Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
2. BRĪVLAIŠANAS LAIKA RAKSTNIEKI
Rakstnieki, kas brīvlaišanas laikā raksta tieši priekš latviešiem, neaprobežojas ar to, ka viņi cenšas latviešus pašus labot, bet viņi piegriež vērību arī viņu apstākļiem, sajūsminās par zemnieku sirsnību, uzrāda viņu iedzimtās un izkopjamās dāvanas, sagatavo viņus uz dzīves pārgrozībām, kas notiek, viņus no dzimtbūšanas atsvabinot.
1) ELVERFELDS. Šai laikā met skatu latviešu dzīvē Kārlis Gothards Elverfelds (1756.-1819. g.), Apriķu mācītājs. Vācijā studēdams, viņš nodarbojās ar tā laika vācu filozofiju (Kantu, Fihti, Sellingu). Viņa Līgsmības grāmatā (1804. g.) atrodami pirmie plašākie latviešu oriģinālraksti.
Še iespiesta pirmā latviešu idille Bērtulis un Maija. Idillei seši heksametros sarakstīti dziedājumi. Tanīs tēlota latviešu jauniešu (Bērtuļa un Maijas) laucinieku dzīve, izšķiršanās. Bērtulim kungiem līdz uz Vāciju aizejot, mēģinājumi viņus galīgi izšķirt, visu škēršļu pārvarēšana un laimīga satikšanās. Dažiem tēlojumiem dzejiska vērtība.
Līgsmības grāmatā nāca klajā arī pirmā latviešu oriģinālluga Tā dzimšanas diena, ar kuru rakstnieks gribēja norādīt uz baku potēšanas labumu. Vecāki, kuri saviem bērniem likuši potēt bakas, izglābj tos no nāves. Daži skati tērpušies raudulīgā jūtelībā.
Blakām šim oriģinālam stāv pēc Kocebū tulkotās lugas: Ilarions, tas sirds žēlīgais brālis un Mūsu Jānītis. - Elverfelds pamāca arī, kā izrādāmas lugas un kā sakāmi vārdi dramatiski iztēlojami.
Sevišķs nopelns Elverfeldam, ka viņš visādi pabalstīja un darīja pazīstamu Neredzīgo Indriķi, pirmo latvieti, kas parādās ar saviem darbiem mākslas dzejnieku vidū.
2) NEREDZĪGAIS INDRIĶIS. Neredzīgais Indriķis (1783.-1828. g.) dzīvoja, skrodera un kurpnieka darbus strādādams, Apriķu Elkuleju mājās. Savā piektajā gadā viņš tika neredzīgs. Viņa gars tomēr attīstījās. Kokus viņš izšķīra pēc lapām, puķes pēc smaržas, ceļu sataustīja ar nūju. Viņa vecākais brālis viņam lasīja priekšā grāmatas; vēlāk to darīja kāds zēns, kuru Indriķis pats bija iemācījis lasīt. Sevī nogremdēdamies, Indriķis sāka sacerēt dziesmas, papriekšu bez atskaņām, vēlāk pēc toreizējo dziesminieku parauga ar atskaņām. Reiz dziesmu sacerējis, viņš to paturēja galvā. Bez tam viņš sacerējis arī sprediķus, no kuriem kādus Elverfelds noklausījies. Šis Indri ka gādnieks un cienītājs izdeva (1806. g.) viņa dziesmas, sarakstīja tām priekšvārdu, rūpējās par viņu izplatīšanu, rakstīja par Indriķi vācu laikrakstos. Indriķis savās dziesmās aizņem gadu laikus, rītu, vakaru, zemnieku dzīvi, skubina uz mācīšanos un skolu apmeklēšanu, apsveic dzimtbūšanas atcelšanu. Latviešu brīvlaišanu Indriķis attēlo sevišķā dramatiskā alegorijā Brīvestības precēšana, kurā bagāts brūtgans ir brīvības labums, nabaga brūte - brīvība, brūtgana draugi - gādātāji par brīvības ievešanu, brūtes audzinātāji - dzimtkungi, bābas - brīvības smādētāji. Indriķa dziesmas sacerētas pēc to laiku dziesminieku (īpaši Stendera) parauga. Viņas aizplūst gan sēri, gan pamācoši, tērpdamās vietvietām savu paraugu nedzejiskā izteiksmē.
3) LAUNICS. Pie darbiem, kas sakarā ar dzimtbūšanas atcelšanu, ņēma stipru dalību Kristians Frīdrihs Šmits fon der Launics (1773.1832. g.), Grobiņas apriņķa prāvests, filozofijas doktors. Viņš bija par latviešu tautskolu ierīkošanas komisijas locekli, daudz rūpējās par latviešu skolu atvēršanu un māju mācību. Viņa raksti norāda uz jaunu posmu latviešu dzīvē. Starp tiem atrodami: No Brīvības un viņas iecelšanas Kurzemē (1819. g.), Izteikšana no tās krāšanas lādes, kas Liepājas pilsētā iecelta ir (1825. g.), Pamācība no Nomu-Kontraktu rakstīšanas (1826. g.), Stāsti no krievu tautas un valsts (1829. g.).
4) VATSONS. Uzcītīgs un sirdīgs latviešu draugs ir Kārlis Frīdrihs Vatsons (1777.-1826. g.), Lestenes mācītājs. Priekšlasījumus par latviešiem Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā turēdams, viņš aplūkoja latviešu pagātni, kurā redzēja (līdzīgi Merķelim) varonību un spožumu, norādīja uz latviešu tuvo radniecību ar leišiem un slāviem, nāca klajā ar priekšlikumiem, kā latviešu attīstība veicināma. Viņš tulkoja (kopā ar Kēleru un Fogtu) Kurzemes zemnieku likumus (1817. g.), sastādīja lasāmu grāmatu latviešu bērniem (1816. g.), kurai ņēma vielu no latviešu dzīves. - Vatsons ir latviešu avīžniecības nodibinātājs: 1822. g. viņš kopā ar spiestuves īpašnieku Stefenhāgenu sāka Jelgavā izdot pirmo latviešu politisko laikrakstu Latviešu Avīzes. Šim uzņēmumam viņš nesa lielus upurus, daudz strādādams un skubinādams, par pabalstu rūpēdamies, gandrīz ik nedēļas, daudzkārt sliktā ceļā, piecas jūdzes uz Jelgavu braukādams. Bet viņš apzinājās, cik svarīgs viņa darbs. Pirmā gada gājuma beigās viņš liecina: Tie latvieši, kas savu tautu no tiesas mīļo un ciena, un visi latviešu )aužu īsti draugi to labi zina, ka mēs neesam velti strādājuši un ka neesam nieka lietu uzņēmuši.
5) GIRGENSONS. Šai laikā starp vidzemniekiem ievērojams Kristofors (Kristaps) Reinholds Girgensons (1752.-1814. g.), Ērgļu, vēlāk Jaunpiebalgas mācītājs. Viņš pieder pie Vidzemes jaunās, racionālisma garā sastādītās (1809. g.) dziesmu grāmatas izdevējiem. Viņa laicīgie raksti viņa dzīvības laikā bija pazīstami mazā mērā. Pēc viņa nāves nāca klajā viņa Stāsti, pasakas, dziesmas un mīklas, par pamācīšanu un izlustēšanos (1823. g.) un angļu rakstnieka Defo visā kultūras pasaulē pazīstamais darbs Robinsons Krūziņš (1824. g.), tulkots pēc vācu rakstnieka Kampes apstrādājuma. Girgensons dzejas stilā pārspēj sava laika biedrus: dažas viņa dziesmas norit netraucētā jaukskaņā, tā, piem., Draugu dziesma (Tā nevar še palikt, kā bijis, kur mēness te aug un te zūd), Svešinieka dziesma, Meitas dziesma vērpjot (Ratiņ, tec arvienu, klusu nestāvi, smalku pavedienu meitai sagriezti).
L i t e r a t ū r a. L. Bērziņa Neredzīgais Indriķis un viņa dziesmas. Der.gr. nodaļas izdevumā 1900.g.