Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
2. PROZAS RAKSTI
Latviešu dzīvei pamazām atsvabinoties un paplašinoties, radās vajadzība pēc daždažādiem rakstiem. Savs kalendārs tika nepieciešams katrā mājā; prasījumi pēc laikrakstiem pieauga; nopietnos dzīves jautājumos daudzkārt pietrūka padoma, ko cerēja atrast grāmatās un avīzēs; spēja un kāre lasīt arvien vairāk izplatījās. Šis vajadzības apmierināja prozas rakstnieki, publicisti, no kuriem dažs pavirzīja uz priekšu latviešu prozas stilu, novērodams latviešu valodas īpatnības. Pie šiem rakstniekiem pieder: Konrāds Šulcs, Treijs, Bērents, Pantēniuss, Rūdolfs Šulcs.
1) KONRĀDS ŠULCS. Libegots Oto Konrāds Šulcs (1772.-1840. g.), mācītājs Žeimē, vēlāk (no 1800. g.) Lindē-Birzgalē, ņēma dzīvu dalību pie periodiskiem izdevumiem: Latviskas Gada-Grāmatas, Latviešu Avīzēm, Latv. ļaužu drauga. Še iespiesti no viņa stāsti, pasakas, dzejoji, apraksti. Viņš piegrieza vērību mūsu dzimtenes ģeogrāfijai un vēsturei. Viņš, piem., sniedza aprakstu par Daugavu, sarakstīja Kurzemes vēsturi (Kurzemes Stāstu-grāmata; 1832. g.).
2) TREIJS. Hermanis Treijs (1794.-1849. g.), Rīgas Jāņa draudzes mācītājs, izsūtīts 1846. g. uz Kaunu, dēvējams par Vidzemes avīžniecības nodibinātāju. Kad bija dažus gadus dzīvi piedalījies pie Vidzemes kalendāra sastādīšanas, viņš 1832. g. nodibināja nedēļas avīzi Tas Latviešu )aužu draugs, kas pastāvēja līdz viņa aiziešanai no Rīgas. Ap šo laikrakstu viņš pulcināja visus toreiz pazīstamos latviešu rakstniekus, veda arī ar paskubinājumiem un padomiem gaismā dažus jaunus rakstniekus no latviešu pašu vidus, starp tiem Ansi Leitānu. Bez tam Treijs izdeva trīs gadus ( 1836.-1838. g.) periodisku rakstu (desmit burtnīcas gadā) : Dieva vārda mīļotājiem, no dažādiem rakstniekiem še uzņemdams sprediķus, līdzības, stāstus, dziesmas, ziņas. Viņš sarakstīja arī baznīcas vēsturi (Kā gājis pasaulē ar kristīgu ticību, 1846. g.).
3) BĒRENTS. Jānis Teodors Bērents (1784.-1866. g.), Suntažu mācītājs, ir tā laika ievērojamākais kalendārnieks. No 1825. g. sākot, viņš 38 gadus sastādīja Vidzemes kalendāru, bez tam piedalīdamies pie dažādiem periodiskiem izdevumiem. Viņš laida klajā grāmatas: Stāsti par ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā (1854. g.) un Zelta meklētāji (1860. g.). Savos rakstos, kas pa lielākai daļai pārstrādāti no vācu valodas, viņš cenšas pamācīt un mēģina tos tērpt īsti latviskā izteiksmē. Viņš ir veikls stāstītājs, kura darbus labprāt lasīja.
4) PANTĒNIUSS. Vilhelms Pantēniuss (1806.-1849. g.), latviešu rīta mācītājs Jelgavā, ir starp vācu dzimuma rakstniekiem vislabākais prozaists. Ar sirdi un dvēseli viņš nodevās savas draudzes kopšanai, tai visās grūtībās pašaizliedzīgi palīdzēdams. Jelgavas apgabalu viņa laikā piemeklēja plūdu briesmas (1837. g.), bads (1845. un 1846. g.), holeras sērga (I848. g.). Pantēniuss līdzēja, kur varēja. Viņš savā draudzē nodibināja 6 skolas un lūgšanas namu (Kalnciemā). Pantēniuss mācīja un rakstīja ar sirsnību un aizgrābtību. No 1835. g. līdz sava mūža beigām viņš vadīja Latviešu Avīzes. Viņš nomira pārpūlējies nervu drudzi. Latv. Avīzēs viņš rakstīja par daždažādiem jautājumiem. Daži no viņa avīžu rakstiem iznākuši grāmatās: Pirmais solis uz laimi (1838. g.), Otrais solis uz laimi (1840. g.). Lai daba laikā modinātu paļaušanos uz Dievu, viņš laida klajā Pirmo Nieku-grāmatiņu, kur nav nieki iekšā (1846. g.). Tanī viņš ar humoru tēlo nezūdošos zvirbuli, viņa uzturu, apģērbu, skolu, stāsta par īstu mātes mīlestību un salīdzina ar to Dieva mīlestību. Vienumēr viņš atrod gleznas no latviešu dzīves. Zvirbulis lec «skaidri kā mežsargs, kad šis izskrien no istabas ārā malkas zagli ķīlāt». «Zvirbuļu tautai nebūt magazīnes nav, nedz arī magazīnes vīri, nedz arī uz buntes kokiem tiem ir sagriezts, cik tai magazīnē labības būtu, ja visa labība jau sen nebūtu izgrābta kļuvusi; tiem jau arī nav kāda jauna tiesa, kas žēlīgi un sirdsžēlīgi ļaudīm visulabākos miltus iegādā.» «Ja lielceļi sasniguši un saputināti, viņš jau nevar ļaudis apziņot, lai nebrauc mežā, bet lai nāk ceļiem atšķipelēt sniegu nost.» «Paši tie zvirbuļi gan nebūtu skaudīgi kā krodzinieki, kam blakām krogi ir.» Pantēniusa proza aizplūst strauji, spēcīgi, uz visām pusēm skatus dzīvē mezdama; un visa pasaule jau ir gleznu pilna. Tā ir sprediķotāja valoda, kas grib aizkustināt un pārliecināt. Zināmā mērā tā atgādina Manceli.
L i t e r a t ū r a. R. Šulca Vilh. Pantenius, Jelgavas latv. draudzes rīta mācītājs, Jelgavā 1850. g.
5) RŪDOLFS ŠULCS. Rūdolfs Šulcs (1807.-1866. g.), Konrāda Š. dēls, latviešu pilsētas draudzes mācītājs Jelgavā, stājās Pantēniusa vietā Latv. Avīžu vadībā. Viņa laikā šās avīzes noņēmēju skaits pacēlās no 200 līdz 4000, kas pa daļai izskaidrojams ar interesi par Krimas karu. Lai pilnīgāki saprastu avīžu ziņas, Šulcs izdeva pirmās latviešu zemes kartes par visām pasaules daļām līdz ar paskaidrojumiem pie tām. Viņš daudzpusīgi darbīgs, tulkoja un sastādīja arī daudz grāmatas, starp tām Pasaules-stāstu-grāmatu (1860. g.). Pantēniusa piemiņu viņš godināja sevišķā dzīves aprakstā. Vāciešu cīņā ar latviešu tautiskās apziņas modinātājiem par vadošo lomu latviešu dzīvē bija R. Šulcs viens no galveniem vadoņiem. Šai ziņā viņa raksti, īpaši vēsturiskie un ģeogrāfiskie, ir tendenciozi.