Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

        2) Citi katoļu raksti

Katolicisma un luterānisma cīna Livonijā izšķīrās lielākajā Latvijas daļā par labu luterānismam. Poļu iespaids Latvijas rietumos bija pārejošs un arī še aizņēma kādu laiku tikai ziemeļu daļu, Vidzemi; Kurzemē luterānisms nostiprinājās netraucēti. Bet arī Vidzemē poļu varu izkustināja zviedri, kam Vidzeme piekrita pēc Altmarkas miera derības 1629. g. Tomēr viena Vidzemes daļa, tā sauktā Poļu Vidzeme jeb Inflantija, vēlāk dēvētā Latgale, palika joprojām pie Polijas. Še tad pēc īsa reformācijas mēģinājuma pēdējos ordeņa gados galīgi nostiprinājās katolicisms un turpinājās arī tad, kad citās Latvijas daļās valdīja luterānisms. Gluži katolicisms neizzuda arī pārējā Latvijā. Tas no jauna ieviesās dažās Kurzemes daļās. Liela katoļu draudze nodibinājās Alsungā, kuras īpašnieks (Sverins), polieti precēdams, pārgāja katoļu ticībā un draudzei pieņēma katoļu garīdzniekus (1634. g.). Tāpat katolicisms nostiprinājās Sēnberģē un Ilūkstē, viņu īpašniekiem to pabalstot. Tātad katoļu garīdzniecībai, kas latviešu literatūrai bija devusi pirmo grāmatu, atlikās vienumēr kāda latviešu daļa, uz kuru atbalstīties un turpināt savu darbību latviešu rakstniecībā. Tanī pašā laikā, kad uzplauka luterānisma garīgā literatūra, rodas lielākā skaitā arī katoļu grāmatas. Katoļu grāmatniecībā sevišķi čakli redzam darbojamies jezuītu Juri Elģeru (Georgu Elgeru).

Elģers cenšas apmierināt visas nepieciešamākās latviešu katoļu garīgās vajadzības. Viņš izdod katķismu, evaņģēliju grāmatu, garīgas dziesmas, vārdnīcu. Viņa grāmatām latīņu tituli.

Viņa k a t ķ i s m s iespiests Viļņā 1672. g. Tā tituls: Catechismus seu Brevis Institutio doctrinae Christianae Quinque Capitibus compraehensa in gratiam gentis Lothavicae. Elģera katķisms saskan ar pirmo, 1585. g. izdoto (Tolgsdorfa) tikai vispārējos vilcienos, ne gluži sakārtojumā, ne valodā un rakstībā. Elģera katķismā trūkst priekšvārda. Pirmais jautājums un tā izskaidrojums ir galvenajos vilcienos tas pats vienā kā otrā, bet katrā savā redakcijā.

E v a n ģ ē l i j u g r ā m a t a aptver Bībeles tekstus visām gada svētdienām un svētku dienām. Tituls: Evangelia Toto anno Singulis Dominicis et festis diebus juxta antiquam Ecclesiae consvetudinem in Livonia Lothavis praelegi solita. Ex Latino in Lathavicum idioma translata. Grāmata iespiesta Viļņā 1672. g.

G a r ī g a s d z i e s m a s izdotas Viļņā 1673. g. ar titulu: Cantiones spirituales ex Latinis, Germanicis & Polinicis translatae in idioma Lothavicum, additis pluribus. Dziesmas tulkotas no latīņu, vācu un poļu valodas. Šis dziesmu krājums stipri atgādina luteriešu Nevācu Psalmus: tā pati prozaiskā izteiksme, kas nav saistīta noteiktā pantmērā, arī tā pati valoda; pat dažas dziesmas tās pašas vienā un otrā izdevumā. Gandrīz visas Elģera krājumā no vācu valodas tulkotās dziesmas uzejamas arī Nevācu Psalmos. Tās pa lielākai daļai Luteera dziesmas, starp tām: Jesus Christus, unser Heiland, Christ ist auferstanden. Daži dziesmu panti atšķiras tik niecīgā mērā, ka nav šaubu par kopēju tekstu izlietošanu.

Pasniedzam paraugam pirmo pantu dziesmai ar vācisko virsrakstu: Ein Kindelein zo löbelich.

Nevācu psalmi (1587.g.):

@

Šī vienādība nevarētu būt izskaidrojama ar to, ka Elģers kā vēlākais darbinieks tulkojumus norakstījis no agrāk iznākušajiem Nevācu Psalmiem. Pret to liecina vēl īpaši tas, ka pantu skaits tai pašā dziesmā vienā un otrā izdevumā nesaskan. Tā, piem., Lutera dziesmai Christ ist aufferstanden Nevācu Psalmos tikai trīs panti, bet Elģera dziesmās seši, pie kam Psalmu trešā panta trūkst pie Elģera. Še nav cita izskaidrojuma kā tas: abi šie izdevumi stāv sakarā ar kādu trešo. Paliek neizšķirts, vai Psalmi tam par pamatu jeb vai tas par pamatu arī Psalmiem.

Elgera v ā r d n ī c a: Dictionarium polono-latino-lottavicum - izdota pēc autora nāves Viļņā 1683. g. Tanī nostādīti blakam poļu, latīņu un latviešu vārdi un tā ir pirmā plašākā latviešu vārdnīca (674 lapas puses).

V a l o d a Elgera rakstos nepieslienas augšgaliešu jeb latgaliešu dialektam (kā to apgalvo Manteuffels, Mag. d. L. Lit. Ges. VII. 2., u. c.), bet vidus dialektam. Tā ir tā pati izloksne, ko lieto pirmo grāmatu sastādītāji vispār: Rivijs, Tolgsdorfs, Mancelis u. c.

R a k s t ī b u Elgers pa daļai pieskaņojis poļu ortogrāfijai un tai ir zināma radniecība ar mūsu visjaunāko ortogrāfiju. Burti c, z, lietoti tai pašā nozīmē kā tagad. Burts z =ž, sz = š. Garumus apzīmē pa daļai ar jumtiņu un akcentu. Iespiedumā lieto gotu burtus. Tai pašā laikā rakstība luteriešu rakstos ņēmusi citu virzienu.

Valodas vienādības un ortogrāfijas atšķirības uzrādījumam vēl kāds piemērs no Manceļa Vademecum un Elgera Evangelia (Lūk. 5. nod.).

@