3. BARONS
Valdemāram un Alunānam nostājas kā trešais blakām Barons. Ar tiem kopā viņš pieder pie Tērbatas latviešu studentu pulciņa; ar tiem viņš satiekas Pēterpilī pie Pēterburgas Avīzēm. Kad Alunāns nošķiras nost un beidz savu mūžu, Barons aiziet ar Valdemāru uz Maskavu un, gan savrup darbodamies, ar viņu laiku pa laikam tiekas. Tautas atmodas gados dzird Barona vārda tik stipri daudzinām kā viņa biedru; tomēr arī toreiz viņš nav darījis mazāk nekā šie. Uz viņa pleciem gulēja tas nopietnais, nepieciešamais darbs, bez kura nekādi centieni nevar sakņoties. To viņš klusu un ar sajūsmu strādāja pie Pēterburgas Avīzēm, tāpat arī Maskavā, kad še no visām pusēm saplūda kopā tautas gara mantas. Ar šo kluso darbu, ko pabalstīja viņa garais mūžs, viņš tad arī uzcēla savam laikmetam un latviešu literatūrai paliekamāko pieminekli: Latvju Dainas.
Krišjānis Barons dzimis 31. (19.) oktobrī 1835. g. Struteles muižā, kur viņa tēvs bija par vagaru. No astoņiem savu vecāku bērniem Krišjānis bija pēdējais. Mūsu rakstniekam bija pusotra gada, kad viņš līdz ar vecākiem pārgāja uz Īli, kur tēvs atkal bija par vagaru. Septiņus gadus vecam Krišjānim nomira tēvs. Māte palika ar mazākajiem bērniem vēl kādu gadu Īlē, tad dabūja Cirolē moderes vietu. Desmit gadu vecumā Krišjāni ņēma pie sevis viņa māsa Kristīne, kas bija precējusies ar Dundagas Vecmuižas vagaru Kronberģi un pati izpildīja moderes vietu. Pēc kāda pusgada audžuvecāki pārgāja tādā pašā vietā uz Dundagas Valpenes mazo muižu, ko Krišjānis tad nu uzlūko par savām mājām, skolas apmeklēdams.
B a r o n a d z i m t a cēlusies Struteles pagastā. Krišjāņa Barona tēvs dzimis Struteles Pladaru mājās, kur tēva tēvs bija par saimnieku. Tēva tēvam bija divi dēli: Juris (Krišjāņa tēvs) un Ansis. Pēc sievas nāves tēva tēvs apprecējās otrreiz un pēc pāris gadiem arī pats nomira, kad Jurim bij ap 18 gadu. Pamāte drīz vien apprecējās no jauna, un dzimtkungs viņas vīru apstiprināja par Pladaru māju saimnieku. Agrākā saimnieka dēli nu vairs ilgi tēva mājās nepalika. Ansis aizgāja uz muižu par zirgu puisi, bet Juris uz Maikužu mājām, kur viņa māsa bija ieprecēta par saimnieci. Maikužās Juris apprecēja Struteles Āļulauku saimnieka meitu Enģeli Brikšķi. Viņiem Maikužās dzima septiņi bērni: sešas meitas un viens dēls. Tad Juris ar ģimeni pārgāja uz Struteles muižu, kur dzima Krišjānis. Krišjāņa Barona tēvs mira 1843. g. 47 gadus vecs, bet māte 1884. g. 91 gadu veca. Krišjāņa Barona māsa Kristīne kalpoja Ciroles muižā, turpat arī Kronberģis par jātnieku. Kad Ciroles īpašnieks barons Ostensakens mantoja Dundagas muižu, viņš ņēma uz šejieni arī Kristīni un Kronberģi, kuri tad Dundagā saprecējās.
Latviski lasīt Baronam ierādīja mājās vecākā māsa (Anna). S k o l ā viņš sāka iet 8 gadu vecumā uz Dobeli, kur mācījās kādā pirmskolā vāciski lasīt un rakstīt. Pēc gada viņš mācības turpināja pie kāda galdnieka. Uz Dundagu pārgājis, viņš apmeklēja Kubeles skolu, kur darbojās par skolotājiem Dinsbergs un Mālberģis. Še viņš mācījās divus gadus. Būdams 12 gadus vecs, Barons aizgāja uz Ventspili, kur apmeklēja elementārskolu un pēc diviem gadiem apriņķa skolu, ko beidza divos gados. 1852. g. viņš iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Šai pašā laikā mācījās še kādu klasi augstāk arī Juris Alunāns, ar kuru Baronam tomēr neizdevās tikties. Viņš grieza vērību arī uz Valdemāru un lasīja ar sajūsmu viņa 300 stāstus. Ģimnāzijas kursu Barons beidza 1856. gadā, dabūdams XIV klases rangu. Tanī pašā gadā viņš aizgāja uz Tērbatu studēt matemātiku un astronomiju. Viņš tūliņ uzmeklēja Valdemāru un tika latviešu studentu pulciņā par vienu no vadošiem, visrosīgākiem darbiniekiem. Viņš nodarbojās arī literāriski un laida savus pirmos rakstus Mājas Viesī. Vasaras brīvlaikos viņš apceļoja Latviju, sevišķi viņam mazāk pazīstamo Vidzemi. Ziņas un domas par savu dzimteni Latviju un par latviešiem viņš sakopoja grāmatā Mūsu tēvzemes aprakstīšana (1859. g.).
L ī d z e k ļ u s skolas laikā Barons dabūja no dažādiem avotiem. Tikai Dobelē un pie galdnieka mācībā ejot, viņu apgādā māte. Kubelē un Ventspilī viņu sūtīja skolā Kronberģis. Jelgavas ģimnāziju pirmo gadu apmeklējot, deva skolas naudu un maksāja pensiju, uz ģenerālgubernatora Suvorova uzaicinājumu, Īles dzimtskungs (barons Herners), otru gadu palīdzēja Kronberģis; vēlāk viņš mācīja bērnus policijmeistara un kādā poļu muižnieka (Kolčakovska) ģimenē. Augstskolu apmeklējot, nāca palīgā radi. Galā visi avoti izsīka, un Baronam bija 1860. g. Tērbata jāatstāj, kad viņš jau bija visus priekšmetus noklausījies un vēl tikai bija jānoliek daži eksāmeni. Pēc tam viņš pusotra gada nodzīvoja Dundagā, mācīdams radu bērnus.
Barons 1862. g. aizbrauca uz P ē t e r p i l i, kur sāka iznākt Pēterburgas Avīzes. Pie tām viņš no paša sākuma ņēma visciešāko dalību un no 1862. gada beigām līdz avīzes slēgšanai 1865. g. jūnijā bija par tās īsto redaktoru, tai veltīdams visu savu darbu un laiku.
Pēterpils Ķeizariskās ģeogrāfijas biedrības uzdevumā Barons sastādīja rakstu rādītāju par Baltijas pirmiedzīvotājiem (Указатель сочинений о коренных жителях Прибалтийского края, Pētrb. 1869), īsumā atzīmēdams arī uzrādīto rakstu saturu. Pēterpilī Barons arī apprecējās ar Dārtu Rudzīti, kas uz sevi uzņēmās ģimenes saimnieciskās rūpes līdz sava mūža galam (1914).
No Pēterpils Barons aizgāja 1867. g. uz M a s k a v u un drīz pieņēma mājskolotāja vietu bagātā krievu muižnieku Stankeviču ģimenē, Voroņežas guberņā. Šai vietā viņš nodzīvoja ilgus gadus. Barons pavadīja savus audzēkņus uz eksāmeniem Maskavā un uzturējās še arī ziemu kopā ar savu audzēkņu ģimeni. No 1880. g. līdz pārnākšanai uz Rīgu viņš bija par vācu valodas skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā. Tādā kārtā Barons varēja ņemt dalību Maskavas latviešu dzīvē.
Maskavā bija pārnācis dzīvot arī Valdemārs. Ap to pašu laiku (1867. g.) še ieradās Brīvzemnieks. Ar šiem trim darbiniekiem priekšgalā Maskavas apzinīgie latvieši ķērās pie dažiem kopdarbiem. Tika iekustināta latviešu tautas gara mantu krāšana. Galvenās rūpes šai lietā uzņēmās Brīvzemnieks. Par šiem darbiem tomēr interesējās viss maskavnieku inteliģences pulciņš, par tiem apspriezdamies un tiem sekodams. Darbiem paplašinoties, izrādījās par nepieciešamu tos dalīt. Še tad nu Barons ņēma savās rokās tautas dziesmas, nošķirot tās no citām burtniecības nozarēm.
Turpmākais Barona mūža cēliens tad nu veltīts l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u k ā r t o t ā j a d a r b a m. Lai arī ārējie dzīves apstākļi mainās, viņš paliek dienu pie dienas šai savā vietā. 1893. g. viņš pārnāk uz Rīgu un dzīvo vispirms pie sava dēla daktera K. Barona, bet 1904. g. aiziet ar savu dzīves biedri uz Āgenskalnu. - 1909. g. uzceļ Dombrovskis latviešu rakstniekiem Mīlgrāvī Burtnieku māju un kā pirmo še aizved Pūpolu svētdienā sirmo tautas dziesmu kārtotāju Barona tēvu. Še Barons pavada dažādas dienas, pārdzīvo, var sacīt, pašās krusta ugunīs kara laiku, še nomira arī viņa dzīves biedre, un viņš palika gluži viens. Latvijas valstij nodibinoties, sāk par viņu vairāk domāt, rodas arī iespēja par viņu vairāk gādāt. Viņu ieceļ par Latvijas Universitātes goda biedru, piespriež viņam pietiekošu pensiju no valsts līdzekļiem. 1919. g. viņš pārnāk atkal uz Rīgu un dzīvo sava dēla ģimenē, vasaras pavadīdams Siguldā valdības piešķirtā īpašumā, Gaujas krastos. No 1922. gada rudens viņš top gurdāks un slēdz uz mūžu savas acis Rīgā 8. martā 1923. g. Viņu paglabā, ļaužu masām piedaloties, 14. martā Ģertrūdes kapos blakām Valdumāram un Brīvzemniekam.
Barons sāka darboties rakstniecībā kā students, mēģinājās dažādos literatūras veidos, strādādams pie Pēterburgas Avīzēm, un sava mūža pēdējo cēlienu veltīja vienīgi latviešu tautas dziesmu sakopošanai.
Studenta gados Barons sarakstīja Baltijas ģeogrāfiju ar titulu: Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi, īsumā saņemti. Grāmatiņa priekš skolām un mājām. Jelgavā, pie G. U. Renhera, 1859. Šī ir pirmā ģeogrāfija, sarakstīta par tuvāko latviešu tēviju no latviešu viedokļa. Pēc kārtas še sniegtas īsas, bet diezgan pamatīgas ziņas par Kurzemi, Vidzemi un Igauņu zemi, atzīmējot lielumu, iedzīvotājus, kalnus, ūdeņus, dažu vietu, īpaši kalnu un upju īpatnības attēlojot. Tad dots sakarīgs pārskats par Baltijas zemes klātnēm, klimatu un ražojumiem. Beigās pielikts plašs Baltijas un apkārtnes tautu raksturojums: Kurzemes un Vidzemes tautas un kaimiņu tautas, viņu būšanas un valodas. Tautas, celdamās no viena senča, visas savā starpā rada. Tāpēc ķildas un nievas tautu starpā jāpieskaita netaisnības, muļķības un apgrēcības darbiem. Krievijā dzīvo vairāk nekā simts dažādu tautu. Mācītas tautas un mācīti, gudri cilvēki par to gādā, lai tautu strīdiņi iznīktu un katra tauta varētu savu valodu un savas tēvu tēvu ierašas turēt cieņā un godā». Pēc īsa pārskata par pasaules tautām Barons apstājas pie Eiropas iedzīvotājiem, izceldams īpaši trīs rases: ģermāņu, slāvu un romāņu, un sniedz tad plašāku a p c e r ē j u m u p a r l a t v i e š i e m u n l e i š i e m. Norādīts vispirms uz šo tautu vietu citu starpā, nostājoties pretī citur izsacītām domām. Latvieši nav pieskaitāmi ar lībiešiem un kūriem pie somu tautām, kā daudz vācu grāmatās stāstīts, ne arī grieķiem, latīņiem vai ģermāņiem, kā citi sacījuši, tāpat ne pie slāvu tautām, kā slāvu zinātnieki nereti norāda, bet latviešu, leišu un veco prūšu valodas ir īpaša valodas cilts, kas nav cēlusies, ģermāņu un slāvu valodām sajaucoties, bet kas, tāpat kā šīs valodas senos laikos, radusies «no Indijas sanskrita valodas» (mēs tagad teiktu: no indoeiropiešu pirmvalodas). Tad Barons izceļ latviešu valodas vērtību. Tā nebūtu zemu turama arī tad, ja tā būtu maisīta valoda, kā angļu, franču. Bet latviešu un leišu valodas ir vecas un cienījamas, kas stāv vistuvāk vairāk nekā divi tūkstoši gadus ļaužu mutē izmirušai, tikai Indijas svētās grāmatās atrodamai sanskrita valodai.
Še Barons griežas p r e t l a t v i e š u v a l o d a s n i c i n ā t ā j i e m u n a t m e t ē j i e m. Viņš saka: «Te nu var it skaidri redzēt, cik lieli muļķi ir tie, kas nievā latviešu valodu, jeb kas kaunas būt latvieši. Tie ir īsti apsmejami, visuvairāk, ja tie vēl ir mācīti vīri. Turpretī tā ir īsta un liela muļķība, kad domā, ka cilvēks, kas grib latvietis palikt, nedrīkst mācīties citas valodas jeb tam nav brīv smalki ģērbties un turēties, it kā francūžiem, angļiem, vāciešiem, krieviem un citiem ir brīv. Tā ir ļoti slavējama lieta, kad mācās citas valodas tik drīz, kā to iespēj... Taču ir īsti gods tam, kas par augstu jo augstu kungu palicis un, arī citas valodas runādams, neliedzas nemaz skaidri izteikt, ka ir un paliek latvietis, ka no visas sirds mīlē latviešu tautu un valodu, rūpēdamies par viņu labklāšanos, kur un kā to iespēj. Un, kad tikai īsti godājami vīri no latviešu kārtas sāks pulkā tādu prātu turēt, tad arī atvērsies acis tiem pamuļķiem puskoka lēcējiem, kas tautai par negodu tūlīt kaunas būt latvieši, līdz tie nemācās puslīdz vāciski pamuldēt.»
Par p r ū š i e m Barons atzīmē, ka tos vācu bruņinieki iznīcinājuši nežēlīgā karā, kas plosījies vairāk nekā 50 gadus. Atlikušie pieņēmuši vācu valodu. Tikai vēl vietu nosaukumi liecina Prūsijā par agrāk tur runāto valodu (Pilskaln, Lauksarg u. c.). Priekš pāris simts gadiem vēl Dancigas jūrmalā ļaudis runājuši latviski; Klaipēdas pusē vēl senāk dzīvojuši latvieši. Leiši vecos laikos bijusi varena tauta, kas pārvaldījusi par pašu leišu zemi desmitreiz lielāku valsti.
Beigās Barons uzmet jautājumu: V a i l a t v i e š u u n l e i š u t a u t a s u n v a l o d a s p a s t ā v ē s? un atzīst to par gluži veltīgu. «Jo tik tiešām, kā katram cilvēkam ir jāmirst, tik tiešām arī mirst ar laiku katra tauta. Bet, kad miršanas laiks būs klāt, to nevar zināt ne pie cilvēka, ne pie tautas... Kad nu arī neviens nevar skaidri par to lietu ko zināt, tad taču to var droši noteikt, kad mūsu un citu tautu būšanu uzlūkojam, ka pirmajo nākošu 200 gadu starpā latviešu tauta neizzudīs vis un ka tādēļ tiem pienākas liela pateicība, kas no sirds pūlējas, latviešu valodu un literatūru kopdami.»
Pēterburgas Avīzēs Barons parādās par zinātņu izplatītāju, stāstnieku, dzejnieku un satīriķi.
Kā z i n ā t ņ u i z p l a t ī t ā j s Barons iespiež dažus rakstus jau Mājas Viesī. Bet lielākā daļa viņa zinātnisko rakstu parādās Pēterburgas Avīzēs. Starp citiem še atrodam rakstu Mūžīgs kara lauks, kur Barons laikraksta lasītājus iepazīstina ar Darvina mācību par sugu izlasi. Dabaszinātniski vēl arī šādi viņa raksti: Kas ir gaiss, Kas ir uguns un kas caur degšanu notiekas, Dzīvnieku un stādu valsts dvešana jeb dvašas vilkšana, Krītošas zvaigznes, Jūras cūkas un daudz citi. Viņš apkaro māņticību, uzrāda dažu dabas priekšmetu lietderību, dod praktiskus padomus. Viņš raksta par derīgiem putniem, granīta akmeņiem, zivju kopšanu, norāda, kad baļķi cērtami, kā veselība kopjama, kā lauki iedalāmi.
K ā s t ā s t n i e k s Barons parādās tanī pašā laikā, kad Neikens. Tomēr viņa stāstiem paliekamas vērtības nav. Tos raksta avīžnieks, lai sagādātu lasītājiem laika kavēkli, lasāmu vielu. Viņš cenšas saistīt ar humoru, ar raibiem sarežģījumiem. Vagars Jēcis Spiņģis un viņa uzticamā laulātā draudzene Jūle lieliski brauc uz tirgu ar staļļa puisi Miķeli uz bukas. Bet braucēji izkrīt no ratiem, uznāk lietus, vagaram nozog naudas maku, notiek vēl daudz citas nelaimes, tā ka iznāk «samaitāta tirgus braukšana». - Miķelis Vanags dabū muižas pārvaldnieka vietu ar to, ka pārgroza savu vārdu par Bartolomeo Gracia de Kampo, tādā kārtā vēlāk iekļūst mežā, no kuras tomēr prot izkulties (Izmanīgs virs). Istabas meita Dārtiņa noziedzas, atdodamās savam iemīlētajam Fricim, otru māju sulainim, kas viņu atstāj; viņa zaudē vietu, izlikdama bērnu, nāk cietumā (Kas ir noziedzība). - Labākais Barona stāsts ir Vectēva precības. To pastāsta pats vectēvs. Viņš reiz jaunībā ceļodams nonāk D. (Dundagas) muižā, kur iepazīstas ar divām zeltenēm: vagara meitu Eņģelīti un muižkunga meitu Elzu. Patlaban muižas ļaudis un ierēdņi pošas saņemt muižas īpašnieku, kas brauc mājās no ārzemēm. Atceļotājam (vectēvam) uzdots sacīt apsveicināmo runu. Kad nu visi izmēģinās, ierodas svešinieki, no kuriem viens izrādās par pašu gaidāmo lielkungu. Stāstītāju ieceļ par novada virsvaldnieku, un viņš apprec Eņģelīti.
Barona stāstos izsacītas domas un idejas, kas r a k s t u r o j a u n o s l a t v i e š u c e n s o ņ u s. Vagara meita, zemākas kārtas loceklis, paceļas pār muižkunga meitu. Muižnieki iemanto atzinību par to, ka satiek ar latviešiem un tiem uztic atbildīgas vietas. Latvietim vēl daudzkārt jāgroza savs vārds, lai tiktu uz augšu; tam jābūt viltīgi gudram, lai grieztu )aunu uz labu. Izsaka protestu pret to, ka par noziedzību uzskata tos cilvēka darbus, ko viņam uzspiež mīlestība un posts.
Barona stāsti visi iespiesti Pēt. Avīzēs: Vectēva precības P. A. 1863. g, pielikumā pie 4. un 6. nr.; Kas ir noziedzība 1863. g. 20., 21. un 22. nr.; Samaitāta tirgus braukšana 1864. g. pielikumā pie 20. u. 22, nr.; Izmanīgs virs 1865. g. piel. pie 18. un, 20. nr. Oriģināli ir pirmais un trešais; otrs ir pārstrādājums.
Kaut ko paliekamu Barons sniedzis kā d z e j n i e k s. Viņa dzejoļu nav daudz, bet ar tiem Barons ieguvis latviešu dzejnieku starpā paliekamu vietu. Viņa l a i k m e t a z a ļ o k s n ī b a izsakās Barona dzejā. Mostas spēks, kas ceļas cīnīties par labāku nākotni. Priekšā zaļas lejas, auglīgas druvas. «Mūsu manta» nav meklējama pagātnē; «mums pieder nākamajie laiki». Ir «divējādas kapenes»: vienās pār grezniem goda stabiem, spožiem zelta rakstiem, klinšu slogos un mūra pagrabos valda nāve; otrās, kur vectēvi rūpīgi koptās druvās beidza mūžu, nāve uzvarēta, un dēli jūt, ka tēvi viņiem nāk palīgā. Cilvēka dzīve ir kā upe, kas ceļas no maza avota, cīnās ar klintīm, pagurst, pieņemas atkal spēkā un nonāk lejā, kur «visas malu malas zeļ, zaļo, kuplo, zied» (Kalnu strauts). Jaunekļa ideālisms un straujums še saskan ar laika centieniem.
Citos dzejoļos Barons jūsmīgi attēlo d a b a s i e s p a i d u s. Temati parastie, bet patiesi izjusti: tie ir daudzkārt pārdzīvotie gadalaiki. Dabas iespaidos iepinas kādi mīlestības motīvi. Saules bilde spīd upei iekš sirds; jauneklim briest krūts, viņš tic un mīl, un cerē daudz; bet rudenī, vējiem ozolos šņācot, viņam nopūtas cilā krūtis (Pavasara un rudens). Ziemai ziemelis pūš jautru meldiju, bet upes un ezeri tai aizslēdz sirdi. Pavasaris pārmet, ka ziema, ķēdēs slēgdama, gaužas par mīlestības trūkumu; viņš iet, saites raisīdams, noveļ slogus un atver sirdis. Maija mēnesī zēns skūpsta meiteni, no kā saule karsti iedegas un karsti skūpsta pasauli, kura kā brūte ģērbjas dārgākās puķu drēbēs.
Barona dzejoli iespiesti Pēt. Avīzēs: 1862. g. 1. nrā Pirmā muižiņa; 6. nra pielikumā Mūsu manta; 8. nra pielikumā Upe un cilvēka dzīve, Pavasara un rudens, Divējādas kapenes; 1863. g. 16 nra pielikumā Ziema. Pavasars.
Kā s a t ī r i ķ i s Barons stāv cieši kopā ar Valdemāru, tā ka nav katrā vietā no viņa izšķirams. Viņš aizņem dienas jautājumus un velk uz zobu atpakaļrāpulību, muļķību, kūtrību, zemsirdību. Viņš (kopā ar Valdemāru) nodibina latviešu literārisko satīru un tanī ieved tādus tipus kā Jēcis un Pēcis, Žvingulis un Brencis. Žvingulis ir paviegls jaunlaiku cilvēks, kas pārāk ātri pieķeras katrai uznākušai modei; Brencis ir veclaiku latvietis, sastindzis vecās ierašās. Šie tipiskie cilvēki izstrīdas par dažādām parādībām, kas griež uz sevi vērību: par skolām, par dzelzceļiem, par valodu, par drēbju modēm, par Latv. Avīzēm. Sevišķi tiek ņemts uz grauda bizmanis, atpakaļrāpulis, nāvīgs jaunu laiku pretinieks, kas (kā ķīnietis) negrib šķirties no savas bizes. Šai satīrā atspoguļojas tā laika brašums, nebēdība, cīņas gars.
Savu vārdu Barons darījis nemirstīgu, sastādīdams L a t v j u D a in a s. Pie šī darba viņš pavadījis sava mūža lielāko daļu. Viņš pie tā ķērās, kad viņš vēl bija par mājskolotāju. Vēlāk, šo vietu atstājis, Barons veltīja visu savu laiku tautas dziesmām, kuras viņš vispirms saņēma no Brīvzemnieka rokām. Bet arī Valdemāram še sava dalība. Uz pēdējā ierosinājumu maskavnieki 1878. gadā apņēmās izdot izlasīti daiļu tautas dziesmu krājumu un šī nodoma izpildīšanu uzdeva Baronam un Brīvzemniekam. Lai varētu ievērot arī tās dziesmas, kas vēl tautā atrodamas, bet nav uzrakstītas, izlaida uzaicinājumu dziesmas iesūtīt. Panākumi pārsteidza: nāca dziesmas no malu malām. Kārtošanas un izlases darbi bija jāatliek vēlākam laikam, kad dziesmu pieplūdums cik necik mitējies. Tika atmests nodoms laist klajā dziesmu izlasi. Barons ķērās sagatavot krājumu, kas aptvertu visas iespiestās, uzrakstītās un sameklējamās tautas dziesmas.
Barona rokās nāca milzīgs tautas dziesmu skaits, gan ne visas uzreiz. Kad tautas dziesmu pieplūdums uz Maskavu cik necik rima, tur bija sanākušas, visus variantus un atkārtojumus līdzi skaitot, ap 54 000 dziesmu. Baronam nodeva savus t. dziesmu krājumus arī Zinību komisija, Jelgavas Rakstniecības nodaļa, Visendorfs. Kad 1893. g. Barons ķērās krājumu sagatavot iespiešanai, viņa rokās bija, ieskaitot jau citur iespiestās tautas dziesmas, pāri par 150000 tautas dziesmu. Pēc Latvju Dainu pirmās burtnīcas iznākšanas 1894. g. Barons saņēma jaunus t. dziesmu krājumus. No lielākiem, ievērojamākiem krājumiem viņām nāca rokās Bitnera un Bīlenšteina sakrātās, vēl neiespiestās dziesmas. Līdz 1. septembrim 1903. g. sakrāto tautas dziesmu skaits bija 213 120. Decembrī 1912. g. krājumu galīgi nokārtojot, caur Barona rokām bija gājušas 217996 dziesmas. No tām bija uzrakstītas Vidzemē 101901 dziesma, Kurzemē - 84 883 dziesmas, Latgalē - 13 144 dziesmas (bez tuvāka vietas apzīmējuma 18878). No apriņķiem visvairāk dziesmu bija devis Vidzemē Cēsu apriņķis (42490), Kurzemē Kuldīgas apriņķis (15944), vismazāk Vidzemē (neskaitot Veravas (Viru) apriņķi) Valmieras apriņķis (5439), Kurzemē Ilūkstes apriņķis (1101). Caurmērā iznāca uz tūkstoti iedzīvotāju Vidzemē 210, Kurzemē 175, Latgalē 41 dziesma.
Lai būtu iespējams milzīgo dziesmu skaitu iedabūt kādā kārtībā, Baronam bija jāķeras pie mehāniskiem līdzekļiem. Viņš izstrādāja plānu sevišķam skapim un lika to pagatavot. Skapis iedalās divās pusēs, katrā pa 35 atvilktnēm. Skapim tātad 70 atvilktnes manuskriptu iekārtošanai; pie tām nāk klāt 3 lielākas atvilktnes skapja apakšā materiālu glabāšanai. Katrā no 70 atvilktnēm 20 nodalījumi, kuros ietilpst zināma lieluma papīra strēmelītes, pa 150-200 vienā. Šis ir tā saucamais D a i n u s k a p i s.
Manuskriptos piesūtītās un grāmatās iespiestās tautas dziesmas nebija šādā veidā Dainu skapī izlietojamas. Tās visas bija p ā r r a k s t ām a s uz noteikta lieluma papīra strēmelītēm. To tad arī Barons darīja, piepalīdzot dažiem studentiem. Katrā strēmelītē ietilpa četras rindas; ja dziesma bija garāka, turpinājumu rakstīja nākošā strēmelītē.
Atšķiramās strēmelītēs norakstītās tautas dziesmas tad nu varēja š ķ i r o t u n n o v i e t o t p a n o d a ļ ā m attiecīgās atvilktnēs un pa apakšnodaļām atvilktnes nodalījumos. Nebija tad nu arī vairs grūti katrā apakšnodalījumā ievest zināmu kārtību pēc alfabēta vai citādi. Vienādās dziesmas un variantus salika kopā. Manuskriptu iespiedumam sagatavojot, izraudzījās vienu no dziesmām par pamatu. Tai pielika klāt vienu vai, ja dziesmai atkārtojumi, vairāk skaitļu, kas norāda uz reģistru, kur atzīmēts dziesmas iesūtītājs, izlietotais dziesmu krājums, uzrakstīšanas vieta utt. Ja dziesmai ir atzīmēti varianti, tāpat ar skaitli norādot uz reģistru, doti atšķirošies vārdi. Varianti, kas atšķiras lielākā mērā, iespiesti sīkākiem burtiem pilnīgi, atkal pie šiem pieņemtā kārtā atzīmējot variantus.
Tā visos sīkumos nokārtojās lielais dziesmu skaits. Bet arī visa nepārredzamā dziesmu kopība dabūja skaidri noteiktu veidu, ņemot par vadošo pavedienu cilvēka mūža gaitu. Šāds uztvērums vienkāršs un ģeniāls. Barons pats saka (L. Dainu Ievads XII, XIII) : «Kā labai teicējai jeb priekšdziedātājai ne vien daudz dziesmu jāzin, bet it sevišķi jāprot viņas katrā īpašā atgadījumā pareizi un piederīgi izlietot, tā arī kārtotājam šinī ziņā jābūt īstam pratējam, tautas dzīves un viņas gara virziena pazinējam... Nepietiek sabērt dziesmas sevišķos arodos it kā vienmuļīgus labības graudus, kas vieni otriem līdzīgi, vai mēs šur vai tur sauju izkampjam. Dziesmas pavada dzīves atgadījumus, darbus, godus, dzīras utt. Tie visi norisinājas īsākā vai garākā laikā, tie zināmā kārtībā sākas, turpinās, beidzas. Dziedātājām tādēļ zināmā brīdi jādzied piederīgas dziesmas, tās nedrīkst ar savām dziesmām nedz aizsteigties priekšā, nedz palikt pakaļā.»
Barons pie Latvju Dainām n o s ē d ē j a a p m ē r a m 25 g a d u s gandrīz dienu pie dienas. Viņš cēlās agri augšā (vasaru ap plkst. 5), pēc pusdienas darbus uz pāris stundām pārtrauca, iedams pastaigāties, un tad strādāja atkal līdz vakaram. - Pie L. Dainām vēl lieli nopelni Brīvzemniekam un Visendorfam, vienam - krāšanas darbu ierosināšanā, otram - krājuma klajā laišanā.
Kad Latvju Dainas iznāca līdz galam, Barons sastādīja, redzēs spējai lielā mērā zūdot, ar savu piederīgo palīdzību L a t v j u D a i n u i z l a s i.
Latvju Dainu virsrakstā blakām Baronam zīmēts (nosaukts - Red.) H. V is e n d o r f s. Viņš rūpējās par to, ka Barona darbs var iznākt. Dzīvodams Pēterpili kā tirgotājs, Henrijs Visendorfs sagādāja līdzekļus, ar ko izdot pirmo sējumu, un panāca, ka turpmākos sējumus apgādā Pēterpils Zinātņu akadēmija. Darbam iznākot, viņš sekoja iespieduma gaitai un skatījās, ka tā nepārtraucas. Viņš piegādāja Baronam arī dažus manuskriptus un sarīkoja ekspedīcijas tautas dziesmu krāšanai. Visendorfs dzimis Vidzemē 24. (12.) martā 186I. g., miris 1. sept. (19. aug.) 1916. g.
L i t e r a t ū r a. Kr. Barona atmiņas. Ar dažiem pielikumiem. Sakopojusi Līna Baron, Rīgā 1924. - Laubes Indriķa Kr. B., Rota 1885, 9.-14. nr. - Teodora Kr. B., Jauna Raža III, 1899; tas pats: Tautas rakstnieki, 1913. - Tā paša: Kr. B., Piemiņas raksts, Rīgā 1923. - Tā paša: Kr. B. pamatuzskati par Latviešu tautas dziesmām, Latvju grāmata 1925, 5. burtn. - E. Blanka K. B., Latv. tautiskā kustība, Rīgā, 113-115; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latv. tautas atmoda, Rīgā 1927, 118-120. - J. Lapiņa K. B., Latvju grāmata 1923, 3, 1-12. - Tā paša: Krišjāņa Barona jaunības gadi, Ritums 1923, 3, 195-200.J. Velmes Barona tēvs un, viņa darbs, Brīvā Zeme 1923, 55. nr. Še arī citas atsauksmes par K. B. - R. Klaustiņa, A. Laiviņa, A. Zalta. - V. Eglīša atsauksmes par K. B., Latv.Vēstnesis 1923, 56. nr. - L. Bērziņa, Teodora, Kasparsona u. c. atsauksmes par K. B., Latvis 1923, 445. nr. - E. Melngaiļa K. B., Latvju Kareivis 1923, 54. - 56. nr. - Līgotņu Jēkaba, Kr. B. savā dzīvē un darbā. Biogrāfisks raksturojums, Rīgā un Cēsīs 1923. - Kr. B. Raksti I. A. Gobas ievada apcerējums, bibliogr. piezīmes un redakcija, Rīgā 1928.