Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

Ja ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu latviešu valodā sacerētie raksti būtu mitējušies parādīties, tad par latviešu rakstniecību nacionālas literatūras nozīmē nevarētu runāt. Lai gan latviešu valodā bija iznākušas ap 400 grāmatu, lai gan arī latviešu burtniecības sacerējumi, to starpā desmitiem tūkstošu dziesmu glabājas tautas atmiņā, tomēr visu to par tautas rakstniecību nevarētu nosaukt. Iespiestās grāmatas nebija cēlušās no tautas, neietvēra sevī gandrīz nekā no tautas īpatnīgās garīgās darbības; tautas burtniecība vēl slēpās, savā visumā neuzrakstīta un neuzieta, tautas garā. Tikai pāris nelielu grāmatu, latviešu tautas dziesmu krājumi, būtu bijušas pieskaitāmas pie latviešu patstāvīgās rakstniecības, bet par sevi nebūtu varējušas sastādīt veselu literatūru.

Viena tauta nevar otrai rakstniecību dāvināt; tā radāma katrai pašai. Bet, lai tas būtu iespējams, tai par pamatu vajadzīga saimnieciska un garīga patstāvība un brīvība. Šo pamatu latvieši pakāpeniski ieguva tikai deviņpadsmitajā gadu simtenī. Pilnīgi svabadu ceļu savai un savas literatūras sekmīgai attīstībai latvieši atbrīvoja tikai turpmākajā gadu simtenī, nodibinādami savu neatkarīgu valsti.

Pirmos patstāvīgos soļus rakstniecības laukā latvieši spēra deviņpadsmitā gadu simteņa otrā pusē. Saprotama lieta, ka viņi nevarēja īsā laikā laist klajā lielā daudzumā īsti latviskus un mākslinieciski vērtīgus rakstniecības darbus. Viņu mēģinājumi bija vēl stipri nepilnīgi un lasījās kopā diezgan sīki. Ja tad nu vēl ņem vērā to, ka vispār tikai kādu cilvēka augumu latviešu rakstniecība ir viņu pašu rokās, tad var celties jautājums, vai latviešiem arī tagad ir sava nacionālā literatūra, kas var nostāties blakus citu, lai arī mazu tautu literatūrām, un vai viņas pastāvēšanas laiks sniedzas tikai pāri pus gadu simtenim.

Būs jāliecina, ka latvieši šinī īsajā laikā patiesi ir gan radījuši darbus, kas labuma un daudzuma ziņā iztaisa veselu literatūru. Bet tad vēl. Latvieši, parādīdami savas īpatnīgās spējas, paceldamies par atsevišķu, patstāvīgu tautu, atskatīdamies atpakaļ savā pagātnē, atcēla arī agrāk vilktās laika robežas. Izrādījās, ka viņiem ir vērtīgas gara mantas, ka viņiem tās bijušas sen, ka viņu izcelšanās laiks meklējams tālu pagātnē. Gabalu pa gabalam nāca šīs mantas gaismā, virknējās cita pie citas, saauga kopā veselos krājumos. Ceļš uz pagātni tapa gaišs; pa to varēja tikt arvienu tālāk un tālāk, līdz tai vietai, kur vēlāk savrup nošķīrušās tautas vēl bija kopā, dzīvoja to pašu gara dzīvi, runāja vienu valodu. Uz priekšu iedamas, tās bija dažu ko paņēmušas līdzi no saviem pirmlaikiem, to tālāk attīstījušas un savā savrupējā ceļā uzrādīja panākumus, ar ko grieza uz sevi citu vērību. Izrādījās, ka latvieši cēlušies no tās pašas saknes, no kā tās tautas, kam laiku pa laikam piekritusi vadītāju loma cilvēces garīgajā dzīvē: indieši, grieķi, romieši, angļi, franči, vāci u. c. Tradīcijas, ko viņas glabā, zināmā mērā saskan ar latviešu. Tuvāk aplūkojot, dažas no tām latviešu garā iespiedušās un lasāmas skaidrāk nekā citur. Bet latvieši nav arī tās tikai paturējuši; tās piemērojušās viņu turpmākajai attīstībai un sevišķajai īpatnībai, atzīmējot viņu nostaigāto vēstures ceļu. Tas top ar tām bagāts, un visa latviešu kultūra un literatūra dabū plašumu un sirmu vecumu. Dažs kas vēl noskaidrojams, dažu ko vēl atradīs, par ko tagad nekas nav zināms, bet tik daudz ir redzams jau šobrīd: latvieši ir veca kultūras tauta; viņi, citu neredzēti un aizmirsti, savu valodu un kultūru izglabājuši par daudz gadu simteņiem: viņu gara darbi, viņu literatūra pieslēdzas savos sākumos pie visagrākajām indoeiropiešu literatūrām.

Līdz ar to kļūst organiski dzīva un dabū nozīmi tā rakstniecības daļa, kas nav nākusi no latviešiem pašiem: vecā grāmatniecība. Pieturoties pie dabūtām liecībām un gaismā celtiem gara darbiem, uzrādāms, ka latviešu tautas gars bijis ražīgs vienumēr. Par tukšiem un tumšiem turētos vidus jeb katolicisma laikus tas darījis bagātus, nogatavodams, starp citu, kodolu tādam neiznīcīgam darbam kā Latvju Dainas. Tāpat luterānisma laika nelatviešu sarakstītai grāmatniecībai pret tautas garā vienumēr glabātiem un veidotiem darbiem ir attiecības, uz kuru pamata tā pieslēdzas tautas rakstniecības dzīvajam saturam. Šī grāmatniecība gan nav veidojusies tautas garā, bet tautas garu tā tomēr veidojusi. Pa to laiku, kad luteriskā garīdzniecība apgādāja latviešus grāmatām, tautas gars nav palicis tas pats, kas agrāk, un citāds tas ticis īpaši no šīs grāmatniecības. Pēc luterānisma laikmeta latviešu nacionālismam cits saturs. Šim pārvēršanās procesam sekot, tā iznākumus uzrādīt var, vienīgi ņemot vērā latviešu veco grāmatniecību, kura tādā kārtā top par latviešu rakstniecības organisku daļu.

Tādu plašumu un saturu dabūja latviešu rakstniecība ar to, ka latvieši uzrādīja gribu un spēju dzīvot paši savu gara dzīvi, kopt paši savu kultūru, pacelties par sevišķu tautu citu tautu vidū. Par tādiem nostāties un parādīties varēja latvieši tikai ar asām cīņām un apzinīgu, izturīgu darbu, cieši paturot acīs savu mērķi: tautas nacionālo attīstību un patstāvību. Pirmais šo mērķi latviešiem nostādīja priekšā Kr. Valdemārs. Šis ideāls tad nu ir tas, kas dod latviešu īpatnīgās rakstniecības pirmajam posmam nokrāsu un vienību, to tādā kārtā atšķirot no turpmākā, kad latviešu rakstniecībā parādās centieni un virzieni, kas iet pāri, dažreiz arī pretī tautiskajai domai.

Par to, ka līdz 19. gadu simteņa vidum iznākušo latviešu grāmatu krājumu nevar dēvēt ne par kādu tautas literatūru, valda visās aprindās diezgan vienprātīgs spriedums jau viņā laikā. Spāģis saskaita 1863. g. 435 latviešu grāmatas (Zustände II, 323). Trīs ceturtās daļas no tām ir garīga satura. Stāstu literatūra, skaitā 52 grāmatas, pastāv no tulkojumiem. Lielākai daļai no tiem kā izglītības līdzekļiem maz vērtības. Kas prot tikai latviešu valodu, tam vārda pilnā nozīmē pasaule dēļiem aiznaglota. - Arī krievu avīžniecībā izsacīja tādas pat domas par latviešu rakstniecību. Aksakova avīze "День"(1864. g. 30. nrā; sk. Brīvzemnieka Raksti II, 75) iespiests apskats par latviešu rakstniecību pēc Cimmermaņa latviešu rakstniecības vēstures. Uzskaitot dažas vecākas grāmatas, aplūkotājs apstājas pie Vecā Stendera un tad turpina: «Vecajam Stenderam bija un vēl tagad ir mācekļi, kas sagādā latviešiem dažus stāstus un citas grāmatas, īpaši tulkotas. Ar šiem vājiem mēģinājumiem nobeidzas visa tā literāriskā darbība, ko Cimmermanis tik skaņi nosauc par latviešu rakstniecību. Nē, viss šis gramatiku, vārdnīcu un garīgu grāmatu tulkojumu rādītājs vēl nav visas veselas tautas rakstniecība; viss tas tikai, tā sakot, priekšdurvis īstenai rakstniecībai, tas tikai uzarts lauks tai dzīvības sēklai, ko kaisīt kaisa lielas gara dāvanas. Raksta sastādītājs dabūjis ziņas, ka mācītājs Bergmanis izdevis vecu latviešu tautas dziesmu krājumu, bet negaida nekā krietna no tā, kas iznācis apzīmētos apstākļos, tomēr piemetina: «Tiesa gan, šis pats dziesmu krājums ir brīnišķīgs liecinieks no tās sīkstās patstāvības, kas piemīt nabaga latviešu tautai, kas, maza būdama, līdz šim nav parādījusi nekādu darbību vēstures laukā un kas tomēr daudz gadu simteņus cieti uzturējusi savu pašu tautību pret visiem iekarotājiem. - Galā arī paši vecās latviešu grāmatniecības darinātāji apliecina, ka tā nav nekāda literatūra. Bīlenšteins pastāsta savā pašbiogrāfijā (Ein glückliches Leben, 1904, 334), ka viņu kāds Leipcigas grāmattirgotājs uzaicinājis sarakstīt latviešu rakstniecības vēsturi. Viņam bijis uzaicinājums jāatraida kā kaut kas pagaidām neiespējams, «jo pastāvošā latviešu literatūra bija pagājušā gadu simteņa trešajā ceturksnī vāciešu sarakstīta un sastādījās, vismaz pa lielākai daļai, no tulkojumiem. Bet tautas dzejas plašās bagātības bija līdz tam laikam tikai pa mazai daļai sakrātas, vēl mazāk iespiestas, un labākie latviešu oriģinālu rakstnieki tikai sāka pamazām parādīties. - Bīlenšteins dabūja to piedzīvot, ka viņa acu priekšā uzplauka latviešu rakstniecība, ne sev par lielu prieku: ne vācieši bija tie, kas to radīja. Arī tāds darbs kā latviešu tautas dziesmu krāšana īsti sekmējās un uzrādīja latviešu tautas garīgās bagātības, kad latvieši paši pie tā ķērās: no viņu vidus cēlās tas vīrs, Krišjānis Barons, kas bija spējīgs tam veltīt savu mūžu.