l. VALDEMĀRS 1) Bērnība un jaunība
Pirmais, kas latviešus noteiktā kārtā uzlūko un nostāda par tautu citu tautu starpā, kurai tiesība un pienākums censties pēc savas saimnieciskās un garīgās patstāvības, ir Krišjānis Valdemārs. Viņš šādus uzskatus par latviešiem- pauda vārdos un darbos, sasniegdams panākumus, kas tos attaisnoja un pierādīja par pareiziem. Ap viņa personu un darbību saistās latviešu kultūrā un literatūrā vesels posms, kurā nav gandrīz neviena ievērojama darba, kas nebūtu vai nu tieši no Valdemāra izgājis, vai saziņā ar viņu pastrādāts.
1) BĒRNĪBA UN JAUNĪBA. Valdemārs dzimis 1825. g. 2. decembrī (20. nov.) Talsu apriņķī, Ārlavas draudzē, Sasmakas (Valdemārpils) Vecjunkuru mājās, kur viņa tēvs Mārtiņš bija saimnieks. Viņam ir brālis un divi māsas. Vecāki par viņu ir brālis Indriķis un māsa Anlīze. Jaunāka ir māsa Marija, kas turpmāk, apprecēta, saucās par Naumani un vēlāk par Medinsku. Indriķis un Marija darbojušies arī rakstniecībā.
Valdemāra b r ā l i s I n d r i ķ i s, kas dzimis 1819. g. 28. ( 16.) augustā Vecjunkuros, miris 1880. g. 20. (8.) oktobrī Jelgavā, pētīja Baltijas vēsturi un laida par to klajā rakstus vācu valodā visvairāk Tērbatas žurnālā Inland. Rādītājā Bibliotheca Livoniae historica (1878) atzīmēti 64 Indriķa Valdemāra raksti, grāmatas, manuskripti. - Valdemāra m ā s a M a r i j a, dz. 1830. g. 5. septembrī (24. aug.), apprecējās vispirms ar melderi Naumani, no kura pēc 5-6 gadu kopdzīves šķīrās, pēc tam ar leišu zemkopi, katoli Medinski. No 1865. līdz 1882. g. viņa pārvaldīja Valdemāra muižu Novgorodas guberņā, mira Krievijas dienvidos 1888. g. pavasari, dārzā puķes stādīdama. Viņas raksti: Ozols, viņa dzīve un gals, Rīgā 1872, stāsts par kādu varonīgu meža zagli, sarakstīts pēc vācu parauga: Zemnieks un muižnieks, Rīgā 1877, stāsts, sarakstīts Brīvzemniekam līdzstrādājot; Sērdienīte, nepabeigts stāsts, Saimnieču un Zelteņu kalendārā 1893, g. Biogrāfiskas ziņas: par Mariju Naumani jeb Medinsku Austrumā 1890. g. 763. lpp. un turpm., Saimnieču un Zelteņu kalendārā 1893. g., Āronu Matīsa sniegtas; žurnālā Sieviete 1925, 8, 169-172, A. Gobas; par Indriķi Valdemāru Ilustr. žurnālā 1927, 127-132, A. Birkerta V., pirmais latv. tautības vēsturnieks.
Jau piecu gadu vecumā Krišjānis Valdemārs iemācījās no mātes pie ratiņa lasīt un astotā gadā lasīja mājās pieaugušiem ar lielu uzmākšanos visādus stāstus priekšā. Kad Valdemāram bija 10 gadu, visa ģimene atstāja Vecjunkurus un nometās V a l d e m ā r p i l ī (Sasmakā) iegūtā namā. Šai miestā bija ap 600 iedzīvotāju, pa lielu lielai daļai žīdi; nami, skaitā ap 40, bija koka, ielas netīras. Valdemārs miestā apmeklēja dažus mēnešus kādu skoliņu, pēc tam Pūņu muižas skolu un no 1839. g. pusotra gada Lubezeres skolu, kas nesen bija nodibināta.
L u b e z e r ē darbojās par skolotāju Steinfelds, enerģisks, apdāvināts pedagogs, izglītojies Cīravā pie Bergmaņa. Augstākajā, vācu nodaļā Šteinfelds sagatavoja arī skolotājus dažām Kurzemes skolām. Valdemārs še pamatīgi piesavinājās vācu valodu, labu rokrakstu (uz ko Šteinfelds lika sevišķu svaru) un zinātņu elementus. Viņa skolotājs bija sirdīgs muižniecības un garīdzniecības aizstāvētājs; ar mācītājiem viņš stāvēja tuvās, pat draudzīgās attiecībās un prasīja no saviem audzēkņiem, lai tie kārtīgi apmeklē baznīcu. Valdemārs tad arī uzmanīgi noklausījās toreizējā Ārlavas mācītāja Hūgenbergera sprediķus, kuru saturu mēdza atzīmēt. Viņš nodziļinājās arī Bībelē, ar lielu interesi piegriezdams vērību Mozus grāmatās uzrakstītiem jūdu likumiem. Bet arī ārpasaule nepalika neaplūkota. Lubezeres novads piesniedzas pie jūras, dabūdams še Rojas nosaukumu. Uz šejieni (ap 20 verstu no skolas) Šteinfelds kādu vasaru atveda savus skolniekus un pavadīja te trīs dienas. Jūru ieraudzīdams, Valdemārs tika tā aizgrābts, ka vairāk dienas par to vien sapņoja. Viņa galvā jau toreiz radās plāns, ka Rojas upes ieteku varētu iztaisīt par ostu, kur var ienākt liellaivas un mazi kuģi.
No 1840. līdz 1844. g. Valdemārs palika Valdemārpilī, skolodams žīdu un citus bērnus, ņemot 3 kapeikas par stundu, tā ka gada ienākumi sniedzās uz 35 rubļiem. Šie ārēji tik kailie un nabadzīgie jaunekļa gadi tomēr bagāti iekšējiem pārdzīvojumiem.
Ieskatu Valdemāra gara pasaulē sniedz viņa šai laikā uzrakstītie a p l ū k o j u m i (Betrachtungen) un d z e j o ļ i. Tanīs redzams tas ideālisms, kas viņu neatstāj cauru mūžu un kas viņu, nepametot audzināšanā liktos pamatus, ved pie jauniem uzskatiem. 1842. g. viņam atveras izredzes uz ienesīgu vietu. Bet tās izgaist un nākotne stāv priekšā tumša. Viņš tad 6. novembrī (v. st.) atzīmē, ka u z n ā k o t n i n a v j ā c e r. Apdomādams, ka Dievs tā nolicis, kas grib tik viņa laimi, viņš iegūst jaunu spēku un prieku uz dzīvi. «Man nav jāizmisas un to arī negribu darīt, gribu tikai savus darbus priecīgi, čakli un kārtīgi strādāt,» - tā 1843. g. 4. augustā viņš apcer cilvēka vērtību. Augstais un lepnais nicina zemākos. Viņam aplami jēdzieni par c i l v ē k a v ē r t ī b u. Kā tas viņu satrieks, kad pastarā dienā nejautās pēc viņa izglītības un kārtas, bet pēc cilvēka vērtības, kuras viņš nepazīst! Dažu noskrandājušos nabadziņu uzskatīs par labāku nekā viņu. Tikumība, ne mācība cilvēku dara cienīgu. Nemācīts, maz vai nemaz skolots, bet godīgs, uzticīgs un strādīgs cilvēks nav nicināms. Nemācīta vienkāršo, neizveicīgo valodu nevar uzskatīt par rupju jūtu pierādījumu. Tikumība un cilvēka vērtība no ārējiem apstākļiem gluži neatkarīga. Zemie un nemācītie, kas gādā par visnepieciešamāko vajadzību apmierināšanu, padara darbus, kas visderīgāki. Nicinājumus saņemot no tiem, kam par labu viņi pastrādā visgrūtākos un visnepatīkamākos darbus, viņiem notiek netaisnība. - Turpmāk (1843. g. 8. oktobrī) viņš izsaka savas domas par g o d k ā r ī b u. Tā piemīt sevišķi jauneklim, kas sapņo, ka viņš ieņems vēsturē ievērojamu vietu. Viņš sajūt sevī gara dāvanu un spēku pārmēru un lepni pasmīn par tiem, kas domā, ka viņš saistīts pie parastās, sīkās dzīves. Viņš neņem vērā grūtības un likstas, kas var stāties ceļā. Šāda dziņa var būt jauneklim par lielu spēka avotu, pamudināt viņu mācīties un papildināties; tā viņu uztur jautru un priecīgu, pasargā no netikumiem un kūtrības.
Tādas pat tieksmes un apceres izsakās viņa dzejoļos. Viņš novēro un attēlo, kas viņam iekšā notiek, mēģina to saprast un spraust tam mērķi. Viņš tiecas pacelties pāri citiem, grib tikt liels. Lielums liekas slēpjamies spožumā, greznumā; bet paliek neizšķirts, vai tur arī laime. Tālāk viņam parādās par zeltu un godu dārgāks dvēseles miers, ko nevar nolaupīt nekādas pārmaiņas un kas iet līdzi visnabadzīgākā būdiņā. Ārēju patvērumu no rūpēm un bēdām atrod dabas mātes klēpī. Kad viss pazūd kā tvaiks un ne uz ko nevar palaisties, pastāv mūžīgi dabas mīlestība un uzsmaida viņas uzticība. - Tīrai dabas un daiļuma izjūtai Valdemārs nenododas. Dabā viņš pa laikam atrod dzīves atspoguļojumu un neizlaiž no acīm viņas attiecību pret cilvēku. Tas norāda uz viņa sabiedriskā darbinieka dziņām cauri viņa dzejnieka sajūsmai.
Zīmīgs piemērs par to, ka visskaistākā dabas glezna, ko viņš daiļi attēlo, galā tomēr kā tāda viņu nevar saistīt un der viņam tikai par dažu cilvēku rakstura atspoguļojumu, ir kāda viņa uzzīmēta z i e m a s a i n a. 1844. g. 8. janvāri viņš raksta: «Kad ziemā jaukās mēnesnīcas naktīs raugās pa logu ārā, kur viss izskatās tik glezns, tik balts un spīdīgs, - debess mirdz tūkstošām mīlīgām zvaigznītēm; viss tālais, plašais lauks apsēts vieniem kristāliem un dimantiem un izskatās kā liels sudraba lauks; koki apkārušies kā skaidriem dārgakmeņiem, un viss stāv tik klusu diži un karaliski, - tad gan neviens cilvēks, kas nepazīst dzīves patiesības, nevarēs atturēties, nevēlējies būt laukā šai laimīgajā garu pasaulē, lai tur uzreiz kļūtu bezgalīgi bagāts, lai būtu pašā tuvumā visam daiļam un diženam. Bet kā viņš gan piekrāptos, ja viņš šiem dārgumiem piepildītu savas kabatas! Kā viņš visu to, ko agrāk turēja par tik jauku un dārgu, atrastu par aukstu un neizturamu. Cik neapmierinātam un tukšam viņam pēdīgi nevajadzētu iet uz mājām! - Tādi arī daži cilvēki: no ārienes, tālienes mīlīgi, laipni, sirsnīgi un tomēr cik parasti auksta viņu sirds!
Valdemāram Valdemārpilī pieejamas arī a v ī z e s. Viņš lasa, vismaz kādu laiku, Rīgas vācu avīzi (Rigasche Zeitung). Uz to norāda izvilkumi no šī laikraksta 1843. gada beigās un 1844. g. sākumā. Viņš sevišķā burtnīcā ieraksta zīmīgākos notikumus un datus: par zinātnisku ekspedīciju Kaukāzā, par ubagu skaitu Parīzē, par vilku nedarbiem Mogiļevā utt. Atzīmēs turpmāk arvien vairāk sastopami skaitļi: par valsts dzīvi, tautsaimniecību, kuģniecību.
Nemitīgā pašdarbībā Valdemārs izmanto katru brīdi. Viņam būtu pieejama arī sabiedrība, bet, laiku taupīdams, viņš no tās stipri atturas. Viņš raksta savā dienas grāmatā (1844. g. 10. decembrī): «Daudz sabiedrībā jaukties nevar. Atklātībā jārādās tik maz, cik vien iespējams, ja nav vajadzīgs. Vispār galvenā kārtā jāliek vērā mērķis, ar kādu iet kādā sabiedrībā.»
Valdemārs a t s t ā j a V a l d e m ā r p i l i 1845. g., gribēdams iestāties Jelgavas ģimnāzijā, kas viņam neizdevās. Tad viņš pieņēma skrīvera palīga vietu Rundālē. Še viņš daudz lasa, sevišķi vēsturiskus darbus. No turienes viņš aiziet par skrīveri uz Lielbērsteli.
Pāris gadus viņš nodzīvo Ēdolē, uz kurieni aiziet 1847. g. Viņš te pulcina sava pagasta jaunekļus uz grāmatu lasīšanu un ar viņiem ierīko grāmatu krātuvi. Reizu pa reizai viņš satiekas arī ar dažiem domu un centienu biedriem, to starpā ar Lepeviču (kas laidis klajā rakstus par zemkopību) un Andreju Spāģi. Viņi nodibina Jūras izsmelšanas biedrību un ved par savu nodarbošanos (bedres rakšanu, lai tanī jūru nolaistu, tad otras bedres rakšanu utt.) arī protokolus. Šī biedrība gan uzskatāma par maskojumu jaunekļu kopējai darbībai savas izglītības un citu garīgas modināšanas labā.
Zināmu a p g a i s m o j u m u J ū r a s i z s m e l š a n a s b i e d r ī b a i dod Valdemāra 300 stāstos iespiestā Veca pasaciņa. Tās ievadā Valdemārs ar lielu sirsnību uzsver, ka dažs jauks un labs stāsts, kas bērna sirdī iespiedies, var viņu visu mūžu pavadīt kā labs draugs un eņģelis. Tad viņš pastāsta par cilvēku, kas gribējis izdibināt visus Dieva ceļus, kas ir mūžība, kā var pasaule būt nebeidzami liela utt. Viņš dabūjis dullu galvu; māju būšana gājusi postā, bet viņš nav rimis domāt. Reiz viņš gājis gar jūrmalu un redzējis veci, kas smēlis ar karoti ūdeni no jūras un lējis bedrē. Par šādu jūras izsmēlēju gudrinieks gauži smējies. Bet vecis sacījis: Redzi še spoguli, kurā vari aplūkot savu neprātu. Kā nevari lielo jūru ieliet mazā bedrītē, tā nevari arī Dieva neizdibināmos brīnumus saņemt savā mazā galviņā. To sacījis, vecis pazudis, jo tas bijis Dievs, un gudrinieks atstājis savas veltīgās domas. Valdemāram pasaka tā iespiedusies prātā, ka viņš tajā domājas atradis spoguli daudz pasaules ģeķībām. Jūru izsmelt grib tas, kas tēvijas un brāļu mīlestībā pastrādātus darbus aiz skaudības nostāda par pašmīlības augļiem, kas jaunības pārgalvībā gudru un klusu vecu cilvēku nicina un tura par muļķi.
Ar saviem sasniegumiem un stāvokli Valdemārs nevarēja apmierināties. Viņš a p ņ ē m ā s s t u d ē t. Bet gadi bija gājuši uz priekšu un viņš bija nācis tanī vecumā, kad ģimnāzijā vairs neuzņem. Arī līdzekļu nebija. Lai atrastu uz savu mērķi izeju, viņš griezās (1848) ar rakstītu lūgumu pie ģenerālgubernatora kņaza Suvorova. Tas viņa lūgumu ievēroja, tā ka Valdemāram bija iespējams 1849. g. iestāties Liepājas ģimnāzijā. Ar to sākās viņa otrreizējas mācības, viņa studiju laiks, kurā viņš nobriest par ievērojamu darbinieku sabiedriskā un literāriskā laukā.
2) LIEPAJĀ. Valdemārs pavadīja Liepājā piecus gadus, klusi, uzcītīgi mācīdamies un arī literatūras laukā kaisīdams pirmo graudu. Uz ģenerālgubernatora ieteikumu viņu pabalstīja tirgotājs Hagedorns, kam bija savi nopelni vispārības labā. Viņš bija Liepājā 1825. g. nodibinājis krājkasi, pirmo visā Krievijā. Valdemāram viņš deva līdzekļus, lai viņš varētu iespiest savu pirmo literārisko darbu - 300 s t ā s t u s, novēlēdams visu ienākumu no grāmatas pašam sarakstītājam.
Valdemāra sastādītai grāmatai bija šāds tituls: 300 stāsti, smieklu stāstiņi && un mīklas, ar ko jaunekļiem un pieaugušiem lusti uz grāmatām vairot gribējis K. Valdemar. Liepājā 1853. Grāmata veltīta visiem cildeniem latviešu kultūras un tikumiskās un garīgās pacelšanas veicinātājiem: «Allen edlen Beforderern der Cultur und der sittlichen und geistigen Hebung der Letten». Priekšvārdā autors norāda, ka dažās vietās latvieši vēl neprot cienīt skolas un prāta cilāšanu un t ā d ē ļ ir stingri ienaidnieki katram jaunam ierīkojumam tiklab lauksaimniecībā, kā mājturībā, ēku celšanā, māju rentes un klaušu lietās. Viņš piemin kungus, mācītājus un sevišķi skolmeistarus, kas pazīst pūliņus latviešu apgaismošanas labā. Turpmāk, ievada nodaļā «Vārdi par grāmatām», Valdemārs nostāda par priekšzīmi Stenderu, Veco un Jauno, un pieved beigās Jaunā Stendera vārdus, ar kuriem pēdējais griežas pie latviešiem savā 1805. g. izdotā grāmatā: Dziesmas, stāstu dziesmiņas, pasakas, skubinādams tos lasīt grāmatas, bet beidzot izsacīdams vēlēšanos, lai latvieši dotos uz vācu valodas mācīšanos, kā agrāk to darījusi prūšu tauta, kam ar to tikusi pieejama visa vācu gudrība, piemetinādams: «Ak, kauču šis laiks drīz būtu nākams, ka mūsu zemē viena valoda, viena tauta būtu!» Tātad Valdemārs grib staigāt agrāko darbinieku, vāciešu pēdās, pat atkārtodams Jaunā Stendera izsacītās domas par latviešu pārvācošanu.
No otras puses, Valdemārs tomēr jau ar šo savu pirmo literārisko darbu iet jaunus, no vācu darbiniekiem nošķiramus c e ļ u s. Vispirms tas redzams no tam, ka viņš ievadā dievvārdu grāmatām nostāda pretī laicīga satura rakstus un tos izvirza pašā priekšgalā. Tos par nieka grāmatām nosaukdami, ļaudis maz pazīst «to neizsmeļamu gudrību avotu, kas grāmatās atrodas un no kura tas, kas viņa gardu malciņu vienreiz baudījis, jo dienas ar jo lielu prieku smej, manīdams savu prātu kā no lēcošas saules apgaismotu». Viņš grib prātu modināt, latviešus vadīt no tumsības un garīga miega uz gudrību un gaismu. Bet sevišķi viņu no vāciešiem atšķir viņa dedzīgais skubinājums, lai pie gaismas tikušie latvieši gādā par savu nemācīto tautiešu izglītību. «Ak, sniedzat jūs, kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās gudrības saules spīdumu baudīt, sniedzat jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos gaismā. Jūs, kam Dievs vēlējis savas dienas valkāt kā gribēdamiem un kam sirds nesas cilvēka būšanas labot, te jums tīrums liels labu sēklu kaisīt.» Lai sevišķi muižkungi, skrīveri, skolotāji veltī savas brīvstundas šim darbam un tā sev vij neaizmirstamu kroni. Bet lai strādā katrs; neviens nevar aizbildināties, ka viņš nevar strādāt. Katrs nabaga zēniņš, pie gaismas nācis, var darīt lielas lietas pasaulē. Ļaudis jāmāca lasot attīstīt prātu. Dievvārdu grāmatas lasītas bez visa apdoma. Ļaudīm jādod rokā interesantas un pamācošas grāmatas, tad no skolas ienaidniekiem un nikniem pretiniekiem lielais pulks paliktu par skolas un gudrības mīlētājiem. Jādibina bibliotēkas, lasāmas biedrības, kas katrā pagastā gādā, ka lasa grāmatas un avīzes. Rūpīgi izraugāms bibliotekārs. «Viņam vajadzētu būt laipnīgam, ne lepnam vīram, pie kā visi, ir nabaga ganu zēni, droši varētu pieiet un izrunāties; vislabāki vīram no latviešu kārtas. Skolmeistari! Vai būtu velti, kad uz jums cerētu?»
Visā grāmatā nomanāmi šī siltā zemu ļaužu, t a u t a s m ī l e s t ī b a u n c i e ņ a. Tēvzemi izglābj zemnieks Susaņins, par to atdodams savu dzīvību. «Pieminiet arvienu šo stāstu, brāli latvieši!» Ganu visa radība godina par kungu - «zaķītis, kas mežā skrej, čaklais suns, kas jērus rej.» Viņš mīl grāmatas un ved pie atziņas, ka
Tam vien prieki gavilē
Visā platā pasaulē,
Kas ar prātu dedzīgu
Dzenas iekrāt gudrību.
Persijas ķēniņš Abass ņem pie sevis ganu un ieceļ viņu par savu virsmantassargu. Šī ķēniņa pēcnācējs, kam mantassargu apsūdz, meklē viņa mājās apslēptus dārgumus un atrod aiz atslēgām un dzelzs šķēršļiem četras baltas sienas, pušķotas ar gana spieķi, stabuli, noplīsušām gana drēbēm un gana tarbu, - tās viņa dārgās piemiņas no ganu dienām, kurās viņš vēlētos atgriezties atpakaļ. Kroplis Mārtiņš, kas guļ nabagu namā kopā saaugušām rokām, gandrīz pie mutes pievilktām kājām, pārvērš niknākos noziedzniekus saviem mīlīgiem eņģeļa vārdiem par krietnākiem cilvēkiem, ir par draugu un padoma devēju visiem, kas grūtās dienās pie viņa nāk, tā ka katrs no viņiem aiziet uz mājām iedrošināts un apmierināts.
Cilvēka panākumus nodrošina cieša griba un ticība. Ziemeļamerikānietis taisās pārpeldēt pār Niagāras krāci. Vecis viņu aptur: tikai divi angļi še devušies pērn iekšā. «Nu, ko anglis var, to arī ziemeļamerikānietis izdarīs.» Ar šiem vārdiem amerikānietis metas krācē un, spēcīgi cīnīdamies, izpeld cauri. Bet vecis nav dabūjis par angļiem visu izteikt: viņi tikai mēģinājuši pārpeldēt, bet upes vidū nogrimuši. «Tā?» atbild amerikānietis. «Nu tad laime, ka to nedabūju zināt, citādi tiešām arī būtu dzijumā palicis.» «Redziet, ko cilvēks var, kad it no tiesas grib un cieti tic,» pieliek klāt Valdemārs.
T i k u m ī b a s p r a s ī j u m i pildāmi, neskatoties ne uz kādām sekām, pat arī savu dzīvību ziedojot. Turku lielskungs liek savam ārstam iedot kādam runaskungam nāves zāles. Ārsts iet cietumā, bet to nedara. Viņam tad noliek uz galda priekšā zelta naudu, dimantu un citas dārgas lietas, turpat galdam blakus nostāda bendi pātagu rokā un zobenu padusē. Ārsts nu var izraudzīties. «Sodībā kauns nav meklējams, bet noziegumā,» viņš saka un paliek pie tā, ko apņēmies.
Še nomanāma tā t i k u m i s k ā s a j ū s m a, ar kuru Valdemārs iet cīņā. Šādu tikumisku spēku viņš nešaubīgā ticībā atrod arī tanīs nospiestajos ļaudīs, savos brāļos, par kuriem jācīnās. Ar to viņš nosprauž ceļu sev un saviem biedriem, visai tai paaudzei, kuras priekšgalā viņš nostājas. 300 stāstu motīvi un ideāli tad arī atrodami Alunāna stāstu dziesmās, Zvaigznītes pasakās un stāstos, Brīvzemnieka biogrāfijās un visā tautas atmodas laikmeta literatūrā. Aiz prāta un tautiskās apziņas modināšanas tanī mīt šis dziļākais tikumības saturs.
V a l o d a Valdemāra vienīgajā latviskajā daiļliteratūras darbā pieslēdzas agrākajai ne visai latviskajai literatūras valodai un uzrāda viņas kļūdas. Ģenitīvs stāv daudzreiz pēc noteicamā vārda: «tā vara katra varena zemes virsū». Tautu vārdiem vāciskās galotnes: englenderis, amerikāneris. - S t i l ā izmanāma tieksme vienā reizā atzīmēt vairāk līdzteku domu. Iznāk vietām stipri sarežģīti un gari teikumi; priekšvārdā, piem., viens pats teikums aizņem vairāk par lapas pusi. Sajūsmā (piem., uzaicinot tautiešus rūpēties par mazāk skolotiem) valoda top gleznaina. Visur Valdemārs tiecas domas skaidri un kodolīgi izteikt. Šī tieksme noved sīkajos stāstiņos, anekdotēs pie lakoniska īsuma. «Dažiem stāstiņiem arī viss jaukums zustu; kad tos ar gariem vārdiem skaidri līdz galu galam aprakstītu,» viņš piezīmē.
P i e m ē r s; Vēršu dzinējs dzina piecus vēršus no pilsētas uz ganībām. «Kur jūs seši ietat?» kāds jaunskungs, garzobis, prasīja; bet vēršu gans īsi atteica: «Tam septītam garām.»
Reālas, praktiskas dabas jautājumi un uzdevumi tā aizņēma Valdemāru, ka viņš nevarēja piegriezt pārāk daudz vērības izteiksmes formālai pusei. Tomēr arī še viņš uzstāda problēmas un ierosina viņu atrisināšanu.
Valdemāra i n t e r e s i p a r s t i l u u n v a l o d u uzrāda kāds viņa lietotais 300 stāstu eksemplārs (glabājas Rīgas pils. Misiņa bibliotēkā), kam piešūtas klāt baltas lapas, uz kurām viņš vācu valodā atzīmējis dažus papildinājumus, vērojumus, atzinumus. Pie piezīmes malā «Lettisches» viņš jautā: cik tāļu autoram drīkst būt sava īpatnība stilā? - un atbild: tāļu, tāļāk nekā vācu valodā (ja autors pārvalda valodu un vārdu atvasinājumus), tāpēc ka še vēl viss maz noteikts un vārdiem izteiksmē var dot dažādu nozīmi. Grieķu literatūrā atsevišķu rakstnieku īpatnība ļoti liela, tāpat romiešu literatūrā. Citā piezīmē viņš runā par valodu, kas izsaka kaut ko mīlīgu, skaistu, iepriecinošu, lielisku, cēlu, spīdošu, vērtīgu, tāpat arī kaut ko ugunīgu, aizraujošu, - še studējami attiecīgi raksti: Ūlanda Dziesminieka lāsts, Šillers u. c. Apstrādājamo tematu starpā viņš atzīmē: ticību, brīvību, mīlestību - trīs temati kaislīgām dziesmām, vispār augstāko cilvēka kaislību saturs, Pēc šīs piezīmes datums: 25. dec. 53.
Savus paša iekšējos pārdzīvojumus Valdemārs tikai pa mazai daļai ieliek savos 300 stāstos. Tos viņš, pēc agrākās paražas, izsaka dzejiskos sacerējumos vācu valodā. 1854. g., kad viņš beidz ģimnāzijas kursu un iestājas augstskolā, viņš sastāda konspektu plašam dziedājumam: N a t u r u n d M e n s c h (Daba un cilvēks), kādus gabalus no tā arī uzrakstīdams. Viņš apņemas apdziedāt dabu viņas varenībā: saules sistēmu, debess apjomu, vulkānus, zemestrīces, aukas, jūru; tāpat viņas jaukumā: ziedoni, lakstīgalu; tālāk cilvēku ar viņa miesas un gara īpašībām, cīņā ar dabu, kā uzvarētāju, izgudrotāju, viņa dziņu pēc zinātnēm, viņa maldības un panākumus.
Tai pašā laikā Valdemārs sacer vairākus s a t ī r i s k u s u n h u m o r i s t i s k u s d z e j o ļ u s un dzejojumus. Kādā no tiem - Garu reģim viņš raksturo šauru, augstprātīgu nelgu, kas garu aplūko sveču gaismā, un dod viņam padomu, lai viņš liek garu mierā, tāpēc ka gars viņu liek mierā; lielumu rada tikai darbs, spēks, ne tukšu frāžu kalšana.
Valdemārs ir pilns pārplūstoša spēka. Tas turpmāk dabū izteiksmi ne dzejā, bet darbos, kas viņa mūžu darina par bagātu, pievilcīgu drāmu, kura pieiet tuvu traģēdijas robežām, bet tad pieņem lēnāku tempu un izbeidzas mierīgā noskaņā.
3) TĒRBATĀ. Valdemārs nonāk 1854. gada jūlijā Tērbatā, ierakstās augstskolas tautsaimniecības fakultātē un uzsāk studijas. Bez tam viņš nododas sabiedriskam un literāriskam darbam.
Savam s a b i e d r i s k a j a m d a r b a m Valdemārs uzstāda programmu, kas pastāv no viena paša vārda: Latvietis. šo vārdu viņš raksta uz sava dzīvokļa durvīm blakām savam ģimenes vārdam. Tā to atrod Krišjānis Barons, vēlāk nonākdams Tērbatā. Viņš ir viens no tiem retajiem, kas šādu uzrakstu saprot. Citi studenti, ne vien vācieši, bet arī latvieši, Valdemāram to ņem ļaunā. Studenti neesot šķirojami pēc tautībām, sevišķi no Baltijas studējošie jaunekļi. Visi viņi baudījuši to pašu izglītību, visi viņi pacēlušies uz tā paša sabiedriskā līmeņa. Izglītību saņemdami vācu valodā, viņi apvienojušies šai tautībā, lai viņi arī cēlušies no kādas tautas celdamies. Bet Valdemārs domāja citādi. Viņš šķita laiku atnākušu, kad par latvieti neapzīmē vienīgi zemnieku, kad no latviešu zemnieka izaugusi tauta, kas ar saviem pie dažādām šķirām piederīgiem, ciešā kopībā saistītiem locekļiem nostājas blakus citām tautām savā dzimtenē un ārpus tās, sevišķi blakus šejienes vāciešiem. Tas pēdējiem, saprotams, nevarēja patikt. Un arī lielākai daļai latviešu studentu tā nostāties nebija ērti, jo tas nozīmēja saviem vācu studiju biedriem griezt krūtis pretī, doties ar viņiem cīņā. To zināja Valdemārs, to zināja Barons, tāpat Juris Alunāns. Un, kad 1856. g. 14 latviešu studenti stājās kopā, lai kā latvieši par latviešiem interesētos un viņu labā darbotos, tad tas bija notikums, uz kuru grieza vērību ne latviešu studenti vien. Ar to bija latvieši pārgājuši pāri tai robežai, ko viņiem vācieši kā saviem vadāmiem apakšniekiem bija vilkuši. Bija nu gaiši redzams, ka tie vairs negribēja būt ne viņu apakšnieki, ne viņu vadībā. Tādam latviešu inteliģences virzienam viņi stājās pretī visiem līdzekļiem. Bet tas nebija apturams. Visstiprāko atbalstu tas atrada Valdemārā, kas tanī bija spēris pirmo soli. Latviešu studentu pulciņš, kas ap Valdemāru pulcējās, izplatīja savu darbību uz visām pusēm, un, kad tas izklīda, tad uzsāktā darbība dabūja vairāk centru, no kuriem tā turpinājās.
Savos l i t e r ā r i s k o s d a r b o s Valdemārs joprojām latviešus skubināja uz izglītību, attīstību, uz apzinīgu centību pēc garīga un saimnieciska progresa. Savos studiju gados viņš sarakstīja C e ļ a v a d o n i l a t v i e š u m u d ī g i e m z ē n i e m, kam gars skolas un gudrības iekāro. Viņš skubina, lai gādā par skolām kā tautas visdārgāko mantu. Gan Latvijā dzird visur par skolām runājam, bet citas zemes tikušas daudz tālāk, tā Prūsija, Vācija, Ziemeļamerika. Krietnas zemnieku skolas atnes lielu labumu viņu kārtai un visai zemei: ļaudis atmet slinkumu, bēg no krogiem, iemīl māju spodrību un glītumu; paceļas turība, pieaug vajadzības, iedzīvotāju skaits pavairojas, ceļas miesti un pilsētas. Latvijai pie tam daba piešķīrusi, kas plašajai Krievijai trūkst: jūru, lielo ceļu, pa kuru pasaules tautas sasniedz bagātību, godu un varu. Nav ko sūdzēties, ka zemnieki sāk valkāt smalkākas drēbes, iegādājas glītākas istabas lietas. Tikai jāsargās no izšķērdības. Ir ģeķība par grūti pelnīto naudu pirkt vīnu. «Taupīgiem vajaga latviešiem jau būt, cik vien to var; citādi neiespēs vis tauta tik tāļu ietikt mācībās un gudrībās, kā visas citas tautas Eiropā uz vakaru un dienvidu pusi ietikušas, kas tagad visas vēl tik mudīgiem soļiem dodas tāļāk uz priekšu, kā vēl nekad nav noticis, kamēr pasaule stāv.»
Valdemāra raksts Ceļa vadonis... bija palicis manuskriptā. To izdeva laikraksts Jūrnieks (Bandrevičs) 1910. g. ar virsrakstu Latvju tautai.
Atsevišķi stāv kāds Valdemāra izdevums, kas liecina par viņa daudzpusību nacionālos jautājumos. Valdemārs ir ne tikai tautsaimnieks, bet ļoti labi saprot arī tautas garīgo mantu nozīmi. Viņš 1855. g. par jaunu izdeva Dundagas mācītāja Bankava vācu valodā sacerēto d z e j o j u m u p a r D u n d a g u (Dondangen, Ritterschloss und Privatgut in Kurland, 1724) ar piezīmēm un pielikumu. Še viņš atstāsta dažas Dundagas teikas un norāda uz tautas gara mantu krāšanas nozīmi. Dedzīgam, krietnam pētniekam būtu šai ziņā par sevi nošķirtajā Latvijā vairāk panākams nekā citur. Attiecībā uz igauņu senatnes teikām darīts vairāk, par ko jāpateicas Tērbatai, kas atrodas igauņu daļā un kur vienmēr atrodas šādam darbam derīgi spēki. Latviešu tautas dzejas vērtību atzinuši ārzemnieku mācīti vīri, kas nejauši ar to iepazinušies. Ir tad latviešu svēts pienākums glābt no pazušanas tautas izmirstošās gara mantas.
Aizņemts citiem lieliem, īpaši saimnieciskiem, plāniem un uzdevumiem, Valdemārs nevarēja t a u t a s g a r a m a n t u k r ā š a n a s darbiem tieši nodoties, šos darbus uzņēmās viņa jaunākais biedris Brīvzemnieks, šai ziņā papildinādams latviešu nacionālo centienu programmu- Bet arī Valdemārs še vēl turpmāk redzams par sirsnīgu un darbīgu veicinātāju. Viņa izdotās Pēterburgas Avīzes atkal norāda uz šo darbu svaru un sniedz dažas sakrātas tautas dziesmas. Maskavā būdams, viņš visādi pabalsta Brīvzemnieka strādājamo darbu un 1878. g. ierosina Maskavas latviešu pulciņu izdot jaukākās latviešu tautas dziesmas, šim nolūkam pirmais dodams lielāku summu. No šī ierosinājuma turpmāk izauga Barona lielais darbs Latvju Dainas.
Svarīgākais no Valdemāra Tērbatas laikā klajā laistajiem rakstiem ir viņa apcerējums par latviešu un igauņu pievilkšanu pie j ū r n i e c ī b a s, kas parādījās 1857. g. papriekšu laikrakstā Inland un pēc tam brošūrā ar virsrakstu «Ueber die Heranziehung der Letten-und Esten zum Seewesen, nebst Notizen und Aphorismen in Bezug auf die industriellen, intellectuellen und statischen Verhāltnisse der Letten und Esten und der drei baltischen Provinzen ūberhaupt». Viņš to veltī progresa draugiem un attīsta tanī savu programmu. Par galveno aplūkojamo priekšmetu ņemdams jūrniecību, Valdemārs vispusīgi norāda uz Baltijas saimnieciskās un sabiedriskās dzīves trūkumiem un uz līdzekļiem, kā tā paceļama. Baltijas dzīvē viss virzīsies saskaņā ar to, ko spēs darīt vietējās tautas, kas šo zemi no seniem laikiem apdzīvojušas. Latvieši un igauņi savas spējas parādījuši jau senatnē. Latviešu Indriķis stāsta par viņu varoņdarbiem uz jūras. Šo tautu teikas apliecina viņu interesi par jūru, runādamas par Jūras māti, jūras meitām un nārām, par zvejnieku zēniem, kas no jūras atnesuši dārgas mantas. Uzslavu izpelnījušies arī tagad nelielais skaits latviešu un igauņu matrožu. Šejienes tautas var no nākotnes to pašu cerēt, ko jebkura cita tauta Eiropā. Mēs atrodamies gandrīz Eiropas vidū, un tāpēc mums jāsteidzas jo ātri uz priekšu. Kad rietumu zemes spēji attīstās un arī Krievija nākusi jaunā attīstības posmā, tad mūsu malienai jācenšas uz priekšu jau tamdēļ vien, lai nepaliktu citiem stipri pakaļ. Rūpniecība un tirdzniecība tāpēc neuzplaukst, ka Baltijas guberņu normālais stāvoklis ir ciets, salds miegs, no kura tās tikai ar grūtiem pūliņiem izkustas. Jādibina skolas, sevišķi praktiskām vajadzībām un katras tautas savādībām piemērotas. Jādomā par jūrniecības skolu ierīkošanu. Bet vispirms Kurzemes un Vidzemes jūrmalā ceļamas skolas, kur krietni tautskolotāji pasniedz bez vispārējām pirmmācībām pietiekošas ziņas no matemātikas un ģeogrāfijas, kas kuģiniekiem nepieciešamas. Tādas laukskolas ar vienu skolotāju izmaksā maz, tāpēc viņu var ierīkot daudz. Bez trokšņa un lielības tās pamazām simtus un tūkstošus uzmodina no miega un sauc pie darba. Dārgais izglītības ceļš augstskolā ir nepietiekošs rūpniecības uzplaukšanai. Jāmodina visas tautas spēki gan būdiņās, gan pilīs, jāved pie izglītības un jāsauc darbā, tad zeme pacelsies cienītā, spīdošā stāvokli. Te nozīme katram atsevišķam cilvēkam, lai viņš būtu kas būdams. Ziemeļamerikā tūkstošas praktiski ierīkotas tautas bibliotēkas mācījušas visiem zemes iedzīvotājiem turēt godā zinātni. Jāsaprotas un jāsaspriežas par ikdienišķiem jautājumiem ar katru zemes iedzīvotāju. Šim nolūkam izdodams laikraksts. Lai pavairotos turība, dibināmas kases. Taupība, uzcītība, sacentība paceltu tikumību. Augtu pašcieņa, un vienkāršais darba cilvēks tūkstošām saitēm būtu saistīts ar lietu labāko kārtību. Progresa labā maksājamas arī augstākas algas. Tās izlietojamas, lai piekoptu labākus satiksmes veidus, izdaiļotu dzīvi, ierīkotu labākus dzīvokļus, uzturētu tīrību. Še ceļu rādīt ir mācīto pienākums. Darba uz visām pusēm daudz. Pa lielām upēm vēl neiet neviens tvaikonis; laikraksti grūti cīnās, lai pastāvētu; lieli zemes gabali stāv postažā; reti vēl pienācīgi izlieto mežu un lauku dāvanas. Vai tikai saraceņi vien izpelnījušies, lai tos apkaro drošsirdīgā zobens? Drošsirdīgais lai ir cilvēces glābējs. Ai, liels, daiļš uzdevums gaida varenos, krietnos cilvēkus, jaukāks uzdevums nekā jebkad citādi, kas taisni uzglabāts mūsu laikiem. Tas ir: izpildīt tagad zinātnē un mākslā stipri pacēlušos, lielākos prasījumus; patiesību ne vien visur izdibināt, bet arī visur aizstāvēt; cilvēci pievest pie daiļākiem, augstākiem mērķiem, viņas ciešanas novērot un dziedināt.»
Ar savu apcerējumu par latviešu un igauņu pievilkšanu pie jūrniecības Valdemārs pirmoreiz uzstājās par j ū r n i e c ī b a s v e i c i n ā t ā j u. Viņš turpmāk bija ne vien Latvijā, bet visā Krievijā labākais jūrniecības pazinējs. 1859. g. iznāca viņa brošūra vācu valodā par jūras tirdzniecības pacelšanas līdzekjiem Baltijas provincēs (Ueber die Mittel den Seehandel in den balt. Provinzen Russlands zu heben), 1850. g. viņa raksts krievu valodā par krievu tirdzniecības floti. Valdemārs apceļoja un izpētīja: 1860. g. Baltijas jūras piekrasti no Palangas līdz Pēterpilij, 1861. g. Vācijas piekrasti no Emdenes līdz Klaipēdai, 1868. g. Zviedrijas piekrasti, 1872. g. Pēterpils guberņas piekrasti, 1873. g. Krievijas dienvidus, 1877. g. Krievijas ziemeļus. Sevišķi viņš gādāja par jūrskolu nodibināšanu. Pirmo latviešu jūrskolu atvēra ar Valdemāra palīdzību ainažnieki 1864. g. Jūrskolu likumu apstiprināja 1867. g. Uz šī likuma pamata pacēlās gar Baltijas jūras piekrasti un citur jūrskolas. Kad Valdemārs kā jūrniecības veicinātājs 1882. g. svinēja savu 25 gadu jubileju, pastāvēja 8 latviešu jūrskolas, kas atbalstīja līdz 400 kuģu lielu latviešu tirdzniecības floti. Tanī pašā gadā radās uz Valdemāra uzskubinājumu latviešu kuģniecības biedrība Austra. Jau agrāk (1872. g.) Valdemārs bija ierosinājis dibināt Maskavas jūrniecības biedrību, par kuras darbvedi viņš bija līdz sava mūža galam.
4) PĒTERPILĪ. Studijas Tērbatā 1858. g. beidzis, Valdemārs nonāca Pēterpilī. Vispirms viņš neieņem nekādu noteiktu vietu, bet ir nodarbināts vispusīgi, galvenā kārtā kā avīžnieks. Viņš piestājas par līdzstrādnieku pie Pēterpils vācu avīzes (St. Petersburger Zeitung). Bez tam viņš raksta arī citos laikrakstos (piem., Tērbatas Inlandē), apgādā telegrammas, gatavo statistiskus darbus (akadēmiķim Kopenam), strādā kantoros (piem., pie kuģniecības direktora un būvuzņēmēja Adlerskrona), dod privātstundas. Bet jau 1859. g. vidū viņš dabū ierēdņa vietu Parādu deldēšanas komisijā Finansu ministrijā. Kādu daļu avīžnieka darba viņš tad atlaiž, bet citus turpina. Bez tam viņš čakli mācās krieviski, franciski, angliski. Viņa darbība top drudžaini rosīga un sparīga. Tāda tā paliek visu mūžu. Viņš par sevi saka: «Man pastāvīgi jāraksta, jāstudē un jāraksta, tas mans liktens virs zemes. Ai, cik jauki būtu, ja man divu roku vietā būtu 4, 6 vai pat 8 rokas un diena 96 stundas gara! Tad varētu drošāki un ātrāki izvest visus tūkstošu tūkstošus plānus. Bet tagad jāapmierinās ar to, kā iet.»
Kā galvenais uzdevums viņam stāv priekšā jūrniecības veicināšana. Tas viņu izceļ ārā no sīku darbu dažādības un ievada noteiktā gaitā uz vienu mērķi. Ar Valdemāra rakstiem par jūrniecību iepazinies, ģenerāladmirālis lielkņazs Konstantins Nikolajevičs (1860) deva rīkojumu, lai viņu uz laiku atsvabina no pienākumiem Parādu deldēšanas komisijā un piekomandē Jūrlietu ministrijai Baltijas piekrastes apceļošanai un izpētīšanai. Līdz ar to Baltijas ģenerālgubernators Suvorovs un vietējie gubernatori dabūja norādījumu pabalstīt Valdemāru viņa nolūkos. Valdemārs izpildīja savu nolūku teicami, iesniedza par ceļojuma panākumiem ziņojumu un sastādīja projektu, kā nodrošināt krievu jūrniecības nākotni. Valdemārs nu pacēlās stāvoklī, kas viņam atvēra izredzes uz spīdošu karjeru. Bet viņš neaizmirsa savas jaunības ideālus un apņēmās savus sakarus izmantot savai tautai par labu. Ar to viņš satricināja savas personiskās dzīves pamatus. Latviešu laikraksta Pēterburgas Avīžu izdošana un latviešu nometināšana Novgorodas guberņā noveda viņu pie katastrofas.
Valdemāra karsto tautas mīlestību un nesašaubāmo i d e ā l i s m u uzrāda kāda viņa saruna ar Rīgas ģenerālgubernatoru kņazu Suvorovu (par ko stāsta Dr. A. Zandbergs, Atmiņas par K. V., 44-47). Apbraukājot 1860. g. Baltijas piekrastes, Valdemārs nonāk pie Suvorova, kas, atzīmēdams viņa spējas un spīdošās izredzes, dod viņam padomu izlīgt ar Baltijas muižniekiem. Suvorovs norāda uz sevi, ka viņš ir kņazs, Baltijas ģenerālgubernators, krievu valdības reprezentants un tomēr nevar nekā izdarīt pret Baltijas muižnieku gribu. Kā nu varētu stāties tiem pretī Valdemārs, jauns cilvēks, kam vairāk nav kā gaišs prāts un karsta sirds! Kņazs izsaka savu vēlēšanos dziļi aizkustināts un piesola šai lietā Valdemāram savu palīdzību. Arī Valdemārs sajūt šī priekšlikuma dziļo nopietnību. Bet, bridi padomājis, viņš ar sirsnīgu pateicību noraida doto padomu. Muižnieki nevar ar viņu izlīgt pēc savas sirdsapzinas, nevar atsacīties no varas un mantas kāres. Un par sevi Valdemārs saka: «Man nav iespējams grozīt savas domas un prātu; man nav iespējams savus ideālus, no kuriem pastāv mana būtība, mīt kājām un pasludināt savu līdzšinējo darbību par kļūdu un netaisnību.» Valdemārs atsakās atraut palīdzību saviem tautas brāļiem, ja viņam iespējams to sniegt. Ja Suvorovs paredz censoņa sāktajā cīņā neveiksmi, Valdemārs atbild: «Es karošu, kamēr kritīšu!»
Starp rakstiem, ko Valdemārs laida klajā Pēterpilī pirms Pēterburgas Avīžu dibināšanas, minami apcerējumi par Krievijas tautskolām un par Baltijas zemnieku apstākļiem.
Par K r i e v i j a s t a u t s k o l ā m Valdemārs rakstīja 1861. g. Pēterpils vācu avīzē (Russlands Volksschulen, vom volkswirtschaftlichen Standpunkt betrachtet). Viņš atrod, ka pēc zemnieku atsvabināšanas Krievijas uzplaukšanai sevišķi nepieciešamas krietnas, visā valstī ierīkotas tautskolas. Tās derīgas zemkopības, rūpniecības, tirdzniecības sekmēšanai. Tikai tās izlasīs no daudz miljoniem bērnu spējīgākos un nostādīs par darbiniekiem attiecīgā vietā. Īpaši skolotāju kārta sastādās visās zemēs no zemāko šķiru piederīgiem. Tas izskaidrojams ar šīs kārtas grūtajiem, ārīgi nepievilcīgajiem uzdevumiem un kustīgo, neaprimstošo darbību. aKrietnajam skolotājam nekad nevajaga ārēja spožuma, viņš pats sevī top cēls.» Ievērojot materiālās grūtības, tikai tas top no zemākās tautas par skolotāju, kam patiesi uz to prieks un dāvanas. Tas pats sakāms par rakstniekiem, zinātniekiem, māksliniekiem. Velti baidās, ka tautskola veicinās revolūcijas izcelšanos. Ir redzams, ka 19. g. simtenī revolūcijas plosās visvairāk tur, kur tautas izglītība viszemāka: Pireneju, Apenīnu, Balkānu pussalās. Izglītība modina neticību pret uztraucošām, tukšām baumām, pret tautas musinātāju apgalvojumiem, ka ar varmācību sasniedzami lieli panākumi. Angļus 1830.-1835. g. varēja viegli uzmusināt, 1848. g. jau ļoti grūti un turpmāk vēl grūtāk. Tautskolas uzdevums ir modināt veselu tautu garīgos spēkus. No turienes iziet dažādu politisku virzienu piederīgi, arī ultrakonservatīvi. Jādod izeja plašākā darba laukā spējīgākiem tautas locekļiem, citādi viņi top par neliešiem, klaidoņiem, kas apdraud kārtību. Skolas ierīkojot, jābūt pēc iespējas taupīgiem, lai tās varētu nodibināt daudz. Tagadējā paaudze no tām neredzēs labumu, tikai gādība par tām būs cildinoša, pildīs viņu sirdis ar lepnu prieku, noskatoties uz Krievijas tautu nākotni.
Brošūra p a r B a l t i j a s a p s t ā k ļ i e m iznāca Leipcigā 1862. g. (Ealtische, namentlich livlandische Bauernzustande) bez autora vārda. Tās ir piezīmes pie Grīnvalda raksta par kalpotāju apstāk4iem Vidzemē (Ueber Dienstbotenverhaltnisse in Livland, Riga 1861), kurā paredz uz pilsētām aizplūstošo strādnieku dēj krīzi lauksaimniecībā. Valdemārs ierauga pārāk lēni uz priekšu ejošā fabriku un rūpniecības uzplaukšanā progresu, kas nāks par labu arī strādniekiem. Viņi pilsētā nav padoti patvarībām, nopelna vairāk un tiek pie civilizēta dzīves veida. Vidzemes zemnieku masa vēl joprojām dzīvo no rokas mutē, lai gan dzimtbūšana kopš vairāk nekā 40 gadiem atcelta. Latvieši ir rokās kastai, kam tīrs viduslaiku raksturs un kam Eiropā nav līdzīgas. Brīvās konkurences cīņā (pēc 1819. g. zemnieku likuma) tai ir bagātība, daudz viduslaiku tiesību, izglītība un pasaules pazīšana, bet zemniekiem vienīgi divi rokas, ievingrotas zemkopju darbos. «Ko zemnieks var savam aizstāvētājam vairāk sniegt, kā tikai upurus un zaudējumus? Kas zemnieku labā nopietni paceļ savu balsi vārdos vai rakstos, tas var būt drošs, ka viņu uz visniknāko vajās un apmelos. To piedzīvojis jau Merķelis. Autors uzaicina cēlsirdīgos ķerties pie darba. «Lamājieties arī par šo rindu rakstītāju, ja jums tas vajadzīgs, bet apklusiniet divu tautu nopūtas, kas smok apstākļos, kādus atrod tikai Turcijā. Tas patiesi daudz no jums prasīts, bet sajūsmas laikos notikušas vēl lielākas lietas.»
5) PĒTERBURGAS AVĪZES. Kad Valdemārs bija ieguvis pietiekošus sakarus ar valdību, viņš izdeva Pēterburgas Avīzes. Ar to viņš lika pamatu latviešu nacionālajai presei. Nebija veicies nodibināt latviešu tautiskajiem centieniem centru Rīgā. Dīriķis, nebūdams mierā ar Latviešu literāriskās biedrības darbību, bija par to gādājis, ka Rīgas latviešu inteliģence sastāda statūtus jaunai latviešu biedrībai un iesniedz tos apstiprināt. Bija arī cerības, ka tos apstiprinās. Bet tās izgaisa, kad 1861. g. Suvorova vietā par Baltijas ģenerālgubernatoru nāca Līvens. Rīdzinieki, kas lietas noskaidrošanas labā ieradās Pēterpilī, nāca ar Valdemāru pie lēmuma, ka biedrību dibināt jāatsakās, bet ka Pēterpilī izdodams latviešu laikraksts. Par redaktoru bija nodomāts Juris Alunāns. Valdemārs uzņēmās cenzora uzdevumu. Avīze sāka iznākt 1862. g. 14. jūlijā (v. st.).
Tūliņ ar saviem pirmajiem numuriem Pēterburgas Avīzes sacēla Baltijā tikpat latviešu, kā vāciešu vidū veselu kustību. Latvieši še redzēja savu interešu ciešu aizstāvi. Viņiem bija pilna uzticība uz to, ka še uzrādītie likumi un rīkojumi, no pirmajiem avotiem nākdami, patur acīs viņu patieso labumu. Še viņi atrada ar drosmi izsacītu kritiku par vadošām personām un iestādēm. Mācītāji lasa naudu, lai atgrieztu Āfrikas pagānus, bet gādāt par kurlmēmiem pašu zemē nav ne naudas, ne vaļas. Lopu aizsardzības biedrība rūpējas par dzīvniekiem, bet par cilvēkiem netiek gādāts. Kungs ieceļ kučieri par skrīveri, un, ja norāda, ka kučieris nekā nezina no likumiem, tad atbild, ka kungs gan pavēlēs tiesai, kā jāspriež. Uz kunga iebildumu, ka viņa zābaki netiks labāki, ja kurpnieks māk rakstīt un rēķināt, dabū atbildi, ka kurpnieks paliks labāks un ka cilvēks radīts vēl kaut kam labākam nekā kungu zābaku lāpīšanai.
Aiz šādiem sīkumiem, uz ko Pēt. Avīžu apsūdzētāji aizrādīja, un aiz citiem šī izdevuma rakstiem bija saskatāmi lieli vilcieni, pat noteikts plāns, kas vāciešiem sagādāja sevišķu uztraukumu. Viņi nomanīja, ka šī avīze nav tikai laika kavēklis, ziņkārības apmierinātāja, vienkārša pamācītāja kristīgā garā, bet latviešu inteliģences, m o d u š ā s l a t v i e š u t a u t a s p a š d a r b ī b a s orgāns, ka tā ir (pēc pašu Pēt. Avīžu norādījuma) tautas mute un mēle, ar kuru tā runā, juzdamās dzīva. Latvieši sāk kā tauta skatīties uz pasauli savām acīm un ņemt tiešu dalību pie viņas notikumiem. Tā bija bīstama atsvabināšanās no vācu vadonības, daudz bīstamāka, nekā tā nāca redzama Mājas Viesī un Tērbatas Latviešu studentu pulciņā.
Tādu virzienu prata Pēterburgas Avīzes ieraut un izturēt ar taktu un sekmēm. Latvieši bija atraisāmi no vācu nomācošā iespaida. To vispirms panāca, nosveroties u z k r i e v u p u s i. Pašā pirmajā numurā, Krievijas tūkstošgadu pastāvēšanu pieminot, Biezbārdis uzsvēra, ka latvietis savā valodā vecu vecais radinieks slāvu tautu ciltij, tātad tuvāks krieviem nekā vāciem. To vācu avīžnieki pārspīlēdami iztulkoja par slavofilismu. Šāds norādījums no vācu puses savukārt modināja simpātijas pret latviešiem krievu avīžniecībā un sabiedrībā, kas tad atbalstīja latviešu centienus atsvabināties no vācu aizbildnības. - Tāļāk Pēt. Avīzes uzrādīja vācu koptās r e l i ģ i s k ā s d z ī v e s v i e n p u s ī b u. Zemnieks, nācis citādā stāvoklī, sāk modināt savus gara spēkus un cenšas izkopt prātu. Viņš bijis zemes kukainis, nu viņš ir zemes kungs. Vairs nepietiek ar katķismu, bībeles stāstiem un dziesmu grāmatu. Jāiepazīstas ar dabu, jāseko pasaules notikumiem. Biezbārdis norāda, ka cilvēka dvēselei būs visu to atzīt, ko tā var un kas tai spējams. Tam pretī Bīlenšteins grib, ka zemniekam pirmā vietā jāmācās Dieva vārdi, un Līventāls atzīst, ka dievbijāšanai jāvalda pār pasaules gudrību. Še nošķiras latvieši no agrākajiem vadoņiem un iet paši savu ceļu.
Visās vietās tad Pēt. Avīzes izceļ to, kas var v e i c i n ā t l a t v i e š u n a c i o n ā l i s m u u n p r o g r e s u. Itālijā cīnās Garibaldijs par Itālijas vienību un pastāvību. Balkānos saceļas melnkalnieši un serbi pret turku varmācību. Vācijā nomana kustību uz vācu savienošanos. Somijā sasauc saeimu, pirmo pēc 1809. g. Krievijā reformu laikmets pašā spēkā: tur atsvabināti zemnieki, tur ieved jaunas tiesas. Pamatīgi apskata Krievijas augstākās valsts iestādes: senātu, valsts padomi. Bet tikpat plaši apraksta arī angļu parlamentu, viņa izcelšanos, partiju cīņas, darbības veidu.
Tad nu diezgan iemesla izkopt latviešu īpatnīgos kultūras līdzekļus. Latviešu valodas izteiksmes spējas jāpaplašina, jo latviešu dzīve ierāvusi platāku ceļu. Jāpierāda un par to jāgādā, ka latviešu valodā var tērpties paplašinātās dzīves jēdzieni, zinātniski pētījumi, dzejnieka sajūsma. Pēt. Avīzes tad arī iespiež Biezbārža, Barona, Jura Alunāna, Frīdmana zinātniskus apcerējumus, Zvaigznītes, Barona oriģinālstāstus, Barona, Jura Alunāna, Ruģēna dzejoļus. Tās nodibina latviešu satīru, ieved turpmāko preses izdevumu zobgalības nodaļā pastāvīgi sastopamos tēlus: tipisko zobgali līdz ar turpmāk daudzkārt pārņemto zīmējumu, Brenci un Žvinguli, Jēci un Pēci. Braši iziet latviešu zobgalis cīņas laukā par progresu. Dzird viņš no pakaļas pārlieku rejam.
Tie kvekšķi, kukši, pakani
Man pēdas dzenāt steidzas;
Jums rāda šādi klabekli,
Ka jāšana man veicas.
Kad izrādījās, ka par redaktoru nodomātais Juris Alunāns pie 1 Avīzēm varēja maz darboties, par viņu faktisko v a d ī t ā j u u n g v e n o d a r b i n i e k u palika līdz galam Krišjānis Barons. L ī d z s t r ā d n i e k u starpā minami: Zvaigznīte, Biezbārdis, Dinsberģis, Daugulis, Frīdmanis, Indriķis Alunāns u, c. Nodošanās idejai un vairīšanās no vajājumiem bija par iemeslu, ka darbam bija vairāk kolektīvs raksturs, kurā atsevišķas personas nebija sevišķi redzamas.
Pēc Pēt. Avīžu iznākšanas B a l t i j a s v a d o š ā s a p r i n d a s drīz spēra soļus laikraksta aprobežošanai vai arī apturēšanai. Sprieda Kurzemes mācītāju sinode, kā cīnīties pret šīm avīzēm: vai likt priekšā tās aizliegt jeb vai pret tām rakstīt. Nolēma lietu nodot konsistorijai un reizē griezties pie muižniecības, kas nodomājusi landtāgā apspriest šo jautājumu. Landtāgā ziņoja, ka sperti soļi pret Pēt. Avīzēm. Ģenerālgubernators Līvens bija iesniedzis iekšlietu ministram par Pēt. Avīzēm apsūdzības rakstu un pieprasījis viņu cenzūru nodot viņam. No 16. numura sākot, tad arī avīzi cenzēja Rīgā. 1863. g. to apturēja, un tā neiznāca no 16. maija līdz 10. oktobrim. Pēt. Avīzes apstājās 1865. g. jūnijā.
Kurzemes gubernators Breverns ziņoja 1864. g, sākumā ģenerālgubernatoram par slepenu sabiedrību Jaunā Latvija, pie kuras pieder Valdemārs ar saviem biedriem. Ziņojumam sekoja aresti un izsūtījumi Pēt. Avīžu līdzstrādnieku un veicinātāju starpā.
L ī v e n a a p s ū d z ī b a s r a k s t s par Pēt. Avīzēm iesniegts iekšlietu ministram 1862. g. 27. septembrī. Ievadā sacīts, ka šī avīze atņēmusi sev par uzdevumu modināt latviešu zemniekos naidu un nemieru pret citām tautibām, pie kurām pieder šejienes iedzīvotāju izglītotās un pārtikušās šķiras, un izplata zemnieku starpā idejas, kas viņos var sašķobīt cienību pret reliģijas dogmām, tikumības likumiem, politisko šķiru pastāvošo iekārtu, īpašuma tiesībām, pret visiem pamatiem, uz ko atbalstās sabiedriskā kārtība. Galā Līvens piemetina, ka gadījumā, ja avīzi neaizliegtu vai nenodotu viņam cenzūru, tad drīzā laikā, šai avīzei vēl lielākā mērā uzmusinātāju idejas izplatot, jāizceļas nopietnām jukām, ko apspiest laikam neizdosies bez apbruņotu spēku palīdzības. Turpmākajā gadā Baltijas guberņu augstākās varas vēroja Kurzemes zemnieku starpā rūgumu un konstatēja nemieru Gaujienā. Līvens lika priekšā Pēt. Avīzes uz 8 mēnešiem slēgt un prasīja tiesību izsūtīt kaitīgas personas. Pēt. Avīzes slēdza uz 4 mēnešiem. Biezbārdi izsūtīja uz Kalugas guberņu.
L i t e r a t ū r a par Pēt. Av.: Pēterburgas Avīžu piemiņa I. Stāsti, zobgali un dzejoji, Jelg. 1887. - R. Klaustiņa P. A. Vērotājs 1904. - Teodora P. A., Druva 1912, VII. - P. A. apsūdzības raksts. Druva 1914, V. - Edg. Šillera P. A. rakstu izlase I daļa (1862. g.), Rīgā 1928. - A. Gobas Pirmās «Pēt. Av.» un viņu nozīme tautas atmodas gaitā, Rīgā 1929.
B r e v e r n a z i ņ o j u m s p a r J a u n o L a t v i j u uzrāda par šīs domātās sabiedrības mērķi izplatīt nepareizus uzskatus par muižnieku stāvokli, par zemes īpašumu, uzmusinot zemniekus uz dumpi. Priekšgalā stāvot fanātiķis Valdemārs, darbīgs un kustīgs kā neviens cits, bet esot mazāk izglītots un tāpēc zinātniska rakstura darbus atstājot citiem. Kā Jaunās Latvijas dibinātājs viņš daudz runā par savām jaunajām idejām un plāniem, nemitīgi tiekdamies pēc mērķa, ko viņš vienīgi patur acīs un kas viņam top par dzīves uzdevumu. Valdemāram pieslēdzas B a r o n s kā uzticams biedrs, vairāk apdāvināts un izglītots, uzņemdamies pamazām galvenos darbus. Viņš iet soli pa solim kārtīgi uz priekšu, nenomaldīdamies tukšās iedomās. Visam, ko viņš dara, ir praktisks virziens; tikai viņa gala mērķis nepraktisks: proti, pacelt mazu cilti, kas līdz šim padota svešai kultūrai, atraidot svešas kultūras līdzekļus, par patstāvīgu tautu. Šie vīri, apzinīgi vai neapzinīgi, ievirzoties sociāldemokrātiskā strāvā, ņemdami nacionālo apspiešanu tikai par izkārtni. Vēl norāda uz Rodinu Tērbatā, Alunānu Mazsesavā, Vabrovski Stefenhāgena drukātavā, Dinsberģi Dundagā, Feldmani Talsos. Par pēdējiem diviem prasa, lai viņus izsūta: vienu uz Jaunjelgavu, otru uz Jēkabmiestu. Tas arī notika.
Valdemāra stāvokli un mantu izpostīja un deva arī Pēt. Avīzēm pēdējo triecienu nelaimīgais latviešu izceļojums uz Novgorodas g u b e r ņ u. Valdemārs bija 1863. g. lēti pircis 500 desetīnas zemes Nikolaja dzelzceļa tuvumā. Pēt. Avīzēs paziņojot, ka zeme dabūjama, še atceļoja daži latvieši un nometās uz dzīvi. Bet turpmāk pieteicās vēl vairāk latviešu, kas gribēja zemi, iemaksādami arī rokas naudu. Valdemārs apskatīja 1865. g. pirkšanai divi lielas muižas Volhovas upes tuvumā un uzdeva kādam Pēterpilī iebraukušam kurzemniekam (Dozenberģim) vest ar citiem zemes pieprasītājiem sarunas. Muižas pirkšana bija izdarāma vēlāk un par to ziņojams Pēt. Avīzēs. Bet turpmākā dienā pēc tam, kad muiža bija nopirkta un no zemniekiem iepriekš dabūtā nauda iemaksāta, Valdemāram (3. apr. 1865, g.) aizliedza stāties jebkādā sakarā mutes vārdiem vai rakstos ar Baltijas latviešiem. Tā kā attiecīgo paziņojumu nostrīpoja cenzūra arī Pēt. Avīzēs, tad Valdemāram zuda katra iespēja zemes gribētājus tālāk informēt un uz Novgorodas pusi plūstošo izceļotāju vilni apturēt. Viņš griezās pie dažiem vāciešiem, pie Rīgas vācu avīzes. Bet arī tas nelīdzēja. Maijā saplūda tūkstošiem pa lielu lielai daļai gluži nabagu latviešu pirktajā Derevas muižā un aizņēma še un tāļā apkārtnē visas ēkas, uzturējās ar sievām un bērniem arī mežos. Tie klīda tad uz visām pusēm; daži uzgāja vietas, kur nomesties, bet lielākā daļa gāja uz Kurzemi atpakaļ. Valdemāra un izceļotāju ciešanas neaprakstāmas. Valdemāram uznāca pat pašnāvības domas. Viņa pretinieki izmantoja šo gadījumu, viņu nolikdami par krāpnieku, nelieti, zemsirdīgu naudas ierāvēju. Valdemārs varēja aizstāvēties tikai dažos krievu laikrakstos. Viņa lietu izmeklēt iecēla komisiju, kas galā neatrada pie Valdemāra nekādas vainas. Bet Valdemārs vairs nevarēja Pēterpilī ne darboties, ne palikt. Viņš pārgāja dzīvot uz Maskavu.
Valdemārs Novgorodas lietu apgaismojis pa daļai no avīžu rakstiem sastādītā brošūrā: Die Lettenauswanderung nach Nawgorod im Jahre 1865 und die baltische deutsche Presse, Bautzen 1867. - Jau agrāk bija iznākusi grāmata latviešu valodā: Kurzemnieku pāriešana uz Novgorodu 1865. gadā, Rīgā 1865. Arī tā sastādīta gandrīz vienīgi no rakstiem, kas iepriekš jau iespiesti, daži Jelgavas Latv. Avīzēs, citi Rīgas vācu avīzēs. To nolūks - Valdemāru pazudināt. Plašā. kais raksts ir agrākā Ziemupes vagara Jāņa Immara stāstījums Latv. Avīžu redaktoram Šulcam par aizceļojumu uz Valdemāra pirkto muižu, par izceļotāju postu un atgriešanos dzimtenē. Valdemāru šis raksts nostāda par savu tautas brāļu jaunprātīgu krāpēju un izmantotāju (33., 37. lpp.). Šo uzbraukumu atspēkojumu atspēkojums iepriekš minētā brošūrā.
6) MASKAVĀ. Valdemārs ieradās Maskavā 1867. g. janvāri. Še nu bija jāsāk dzīve no jauna. Viņam bija vēl vienmēr pazīstamu un patiesi īstu pazinēju diezgan, lai visiem šķēršļiem un ļaunām baumām par spīti tiktu uz ceļa. Viņš nodevās atkal p u b l i c i s t i k a i, avīžniecībai, vispirms stādamies sakarā ar Katkovu. Gan šis ievērojamais krievu avīžnieks, no kura spalvas pat valdība bijās, pēc polu dumpja bija ticis konservatīvs un pret straujiem centieniem aicināja lietot varas līdzekļus; bet tanī ziņā Valdemārs ar viņu saskanēja, ka pret Baltijas vāciešiem jācīnās visiem spēkiem. Šī cīna bija vēl arī vienmēr tā, kas latviešiem varēja pašķirt ceļu uz tāļākiem panākumiem. Bez tam viņš rakstīja brošūras par jūrniecību krievu, vācu, latviešu valodā, korespondēja, rūpējās par jūrskolu ierīkošanu, ceļoja, ņēma dalību pie atklātiem sarīkojumiem (tā pie politehniskās izstādes). Nodibinoties 1872. g. Maskavas jūrniecības biedrībai, par kuras darbvedi Valdemārs tika, viņa dzīve dabūja drošākus pamatus un ievirzījās mierīgākā gaitā.
Dažus mēnešus pēc Valdemāra ieradās Maskavā B r ī v z e m n i e k s un tapa tūliņ par viņa tuvāko centienu biedri. Viņš piebiedrojās Valdemāram kā līdzstrādnieks krievu avīzēs par Baltijas lietām, kā svarīgāko jautājumu noskaidrotājs arī latviešu laikrakstos. Brīvzemniekam Valdemārs nodeva darbu, ko viņš bija uzņēmies, bet laika trūkuma dēļ nevarēja vest galā, - sastādīt krievu-latviešu-vācu vārdnīcu. Brīvzemnieka pastrādāto darbu iespieda 1872. g. par Tautas apgaismošanas ministrijas līdzekļiem.
Krievu-latviešu-vācu un latv.-krievu-vācu vārdnīcas izdošanu Valdemārs 1866. g. Tautas apg. ministrijā pats bija ierosinājis. Tās vajadzību viņš stipri sajuta cīņā ar Pēterburgas Avīzēm pret Baltijas vāciešiem: krievu ierēdņiem nebija iespējams pārbaudīt no Pētr Avīzēm pievesto vietu tulkojuma pareizību. Brošūrā par latviešu izceļojumu uz Novgorodu viņš izsaka izbrīnēšanos, ka krievu valdība 150 gadu laikā nav rūpējusies par nepieciešamo vārdnīcu. Zviedru un poļu valdības laikā šādas vajadzības apmierinātas. Valdemārs norāda uz viltojumiem likumu tulkojumā 9ulca vadītās Latviešu Avīzēs (Vaterl. u. Gemeinn. II, 278), tā arī uz vārdu tulkošanu ar «izskaidrošana».
Ievērojamākais literāriskais darbs, ko Valdemārs, Maskavā dzīvodams, laida klajā, ir viņa publicistisko rakstu sakopojums V a t e r l ä n d i s c h e s u n d G e m e i n n ü t z i g e s, kas iznāca 1871. g. divos sējumos. Viņš met skatu uz pasaules notikumiem, kam kāds iespaids uz latviešu dzīvi, apskata militāro Vāciju pēc franču-vācu kara, Baltijas vāciešu centienus, Krievijas reformas, uzrāda latviešu nacionālisma ciešos pamatus.
L a t v i e š u n a c i o n ā l i s m s nav Valdemāram abstrakts jēdziens, bet neatlaižams saimnieciskās un garīgās dzīves prasījums. Viņš skatās uz reālās dzīves parādībām skaidrām acīm un atrod, ka no Narvas līdz Palangai latvieši un igauņi zin vēstīt par daudz sāpīgākām lietām nekā par valodas jautājumu. Viņš ieņem kosmopolītisku viedokli un zin, kādus labumus latviešiem atnes vācu un krievu valodas prašana. Bet viņš izrēķina, ka izglītību iegūt savā valodā latviešiem iznāk daudzkārt lētāk nekā izglītības labā iemācīties citu valodu. Par naudu, ko miljons latviešu izdotu, piesavinoties svešu valodu, var apgādāties vispilnīgākos kultūras līdzekļus savā valodā. Grāmatas un laikraksti zināmam apgabalam jāizdod par sevi, lai arī tanī runātu to pašu valodu, ko citā; Ziemeļvācijā lasa citus laikrakstus un lieto citas grāmatas nekā Dienvidvācijā. Nav tad nekādu kavēkļu, ka zināmā apgabalā iespiež literāriskus darbus citā valodā. Ja latviešu tauta pastāvētu tikai vēl simts gadu, tad ar to pilnīgi pietiek, lai katrs šīs tautas loceklis sajustu par savu tikumisko pienākumu darīt visu, kas iespējams, latviešu valodas un literatūras attīstības labā. Bet tautu nākotne nav nosakāma: lielas tautas gājušas bojā un mazas pastāvējušas un pieaugušas. Arī mazu tautu valodas nav tukšam laika kavēklim tīši izdomātas, bet ir tikpat pilntiesīgs, svēts un cienījams izglītības līdzeklis kā lielāko tautu valodas un vissvētākās intereses. Valodu apspiest nozīmē Dieva radījumu iznicināt. Visos šais rakstos izmanāms, cik dziji Valdemārs izjūt par grāmatas moto liktos Šillera vārdus:
Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,
To turi ciet ar visu savu sirdi.
Kā Tērbatā un Pēterpilī, tā arī Maskavā Valdemārs bija p a r c e n t r u l a t v i e š u i n t e l i ģ e n c e i. Kā latviešu pulcinātājs viņam stājās blakus Brīvzemnieks. Viņiem pievienojās Krodznieks, Bandrevičs, Velme, tad centīgākie latviešu studenti: Šleziņš, Kr. Kalniņš, Butuls u. c. Maskavnieku pulciņš pastrādāja darbus, kam paliekama nozīme latv. literatūrā: pirmajā laikā organizēja tautas gara mantu krāšanu, vēlāk (no 1885. g.) izdeva mēnešrakstu Austrums.
P i e A u s t r u m a Valdemārs piedalījās no paša sākuma. Vispirms viņš rakstīja par savu parasto tematu: par latviešu kuģniecību. Domu starpības ar citiem latviešu avīžniekiem viņam iznāca jautājumā par gruntniecību uz laukiem. Viņš uzlūkoja mazgruntniecību par to zemes lietošanas veidu, uz kuru latviešiem pamazām jāpāriet. Tā novērsīs tautas sašķelšanos sociāli naidīgās daļās. Visās attīstītās zemēs šo veidu izlieto, tiklīdz pieaug iedzīvotāju skaits.
A s t o ņ d e s m i t a j o s g a d o s Valdemāram nebija latviešu nacionālajās lietās tās nozīmes, kas agrāk. Sistemātiska pārkrievošana nospieda ir latviešus, ir viņu pretiniekus vāciešus, ar kuriem karojot Valdemāra ieroči dabūja savu spožumu. Cīņa pret šiem nu pieņēma šauri saimniecisku raksturu. Un atklāti uzstāties pret pārkrievotājiem lāgā nevarēja darbinieks, kas pats savās cīņās bija uz krieviem atbalstījies.
Valdemārs palika rosīgi darbīgs joprojām. Praktiskus tautsaimniecības, sevišķi jūrniecības jautājumus viņš bija izpētījis līdz galam. Tos nevarēja izšķirt bez viņa līdzdalības. Tāpat viņam silti gulēja pie sirds latviešu vispārējās lietas, kuras pārspriežot vienmēr rēķinājās ar Valdemāra domām. Viņš strādāja nenoguris dienu nakti. Te viņu pārsteidza nāve. Viņš saslima ar plaušu karsoni un mira Maskavā 7. decembri (25. novembrī) 1891. g. Rīgas Latviešu biedrība pārveda viņa miesas uz Rīgu un guldīja Ģertrūdes kapos. Viņu pavadīja pēdējā ceļā sērojošā latviešu tauta. Uz kapa viņam uzcēla pieminekli ar uzrakstiem latviešu, krievu un vācu valodā. Latviešu uzrakstu starpā lasāmi šādi Valdemāra paša vārdi: «Dedzīga tuvāku mīlestība, cieta apņemšanās un nešaubīga izdarīšana iespēj visu.»
L i t e r a t ū r a. Āronu Matīsa K. V. savā dzīvē un darbā, Jelg. 1892. A. Ķeniņa K. V., Jaunības literatūra I, 1901. - Valdemāra pašbiogrāfija, B. Vēstnesis 1873, 43. - Līgotņu Jēkaba K. V., biogrāfija, Rīgā 1923. - Antona Birkerta raksti: K. V. tautas izglītības darbā, Latv. Izgl. biedrības gada grāmata I, 1909; K. V. un viņa centieni, Izglītība 1909, VI; K. V. un jaunā paaudze, Dzimt. Vēstnesis 1911; K. V. un avīžniecība, turpat; K. V. un zemnieki, turpat. - Pa daļai uz savu agrāko rakstu pamata Birkerts sastādījis plašāko V-a biogrāfiju; Krišj. Valdemārs un viņa centieni, biogrāfiski-kritiska studija, Rīgā 1925 (3521pp.) - Ed. Blanka K. V., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 81-110; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latviešu tautas atmoda, Rīgā 1927, 88-112. - V-a rakstus par jūrniecību, vēstules u. c. izdevis Bandrevičs Baltijas jūrnieku kalendārā 1893., 1895., 1901., 1905., 1909. g.; B. tulkojis un izdevis arī dažus V-a krievu valodā sarakstītus rakstus: K. V-a domas par jūrskolām un kuģniecību, Rīgā 1904; Mūsu jūrnieki un kuģniecība, Rīgā 1904. - V-a simtgadu dzimšanas piemiņas gadījumā 1925. g. iznāca (bez jau minētās Birkerta grāmatas un daudz rakstiem period. izdevumos) vēl rinda brošūru: J. Kreicberga Atmiņas par K. V.; tā paša J. K. Ko devis latvju tautai V.?, Dr. A. Zandberga Atmiņas par K. V.; J. Velmes Kr. V. un viņa darbs. - A. Gobas Dažas ziņas par Kr. V. studiju laiku, Izglīt. Min. Mēnešr. 1929. g. b. - Teodora Zeiferta Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina I, Rīgā 1929. - Pilnīgu V-a rakstu rādītāju sastādījis J. Misiņš Latvju Grāmatā 1926. g. 1., 2. un 3. burtnīcā, kur atzīmēti pavisam 216 V-a raksti līdz ar rakstiem par Valdemāru (skaitā 34).