6. AUSEKLIS
Pumpurs nodzīvoja daudz ilgākus gadus, agrāk dzima un vēlāk mira par Ausekli. Ja atskaitām nost bērnību un agro jaunību, kad cilvēks nav patstāvīga darba strādātājs, tad Pumpura darba mūžs pārsniedz Ausekļa mūžu četrkārtīgi. Pumpurs samērā vēlu apzinājās savas dzejnieka spējas un uzdevumus. Viņš nāk tautā ar dažiem dzejoļiem pazīstams tikai mazliet agrāk kā Auseklis. Viņi viens otram tuvinājās Lielvārdē un Rīgā. Vienā, kā otrā vietā viņi dabūja ierosinājumus, kas noteica viņu dzejas virzienu. Lielvārdē tā bija pati tauta, kas viņiem savas dziesmas un teiku balvas noklāja priekšā, viņus saistīdama pie sevis. Ķeguma krāce Daugavā likās abiem draugiem čukstam (Pumpura Mīļa drauga piemiņai):
Ne jums ieti, teiku dēli,
Svešu tautu bildināt
Daugaviņas krastos vēli
Daudz var teiku risināt.
Rīgā Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki, latviešu tautas dziesmu uzvaras svētki, veda abus dzejniekus pie pilnīgas pārliecības, ka atnācis latviešu tautas dzejas renesanses laiks. Ausekli aizņēma tautiskie centieni un tautiskā sajūsma, kas patlaban Rīgā izpaudās nacionālā organizācijā un laikrakstā (1869. g.), kad viņš kā jauneklis sāka skatīties pasaulē. Viņš darbam tautas labā nodevās ar visu sirdi kā galvenajam, visu citu uzlūkodams par mazāk svarīgu. Tāpēc viņš nepilnu desmit gadu laikā sasniedza ne mazākus panākumus kā Pumpurs daudz ilgākos gados.
K r o g z e m j u M i k u s, dzejnieks Auseklis, dzimis 18. (6.) sept. 1850. g. Ungurpils Sīpolos, Alojas draudzē, apgabalā, kas guļ tuvu igauņu robežām un ko agrāk apdzīvojuši lībieši. Viņa tēvs - saimnieks, kas Sīpolos bija ienācis. Mājas stāv savrup, līdzenā vietā, kur tek cauri maza upīte; aiz druvām birztalas, kas vienā pusē pienāk mājām tuvu. Še Mikus vientulīgi nodevās dabas iespaidiem. Pirmās skolas mācības viņš baudīja Alojas un vēlāk Dikļu draudzes skolā. Lai ietiktu Valkas draudzes skolotāju seminārā, viņš 1867. g. aizgāja sagatavoties uz Ērgļu draudzes skolu, kur par skolotāju bija Tērauds. Starp Krogzemju Mikus sko1as biedriem še atrodam Jurjānu Andreju. Valkas seminārā Krogzemis mācījās no augusta 1868. g. līdz jūnijam 1871. g. Cimzes vadībā.
Semināru beidzis, viņš d a r b o j ā s V i d z e m ē vienā otrā vietā par skolotāju, nekur ilgi nepastāvēdams. Vispirms viņš ir divus mēnešus par palīga skolotāju Jaunpiebalgas draudzes skolā. Par kādu atklātībā turētu runu viņu mācītājs piespieda aiziet. 1872. gada pirmajā pusē viņš bija par palīga skolotāju Cēsu draudzes skolā.
Šī gada vasarā viņš apceļo Vidzemi un nonāk L i e l v ā r d ē, kur viņu draudzes skolotājs Neilands pieņem par palīgu. Še, kur bija vairāk nekā citur uzglabājušās latviešu senatnes ierašas un gara mantas, Auseklis saņēma tieši no tautas pirmos stipros ierosinājumus, kas viņam lika jo dziļi nogremdēties tautas dzejas būtībā un to uzlūkot par savu vienīgo paraugu dzejiskā radīšanā. Še viņš arī satikās ar savu tuvāko centienu biedru Pumpuru. Auseklis Lielvārdi nosauc par senlaiku lietu un piemiņas krātuvi. Tur viņš savāc tautas gara mantas, ko pa daļai tūliņ laiž klajā Baltijas Vēstnesī; citas vēlāk nāk rokās tautas gara mantu sakopotājiem (Brīvzemniekam, Baronam).
Auseklis raksturo (Vēstulēs iz Lielvārdes 1873) L i e l v ā r d i e š u s sekoši: «Lielvārdieši vēl šo baltu dienu ar dabu stāv sadzīvē un sadraudzībā. Tie sarunājas ar visām dabas lietām, apdzied katru saules stariņu, katru ūdens burbulīti, katru stādīnu, katru putniņu, ar vārdu: viņi runā un prāto gudri, dzied jauki, jautri un mundri no tās mātes, no kā visi dzīvnieki iezīž spēkus, priekus, līgsmību un mīlestību. Un tā māte ir - daba. Dabas grozīgā sega groza arī cilvēka domas un jūtas. Kad Sniega māte projām šmauc, kad Miega māte dzīvos trauc, kad Dabas mātes krūts jau riet un kad pie viņas visi spēkus iezīst iet, tad arī lielvārdiešiem mostas pavisam cita, jauna, jautra dzīvība. Sasilusi dziesmu leja sāk atkal trīcēt un līgot no dziesmu skaņas. Saldas pavasara vēsmiņas un mīlīgas smaršīgas dziesmiņas izpurina no dziesmu vītoliem pa ziemu sabēgušas, apklusušas dziesmas, ko salnītis tautu dēliem pieguļā, tautu meitām druviņā, galiņiem pļaviņā un mežmalā paņēmis. - Kur daudz dziesmu, gudrības teikumu, stāstu un pasaku, tur arī daudz dziesmu sacerētāju, prātnieku, stāstu veču un pasaku veceņu. Tādu Lielvārdē vēl tagad diezgan. Te var atrast večus, kas tā māk gudrot un prātot, ka pat Sokratam, Platonam un citiem veclaiku gudriem nebūtu jākaunas, viņu izteikumus dzirdot. Pats Edips viņu dziļās mīklas neuzminētu.»
Arī dabā Lielvārdē atzīmējas Latvijas īpatnības un daiļumi. Cauri tek Daugava, kurā attīstās Ķeguma krāce. Trīs verstis no skolas ir Kaibalas upīte ar trim dievozolu celmiem. Pašā tuvumā ir Lielvārdes pils dārzs ar pils drupām.
Auseklis aiziet no Lielvārdes uz Rīgu martā 1874. g. par skolotāju Tomsona fabrikas skolā, tomēr, Tomsona uzņēmumiem drīz vien apstājoties, nedabū še ilgi darboties. Viņš paliek bez vietas. Gan viņš šur tur pieteicas, bet nekur viņa nepieņem; viņa tautiskie centieni, kas bija tikuši zināmi, viņam aizsprosto ceļu.
Auseklis 1874. gada rudenī atstāj Latviju un dodas uz P ē t e r p i l i, kur viņa draugi un cienītāji viņam bija gādājuši vietu pie tā sauktās Angļu skolas, kurā jau strādāja pāris latviešu. Pēterpilī darbojās un savā starpā pulcējās daži pazīstami latvieši, to starpā: Baumaņu Kārlis, V. Vēbers, Kažoku Dāvis, M. Klusiņš, vēlāk Jurjānu Andrejs, Stērstu Andrejs. Pie šī pulciņa ņēma dalību arī Auseklis, tuvākos sakaros nākdams ar Baumaņu Kārli un Jurjānu Andreju. Skolas darbus veicot, atlika vaļas arī literatūrai. 1876. g. Auseklis pieņēma vietu Maija un vēlāk Vīdemaņa ģimnāzijā. Še viņam bija lielāka alga un vairāk darba, tā ka maz varēja pietikt pie rakstniecības. Tomēr viņš darīja, ko spēja: sastādīja kopā ar Baumaņu Kārli, kas gādāja par mūziku, skolas dziesmu grāmatu (par kuras likteni turpmāk nekas nav zināms), Pedagoģisku gada grāmatu 1876. gadam, Baltijas gruntnieku-saimnieku-pagastu valdību u. c. kalendāru 1879. gadam. Te bija jāpārtrauc visi darbi. 1879. gada sākumā viņš sasirga ar tīfu, tika ievietots slimnīcā, kur mira 6. februārī (25. janvārī). Viņa miesas pārveda uz Rīgu un no turienes, lielam ļaužu pulkam izvadot, uz dzimteni, kur tās paglabāja Alojas draudzes kapsētā. Še viņam uzcēla pieminekli.
Auseklis ir, atšķiroties no Pumpura, v i e n t u l ī g s d o m ā t ā j s u n s a p ņ o t ā j s. Jau bērnībā nesastopam viņu (kā Pumpuru) rotaļu biedru vidū, bet vienatnē klejojam gar strautiņu, pa birzīm, mauriņā atgāzušos stundām klausāmies putnu dziesmās, lapu drebēšanā, meža šalkoņā, kas viņam skan kā brīnišķi stāsti. Teiku māmiņas (Pumpura Mīļās mātes) vietā viņam Dabas māmiņa. Ērgļos skolā iedams, viņš (pēc Jurjānu Andreja liecības) mīl vientulību un dabas jaukumus. Apmeklējot semināru Valkas tuvumā, kur viņu nekādi dabas jaukumi nevilina, viņu redz pieķeramies savai otrai vientulības biedrenei - grāmatai. Arī mācības stundās viņš no tās nešķiras: skolotāji viņu bieži vien pieķer pie kāda veca latviešu rakstnieka lasīšanas. Lielvārdē viņa mīļākās vietas bija ziemu viņa darba istaba, vasaru skolas dārza lapene.
Arī s a b i e d r ī b ā viņš bija domātājs, sapņotājs. Viņš no tās nebēdza, bet neuzmeklēja to nekad laika kavēkļa dēļ. Viņš tanī gāja, lai tur kaut ko nestu, ko vienatnē savās domās bija izlolojis, vai lai no turienes kaut ko saņemtu, kas viņa īpatnējai gara dzīvei dotu vielu un jaunus ierosinājumus. Viņš paliek (Lielvārdē) savu skolnieku vidū līdz pusnaktij, lai no viņiem noklausītos tautas dziesmas, teikas un pasakas. Viņš apmeklē izrīkojumus, koncertus, teātrus, tur runas un priekšlasījumus. Viņš gribētu tos ideālus, ko viņš sevī iztēlojas, spodrina un glabā, labprāt iedēstīt sabiedrībā, visā tautā un ir aplaimots, ja viņam sajūsma par tiem kaut kur dveš pretī. Bet viņš redz, ka tikai šur tur kādi pie tiem piesniedzas. Viņa sabiedrības ideāli nesaskan ar sabiedrības pašas domām un tieksmēm; viņš jūtas vienā otrā vietā no sabiedrības izstumts (tā Jaunpiebalgā); viņa sabiedrībai nodomātie izdevumi, viņa kalendāri, paliek neizpirkti. Viņa ci1dītie ideā1i pieder nākotnei. Pie tiem arī turpmāk sabiedriskie darbinieki vienā otrā reizē atgriežas, gan lai vairāk par tiem sajūsminātos nekā lai tos izvestu dzīvē.
Arī Lielvārdē, kur Auseklis tik daudz no tautas pašas mantojis un kuras iedzīvotājus kā seno mantu glabātājus un kopējus viņš tik augstu ciena, viņš uzdūries uz gara trulību, uz augstāku centienu trūkumu. Kā Pumpurs Piebalgā sacer satīru par (urbu valsti, tā Auseklis raksta satīru par lielvārdiešiem. Viņa līdz pēdējam laikam neiespiestos rakstos uzglabājusies kāda kupleja. Tā sākas (Latvju Grāmata 1923, T, 27):
Ka citur spēlē teātri,
To sen jau daudzina, trala!
Bet mūsu mīļā Lielvārdē
To skat tik krodziņā, trala!
Starp mums dažs labs gan pūlējas,
Priekš teātera darbojas,
Bet - lika drusku pagaidīt,
Bet lika - līdz šo baltu dienu pagaidīt,
Kamēr nu veco Midzeni no kroga dabūja laukā.
Autors cer, ka krogi tukšosies, teātri pildīsies, tautieši biedrosies uz labiem darbiem. Bet tas būs drusku jāgaida - būs ilgi jāgaida.
Vientulībā rodas un nogatavojas arī Ausekļa d z e j a. Cilvēkiem, kas ar viņu dzīvo kopā, paliek noslēpums, ka viņš ir dzejnieks, lai gan tie viņā novēro kaut ko īpatnīgu. Mācītājs Ulmanis saka vēlākajiem semināra audzēkņiem, ka Auseklis gan dzejojis, jau Valkas seminārā būdams, lai gan viņš savus mēģinājumus nevienam nav rādījis. Cēsu draudzes skolotājs (Zēbode), pie kura viņš bija īsu laiku par palīgu, atrod Ausekli par tādu ērmotu un saka: «Jā, kas toreiz būtu no viņa domājis, ka viņam tāds dzejas spēks piemājo!» Tomēr viņš tai pašā laikā gatavo savu pirmo dzejoļu krājumu, kuru noslēdz savā dzimumdienā 1872. g. Viņš arī še, savas meitiņas tautā raidīdams, paliek kautrīgi savrup. Pēc dzejnieka pavadāmiem vārdiem, ko viņš tām dod pūrā, Pērkons brauks vedībās, Laimes māte precībās, Auseklītis - panākšņos. Kad dzejoļu krājums Dzejas no Ausekļa iznāca 1873. g. pirmajā pusē, tad dzejnieka pazīstamajiem tas bija pārsteigums. Gan bija parādījušies no Krogzemju Mikus Baltijas Vēstnesī kādi plašāki ziņojumi un citi raksti (tā Vēstule iz Cēsīm 1872. g.), bet Ausekļa vēl neviens nepazina. Latviešu dzejas apvārsnī tas pēkšņi iemirdzējās un izlēja tautā neiznīcīgu spožumu.
Še novērojama Ausekļa d z e j a s ī p a t n ī b a. Kamēr Pumpurs rada tiešā kopsajūtā ar tautu, ceļ savus darbus rokrakstā saviem biedriem priekšā vai laiž tos tūliņ tautā, dažus vēl neiespiestus, dažus laikrakstā līdz ar visjaunākām dienas ziņām, Auseklis paliek, savus darbus sacerēdams, viens, iznēsā tos sevī un pie sevis ilgāku laiku, pirms tos nodod atklātībai. Pumpuram nav ne vaļas, ne iespējas pie saviem darbiem pēc pirmā uzmetinājuma daudz ko grozīt vai slīpēt; Auseklis tos vairākkārt pārstrādā.
Lai paraugāmies, kā rodas D i e v o z o l u t r i j o t n e. Lielvārdē būdams, dzejnieks aizstaigā uz tuvo Kaibalu un atrod tur trīs lielus ozo1u celmus. Ļaužu teikas stāsta, ka še bijusi senāk lībiešu un vēlāk latviešu upuru vieta; lielvārdieši zem šiem ozo1iem vē1 nesen ziedojuši. Muižas īpašniece tos tādēļ likusi nocirst. Ausekļa domas sāk ap šo vietu darboties. Viņu apdveš sevišķa svētuma sajūta, ko viņš grib ietvert dzejā. Bet tas tik ātri neizdodas. Viņš dzejoli uzmetina, to vairākkārt groza un izstrādā, kamēr tas dabū to veidu, kurā tas mums pazīstams. Liekas, ka vārdi par skarbu, katra darbība par trokšņainu, lai izteiktu, kas še dvēselē notiek. Vienīgi dabas mierīgajā, nemanāmajā attīstītā tas cik necik ietēlojas. Ozoli zeļ, tie pleš kuplos zarus no kalna ielejā. Neskan dziesmas, ne skaļi lūgumi; tik sirdis lec laimē. Tur liek zaļu zaru uz akmens ziedokļa, ver acis uz augšu caur rakstītām lapām. Katrs vārds zīmē ar sajūtas norādītu atturību. Pēdīgi pazib un darbojas cirvja asums, kas ārējo ainu pārvērš, bet sajūtu neievaino.
Pie tikpat rūpīgi izstrādātiem dzejoļiem, lai tie arī katrs ar savu jūtu pieturu, pieder Beverīnas dziedonis, Pie Salacas, Trimpula. Pirmajā izsakās dziesmu vara, kas izglābj tautu, otrā - latviešu tautas sērdienes liktenis un rezignācija, trešajā - sēri dziļa sajūsma par latviešu senatni, par sentēvu ciešanām un atdzīvināmo tikumu. T r i m p u l a ir arī vispopulārākā no Ausekļa dziesmām; vairāki latviešu komponisti (Baumaņu Kārlis, Vīgners, Vītols) to tērpuši mūzikā. Tomēr tik populāra kā, piem., Pumpura Stāsti manim Daugaviņa arī tā nav. Pumpura dziesma tikusi pilnā mērā par tautas dziesmu, Trimpula ir vairāk latviešu inteliģences dziesma. Ir saprotams, ka popularitātes ziņā Auseklis Pumpuram netiek līdzi.
Ausekļa vientulīgo sapņu burvīgi saistošie, spožie pavedieni velkas pa visu viņa dzeju, kur jaunekļi sēd pie alus galda (Trimpula), dzird sentēvu gaudas, jūt tuvumā slāpušos garus, nojauš dievības svētumu un sentēvu tikumu. Senču dievi pavasarī ir apskaidroti domu tē1i, kas saistās dvēseles klusumā: Atrimps slauka no Gaujas un Daugavas aukstus sviedrus; Jūras tēvam, no bangām lienot, miglas vaiņadziņš galvā, zelta burtiem greznots jūras karodziņš rokā; Puķu māte apvelk zemei drāniņas; Pērkons, kura iezīme citkārt dragājošs spēks, snauž gaisa autos un auž Saules meitai jostu, pīdams tajā zelta plēnes. Šīs īpatnīgās sapņu gleznas ievijas Ausekļa dzejā visur, kur doma nav pieņēmusi izstrādātu dzejas veidu, kur dzejiskā izteiksme aizņemta no tautas dziesmām, kur dzejolis atdzejots pēc sveša parauga, tulkots. Nesaistītā valodā attēlotais «Zilais kalns» ir brīvības pils, miera krēsls; viņa galva rotāta zilo miera vainagu. Tautas dziesmu izteiksmē ietvertā Salaca ir svētmeitiņa, kas ved vezumiņā smago zeltu, mēnesspodro sudrabiņu; «klusi riņķo ritenīši, lēni tekā kumeliņi». Pēc Šillera Pulksteņa dziesmas atdzejotās Jūras bļodas stipri kaltas; viņu mudeļiem izrakstītie grodi cirsti klintī; jūras burbulis, kas viļņu klajā ceļas, slīkst, mums māca, ka dabā viss grozīgs: «zeļ, zaļo, zied un ātri nīkst».
Ausekļa dzejiskā izteiksme tuvinās tēlniecībai, glezniecībai. Muzikālā elementa tanī mazāk nekā Pumpura dzejā; arī atskaņas Auseklis vēlāk gluži atmet. Ausekli vairāk aizņem tautas dzejas tēli. Viņš dziļi iedomājas viņu bagātībā un veidos, kavējas pie tiem ilgi, pieķeras tiem ar visu sirdi, un, ja viņš tos rāda, tad jūtam, ka tie pie viņa sirds iesiluši par dzīviem. Auseklis mūs ieved gleznu un tēlu galerijā.
Auseklis var mierīgi tēlot; viņam ir d z e j n i e k a r u t ī n a. Katru pantu, katru rindu viņš var izslīpēt līdz pēdīgam. Ja viņš vietām jo zīmīgi un daiļi izlieto arī muzikālo elementu, tad viņš neļaujas tanī aizrauties. Viņš apzinīgi un smalkjūtīgi to izlieto kā izteiksmes līdzekli īstā vietā, tā - kad viņš pāris skaņām tēlo veselas darbības virknes:
Švīks, švāks!
Velns turp.
Brīkš, brākš!
Velns šurp.
Par atskaņām viņš nostāda ne atskaņu dēļ sameklētus, bet pašus zīmīgākos vārdus. Labs piemērs še satīra Augsta laime bizmaņiem.
Pērkons, jodus dīdīdams,
Lai jūs netramda;
Zobgals, ļaudis rīdīdams,
Lai jūs nečamda.
Miega mātes lutekļi
Dārgais auklējums
Pūstat mīļie sutekļi
Augsta laime jums.
Taisni ritums un atskanas ir Auseklim zināmā noskaņā ieturētās darbības vissekmīgākie attēlojamie līdzekļi. Ir vietas viņa dzejā, kas pastāv gandrīz vienīgi no atskaņām un kas iztēlojamo nojausmu dvestin iedveš.
Jūra krāca,
Vētra šņāca,
Lietus gāzās,
Zibņi drāzās.
Un plūdi cēlās,
Un bangas šķēlās,
Un visu rija,
Kas zemē bija.
Tautiskajai idejai Auseklis paliek uzticīgs viscaur. Arī t u l k o j u m i viņam noder tās izteiksmei. Tulkojums ir viņa Tēvijas dziesma (Es latvju tautas meitens), Latvju biedrībām (Ar tēvu alu kausus pildām). Šillera trojiešu Hektors viņam top par leišu Marģeru, kas atvadās no sievas un iziet cīnīties pret vāciem. Šillera dziesmu par pulksteni viņš pārveido dziesmā par jūru, pret kuru ir daudzkārtējas attiecības latviešiem un viņu dieviem (Pērkonam, Ziemelim, Plūdonim u. c.).
Lai gan Ausekļa dzejnieka darbība apņem tikai nedaudz gadu, tomēr tajā nomanāma zināma a t t ī s t ī b a. Uz viņa dzeju atstāj iespaidu viņa studijas. Seminārā un savas darbības pirmajā laikmetā viņš nogremdējas latviešu rakstu un vācu klasiķu (šillera, Gētes, tad arī Heines, Safira) studijās. Pie pirmajiem viņu novada sajūsma par visu, kas latvisks, pie otriem - tieksme pēc dzejas pilnības. No pirmajiem viņš dabū vielu un dzejas tēlus, no otriem ieņemas dzejas veidojumu. Latviešu rakstos viņš daudz aizņemas no Jura Alunāna. Mājas Viesī viņš atrod Alunāna priekšā celtos latviešu mitoloģijas tēlus (Pramšanu, Atrimpu, Anšlāvu, Līgu, Mildu, Bangpūti u. c.) un tos pārņem savā dzejā, atrod dažus vecus latviešu stāstus, neīstas latviešu teikas (par ūdens plūdiem, par Eima ezeru) un dod tām dzejas veidu.
No v ā c u k l a s i ķ i e m viņš sevišķi pieķeras Šilleram. Viņš no tā tulko un pārstrādā plašus darbus (Pulksteņa dziesmu, Ibikusa dzērves, Ideālus u. c.) . Daiļu latvisku formu dabū Šillera Zemes dalīšana, Mīkla (Daudz avju iet pa noru platu), Tēvijai (Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt). Bet arī Ausekļa oriģinālos dažā vietā stipri nomanāms Šillera iespaids. Tā pirmā dzejoļu krājuma ievada dziesmā Tautai. Kā Šillers sēro pēc grieķu senatnes, tā Auseklis še pēc latviešu. Daži teicieni tievi no Šillera pārņemti.
Auseklis:
Ko grib dziesmās mūžam svinēt,
Vajag dzīvē bojā iet.
Šillers:
Was unsterblich im Gesang soll leben,
Mus im Leben untergehn.
Ausekļa pirmā dzejoļu krājuma forma gandrīz viscaur pieslienas jaunlaiku kultūrtautu (sevišķi vācu klasiķu) dzejas formai. Lietoti tie paši pantmēri, lietotas arī viscaur atskaņas. Tās sastop arī vienīgajā dziesmiņā (Lauku puķu komponistam J. C.), kas sacerēta tautas dziesmu pantmērā (Kalstot kalta, vīstot vīt' Latvju zemes laukpuķīt'). Saprotams, ka tulkojumiem ir pilnīgi oriģinālu forma, arī atskaņas.
Lielvārdē Auseklis nāk zem tieša un stipra l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u i e s p a i d a. To pastiprina Pirmie, 1873. g. nosvinētie vispārējie latviešu dziesmu svētki. Ne mazumu še panāk Kronvalda runas, viņa latviešu tautas dziesmu cildījumi. Auseklis ir aizgrābts no latviešu tautas dziesmu daiļuma un diženuma. Šī aizgrābtība izsakās pagaros prozaiskos rakstos: Par dziedāšanu pie latviešiem, Latviešu tautas dziesmas tautskolā. Viņa dzeja nu dabū citu veidu. Viņš noteikti pieslejas tautas dziesmām, pa daļai tieši lietodams tautas dziesmu pantmēru un sevišķi viscaur atmezdams atskanas. Viņš atrod, ka tās latviešu dzejai gluži pretdabīgas; līdz ar Zvaigznīti viņš rīmētājus nosauc par sikšņotājiem. Pie šādas atziņas viņš nāk, neskatoties uz to, ka viņš ar saviem agrākajiem dzejoļiem pierādījis pretējo: ka arī latviešu dzejā atskaņas lietojamas ar sekmēm, paceļot viņu muzikālo daiļumu (piem., Trimpulā). Ausekļa otrā dzejoļu krājumā, ko dzejnieks sastādījis 1876. g., bet kas nāca klajā pēc viņa nāves viņa kopotos rakstos (1888. g.), visi dzejoļi bez atskaņām, arī tulkojumi. Daudz dzejoļu sacerēti tautas dziesmu pantmērā (Salaca, Brīvība, Staburadzei, Aivieksta u. c.). Visgarākais no tiem teikas pārdzejojums čūsku tēvs Zalksis. (To pašu teiku vēlāk pārdzejojuši Lautenbahs un Fallijs.) Ciešāk še Auseklis piegriežas vielai, kas ņemta no latviešu teikām (Daugavas racēji, Gaismas pils, Eima ezers), vēstures (Beverīnas dziedonis, Tālivaldis važās), mitoloģijas (Krūģis). Mitoloģiski tēli dažādos veidos un nosaukumos ieņem jo plašu vietu un daudzkārt traucē dzejas skaidro noskaņojumu. Daudz dzejoļos forma nav rūpīgi izstrādāta. Uz to vairs neatlika tik daudz vaļas kā agrā jaunībā. Auseklis nu bija ierauts sadzīves mutulī, kas viņu strauji rāva sev līdzi.
Par sabiedriskas cīņas līdzekli Ausek1im der s a t ī r a. Viņš uzsauc augstu laimi bizmaņiem. Viņš sacer parodiju Ruģēna Latviešu draugu dziesmai: Kad aties bizmaņiem tie laiki, Kas zuda tiem ne gadu daudz? Un latviešiem, kas aiziet no savas tautas, viņš zīmē latīņu sakāmvārdu: «Ubi bene, ibi patria» (Kur man labi, klājas, tur man tēvija). Jaunlatviešu dīdītājiem viņš atgādina, ka tie ir viņu pašu dētās olas, ko skolas izperējušas (Tur perināj' un viļināj', Ar vokābuļiem muļināj', Un jaunlatvieši radās, Ar labdariem tie badās).
Aizgājušiem censoņiem Auseklis veltī p i e m i ņ a s p a n t u s (epitāfijas), uzliek ozolu vainagus uz viņu kapiem (1875. g.). Par tādas piemiņas cienīgiem vīriem izredzēti: vācieši Stenders, Vatsons, Hūgenbergers, lvler kelis, Herders, Ulmanis; latvieši: Alunāna Juris, Kronvalda Atis, Zvaigznītes Jēkabs, Spāģu Andrejs, Cimzes Dāvis, Neredzīgais Indriķis. Auseklis saka: «Divpadsmit vīru kapus es še esmu vaiņagojis. Šo vīru tēli manā dvēselē laistās tik liesmaini kā divpadsmit stari, kas pušķo Pērkontēva galvu. Viņš īpaši latviešu jaunatni aicina pie censoņu kapiem. «Daudz tādu tautiešu, kas, kādu graudiņu izsējuši, tūliņ grib pļaut. Tādi dienas algādži lai mācās pazīt tos vīrus, kas paši ir bijuši celmu lauzēji, arāji un sējēji dienas karstumā; kas laikmetu vagā iekaisīja darbus, kas tikai nākamībai atnes rasmīgu zelmeni un kuras augļi klusi zied mūžībai.»
P r o z ā Auseklis sniedz vienu stāstu, publicistiskus un pedagoģiskus rakstus.
Ausekļa stāsts L ī d u m n i e k s iespiests viņa sastādītajā Baltijas kalendārā 1879. gadam. Tas aizved klaušu laikos. Stāsta varonim Sirdvaldim dzimtkungs ierāda mežā vietu, kur ietaisīt mājas. Pēc gada tur stāvēja māja zem viena jumta ar riju un piedarbu. Sirdvaldis piekopj senās ierašas: spēlē vaļas brīžos uz koklēm, dziedādams tautas dziesmas; pļaujamā laikā nopin rudzu rogu vaiņadziņu un pakar ozola zarā. Baznīcā viņš neiet, lasīt un rakstīt neprot; svētdienās viņš klejo pa laukiem un ganekļiem, labību un kustoņus aplūkodams. Pie ozola viņš iepazīstas ar turīgu, dievbijīgu vecāku meitu Smaidu. Kaut gan lielskungs grib Sirdvaldim uzspiest precēt viņa istabas meitu un mācītājs bez lielkunga zīmes jauniešus nelaulā, tomēr, vecajam lielkungam nomirstot, viņš pārved mājās savu līgavu. Sākas grūta klaušu cilvēka dzīve. Tomēr līdumnieki tiek cauri, izskolo arī savus dēlus: vecāko par dziednieku (ārstu), abus jaunākos par tautskolotājiem. Sirdvaldis nomirst lielā vecumā.
Uz nāves gultas viņš izsaka domas par zemnieku dzīvi. Dzīvodami grūtos laikos, tie kurnēdami nepanākšot labākus. Pašiem jācīnoties pacelties turībā un spēkā, nākšot tad arī labāki laiki. Izglītība esot vislabākais ierocis zemnieku sūro likteni pārlabot. Vajagot būt pazemīgiem pret vadītājiem un priekšniekiem. Brāļiem nepienākoties brāli nodot; jo tas kaldot ienaidniekam stipras bruņas. Tikumība esot tautas stipruma serde.
Šādas domas varēja derēt par pieturas pavedienu, kad zemniekiem bija jau kaut kādas pašnoteikšanās. Vispār stāstā ietērpjas tautas atmodas laika idejas. Dzejiskais stils nav piemērots reālas dzīves tēlojumiem, un tos še neatrodam.
Ausekļa p r o z a s s t i l s gleznains, tēlojošs. Viņš katrā teikumā grib ne tikai izsacīt kādu domu vai pavirzīt uz priekšu aprakstu vai stāstījumu, bet arī nostādīt acu priekšā daiļus tēlus. Pie tam viņš arī še cenšas būt īsti latvisks, aizgūt gleznas, epitetus no latviešu tautas dzejas, ticējumiem, vēstures.
Kā p u b l i c i s t s Auseklis nāca agrāk klajā nekā dzejnieks. Cēsu draudzes skolā dzīvodams, viņš sūta (1872. g.) Balt. Vēstnesim vēstuli iz Cēsīm, kurā sniedz ziņas par šejienes sadzīvi, sevišķi uzsvērdams latvietības prasījumus skolās un sabiedriskā dzīvē. Vēstulēs iz Lielvārdes attēlojas gleznainā valodā Ausekļa ar sajūsmu uzņemtie iespaidi no tautā novērotās gara dzīves un viņa spriedumi par tautas gara mantām, kurus viņš aplūko ciešā sakarā ar dabas dzīvi. - Citos ziņojumos Auseklis piegriež vērību latviešu sabiedriskai dzīvei: koncertiem, teātra izrādēm, priekšlasījumiem. Plašu apcerējumu viņš sniedz par dziedāšanu pie latviešiem. Uz to viņu ierosinājuši Pirmie vispārējie dziesmu svētki. Viņš domā jau par turpmākiem svētkiem. Grieķi tādus svinējuši ik pa četriem gadiem Olimpā, vecie latvieši ik gadus Zilajā, kalnā. Lai kādu laikstarpu pieņemtu, tomēr dziesmu šķēpus un zobenus nevar bāzt makstīs.
Pie Ausekļa publicista darbības pieder arī viņa k a l e n d ā r u s a s t ā d ī š a n a. Ar to viņš lauž latviešu kalendārniecībā jaunus ceļus: viņš ir latviešu tautiskās kalendārniecības nodibinātājs. Līdz tam laikam latviešu kalendārs sniedza vispārējās laika ziņas un vielu laika kavēklim un pamācībai. Auseklis to darīja par latvisku. Jau viņa sastādītais Bušu Latviešu tautas kalendārs uz 1875. gadu liecināja vārdu dienās, literāriskās piedevās un dažos sīkumos, ka nu arī kalendāros sāk izpausties tautiskie centieni. Īstais latviska kalendāra paraugs bija viņa Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagastuvaldību u. c. kalendārs 1879. gadam. Gadu rādītājā atzīmētas svarīgākās piemiņas latviešu vēsturē; agrāko nelatvisko kristāmo vārdu vietā nākuši jauni, no latviešu vēstures un mitoloģijas ņemti (Austra, Milda, Auseklis u. c.); atsevišķās nodaļās ziņas par tirdzniecību, ceļiem, pastu, tiesām, skolām Baltijā; notecējušajā gada apskatā ievērojamākie notikumi latviešu dzīvē; literāriskajā pielikumā oriģināli: stāsts Līdumnieks un dzejojums Pēdējā lībieša domas. Latviešu kalendāram bija jāstājas blakus labākajiem lielajās kultūras tautās. Šo pasākumu Auseklis nedabūja turpināt; viņa pēdās minuši turpmākie labākie latviešu kalendārnieki. Pie Ausekļa izdotajiem kalendāriem pieskaitāma arī viņa Pedagoģiska gada - grāmata 1876.
Pedagoģiskā gada - grāmatā iespiesti Ausekļa p e d a g o ģ i s k i e r a ks t i. Plašākie no tiem: Kā skolēni audzināmi krietnā garā un Latv. tautas dziesmas tautas skolās. Garu Auseklis uzskata par nešķiramu no miesas un tāpēc sāk ar fizisko audzināšanu, kam līdz tam 1aikam latvieši nepiegrieza nekādu vērību. Tomēr viņš atzīst miesas kultūru bez gara kopšanas par aplamību. Starp mācības priekšmetiem viņš nostāda dabas mācības pirmajā vietā, bet liek tad arī lielu svaru uz estētisko audzināšanu, kas panākama īpaši ar dziedāšanu un dzeju. Pēdīgi viņš grib ieaudzināt latviešos kopības garu. «Latvjiem maz no tāda gara, un tautas skolas še daudz var darīt. Skolēnam jāmācās atzīt, ka katrs tautietis ir veselas tautas loceklis, ka katrs dzīvo visiem un visi katram.» Skolai jāstāv sakarā ar māju un jāattīsta tas tālāk, ko māja sniegusi. Skolnieki nes no mājām līdzi sentēvu tikumus, ierašas, tautas dziesmas, pasakas. Paši bērni salasās kopā un teic pasakas, dziesmas, brīnumstāstus, tā noturēdami bez skolotāja stundu tēvijas un tautas vēsturē. Še skolotājiem no bērniem ko mācīties. Ar latviešu tautas dziesmu palīdzību skolā sasniedzami šādi nolūki: estētiskais, tikumiskais, ideāliskais, vēsturiskais, formālais. Ausekļa uzskati par latv. tautas dziesmām pa daļa novecojuši, bet ne viņa norādījumu principiālā puse. Viņš pieder pie pirmajiem, kas izsacīja domas, ka latviešu skola tikai tad sasniegs savu mērķi, ja tanī valdīs latviešu valoda un tiks koptas tautas gara mantas, ja tai būs organiski sakari ar visu tautas dzīvi un senatni. Auseklis grib būt ne tikai bērnu, bet visas tautas audzinātājs. Šādu nolūku viņš patur acīs visos savos rakstos.
L i t e r a t ū r a. Ausekļa Raksti (Krogzemju Mikus), dzejnieka draugiem un cienītājiem palīdzot, Kažoku Dāvja izdoti, I un II, Rīgā 1888. Ievadā izdevēja sarakstīta A. biogrāfija. - Ausekļa izlasīti raksti. Rediģējis Līgotņu Jēkabs. Pēterburgā. Univ. Bibliotēka Nr. 89/91. Ievadā Ausekļa raksturojums. - Ausekļa Kopoti raksti. Pirmais pilnīgs A. rakstu izdevums ar monogrāfiju par dzejnieka dzīvi un darbiem J. Lapiņa sakopojumā un redakcijā, Rīgā 1923. - Līgotņu Jēkaba Auseklis (Krogzemju Mikus), viņa mūžs un darbi. Jaunības raksti. Latviešu censoni I, Rīgā 1904. - R. Klaustiņta Ausekļa mūžs un dzeja, Jaunības literatūra III, 6-28. - Ā. Alunāna A., Ievērojami latvieši I, Jelgavā 1887, 7-12. Fr. Adamoviča A., krītiska apcere. Dienas Lapa 1887, 218.-22. nr. - Teodora Ausekļa dzeja, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913, 68-76. Tā paša: Ausekļa Kopoti raksti, Izglīt. Min. Mēnešr. 1924, 9. burtn. - T. U. (E. Medņa) Auseklis kā audzinātājs, Latv. Izglīt. biedrības gada grāmata V, Rīgā 1913, 70-83. - J. Misiņa Auseklis - Krogzemju Mikus, bioibliogrāfiski materiāli, Latvju Grāmata 1922, 4, 5-15, un 5-15, un 1923, 1, 25-33. - J. Lapiņa Ausekļa nedrukāti raksti, Ritums 1922, 10, 784-785. - Kaudzītes Matīsa Atminas par Krogzemju Miku - Ausekli, Atmiņas no «tautiskā laikmeta etc. I, 325, Rīgā 1924.