Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
6. ZINĀTNISKA UN LAICĪGA SATURA RAKSTI
Garīgā posma zinātniska un laicīga satura raksti attiecas uz latviešu valodu, vēsturi, dzeju, praktiskām vajadzībām, dažādiem gadījumiem. Zinātniskie raksti sastādīti vācu vai latīņu valodā.
1) VALODNIECĪBAS RAKSTI. Tā kā latviešu mācītāji, vecās latviešu rakstniecības piekopēji, bija vācieši, viņiem bija nepieciešami kādi valodniecības līdzekļi, lai piesavinātos lietojamo valodu. Redzam tad pašā agrākajā grāmatniecības laikmetā parādāmies dažus mēģinājumus latviešu valodniecībā.
Drīz pēc Manceļa valodniecības rakstiem nāca klajā Lielvārdes mācītāj a J. G. R ē h e h ū z e n a latīņu valodā sarakstītā latv. valodas mācība (Manuductio 1644. g.). Arī še bija (kā pie Manceļa) gramatika, kas gan ļoti īsa un nepilnīga un aprobežojās ar dažiem lietu un darbības vārdu locīšanas paraugiem, un praktiskas sarunas. Gramatiku no jauna izdevis A. Bīlenšteins Latv. Lit. biedr. Magazina XX 2, 1901. - 1685. g. iznāca ļoti īsā un niecīgā G. D r e s e ļ a un tā laika pilnīgākā H. Ādolfija valodas mācība; abas sarakstītas vācu valodā.
H. Ā d o l f i j a Erster Versuch einer kurz verfasseten Anleitung zur lettischen Sprache - ir pirmā plašākā latviešu gramatika (268 lapp.). No priekšvārdiem redzam, ar kādiem aizspriedumiem toreiz bija jācīnās latviešu valodas piekopējam. Sarakstītājs vilcinājies ķerties pie darba, zinādams, ka daudzi tura par grēku, ka latvieši mācās lasīt un rakstīt. Citi nav pretī latviešu mācībai, bet viņu valodai, domādami, ka velti to gribot saistīt pie likumiem. Ādolfijs savā gramatikā izlietojis Fīrekera valodniecības darbus, kas attiecas uz etimoloģiju, kura tad arī še stipri plaša.
Pēc Manceļa izdeva latviešu v ā r d n ī c a s: jezuīts J. E l ģ e r s (poļu-latīņu-latviešu, 1683. g.), G. D r e s e l i s (vācu-latīņu-poļu-latviešu, izlietodams Elģera vārdnīcu, 1688. g.), L. D e p k i n s (pārstrādāja Dreseļa vārdnīcu un lika latīņu vietā zviedru, 1705. g.). - Vēlāk (1748. g.) izdeva vācu-latviešu vārdnīcu Liber memoralis tellicus Kaspars E l v e r s s, Rīgas Jāņa baznīcas mācītājs «visiem tiem par labu, kas šai zemē grib baznīcā un skolā kalpot Dievam un savam tuvākam vai citādi nodarboties ar tirdzniecību un rūpniecību». - Vispilnīgākā ir Jēkaba L a n g e s vārdnīca: Vollstandiges deutschlettisches und lettischdeutsches Lexicon, kas iespiesta 1777. g. Ārzemnieks būdams un 1736. g. uz Ēveles draudzi Vidzemē par mācītāju atnācis, viņš tik uzcītīgi mācījās latviešu valodu, ka to samērā īsā laikā piesavinājās labāk nekā daži viņa amata un tautas biedri, kas še bija dzimuši un auguši. Viņš atrada latviešu valodu par tīru, skaistu un vārdiem visbagātāko pasaulē. Savā vārdnīcā viņš sevišķi plaši izmantojis Vidzemes vidus dialektu. Dažu vārdu paskaidrojumiem viņš pievedis parunas.
Pirmo latviešu d z e j a s m ā c ī b u sarakstīja J o h. V i š m a n i s (der Unteutsche Opitz 1697. g.). Viņš ņēma par paraugu vācu dzejas veicinātāju Mārtiņu Opicu, kas laida klajā poētiku (1624. g.), kurai bija lieli panākumi. Višmanis aplūko dzejas likumus pie Fīrekera, savām un citu dziesmām, mēģinādams latviešu dzejas pantmēru nodibināt uz garām un īsām zilbēm, ne uz viņu akcentu. Viņš kādā vietā ievēro arī latviešu tautas dziesmas un apzīmē par viņu pantmēru trohaju, aizbildinādamies, ka viņš pieved kādus paraugus.
2) VĒSTURISKI RAKSTI. Bija arī mēģinājumi ieskatīties latviešu ticējumos, dzīvē, vēsturē. Še strādāja Mežamuižas mācītājs (vēlāk Jelgavā) P a u l s E i n h o r n s (miris 1655. g.), Aleksandera Einhorna dēla dēls. Viņš sarakstīja vācu valodā šādas grāmatas par latviešiem: Widerlegung der Abgotterey, 1627; Reformatio Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae. Ein Christlicher Unterricht, 1636; Historia Lettica. Das ist Beschreibang der Lettischen Nation, 1649. - No māņticības aprakstiem redzam, kādi uzskati toreiz latviešos valdījuši. Darbus uzsākot, latvieši nav pielūguši trīsvienīgo Dievu, bet piesaukuši senākos pagānu dievus: Dārza māti, Lauka māti, Laimu, Dēklu u. c. Viņi ievērojuši sevišķas dienas, pareģojuši nākotni no zināmiem putniem (vārnas, pūces, dzeguzes). Daudz tie stāstījuši par vilkačiem, kas esot uz kādu laiku par vilkiem pārvērsti cilvēki. Latvieši rudeni mielojot mirušo dvēseles; Jānu vakarā plūcot Jāņu zāles, kam piemītot īpašs dziedināmais spēks. Daži māni latviešos palikuši no pagānu laikiem, bet citi tur ieviesušies, katoļu ticībai valdot. Pie pēdējiem piederot pūšļošana un uzskati par Velnu. Šis mītot mežu biezokņos un purvos, bet nakti nākot mulsināt cilvēku, parādīdamies daždažādā veidā. Tik viņš nevarot kļūt par līdaku, jēru un balodi. Māņticība saistās arī ar kristību. Mēnessērdzīgie tik tādēļ vien slimojot, ka viņi neesot pienācīgi nokristīti.
Kristīgā ticība 17. gadu simtenī vēl nebūt nebija izskaudusi no latviešiem agrākos uzskatus. Ar tiem veda stipru cīņu vēl arī vēlāku laiku mācītāji (piem., Vecais Stenders).
3) LAICĪGA SATURA RAKSTI. Latviešiem nodomātie laicīga satura raksti garīgajā posmā ir praktiskas dabas. Tie ir zemniekiem nodomāti likumi, rīkojumi, tiesās priekšā vai kādu amatu uzņemot nodoti zvēresti, veltījumi zināmiem cilvēkiem.
Pašā priekšgalā še nostādāms rakstu piemineklis, kas iespiests Latvijas Augstskolas Rakstos II, 1922. Tas ir R ī g a s l i n u a u d ē j u s av i e n ī b a s š r a g a j e b s t a t ū t i, ko minētā organizācija dabūjusi no Rīgas pilsētas domes 1625. g. Šis ir vispār visvecākais plašākais rokraksts latviešu valodā un pieslēdzas agrāk minētajiem izkrāvēju un alus nesēju sarakstiem, bet atšķiras no šiem ar to, ka tas sastādīts sakarīgos teikumos un ir daudz lielāka apmēra. Tas ir tulkojums no vācu valodas un ierakstīts līdz ar vācu tekstu no 1618. līdz 1710. g. lietotajā savienības amata grāmatā, kas glabājas Rīgas Vēsturiskās un Arheoloģiskās biedrības bibliotēkā. To tulkojis audēju savienības rakstvedis Mārtiņš Baķītis. Teksts aptver pavisam 110 pantus. Šis piemineklis norāda uz latviešu pilsonības nozīmi Rīgā jau 17. g. simteni. Linu audēju arodnieciskajā savienībā uzņēma par locekļiem arī latviešu meistarus un zeļļus no vidus laikiem. Jau 1458. g. audēju starpā bijuši latviešu meistari, un 1544. g. latviešu meistaru skaits bijis pārsvarā.
Sk. L. Arbuzova referātu Latvijas Augstskolas Filologu biedrības sēdē, oktobrī 1921. g., kas E. Bleses atstāstījumā iespiests Latvijas Vēstnesī 1921. g. 287. nrā.
@
Likumi un rīkojumi, kas lielākā skaitā tikpat Kurzemē, kā Vidzemē sāk iznākt ap 18. g. s. vidu, raksturo toreizējo iekārtu. Izdod likumu par ceļu un tiltu taisīšanu (Jelgavā, 1755. g.), rīkojumu, kā zemniekiem jāgriež pastiljoniem ceļš (Rīgā, 1756. g.), noteikumus par bēgļiem, kas aizgājuši no saviem dzimtkungiem (Rīgā, 1760. g.).
Z v ē r e s t u s nodod tiesas priekšā, izšķirot svarīgus jautājumus: par robežu strīdiem, par noziegumiem, par burvībām.
Uzzīmēts kāds zvērests, dots 12. jūnijā 1638. g., prāvā par robežām Kundziņu zemes dēļ Jelgavas iecirknī.
@
Zvēresta rakstība norāda, ka šī formula ir vecāka, nekā datumā atzīmēts. - Kāds cits zvērests nodots robežu strīdu lietā Daugavpils iecirknī 25. novembrī 1688. g. To uzgājis J. Sproģis Viļņas centrālajā arhīvā (publicējis L. Volters, Lat. otrivki, 1907). Tas nodots par labu Grebseldas muižas īpašniekam Sējam. Zvērests sākas: Es, Andris Žydin, es, Andža Pundur, es, Gryža Pundur, es, Ance Puncul, es, Andreyz Dauguls, zwaeram Daewam wyssuwalditaiam ekczan Swaetes Tryadibas yz to ka myuža waeta Grebselda, katru Kungs Kapteins Seia Kungs musu parad, ir ta istena muyžas waeta. - Tai pašā arhīvā atrasts zvērests, dots 1692. g. par to, ka Juris Baltinis nozadzis Sējam zirgu un ka viņš, Baltinis, apdzirdījis Žīdini ar burtu alu: "mani Krystapu Žydini ar tu aburtu olu abdzirdis bia ir nu tos abdsirdiszonas biow Du Ciodus slyms." Baltinis esot burvis un zaglis.
Amata zvērastu nodod hercoga Jēkaba laikā (1676. g.) par Baldones dzelzscepļa uzraugu pieņemtais Jānis Strazds (Mirbach, Briefe aus und nach Kurland). Zvēresta sākums: @
Apsolās godīgi un taisni strādāt, darbiniekus uzlūkot, iedoto dzelzi neizkalt ne sev, ne svešiem, izkaltās naglas atdot muižkungam. Pie zvēresta piezīme: Strazdu Jānim vajadzēja pēc senču ieražas nomesties uz labo celi, uzlikt kreiso kāju uz akmeņa un kreisajā rokā turēt baltu nūju; uz galvas tam uzlika velēnu, lai tas, ja tas būtu nepatiesi zvērējis, paliktu ciets kā akmens un stīvs kā koks, turpretim zaļotu un zeltu, ja turēs savu zvērestu.
Vēl ir zvēresti, ko dod rijkuri, meža sargi, jātnieki, tiesneši, vētītāji un metēji. Tie iespiesti Jelgavā hercoga Pētera laikā (1769.-1795.) bez gadu skaitļa.
A p s v e i k u m o s ieraugām pirmos laicīgās mākslas dzejas mēģinājumus. Tie veltīti godātām personām, sevišķi mācītājiem.
Kā visgarākais šāda veida rakstu piemineklis mums parādās M e l h i o r a F o s i j a (Fosius) apsveicināmā dziesma, kas iespiesta Leipcigā 1631. g. iznākušā grāmatā: M. Andreae Rivini alias Bachmans Coelum Terreste Poeticum. Daudzu citu dažādās valodās (latīņu, grieķu, vācu, ebreju u. c.) uzrakstītu veltījumu starpā dažādām personām, visvairāk Andrejam Bahmanim, atrodam šo latvisko veltījumu. Veltītājs (Vossius) ir rīdzinieks, kas studē Rostokā un Leidenā. Veltījums nodomāts maģistram Bahmanim, kas šķiras no Leidenas. Interese par latviešiem še manāma ne vien latviešu valodā, bet arī lietotās gleznās. Kā zemnieks strādā ardams, sēdams, tā arī Bahmanis darbojas lasīdams, rakstīdams.
Par šo veltījumu rakstījis V. Diderihs Duna-Zeitungā (1900. g. 168. nrā): Eine literarische Merkwurdigkeit. - To pasniedzis ar pārrakstījumu jaunākā ortogrāfijā J. Lautenbahs Baznīcas Vēstnesi 1897. g. 3. nrā.
Laicīgas literatūras pieminekļi ap 18. g. s. vidu vairojas. Parādās Stendera pārdzejojums Rāms laiks pēc pērkona briesmas; 1763. g. sāk iznākt latviešu kalendārs; Šulcs 1764. g. izdod savus zemnieku likumus. Redzams, ka latviešu literatūra ievirzās jaunā attīstības posmā. Par tā sākumu uzskatāms 1766. gads, kad Vecais Stenders pārnāk no ārzemēm un laiž klajā sakopojumu Pasakas un stāsti, pirmo plašāko tieši tautai nodomāto laicīga satura grāmatu.