1. STĀSTI 1) Tautas stāstījumi
Palūkodamies ap 19. gadu simteņa vidu latviešu tautā, kāda stāstu viela tur mīt un apgrozās, atrodam tanī lielu dažādību, vienā laikā vairāk attīstības klātņu. Joprojām tautā glabājas vecu vecie tautas stāstījumi, teikas un pasakas, vienumēr pārveidodamies. Plaši tautā ieplūduši stāsti, ko tur tulkojumu veidā ienesušas grāmatas, Sāk parādīties arī pārdzīvojamā laikmeta tautas dzīves tēlojumi.
1) TAUTAS STASTĪJUMI. Par to, ka no senatnes mantotās latviešu teikas un pasakas minētajā laikmetā pilnā mērā bija uzejamas tautas vidū, neapšaubāmu liecību nodod tas, ka šīs gara mantas īsti tikai ap šo laiku sāka no tautas mutes uzrakstīt. Bīlenšteins, kas plašākos apmēros pie šī darba ķērās, sāka to apmēram ap 1865. gadu. Dažus gadus vēlāk Brīvzemnieks šai lietā ieinteresēja un iekustināja Latvijā visas aprindas. Un tikai vēl gadu simteņa beigās Lerhis-Puškaitis sastādīja lielos teiku un pasaku krājumus. Ka tautā ir ražīgi pasaku stāstītāji, apliecina arī daži latviešu rakstnieki. Auseklis un Pumpurs viņus noklausījušies. Pumpurs min savas mātes tēva māsu, «Mīļo māti», kuras teikām puškoti stāsti uzbur viņa acu priekšā jauku, pasakainu pasauli. Ka arī jaunekļi Lielvārdē ir sajūsmināti pasaku teicēji, pastāsta Auseklis.
Senie stāstījumi dibinājās uz s e n a t n e s t i c ē j u m i e m, kas nesaskanēja ar kristīgu mācību. Šie ticējumi bija latviešu vidū 19. gadu simtenī žēl pilnīgi dzīvi. To redzam no daudzajiem nostāstiem par raganām, bursļiem, lietuvēniem, pūķiem, veļiem utt. Šīs būtes nav nebūt tikušas vienīgi par pasaku tēliem, bet tiek uzskatītas par patiesām. Nes pat ziedojumus tēvu tēvu dieviem un tura par svētām zināmas vietas. Uzrāda svētus ozolus, liepas, priedes, akmeņus, upes, ezerus, kalnus, kur žēl nesen latvieši saviem dieviem ziedojuši. Kristīgi mācītāji ne vienreiz vien pret šādām lietām gājuši cīņā.
Uglabājušās ziņas, ka Ērģemes mācītājs a p k a r o j i s p a g ā n u t i c ī b u savā draudzē (Lerha-Pušk. Teikas un Pasakas VII, 343). Viņš kādā maija dienā 1836. g. apbraukā ar pērminderiem savas draudzes mājas un uzmeklē ziedojamas vietas. Viena no tām ietaisīta dārza sētmalī un apsegta vecām ecēšām, otra zem sirmiem kokiem aiz dārza sētas tīruma vidū, vēl cita gluži apaugusi, kur ne zars nav cirsts, zāle nekad nav pļauta. Dažās vietās ziedošana vēl pilnīgi spēkā, citās tā nesen kā atmesta, bet ziedojamās vietas visas vēl neaiztiktas.
Pumpurs pastāsta par savādnieku Dugo, kas izdaudzināts par lielu b u r v i (Raksti II, 1925, 145). Tas Dievu nekad nav lūdzis, ne arī gājis baznīcā. Viņš ņēmis rokā dzīvas čūskas un ielaidis sev azotē, varējis bez kādas kaites veselu sauju aizdedzinātu skalu iebāzt mutē, pratis zagļus vārdiem piesiet un ugunsgrēku uz vietas noslāpēt. - Ar līdzīgu burvi iznākušas darīšanas Valmieras mācītājam (vēlākajam bīskapam) Valteram (Neilanda Mani jaun. laiki I, 1902, 20). Tas dzīvojis viens pats pirtī bez radiem un piederīgiem. Kad viņš saslimis uz miršanu, citi gribējuši izglābt viņa dvēseli un piesūtījuši viņam mācītāju. Papriekšu aizgājis jaunākais mācītājs. Šis gribējis viņu ar Dieva vārdiem sataisīt uz pēdējo stundiņu. Bet burvis viņu noraidījis pie rata ar viņa pātariem. Nu gājis Valters pats. Burvis lamājies un lādējies: ko šim vajagot; bet Valters vēl stiprāki pretī, tomēr nav varējis mirēju pārspēt. Pēdīgi tad dievlūgšanām burvis apklusināts, saņēmis svētu vakariņu un tūliņ nomiris.
Tautā stāstītās teikas un pasakas grieza uz sevi inteliģences vērību tikpat vācu, kā latviešu vidū.
V ā c i e m kā vienīgajiem, kas agrāk Latvijā ar literatūru nodarbojās, pieder pirmie latviešu pasaku un teiku uzrakstījumi. Tie pa vienam rodas jau agri. Kā pirmais no tiem atzīmējams Vartmaņa 1584. g. uzrakstītais nostāsts par miroņu apdziedāšanu maskaviešu izpostītajā Rēzeknes baznīcā (L.-Pušk. VII, 76). Einhorns saraksta par latviešu māņticību grāmatas 17. g. simteņa pirmajā pusē. Lentilijs 1680. g. pastāsta par vēlu mielošanu (Austrums 1897, 12. b.). Mirbahs uzzīmē 1677. g. savās vēstulēs Induļa teiku. Uzrakstītāji stipri pavairojas 19. g. simtenī. Par tādiem top vairāk mācītāji, kuru darbu organizē, sistematizē Bīlenšteins. Latviešu teikas un pasakas tad arī parādās vācu izdevumos, žurnālos Inland, Baltische Monatsschrift, Rig. Almanach. Vācu uzrakstījumi un publicējumi vai nu noder par zinātnisku materiālu, jeb vai par ilustrāciju baltiešu dzīves savādībām. Attiecības pret šo stāstījumu un māņu piekopšanu tautā vāciem pilnīgi skaidras un noteiktas: tie kā pagānu senatnes pretkristīgās atliekas no latviešu vidus visiem līdzekļiem iznīdami.
Pavisam citādi pret šīm tradīcijām izturējās l a t v i e š u i n t e l i ģ e n c e. No paša sava darbības sākuma ievērodama arī tautas vidū stāstītās pasakas un teikas, viņa tajās atrada pabalstāmo īpatnīgo tautas spēju liecības. Valdemārs (1855. g.), uz Dundagas teikām norādīdams, atzīst lielo svaru, kāds viņu krāšanai un pētīšanai var būt priekš latviešiem. Uzrakstīdams, gan ar daudz piedzīvojumiem izpušķotu, «veco latviešu stāstu» par Eima ezeru, Alunāns norāda, ka latvieši mežonīgu apgabalu pārvērtuši par izkoptu, auglīgu zemes stūri (Raksti II, 311, A. Gulbja izdev., Pēterb.). Aprakstu par latviešu dieviem un gariem Alunāns beidz (turpat, 318): «Bet no visiem šiem stāstiem redzams, ka latvieši citkārt nebūt nebij tādi nemācīti ļaudis, par kādiem tie allaž izdaudzināti; jo tā tauta - lai nu ir pagāni vai ne -, kas ticības lietās ir pieņēmusies, arī citās gudrībās un zināšanās nebūs vārga.» Vēl vairāk par latviešu tradīcijām, par seno latviešu ticību sajūsminājās Auseklis. Ko Alunāns bija rakstījis prozā, to Auseklis tvēra jūsmīgā dzejā.
Še tad arī cēlās sadursme starp latviešu inteliģenci un v ā c i e š i e m, vācu tautības mācītājiem. Kā vācu mācītāji jutās aicināti atgriezt miršanas stundā vecos latviešu burvjus, tā viņi nevarēja mierīgi noskatīties, ka inteliģenti latvieši cenšas atdzīvināt latviešu senatni, vecos dievus un ka viņi nopietnos gadījumos, kad kristīgs cilvēks lieto dievvārdus, runā par senču dievu pasauli. Kad 1872. g. bija miris Dāvids Cimze, Jāņa Cimzes brālis, tad: Auseklis viņam veltīja šādu pantu:
Kas tas tādis, kas koklēja sērdienīšiem dziedājot?
Tas ir tautas vaidelotis, grūtdienīšu gaudulis.
Tas aizgāja Saules namā, Gaismas piles pagalmes;
Tur vairs nebirst asariņas, tur vairs nevaid koklītes.
Tevi apģērbj Dievu dēli sarkanbaltiem palagiem,
Tevi pušķo Saules meitas zelta staru vaiņagiem.
Še nu Neilands, toreiz Pēterupes (vēlāk Valmieras) mācītājs, sajuta, ka viņš nevar klusēt, un viņš izsacīja Latviešu literāriskā biedrībā pret šādu atsauksmi par Cimzi savu protestu, norādīdams, ka arī Dāvids Cimze pavadāms vārdiem: «Kristus man dzīvībiņa, Man nāve augļus nes.» Tas sacēla pretošanos otrā pusē, bet bija par iemeslu, ka Dāvida brālis Jānis Cimze Neilandam palika par sirsnīgu draugu.
Latviešu nacionālās inteliģences sajūsma par senču gara pasauli atbalstījās uz tautas atmodu un atrada attaisnojumu turpmākajā attīstībā; bet arī kristīgo uzskatu aizstāvētājiem bija savs pamats ne vien savā pārliecībā, bet arī pašā tautā. Ne velti bija gadusimteņiem kristīga ticība latviešiem sludināta gan baznīcās, gan mājās. Tautā bija ne tikai pasaku stāstītāji un stūrgalvīgi seno uzskatu apliecinātāji, bet arī lieli grāmatnieki, dievvārdu mīļotāji. Arī Pumpurs nostāda blakus burvim Dugajam, kam viņa «ļaunās skolas» dēļ neviens nav varējis tikt klāt, pretī grāmatnieku Puigu, par kuru runājuši, «ka burvji tādam grāmatu gudriniekam ne nieka vairs nevarot padarīt». Un Ausekļa Sirdvaldim (stāstā Līdumnieks), kas neiet baznīcā, bet veco latviešu ticību un ierašas smalki pazīst un ar tām tiek cauri, jāiemīlas dedzīgu brāļu draudzes locekļu meitā, kuru mājās Pestītāja ģīmetne pie sienas. Ja ieskatās tuvāk, tad jāliecina, ka patiesi kristīgo ir tautā lielu lielais vairums, ka no tiem sastādās pat tautas visums, kura vidū tikai šur tur kā izņēmums uzejams kāds kristīgas ticības noliedzējs.
Par i e r a š ā m b r ā ļ u d r a u d z ē ap 19. g. simteņa vidu Neilands savās atminās (Mani jaun. laiki I, 16) liecina, ka toreiz kambaros iešana bijusi pilnā spēkā. «... un mājas pātari, proti, rīta un vakara lūgšanas, tika visās mājās turētas vismaz sestdienas vakaros un svētdienās. Gāja kambari no rīta, tad baznīcā, uz vakaru atkal kambari un beidza svētdienu mājās ar vakara lūgšanu. Dieva vārdi piederējuši pie mājas kārtības. Tā tas bijis visos Neilanda rados. Par kādu no saviem radiniekiem, veco Kārkliņu, viņš stāsta: «Tas nakti arī reizu reizām pamodās, sāka klusām par sevi runāt, tad minēja kādu peršu, dažreiz iesāka par sevi vai pilnā balsi dziedāt, - tad atkal aizmiga. Viņš dzīvoja tanī valstībā, par ko Dieva vārdi runā.»
2) TULKOJUMI. Ar tautas vairuma garīgo dzīvi saskan tautā visvairāk lasītās grāmatas. Tās vai nu vācu tautības mācītāju sagādātas, vai atrodas zem viņu iespaida. Agrākā, luterānisma laikmeta pēdējie rakstnieki vēl stipri attīsta savu darbību 19. g. simteņa otrā pusē. Latviešu vidū izplatās lielā daudzumā stāsti, kas tulkoti pēc vācu jaunības un tautas rakstiem. Tos sniedz Bērents, Leitāns; Līventāls, Dinsbergs.
Minētiem pievienojas kā tulkotāji daudzi citi. Viņu starpā vispirms redzams Ludvigs H ē r v ā g e n s, kas bija Gaujienā par mācītāju no 1849. līdz 1876. g., mira 1899. g., kā rakstnieks dažreiz parakstījās par Gaujmalnieku. Viņš laidis klajā vairāk par trīsdesmit grāmatām; starp tām ir skolas lasāmā grāmata Skolas maize I un II, angļu rakstnieces Stretonas Divi brāļi (1892), Gudrunas un Nībelungu teiku atstāstījumi, Kasparija Skolmeistaris un viņa dēls (1859). Pie redzamākiem tulkotājiem, no kuriem dažs uzrakstījis arī pa oriģinālam, vēl pieder: Ansis B l u m b e r ģ i s, dz. 1825. g., skolotājs Kandavā (Ķeizars Jozefs un viņa māte, 1879; Zebaldus, nāves krustdēls, 1874; Sievas niknums un atriebība, patiesīgs notikums, 1874) ; Juris D a u g e, dz. 1835, g., skolotājs Saukā (Belizars, 1867, Jaunais skolmeistars un viņa rozīte, 1863; Kalpa grāmatiņa, 1867); J. V i s t u c i s, dz. 1839. g. (Hofmaņa Firsts Volfgangs, 1871; Dots dodamam atdodas, 1875).
Tulkotāji, sevišķi mācītāji un skolotāji, izmantoja bagātīgā mērā v ā c u t a u t a s u n j a u n ī b a s r a k s t n i e k u s, kas ar acīs krītošu tendenci cenšas sniegt reliģiski tikumiskas pamācības, nerēķinoties ne ar kādiem mākslas prasījumiem. Viņu vidū ievērojams Kristaps f o n Š m ī d s (1768-1854), katoļu garīdznieks. Viņš mīl saviem stāstiem ņemt vielu no bruņinieku laikiem. Nelokāmi tikumīgus cilvēkus grūž postā jauni ļaudis, bet Dievs viņus brīnišķīgi izglābj - tas ir Šmīda daudz veidos tēlotais galvenais temats. Daži viņa stāsti latviešu vidū tā izplatīti, ka ar tiem varēs šai ziņā mēroties reti kāda cita rakstnieka darbi. Pašā pirmajā vietā stāv Ģenoveva, kas Leitāna tulkojumā (1845) piedzīvoja daudz iespiedumu un gāja tautā vēl arī citos izdevumos. Leitāna tulkojumā parādījās vēl citi Šmīda stāsti: Eistaķius, Priežukalna Roze, Puķu-kurvītis. - Šmīdam radniecīgs ir luteriešu mācītājs Ertels (Ortel), pieņemtā vārdā V. O. f o n H o r n s (1788-1867). Viņš grib lasītājus atraisīt no citu jaunības rakstu romantiskiem tēliem, tomēr nav nekāds īstenības tēlotājs. Viņš mīl ņemt vielu no 18. g. simteņa. Viņa stāstus tulkojis Bērents (Stāsti par ziemas vakariem, stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā, 1854), Līventāls (Stāsts par naudas kārību, 1869). - Tipiski jaunības rakstu sacerētāji ir N ī r i c s (Nieritz, 1795-1876) un F r a n c i s H o f m a n i s ( 1814-1882) . No Nīrica divsimt stāstiem latviešu valodā tulkoti samērā maz, to starpā Betiņa un Toms ( 1884) . Toties Franča Hofmaņa stāstu tulkojumi var pildīt mazu bibliotēku (skaitā ap 90). Tulkotāju starpā atrodam Dinsbergu, Lapas Mārtiņu, arī Juri Alunānu (Kontrabandnieka zēns). Pie vairāk lasītiem Hofmaņa stāstu tulkojumiem pieder: Bernards Dekmers (1849), Brīvkunga fon Minhauzena ceļojumi, Guvernante (1891), Kas augstu kāpj, tas zemu krīt (1872). Hofmanis grib ielikt morāli neticamos gadījumu sarežģījumos, sniedz kairinošu vielu bez mākslinieciska apstrādājuma.
Kad 19. g. simteņa beigās sacēlās Vācijas pedagogu starpā kustība pret tanī laikā parastajiem jaunības rakstiem, tad tā sevišķi asi griezās pret Nīricu un Hofmani. Šīs kustības galvenais ierosinātājs Heinrihs Volgasts salsa (Das Elend unserer Jugendliteratur, 1896, 120): Nīrics un Hofmanis padarījuši vairāk posta nekā visi indiāniešu stāsti kopā. Tie fantastiski iztēlo pasauli, kas bērnam sveša. Nīrics un Hofmanis attēlo pasauli, kurā bērns dzīvo, kas bērnam vismaz vairāk vai mazāk pazīstama, attēlo pat arī bērnu pašu caur un cauri nepareizi; ne varbūt fantastiski - tad še būtu cik necik mākslas -, bet sausi, aprēķināti un ar nodomu viltoti. Negribu spriest, kādā mērā jaunībai ar to laupa īstenības jūtas, cik daudz liekulības ar to modina un veicina, tikai gribu konstatēt, ka, šādas literāriskas negantības uzņemot, jaunatnes lielākajā lasītāju daļā pilnīgi jāiet bojā dzejiskai sajūtai.»
Šādu stāstu lielajiem panākumiem tautā savi iemesli. Fantāzijas darinājumiem un nešaubīgi ieturētajam atmaksas motīvam še, tāpat kā tautas pasakās, ievērojama loma. Vēl nāk klāt dievbijības jūsmas, kas latviešos bija laidušas stipras saknes. Ar visu to šādi darbi atzīmē attīstības pakāpi, kas stāv zem tās, par kādu liecina labākās tautas pasakas. Pēdējās latvieši ne vien savu valodu dzirdēja nesabojātu un jauku, bet saņēma arī tēlojumus (par bārenīti, ) ķēniņa meitu, muļķīgajiem dēliem varoņiem utt.), kam nenoliedzama estētiska vērtība.
Pārtulkoja arī pa stāstam, kam īsta mākslas vērtība, tā, piemēram, Gothelfa Uli Der Knecht (Mārtiņš, tas bandinieks, 1853), bet arī še stāvēja pirmā vietā pamācība, un neveiklā, nelatviskā tulkojuma valoda nav saskaņojama ar estētisku izjūtu.
3) ZVAIGZNĪTE. No senatnes mantotās latviešu tradīcijas, teikas un pasakas galā nelikās tik visai nesaskaņojamas ar kristīgās morāles un ticības veicinātāju stāstiem. No latviešu nacionālisma svabadā inteliģence, sevišķi vāci, to panāca tādā kārtā, ka latviešu senatnes stāstus aplūkoja no zinātnes viedokļa, kā materiālu tautas senāko uzskatu, ticējumu pētījumiem. Latvieši, kas še meklēja atbalstu saviem tautiskajiem centieniem, pie tam nenoliegdami kristīgo pasaules uzskatu, uzsvēra un rādīja tautas stāstījumu estētisko vērtību, mitoloģiskās būtes uzskatīdami par dzejiskiem tēliem. Pie šādiem pretstatu izlīdzinājumiem pieder Zvaigznīte.
J ē k a b s Z v a i g z n ī t e dzimis Jaunpiebalgā 1833. g. 22. (10.) febr. kā krodzinieka dēls, izglītojās Valkas seminārā; kur bija arī no 1857. līdz 1859. gadam par skolotāju. Vēlāk viņš darbojās kā mājskolotājs Virkēnu muižā (Rūjienas tuvumā), tad Pēterpilī, mira 21. (9.) jūnijā 1867. g.
Zvaigznīte piedalījās kā līdzstrādnieks pie Alunāna Sētas, Dabas, Pasaules un pie Pēterburgas Avīzēm, sajūsmināts par latviešu tautas dzeju un nacionālo ideju. Viņa literāriskajā darbībā trūkst īstas patstāvības. Bet viņš mēģina latviešu rakstniecībā pārņemt to, kas saskan ar latviešu tautas īpatnību, un tam pēc iespējas iedvest tautas garu.
Sētas, Dabas, Pasaules trešajā daļā Zvaigznīte laiž klajā vērtīgu a p c e r ē j u m u p a r l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m ā m. Viņš atrod, ka cilvēks dziesmās izsaka savus dziļākos pārdzīvojumus, ka katrs tos izsaka pēc savas pašas dabas. Tā arī tautas izsaka dziesmās savā īpašā veidā savus svarīgākos piedzīvojumus; no viņas dziesmām nojaušams, ko tauta piedzīvojusi. Nēģeru dziesmās izskan viņu vergu liktenis. Angļu lēnajā, drošajā dziesmā izpaužas apziņa: Kas es esmu, tas esmu caur sevi. Krievu dziesmas sākas skumji, uzreiz paceļas līksmi, pēdīgi skan atkal sēri; tanīs atstājis pēdas mongoļu jūgs. Zvaigznīte nāk par tautas dziesmām pie šādiem spriedumiem: 1) katrai tautai, kā katram cilvēkam, savs dzīves gājums; 2) kā neviens cilvēks, tā arī neviena tauta gluži tā nevar sajust, iedomāties un apdziedāt to, ko cita tauta piedzīvojusi; 3) katra tauta tikai savus svarīgākos notikumus apdzied; 4) katras tautas dziesmas negadās netīši, bet tās izaug no tautas iekšējās būtības; 5) no katras tautas dziesmām var zināt, kā viņai gājis, un 6) no visa tā saprotams, ka tautas dziesmas ir liela, dārga manta un, ja tauta šo mantu nav glabājusi, tad tā vairs nav saucama par tautu. Zvaigznīte tad atzīmē, ka latviešiem nav dziesmu, kurās apdziedāti viņu vēsturiskie notikumi, un jautā: Vai mūsu tēvi tikai pieguļā gājuši un pie ugunskura sildījušies? Patiesībā tā neesot. Savas īstās dziesmas latvieši grūtajos gados pazaudējuši. Tās, ko latvieši tagad dzied, varot būt tikai divi, trīs gadu simteņus vecas. Tās esot gan niecīgas, tomēr latviešiem cienāmas.
Redzams, ka Zvaigznīte, kam par tautas dziesmām padziļi uzskati, latviešu tautas dziesmas nav ne pēc apmēra, ne pēc īpatnības īsti pazinis. Tas izsakās arī kādā viņa dziesmā Tauta, kur viņš jautā:
Ko darījāt, līgotāji?
Ko jūs bērniem mācījāt,
Ka nevienas dziesmu skaņas
Pēcnākami nedzirdēj?
Tā ir liecība, ka ap to laiku, kad Zvaigznīte rakstīja savu apcerējumu par tautas dziesmām, latviešu tautas dzeja bija klusi noslēpta tautas vidū, glabājās viena otra vecāka cilvēka galvā kā tāda, ko atklātībā nicina, un tāpēc skolotiem latviešiem ļoti maz bija pazīstama. Tikai tad latviešu tautas dziesmas atklātībā nāca godā, īpaši kad Cimzes ierīkojumā tās kā četrbalsīgas kora dziesmas svinīgos gadījumos cēla priekšā, atraisījās mēle vecām dziesmu zinātājām un teicējām, tā ka tās pārbagātā mērā varēja uzrakstīt un pildīt ar tām biezus sējumus. To piedzīvojot, top nesaprotams jautājums, ko senie līgotāji mācījuši bērniem. Zināms, episkas varoņdziesmas arī vēlāk neuzgāja, un latviešu liriskās dziesmas nav vērtējamas ar varoņdziesmu mērauklu.
Ka Zvaigznītes laikā latviešu tautas dzeja inteliģencei maz b i j a p a z ī s t a m a, redzams arī no citu dzejnieku izteikumiem. A u s e k l i s sāk savu 1873. g. izdoto dzejoju krājumu ar pantu:
Tauta, kur ir tava dzeja,
Daiļa debess līgava?
Klusu tagad dziesmu leja,
Zēli vaida Daugava.
Ka dziesmas apklusušas, izskaidro Auseklis ar to, ka senčiem, verdzībā slīkstot, zudis jautrais dziesmu gars. - Tādas pašas domas izsaka N e i k e n s. Viņš min, ka citkārt tauta bijusi dziesmām bagāta; tās dziedātas bēdās un priekos, sējot un pļaujot, lopus ganot, adot, vērpjot. Bet tumšā, baigā laikā dziesmas nozudušas. Mēma piktuma, kurlas muļķības, ģeķu lielības pārņemta, tauta vairs neatver dziesmās lūpas. (Bij citkārt mūsu tauta...)
Zvaigznītem vienmēr paliek tas nopelns, ka viņš pieder pie pašiem pirmajiem, kas par latviešu tautas dziesmām sākuši dziļāk interesēties. Viņš arī agrāk par citiem mēģinājis dzejot tautas dziesmu ritmā un tā mākslas dzeju nostādīt uz tautiskiem pamatiem.
Zvaigznītes literāriskai darbībai sakars arī ar t a u t a s p a s a k ā m. Tāpat kā tautas dziesmās, tā arī pasakās iedziļodamies, viņš mēģināja aizņemties viņu formu, piesavināties viņu izteiksmes veidu. Tanī viņš ietvēra dažas no vācu valodas (pēc brāļiem Grimmiem) tulkotās pasakas. Pirmais krājums iznāca 1859. g. ar virsrakstu Pasaciņas priekš bērniem. Priekšvārdā sarakstītājs pastāsta, kā viņam bērna dienās gājis ar Bībeles lasīšanu: lasījis, apnicis, piespiests atkal lasījis. Tanī atrodamā lasāmā viela pa lielu lielai daļai bērnam nepiemērota. Viņš nu gādā grāmatu, ko bērni labprāt lasīs. «Ziņu gan, ka tagad visādu grāmatu netrūkst, ko bērni ar prieku lasa; bet tādas kā šī tak gan nebūs.» Viņš centies tā rakstīt, kā viņa pusē runā. Otra krājuma priekšvārdā (Uz lasītājiem) Zvaigznīte min, ka viņa pasaciņām ilgu laiku nav noticis tas gods, kas katrai jaunai grāmatai mēdz notikt: ka vīri, kam spēks un gods, tām iet kūmās un tās ieved ļaudīs. Iedrošinājums nācis no citas puses - no bērniem. «Daži lielāko daļu gandrīz no galvas zināja. Arī pieaugušie sacījās ar viņiem izlustējušies un sprieda, lai vēl tādas pašas vairāk rakstot.» Uz jautājumu, kā patīk valoda, dabūta atbilde, lai citādi nerakstot, «tur esot katrs vārds kā likts». Šāds spriedums Zvaigznīti paskubinājis sarakstīt otru grāmatu, kas iznāca 1861. g. Vēl tai pašā gadā iznāca trešais Pasaciņu krājums.
No grāmatas papriekšu lasītas, bet pēc tam stāstītas no galvas, dažas Zvaigznītes pasakas p ā r g ā j a t a u t ā, tādā kārtā tikdamas par tautas pasakām. Starpība starp Zvaigznītes priekšā celtajām un tautā stāstītajām pasakām nebija liela, un, ievērojot vispārējo pasaku radniecību un ceļošanu, varēja arī būt, ka Zvaigznītes pasaku starpā bija tādas, kam tautā varianti.
Še nu bija vērtīga lasāma viela bērniem, jaunatnei, arī pieaugušiem. Darbi, kam mākslas vērtība, der ne tikai bērniem. Bet bērniem sniedzami sacerējumi, kam mākslas vērtība; tikai ar tādiem vissekmīgāk sasniedzami audzināšanas nolūki.
Zvaigznītes pasaku v a l o d a nav svabada no nelatviskiem piemaisījumiem, nav īsti tautas pasaku valoda. Šur tur manāms toreizējais grāmatu valodas iespaids. Bet Zvaigznīte valodas plūdumā tiek ļoti tuvu tautas pasaku stāstītājiem; viņš izjūt tautas pasaku stilu un tautas fantāzijas darinājumu daiļumu un to attēlo.
Paraugam pasniedzam pasakas «Par vardu ķēniņu un dzelzaino Indriķi» sākumu: «Vecos laikos, kur buršana vēl esot palīdzējusi, dzīvoja viens ķēniņš, kam varen jaukas meitas bij; bet tā visjaunākā bij tik jauka, ka pati saule, kas tak, tik daudz ir redzējusi, izbrīnījās, kad viņai acis skatījās. Netāļu no kēniņa pils bij tumšs tumšs mežs, un tai mežā bij veca kupla liepa un pie liepas aka. Ja nu dienā karsts laiks bij, tad princese izgāja uz mežu un nosēdās pie akas dzestrumā; un, ja tai garš laiks bij, tad viņa ņēma zelta bumbu, tik lielu kā kamoli, svieda to uz augšu un ar rokām to atkal saķēra. Un tā viņa vismīļāk spēlēja.»
Zvaigznītes pasakām pieslēdzas viņa s t ā s t i. To starpā ir tēlojumi pēc svešiem paraugiem un arī oriģināli. Minami: humoristiski tēlojumi Par Malēniešiem (1860), stāsti Zemeņu Marijiņa (1861), Bāra bērns (Pēt. Avīzes 1863); nepabeigts palicis stāsts Līvu Ādams (Balt. Vēstnesis 1870). Stāsts Zemeņu Marijiņa tulkots pēc Gothelfa Erdbēra-Mareili (Alpenrosen, 1851).
Tēlojumi par m a l ē n i e š i e m lielā mērā pārgāja tautā. Tie ir pārstrādājumi pēc Marbaha vāciskā tautas izdevuma: Der Schildburger wunderseltsame, abenteuerliche, unerhorte und bisher unbeschriebene Geschichten und Thaten, Leipzig 1838. Pārstrādājuma moto: Kur nav tautai muļķa vīru, tur ir visi muļķīši.
Grāmatā attēlota ģeķīga sabiedriska rīcība. Tā, piemēram, malēnieši nes pa vienam baļķim no kalna lejā. Pats pēdējais izšļūk no rokām un noveļas ar lielu troksni pie citiem. Viens no malēniešiem izsaucas, ka viņi ir muļķi, nesaprazdami, ka baļķi paši vislabāk no kalna noveļas lejā. Otrs saka: Tas viss panākams; nesīsim baļķus kalnā un laidīsim, lai paši skrej zemē. Šis padoms visiem patīk, un viņi tā dara. Bez logu uzbūvētā namā nes gaismu iekšā maisiem.
Stāsts B ā r a b ē r n s raksturīgs kā o r i ģ i n ā l s. Še Zvaigznīte grib būt caur un cauri tautisks. Viņš sāk ar savas dzimtenes Piebalgas slavu. Piebalga ir Vidzemes sirds; tur no viena kalna brauc lejā un otrā augšā, tur Gaujai vēl ar vienu soli var tikt pāri.
«Ak, tā ir jauka zemīte! Viss, viss, kas vien Vidzemē atrodams, te aug: rudzi, kvieši, pupas, zirņi, un veci puiši te stāda kartūžu tabaku, un tā ļoti labi izdodas; bet pār visām lietām te aug daijas meitenes un smuidri zēni; viņas sarkanas un frišas kā rozītes un šie stalti kā ozoli.
Mums stājas priekšā daiļa jaunava sārtiem vaigiem, tumšiem matiem un tumšzilām acīm, dziedādama: Kur tu augi, daiļa meita? Tā ir turīgu saimnieku meita Annuša. Bet vēl daiļāka ir audžu meita Maija. «Klusība, taisnība, vientiesīga būšana nospoguļojās visā viņas izrādīšanā, darīšanā un dzīvošanā.» Viņa tad arī aiziet pie krietnākā vīra, turīga saimnieka. Arī Annuša nepaliek tukšā: Maijas vīra brālis viņu apprec kā māju mantinieci.
Tas ir idealizējums, kādā tautas atmodas laika dzejnieki uztvēra savu tautu. Tai ir tikumi, kādus citur nevar atrast. Viņos greznojas sevišķi pie malas atstumtie bāriņi. Karsta tautas mīlestība tos tādus iztēlo. Bet modernais reālistiskais stāsts še neiznāk. Pieslēdzoties pie tautas tradīcijām par bārenīti, še manāms zināms epigonisms. No tā var atraisīties tautas dzīves novērotājs, kam uz to bezpartejisks, skaidrs, pārbaudošs skats. Tāda nebija Zvaigznītem, arī ne Baronam, kas tai pašā laikā iespieda Pēt. Avīzēs līdzīgus tēlojumus. Viņi tad arī nav uzskatāmi par latviešu stāstu literatūras nodibinātājiem, lai gan viņi, atšķirdamies no tā laika parasto stāstu tulkotājiem, cieši nostājās uz nacionāliem pamatiem.
L i t e r a t ū r a. Jēkaba Zvaigznītes Kopoti raksti. Alfr. Gobas sakārtojums, ievads un bibliogrāfiskas piezīmes, Rīgā 1924. - Lautenbaha J. Z., Balss 1903, 3. un 4. nrā.