4. SPĀĢIS KURZEMES ZEMNIEKU APSTĀKĻI.
Cīņā par latviešu tiesībām un labāku nākotni stājās priekšējās rindās nobrieduši vīri. Valdemārs bija pusmūžā, kad viņš parādījās atklātībā. Vecāki par viņu bija vēl citi, kas cīnījās viņam blakām. Daži šīs pašas paaudzes cilvēki (tā, piem., Sēnberģis, Vītiņš u. c.) paliek no viņiem sāņus, iedami vācu iemītās pēdās. Še ieraugāma tālredzīgāko un spējīgāko izlase, kas, jaunus laikus nojauzdami, ķērās pie jauniem uzdevumiem. Pie Valdemāra vecākajiem centienu biedriem pieder Spāģis un Biezbārdis.
Andrejs Spāģis, Andreja un Ortes dēls, dzimis 1820. g. 14. (2.) janvārī Dunalkas Spāģu mājās. Viņa vecākiem bija arī vēl otrs dēls, Jānis, 6 gadus jaunāks par Andreju; abi viņi izglītojās par skolotājiem (jaunākais Irlavas seminārā). Kad Andrejam bija 13 gadu, viņš ar visu ģimeni aiziet dzīvot uz Raibeniekiem, Durbes tuvumā. Savas pirmās mācības tad arī Andrejs saņem šejienes skolās. Uz Meldzeres īpašnieka Georga fon Dorotēzena priekšlikumu Cīravas mācītājam Volteram, lai pēdējs izrauga spējīgu latvieti, kas lai izmācītos ar viņa līdzekļiem par skolotāju (ne taisni viņa pagastam), Volters izmeklē Andreju Spāģi, kas tad 1834. g. rudenī iestājas Bergmaņa vadītā Cīravas-Dzērves skolā. Viņš beidz skolu 1837. g., bet paliek šinī mācības iestādē vēl vienu gadu Bergmanim par palīgu. Būdams pateicīgs savam labdarim, Spāģis nepieņem citu vietu, bet aiziet uz Meldzeri.
Par B e r g m a ņ a s k o l u, ko mācītājs Volters dibināja 1833, g., lai izglītotu Kurzemes pagastiem skolotājus, Spāģis nodod šādu liecību (Zustande II, 307): Skolotājs Bergmanis bija kā cilvēks teicams, bet par viņa skolu tas nebūt nav sakāms. Tanī mācīja daudz, bet visu ļoti pavirši, bez plāna, bez noteikta mērķa; pati būdama bez progresīva gara, skola nevarēja to dot saviem audzēkņiem, kaut gan tanī daudz runāja par Pestalocija un Sokrata metodi. Tomēr mums jāatzīst, ka toreiz šī skola bija kaut kas vēlams; bet mums no sirds jānožēlo, ka tajā trūka katrai skolai un īpaši katram skolotājam nepieciešamās metodikas, tāpēc arī tanī ilgāku vai īsāku laiku mācītie skolotāji, skaitā pāri par divdesmit, sniedza daudz mazāk, nekā kad tie būtu citādi sagatavoti.
Spāģis darbojas Meldzerē no 1838. līdz 1853. g. Šai laikā ir Valdemārs par skrīveri Ēdolē (1847-1849). Viņi satiekas un domā par darbību vispārības labā. Bet ari savus tiešos uzdevumus skolā Spāģis ņem plašāk, nekā parasts, un taisni no tiem izaug tie darbi, ar kuriem viņš tiek atklātībā pazīstams. Pati nodarbošanās skolā toreiz prasīja radošas spējas no tiem, kas to gribēja apzinīgi veikt: nebija programmu, ne likumu, ne mācības grāmatu. Spāģis saraksta Bērnu prieku un vācu valodas mācību (Pārcēlēju). Viņa sarakstītā Fizika palika neiespiesta.
Skolas dēļ izcēlās k o n f l i k t s starp pagastu un muižu. Meldzeres pagastam bija ierīkojis skolu muižas īpašnieks Georgs fon Dorotēzens. Viņš bija saviem ļaudīm ne vien humāns priekšnieks, bet arī audzinātājs. Jaunībā iedraudzējies ar Herbartu, viņš pazina jaunāko pedagogu (Dīstervēga, Cerenera, Dintera u. c.) mācības. Skolai viņš pagaidām ierādīja telpas savā dzīvojamā ēkā virs sava kabineta. Bet viņš rūpējās arī par to, ka tā nodibinās patstāvīga, un nodrošināja tai līdzekļus. Par skolu viņš pārtaisīja krogu (1841. g.), dāvinādams pagastam ierīkoto skolu līdz ar zemi un noguldīdams kapitālu skolotāja algai un pensijai. Viņa pēcnācēji tomēr atrāva Meldzeres pagastam likumīgi norakstīto dāvinājumu. Spāģis te nu uzņēmās pagastu aizstāvēt un iesniedza sūdzību pret muižu. Viņš gāja no vienas tiesas iestādes otrā, galā nekā nepanākdams. Tik vienu lietu viņš mantoja: iepazinās pamatīgi ar Kurzemes tiesām.
Spāģa attiecības pret priekšniekiem un garīgiem v a d ī t ā j i e m bija viņa skolotāja darbības pirmajā laikā ļoti labas, var teikt, draudzīgas. Viņš kārtīgi sarakstās ar mācītāju Volteru, ko viņš dēvē par tēvu. Šais vēstulēs viņš allaž piemin arī Dorotēzenu vai taisni viņa vai tā kundzes uzdevumā kaut ko paziņo par ģimenes un saimniecības lietām. Svarīgākas ir ziņas par skolām, par Irlavas semināru, par jaunām, arī Spāģa paša sarakstītām grāmatām, par apspriedēm. Daļu savu brīvlaiku Spāģis pavada kopā ar muižas īpašnieku, lasa ar viņu kopā laikrakstus un grāmatas, pārspriež dažādus jautājumus. Spāģim ir arī iespējams uzņemties ceļojumus, nodzīvot kādu laiku ārpus savas pastāvīgās darba vietas. Viņš pavada kādas vasaras Liepājas jūrmalā, apmeklē Irlavas semināru, Latviešu literāriskās biedrības sapulci Rīgā.
Interesantas ziņas par domu starpībām l a t v i e š u p ā r v ā c o š a n a s jautājumā sniedz Spāģis savā Volteram 1847. g. 12, novembri rakstītā vēstulē, Tās izsacītas 10. septembrī noturētā Latv. lit. biedrības sapulcē. Tanī uzstājas Valmieras mācītājs Valters ar priekšnesumu par latviešu pārvācošanu. Pēc viņa domām, tā atnestu latviešiem labumu, jo ar vācu valodas palīdzību tie varētu vieglāk iegūt tālāku izglītību; latvieši izrādot lielu mīlestību uz vācu valodu; latviešu tauta reiz patiešām tā kā tā nozudīšot; pārvācošana nenotikšot uzreiz, bet pakāpeniski. Šādām domām noteikti stājas pretī Dundagas ārsts Bārs (Baar), dzimis latvietis, ievērojams valodas pētnieks (jaunās ortogrāfijas pamatlicējs). Atsevišķi latvieši varot iemācīties vāciski, neatmetot savu tautību, bet ne visa tauta. Būtu daudz panākts, ja katrs latvietis piesavinātos nepieciešamās zināšanas savā mātes valodā; bet pārāk daudz ir prasīts, lai katrs iemācītos vēl arī kādu svešu valodu. Latvieši mīl vācu valodu tikai tad, ja viņu bērniem ar to pašķirts labāks liktenis. Ja latviešiem reiz jānozūd, tad apstākļi uzspiež lielo jautājumu: vai tie tad varētu saplūst ar vācu tautu? Par piepešu pārvācošanu nevar būt runa; bet arī pakāpeniska maz derētu, jo tā nāk par vēlu; šis veikals būtu bijis jāsāk jau 1818. g., kad varenākie vācieši gribējuši aizkavēt, ka zemnieks netiek par vācieti. - Spāģis apzīmē Bāru par apzinīgu latvieti, kas visās savās runās parāda karstu mīlestību uz savu tautu; atsevišķus cilvēkus viņš jauj pelt, bet nekad visu tautu, ko viņš stingri aizstāv un sekmīgi novērš tai katru uzbrukumu.
Ir saprotams, ka, uzņemdamies aizstāvēt pagastu sūdzībā pret muižu, Spāģis nevarēja ne Meldzerē palikt, ne arī citur Kurzemē skolotāja vietu dabūt. Viņš aizgāja uz I e k š k r i e v i j u un tika tur kādā muižā par pārvaldnieku. Bet te viņš atzina, ka viņa zinības zemkopībā trūcīgas. Tās papildināt viņš devās uz V ā c i j u. Viņš klausījās lekcijas Ličenā (pie Leipcigas), Berlīnē un Eldenā, neaprobežodamies ar zemkopības studijām. Berlīnē viņš (1859) satika Kronvaldu, ar kuru kopā esot stipri atdzīvinājās interese par latviešiem.
Eldenā studēdams, Spāģis lasīja 1860. g. februārī Karalauču avīzē (Königsberger Zeitung) cildinošu rakstu par Kurzemes zemnieku apstākļiem. Spāģis sastādīja pretrakstu, kas (1860. g.) iznāca brošūrā un saīsināts Ķelnes avīzē (Kölner Zeitung). Ar to Spāģis izaicināja vairāk vācu publicistu, to starpā advokātu Naumani, kas uzbruka Spāģa pretrakstam. Spāģis, kas pa tam atkal bij iestājies kādā vietā Krievijā, atstāja šo, nometās Pēterpilī (kādu laiku Valdemāra dzīvoklī) un sarakstīja par Kurzemes zemnieku apstākļiem biezu grāmatu, kas iznāca i 1863. g. Vēlāk viņš atkal ieņem dažādas vietas: Rjazaņas guberņā par degvīna brūža, Maskavā par rauga fabrikas vadītāju. No 1867. līdz I869. g. viņš uzturas Maskavā bez kāda darba un peļņas. Tad viņš top par pārvaldnieku Meščerska muižās Smoļenskas guberņā un iepelnās tik daudz, ka grib nodibināt kādu patstāvīgu uzņēmumu. Šai nolūkā viņš ierodas Saratovā. Še viņš sasirgst ar holeru un mirst 29. (17.) jūlijā 1871, g. Sveši ļaudis viņu paglabā 1. augustā.
Spāģim r a k s t u l a t v i e š u v a l o d ā maz: skolas grāmatas, daži īsāki apcerējumi. Bez tam viņš strādājis, Brīvzemniekam palīdzēdams, pie krievu-latviešu-vācu vārdnīcas.
Spāģa s k o l ā m n o d o m ā t ā s g r ā m a t a s ir: Bērnu prieks un Pārcēlējs. Pirmajai šāds tituls: B ē r n u p r i e k s jeb maza, maza grāmatiņa, caur ko bērni viegli, ātri un skaidri var iemācīties lasīt. Visiem Latviešu bērniem par labu apgādāta no A. S. Den Freunden der Lautirmethode gewidmet, Jelgavā 1844. Alfabēts nav nostādīts pašā priekšā, bet patskaņi mazajos burtos. Tie savienojas ar līdzskaņiem par zilbēm, kam nav vārdu nozīmes. Turpmāk pāriet uz vārdiem un lielajiem burtiem. Otrā daļa ir nesakarīgi teikumi, pārejot no vienkāršiem uz saliktiem. Tālāk sakarīgi gabali, vēstuļu, apliecību, kvīšu paraugi. Beigās grāmatu slava. Grāmatas ir trepes, kas celtas no zemes uz debesīm. Bet katram, lai kungs vai kalps, zemnieks, amatnieks, mācītājs vai māceklis, luters, jūds vai katolis, ņemams vērā šāds norādījums:
To darīt, kas tev pienākas,
Bez viltus un bez blēdības.
Vācu valodas mācības tituls: P ā r c ē l ē j s, kas māca skolas bērniem viegli no Latviešu valodas uz Vācu valodu pārcelties. Gaismā laists no A. Spāg, Meldzeres pagasta skolmeistera. Jelgavā, driķēts pie J. V. Stefenhāgen und dēla, 1847. Spāģis ķēries pie šis grāmatas sarakstīšanas, Irlavas semināra direktora Sadovska ierosināts. Grāmatai sarakstījis priekšrunu pazīstamais latviešu rakstnieks, Jelgavas mācītājs V. Pantēnijs, izsacīdams savu prieku, ka šāda grāmata iznāk, ko viņš sen vēlējies redzēt drukātu, bet pašam nav bijis vaļas un citi «apnike un piekuse pie tā grūta darba». Redzams, ka Pantēnijs vadījis iespiedumu. Viņš atradis grāmatā trūkumus. Arī sarakstītājs par tiem pārliecinājies un grib pielikt klāt pārlabojumus. Pantēnijs no tam atrunā; lai paliek otram izdevumam. - Grāmata sastādīta pēc tulkojamās metodes, par paraugu ņemot Āna (Ahn) franču valodas mācību, ejot no vienkāršiem teikumiem pie saliktiem un grūtākiem. Pēdējā daļā sakarīgi gabali vācu valodā. Pašās beigās darba slava; pēc tās teikums: Tadeln ist leichter, als besser machen. - Pirmā vācu valodas mācība, Jaunā Stendera, iznākusi 1820. g. No 1847. līdz 1850. g. (pēc Spāģa liecības) iznākušas trīs, to starpā divas latviešu sastādītas.
No ī s a j i e m a p c e r ē j u m i e m Spāģi labi raksturo viņa raksts, kas iespiests viņa brāļa piemiņai izdotā grāmatā: Draugu vaiņags (1853). Šī apcerējuma virsraksts: Lai paliek lepnība pa vienu un līšana pa otru roku; ej to labo vidus ceļu. Līdzīgi Valdemāram, viņš vērtē cilvēku ne pēc viņa bagātības, kārtas, gudrības, bet pēc viņa tikumības. Lepns ir tas, kas kādu viņam piešķirto dāvanu dēļ sevi tura par pārāku nekā citi. īsti prātīgie cilvēki atzinuši, ka katrs cilvēks, lai daudz, lai maz zinādams, turēdams, iespējams, ir viņu brālis, kam rādāma mīlestība. Lepnos pabalsta lišķi un līdēji, kas pret citiem izturas ne pēc tās vērtības, kādu viņi pie tiem atrod, bet gribēdami tiem patikt un glaimodami viņu vājībām. Līdēji apsedz mūsu vainas, klusina un iemidzina mūsu zināmu sirdi. «Tāds līdējs ir sliktāks nekā zaglis un slepkava; šie ņem un maitā laicīgu mantu un mirstamu miesu; bet līdējs maitā mūsu zināmu sirdi, mūsu garu.»
KURZEMES ZEMNIEKU APSTĀKĻI. Ievērojamas ir Spāģa vācu valodā sarakstītās grāmatas par Kurzemes zemnieku apstākļiem. Tās izaug no viņa personiskiem, rūgtiem pārdzīvojumiem, kas viņu padara par Kurzemes zemnieku apstākļu pamatīgu izpētītāju un latviešu karstu aizstāvi. Pirmā no šīm grāmatām ir neliela brošūra (40 lappuses) : Zur Emancipationsfrage des russischen Volkes. Die Zustande des Freien Bauernstandes in Kurland. Von einem Patrioten. Leipzig, 1860. Pretī Karalauču avīzes korespondentam viņš norāda, ka Kurzemē ne baznīca, ne skola, ne zemnieku tiesiskie apstākļi nepelna uzslavu, ka visās vietās privileģētie vācieši izmanto un nospiež latviešu zemniekus. Par attiecībām starp luterāņu mācītājiem un draudzēm dod liecību līdz simttūkstošiem skaitāmi pārgājēji pareizticībā. Skolu ir maz, un tikai nedaudz mācītāju un muižnieku tās veicina. Ir notikuši mēģinājumi jau tā šauro Irlavas semināra programmu sašaurināt. Kurzemes 1817. gada zemnieku likumus raksturo īpaši tas, kas zemniekiem aizliegts: tie nedrīkst guberņu atstāt, iet uz pilsētām, izraudzīties citu nodarbošanos kā tikai zemkopību, kungu bez kunga atvēles sūdzēt utt.
Ka Kurzemē patiesi nomanāmi jauni laiki un ka tiem ir savi aizstāvji arī muižnieku aprindās, norāda virspilskunga Emīla fon der Ropa runa, kurā viņš (1853) mēģināja atspēkot uzbrukumus Irlavas semināram. Šur tur nomanāmais sevišķais gars neesot nekas cits kā l a i k a g a r s. Nekas nav aplamāks par apgalvojumu, ka skolotāji to darina. Uz skolotājiem atstājuši iespaidu ne tikai viņu skolotāji, bet visa viņu apkārtne un uz šo augstākās mācības iestādes un universitātes; tomēr arī šīs nav par sevi noslēgtas, bet ir atkarīgas no kultūras attīstības visā cilvēcē, no kā ceļas laika gars, kas ir tik spēcīgs, ka valdniekiem un tautām viņa priekšā jānoliecas; tāpēc viņas aizrauj arī skolotājus, kuri nevar viņu apturēt (Zustände I 16).
Spāģa atbilde uz viņa iepriekšējās brošūras kritikām aptver biezu grāmatu (380 lappuses): Zustande des freien Bauernstandes in Kurland nach dem Gesetze und nach der Praxis im Lichte des modernen Russlands, II Theil, Leipzig 1863. Par moto ņemts Hūgenbergera pants (citēts latviešu valodā) :
Nav allaž strīdiņš uz ļaunu,
Bet daudzreiz ir labu dar:
Tas gaišumu dzemdina jaunu
Un sasilda sirsniņas ar.
Tā ir enciklopēdija, kurā atzīmēts viss, kas latviešu labā ap to laiku sacīts un darīts, kas, no otras puses, latviešu attīstību aizkavējis un vēl aizkavē. Pēc kritiku atspēkojumiem par šī darba pirmo daļu autors uzrāda pašu vāciešu spriedumus par vācu valdību Baltijā, apskata vācu rīcību tagadnē un izsaka domas par nākotni. Sevišķi ņemti vērā saimniecības apstākļi, baznīca, skola, literatūra.
Spāģa atzīmētos spriedumos par Baltijas apstākļiem atrodam šādus: Kurzeme pieder muižniekiem; īstie zemes iedzīvotāji ir viņu īpašums (Tillings, profesors Jelgavā, 1793). Igauņu sādžas izskatās miera laikā, it kā tās nupat būtu piemeklējuši postoši tatāru pulki (ceļotājs Kols, 1844). Baltijas zemnieki tikuši par proletāriešiem visīstākā veidā (Budeus, Leipcigā 1847). Latvieši un igauņi pret 14. gadsimteņa beigām noslīkuši visdziļākā postā, tikuši par baltiem nēģeru vergiem (vēsturnieks Rūtenbergs, 1860).
Par pārgrozībām zemnieku lauksaimniecībā raksta Jelgavas mācītājs R. Šulcs (Kurl. landw. Mitth. 1852, Nr. 1-3). Zemnieki atsvabināti, tikuši pa daļai patstāvīgi. Muižas pieņem algotus spēkus. Bet izrādās, ka trūkst kalpu. Šulcs meklē pēc iemesliem. Zemnieks negrib strādāt. Latvieša pamatīpašības esot kūtrība un bailes no darba. Latvietim ir paruna: Ka tik to laiku var izvilkt. Tas ir mantojums no dzimtbūšanas. Ar laiku to novērsīs. Uz to palīdzēs skolas. Šulcs tad uzaicina gādāt par to, ka latviešu jaunatne krietnās kristīgās tautskolās uzaugtu par dievbijīgiem, paklausīgiem, čakliem, krietniem zemkopjiem. No bērniem tad mācīšoties arī vecie. Tikai vajagot krietnu skolotāju, kas nav algojami sliktāk par sulainiem un vagariem. Šulcam rakstīja pretī Jaunpils dzimtkungs barons A. fon der Reke, aprādīdams, ka kalpu krīzi nevar izskaidrot ar latviešu kūtrību un bailēm no darba. Viņš dažus gadus atpakaļ atcēlis klaušus, izdevis 1847. g. pēdējās mājas uz renti, bet ļaudis ir krietnāki strādnieki nekā agrāk, un viņam netrūkst darba spēka. Muižas vainīgas, ja kalpi no tām bēg.
Skolas, t a u t a s i z g l ī t ī b u kā līdzekli pret laika jaunumiem ieteic arī Braše (Balt. Mon.-Schr, October 1862). Viņš pieskaita pie brīvās kustības galvenajiem kavēkļiem zemnieku kārtas garīgās, sevišķi reliģiski tikumiskās izglītības trūkumu. Nolaidībai tautas izglītībā jaunas sekas, kas parādās masu izceļojumos, pareizticīgo kustībā Vidzemē, baptistu darbībā Kurzemē, pravieša Leinberga panākumos Igaunijā. Vēl lielāks tiek jaunums, ja materiālai svabadībai pievienojas tautisks reibulis. Skolas literatūra palikusi bērna autos; tās vietā stājusies dienas prese pārspīlētā veidā. - Spāģis piezīmē, ka Braše izlieto arī izglītības izkārtni par līdzekli pret zemnieku brīvību: neskolotiem nav novēlama svabada kustība; skola paturama kalpinātāju aizbildībā. - Silti Spāģis piemin arī īstos skolas draugus, pašaizliedzīgos latviešu skolu dibinātājus un apgādātājus, mācītājus: Paufleru Kursīšos, Volteru Cīravā un Pantēniju Jelgavā. Viņš griežas pie Kurzemes skolotājiem ar u z a i c i n ā j u m u m o s t i e s, s t r ā d ā t. «Nepieciešamie valstu, tautu un atsevišķu cilvēku labklājības pamati ir zinības un tikumība. Pēdējo iegūst, patiesību pareizi atzīstot. Bet, kas īsti patiesība ir vai nav, par to var būt dažādas domas. Tāpēc mums jācenšas izpētīt patiesību. Ceļš uz sirdi iet caur galvu. Tad nu krājiet nemitīgi zinības un apgaismojiet tautu. Septiņi simti gadus tā jau gulējusi; tāpēc mostieties un modiniet gulošos. Skatieties uz vācu goda viņiem, kas tik daudz darījuši un vēl dara mūsu nabagās, tumsā taustošās tautas labā; ņemieties viņus par priekšzīmi. Jūs, kas no tautas cēlušies, viņas miesas un asinis, jūs gribat gulēt? Ir laiks, tāpēc mostieties!»
Latviešu l i t e r a t ū r a s sākumā un viduspunktā Spāģis nostāda Veco Stenderu, atzīmē viņas niecību un norāda uz latviešu nacionālās avīžniecības sākumiem, kam jāiztur stipri uzbrukumi no vāciešu puses.
Spāģis atrod Baltijas vāciešu starpā arī tādus vīrus, kuru domas aizsteigušās gadu desmitiem attīstībai priekšā. Valmieras mācītājs Braunšveigs publicē (Rig. Handelzeitung 1862) attiecībā uz b a z n ī c a s r e f o r m u šādus priekšlikumus: jāpārdod mācītāju muižu zeme un jādod mācītājiem cieša alga; jāatceļ piespiesta kristība, iesvētīšana, laulība; dzimtu saraksti jāved valsts iestādēm; jāieved obligatoriska civillaulība. - Tāpat vācu aprindās norāda, ka B a l t i j a s t i e s l i e t u z i n ā t n e palikusi pakaļ Vācijai par kādiem 50 gadiem. Baltijā nespriež tiesu pēc juridiskiem prasījumiem, bet pēc sastingušiem vietējiem noteikumiem un statūtiem. Tiesību zinātne nav arī virzāma uz priekšu ne tiesā, ne salonā, bet sakarā ar visu sabiedrisku iekārtu un valdības iestādēm.
Spāģis jūt un redz, ka viņš ar saviem centieniem nestāv v i e n s. Tas viņam dod pamatu droši uzstāties. Ne tik vien viņam domu biedru kā pulciņš latviešu inteliģences, kas nojauš savas tautas atmodu; lielā vācu tauta devusi atbalstu viņa cīņai, un ar sevišķu cerību viņš noskatās uz mostošos krievu tautu. Tikai Baltija vēl iestingusi; bet arī še mostas jauni spēki. Noveļams nelaimīgais slogs, kas guļ uz latviešiem un igauņiem, - un viss še zels un plauks.
L i t e r a t ū r a. Brīvzemnieka Andrejs Spāģis, Br. Raksti II, 1, 6-19. A. Klona A. S., Jaunības Tekas 1920, 1. nr. - A. Birkerta Andreja Spāģa vēstules Kurzemes skolu tēvam J. K. Volteram, Izgl. Min. Mēnešraksts 1926, 6-24, 119-136. - Kr. Bahmaņa A. Sp. laikmeta liecinieki, Izgl. Min. Mēnešraksts 1929, 4. un Cīņa pret A. Sp. skolu un viņa kultūras darbu Meldzerē, turpat 7./8. burtn.