Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
1. KLASICISMA ATBALSIS
Astoņpadsmitā gadu simteņa beigās uzplauka Vācijā klasicisms, kas, ņemdams par paraugu grieķu un romnieku dzeju, centās pēc noskaņota, plastiska daiļuma. Klasicisms pamatojās uz izkoptām sadzīves formām, kādu latviešiem nebija. Tomēr vācu klasicisms mēģināja arī cieši pieslēgties dabai, jūtu saturā un izteiksmē būt pilnīgi dabisks. Še latviešu rakstu kopēji atrada dažus elementus, kas arī latviešu dzejā pārdēstāmi. Stāvēdami zem lielo vācu klasiķu - Šillera un Gētes - iespaida, viņi dažus viņu sīkākus darbus sniedza latviešiem un mēģināja latviešu dzejā ienest kaut ko no viņu gara.
1) HŪGENBERGERS. Klasicisma centieniem visstiprāk pieķeras Kārlis Hūgenbergers (1784.-1860. g.). Studēdams (no 1801. g.) Jēnā un no turienes allaž apmeklēdams Veimāru, kur dzīvoja Šillers un Gēte, viņš dabūja tiešus iespaidus no vācu klasiķiem. Pārnācis Kurzemē un pieņēmis mājskolotāja vietu kādā muižnieku dzimtā, viņš (1812. g.) ceļoja uz Iekškrieviju, kur iemācījās krievu valodu. Viņš tad ir pirmais, kas tulko latviski krievu dzeju, īpaši dažas Krilova pasakas. Savos vīra gados (1814.1851, g.) viņš darbojās Ārlavā par mācītāju. Vēlāk viņš dzīvoja Jelgavā, kur bija par 1824. g. dibinātās Latviešu Literāriskās jeb Latviešu Draugu biedrības priekšnieku.
K. Hūgenbergers daudz strādāja pie «Latviešu Avīzēm». Sakopotas viņa dziesmas iznāca grāmatā: Derīgs laika kavēklis (I - 1826. g., II 1827. g.). Priekšvārdā viņš norāda, ka dziesmas būtību nevar citādi apzīmēt kā dziedot, ka laba dziesma ir kā skaists bērns, kas visiem patīk, kaut gan nezin, kā to saukt. Viņš iet pāri pamācības principiem un cenšas ar dziesmām atspirdzināt, sirdi pacilāt. Hūgenbergers sniedza pirmo Šillera Pulksteņa dziesmas tulkojumu. Bez tam viņš tulkoja daudz Šillera balādes (Meitiņa no svešuma, Galvojums u. c.). Viņš sniedza arī tulkojumus pēc Gētes (Zvejnieks), Birgera (Tā dziesma no goda vīra). Daudz viņš tulkoja pēc Hēbeļa (Auzu pūtelis, Vaktnieks pusnaktī u. c.). Viņš sacerējis arī dažus oriģinālus (Sērdienītis lagzdīgalai, Ticība) un tulkojis daudz garīgu dziesmu (4 sašuvumi).
Hūgenbergers meklēja savai daiļuma sajūtai jaunus izteiksmes līdzekļus. Viņa garā dabū latviešu valoda jaunu veidojumu. Viņš tiecas pēc vārdu īsinājumiem («salda gaida», «mākoņu zīles»), rada jaunus salikteņus («rītsaule», «saulkalns»), lieto zīmīgus darbības vārdus (Dzīvībiņu a i z r a u d ā j u sirdsēstos, Sirds nevar i z p u k s t ē t, Tas u z g u l s t drošam amatam). Vispār Hūgenbergers dod vārdiem savā starpā zīmīgas, tēlojošas attiecības. Šillera Pulksteņa dziesmas tulkojumā uzejam šādus teicienus: Tas šeitan ilgu mūžu baudīs; Un māte mīļas rūpes rāda, Par viņa zelta rītu gādā; Kaut zeltu mūžam viņa viena, Tās jaunās mīlestības diena.
Hūgenbergera raksti maz izplatījās; bija toreiz maz latviešu, kas viņa dzejas daiļumus mācēja cienīt. Bet turpmākie dzejas valodas attīstītāji daudz mantoja no Hūgenbergera. Viņa iespaids manāms arī pie Jura Alunāna, kas liecina par viņu: Tu dziedāji skanīgi, jautri Latviešu mēlē papriekš spēcīgs, kā cits jau neviens.
L i t e r a t ū r a. Teodora Hugenberģers mūsu valodas un rakstniecības laukā, Austrums 1886. g. - K. Kundziņa Kārlis Hugenberģers, Zin. komisijas 4. Rakstu krājums 1888. g.
2) LUNDBERGS. Kā klasiķu tulkotājs stāv Hūgenbergeram blakus Jakobs Florentīns Lundbergs (1782.-1858.), Biržu un Salas draudzes mācītājs (1806.-1856. g.). Viņa laikā bija Biržos par ērģelnieku Līventāls, viens no latviešu dzimuma pirmajiem dzejniekiem, kam Lundbergs tika par ceļa rādītāju rakstniecības laukā. Lundbergs pieder pie Latviešu Literāriskās biedrības dibinātājiem un bija (1838.-1845. g.) par viņas priekšnieku.
Liela daļa no viņa dzejiskiem rakstiem iznāca vispirms Latviešu Avīzēs. Vēlāk tie sakopoti grāmatās: Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums (1850. g.), Stāstu dziesmas (1862. g.). Pirmajā no šīm grāmatām ziņģes, pasakas, mīklas, mācības, dziesmiņas, stāsti, otrā - Šillera balāžu tulkojumi. Šillera Dziesma no baznīcas pulksteņa iznāca atsevišķi (1827. g.) gandrīz reizē ar Hūgenbergera tulkojumu. Lundbergs nav dzinies pēc valodas pārveidošanas, bet centies lietot tautā parastos teicienus un vārdus. Viņa darbos trūkst to dzejas smalkumu, ko atrodam pie Hūgenbergera, bet tie tautā daudz vairāk izplatījās. Viņa nemākslotajai izteiksmei Šillera Pulksteņa dziesmā, īpaši īsajās, strauji aizritošajās rindās, vietām labāka skaņa nekā pie Hūgenbergera. Starp viņa oriģināliem vislabāk izdevusies Bērnu vakara dziesmiņa (Saule piekūst, Sāk jau apgulties).
Pamācības nolūkā Lundbergs latviešiem pārstrādājis (lokalizējis) stāstus: Ciems, kur zeltu taisa (pēc Cšokes, 1830. g.), Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca (pēc Šmita, 1834. g.), Pēteris jauns vientulis (1836. g.). Pirmā no šīm grāmatām laista klajā ar G. Merķeļa gādību. Tanī norādīts, kā panīcis ciems septiņu gadu laikā top par glītu un turīgu. Ļaudīm jāapņemas: 1) neiet krogā, 2) ne bārties, ne lamāt, ne lādēt, ne melot, 3) Dievu lūgt rītos un vakaros, 4) netaisīt jaunus parādus, 5) piedzērušos izstumt no sabiedrības, 6) gādāt, ka laukos nav zāļu, istabās - netīrumu, 7) miesu turēt tīru.
Klasiķu tulkotāji centās latviešiem iegūt jaunu iecirkni pasaules literatūrā un uzstādīja mērķus, kurus latvieši spēja sasniegt tikai uz augstākas kultūras pakāpes.