3. 1856. GADS 1) Jura Alunāna Dziesmiņas
2) Tērbatas latviešu studentu pulciņš
Ja gribam vilkt stingru, noteiktu robežu starp veco, luterisko mācītāju sniegto latviešu grāmatniecību un latviešu pašu kopto nacionālo literatūru, tad par tādu uzlūkojams 1856. gads. Krievijā sākās pavisam jauns laikmets. Nelokāmi stingrā Nikolaja I vietā bija nācis uz troņa Aleksandrs II, kas jau kā troņa mantinieks bija parādījis pieejamību brīvākām tendencēm. Viņš izbeidz Krimas karu, atsvabina apcietinātos un izsūtītos (dekabristus, petraševskiešus), atvaļina vecos valdības ierēdņus, agrākās kārtības aizstāvētājus. Sāk runāt arī par zemnieku brīvlaišanu, sākas tā sauktais krievu progresa medus mēnesis. Hercens izdod Londonā brīvu krievu preses orgānu Zvanu, kurā ar sajūsmu atzīmē jaunā valdnieka rīcību; Katkovs, toreiz brīvprātīgs konstitucionālists, izdod Maskavā žurnālu Krievu Vēstnesi, kas top par literārisku centru. Latviešu kultūrā un literatūrā atzīmējami 1856. g. šādi fakti: iznāk Jura Alunāna Dziesmiņas, pirmais latviešu dzejnieka dzejoju krājums ar nacionālu nokrāsu un paliekamu vērtību; nošķiras no saviem vācu dzimtenes biedriem un sāk darboties nacionālā garā Tērbatā Latviešu studentu pulciņš; sāk izdot Mājas Viesi, pirmo latvieša vadīto laikrakstu.
1) JURA ALUNĀNA DZIESMIŅAS. Reakcijas gadi, kas Latvijā un vispār Eiropā sekoja četrdesmito gadu kustībai, lika noiet no skatuves brīvprātīgiem darbiniekiem, bet nespēja apturēt garīgu progresu. Apdāvinātie jaunekļi dabūja literatūrā un dzīvē daudz jaunu iespaidu un nodevās visā klusībā rosīgam garīgam darbam. Valdemārs uzzīmē savā dienas grāmatā aforismus un dzejoļus, kas liecina, cik dzīvi, īpatnīgi viņš novēro, uztver, pārbauda visu, kas notiek viņa apkārtnē un viņā pašā; viņš nogatavo arī plānu plašam dzejojumam par dabu un cilvēku. Tāpat Juris Alunāns blakus skolas darbiem nododas caurām naktīm klusām studijām, kas viņam no tēva slēpjamas. Viņš studē latviešu valodu, lasīdams latviešu literatūru un valodniecības rakstus. Viņš atrod, ka lielākā grāmatu daļā latviešu valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta. Labu latviešu valodas pratēju ir maz, viņu starpā Vecais Stenders. Tiem viņš grib tuvināties. Viņš par sevi liecina: «Jau no pašas mazotnes sāku par latviešu valodu domāt un atkal domāt, un no jauna domāt.» Viņš sāk arī ko rakstīt un pārtulkot kādus dzejoļus. Tā rodas viņa dziesmiņas. Ar tām viņš grib rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka; līdz ar to viņš cenšas latviešu valodu, cik spējams, iztīrīt no «svešiem grabažiem».
Kas tā klusībā bija radies un nogatavojies, ieraudzīja dienas gaismu 1856. gadā, kad Alunāns studēja Tērbatā. Viņa dzejai ir jau radušies cienītāji. Pirms viņš Dziesmiņas laiž klajā, viņš uzaicina tām parakstītājus. Pavisam paraksta 118 eksemplārus. Parakstītāju vidū ir ne vien latviešu, bet arī vācu studenti, bez tiem lauku inteliģence: mācītāji, skolotāji (Dinsbergs Dundagā, Spīss Zemītē). Alunāns raksta grāmatai priekšvārdu Tērbatā 1856. g. 29. februārī; gada pirmajā pusē tā iznāk. Šī pēc ārējā apmēra niecīgā grāmatiņa uzlūkojama par latviešu nacionālās literatūras sākumu. Tā aptver 72 lapaspuses, satur 38 dziesmiņas līdz ar priekšvārdu un valodniecisku beigu apcerējumu. Pirmajām 22 dziesmiņām pielikti oriģināli, to starpā viens latīņu (Horācija Plānprātiņam). Šāds iekārtojums liecina, ka dzejniekam nav acu priekšā tautas masa, kuras gaumei, sajēgai, izglītības līmenim jāpiemērojas. Viņu vada vienīgi no oriģināla saņemamā daiļuma izjūta un dziņa to izteikt latviešu valodā. Ar turpat blakām stāvoša oriģināla palīdzību katrs var pārbaudīt, vai iespējams tā saturu tikpat pilnīgu latviešu valodā ietvert. Viņš sāk ar Heines Loreleju un Gētes Erlkonig, ņem tad Ūlanda, Rikerta, Birgera u. c. vācu dzejnieku darbus, iemetina pa dzejolim arī no Horācija un Ļermontova un rāda viņu mūžīgo daiļumu latviskā ietērpā. Viņš nostāda; latviešu valodu blakus tām lielo kultūras tautu valodām, kurās sacerēti-: tulkojumu klasiskie oriģināli. Ja latviešu valoda citos rakstos tāda neparādījās, par to nebij vainojama viņa; nepazīdami viņas īpatnīgo rakstnieki bij piemaisījuši svešus elementus un nebija varējuši izcelt viņas bagātības. Lai to tīrītu un spodrinātu, viņš grāmatiņas beigās runā par latviešu valodu, norādīdams, kā pārņemami sveši īpašvārdi latviešu valodā, sevišķi no grieķu un latīņu valodas. Arī še Alunāns met skatu uz visu kultūras pasaules plašumu un nostāda latvieti par pilntiesīgu locekli tās vidū.
Alunāns izredzējās savu Dziesmiņu pirmajā izdevumā par cīņas ieroci tīru maksu un zinātni. Grāmatiņā nav dzejoļu ar redzamu sabiedrisku vai tautisku tendenci. Un tomēr viņa dzejas valodas apskaidrotais daiļums gan pa lielu lielai daļai uzplaukst no viņa dedzīgās tautas mīlestības. Ka šīm jūtām dalība pie klajā laistām dziesmiņām, to liecina tas, ka šai pašā laikā bija jau sacerēti dzejoji, kuros tieši izsakās tautisko cīņu sajūsma. Viņa dzejoļu manuskriptā atrodam no šejienes Dziesmiņās uzņemto tulkojumu starpā turpmākos izdevumos iespiestās cīņu sonetas: Kādam vesela koka lēcējam, Nu zobens man uz lielu karu trinams, Ko, kalēj, kaldini u. c. Tieši viņš devās cīņā, agrākos līdzekļus atmezdams, kad viņš bija nostājies kopā ar domu biedriem Tērbatas latviešu studentu pulciņā.
2) TĒRBATAS LATVIEŠU STUDENTU PULCIŅŠ. No latviešu vidus bija ticis pie augstākas izglītības viens otrs jau sen gadis. Ja arī Latviešu Indriķis izrādītos par nelatvieti, tomēr jau viņā agrā laikā, 13. gadu simtenī, kad Livonijā ieplūda kaut kas no Eiropas kultūras, pie tās ņem dalību pa kādam latvietim. Te minams priesteris Filips, kāds pareizticīgo latviešu mācītājs, un viņa dēls Jurģis. To pašu redzam luterānisma laikā, kad mācītāju vidū atrodam, piem., Steineku. Tiklīdz 19. g. simteņa sākumā no jauna atvēra Tērbatas augstskolu, studentu sarakstos uzejams tūliņ arī kāds latvietis (Viljams). Līventāla biogrāfi min, ka viņš (ap 1820. g.) mācījies pie kāda skrodera (Bernta), kas savus dēlus ne vien izskolojis ģimnāzijā, bet aizlaidis arī uz augstskolu. Piecdesmito gadu vidū studēja Tērbatā ap 30 latviešu. Bet visi šie latvieši, kas piesavinājās augstāko izglītību, līdz ar to tika par nelatviešiem, par vāciešiem. Tā bija tik parasta un pati par sevi saprotama lieta, ka nevienam nenāca prātā pret to kaut vārdiņu iebilst. Vācieši tā domāja ilgi, un arī daudz latviešu bija viņu domu biedri. Pret šo uzskatu bija apzinīgajiem studējošiem latviešiem jāizkaro nikna cīņa vēl septiņdesmito gadu sākumā.
Redzam šo cīņu iesākamies piecdesmito gadu vidū. No 1854. g. Tērbatā studēdams, Valdemārs bija un palika latvietis pie sevis un sabiedrībā, būdams pārliecināts, ka izglītība tautību negroza. Drīz vien viņš ar šādu pārliecību nestāv vairs viens, bet ap viņu salasās vairāki. Kā tuvākie biedri viņam piestājas Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Tā nodibinās 1856. gadā Tērbatas Latviešu studentu pulciņš, kas nošķiras nost no saviem dzimtenes un studiju biedriem, sanāk kopā noliktos vakaros un nodarbojas ar jautājumiem par latviešu saimniecības un izglītības stāvokļa pacelšanu.
Par Tērbatas latviešu studentu pulciņa nodibinātājiem minēti (50 Jahre Russ. Verwalt. in den Balt, Provinzen 1883, 246. lpp.): Alunāns, Barons, Bērziņš, Freibergs, Kurševics, Zakranovičs, Getlers, Grīnhofs, Hess, Jurjāns, Zonnenbergs, Kalniņš, Vinks un Valdemārs. No minētajiem Z a k r a n o v i č s vēlāk (1870-1879) bija par Latviešu Avīžu redaktoru, sarakstīja un tulkoja arī dažas grāmatas: Kārlis Odupricis (1862), Gavēņu spieģelis (1866), Skola un lopu aizstāvēšana (1884), Dieva kalps Dr. Mārtiņš Luters (1883), Sprediķu grāmata (2. dr. 1897) u. c. J u r j ā n s bija par ārstu Vecpiebalgā un ņēma septiņdesmitos gados rosīgu dalību rakstnieku pulciņā, pie kura piederēja Kaudzīši, Pumpurs, Kronvalds u. c. Par Tērbatas latv. studentu pulciņa nodibināšanās gadu min dažās vietās arī 1855. Bet, ja pie ši pulciņa dibinātājiem un galvenajiem darbiniekiem pieder arī Alunāns un Barons, tad tas var būt tikai 1856. gads. Alunāns nonāca Tērbatā 1855. gada otrā pusē, slimoja un turējās vientulībā, Barons nonāca Tērbatā tikai 1856. g.
Latviešu s t u d e n t u p u l c i ņ a i n t e r e s e s bija sabiedriskas dabas. Pēc Barona liecības, vakarnieku sapulcēs dzeju lasīja vai apsprieda maz vai pavisam nemaz, bet visu vērību piegrieza dienas jautājumiem, sadzīvei, zinātnei. Vadošā trijatne - Valdemārs, Alunāns, Barons - pastāvēja vienīgi no dzejniekiem. Vēl pāris gadus iepriekš Valdemārs bija uzmetinājis plānu plašai poēmai. Bet pašreizējās spiedīgās tautas vajadzības šķita aicinām pie tieša, praktiska darba. Tautai bija jāiegūst materiāls pamats, lai tā varētu patstāvīgi attīstīties un izkopt savu kultūru. Savus mērķus apzinādamies, Valdemārs studēja tautsaimniecību; Alunāns, kas atnāca uz Tērbatu, gribēdams nodarboties ar valodniecību, arī pārgāja uz tautsaimniecības studijām. Šie vīri atsacījās no savām personiskām interesēm, no klusas nodošanās daiļuma ideāliem, lai pildītu tos uzdevumus, ko viņu tauta patlaban tiem uzliek; no dzejniekiem viņi tika par avīžniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem. Un še nu izsakās viņu mākslinieciskais temperaments un skaidrais ideālisms. Ar saviem publicistu rakstiem viņi nāca klajā tai pašā laikā dibinātajā Mājas Viesī.
3) MĀJAS VIESIS. Pēc Treija dibinātā Latviešu ļaužu drauga slēgšanas 1846. g. bija nu atkal Latviešu Avīzes vienīgais latviešu laikraksts. No 1849. g. tās vadīja R. Šulcs, un īpaši Krimas kara laikā stipri pacēlās viņu lasītāju skaits. Bija vispār redzams, ka lasīšanas kāre tautā augusi. Īpaši lai šo izmantotu, grāmatu iespiedējs Hartungs dibināja kopā ar Ansi Leitānu jaunu avīzi. Pirmais numurs iznāca 2. jūlijā 1856. g. Tā bija Latviešu Avīzēm konkurences lapa. Mājas Viesis sniedza ik nedēļas pār to pašu naudu divreiz tik daudz kā Latv. Avīzes. Šīs liedzās uzņemt par Mājas Viesi sludinājumus. Pēc satura M. Viesis sākumā no savas vecākās biedrenes, kā likās, neko neizšķīrās. Sniegtajām ziņām bija sensacionāls vai anekdotisks raksturs: rakstīja par ugunsgrēkiem, plūdu briesmām, krusas negaisiem, par sapņu māņiem, par balli vecām sievām utt. Līdzņemti arī plaši apskati par misiones darbu. Pirmais vārds, kas Mājas Viesī lasāms, ir «Miers». Tas apdziedāts plašā dzejojumā ar parakstu -g. (laikam Dinsbergs). Tas norāda uz Parīzes miera līgumu, ar kuru noslēdzās Krimas karš. Jūsmīgi sveicināts arī jaunais Krievijas valdnieks. Še izsakās jauna laikmeta nojausma.
Bet drīz vien ieskanas Mājas Viesī pa neparastai, uztraucošai skaņai. Jau 2. numurā ir kāds dzejolis Latviešu biedrība, bez paraksta. Tanī uzsaukta slava tiem goda vīriem, «kam tīk par latvju dēliem tīriem vēl teikties, kaut jo mācīti», kam prieks par tautas laimi rūpēties, kas «sargās kā no nāves grēka pār tautas brāļiem lepoties». Dzejolis beidzas:
Mēs l a t v i e š i! Un pie šī vārda
Mēs mūžam draugi paliksim.
Kas tautas godu kājām spārda,
To vārguli nožēlosim.
Līdzīga skaņa dzejolim Vidzemnieka prieks par Mājas Viesi (21. nr.). Tanī min, ka šo laikrakstu latvietim dod latvietis. «Vācu vārdu nedzird gan, - neģ' es tos ar prasu?» Tad tālāk:
Valoda tur riktīga,
Nav vairs vācu mietu;
Vaicāt nekam vajaga:
Kā būs prast šo vietu?
Tērbatnieki sāk parādīties Mājas Viesī tikai augusta otrā pusē. Nekas par to neliecina, ka viņi būtu piedalījušies jau pie šī laikraksta dibināšanas. Ja vācu tautības rakstnieki pārmet (G. Braše, Balt. Monatschrift, 1861. nov.), ka, M. Viesi dibinot, nav uzaicināti par līdzstrādniekiem tie, kas līdz tam laikam bijuši latviešu literatūras galvenie darbinieki, tad no tam redzams, ka Leitāns pirmā kārtā atbalstījies uz saviem tuvākiem domu un laika biedriem: Dinsbergu, Šēnberģi, Mekonu u. c., kuru raksti tad arī ieraugāmi pašos pirmajos avīzes numuros. Tērbatnieku līdzdarbība pie M. Viesa, kā vērojams, izauga no studentu pulciņa vakariem. Kā pirmo no viņu rakstiem sastopam M. Viesī (8. nrā, 20. aug.) Jura Alunāna apcerējumu Kāds vārds par kalpiem. Tas tieši aizķer kādu no sadzīves sāpīgākiem jautājumiem. Laiki pārgrozījušies, klauši atcelti, muižās strādā algoti puiši, dzird žēlojamies par saimi. Kur vaina? Gājēji turami labāk. Dažā vietā par slimiem lopiem vairāk gādā nekā par slimiem gājējiem. Viņiem jādod tik daudz vaļas, ka var lasīt derīgas grāmatas. Vesels pagasts varētu sabiedroties un ierīkot bibliotēku, kā uz to norāda Valdemārs 300 stāstos. Gājēju bērni sūtāmi kārtīgi skolā. Saime nemūžam nepaliks labāka, ja saimnieki un muižu nomnieki neies pa priekšu ar labu priekšzīmi. Turpmāk Alunāns dod gluži praktiskus padomus: kā glābjami lopi no ugunsgrēka, kā izmantojamas nātras utt. Tātad notikusi pilnīga pārmaiņa: no dzejnieka iznācis padomdevējs praktiskās lietās. Viņš ķeras pie tā, kas, pēc viņa domām, tautai patlaban nepieciešams. Bet tad viņa avīžnieka darbība velk plašākus lokus. Viņš rāda, kā tautas dzīvojušas: vecie ēģiptieši, ebreji, grieķi, vācieši, latvieši, kā ticība un priesteri cēlušies, ko latvieši stāsta par ūdens plūdiem, ūdens gariem, ezeriem. Šādi norādījumi skubina lasītājus ieskatīties citu un savā pagātnē, savā īpatnībā, pazīt un apzināties sevi par tautu. Otrs tērbatnieks, Barons, sniedz nopietnus zinātniskus rakstus: par zvaigznēm, par sauli, par skriešanu pa gaisu.
Mājas Viesis tādā kārtā iezvana jaunu laiku, ko apzinās līdzstrādnieki, nomana lasītāji, ar bailēm redz agrākie literatūras kopēji vācieši. Šis virziens pastāv M. Viesī pāris gadus, pat uzrāda zināmu kāpinājumu. Par latviešu valodu ( 1858. g. 19. nrā) runādams, Juris Alunāns liek latviešiem pie sirds savu valodu godāt, lai tie, kas iemācās vāciski, nekaunas joprojām būt īsti latvieši. Latvietis tad savu mācīto tautas brāli neuzlūkos greizām acīm, bet ar to leposies, un zudīs pasaciņa, ka visiem, kas latvieši, jābūt arī zemniekiem.
Bet straujie gari bija M. Viesī patiesībā iebrukuši nevietā. Izdevēji bija vācieši (Hartungs, Plātess); vadītājs stāvēja zem vācu iespaida un bija ieaudzis vecās tradīcijās. Vāciešiem nebija neiespējams še apturēt viņiem nepatīkamo virzienu. To viņi arī darīja. Un 1860. gadā Alunāns varēja rakstīt:
Čuči, M(ājas) V(iesi), čuči
Īsu sūru mūžiņu;
Uzgulušies lieli kluči
Spiež tev ārā dzīvību.
Tautas atmodas izteiksmei nu bija jāmeklē cits orgāns. To viņi atrada Pēterburgas Avīzēs 1862. g.
U z t r a u k u m s v ā c u s t a r p ā par to, ka viņu stāvoklis top satricināts, radās tūliņ pēc tam, kad Mājas Viesis iznāca. Mācītājs Šulcs izlaida 1856. g. decembri saviem amata brāļiem cirkulāru, kurā darīja viņus uzmanīgus uz draudošām briesmām. «Ne Mājas Viesis mums tik bīstams, kā zināmas kustības tautā. Tās mums jāievada pareizā ceļā. Tagad, brāļi, tagad, jeb citādi ir par vēlu!» Kalsnavas mācītājs Dēbners norādīja, ka M. Viesis satricina valsts pīlārus. Mācītājs Braše rakstīja laikrakstā Baltische Monatsschrift (1861, g. nov.) par latv. tautas literatūru pēdējā laikā. Latviešu skolotā jaunatne nevarot atturēties pretī laika burvju formulām: emancipācija, nacionalitāte, reālisms. Mājas Viesis bijusi negaidīta parādība. Par šo lapu dažs labs latv. literatūras draugs tikai tad dabūjis ko zināt, kad to, vismaz Kurzemē, gan vienīgi skolotāji izplatījuši. Iesākumā tas bijis nenoteikts krāsu izvēlē. Bet tad tas arvien vairāk nostājies kā n a c i o n ā l s uzņēmums opozīcijā pret visu, kas no otras puses darīts tautas izglītībai par labu, tikdams kopā ar dažu citu, latviešu sarakstītu grāmatu par r e ā l ā, p r a k t i s k ā, b r ī v p r ā t ī g ā virziena aizstāvi tautas izglītībā pret otrā pusē tikai par nominālu, tikai par klerikālu domāto virzienu. M. Viesī 1859. gadā atrod Braše uzzīmētas šādas domas: Es ticu, ka mēs maz zinām, un zinu, ka mēs par daudz ticam; nemaz nevar ticēt, cik daudz tagad jāzin. Vēl arī 1860. g. nomanāms progress. Politiskais spriedums topot drošāks, pētījumi par latviešu izcelšanos ejot dziļāk, viss dabūjot mācītu nokrāsu, kritika topot arvienu drošāka. Parādās nicinoši spriedumi par Šulca grāmatām. Iznākusi arī Sēta, Daba, Pasaule un maza latviešu rakstniecības vēsture, kas tāpat izplatot idejas, no kurām būtu tauta sargājama.