Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
1. ATSVABINĀŠANAS CENTIENI
Atnāca brīdis, kad latviešu, Kurzemes un Vidzemes zemnieku stāvoklim bija jāpiegriež vairāk vērības. Tas bija tapis nepanesams un darīja nemieru arī augstākām šķirām, muižniekiem un valdībai. Pie tam dažas skaņas no Eiropas straujajām kustībām astoņpadsmitā gadu simteņa beigās sniedzās līdz Baltijai. Še radās vīri, kas bija iepazinušies un iedraudzējušies ar franču brīvības sludinātāju (Voltēra, Ruso u. c.) domām un aplūkoja šejienes apstākļus viņu garā. Sāka nopietni interesēties par zemniekiem, par viņu dzīvi, par viņu attiecībām pret citiem. No vienas puses, tika nemācītā, kultūras neaiztiktā tauta augstu cildīta, pat dievināta, no otras puses, ievēroja viņas necilvēciski nospiesto stāvokli. Sakarā ar to radās dzejā pārmērīga, raudulīga jūtelība (sentimentālisms), sabiedriskā dzīvē, politikā centieni pēc zemnieku atsvabināšanas.
1) ŠVARCENBERGS. Pirmais, kas Baltijā uzstājās par zemnieku atsvabināšanu, ir Eižens Švarcenbergs (1717.-1779. g.). Dzimis un izglītojies Vācijā, viņš bija (1745.-1775. g.) Vidzemes igauņu daļā par mācītāju, tad par ģimnāzijas skolotāju Jelgavā, pēdīgi par muižas pārvaldnieku Maskavas guberņā. Pēc tam kad viņš bija laidis klajā dažus rakstus par dzimtbūšanas postu un par dzimtīpašuma labumiem, viņš uz ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājumu izstrādāja apcerējumu par Vidzemes zemnieku stāvokli, ko 1763. g. aizsūtīja uz Pēterpili. Še viņš uzrāda zemnieku pilnīgu piederību kungam. Tā ir par cēloni zemnieku nolaidībai; bezrūpībai, žūpībai. Šādā stāvoklī tautai draud tikumiska izvirtība. Dzimtbūšana kaitē arī valsts interesēm. Tā pamazām atceļama, klaušu vietā zemniekiem uzliekami naudas nodokļi. Vēl vairāk labuma atnestu zemniekiem, muižniekiem un valstij, ja zemniekiem būtu pilnīgas īpašuma tiesības uz savas apstrādātās zemes ienākumiem. Ķeizariene uzdeva 1764. g. ģenerālgubernatoram rūpēties par zemnieku likteņa atvieglināšanu. Valdības priekšlikumus Vidzemes muižnieki apsprieda 1765. g. sasauktajā landtāgā.
2) BARONS ŠULCS. Šai pašā landtāgā lika priekšā Aizkraukles un Rīmaņmuižas dzimtkungs Kārlis Frīdrihs Šulcs (1720.-1782. g.) kā Vidzemes landrāts savās muižās (1764. g.) ievestos likumus, lai tos pārbaudītu un vispār pieņemtu. Šie likumi noteica, 1) ka visa kustama manta ir zemnieka paša īpašums, 2) ka viņš patura savas mājas uz bērnu bērniem, 3) ka dzimtkungs nedrīkst klaušas pārgrozīt, 4) ka dzimtkungs nedrīkst veselas dzimtas vai viņu locekļus pārdot. Priekšlikumu nepieņēma; likumu grāmatu nosprieda iznīcināt.
3) MERĶELIS. Starp latviešu brīvības karotājiem stāv pirmajā vietā Garlībs Merķelis ( 1769.-1860. g.) . No sava tēva, Lēdurgas mācītāja, dabūjis ierosinājumus uz patstāvīgu domāšanu un ideālu cenšanos, viņš lielu daļu savas izglītības smēla no tēva bagātās bibliotēkas, kur redzamu vietu ieņēma franču apgaismošanas laikmeta rakstnieku (Voltēra, Ruso u. c.) darbi. Tēvam mirstot (1782. g.), viņam nebija iespējams baudīt kārtīgu skolas mācību. Vidzemē dažās vietās par mājskolotāju būdams, viņš iepazinās ar latviešu zemnieku nospiesto stāvokli. Savus novērojumus viņš izlietoja grāmatā Latvieši (Die Letten), kas nāca klajā 1796. g. Tai pašā laikā Merķelis aizgāja uz Vāciju un studēja Leipcigā medicīnu. Vācijā viņš iemantoja arī ievērojama un bīstama avīžnieka vārdu. Pēc viņš pārnāca atkal Vidzemē, nometās Depkina muižiņā, Katlakalna draudzē, piedzīvoja, prieka asaras raudādams (1819. g.), latviešu brīvlaišanu, mira 1860. g. un tika paglabāts Katlakalna kapsētā, kur viņa dzimšanas simtgadu piemiņai (1869. g.) latvieši viņam uzcēla pieminekli.
Visi Merķeļa raksti sarakstīti vācu valodā. Bet neviens no vāciešiem nav tik dziju dalību ņēmis pie latviešu grūtā likteņa, nav ar tādu drosmi, spēku un veiksmi uzstājies pret latviešu kalpinātājiem kā taisni viņš. Rakstījis viņš ļoti daudz, izdevis daudz grāmatas, vadījis laikrakstus; bet par savu sevišķo uzdevumu viņš uzlūkoja mazināt postu miljonam nelaimīgu cilvēku, aizmirsdams savas personiskās intereses un izciešamās grūtībās. Savā grāmatā Latvieši (1796. g.) viņš gribēja atklāt izglītotajai pasaulei un valdībai latviešu postu un pierādīt, ka to prasa tikpat valdības, kā arī pašu muižnieku intereses, lai Baltijā atceļ dzimtbūšanu. Viņš norāda, ka visas latviešu peļamās īpašības - kūtrība, viltība, gļēvulība, neuzticība, tieksme uz žūpību - cēlušās no gadu simteņiem ilgās verdzināšanas. Grāmata rakstīta ar ugunīgu sajūsmu par latviešu labklājību un ar nesaudzošu īgnumu pret viņu apspiedējiem. Līdzīga rakstura arī citas viņa grāmatas par latviešiem. Pie tām pieder: Vidzemes senatne (Die Vorzeit Livlands, 1797.-1799. g.), kur spilgtās krāsās tēlota latviešu senatne, tad viņu apspiešanas vēsture: Brīvie latvieši un igauni, kas iznāca pēc brīvlaišanas un pasniedz ziņas, ko darījuši zemnieku labā poļu, zviedru un krievu valdnieki. Merķelis savos rakstos tieši griezās pie ķeizara Aleksandra I un darīja viņam tos pieejamus; viņam ir sava dalība pie tā, ka 1804. g. iznāca Baltijas zemnieku likumi, kas stipri norobežoja muižnieku patvarību un 1817.-1819. g. atcēla Baltijā dzimtbūšanu. Ievērojamākais no Merķeļa dzejiskiem rakstiem Vanem Imanta (1802, g.), kur viņš dzīvās gleznās tēlo latviešu un lībiešu cīņu ar vāciešiem, kas atspoguļojas divkaujā starp Imantu no latviešu puses un agrāko lībiešu virsaiti, vēlāk kristīgo Kaupu no~ vāciešu puses. Imanta Kaupu uzvar, bet šis viņu ievaino ar sazāļotu zobenu, tā ka arī Imanta mirst.
Merķelis gāja tālāk nekā Vecais Stenders. Viņš ne vien rūpējās par latviešu apgaismošanu, bet arī karoja par to, lai latviešu apstākļi tā iegrozītos, ka viņi var svabadi attīstīties un tikt pie savas patstāvīgas, īpatnīgas kultūras. Merķeļa nopelnus tad arī prata īsti cienīt tikai latvieši paši, kad viņi sāka mosties uz patstāvīgiem centieniem. Latviešu tautisko centienu ceļlauži smēla daudz sajūsmas un ideālisma no Merķeļa. Arī viņa uzskatus par latviešu varonīgu senatni viņi piesavinājās.
L i t e r a t ū r a. P. Gailīša G. Merķelis, Jaunības Literatūra 5 gr. - M. Müller-Jabusch, Thersites, Die Erinnerungen d. deutschbalt. Journalisten G. Merkel, Berlin, 1921.