1. LAIKMETA RAKSTURS 1) Rietumeiropā
Ap deviņpadsmitā gadu simteņa vidu norisinās Eiropas valstīs straujas pārmaiņas. Bet, ja dziļāk ieskatāmies tautu dzīvē, tad še uzejama nemitīga, nepārtraukta gara darbība un attīstība, kas turpinās jau gadu desmitus. No franču revolūcijas laikiem bija aizkustināti plašāki tautu slāņi un saistīja pie sevis garīgus un politiskus darbiniekus. Šie varēja nostāties pret tautu kustībām vai, kopā ar tām iedami, tās veicināt; vienumēr ar tām bija jārēķinās. Inteliģenci, vadītājas personas redzam šā vai tā stāvam kādās attiecībās ar ļaužu masām. Ar to asinās viņu skats uz lietu īstenību un saistās viņu darbība ar tām tieksmēm, kas instinktīvi šais masās iemīt un izceļas. To virzienu starpā, kuros turas garīgā un sabiedriskā dzīve, tad izšķirami sevišķi divi: reālisms un nacionālisms. Tie kā noteicēji krīt acīs Rietumeiropā, Krievijā, Latvijā.
1) RIETUMEIROPĀ. Viļņi, ko sacēla franču revolūcija, nevarēja norimt. Atplūdiem sekoja uzplūdi, kas meta arvienu tālāk savus lokus, līdz 1848. g. aptvēra lielu Eiropas daļu. Pa tam garīgais darbs piesaistījās arvienu vairāk tiešajiem apstākļiem. Viena no viņa acīs krītošām pazīmēm ir r e ā l i s m s. Dabas zinātņu attīstība rosīgi turpinājās un, savienodamās ar tehniku, cēla klajā izgudrojumus, kas pārgrozīja sabiedrisko dzīvi. Satiksmi pa ūdeni lielā mērā paātrināja un atvieglināja t v a i k o ņ i (no 1807. g.). Starp Liverpūli un Mančestru ( 1830. g.) ierīkotais d z e l z c e ļ š, pa kuru tāpat ratus vilka uz priekšu tvaika spēks, ir sākums milzīgai laika saīsināšanai, braucot pa zemes ceļu, Pirmais praktiski lietojamais elektromagnētiskais t e l e g r ā f s (1833. g.) ieveda laikmetā, kur visa kultūras pasaule drāts nerviem arvienu vairāk saistās kopā par vienu vienīgu organismu. Gluži jaunus ceļus, un ne tikai dabas zinātnēs, atklāja D a r v i n a teorija par sugu izcelšanos (On the origin of species, 1859). Uzrādot cēloņus dabas priekšmetu (kustoņu, stādu u. c.) pa vairāk paaudzēm novērojamām pārmaiņām cīņā par pastāvēšanu, kas veido un pārgroza iedzimtas īpašības un noved pie dabiskas izlases, attīstības doma dabūja ierosinājumus, kas atvēra zinātnē tālas izredzes. Tanī pašā laikā (1857. g.) parādījās B e k l a Anglijas civilizācijas vēsture, kurā mēģināja atrast attīstības likumus uz materiālistiskiem pamatiem. Zinātnisku pētīšanu nostādīja uz pieredzes, novērojumu pamatiem Augusts K o n t s (Conte, 1798-1857), uzņemdams zinātņu vidū arī socioloģiju (sadzīves zinātni). Pa daļai viņš pieslēdzās S e n s i m o n a m, kas (1822. g.) laida klajā darbu par industrijas sistēmu, apzīmēdams savu stāvokli izteicienā «Es rakstu rūpniekiem pret galminiekiem un muižniekiem, t. i., bitēm pret traniem». Savā pēdējā darbā (Nouveau christianisme, 1825) viņš grib izvest sociālo reformu uz brāļu mīlestības principa pamatiem, norādīdams, ka reliģijas uzdevums ir pēc iespējas ātri pacelt nabadzīgo šķiru stāvokli. Viņu mācību, sensimonismu, attīstīja citi tālāk, uzstādot par ideālu visu cilvēku brālību mierīga darba nolūkā. Mantojumi pāriet ne pēcnācēju, bet valsts īpašumā. Top ierīkota centrāla iestāde, kuras rīcībā ir visi ražošanas līdzekļi, ko tā izdala spējīgākiem. Šai pašā virzienā darbojas Furjē (Fourier, mir. 1837), kas savos rakstos uzsver katra tiesības uz darbu, uz dzīves minimumu un uzstāda plānu par lielu sabiedrību, falangu, un lielu kopēju namu, falansteru, dibināšanu, kur visi saimnieciskie un garīgie darbi sīki iekārtoti. B l a n k s (Louis Blanc) uzstāda (ap 1840. g.) projektu par strādnieku ražotāju sabiedrībām ar valsis kredītu. Turpretim P r u d o n s (Proudhon, 18091865) vēlas, ka strādnieki savus mērķus sasniedz bez valsts palīdzības, uzskata par sabiedriska jaunuma galveno cēloni naudu un no tās saņemamos procentus. Praktiski sociālistiskas idejas bija mēģinājis izvest jau agrāk anglis Roberts O v e n s (Owen, 1771-1858) . No 1800. g. vadīdams Ņūlanarkā kokvilnas vērptuvi, viņš iekārto turienes strādnieku dzīvi par priekšzīmīgu sabiedrību, uzstājas par fabriku likumiem, par bezdarbnieku nodarbināšanu komunistiski ierīkotās valsts iestādēs, apkaro bērnu darbu, cīņās par tautskolu nodibināšanu. Sociālistiskās mācības dabūja pagaidām savu noslēgumu un kopā ar to pamatu turpmākajiem izpaudumiem M a r k s a un E n g e l s a sastādītajā un 1848. g. klajā laistajā Komunistiskajā manifestā. Materiālistiskais uzskats uz vēsturi še izsakās atziņā, ka visa vēsture dibinās uz šķiru cīņu, kuras formas atkarīgas no katrreizējiem ražošanas un satiksmes apstākļiem, ka ekonomiskas attiecības ir par pamatu politiskās iekārtas un garīgās (reliģiskās, zinātniskās, mākslinieciskās) dzīves virsbūvei.
Pieminētās mācības par zinātniekiem un sabiedriskiem jautājumiem raksturīgas ar savu interesi par zemākām ļaužu šķirām un ar savu piegriešanos reālās dzīves problēmām. Ar tām saskan daiļliteratūras darbi, kuros ieraugāms noteikts reālisms. Jaunromantiķa V. I g o (Hugo) stāstā Posta cilvēki (Les misērables, 1862) tēlots varonis, kas no dzīves padibenēm paceļas ideālā cilvēcībā. Bet pirms tam B a l z a k s, īpaši savā Cilvēciskajā komēdijā (La comēdie humaine, 1842-48), raksta sava laika ierašu vēsturi, necenzdamies savus tēlotos sīkos cilvēkus morāliski vērtēt, bet grib tik atzīmēt faktus un izskaidrot viņu dažādību ar dažādiem dzīves noteikumiem. Tāpat uz krātu dokumentu pamata raksta F l o b ē r s savus darbus: Madame Bovary (1856), Salambo (1862) u. c. Brāļi G o n k ū r i sniedz tēlojumus par tipiem, kas stāv zem normālajiem, īpaši par pagrimušām sievietēm (Renēe Rauperin, 1864, Germinie Lacerteux, 1865). Anglijā šai laikā top slaveni ar pelēkās, nabadzīgās dzīves tēlojumiem Čārlzs D i k e n s (Pikvikieši, 1837), Viljams T e k e r e j s (Dzīves komēdija, 1847). Vācijā reālisms izpaužas pilsoņu dzīves tēlojumos. Raksturīgākos paraugus dod Gustavs F r e i t ā g s (Soll und Haben; 1855), Frīdrihs Š p ī l h ā g e n s (Problematische Naturen, 1860).
Virziens, kas sakustinātās Eiropas tautas noveda pie redzamiem panākumiem, bija n a c i o n ā l i s m s. Ja kustībām tautu iekšējā, sabiedriskajā dzīvē liels ierosmes spēks franču revolūcijai, tad tautu centienos pēc brīvības un patstāvības svarīga loma Napoleonam, tikai ne kā tiešam nacionālisma veicinātājam. Taisni otrādi: tautas apspiezdams un kalpinādams, viņš tanīs modināja nacionālu sajūsmu, kas noveda pie varoņdarbiem. Tas novērojams Krievijā, Vācijā un citur. Krievu cīņas pret Napoleonu (1812) nosauc par Tēvijas karu; vāci tūliņ pēc tam (1813) izkaroja savus brīvības karus. Panākumi še ar to bija nodrošināti, ka tautas pašas patriotiskā sajūsmā šais cīņās piedalījās. Turpmākajā reakcijas laikā pieņēmās atkal tautu tieksmes pēc brīvības. Sociālistiskās mācības, pa Eiropu izplatīdamās, katrā sevišķā tautā dabūja nacionālisma pieskaņu un, pārejot aktīvā politikā, noveda pie nacionāliem mērķiem. Cēlās politiskas, tad arī politiski literāriskas savienības, kam pieliek par apzīmētāju jaunā, tās savā starpā atšķirot pēc tautībām, nācijām. Radās vispirms J a u n ā I t ā l i j a, ko (1831) dibināja M a z ī n i (Mazzini), izplatīdams savas idejas arī literāriskā ceļā. Viņš sprauda par mērķi pilsoniskas brīvības, itāliešu atsvabināšanu un apvienošanu, iegūdams par savu centienu pabalstītājiem biedrus visās zemēs. Vispirms neveiksmes ciezdams, viņš neaprima, līdz sasniedza panākumus. Viņš iestājās G a r i b a l d i j a brīvprātīgo pulkā, un Itālija (1860. g.) varēja apvienoties par nacionālu valsti. Turpmāk radās Jaunā Polija, Jaunā Vācija, Jaunā Francija. Kopā tās sastādīja J a u n o E i r o p u (1834-35), vienādi domājošo sabiedrību no vairāk tautām. Par politiskām partijām vēlāk nodibinājās Jaunā Anglija (1843), Jaunā Īrija (1844). Vispār dabū šādu nosaukumu jaunā paaudze ar progresīviem, republikāniskiem, nacionāliem centieniem vairāk Eiropas zemēs. Runā par jaunkrieviem, jaunturkiem, tāpat arī par jaunlatviešiem, Jauno Latviju.
No tīri politiskās Jaunās Vācijas atšķirams literārisks virziens, kam tāds pat nosaukums un arī tādi pat politiski mērķi. Pie J a u n ā s V ā c i j a s rakstniekiem piederēja H e i n e, G u c k o v s, L a u b e u. c. Viņi gribēja dzeju atsvabināt no ideālistiskām, romantiskām idejām, arī no pilsoniskās morāles ierobežojumiem. «Dzejnieki un estētiskie prozaisti vairs nekalpo kā agrāk tikai mūzām, bet arī tēvijai un pievienojas visiem spēcīgiem laika centieniem, saka viens no viņiem (Vīnbargs). Jaunās Vācijas rakstnieku jau pašreiz izdotos un vēl izdodamos rakstus aizliedza (1835) vācu Savienības sapulce (Bundestag), lai gan viņi centās pēc Vācijas varas un brīvības. Savā sirdī arī Bismarks piederēja pie Jaunās Vācijas, kad viņš vēl kā students sapņoja par vācu vienību. Kad Vācija (1870) apvienojās, rakstīja Guckovs: «Jaunā spožumā mums uzlēcošā saule izlies savus apaugļojošos starus uz visiem mūsu cīniņiem, darbiem un tēliem.»
Par tautu brīvību sajūsminājās lieli dzejnieki un darīja tās labā vairāk, nekā tikai rakstīja dziesmas. Lords B a i r o n s (Byron) devās cīņā par grieķiem, kuri atsvabinājās 1828. g. Kad 1848, gadā uzliesmoja revolūcijas ugunis, paceļas daudz zemēs nacionālisma karogi. Valstīs, kas apvieno vairāk tautas, nacionālais jautājums pieņem asas formas. Prāgā sanāk slāvu kongress, kas izlaiž manifestu Eiropas tautām, uzstādamies pret apspiedējiem, par tautu brīvību. Austrijas un Balkānu pussalas tautas sakustas un prasa vārdu Eiropas politikā. Dzejnieki top par politiķiem un avīžniekiem, kā, piem., čehu dzejnieks H a v l ī č e k s. Dzejnieki nomet kokli un ķer pēc zobena, lai cīnītos kara laukā. Tā dara mabāru dzejnieks P ē t e f i (Petofi) : viņš krīt kaujā, bet Ungārija top brīva.
Kustība pēc pilsoņu tiesībām un tautu brīvības pārgāja arī uz Krieviju.
2) KRIEVIJĀ. Krievu inteliģence nāca 19. gadu simteņa pirmajā pusē stipri zem Rietumeiropas iespaida. Trīsdesmitajos gados sastādījās Maskavā ap Stankeviču studentu pulciņš, kas interesējās par Rietumeiropas mākslu un filozofiju. Tas vēlāk sašķēlās divās grupās: rietumniekos un slavofilos. Pa dažādiem ceļiem ejot, vieniem, kā otriem stāvēja priekšā tie paši mērķi: vest krievu tautu pie brīvības un labklājības, atceļot dzimtbūšanu, pārgrozot valdības un tiesu iestādes.
Literatūrā sāk valdīt r e ā l i s m s, nodibinās tā sauktā naturālā skola. Krievu inteliģencei nebija citas izejas kā savām reformu idejām dot izteiksmi literatūrā. Krievijā daiļrakstniecība tad nu stājās sabiedriska progresa kalpošanā plašākā apmērā un uz ilgāku laiku nekā zemēs, kur sabiedrībai ar saviem vietniekiem iespējams izsacīt savas domas un gribu likumdevēju iestādēs. Tas notika ap 1840. g., kad B e j i n s k i s, atstādams tīri estētisko kritiku, mākslu nostādīja par spēcīgu sadzīves kustinātāju un literatūras uzplaukšanu veda sakarā ar to, ka dzejnieki piegriežas dzīves īstenībai, nodziļinādamies viņas saturā un problēmās. Ap to pašu laiku parādījās G o g o l i s ar tiem saviem darbiem (Mirušās dvēseles, Revidents), kas atklāja kailus krievu dzīves trūkumus untumus, tādā kārtā dodams pirmos naturālisma paraugus. Četrdesmitie gadi bija krievu literatūrā bagāts dīgļu laiks, kas tai solīja krāšņu uzplaukumu. Nāca klajā lielo krievu rakstniecības korifeju (Turgeņeva, Gončarova, Dostojevska u. c.) pirmie darbi. Jaunie rakstnieki studēja aizraudamies franču (Sensimona, Furjē, Prudona) sociālistiskās mācības. Ap Petraševski salasījās Maskavā pulciņš, kas nodarbojās ar šīm mācībām. Te 1848. g. tas viss tika pēkšņi pārtraukts. Bīdamās, ka Rietumeiropā uzliesmojošā revolūcija neiedegas arī Krievijā, valdība tīrīja rakstniecību no degamām vielām, kas īpaši še arī bija atrodamas. Policija un cenzūra rīkojās uz visstingrāko: aizliedza grāmatas, apturēja laikrakstus, apcietināja un izsūtīja rakstniekus. Petraševska pulciņā atrada sazvērestību un piesprieda tā dalībniekiem visstingrāko sodu. Arī Dostojevskis dabūja šai gadījumā nāvei acīs skatīties. Tikai Krimas karam (1855) beidzoties, varēja atkal rakstniecības attīstība brīvi turpināties. Tad nu arī krievu daiļliteratūra deva darbus, kas pacēlās ne vien pāri tam, kas viņā līdz tam laikam bija nācis klajā, bet arī pāri tam līmenim, uz kura patlaban stāvēja pasaules literatūra. Pirmoreiz krievu rakstnieku darbi, tā D o s t o j e v s k a, T o l s t o j a, atstāja iespaidu uz citu tautu literatūrām. Un reālisms, naturālisms tas bija, kas še saistīja ar savu īpatnīgo veidu un dziļo saturu.
Līdz ar to atmodās krievu n a c i o n ā l i s m s. To rakstīja uz sava karoga s l a v o f i l i, kas savu ideju gribēja izvest visos sīkumos un visā plašumā: tikpat apģērbā un ierašās, kā rakstniecībā un politikā. Par pamatu labākai dzīvei viņi gribēja ņemt tās nacionālisma formas, kas krievu tautā no sen laikiem nostiprinājušās: demokrātisko kopdzīves iekārtu un darbos parādīto kristīgo ticību, pareizticību. Krievu tautā slavofili vēroja spēkus, kas to ne vien nostāda blakus citām, bet arī paceļ tām pāri un rāda tām ceļu uz patiesu pilnību. Viņi cildīja un centās realizēt p a n s l ā v i s m a ideju: visu slāvu tautu savienošanu vienā kopībā ar Krieviju vadoņa lomā. Līdzīga ideja likās realizējamies, itāliešiem un tad vāciešiem savienojoties vienā kopējā valstī. Pie pirmajiem slavofiliem pieder: Homjakovs, brāļi Kirejevski, Konstantīns un Ivans Aksakovs, Jurijs Samarins, Hilferdings, Lamanskis. Par savas darbības orgāniem viņi dibināja laikrakstus un biedrības. Pazīstami I. Aksakova vadītie laikraksti. Maskavā uzsāka 1858. g. savu darbību Slāvu komiteja, vēlāk pārdēvēta par biedrību. Savos orgānos slavofili ar lieliem panākumiem iekustināja un virzīja jautājumus, kas aizņem Krievijas iekšējo un ārējo politiku, attiecības pret dažādām tautām valstī un pret slāvu tautām Austrijā un Balkānos. Ievērojamos vēsturiskos notikumos, tā krievu-turku karā (1876-77), slavofiliem liela loma.
Ir saprotams, ka slavofili nevarēja paiet garām arī latviešiem. Vispirms panslāvisms, sadurdamies ar panģermānismu, atrada latviešus uz robežām. Tālāk - nevarēja virziens, kas atzina sev nacionālisma principu par vadošo, to noliegt arī citiem. No otras puses, latvieši īpaši še atrada savā atsvabināšanās cīņā visstiprāko atbalstu. Slavofilu starpā latviešu labā daudz darījuši Jurijs S a m a r i n s un Ivans A k s a k o v s. Samarins, darbodamies kādu laiku Latvijā, iepazinās tieši ar latviešu apstākļiem un par tiem rakstīja; Aksakovs deva savos vadītos laikrakstos vārdu latviešu patriotiskajai inteliģencei un citiem viņu labvēļiem. Uz slavofiliem atbalstījās savās cīņās latviešu labā sevišķi B r ī v z e m n i e k s.
A k s a k o v a avīze День uzstājās par latviešu aizstāvi Pēterburgas Avīžu laikā. Kad tūliņ pēc viņu iznākšanas tām no vācu puses uzbruka, Aksakova avīze sniedza rakstu (ar Andreja Vasiļjeva parakstu), norādīdama, ka jauno latviešu laikrakstu ienīst tikai tie, kas Baltijā no seniem laikiem sagrābuši rokā visu varu. Redakcija piezīmēja, ka būs laimīga, spēdama palīdzēt latviešus atsvabināt no sveša jūga. Turpmāk avīze atzīmē grāmatas (Spāģa, Valdemāra, Rūtenberga u. c.) kas kritizē Baltijas apstākļus. Kad sāka vajāt Biezbārdi par musinātāju, viņu Aksakova orgānā aizstāvēja profesors L a m a n s k i s. Šis pats slavofilu zinātnieks aizstāvēja un cildināja arī Valdemāru, kad viņa pretiniekiem radās (1865) iespēja viņu diskreditēt. Par latviešu radu tautu, leišiem, rakstīja kāds cits slavofilu zinātnieks, H i l f e r d i n g s, atgādinādams Kanta domas par šo tautu, kura pelna, ka saudzē viņas rakstura savādības un uztur tīru viņas valodu. Ja arī zinātnes labā nekoptu leišu valodu, tad tas būtu darāms tautas apgaismošanas dēļ. Līdzīgā kārtā Aksakova avīzes aizstāvēja igauņu nacionālos centienus. - Ar Aksakovu un tamlīdz ar citiem slavofiliem nāca personiskā satiksmē Brīvzemnieks, kad viņš 1867. g. nonāca Maskavā. Aksakovs tur patlaban izdeva avīzi Maskava 1865. g. apturētās avīzes День vietā. Še tad Brīvzemnieks apgaismoja krievu publikas priekšā latviešu stāvokli un centienus. Ar Brīvzemnieka starpniecību Aksakovs kā Slāvu komitejas priekšnieks tika arī par Pumpura izšķirošā soja lēmēju: uz Aksakova rīkojumu viņu ieskaitīja krievu brīvprātīgos, kas devās karā par serbu brīvību. - Par Aksakovu rakstījis Brīvzemnieks Austrumā 1886. g., uzrādīdams rakstus par latviešiem viņa orgānos. Tas pats Brīvzemnieka Rakstu II daļas I pusē, 58. lpp. utt.
3) LATVIJĀ. Uz Rietumeiropu un Krieviju attiecināmais laikmeta raksturojums sniedz atslēgu Latvijas tā laika notikumu izpratnei. Paturot acīs to, kas notiek tur, top saprotams, kas novērojams še, un mums nav vairs nekāds pārsteigums, ka no nospiestas zemnieku kārtas izceļas tauta, kam sava kultūra un literatūra.
Latvijā dzīve pārgrozās tai pašā virzienā kā citur un noved pie līdzīgiem mērķiem. Lai gan latviešu zemnieks, dzimtbūšanu atceļot, zemi nedabūdams, joprojām palika dzimtkunga varā, tomēr viņa stāvoklis nu bija cits. Iegūtā brīvā kustība, lai arī vēl ļoti aprobežota, tam tomēr atvēra kādu izeju, un dzīve sāka pieņemt citu veidu. Valdemārs ap piecdesmito gadu vidu liecina (Latvju tautai, 15. lpp.): «Apdomājiet paši, vecie tēvi un mātes, cik pagalam citādi bija laiki priekš 30 vai 40 gadiem. Priekš tam, dzimtu (aužu laikos, pa gadu simteņiem tik daudz jūsu dzīve nepārgrozījās kā pēdējos 30 vai 40 gados.» Valdemārs paredz, ka nākošos 30 gados dzīve ies 5 vai 6 reizes ātrāk uz priekšu, vērodams to no tam, kā iet citās zemēs. «Viss, ko redzam pasaulē notiekam, parāda mums skaidri, ka visur, visās zemēs, tagad pasaule pārvēršas citādi » (7. lpp.). Tāpēc Valdemārs skubina latviešus, sevišķi zīmēdamies uz vairāk atbrīvotajiem kroņa ļaudīm (21. lpp.) : «Topiet žigli un knaši, kā citas mācītas tautas visapkārt Eiropā, un neapkaunojiet mīļu latviešu tautu, lai nevar citi teikt: Āre! Te nu tie tapa palaisti brīvā, bet vai tas tiem sliņķiem, tiem nelgām ko palīdzēja! Tie palika gandrīz tādi paši kā vecā dzimtā būšanā.» Tādi skubinājumi nav lieki, lai gan Valdemārs redz, ka opa vietām prāta cilāšana un skolas būšana mostas, ka sirds lec no prieka». Par tādām pārmaiņām vieni sajūsminās, bet otri uztraucas. Vidzemes un Kurzemes muižnieki pēc 1850. g. spriež, kā aprobežot skolotāju semināru programmu, un domā sagatavojamos skolotājus izsargāt no jauna iespaida ar to, ka grib no semināriem izstumt vācu valodu. Bet arī muižnieku vidū ir tādi, kas nojauš pārgrozību dziļākos cēloņus un nevar nostāties tām pretī.
Tagad nu reiz dabūja arī latvieši kaut ko vairāk nomanīt un pārdzīvot no tām idejām, kas lielajās Rietumeiropas tautās bija valdījušas renesanses laikmetā, gājušas cīņā ar citām, tikušas nomāktas no pretējām un tad atkal pacēlušās. Reiz nu piegrieza vērību l a i c ī g a i d z ī v e i. Pa visiem tiem gadu simteņiem latviešiem bija sludināts, lai rūpējas par savu dvēseli, apkaro miesas prātu, krāj mantas, ko ne kodes, ne rūsa nemaitā, dzenas pēc Dieva valstības. Tagad to apzīmēja par grēcīgu aplamību šo pasauli ar viņas mantām apsmādēt un, uz augšu skatīdamies, sacīt: tur, tur, tur būs visām bēdām gals (Pēt. Avīzes, 1862). Kā jauni baušļi skanēja: «Tev būs še virs zemes mantas krāt; tev būs par tavu labklāšanos gādāt; tev būs tavas miesas veselību un spirgtumu, un - ar vēl var pielikt klāt - jaukumu, visu, visu, kas pie viņas pieder, vērā ņemt, jo tava miesa ir tava gara mājoklis.»
Sāk nu Latvijā iztirzāt jautājumus par tiešiem sadzīves apstākļiem visās šķirās. To dara noteikti, cieši, kaisli, bez kaut kādas ideoloģijas, bet ar lielu ideālismu. Izlieto pat veco ideoloģiju, lai sasniegtu savus mērķus. Norāda, ka, pēc evaņģēlija vārdiem, nevar mīlēt Dievu, ja nemīl tuvāku, ko redz, ka Dievs nav cilvēkam pasauli radījis par vārgu ieleju, ka laicīga manta mums dod rokā visu to, ar ko mēs varam viņa prātu piepildīt un izdarīt (Pēt. Av.). Ja iebilst, ka pasaules gudrība debesīs nevedīs, tad atgādina Kristus vārdus «Esat gudri kā čūskas» (J. Alunāns). Vienumēr un visur tie ir reālie apstākļi, ko paturam acīs, kas izaicina uz pārdomām, uz darbu, uz cīņu. Visderīgākais līdzeklis, kas nodrošina sekmes, ir prāts, šī gara acs, kas ne vien skata, bet arī pārbauda, vērtē. P r ā t u i z k o p t tad nu skubina tautas atmodas laika darbinieki. Valdemārs atrod, ka tikai tam gavilē prieki, kas ar dedzīgu prātu cenšas iekrāt gudrību. Juris Alunāns uzsver, ka, tikai pie prāta gaismas kļūstot, tauta aug un zeļ; viņš liek par moto Sētai, Dabai, Pasaulei:
Pats lielais spēks pie cilvēka ir prāts
Un zināšanas; kas tos ienīst, tāds
Jo drīzi bojā ies.
Prātu tad nu apzīmē par vadošo spēju; to nostāda pretī ticībai, fantāzijai. Pagātnē atrod par paraugu Veco Stenderu, racionālisma pārdēstītāju latviešu literatūrā. Valdemārs viņu silti piemin, sniegdams viņa ģīmetni, savā pirmajā literāriskā darbā (300 stāsti). Brīvzemnieks viņu uzlūko par latvju īsto tēvu un gudro padomnieku, kas tiem nes augstas ziņas. Auseklis viņam liek galvā ozola vaiņagu par to, ka viņš modinājis latvju ģēniju.
Tāpat racionālisma pabalstīts r e ā l i s m s ir viens no tautiskā laikmeta galvenajām iezīmēm. Veidojošos īstenību uztverot, radās jauna literatūra, kas tā saistīta ar dzīvi un viņas praktiskajiem, nopietnajiem uzdevumiem, ka tā gan bagāta idejām, bet tikai ļoti reti spēj pacelties par svabadiem mākslas darbiem. Pirmajā laikā šis virziens pat nomāc mākslas darbus: tautiskā laikmeta iezvanītāji (Valdemārs, Alunāns, Barons) top darbodamies no dzejniekiem par publicistiem, degošu sabiedrisku jautājumu cilātājiem un noskaidrotājiem. Un arī tautiskajai dzejai ir vienumēr reāls pamats, tā ka viņa stipri līdzinās Jaunās Vācijas politiskai dzejai un nav pieskaitāma romantikai.
Tiešajai dzīvei sekojot, nonāca pie n a c i o n ā l i s m a. Iedziļinoties nospiesto ļaužu patiesās vajadzībās, atrada tautu, kam sava īpatnība. Pamozdamās un tikdama aktīva, šī (aužu masa ar saviem spējīgākiem locekļiem kļuva par jaunu faktoru tautu starpā. Valdemārs saka, ka patriotisms nav nekāda mākslīga galvas gudrība, bet ļaudīm, grāmatu mācot, rodas tēvzemes mīlestība pati no sevis. Brīvzemnieks atrod, ka nav daudz jūtu, kas dabiskākas un vienkāršākas par tēvzemes mīlestību. «Ikkatrs cik necik gaismots bērns, kas savus vecākus mīl, mīlēs arī savu tautu, mīlēs to valodu, ko vecāki tik varbūt proto (Br. raksti II, 18).
Latviešu nacionālisms nomanāms, tiklīdz latvieši paceļ galvu arī pie tiem latviešu tautības rakstniekiem, kas vēl pilnīgi padoti vāciešu iespaidam. L ī v e n t ā l s, kas, ticības mācības uzsvērdams, kopā ar Bīlenšteinu nostājās pretī Biezbārža prasījumam pēc plašākām zināšanām zemniekiem, tomēr piemin ar īgnumu latviešu sešu simtu gadu vergošanu, kad pārdod, mij pret suņiem latvju dvēseles. L e i t ā n s vada avīzi (Mājas Viesi), kur pirmo reiz dabū atklātu izteiksmi latviešu tautiskie centieni. D i n s b e r g s piedalās pie Pēterburgas Avīzēm un top par to vajāts. Tomēr viņiem trūkst iekšēja spēka atraisīties no bijušā un sniegties pēc jauniem mērķiem, atbalstoties tieši uz tautas masu un ne uz viņas toreizējiem mācītājiem.
Par latviešu nacionālisma pirmtēvu uzlūkojams Garlībs M e r ķ e l i s. Viņš pirmais uzskatīja latviešus par pilntiesīgu tautu un uzņēmās nesaudzīgu cīņu pret šī uzskata noliedzējiem. Viņš ne vien asi uzstājās pret necilvēcīgo apiešanos ar latviešiem, bet arī sapņoja par latviešu tautas pagātni un nākotni tanī laikā, kad latvieši paši, verdzināti dzimtļaudis būdami, par to domāt nevarēja. Se parādās nacionālisma dziļākais pamats, kas, lietas īstajā būtībā nopietnāk ieskatoties, redzams katram, viena alga, vai viņam par to ir tieša interese vai nav. Kā katram cilvēkam absolūta vērtība, tā par tautām nosauktām cilvēku kopībām. To attiecībā uz latviešiem ilgi negribēja atzīt. Kad latvieši paši pie šādas atziņas nāca, tad viņi atrada Merķeli par tās apliecinātāju priekšā. Savu tautas biedru pie malas nostumtu, viņi tad to uzņēma par savēju. Valdemārs lietišķi un silti uzstājas pret viņa pēlējiem un sniedz savā rakstu krājumā (Vaterl, u. Gemeinn. I) viņa latviešu patriota sajūsmā rakstīto tēlojumu Vanems Imanta, ko atrodam Brīvzemnieka manuskriptos tulkotu latviski. Merķeļa skatītās latviešu pagātnes un nākotnes ainas pacēlās tautas atmodas laikā latviešu priekšā. Auseklis par viņu saka: «Tavs brīvais karogs, klintī sprausts, uz vienprātību tautu sauc un spēkus lasa, vieno.» Tiklīdz latvieši cik necik varēja biedroties uz nacionāliem pamatiem, viņi tam uzcēla pieminekli. Bet viņa rakstus nebija iespējams latviešiem viņu valodā sniegt vēl arī tautas atmodas laikmetā. Bija jānāk brīvākiem laikiem, tuvākiem latviešu nacionālās idejas ietēlojumam sevišķas valsts iekārtā, lai Merķeļa rakstus dabūtu lasīt latviski. Tik tālu sniedzās Merķeļa skats.
Ķeroties pie Baltijas zemnieku atsvabināšanas un apgaismošanas darba, atrada tautību kā patlaban negrozāmu faktu un kā līdzekli šos nodomus izvest. Valdemārs un Kronvalds uzsvēra, ka kultūras izplatīšanai latviešu vidū nekas nevar latviešu valodas un literatūras vietā stāties. Un arī Bīlenšteins, kas cerēja, ka latvieši pārvācosies, izsacīja domas (Lett. Gramm. XIII), ka humanitāte prasa, lai patlaban vēl vienu miljonu lielās latviešu tautas mācītāji un vadītāji uz to pareizi un jauki runā un priekš tās pareizi un jauki raksta. Tāpat arī citi pārvācošanas domu aizstāvētāji, sākot ar Jauno Stenderu un beidzot ar Juri Neikenu, ievērodami pašreizējās vajadzības, kopa latviešu valodu un literatūru un līdz ar tām arī latviešu tautību, tā nevilšus strādādami saviem gala nolūkiem pretī. Latviešu nacionālisms, kas savā labā nodarbināja arī savus pretiniekus, tad nu tiem, kas jaunlaiku garā veicināja sabiedrisku progresu, bija dzīvs, vienojošs spēks, viena alga, vai viņi to uzsvēra jeb ne. Tai laikā, kad tauta pakaļ tautai pacēlās ar saviem prasījumiem pēc svabadības un patstāvības, tika redzami arī latvieši ar līdzīgiem centieniem. Tā nav nekāda nejaušība, ka drīz pēc tam, kad runāja par Jauno Itāliju, Jauno Poliju, Jauno Vāciju, sāka minēt arī Jauno Latviju, jaunlatviešus. Tam savs pamats, ka Kurzemes gubernators Breverns domājās atradis sazvērnieku sabiedrību ar nosaukumu Jaunā Latvija, kam revolucionāri centieni. Lai gan šai sabiedrībai nebija rakstītu statūtu, pat arī ne tiešas sazināšanās savu locekļu starpā, tomēr katrs no viņiem un visi kopā zināja, ko viņi grib. Šī sabiedrība ar Valdemāru priekšā pasludināja latviešu tautas pilngadību un rādīja tai ceļu uz saimniecisku, garīgu un galā arī politisku patstāvību. Ar to bija nostiprināts pamats latviešu īpatnīgai kultūrai un literatūrai.