Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

Latviešu vecākā grāmatniecība ir vāciešu darbs. Ar to izskaidrojamas viņas savādības.

Latviešu grāmatniecības sākumi nepieslēdzas latviešu burtniecībai, tautas pašas iekoptajai un glabātajai dzejai. Latviešu rakstu tēvi par to nekā nezināja un negribēja zināt. Viņi vēlējās, kaut tauta pilnīgi atmestu visu to, kas viņai bijis, un paturētu vienīgi to, ko viņi māca. Bet tas nenotika. Desmitiem tūkstošu dziesmu, tūkstošiem teiku un pasaku, daudz mīklu, sakāmu vārdu, parunu, burvības vārdu tautā joprojām glabājās, dzīvoja, veidojās. Cik šie gara darbi pa visu vecās grāmatniecības laiku bijuši dzīvi, redzams no tam, kādā mērā tie tautā uzejami vēl pašā jaunākā laikā.

Vecajā latviešu grāmatniecībā neizpaužas tas, par ko rakstnieki paši gribēja tikt skaidrībā, kas lai iztulkotu viņu pašu pārdzīvojumos radušās jūtas un domas, bet tas, ko viņi turēja par derīgu, kas būtu latviešiem mācāms. Še neattīstās rakstniecība svabadi, bet top kopta pamācības un audzināšanas nolūkā. Par latviešu rakstniecību še nevar runāt tai nozīmē, ka tā no latviešiem celtos, bet tai nozīmē, ka tā viņiem nodomāta.

Ka rakstnieki vācieši, manāms arī valodā un rakstībā: valoda pa daļai darināta pēc vācu valodas parauga; vācu rakstu zīmes pieņemtas latviešu skanu apzīmēšanai. Gan arvienu vairāk mācījās novērot latviešu valodas īpatnību un pieņemt dažas īpašas viņas skaņām piemērotas zīmes, tomēr vācu elementi palika galvenie.

Šādai rakstniecības kopšanai tomēr arī sekas citādā ziņā. Grāmatas citiem rakstīdami, vācieši rūpējās, ka tās lieto un var lietot. Viņi ķērās mācīt latviešiem grāmatu tik sistemātiski, ka pēdīgi latviešu starpā lasīt nemācētāju nemaz nebija. Ar latviešu rakstiem nodarbojās studējuši vīri. Tas nomanāms sacerējumu iekārtojumā, salikumā, teikumu konstrukcijā, interpunkcijā: tur ir loģika, pareizība, lietpratība; izkopta kultūra še ceļa rādītāja. Šie mācītie vīri prata bez vācu un latviešu pa lielākai daļai vēl arī vecās (latīņu un grieķu) valodas. Uzmeklējot latviešu valodas likumus, viņiem nevajadzēja turēties vienīgi pie vācu parauga, bet viņi varēja novērot latviešu valodas saskaņu arī ar viņām, vecajām valodām. Tāpēc viņiem jau sen atvērās daža latviešu valodas īpatnība, kas nesaskan ar vācu valodu, un tādā kārtā tika zināmā mērā atvieglināta atsvabināšanās no vācu iespaida.

Vecā grāmatniecība ienesa latviešu vidū kādu daļu no tā, kas radīts pasaules literatūrā un pazīstams visām kultūras tautām. Tā padarīja zināmu dialektu par rakstu valodu, to vispār izplatīdama, apvienoja latviešus un deva tiem rokā kopēju kultūras līdzekli. Ar kopēju saimniecisku vēsturi savienojās kopēja garīga vēsture un darīja latviešus par tautu, kas patstāvīgi sāka darboties citu tautu vidū.