Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
2. VECĀ STENDERA BIEDRI UN TUVĀKIE PĒCTEČI
Astoņpadsmitā gadu simteņa otrā pusē parādās latviešu rakstniecībā vīri, kuru darbi saskan ar Vecā Stendera uzņemto virzienu. Viņi paplašina Vecā Stendera uzsākto darbību, bet savās spējās viņu nesasniedz. Viņi sacer garīgus rakstus racionālisma garā, pavairo laicīgo rakstu krājumu, ievēro latviešu praktiskās vajadzības. Par priekšzīmēm un avotiem viņiem der tie vācu rakstniecības darbi, kas nodomāti plašākām tautas daļām par pamācību. Vācu klasiskā literatūra, augstāko šķiru gara pasaules izteicēja, palika neaiztikta. Pie šiem latviešu rakstniekiem pieder: Rozenbergers, Stobe, Bergmanis, Jaunais Stenders, Mačevskis.
1) ROZENBERGERS. Johans Frīdrihs Rozenbergers (1731.-1776. g.), Jelgavas latviešu draudzes mācītājs, ir viens no pirmajiem, kas mina Vecā Stendera pēdās. Viņš laida 1773. g. klajā stāstiņus ar pamācībām («Salassischana pehc gohdigas, jaunas un augligas Laika Kaveschanas pee teem garreem Zeemas Wakareem»).
2) STOBE. Matiāss Stobe (1740.-1817. g.) ir pirmais latviešu publicists. Teoloģiju un filozofiju Karalaučos studējis, viņš pārnāca Kurzemē un nodzīvoja visu mūžu par mājskolotāju, nepieņemdams mācītāja vietas. Viņš piegrieza vērību latviešu praktiskām vajadzībām. Stobe izdeva latviešu valodā pirmo ārstniecības (1795. g.), pavāra (1796. g.), dārzkopības grāmatu (1803. g.), pamācību par bakām (1805. g.), meža likumu grāmatu (1805. g.). Viņš nodibināja un vadīja p i r m o l a t v i e š u ž u r n ā l u, gada ceturkšņa laikrakstu «Latwiska Gada-Grahmata», kas tika izdota 1797. un 1798. gadā. Pie tā piedalījās visi toreiz pazīstamie latviešu rakstnieki. No 1800. g. līdz mūža beigām viņš vadīja Kurzemes laika grāmatu, kas iznāca, no 1763. g. sākot.
3) BERGMANIS. Gustavs Bergmanis (1749.-1814. g.), mācītājs Rūjienā, kur viņš sev ierīkoja grāmatu spiestuvi, ir vispusīgi izglītots vīrs, kam plašas intereses. Maskavas dabas pētnieku biedrība viņu uzņēma par savu goda biedri. Viņš laida klajā daudz garīgus rakstus (starp tiem sprediķu grāmatu 1795. g., garīgas dziesmas), apgādāja Manceļa Sprediķu grāmatas piekto un Bībeles trešo izdevumu. Pie viņa laicīgajiem rakstiem pieder «Labbu ziņņu un padohmu Grahmata» (1791. g.). No 1792. līdz I800. g. viņš sastādīja Vidzemes kalendāru. Viņš izdeva pirmos latviešu tautas dziesmu krājumus 1807. un 1808. g. (Sammlung acht lettischer Sinngedichte), kopā kādas 500 dziesmas, un atstāja rokrakstā latviešu vārdnīcu. Savā grāmatu krātuvē viņš savāca pēc iespējas visas latviešu grāmatas.
4) JAUNAIS STENDERS. Aleksandrs Jānis Stenders jeb Jaunais Stenders (1744.-1819. g.), Vecā Stendera dēls, mācītājs Sunākstē, staigāja tēva pēdās. Viņš izdeva pavairotu Augstas Gudrības Grahmatu (1796.g.). Līdzīgi tēvam viņš laida klajā Dzeesmas, Stahstu-Dzeesmas, Pasakkas (1805. g.). Še pārdzejoti, tulkoti arī daži Birgera un Šillera dzejoļi. Dziesmas ir arī viņa Dzeesmu-Kalendarī (1811. g.). Pazīstamākās no viņa dziesmām: Brāļi, šodien priecājties, Puiš, seglo man to dūkano. Jaunais Stenders sarakstīja arī plašākus darbus. Viņš izdeva pirmo lugu latviešu valodā: Lustes-Spehle no Zemmneeka, kas par Muischneeku tappe pahrwehrsts (1790. g.), kas vēlākos izdevumos dabūja nosaukumu Žūpu Bērtulis. Tā pārstrādāta pēc dāņu dzejnieka Holberga un apkaro dzeršanu. Bērtulis, no dzēruma atmodies, redz sevi par kungu, kā tāds rīkojas, bet vēlāk viņam par to jāatbild. Pēc vācu pedagoga Zalcmaņa apstrādāta grāmata Pilniga izstahstischana, kahdā wihzē Auzan Ehrnests no zemneeka par Brihwkungu cehlees (1807. g.). Še aprādītas domas, ka, kārdinājumus pārvarot, kārības savaldot, tiek par brīvkungu. Jaunais Stenders turējās pie uzskata, ka latvieši pārvācojami. Tikai kamēr viņi vēl vāciski neprot, viņš sniedz tiem grāmatas latviešu valodā. Lai paveicinātu vācu valodas iemācīšanos, viņš sarakstīja latviešiem pirmo vācu valodas mācību ( 1820. g. )
5) MAČEVSKIS. Frīdrihs Gustavs Mačevskis (1760.-1813. g.), Ārlavas mācītājs, izdeva kopā ar Jauno Stenderu, Launicu un Bilterlingu tā saukto jauno dziesmu grāmatu (1806, g.), kurā no viņa ap 150 dziesmu. Viņš laida klajā arī Jaunu Sprediķu-grāmatu (1793. g.). Daudz rakstu no viņa Stobes Gada-Grāmatā. Šai žurnālā iespiests arī viņa pēc Zalcmaņa apstrādātais raksts par audzināšanu: Kā Prahtneeku Jannis sawu dehlu Kristapu irr audzinājis? (1798. g.). Rakstā piemēros norādīts uz pašdarbības, tiešas aplūkošanas, ārējo jutekļu attīstības svaru.
Apgaismošanas gadu simteņa prāta centieni atrada pretsvaru hernhūtiešu jeb brāļu draudzes darbībā, kurā izsacījās piētisms.
Kurzemnieki un vidzemnieki, Vācijas augstskolās studēdami, iepazinās arī ar piētismu. Halles augstskolu, kur studēja Stenders, Franke bija pārvērtis par piētisma centru. Šis gara virziens ne vien nostājās pret racionālismu, bet arī neapmierinājās ar luteriešu prasījumiem. Neaprobežodamies ar skaidru evanģēlija sludināšanu, tas lika vislielāko svaru uz to, ka paši ļaudis ir tādi un dzīvo tā, kā Kristus prasa. Hernhūtieši jo plaši šos prasījumus izveda dzīvē.
Vajātos brāļu draudzes locekļus, ko vadīja namdaris Kristjānis Dāvids, uzņēma savā muižā Bertelsdorfā Saksijā grāfs Cincendorfs 1722, g. Šo koloniju nosauca par Hernhūti, no kam brāļu draudzes locekļi dabūja hernhūtiešu nosaukumu. Grāfs Cincendorfs izglītojās Frankes mācības iestādē, ieauga piētismā un turpmāk darbojās tā garā. Kad Hernhūtes kolonistos ieviesās nesaticība un ienaids, viņš ar dziļu sirsnību viņu starpā ieveda vienprātību. Kolonisti nodibināja ciešāku organizāciju un izplatīja savu darbību arvienu tālāk.
Vidzemē hernhūtieši ieradās 1729, g. uz Krimuldas mācītāja Grīnera (Grūner) uzaicinājumu. Še atnāca pats K. Dāvids ar diviem palīgiem. No Rīgas viņus ģenerālsuperintendents Fišers izraidīja; bet arī Grīneram, kas cerēja viņos atrast tikai labus kalpus un priekšzīmīgus strādniekus, viņi nebija pa prātam. Viņus uzņēma Valmiermuižā ģenerāliete Halarte. No šejienes tad nu hernhūtisms laida saknes Vidzemē. Hernhūtieši čakli mācījās latviski un mēģināja iegūt ļaužu cienību un uzticību. Halarte cēla Jēru kalnā pie Valmieras pirmo saiešanas kambari Vidzemē un nodibināja (1737. g.) semināru, kur izglītojās skolotāji un sludinātāji. Viņa atvēra arī zemnieku skolu.
Hernhūtisms īpaši ar to tika par dzīvu spēku, ka tas ierādīja draudzes locekļu pašdarbībai jo plašas robežas. Vidzemes brāļu draudzes priekšniekam jeb presbiteram, kas dzīvoja Jaunveļķos, bija padoti diakoni jeb tētiņi, kuri, divpadsmit skaitā, bija sūtīti no Vācijas. Bet, tā kā ciema kambaru bija vairāk simtu, tad draudžu vadība īstenībā atradās tautas priekšnieku jeb sacītāju rokās. Tādā kārtā hernhūtisms nebija iznīdams. Kad arī hernhūtiešu organizācijas slēdza, sacītāji darbojās tālāk, palikdami nešaubāmi arī vajājumos. Hernhūtiešu darbība tad arī sniedzas līdz pašiem jaunākiem laikiem. No hernhūtisma dabūjuši neizdzēšamus iespaidus tādi latviešu rakstnieki kā Neikens, Poruks.
Brāļu draudzes darbinieku starpā 18. g. simtenī redzams Juris Indriķis L o s k i l s, dzimis 1740. g. kā Rindas mācītāja dēls. Izglītojies brāļu draudzes seminārā Saksijā, viņš bija dažās vietās ārzemēs gan par mācītāju, gan par skolotāju. 1782. g. viņu aicināja uz Vidzemi par brāļu draudzes priekšnieka palīgu; pēc viņš tika par priekšnieku. Lai aizstāvētu draudzes lietas, viņš pārgāja uz Pēterpili. Še viņš sastādīja brāļu draudzei Garīgas dziesmas, kas iznāca 1790. g. Šis dziesmu krājums pazīstams tautā par Pēterburgas grāmatu. 1802. g. Loskils aizgāja uz Ziemeļameriku par priekšnieku turienes draudzēm. Viņš mira 1814. g.
Bez minētā krājuma Loskils (1797. g.) laida klajā Liturģijas jeb Slavas dziesmas un Lūgšanas ar simts garīgām dziesmām pielikumā. Loskila dziesmas pa lielākai daļai oriģināli. Tanīs izsakās patiesa dievbijība un ticība. Dažas no tām uzņemtas arī luteriešu dziesmu grāmatās. Pie pazīstamākām pieder: Ar to mīļu Jēzus vārdu, Mans bērniņ, es tev mīlēju, Labrīt, labrīt, jūs biedriņi.