4. TAUTISKĀ DZEJA
Tas viss, kas tautā bija pa gadu gadiem krājies, kā jūtu ietvērums dziesmu veidā, deva pamatu latviešu lirikas turpmākajai attīstībai. Ja latvieši jau nu gadu simteņiem saņēma jaunus ierosinājumus un pa daļai izteiksmi savai jūtu dzīvei no grāmatām, tad lirikas attīstība ārpus grāmatniecības vairs nebija domājama. No otras puses, tautas atmiņā bez rakstu palīdzības uzglabātās dziesmas izrādījās tik dzīvas, pacēlās klaji visu priekšā tik daiļas un spēcīgas, ka tās, uz priekšu ejot, nu vairs nebija pametamas pie ma1as. Tas īpaši vēl arī tāpēc nebija iespējams, ka tās nebija šķiramas no tās dziņas, kas jo dienas, jo vairāk noskaidrojās par radošo progresa nesēju, - no nacionālisma. Šis ienesa jaunu elementu latviešu dzejā arī jau tad, kad vēl nedomāja par tautas dzejas atdzimšanu, un paliek joprojām par tās latviešu mākslas dzejas galveno iezīmi, kas latviešu apzinīgās inteliģences darināta.
Līdz ar to, ka nacionālisma jūtas izsakās latviešu dzejā, nodibinās latviešu tautiskā dzeja. Tā arī apvieno visus tautas atmodas laikmeta latviešu dzejniekus, kas apzinīgi pieda1ās pie latviešu tautiskajiem centieniem. Tautiskā ideja ir tā, ko viņi sludina, kas viņus sajūsmina. Latviešiem ir sava kultūra, sava vēsture, sava pagātne un nākotne - to pauda līdz ar citiem 1atviešu censoņiem viņu dziesminieki. Ar nešaubīgu pārliecību un neapslāpējamu sajūsmu to sludina Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Brīvzemnieks, arī Zvaigznīte, Ruģēns, Mālberģis. Šie ir p i r m i e n a c i o n ā l ā s i d e j a s s l u d i n ā t ā j i dzejā. Šiem dzejniekiem pievienojas citi, kam dzejas programma nav gluži tā pati, kas tautisko ideju centās ietēlot savā dzejā visā pilnībā un visos sīkumos, kas, šai ziņā dziļumos iedami, citādi savas dzejas robežas sašaurināja. Tautiskā ideja vada visus tos, kas karstā mīlestībā uz savu tautu uzņēmās viņas labā visgrūtākos uzdevumus un bija gatavi nest katru upuri. Šai ziņā viņi stāv kopā ne tikai ar tiem, kas kā dzejnieki no viņiem atšķīrās, bet arī ar tiem, kas nemaz dzejnieki nebija.
Par latviešiem, kas šādu tautas mīlestību apliecināja, kas ar visu sirdi pieķērās tautiskajiem centieniem un kas tanī laikā tika saukti par jaunlatviešiem, Pumpurs raksta šādi: Viņu liktenis ir gandrīz vispārīgi vienāds. Bez mantas un pārtīkas, jā, daudzreiz bez vietas un maizes tiem bija jāklīst apkārt. Pie dzīves vietām un amatiem tos nepielaiž. Ar grūtu sirdi viņi atstāja savu mīļoto dzimteni un devās svešumā, tālā Iekškrievijā sev pārtiku meklēdami, pa daļai arī zinātnes mācīdamies, pie kurām dzimtenē tāpat bija grūta pietikšana. Tur tālā svešumā tie ilgojās pēc dzimtenes; tie rakstīja laikrakstos rakstus, vēstules un dziesmas, kurās tie simtu simtās labas dienas sūtīja tēvijai; tie sveicināja Daugavu, Gauju, upīti un kalniņu mīļā dzimtenē un paskubināja tautu uz vienprātību censties uz priekšu.»
Līdzīgi liecina Kronvalda Atis (vēstulē Gailītim-Gaidulim). «Tiesa gan, mūsu stāvoklis ir nastu un skumjību pilns. Bet nepiemirsīsim, ka tas ir darbs, pie kā arī mēs pieķērušies, nekur un nekad nav bijis viegli izdarāms, kamēr tautu nicinātājiem un izdeldētājiem jeb kā viņi sevī pašus izlielīdamies saka: tautu aplaimotājiem lieliska vara rokās. Mūsu spēkā tas nebūt nestāv to citādi iegrozīt. Savu darbu nešaubīgi strādādami, spējam turpretim sagatavot jo stiprākus un spēcīgākus cīnītājus priekš savas tautas. Tādēļ visa mūsu vērība sevišķi uz to griežama, caur ko savas tautas attīstīšanos spētum pēc tagadējiem apstākļiem pašķirt. Un savu darāmo drusciņ pašķirt, to jau spējam gan daudz maz. Še lai meklējam tos ziedus un augļus, kas mūsu gaitu rūgtumu atsaldina; jo citādi mēs drīzumā apkūstam. Tā pārliecība, ka mēs varam gan savas tautas attīstīšanos daudz maz pašķirt, manim visgrūtākos dzīves brīžos par atbalstu derējusi. Ja viņas man trūktu, tad es to nemaz neuzdrīkstētos, savu paša ar tautas likteni kopā saistīt.
Tautiskā dzeja atrod s a v a l a i k a i d e ā l o s c e n t i e n o s savu īsto spēka un sajūsmas avotu, savu sevišķo nozīmi. Ja pašiem pirmajiem tautas darbiniekiem bija jānoliek kokle un jāķeras pie cīņas ieročiem un darba rīkiem, lai aizstāvētu un apkoptu tautas zemi, tad dažus gadus vēlāk, kad pie tautas pacelšanas un apgaismošanas darba bija saradušies vairāki vienkārši cilvēki, nedzejnieki, dažādu arodu pratēji, kas godīgi apzinājās savu pienākumu pret tautu un to kārtīgi darīja, kad arī masas arvienu vairāk modās un saskatīja tālākus mērķus, še bija pamats un vieta patriotiskai dzejai, kas lai pelēkajā darbā ienestu savu uguni. Dzejnieks še tikpat nepieciešams kā darba tehniskais pratējs un organizētājs. Še redzama tautiskās dzejas sabiedriskā nozīme.
Būdama noteiktā lomā, tautiskā dzeja norobežojās no pārējās. Dzejā allaž cildināts vispārcilvēciskais vai arī šauri individuālās jūtas tai mazāk svarīgas. Tās vai nu paliek neaiztiktas, vai pie tām pakavējas garāmejot, jeb vai arī tanīs ienes n a c i o n ā l o s m o t ī v u s. Auseklim ir kalni un upes, pavasaris un debesu mākoņi tautiskās domas paudēji. Viņa latvju tautas meitens cilda tautu dēlu, kas ir latvietis un karsti mīlē tēviju. Savās robežās ir tautiskā dzeja dzīvības un spēka pilna. Tā paceļas ar savu tautas mīlestības apstaroto ideju pāri visam, ko tanī laikā dzied un sacerē.
Ja šī dzeja nodevusies sava laika uzdevumiem, tad tas nenozīmē, ka tās vērtība aprobežojas tikai ar viņa laiku. Ideāli, par kuriem tā nācijas norādītās robežās sajūsminās, nepieder tikai viņam laikam. Tie ir taisnības, patiesības, cilvēkmīlestības, gara gaismas mūžam neizdzēšamie spīdekļi, uz ko labākie gari visos laikos meklējuši ceļu. Kamēr tie skaidri stāvēja tautiskajiem dzejniekiem priekšā, viņu dzejai neizdzēšams mirdzums. Kad tie sāka zust no acīm, tā nobālēja.
Pie nacionālās idejas sludinātājiem pieder kā atsevišķa grupa t a u t a s d z e j a s a t j a u n o t ā j i. Ne tik vien jauna viņi gribēja ievest latviešu dzejā, kā no saviem vācu priekštečiem pārņemtajās mākslas dzejas tradīcijās ielikt nacionālo ideju. Viņi gribēja radīt pavisam jaunu dzeju, kas pilnīgi atšķiras no parastās, latviešiem līdz tam pazīstamās mākslas dzejas. Par vienīgo paraugu viņiem derēja tautas dzeja. To vajadzēja ne vien pazīt, bet tai vajadzēja atdzimt; tautas dzejas formās un tradīcijās bija lejams nacionālo ideju saturs. Gribēja panākt t a u t a s d z e j a s r en e s a n s i. Jaunajai dzejai bija jāatšķiras no agrākās pēc vielas, pēc formas, pēc pasaules uzskata.
Vielu tautas dzejas renesanses dzejnieki ņēma no latviešu mitoloģijas, vēstures, teikām un dzīves. - Latviešu m i t o l o ģ i j a, kas dibinās uz patiesiem tautas ticējumiem, vēl nebija izpētīta. Par latviešu mitoloģiju uzlūkoja no hronikām smeltās ziņas par leišu-latviešu dieviem un kultu. Vidus punktā tai stāv Rāmavas (Romnoves) svētnīca ar mūžam zaļojošo ozolu, kura zaros nostatīti trīs dievu tēli: Pērkona, Potrimpa un Pīkola. Ticības lietas vada krīvi, kuru augstākais priekšnieks ir krīvu krīvs jeb krīvaitis. Kaut gan tautas ticējumos un gara mantās šādai mitoloģijai nav nekāda pamata un arī zinātniski tā vēlāk pierādīta par nedibinātu, tomēr tautiskie dzejnieki par to sajūsminājās un to iztēloja cildenā dzejā. Pie minētajiem pievienojās vēl desmitiem dievu tēlu, ko tauta nekad nav pazinusi. Inteliģence to, īpaši renesanses dzejnieku apskaidrojumā, tomēr uzskatīja un sajuta par latviešu mitoloģiju. - Arī latviešu v ē s t u r e vēl bija maz izpētīta. Latviešus domāja atnākušus no austrumiem, no Indijas. Tur latviešiem bijis savs valdnieks, sava iekārta, sava kultūra; uz rietumiem klīzdami, viņi visu zaudējuši. Arī šādām domām nav nekāda patiesa pamata. Par latviešu varoņiem tika apdziedāti citu tautu virsaiši, tā, piem., lībietis Imanta (patiesībā Imauta); nelatviskiem nosaukumiem senatnes pētījumos deva latvisku nokrāsu, tā, piem., dziedāja par Hīna (vāc. Hune) kapu. Arī še izmantoja hronikas, viņu ziņas pa reizai pārgrozot: tā Beverīnas vācu priesteris, no kura dziedāšanas igauņi pārtrauc karot, top par latviešu vaideloti. - Sekmīgi izmantoja tautas teikas. Arī še ir piemaisījumi, kas tautā nav bijuši, piem., teikā par Naulu. No teikām ņemtā viela tika vesta sakarā ar vēsturiskiem gadījumiem un paplašināta ar fantāzijas tēliem, tā, piem., Lāčplēsi. Ir tomēr sastopami arī tieši teiku dzejiski pārtēlojumi; tādi ir Daugavas racēji, Čūsku tēvs Zalktis (Ausekļa). - No latviešu dzīves izcēla to, kas izaicina uz cīņu: grūtības, ciešanas, tautas brīvības aprobežojumus, vai arī to, kur nomanāmi jaunas dzīves pasākumi. Daugavas laivinieks apņemas tikt par jūrnieku; kamēr ārā plosās putenis, jaunavas dzied klavieru pavadījumā tautas dziesmas.
F o r m u tautiskie dzejnieki centās aizgūt no latviešu tautas dziesmām; viņi gribēja mākslas dzejā ievest tautas dziesmu pantmēru. Dažiem viņu sacerējumiem ir patiesi tautas dziesmu skaņa, tā dzejoļiem Stāsti manim, Daugaviņa (Pumpura), Salaciņa, svētmeitiņa (Ausekļa). Tomēr nevienā viņu dzejolī nav tautas dziesmu pantmērs izturēts viscaur īsts. Tautas dziesmu pantmēra neatlaižamā cezūra nav vietām ievērota (Gauja, jel ne//cieti klus). Izzūdoši īsās un vieglās ceturtās zilbes vietā pirms cenzūras un rindas beigās stāv dažreiz vēl nu vesels vārds (Vai tā drīz jau liela būs), vai divskanis (Klusi riņķo //ritenīši), vai garš patskanis- (Lēni tekā//kumeliņi). Ja dipodijā atkritusi nost ceturtā zilbe un iekususi trešajā, kura tādā gadījumā tautas dziesmās ir vienmēr gara, tautiskajā dzejā tā dažreiz ir īsa (Pērkon-tēva//ozoli). Lielā mērā renesanses dzejnieki mēģināja no tautas dziesmām aizgūt vārdus, vārdu formas (tā pamazināmos vārdos), epitetus, salīdzinājumu veidu, gleznas.
P a s a u l e s u z s k a t ā tautiskā dzeja pieslēdzas cieši dabai, tādā kārtā atšķirdamās no kristīgajā baznīcā sludinātās mācības. Dieva atziņa nav saņemama tikai augstās skolās, bet dabā; Dieva vārdi nav lasāmi tikai Bībelē, dzirdami no kanceles, bet tie uguns rakstiem zīmēti Dieva pasaulē; Dieva mājoklis nav aiz zvaigznēm, bet šepat mūsu apkārtnē. Daba ir liela, svēta grāmata; viņa ir dievnams. Ja ceļā uz baznīcu apstājas priedājā un tur saņem iespaidus no strauta ūdens mūzikas, no putnu kora dziesmām, no zilās debess velves, no gaismas staru izēnotajām altārbildēm, tad vairs netiek tālāk un turpat lūgšanā jāsaliek kopā rokas. Pumpura un Ausekļa ideālie cilvēki (Dugais, Sirdsvaldis) neiet baznīcā; daba viņiem sniedz visu. Nav atsevišķa gara; tas «ir saistīts pie vielas, pie miesas, bez kā tas nav nedz domājams, nedz nojēdzams». Visa daba ir dzīva; viņas spēki un parādības veidojas par dieviem. Renesanses dzejā no vienas vietas sastopamie sentēvu dievi nav vienmēr hroniku vai atmestas mitoloģijas tēli. Tie pa labai daļai joprojām parādās un dzīvo dabā, no kuras tie nav šķirami; tikai jāprot tos ieraudzīt, tā kā mūsu sentēvi to pratuši. Tautiskie dzejnieki nav vienīgi mitoloģijas saņēmēji, bet arī mitoloģijas radītāji. Viņu dievu tēli ir pa daļai personificētas dabas parādības, pa daļai tie uzskatāmi par izjustiem dzejas simboliem.
Latviešu tautiskā dzeja dažkārt dēvēta par r o m a n t i k u. Uz to devuši iemeslu tās spilgtie, no ikdienišķības nošķirtie fantāzijas tēli, iesilums par senatni, par tautas dzeju, par tautību. Tomēr tās dziļākā būtība nesaskan ar to jēdzienu, kas literatūrvēsturē, sevišķi vācu, nodibinājies par romantiku. Pēdējā pieķeras sapņu pasaulei, aizgriezdamās no īstenības, uzmeklē viduslaikus un katoļu baznīcu, atstājot tagadni, neierāda nekādu lomu prāta apgaismošanai, uzsver katra cilvēka personīgo es un atsevišķās tiesības, dzenas pēc universālas dzejas. Turpretī latviešu tautiskie dzejnieki patur vienmēr acīs īsteno, reālo dzīvi, pilnīgi aizgriežas projām no viduslaiku pasaules un kristīgās baznīcas, skubina uz prāta izkopšanu un domāšanu, prasa no katra apzinīga latvieša, lai tas, no sevis atsacīdamies, nododas ideāliem centieniem tautas labā, no katra latviešu dzejnieka, lai tas, nepieķerdamies svešu ļaužu dzejai, dzied tēvu dziesmu. Arī tautiskie dzejnieki paši nekad nav apzīmējuši savu dzeju par romantiku, bet to allaž dēvējuši par tautas, tautisku. Latviešu tautiskā dzeja nesaskan art ar to romantikas jēdzienu, kāds tas apzīmēts visjaunākajā vācu literatūrā. Pēc tā romantiskais fenomens parādās kā intuīcija, kas atzīst bezgalīgo, kā griba, kas iekaro bezgalīgo, kā darbs, kas bezgalīgo pārņem mūsu norobežotā pasaulē par kaut ko esošu, par mākslas darbu augstākā nozīmē (Gaehde, D. Wesen des Romantischen, Lit. Echo XIV, 838). Ne pēc bezgalīgā tiecas latviešu renesanses dzejnieki, arī ne pēc individuālā, bet pēc nacionālā.
Nacionālo ideju sludinātāju dzeja ir tas jaunais un izšķirošais elements, ko tautas atmodas laikmets latviešu dzejas attīstībā ienes. Kā ietver sevī mostošās tautas jūtu un nojausmu izteiksmi. Tai pievienojas visi labākie dzejnieki. Tāpat tautas dzejas renesanses skaņas dzirdamas šai laikmetā vairāk dziesminieku darbos. Bet par īstajiem, konsekventajiem tautas dzejas atjaunotājiem uzskatāmi Pumpurs un Auseklis. Pēc dabas spilgti viens no otra atšķirdamies, viņi katrs par sevi darbojas pilnīgi tai pašā virzienā, tā ka rakstniecības vēsturē viņu vārdi stāv vienmēr viens otram blakus.