Teodors Zeiferts
Latviešu rakstniecības vēsture
3. PIRMIE LATVIEŠU TAUTĪBAS RAKSTNIEKI
Tiklīdz latviešiem bija iespējams tikt pie kaut kādas izglītības, tūliņ daži no viņiem mēģinājās arī rakstniecībā. Nedaudz skolas mācības baudījuši, viņi centās paši uz priekšu un tūliņ sniedza no saviem panākumiem arī saviem tautas biedriem. Plašākas izglītības trūkums viņu rakstos stipri manāms: viņu skats šaurs, gaume maz attīstīta, izteiksmes līdzekļi nepilnīgi. Bez tam viņi stāvēja vācu vadībā un aizbildniecībā. Bet vienā ziņā viņi pārāki par saviem vācu biedriem: kā tautas locekļi viņi sajuta tautas vajadzības un no visas sirds centās tās apmierināt. Šo pirmo latviešu tautības rakstnieku starpā paceļas pāri pār citiem Leitāns, Līventāls un Dinsbergs.
1) LEITĀNS. Ansis Leitāns (1815.-1874. g.) cēlies no Piņķeniekiem, kur viņa tēvs bija iesākumā par kalpu, pēc par iesalnieku muižā un vēlāk (Sampēterī) par saimniecības vadītāju. Pats no sevis viņš iemācījās lasīt, mēģinājās ar nodedzinātu skaliņu vai ar naglu rakstīšanā. Skolu viņš apmeklēja trīs nedēļas. Viņš tika tik tālu, ka varēja izpildīt skrīvera vietu. Viņa pirmos rakstu mēģinājumus uzņēma Treijs savā Latviešu ļaužu draugā un pabalstīja viņu ar padomiem un grāmatām. 1856. g. viņš kopā ar Ernstu Plātesu nodibināja Mājas Viesi un vadīja to līdz mūža galam. Pie šīs avīzes piedalījās studējošie latvieši, kas sāka še izpaust patstāvīgus tautiskus centienus. Bet, kad vācieši par to uztraucās, avīzes vadītājs no viņiem atkratījās. Leitānam nozīme kā stāstu tulkotājam. Viņa tulkotie stāsti stipri izplatījās tautā. Starp tiem pazīstamākie: Grāfa lielmāte Genovēva (1845. g.), Kara lielskungs Eistāķius (1846. g), Priežukalna Roze (1847. g.), Barons Bundulis (1847. g.), Šveidlera Marija (1845. g.), Lielmāte Grietiņa (1850. g.), Puķu-kurvīts (1851. g.). Lielākā daļa tulkota pēc vācu jaunības rakstnieka Kr. Šmita. Kā pamatskaņa tiem velkas cauri stipra jūtelība, vietām ieskanas arī pa jokam (Barons Bundulis). Tēlotās personas mēdz būt nesatricināmas savā ticībā, tikumā, uzticībā.
L i t e r a t ū r a. Ans Leitana dzīve, darbi un miršana, Rīgā 1875. g.
2) LĪVENTĀLS. Ansis Līventāls (1803.-1877. g.)., mazturīgu vecāku , bērns būdams un pie tam agri tēvu zaudēdams, nedabūja nekādas skolas mācības. Viņš dzima un uzauga Ļaudoniešos (Vidzemē). Piektajā gadā viņš jau prata lasīt, bija pie kāda daktera par sulaini, izmācījās skrodera amatu, vienmēr lasīdams grāmatas, ko viņam palīdzēja apgādāt vietējais mācītājs. Viņš nodarbojās arī ar mūziku, pūta fleiti un ielauzījās ērģeļu spēlēšanā. Vēlāk (1825. g.) viņš bija Biržu un Salas draudzē par skolotāju un ķesteri, izpildīdams kādu laiku arī pagasta rakstveža amatu. Biržu un Salas draudzes mācītājs Lundbergs bija viņam rakstniecībā par padoma devēju.
Savus pirmos darbus, īpaši dziesmas, Līventāls laida klajā Latviešu Avīzēs un Latv. ļaužu draugā. Sakopotas tās iznāca (1853. g.) grāmatā Vecas modes dziesmiņu- un ziņģu-līgsmības. Viņa dzeja nav tīra no dažādiem valodas un formas skarbumiem. Bet viņam ir dziesmas, kas norāda uz viņa sajūsmas dziļumu un patiesām dziesminieka spējām. Populāras tikušas: Cūkas ganot Matīsiņam, Raug, roze zied, Nu ar Dievu, mīļā sēta, Kam goda sirds ir azotē. Šais un dažās citās sajūsma izskan diez; gan skaidri. Viņu iesilda daba, tēvija, drauga prāts, tikums, līgava; viņam žēl izsalkušā, izslāpušā, nabadziņa, ganiņa; viņš sirdās par varmācību, cietsirdību, augstprātību, muļķību. Viņa dziesmās ieskanas pa saucienam pēc brīvības un gaismas un pa sirsnīgam sveicienam tēvijai, Baltijai. Savos tulkotajos stāstos viņš cenšas gan skubināt uz nesavtīgu labdarību, darbību, pieticību, dievbijību (Frīsa: Skolotājs pēc Dieva prāta 1876. g., Nams uz smiltīm uzstādīts 1876. g., Laimes bērns 1877. g.), gan uzjautrināt ar humoru (Fr. Reitera apsasīvošana 1875. g., Brezings un Havermans 1878. g.). Pedagoģiska vērtība pamācošiem tēlojumiem Māte Anne un Grietiņa (1869. g.), literāriska vērtība pēc Krummahera tulkotajai lugai Jānis jeb vajāta patiesība (1874. g.). Viņš sniedzis arī vēsturiskus rakstus (par franču dumpi un franču kariem), sprediķu grāmatu. Arī pie saviem prozas rakstiem Līventāls strādājis ar sirsnību.
2) DINSBERGS. Ernests Dinsbergs (1886.-1902. g.) dzimis un audzis Dundagas novadā, kur iesākumā viņa tēvs bija par kalpu, pēc par mežsargu. Bērnībā viņš divus mēnešus apmeklēja kādu privātskolu; pie mācītāja par kučieri būdams, viņš dabūja šo to klāt piemācīties. Vēlāk (1838. g.) viņu ielika Dundagas Kubeļu mājās par saimnieku un skolotāju un (1840. g.) aizsūtīja uz Cīravu (pie A. Bergmaņa), lai še vēl papildinātos. Iepīts ar Pēterburgas Avīzēm sakarā stāvošās kustībās, viņš 1863. gadā tika no Dundagas izsūtīts, pārnāca pēc 4 gadiem atpakaļ un nodzīvoja še līdz 1899. g., līdz 1878. g. skolotāja amatu izpildīdams. Vēlāk viņš nodarbojās vienīgi ar rakstniecību. Sava mūža pēdējos gadus viņš pavadīja Rīgā.
Dinsberga literāriskā darbība ļoti plaša. Viņš strādājis pie daudz laikrakstiem, laidis klajā ap 100 grāmatu, aptvēris visas rakstniecības un dažas zinātnes nozares (etnogrāfiju, vēsturi, ģeogrāfiju, poētiku). Biezi manuskripti palikuši neiespiesti (2 daļas vispārējās vēstures, visp. ģeogrāfija, Klopštoka Mesias u. c.). Bet daudz grāmatas piedzīvojušas vairāk izdevumus. Izplatītas bija viņa Rīmes, kas (ap 1870. g.) iznāca vairāk daļās. Viņa pants tek gludi; arī valoda diezgan gluda. Bet trūkst šais darbos mākslinieka apzinības; pantā un valodā arī daudz nedzīva un šur tur iemetas pa grumbulim. Domas, idejas, viela neuzrāda nekā patstāvīga. To, kas kā gadu simteņu mantojums dusēja vispārības apziņā, Dinsbergs iekustināja ar sekmēm. Kur viņš sniedzās pēc augstākām vērtībām, tur viņam trūka īsto izteiksmes līdzekļu (piem., Homēra Odisejas, Miltona Pazaudētās paradīzes tulkojumos). Vislabākais no viņa pārlatvojumiem Gētes Lapsa Kūmiņš (1879. g.). Mostošās dabas jaukumi mēģināti ietvert «joku spēlē» Sarkanais putniņš un Zilais putniņš (1878. g.). Ievērojamākie no viņa tulkotajiem stāstiem: Gumals un Lina (1861. g.), Unkel Toma būda (1863. g.).
Dinsbergs ne vien stāv uz jauna laikmeta robežas, bet viņš tautas atmodas laikos pa daļai arī līdz cīnījies un līdz cietis. Viņam ir milzeņa griba, kas norāda, ka latvieši tiecas nostāties blakus citām kultūras tautām. Bet vecie laiki viņu vēl tā savaldzināja, ka viņš nespēja panākt, ko viņš gribēja, ne arī pilnīgi pieslieties jaunajam laikmetam.
L i t e r a t ū r a. Ernsts Dunsberģis. Autobiogrāfija. Cēsis, 1904. g.