2. NEIKENS Nacionālās stāstniecības sākumi
Mēģinājumi sacerēt latviešu stāstus, kur tēlota tautas dzīve, norādīja, ka bija atnācis laiks, kad šai rakstniecības nozarei jārodas. Tautas garīgā dzīve bija pilna dīgļu. Kas viņā no seniem laikiem glabājies, kas vēlāk nācis klāt, ar agrāko sakusis, cēlās un veidojās jaunu dienu gaismā. Bija jānovērš acis no tradīcijām, ko tautā uzgāja, no grāmatām, ko tautā lasīja, jāņem vērā, jāskata, kas notiek tautā pašā, tautas dvēselē - un no mākslinieka rokas mūsu priekšā nostājas dzīvi tēli, latviešu pārdzīvojumu nemirstīgi liecinieki. To panāca Neikens, latviešu nacionālās stāstniecības nodibinātājs.
Juris Neikens dzimis 1826. g. 6. apr. (25. martā) Umurgas draudzē Vidzemē kā Ārciema Kānadžu māju saimnieka dēls. Neikena mātes priekšteči dzīvojuši Kānadžos no sen laikiem, bet Neikena tēvs šais mājās ienācis iegātņos no Stalbes Mazneikena mājām. Kānadži ieslēgti eglienā, un Juris no tiem neiziet līdz savam trīspadsmitajam gadam. Viņš še uzaug māju saimes un savēju vidū, saņemdams iespaidus no apkārtējās dabas, no meža, kurā viņš pazīst katru koku un akmeni, un no dienišķi noritošas darba dzīves, ko apskaidro un kam sprauž augstākus mērķus kristīga ticība. Pie tās sirsnīgi turas viņa vecāki. Viņa tēvs bija par to gādājis, ka Kānadžos uzceļ ērtu brāļu draudzes saiešanas kambari, un pats viņš še ir viens no visvairāk iemīļotiem sacītājiem un lūgšanu turētājiem. Viņa māte ir visā apkārtnē iecienīta dziedniece un labdare.
Neikena vecākus raksturo (Dzimt. Vēstnesis 1910, 42. un 48. nr.) Juris Kalniņš, Neikena māsas dēls, kas arī Neikena vecāku, sevišķi Neikena mātes, savas mātes mātes audzināts. Neikena t ē v s mīl nodarboties ar dravniecību; dārzā viņam desmitiem biškoku. Viņš glītu garšu piekopj dažus mājrūpniecības arodus: gatavo vāceles no krijām vai tāsīm, pin kurvīšus. Audzināšanas principos un taktikā viņš pilnīgi saskan ar savu laulātu draudzeni. Neikena m ā t e ir atbalsts un padoma devēja ne vien savu piederīgu vidū, bet visā apkārtnē. Viņa dziedina slimniekus salasītiem stādiem, pumpuriem, ziediem, apmierina viņus prātīgiem vārdiem, dod tiem padomus ēšanā, kā izturēties, dzīvot. Viņa iemantojusi pilnīgu uzticību ar savu sirsnīgo tuvākmīlestību, laipnību, nesavtību pret katru cilvēku. Nostāstus par spokiem, vilkačiem, veļiem, raganām viņa tur par niekiem, būdama pārliecināta, ka Debess tēvs vien valda pasauli. Maize ir Debess tēva dāvana, kas jānoskūpsta, ja tā, zemē nokritusi, nākusi nicekļa kārtā; maize nav tikai ēstgribas apmierinātāja, bet līdzeklis, kas cilvēkam piešķir miesas labklājību. Neikena māte iedveš idealizācijas jēdzienus arī par apģērbu, drēbēm, dzīvokli. Neizdzēšamu iespaidu viņa atstāj uz bērniem ar savu dziļo valodu. Bez sava gala viņai mīlināmo un glaimu vārdu, kas ņemti no parunām, tautas dziesmām, arī pašas darināti. Bērni allaž dzird tādus vārdus kā: acu zīlīte, liepu lapiņa, ezera zirnītis, zelta drostaliņa, magoņu ziediņš, mazais cīrulītis. Pamācības viņa sniedz līdzībās, zīmīgos teicienos. Ja nazis augšpēdu nolikts uz galda, viņa atgādina: eņģelīši var sagriezt kājiņas. Ja deguns netīrs, viņa saka: «Āzis pie siena kaudzes.» Ja paēdot, nelaikā aiziet no galda, viņa piezīmē: kad, citiem ēdot, iet prejām, tad aiznes projām svētību. Ja bērni ķīvējas, vecā māte, rādāmo pirkstu pacēlusi, skaita: Tā dzīvot bērniņiem, kā baltām aitiņām. Nostāstus par klaušu laikiem viņa nobeigusi ar cerībām, ka Dievs ilgi necietīšot cilvēku pārestības, netaisnības un varmācības. Bērnus ģērbdama un palīdzēdama tiem kājas apaut, viņa dažkārt tiem novēlējusi dievpalīgu, teikdama, lai Dieviņš viņiem mūžā palīdzot staigāt glītākos apavos nekā vīzēs un pastalās, labāku uzvalku valkāt rupjo drēbju vietā un grāmatu vai papīru somu cilāt tagadējās gana tarbīnas vietā.
Neikena māsas dēls J u r i s K a l n i ņ š pazīstams kā rakstnieks. Viņš dzimis 1847. g. Neikena tēva mājās, Ārciema pagasta Kānadžos, kur Jura Kalniņa tēvs tika 1 par saimnieku, kad Neikena studenta gados viņa tēvs pārcieta niknu karstuma guļu un Neikens tad savu tēvu atsvabināja no saimniecības rūpēm, viņam izgādādams dzīves vietu muižas īpašnieka junkura ērbērģī, līdz, par mācītāju tikdams, viņš savus vecākus ņēma pie sevis. Juris bija par skolotāju Vietalvas draudzes skolā, zaudēja šo vietu, vāciskās skolu valdes vajāts viņa nacionālo centienu dēļ (1881). Mācības apgabala kurators viņu vēlāk (1886) iecēla par Vietalvas ministrijas skolas priekšnieku. No 1895. g. viņš darbojās Rīgā kā avīžnieks; rediģēja vēlāk Balt. Vēstnesi, mira 1919. g. Viņš sarakstījis skolas grāmatas: Dabas mācība, Vadonis rakstienos, ģeometrija, Latv. valodas mācība, dzīves aprakstu Jānis Cimze. Viņa 1892. g. izdotā Latv, rakstniecības teorija dibinās gandrīz vienīgi uz tautas dziesmām.
Neikens sāk mājinieku vidū darboties un ielauzīties grāmatā. Viņš kopj bites, gana lopus, ķer vēžus un zivis, kas viņam vasarā vislielākais prieks. Lopus ganīdams, viņš mācās no galvas garīgas dziesmas un pats sev skaita priekšā. Iemācījies lasīt, viņš pa ziemu māca citus bērnus. Bet mācāmie bērni ir tik kūtri un dumji, ka šis darbs viņam riebtin riebjas un viņš pāri reizes grib aizbēgt. Kad atnāk vecais šķesteris, viņam ir svētku diena. Tas stāsta par veciem laikiem un tālām zemēm, un Juris vēlas, kaut arī viņš kādreiz varētu būt tik gudrs.
Pirmās mācības ārpus mājām Neikens saņēma Katvaru muižā pie kāda sava radinieka, kas tur bija par dārznieku. Še viņš mācījās vāciski runāt, lasīt, rakstīt, rēķināt, dārzu apstrādāt. Dabūjis zināt, ka Limbažos ir apriņķa skola, kur māca augstas zināšanas, viņš tēvam nelika miera, līdz viņš to uz turieni aizveda. Turp nonācis, Neikens jutās vīlies. Viņam tur mācību nepietika, citas grāmatas arī nebija pieejamas, tā ka viņam daudz laika jāpavada slinkojot. Pēc pustreša gada skolu atstādams, viņš nav mierā ar to, ko panācis.
Redzēdams, ka dēlam prāts nenesas uz zemkopību, tēvs Juri nodeva pie šķestera, kas bija arī grāmatu sējējs. Bet, grāmatas lasīdams, Juris nereti sabojāja vākus, tā ka meistars pārliecinājās, ka no Neikena lāga grāmatu sējējs neiznāks. Tai vietā viņš iemācījās ērģeles spēlēt. Jau 17 gadus vecs būdams, Neikens nezināja, ko iesākt. Par laimi viņu ievēroja Umurgas mācītājs Hilde un pierunāja tēvu, lai Juri sūta Valmieras skolotāju seminārā.
Hilde dod Neikena tēvam šādu padomu: Ja viņam trūkst naudas, ko segt semināra izdevumus, tad lai pārdod pirmajā gadā vienu zirgu, otrā gadā otru zirgu un trešajā gadā trešo zirgu. Kad viņš vairs nejaudās mājas valdīt un Juris būs par skolmeistaru, tad lai viņš mājas atstāj un dzīvo pie sava dēla.
Neikens mācījās Valmieras s k o l o t ā j u s e m i n ā r ā no 1843. līdz 1846. gadam. Šai laikā norisinājās Vidzemē pārejas kustība pareizticībā. Tā darīja savu iespaidu arī uz semināra dzīvi. Tā vadītāji, mācītājs Valters un direktors Cimze, kam šīs lietas stipri gāja pie sirds, centās saviem audzēkņiem aplinkus atklāt pareizticīgo propagandas slepenos nolūkus un iedvest īstu luterānisma garu. Pret šiem vīriem bija Naikenam ārkārtēja cienība. Viņš raksturo Cimzi šādi (J. Neikena dzīves gājums, 9): «Šis vīrs pie sava amata bija tik derīgās kā rečs kāds cits un turklāt savu uzticēto tīrumu apstrādāja ar lielu uzcītību un prieku, tā ka skolnieki ar prieku no viņa mutes tās mācības saņēma. Un, kas īpaši jāiegaumē, viņš mācēja mums, jaunekļiem, tā sakot, uguni iemest sirdi, tā ka ar prieku to skolmeistara amatu uzņēmām.»
Semināra kursu beidzis, Neikens uzņēma savas s k o l o t ā j a g a i t a s. Vispirms viņš bija par palīga skolotāju Valmieras draudzes skolā, no ' 1848. g. janvāra par skolotāju Cimzes seminārā, bet, kad 1849. g. rudenī semināru pārcēla uz Valku, Neikens no šīs vietas atstājās. Viņš tagad rakstīja savu vācu valodas mācību un apceļoja Vidzemi un Kurzemi, apmeklēdams arī Irlavas skolotāju semināru. No ceļojuma ap Lieldienām 1850. g. atpakaļ atgriezies, viņš atkal palika par palīga skolotāju Valmieras draudzes skolā, dodams bez tam pilsētā privātstundas. Lai iegūtu mājskolotāja tiesības, viņš 1851. g. devās uz Tērbatu. Še viņš pārliecinājās, ka viņam jāstudē. Viņš nu palika par mājskolotāju Valmieras mācītāja dēliem un gatavojās iestāties augstskolā.
Kā s k o l o t ā j u Cimze Neikenu šā raksturo (J. N. dzīves gājums, 11): «Neikens vislabākiem Vidzemes skolmeistariem pieskaitāms... Kad Neikens mācīja, tad tur netrūka ne vārda, bet pārāk tur arī nebija ne vārda. Viss bija tā lcā nosvērts pēc vajadzības un pēc taisnības. Neikena mācība bij skaidra, saprotama un uzskubinādama. Viņš labi mācēja izšķirt čaumalu no kodola. Tas semināram bija par skādi, kad Neikens aizgāja.»
Neikens s t u d ē j a Tērbatā no 1852. līdz 1856. gadam, papriekš ierakstīdamies par dabas zinātņu studentu, tad, vajadzīgos eksāmenus grieķu un ebreju valodā nolicis, pārgāja teoloģijas fakultātē. Lai iegūtu līdzekļus, viņš pasniedza privātstundas. Viņš bija par locekli vācu studentu korporācijā Livonija, kurā iestājās 1853. g. pirmā semestrī, un stāvēja tādā kārtā savrup no latviešu studentiem, kas pieķērās nacionāliem centieniem. Tomēr viņš neatrāvās no darbiem latviešu kultūras laukā. Valdemārs vēsta (Vaterl. und Gemeinn. II, 347), ha viņš un Neikens apspriedušies par latviešu skolas grāmatu trūkumu un sastādījuši plānu latviešu-vācu vārdnīcai.
Kandidāta gadu pie Valmieras mācītāja Valtera nostrādājis, Neikens tika 1857. g. par Dikļu draudzes mācītāju. Še viņš darbojās desmit gadus, tad pārgāja uz savu dzimtenes Umurgas draudzi, kur mira jau 1868. g. 13. (1.) jūlijā.
Par m ā c ī t ā j u būdams, Neikens attīstīja intensīvu un daudzpusīgu , darbību. Še viņš bija vietā, kas saskanēja ar viņa sirds tieksmēm. Viņa ievērojamās runātāja dāvanas pabalstīja viņa pārliecību. Viņš varēja sacīt: Es ticu, tāpēc runāju. Ļaudis bariem nāca viņu klausīties. Arī svešas draudzes viņu daudzkārt aicināja uz Bībeles svētkiem. Pie tam viņš rūpējās par katru draudzes locekli. Dikļu draudze piederēja pie Vidzemes vismazākajām draudzēm. «Neikens tādēļ katru māju apmeklēja, rāja saimnieku, saimnieci, kalpus, puišus un meitas, kad netīrīgu jeb neklājīgu būšanu atrada. Pie šā darba īpaši atspīdēja Neikena gana mīlestība. Jo visu to darbu darīja laipnīgi, mīlīgi, tā ka neviens par viņa rāšanu nejaunojās, bet mācībai paklausīja.» (Hērvāgens.)
Savās draudzēs Neikens ierīkoja s k o l a s, visus šķēršļus pārvarēdams. Katrs pagasts Dikļu draudzē dabūja savu skolu. Plašākā apmērā viņš gādāja par skolām, būdams no 1866. līdz 1868. g. par Valmieras prāvesta iecirkņa skolu pārlūku.
Lai paceltu latviešu garīgo dzīvi, Neikens rīkoja d z i e s m u s t ē t k u s. Pirmos plašākos dziesmu svētkus nosvinēja 1864. g. Dikļu mācītāja muižas birzī; pie tiem piedalījās 6 kori. Turpmākie dziesmu svētki notika 1865. g. vasarā Bauņu muižas parkā un 1866. g. Rūjienā. Šādi svinējumi deva ierosinājumu nodibināties vairāk dziedāšanas biedrībām. No šiem un līdzīgiem pasākumiem Kurzemē izauga Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki Rīgā 1873. g.
Kādu mīlestību un cieņu Neikens ar savu darbību bija iemantojis, rāda viņa bēru diena 20. (8.) jūlijā. Uz tām bija sanākuši ne tikai viņa draudzes locekļi, bet daudz ļaužu arī no citām draudzēm, daži no simts verstu attāluma. «Ap Neikena zārku stāvēja muižnieki un zemnieki, augsti un zemi, veci un jauni, mācīti un nemācīti.» (Hērvāgens.)
Neikens nepievienojās latviešu nacionālistiem, tā sauktajiem jaunlatviešiem, ne Tērbatā, ne vēlāk. No pašas bērnības viņš bija tā ieaudzis kristīgā mācībā un stāvēja visu mūžu vāciešiem tik tuvu, ka viņš nevarēja iedraudzēties ar nacionālistu centieniem. Pēc savas izglītības un ieņemtā sadzīves stāvokļa viņš jutās par vācieti un nevarēja saprast, kāpēc lai ikkatrs izglītots latvietis nedzīvotu ar vāciešiem vienā sabiedrībā, netiktu garīgā ziņā par vācieti. Un, lai liekuļotu, viņš bija pārāk patiesas dabas: viņš nekad nebūtu varējis uz katedrām, sapulcēs, laikrakstos uzstāties par visdedzīgāko tautieti, bet savā privātā dzīvē un satiksmē rīkoties citādi.
Vācieši, latviešu nacionālistu pretinieki, uzlūkoja Neikenu pilnīgi par savējo. Mācītājs un bīskaps Valters palika Neikena bēru dienā mājās, negribēdams noklausīties, ka letomāpi pie Neikena kapa sarunās niekus. Viņš bija tanīs domās, ka Neikens ar viņu par latviešu nākotni pilnīgi vienis prātis (Bischot Dr. Ferd. Walter, Leipzig 1891, 360). Un Valters turēja latviešu pārvācošanu par nokavētu pienākumu. Viņš domāja, ka nokavētais vēl panākams, un skubināja muižniecību, garīdzniecību, valdības orgānus, lai ķeras pie darba. (Turpat, 361.)
Neikens ar visu to savā iekšējā būtībā un radošā darbā n e v a r ē j a c i t s b ū t k ā l a t v i e t i s. Nacionālismu neminēdams un ārēji palikdams no nacionālistiem savrup, viņš tomēr savā darbu kodolā ir caur un cauri nacionāls. Tas parādās jau viņa satiksmē. Savu tēvu un māti, vecus, vienkāršus latviešus, viņš līdz kapa malai mīlēja un cienīja kā sev līdzīgus; ar saviem draudzes locekļiem viņš jutās kā viena koka zari. Un arī viņa stāvoklis pret latviešu nacionālistiem bija citāds nekā vāciešu. Tas izrādījās, kad viņš atteicās apkarot Pēterburgas Avīzes kopā ar Latv. Avīžu aprindām. Viņš nevarēja saskanēt ar nacionālistu straujumu, bet viņu centienu kodolu viņš nespēja noliegt. Pēdīgi kā radošs mākslinieks viņš varēja parādīt savas gara spējas vienīgi tanī veidā, kā tās raksturo latviešu tautu. Tādā kārtā viņš licis latviešu nacionālai kultūrai vienu no stūra akmeņiem: nodibinājis latviešu nacionālo stāstniecību.
Neikena l i t e r ā r i s k ā d a r b ī b a izaug no viņa amatu pienākumiem.
Būdams par skolotāju un mācīdams latviešu bērniem vācu valodu, viņš meklē pēc nepieciešamā vadoņa šai priekšmetā. To neatrazdams, viņš ķeras pie attiecīgās mācības grāmatas sastādīšanas. Iznāk viņa Vācu valodas mācība priekš Latviešiem. Rīgā, I daļa 1850., II d. 1859. g. Pie I daļas pieder: 8 bilžu tāpeles lētākai vācu valodas iemācīšanai un grāmatiņa Kurze Anleitung zum Gebrauche der «Vācu v. mācība» und der dazu gehörigen Bilder-Tafeln. Riga, 1850.
Neikens ņem sev par uzdevumu izglītojošā kārtā skolniekiem iemācīt dienišķo vācu māju un vienkāršo rakstu valodu saprast un pareizi lietot. Viņš grib, lai skolnieki iemācās ne vien vārdus, bet saista ar tiem skaidrus priekšmetu jēdzienus. Šai nolūkā viņš ņem palīgā latviešu valodu, turēdamies pie pamatlikuma: Izejas punkts un centrs izglītojošai mācībai svešā valodā ir mātes valoda. Latviešu valodā viņš tad skolniekus iepazīstina ar priekšmetiem un pēc tam ar šo , priekšmetu nosaukumiem vācu valodā. Iepazīstinājis ar priekšmetiem, viņu īpašībām, skaitu, darbību apkārtnē, viņš pāriet pie citiem priekšmetiem, kas uzzīmēti vienkāršiem vilcieniem bilžu tāpelēs. Tās tāpēc tik vienkāršas, ka tām jābūt lētām. Viņš piezīmē: Ja tās nebūtu nodomātas tik nabagai tautai, kāda patlaban latvieši, zīmējumiem vajadzētu būt ēnotiem, dažiem arī krāsotiem, lai sasniegtu savu nolūku.» Vingrinājumu teikumus Neikens sniedz nesakarīgus, atšķirdamies šai ziņā no Kronvalda.
Studenta gados, kā minēts, Neikens kopā ar Valdemāru sastādīja plānu la t v i e š u-v ā c u v ā r d n ī c a i. Šo darbu Neikens vēlāk nav atmetis. Ir par to ticamas liecības, ka viņš to novirzījis tuvu beigām. Materiāli pārgāja bīskapa Ulmaņa rokās, ar kura vārdu nāca vārdnīca klajā 1872. g. Galvenā kārtā šis darbs tad Neikena pastrādāts.
Par Tērbatā sastādītā vārdnīcas plāna turpmāko likteni Valdemārs piezīmē (Vaterl. u. Gemeinn. II, 348), ka šis plāns vēlāk izrādījies par neizvedamu «un Neikens, kam turpmāk kā mācītājam šādiem darbiem atlika vajadzīgais laiks, īsi priekš savas nāves šo darbu gandrīz pabeidza (1866), kā, mazākais, toreiz ziņoja». Ar šo piezīmi saskan Hērvāgena norādījums (J. Neikena dz. gājums, 19 , 20), ka Neikens strādājis pie leksikona, tiklab pie latviešu-vācu, kā pie vāculatviešu daļas. «Ja Neikens tik agri nebūtu aizgājis, tad, zināms, vienu krietnu un derīgu leksikonu būtu sarakstījis. Darbs nepalikšot nepabeigts, to vedīšot galā bīskaps Ulmanis.
Par mācītāju darbodamies, Neikens izdeva laikrakstu C e ļ a B i e d r i s, lai izplatītu savu kristīgās mācības sludinātāja darbību uz visu tautu. Kā avīžnieks viņš jo tuvu piegriezās tautas dzīvei un ievietoja savā orgānā pašsacerētus darbus, kam ievērojama dzejas vērtība.
Viņš parādās par d z i e s m i n i e k u, kas kristīga gara apdvests. Ja senās dziesmas apklusušas, viņš piesauc Dievu, lai dod jaunas.
Ak Kungs, ko debesu namos ar eņģeļu mēlēm sveic
Un laukos, gaisā, mežos ar tūkstoš balsīm teic,
Mums dziesmas atkal taisi un garu modini,
Un mēles saiti raisi, un sirdi kustini!
Dažus veselus graudus Neikens ielicis latviešu garīgo dziesmu krājumā. Dziesmu grāmatās uzejamas viņa dziesmas, gan pašsacerētas, gan tulkotas: Svētīgs, kas nestāv, Neliec, Kungs, jel krist man ļaužu rokās, Tas bērniņš guļ, Atdot trūdus būs tev, kapu lauks. Citas dziesmas ietver sevī vai nu dabas gleznas (Klau, pērkons cik vareni strādā), vai pamācības (Puisēns un oliņa u. c.),
Pamācības lakoniski īsos vārdos Neikens sniedz kā e p i g r a m m u, g u d r ī b a s v ā r d u s a c e r ē t ā j s. Šie viņa uzmetinājumi pieslēdzas Zālamana sakāmiem vārdiem un Luteram, no kuriem viņš arī dažu ko aizņem. Vienumēr viņš mērķē uz tautas dzīvi, grib to tīrīt, spodrināt, pacelt. Jāsatiekas ar labiem, jāturas godam, jāmeklē katram ne tikai sava paša gods, jādara otram labs, jāizmet no sirds ienaids, nav jājaucas cita lietās. Pazīstams ir viņa cilvēka mūža vērtējums:
Vai tavs mūžs kam lieti der.
To vis neteic ilgie gadi;
Viens tas brītiņš dārgi sver,
Ko ar labiem darbiem vadi.
Visievērojamākais, ko Ceļa biedrī atrodam, ir Neikena stāsti, pirmie latviešu valodā, kam paliekama literāriska vērtība.
NACIONĀLĀS STĀSTNIECĪBAS SĀKUMI. Neikena stāsti izaug organiski no viņa mācītāja, dvēseļu gana pienākumiem. (Sk. Druva, 1913, 517 utt.) Darbinieks, kas nostādīts vietā, kur viņam noteiktā iecirknī jāpazīst katra cilvēka sirds, viņa visdziļākie darbības motīvi, kas apzinās sava darba nopietnību un atbildību, ķeras pie sava uzdevuma ar savām vispusīgām, ārkārtējām spējām. Viņam ir ideāls, kura priekšā zemojušies gadu simteņi, kura priekšā viss laicīgais nobāl, no kura cilvēkam uzdveš mūžības dvesma. Viņš ar to paceļas pāri savai apkārtnei, saviem labvēļiem un nelabvēļiem, saviem laicīgiem norobežojumiem. Viņa laime un nelaime, gods un negods nav tas svarīgākais, viņam jādara tas, ar ko viņš sava ideāla priekšā var pastāvēt. Šis ideāls ne viņam vien paturams acīs; ikkatrs, kas viņa vadībai uzticēts, viņam jānostāda tā priekšā, lai to redz, lai sevi tam ziedo un izglābj savu dzīvību. Bet šī cilvēka neiznīcīgā daļa tūkstoškārt saistās kopā ar pārejošo, laicīgo. Šis pārejošais ir svarīgs, līdz pēdīgam ievērojams, jo tas ir mūžīgā trauks. «Virs zemes dzīvodami, zemes dabu valkājam un šās dabas likumus arī pie sevis manām,» saka Neikens (Ceļa biedris, 1863, 3. nr.). «Gaisma un tumsība, siltums un aukstums - īsi sakot: debess un zeme savas īpašības ar' mums piešķir. Tēvzeme, dzimtene, dzīvoklis, pārtika, darbs, laika kavēklis un daudz dažādas lietas savu dabu ar neizdzēšamiem rakstiem mūsu dabai iezīmē.» Dabas saites un kavēkļi katram cilvēkam savādi, ikkatram savādas īpašības. Ne tikai miesas augumā, bet arī neredzamajā dvēseles būtībā katram cilvēkam jau no mātes miesām dāvināta sava īpaša daba. Tas viss jāņem cieši vērā, ikkatra savādības, ko noteic apkārtne un iedzimums, jāuziet, smalki jāizzin. Un visiem jātiek pie viena mērķa. Cilvēks nav dabas kalps, bet kungs un valdnieks. Ar dabas pirmību apdāvinātam, viņam jāuzvar arī savu dziņu kavēkļi un jāizbauda Dieva bērna svabadība.
Tādu ideālu un atziņu vadīts, Neikens stājas pie sava mācītāja - draudzes gana uzdevuma. Viņš to neizpilda tikai no kanceles. Viņam tas jādara visur, arī tad, kad viņš ir gluži viens. Savā klusajā istabiņā viņš pārskata savus draudzes locekļus pēc baznīcas grāmatām. Tur ir visi viņi. Ceļā retam sastopas, mājās dažus vien atrod, baznīcā nekad nav visi vienā reizē, bet grāmatā netrūkst neviena. Pulciņos kopā, gan pa ciltīm, gan pa mājām un pagastiem, mācītājs visus še atrod, ko tas augstais gans tam uzticējis kopt un ganīt; te bērni un vecāki, puiši, meitas un laulāti, atraiknes un bāriņi, kas visi uz mūžīgu dzīvošanu izredzēti, bet visi daždažādi apkavēti.» (Ceļa biedris, 1863, 1. nr.) Un tad viņš novelk arvienu šaurākas robežas, novēro kādu sevišķu, acīs krītošu parādību, uzstāda noteiktu jautājumu un to nu rauga izpētīt no saviem materiāliem. Tur tad nošķiras grupa, no tās nodalās atsevišķi cilvēki, nostājas priekšā dzīvi, savā sevišķā apkārtnē, dabā, apģērbā, valodā. Gada beigās baznīcas grāmatu lapu pa lapai cauri lūkojot, viena lieta duras acīs. «Kur laulāti vīri gados miruši, tur atraiknes ar bāriņiem vēl tagad stāv kā ēkas bez jumta; bet, kur laulātas sievas aizgājušas, tur citas jau vietā. Un dažam sirmgalvim otra vai trešā sieva jaunāka gadījusies, nekā pirmā bij, un meitene vecīgiem bērniem pamāte. - Man Dikļu draudzē tagad 13 atraikņi, bet 159 atraiknes.» Un Neikens skaidri redz veselu drāmu, redz sirmgalvi, kam sieva nomirst, redz jauno bārenīti, kas aiziet pie šī sirmgalvja, redz viņu savādības, sarežģījumus, iekteņus, - un viņš uzraksta stāstu par pamāti, likdams tam par virsrakstu jautājumu: V a i p a m ā t e i n a v g r ū t i?
Šis ir p i r m a i s l a t v i e š u o r i ģ i n ā l s t ā s t s ar pastāvīgu mākslas vērtību. Tas iespiests Ceļa Biedra 1863. g. 1. numurā. Moments nemitīgi uz priekšu tekošā tautas dzīvē, vesels un ar savu mūžības saturu, še notverts un uzglabāts bērnu bērniem.
Tūliņ paši pirmie vilcieni ir vaļīga tērpa konkrētiem, reāliem priekšmetiem. Te nav nekāds svars vārdiem: priekšmeti paši runā.
«Vanaga mājā saimniece nomira nedēļās un atraikni atstāja ar trim bāriem. Vecākais, Grieta vārdā, meita bija jau dzīvojusi; otrs, ar vārdu Pridis, pusaugu zēns, klibs un nīkulis; Jānīts, tas pastarīts, svešu rokām auklējams. Ak, bēdu biķeris, cik dziļš, cik rūgts!»
Tālāk mums nostājas priekšā bārenīte, kura līdz galam saista mūsu y uzmanību. «Līzīte izauga stalta un daiļa un uzziedēja kā rozīte; ar glumu galviņu un sarkanu mataukliņu, apģērbā un apavās glīta, tā staigāja dziedādama un smiedamās, ka nebūt nevarēja uzminēt, šī esot bāru meita.»
Redzam viņu izaugam un uzziedam; redzam viņas glumo galviņu ar sarkano mataukliņu. Bet tad tālāk. Līzīte saņem neticīgi precinieci. Bet nu galva vairs nav pareiza; acīs krēšļojas bagātība un saimnieces gods. Tad viņa stāv altāra priekšā, bāla un nogurusi, un dreb kā apšu lapiņa. Un pēc gada viņa sēd savītusi un nošļukusi kā novājojusies pusmūža sieva. Kur nu viņas daiļums? Nē, bilde tā nav. Un dzīvs cilvēks mums tomēr tuvāks un mīļāks nekā bilde un galā arī daiļāks. Še ir daiļuma dziļākais noslēpums. Ārējās krāsas jau tikai viņa vizošā, mainošās ietērpa. Pats viņš ir dziļāk, pastāvīgs un mūžīgs. Ziedonis un rudens, jaunība un vīra mūžs nomet viņa priekšā savas balvas; viņš tās saņem un sadedzina uz sava ziedokļa, dodams pretī mūžīgas dzīvības nojausmu.
Pie šāda daiļuma piesniedzas Neikens, svētu ideālu gaismā vāju cilvēku iznīcīgajai dzīvei likdams iemirdzēties un sadrupt. Viņa gaišajā, pret mūžības sauli vērstā dvēselē kā uz žilbinoši balta auduma skaidriem norobežojumiem notēlojas tas, ko viņš redzēja un sevi uzņēma. Kaut gan cilvēki nīcīgi, vāji, tomēr katrā no viņiem, arī visniecīgākajā, ir nemirstības elpa. Ar to dabū nozīmi arī nīcīgais un niecīgais. Viss ir aplūkojams, cauri skatāms, kāds viņš ir, un vedams pretī savai pilnībai, savam īstajam nolikumam. Še daiļums sadodas rokas ar reliģisku prātniecību, kam ir daļas ar cilvēces lielajiem jautājumiem.
Pārējie Neikena stāsti ir: Vai devītais bauslis vēl spēkā jeb Kalniņš un Puriņš, Par Oliņiem, Bāris. Tie Ceļa biedri iespiesti zem kopēja virsraksta Dažas apvaicāšanās. Katram no tiem devis ierosinājumu kāds novērojums Dikļu baznīcas grāmatās.
Neikenam krīt baznīcas grāmatās acīs, ka saimnieku uzvārdi vairs nesaskan ar māju vārdiem, no kam viņš vēro, ka mājas ar maz izņēmumiem no saviem agrākajiem turētājiem pārgājušas citu rokās; viņš jautā: vai devītais bauslis vēl spēkā? - un uzraksta s t ā s t u p a r K a l n i ņ u un P u r i n u. Tie ir divi kaimiņi: viens - ar teicamām īpašībām, otrs apcietinājies ļaundaris. Raksturi tātad šabloniski, cīnās gaisma pret tumsu, un, saprotams, gaisma dabū pēdīgi virsroku. Tomēr arī še ir smalki novērotas, patiesi izjustas ainas no tautas dzīves, ir attēloti pārdzīvojumi, kas rodas sakarā ar to vietu, kur kāds gadiem strādā, pūlas, uzturas, dzīvo.
Citā reizē Neikens apskata grāmatās laulātus pārus, kam nav bērnu, novēro, ka bērnus daudzkārt tur par sodu, ka laulāti ļaudis bīstas no daudz bērniem, un uzraksta stāstu Par Oliņiem. Bagātajam melderim Oliņam nav bērnu. Nabaga vēverenei kaimiņos viņu daudz. Oliņu audzēknis Roberts, no tēvabrāļa lielāku mantojumu dabūdams, nopērk sudmalas par dzimtu un apprec vēveru Jūliņu. Oliņa radi Diļļi, nodzīvojušies rīdzinieki, atnes dzīrodamies sudmalās postu. Šis Neikena stāsts atšķiras no citiem ar saviem idilliskajiem tēlojumiem un galā pārsteidzošajiem gadījumiem. Tur mierīgā satiksme Oliņu un vēveru starpā, bērnu dzīve, rāmais sudmalu ezers, ābeļu un puķu dārziņš. Tad skaņu tēlojumi. Oliņu sudmalu akmeņi, tek, priecīgi rūkdami: bagāti, bagāti-bagāti, bagāti; vēvera mājiņā šautuve klaudz: tukš, tukš-tukš, tukš; Dillene atbrauc divirču ratiņos un zvārgulīši skan: dill, dill, dill-dill, dill, dill; Dillis pats atnāk - vienā kājā zābaks, otrā tupele: klip, klap-klip, klap.
Vēl Neikens apskata savas draudzes bāriņus, atminas, ka aukle viņam maziņam sacījusi: kad, saulītei spīdot, lietus līst, tad bāriņu asaras birstot; apjautājas, kāpēc tām jālīst, un uzraksta stāstu B ā r i s. Še Neikens nostāda acu priekšā zēnu, bāri Pēterīti, tik dzīvu, caurskatāmu, ka nevar apnikt viņu aplūkot. Viņš nav dažiem vārdiem aprakstāms, raksturojams, bet gan skaidri apjaužams, iekšķīgi redzams Neikena tēlojumā. Tā viņu radīt var vienīgi m ā k s l i n i e k s; tā ir viņa sevišķā spēja un viņa īpašais uzdevums. Labs vai ļauns, še nav no svara; bāra tēls ir patiess, vienīgs, neizsmeļams. Vērtībā tam Neikena tēlu starpā blakām nostādāma vēl tik Līzīte (Pamāte). Še, pašā stāstniecības sākumā, jau sastopam kaut ko līdzīgu Blaumaņa labākajiem tēliem: Krustiņam, Edgaram u. c.
Neikena s t i l s lietišķs, pieslēdzas cieši savam priekšmetam. Personas ir tās, ko Neikens tēlo ne tieši, bet darbībā, kas pieņem dramatisku raksturu, pārejot nereti dialogā. Vietām iespraužas pamācības ar kristīgu tendenci. Tēlojumu, kas attālinās no darbībā zīmējamām personām, tikpat kā nav. Personu gaitām sekojot, rakstnieks vienmēr patur acīs galveno domu, kas apzīmēta iepriekšējā jautājumā (Vai pamātei nav grūti? u. c.)
Pirmo reizi še dzirdam stāstos skaidru, saistošu t a u t a s v a lo d u. Tā nav tik mierīga, episka kā tautas pasaku valoda; tanī ietveras dažs kas no jaunlaiku pretišķībām un nervozitātes. Kaut ko tā mantojusi arī no toreizējās grāmatu, no baznīcas valodas. Tomēr tā nav ņemta no grāmatām, bet gan no tautas, kurā tā pārgājusi no literatūras un baznīcas, sevišķi tanīs aprindās, kurās Neikens uzauga un darbojās. Darbībasvārds allaž pavirzīts teikuma beigās un ne tikai tanīs gadījumos, kur to varētu izskaidrot ar vācu valodas iespaidu.
P a r a u g s (no Bāra): Svētdien pēc pusdienas pilsētas mācītājs cietumniekus apmeklēja. Papriekšu ar katru izrunājies, viņš beidzot visiem kopā dievvārdu teica, 32. Dāvida dziesmu tulkodams. Sprediķis, dzīvs un spēcīgs, dažu sirdi tā sakustināja kā tā priekš Dieva solījās: Es izsūdzēšu savus grēkus un neapklāšu savus noziegumus: - tomēr cita arī vēl vairāk apcietinājās.
L i t e r a t ū r a. Jura Neikena stāsti, dziesmas un gudrības mācības. Iz Ceļa biedra izlasījis, sastādījis un izdevis R. Auning. I. Stāsti, Rīgā 1870. Ievadā Neikena dzīves apraksts. - J. Neikena izlasīti raksti. Teodora izlasīti un sakārtoti, I 1897, II 1898. Ievadā Neikena dzīves apraksts. - J. Neikena Raksti. Alfr. Gobas sakārtojums un biogr. ievads, Cēsīs u. Rīgā 1924. - Tā paša; J. N. Dzīve un darbs, Rigā 1926. - J. Neikena Izlasīti Raksti ar biogr. no Arņa, Valmierā u. Cēsīs 1924. - J. Neikena, papriekš Dikļu, tad Umurgas mācītāja dzīves gājums, Rīgā 1869. Neminētais autors L. Hērvāgens. - Teodora J. N. stāsti, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. - Tā paša: Latviešu stāstu rakstniecības sākumi, Druva 1913, 5 b. - (J. Kalniņa) J. N., kāda tuvinieka uzzīmētas atmiņas, Dzimt. Vēstnesis 1910, 36, 42, 48 utt. - G. Sauruma J. N. savas tautas mācītājs, Umurgā 1926.