Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

Gothards Fridrihs Stenders dzimis 1714. g. 27, augustā Lašu mācītāja muižā. Viņa tēvs bija liels vecklasisko valodu mīļotājs un iepotēja šo mīlestību arī savam dēlam. Bauera skolā Subatē, kur Stenders jaunībā mācījās, viņš nodarbojās sevišķi ar latiņu valodu. No 1736. līdz 1739. g. viņš studēja Jēnā un Hallē teoloģiju, vecās valodas un retoriku. Hallē viņš arī pasniedza mācību bāriņu namā un pieķērās pietiskajam virzienam. Bet, novērodams tā pārmērības, viņš pieņēma racionālistiskus uzskatus, kuru dēļ viņam bija sava vieta bāriņu namā jāatstāj. Viņš sāka nodarboties ar Volfa filozofiju, Kurzemē pārnākdams, Stenders pieņēma mājskolotāja vietu Lielbērstelē un nodevās še matemātikas studijām. 1742. g. viņu iecēla par Jelgavas pilsētas skolas priekšnieka palīgu. 1744. g. Stenders aizgāja uz Birzgali par mācītāju un sāka nodarboties ar latviešu valodu, īpaši no ļaužu mutes to noklausīdamies. Bet 1752. g. nodega viņa dzīvojamā ēka un sērgā viņš pazaudēja māju kustoņus. Turpmākā gadā Stenders pārgāja uz Žeimi, Lietuvā. Plašajā, izkaisītajā draudzē viņš pārstrādājās un nopietni saslima. Atveseļojies viņš apņēmās savu amatu atstāt un aizgāja 1759. g. pa otrām kārtām uz Vāciju. Viņu pieņēma Kēnigsluterā par reālskolas rektoru, bet viņš nāca drīz iestādes valdības dēļ ar saviem priekšniekiem sadursmē, atstāja šo vietu un aizgāja uz Kopenhāgenu par ģeogrāfijas profesoru. Še viņš pagatavoja Dānijas ķēniņam milzīgu globusu, 23 pēdas caurmērā. Uz karu ar Krieviju taisoties, valdība, līdzekļus taupīdama, atlaida ģeogrāfijas profesoru. Stenders 1765. g. ceļoja uz Pēterpili un no turienes uz Jelgavu. 1766. g. viņš pieņēma Sērpils un Sunākstes mācītāja vietu, kur palika līdz sava mūža galam. Viņš mira 17. maijā 1796. g. Uz viņa kapa akmens Sunākstes kapsētā lasāms uzraksts: Sche aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu.

Vecais Stenders nodibināja latviešu laicīgo rakstniecību, sacerēja un pārlaboja garīgā satura rakstus racionālisma garā un pastrādāja valodniecības darbus, kas palika nepārspēti ap gadu simteni.

L a t v i e š u l a i c ī g o r a k s t n i e c ī b u Stenders nodibināja, pirmais laizdams klajā pasakas un stāstus, laicīga satura dzeju un populārzinātniskus rakstus.

Stendera Pasakas un Stahsti tiem Latwieschiem par izlusteschanu un gudru mahcibu sarakstīti iznāca 1766. g. Šī ir pirmā laicīgā satura grāmata lasīšanai latviešu valodā. Stenders to sarakstīja ārzemēs zem vācu fabulistu iespaida. Liela daļa fabulu ņemta no Gellerta, bet ir izlietoti arī citi avoti; Stenders še sniedza latviešiem fabulas, kas kultūras tautās bija vispār pazīstamas, dažas no grieķu fabulista Ēzopa laikiem (kas dzīvoja 6. gadu simtenī priekš Kristus). Stenders tās netulkoja, bet latviešiem svabadi apstrādāja. Viņa nolūks mācības ietērpt līdzībās, lai tās lētāk un ciešāk iespiestos prātā nekā kailos vārdos tērptas. Viņš apzinīgi nostājās pretī tautas stāstījumiem, ko viņš nosauc par bābu pasakām, kuras stāstītas bez ziņas, tikai par laika kavēkli. Pasakas bez mācībām viņš pielīdzina smukam, bet aklam zirgam. Stenders katrai fabulai pielika tiešu mācību. Pie tam viņš ievēroja latviešu sevišķo stāvokli. Viņš skubina uz paklausību kungiem, vecākiem, uz gudrību, strādību, pieticību, pazemību, norāj dzeršanu, slinkumu, mēlnesību, strīdību. - Viņa stāsti ir parabolas. Tiem tas pats nolūks, kas viņa fabulām: pamācīt. Stāstus bez mācībām viņš pielīdzina «skunstiga sniķera bezdvēselēm, kas gan liekas kā cilvēki, bet kam dvašas nav». Viņa stāstos vairāk oriģinālu. Tā viņš, piem., pastāsta par sērenieti, kas bez atlīdzības plūdu briesmās glābj cilvēkus. - Grāmatas beigās pieliktas desmit māņticības jeb «blēņu ticības», lai tās ļaudīm no prāta izrunātu. No tām pa daļai redzam latviešu toreizējos ticējumus un ieražas. Viņi domā, ka nav labi, ja vakaros slauka istabu, sukā galvu, mazgā muti, skatās spogulī vai svilpo. Viņi paredz nelaimi, kad suns kauc vai izkasa dobi, kad pūce brēc, ūpis vaid, dzeg jumtā kūko, zaķis pārskrien pār ceļu, satiek pretim nākam sievieti (bābu). Viņi Jāņu un Ziemas svētku vakarā mēģina izzīlēt nākotni.

Vecā Stendera d z e j a pieslēdzas pastorālai lirikai Rietumeiropā. augstu cildina dabu, vienkāršu cilvēku nevainību un laimi viņu dabiskajā stāvoklī.

Pirmais Stendera dzejas darbs bija vācu dzejnieka Brokesa odas tulkojums: Rāms laiks pēc pērkona briesmas, kas iznāca 1752. vai 1753. gadā. Ar šo darbu Stenders gribēja pierādīt, ka latviešu zemnieku valodā izsakāmas arī augstas, bagātas domas, ja tikai to labi prot. Pie izteiks daudz un sekmīgi strādāts. Dabas rāmumu tēlojot, ņemti tikai tādi vārdi, kuros nav skaņas, turpretim negaisa tēlojumā šī skaņa sastopama lielā mērā.

Viņa dzejoļi, pēc toreizējā nosaukuma «ziņģes», sakopoti krājumā «Jaunas ziņģes», kas iznāca 1774. g. Turpmākā izdevumā tās iznāca 1783. g. II daļa ar nosaukumu «Ziņģu lustes» - 1789. gadā. Ar savām ziņģēm Stenders gribēja izskaust vecās tautas dziesmas, ko viņš dēvēja par blēņu dziesmām, tanīs redzēdams izsakāmies agrāko pasaules uzskatu un tās tikai mazā mērā pazīdams. Par mīlestību dziedādams, Stenders centās latviešos modināt smalkākas jūtas pret vecākiem, kungiem un arī pret Dievu. Pēc viņa domām, tādām jūtām dīglis meklējams nevainīgā mīlestībā, ko daba iedēstījusi vīriešu un sieviešu sirdis. Cildinādams uz līksmību par zeltenīti, par apkārtni, par pieticībā baudāmām dāvanām, Stenders sniedz arī tiešus skubinājumus uz čaklumu, sātību, gudrību; viņš slavē zemnieku dzīves labumus, uzrāda augstmaņu dzīves ļaunumus. Valoda un panti rit pa lielākai daļai gludi. Daudz no Stendera ziņģēm pārgāja tautā, tā: Pēc daiļas ciema meitiņas, Es blieķu dārzā biju, Jau visi ciemi priecājas, Skaista tā kā rozīte u. c.

Pirmais p o p u l ā r z i n ā t n i s k a i s darbs latviešu valodā ir Stendera Augstas Gudrības Grahmata no Pasaules un Dabbas, kas iznāca 1774. gadā. Arī še viņš griežas pret «vecu bābu pasakām», kas piemēro to velnam un raganām, kas ir Dieva darbi. Viņš apņēmies Dievam par godu un latviešiem par apgaismošanu aprakstīt pasauli un dabu. Viņš skubina latviešus cilāt prātu uz gudrības lietām. Šī gudrība 1 ) rāda Dieva godību, 2) ceļ mūs par dabas kungiem, 3) pasargā no māņticības, 4) māca pazīt sevi, savu miesu un iekšieni, tā ka var likt vērā, kas der un kaitē. Stenders še pasniedz pirmās ziņas iz kosmogrāfijas, ģeogrāfijas, dabas zinātnēm. Uzskati, kam bija lauzuši ceļu lielie pētnieki (Koperniks, Galilejs, Ņūtons u. c.), uzskati par debess ķermeņiem, par Saules sistēmu, par Zemes griešanos ap Sauli utt. tika pa daļai nu zināmi arī latviešiem. Līdz tam laikam viņi turējās pie uzskatiem, kādi atrodami viņu teikās un māņos.

Lai latviešiem būtu iespējams pašiem pie gudrības tikt, viņš tiem pasniedza ābeces. Iznāca no viņa 1782. gadā «Jauna ABC un Lassischanas mahciba». Uz vāka tai svari, kam vienā kausā grāmata un otrā brandvīns. Brandvīns sver smagāk. Klāt pieliktā dziesmā paskaidrots, ka līdzīgi grāmatai prāts cilājas mācībās un līdzīgi blašķei dzērāji iegrimst postā. Lasīšana še ierādīta pēc burtošanas metodes, vispirms iepazīstoties ar mazajiem burtiem, tad ar lielajiem. Galā pieliktajā pamācībā izskaidrots, ka šņākuļi par vienu skaņu izsaucami un «h» uzlūkojams par garuma zīmi. - 1787. g. iznāca Stendera «Bildu Ahbice.» Še iespiestas Stendera paša izgatavotas bildes, no kurām katrai klāt divrindu pantiņš. Tā pie B - bites ar pantiņu:

Bites ziedos medu salasa:
Tā no grāmatām nāk gudrība.

Stenders turpināja arī agrāko rakstnieku darbu: viņš p ā r l a b o j a u n p a v a i r o j a g a r ī g o r a k s t u krājumu. Bet, piesavinājies prātniecības laikmeta garu, viņš atrada agrākos garīgos rakstus par tumšiem, noslēpumainiem; viņš centās ienest prāta skaidrību.

Vispirms Stenders piedalījās pie Baumaņa (1754. g.) izdotās Kurzemes dziesmu grāmatas pārlabošanas. Dažas dziesmas viņš pārgrozīja, dažās pārstrādāja atskaņas (Kas var mums trūkt iekš dzīvības), dažas pārtulkoja un pielika no jauna klāt (Raudait, actiņas, ak raudait). - Bez tam Stenders gandrīz cauru mūžu strādāja pie savas īpašas dziesmu grāmatas. No tās (Jauna izskaidrota dziesmu grāmata) iznāca pirmā daļa 1783. g., otra daļa 1792. g. Še Stenders daudz veco dziesmu atmeta, paturētās pamatīgi pārgrozīja un uzņēma daudz jaunu no sevis. Viņš atrada lielāko daļu agrāko dziesmu sarakstītas «grūtiem, samisētiem, nesaprātīgiem vārdiem». Arī Fīrekera dziesmas viņam šķita gan pārgrozāmas, gan atmetamas. Viņš salika pantos arī dažus stāstus no Bībeles un baznīcas vēstures. Pielikumā viņš deva līdzi pamācības, piem.: Cik spēdams mācies grāmatas. Tās prātu uzcilā, Tās ved pie augstas gudrības Un godu sataisa. Stenders ir pirmais spēcīgākais aizkustinātājs mēģinājumiem dziesmu grāmatu pārgrozīt racionālisma garā; vēlāk no tam cēlās tā sauktā «jaunā dziesmu grāmata, kurā Stendera dziesmas ieņem pirmo vietu.

Kristīgas mācības un dziesmas ir arī Stendera Swehtas Gudrības Grahmatiņā (1774. g.). Tā sarakstīta pa daļai pēc Lafatera (savā laikā slavena vācu teologa), pa daļai patstāvīgi.

Visas kristīgās mācības Stenders centās aptvert Tahs Kristigas Mahcibas Grahmatā (1776. g.). Tanī ir 1) bībelstāsti, 2) katķisms, 3) katķisma izskaidrojums, 4) Bībeles panti. Priekšvārdā Stenders saka, ka kristīga ticība pastāv taisnā dzīvošanā. Bez tās neder ne kristība, ne pātari, ne baznīca, ne Dieva galds, ne visa ticība. Katkisma tekstā Stenders grib ienest pamatīgus pārgrozījumus. Piektais bauslis viņam saka: Tev nebūs slepkavam būt, sestā lūgšana: Nejauj mums kārdināšanā krist.

Vispopulārākā starp Stendera garīga satura grāmatām ir Swehti Stahsti (1756. g.), kas vēlāk dabūja nosaukumu: Maza Bihbele. Še uzņemti 52 Vecās un 52 Jaunās Derības stāsti, 3 gabali no baznīcas vēstures, 14 līdzības, pastaras dienas apraksts un pielikumā svētas domas dažādos gadījumos. Stāsti apstrādāti pēc J. Hībnera parauga. Pie katra ir jautājumi, mācības un svētas domas. Dažas no šīm domām pilnīgi pārgājušas tautā, tā: Nāciet, bērni, šurp ar bariem. Lai vieglāki varētu paturēt galvā, dažas notikumu un vārdu virknes iekārtotas pantos, tā katras dienas radīšanas darbs (Pirmā dienā gaisma rodas), Ēģiptes mocības. Starp domām dažādos gadījumos uzejam, piem., šādas: Kad pulkstenis sit jeb stundeni redzēdams, pieminies: tā, kā tas laiks nekavējas, bet mums nejūtot aizskrien, tāpat steidzas arīdzan mūsu dzīvības dienas uz mūžību.

Vecā Stendera v a l o d n i e c i s k i e d a r b i radās no viņa nopietnās nodarbošanās ar latviešu valodu. Viņš centās latviešu dvēselē ieskatīties, pilnīgi viņu valodu izprast un uz viņiem saprotami runāt. Uz šādu centību viņš skubināja arī savus biedrus latviešu apgaismošanas darbā. Īpaši I šiem par labu viņš laida klajā savu latviešu gramatiku un vārdnīcu.

Stendera g r a m a t i k a (Lettische Grammatik 1761. g ; otrs pavairots

izdevums 1783. g.) apņem latviešu valodu vispusīgi. Viņš tai pievieno arī apskatu par idiotismiem (idiomām. - Red.) un dzeju. Starp idiotismiem viņš pieved vairāk nekā 200 parunas un vairāk nekā 20 mīklas. Viņš liecina, ka latviešiem, nemācītiem dzimtļaudīm, trūkstot vārdu, kas lietojami mākslās un zinātnēs vai arī kas apzīmē šai zemē svešus priekšmetus; lietām, ar kurām latvieši darbojas, viņiem nosaukumu pārpārim. Latviešu tautas dziesmas Stenders uzskata par latviešu dzejas mākslas sākumu un atrod tās par pirmatnēji rupjām; viņš liecina, ka tās vairāk apgaismotos Kurzemes apgabalos ejot mazumā, kopš tur tikušas pazīstamas viņa jaunās ziņģes.

Stendera v ā r d n ī c a (Lettisches Lexikon, dāvinājums hercogam un muižniecībai, parakstīts oktobrī 1789. g.) iedalās divās daļās: latviešuvācu un vācu-latviešu. Stenders katru uzņemto vārdu rūpīgi pārbaudījis; tikai par vārdiem, kas ņemti no Elversa un Langes vārdnīcām (kuri sevišķi apzīmēti), viņš neatbild. Vārdus, kurus viņš tura par neīstiem, viņš ieslēdz iekavās. Ievērota arī frazeoloģija un uzzīmētas daudz parunas.

Vecā Stendera v a l o d a nav brīva no ģermānismiem. Vietām sastopams ģenitīvs pēc sava noteicamā vārda («vārds tās mūžības»), lietotas dažkārt nepareizas galotnes, nepareiza kārta («magoni»), nepareizs locījums («Ar savas skaidras taisnības»). Tomēr vispār Stendera valoda ir diezgan pareiza, smalki no tautas noklausīta, spēcīga. Viņš mēģināja arī valodu tālāk attīstīt, viņu darīt smalkāku un atrast nosaukumus jauniem jēdzieniem. Cenšanās pēc pārāk lielas skaidrības viņu noveda no īstā ceļa. Strauss viņam ir «tas lielais pagānu zemes putns», taksus koks «svešas eglītes, kas kungu dārzos aug». No vecajām formām pie viņa sastopam participu ar galotni «ins»: «pļautins». Veco datīva galotni daudzskaitlī «s» viņš tura par pielāpījumu: «visiems cilvēkiems».

Stenders  uzlūko  a p g a i s m ī b u  p a r  v i s a s  l a b k l ā j ī b a s  p a m a t u. Ja ikviens dzīvos, kā izkopts prāts prasa, tad viss būs labi. Lai pašiem nāktu labums, kungiem jārūpējas par zemniekiem. «Kas no mazām dienām uz godu top audzināts un labi mācīts, tas gan savu mundru prātu pacels un Dievam, vecākiem, kungiem un arīdzan citiem prieku darīs.»

Vecais Stenders paceļas pāri pār visiem, kas no vācu dzimuma latviešu rakstniecībā darbojušies. Viņa dzejnieka dāvanas nav ārkārtējas, bet viņa prāts ir gaišs un spēcīgs, viņa izglītība pamatīga un vispusīga, viņa centieni nopietni un skaidri, viņa darba spēja nenogurdināma. Viņš vispusīgi aptvēra latviešu garīgo dzīvi un darīja uz to neizdzēšamu iespaidu. Tāpat zem viņa iespaida stāv turpmākie latviešu rakstniecības piekopēji, līdz latvieši paši, pie lielākas garīgas patstāvības tikuši, tur ievilka jaunus ceļus.

L i t e r a t ū r a. K. Kundziņa Vecais Stenders savā dzīvē un darbā, Jelgavā 1897. g. - K. Kundziņa sakopoti Vecā Stendera raksti, I. Pasakas un stāsti (Rīgā, 1897. g.), II. Dziesmas (Rīgā, 1901. g.). - L. Bērziņa Vecais Stenders valodas ziņā, Austrums 1897. g. - R. Klaustiņa Latviešu pastorālā lirika, Mājas Viesa Mēnešraksts 1900. g. - Kundziņa Vecā Stendera 200 gadu piemiņai, Druva 1914. g. 9.-12. b. - J. Endzelīna Vecā Stendera latviešu gramatika un vārdnīca; turpat. - Teodora Pirmais latviešu laicīgās mākslas dzejas paraugs, turpat.