāca latviešu tulkojumā 1685. g., visa Bībele 1689. g. Pa tam Gliks bija 1683. g. aizgājis uz Alūksni par mācītāju un iecelts 1687. g arī par Kokneses apriņķa prāvestu. Tūliņ pirmajā gadā Gliks ierīkoja Alūksnē 3 latviešu skolas. Pēc pāris gadiem viņš savus audzēkņus sūtīja uz citām Kokneses iecirkņa draudzēm par skolotājiem. Viņš gādāja par grāmatām un skolām arī vācu un krievu iedzīvotājiem. Savā muižā viņš atvēra arī vienu vācu un vienu krievu skolu. Viņa gādībā stāvēja vēl septiņas citas skolas. Viņš dabūja no karaļa atļauju celt augstākās latīņu skolas vācu bērniem. Kopā ar kādu krievu mācītāju viņš sāka tulkot Bībeli arī krievu valodā. - Glika darbību Vidzemē pārtrauca Ziemeļu karš. 1702. g. krievi aplenca Alūksni un aizveda Gliku ar viņa piederīgiem gūstībā uz Maskavu. Aizvesto starpā bija arī Glika audzēkne Marta Skavronska, kas vēlāk tika par Pētera Lielā laulātu draudzeni un pēc viņa nāves par Krievijas valdnieci Katrīnu I. Gliku Maskavā iecēla par kādas jaundibinātas augstākas skolas priekšnieku. Maskavā viņš vēl tulkoja dažus rakstus krieviski, izdeva pirmo Maskavas nedēļas avīzi, apgādāja ievērojamu vīru biogrāfijas. Viņš mira 1705. g.
Gliks ir apgaismotājs, kas dedzīgi visur strādā savu darbu, neskatīdamies ne uz tautību, ne uz ticību.
3) BĪBELE. Bībele ir vecās latviešu rakstniecības stūra akmens. Viss, kas pirms tās latviešu rakstos parādījies, ir iepriekšēji izvilkumi un iztulkojumi no Bībeles; kas vēlāk nāca klajā, izplūda no Bībeles kā no avota. Arī pēc kāda gadu simteņa tautā ejošie laicīgie raksti palika labā saskaņā ar Bībeli. Viņas saturs noteica turpmāko tautas garīgo attīstību. Un, kad vēlāk radās rakstnieki no pašas tautas vidus, kas attēloja tautas dzīvi (Neikens, Kaudzīši, Apsīšu Jēkabs, Poruks), tad tiem bija priekšā gara pasaule, kas stāvēja uz Bībeles pamatiem. Tas starptautiskais, kas bija izplatījies pa vairāk pasaules daļām, bija zināmā mērā ticis par tautisku. Stāsti, tipi, simboli, kas bija tikuši par visu Eiropas kultūrtautu koppiederumu, ar Bībeles pārtulkošanu tika pilnā mērā pazīstami arī latviešiem.
Arī rakstībā un valodā pirmajā latviešu Bībeles izdevumā saņemts kopā viss tas, kas līdz tam laikam bija panākts, un ar to tika šai ziņā nodibināta noteikta likumība uz ilgiem gadiem. Tikai 19. gadu simteņa otrā pusē latviešu raksti manāmi no tās nošķiras.
Glika Bībeles valodā sastop v ā r d u f o r m a s u n v ā r d u s, kas vēlāk vairāk vai mazāk no dzīvās valodas izzūd. Tur ir: i celmu vienskaitļa datīva galotne -i: Juhsai Sirdi, Tawai Acci; refleksīvie verbi ar starpā likto -sa- izsabrihnijahs, atsagahdajahs; particips uz -ošs pie transitīviem verbiem: Wienu dzirdošu Ausi; tagadnes pasīvais particips uz -tins: Meklejiet to Kungu, kamehr tas atrastins, Pahwils Lehģeri iewestins; jautājamais vārds ar, arig: Ar tu pahr mums tahdu Warru turresi? Arrig tam labbi klahjāhs? Jautājamais balsiens g jeb gi: Irrag mans Tehws dzīhws? Warrig tu tahs skaitit? Pilnīgi novecojuši pirmajā Bībeles tulkojumā sastopamie vārdi: daga, gelbet, ģint, īgt, lāgadīt. Tikai Bībeles valodā vēl lietojami: kamiesis, mesli, tizls, nievāt, pulgot, šaust, zaimot, visnotaļ.
Otrs Bībeles izdevums nāca klajā 1739. g. ar Johana Fišera dēla, Jēkaba Benjamiņa, gādību. Šo izdevumu lūkoja cauri un pārlaboja vairāki mācītāji. 1877. gada izdevumu lūkoja cauri A. Bīlenšteina vadībā un 1898. gada izdevumu R. Auniņa vadībā.
Par paraugu, no kura mazliet novērojama valodas un rakstības attīstība latviešu literatūrā, ņemsim 25. Dāvida dziesmas 13. pantu, kā tas uzzīmēts dažādos laikos, pie kam jāievēro, ka jaunākos laikos (jau 1877. g.) šai ziņā Bībele paliek pakaļ pārējai rakstības attīstībai.
@
Iz B ī b e l e s t u 1 k o j u m u v ē s t u r e s atzīmējams sekošais. Vecākais Vecās Derības tulkojums grieķu valodā ir Septuaginta 3.-1. g. s. priekš Kr. no 5. gadu simteņa visvairāk lietotais tulkojums latīņu valodā - Vulgata. Ulfila tulkoja B. gotu valodā 4. g. s., Kirils un Metodijs slāvu valodā 9. g. s. čehu valodā B. tulkota 1488. g., polu valodā 15. g. s., zviedru valodā 1541. g., somu valodā 1642. g., igauņu valodā 1739. g. Leitiski Bībeli tulkoja Bretkuns 1590. g., bet tā palika rokrakstā, 1662. g. iespiež leišu Bībeli līdz psalmiem, Bībele tulkota vairāk nekā 100 valodās.
L i t e r a t ū r a. K. Kundziņa Ernsta Cilika nopelni, Sēta, Daba, Pasaule 4. b. 1873. g.; K. Kundziņa Priekš divi simts gadiem, Austrums 1889. g.; Teodora Latviešu bībele, Austrums 1889. g.; P. Smita Glika bībeles valoda, Zinību Komisijas 14. Rakstu krājums, 1908. g.